Kongo

5. Izolācijā

1979. gada lielāko saules uzliesmojumu 24. jūnijā reģistrēja Kitpīkas observatorija pie Taksonas, Arizonā, un atbilstoši reglamentam paziņoja tālāk Kosmiskās vides dienesta cen­tram Bulderā, Kolorādo. Sākumā KVDC nenoticēja pienā­kušajiem datiem — pat solārās astronomijas gigantiskajiem mērogiem šis uzliesmojums, apzīmēts ar 78/06/414aa, bija briesmonis.

Saules uzliesmojumu cēlonis nav zināms, bet tos parasti saista ar saules plankumiem. Šoreiz uzliesmojums parādījās kā ārkārtīgi spožs plankums desmittūkstoš jūdžu diametrā, ietekmējot ne tikai alfa ūdeņraža un jonizētā kalcija spektra līnijas, bet arī saules baltās gaismas spektru. Šāds «vien­laidus spektra» uzliesmojums bija ārkārtīgi reta parādība.

KVDC nespēja noticēt arī aprēķinātajām sekām. Saules uzliesmojumos atbrīvojas milzīgs daudzums enerģijas; pat pieticīgs uzliesmojums var dubultot saules virsmas ultra­violetā starojuma daudzumu. Bet uzliesmojums 78/06/414aa triskāršoja ultravioleto starojumu. 8,3 minūšu laikā pēc tā parādīšanās uz rotējošās virsmas — bk ilgs laiks vajadzīgs, lai gaisma no saules sasniegtu zemi — šis ultravioletā sta­rojuma vilnis izjauca zemes jonosfēru.

Tā sekas bija lādas, ka deviņdesmit trīs jūdžu attālās planētas radiosakari tika nopietni traucēti. Tas sevišķi at­tiecās uz pārraidēm, kas izmantoja zemu signāla jaudu. Komerciālajām radiostacijām, kas ģenerē simtos kilovatu mērāmu jaudu, tas neizraisīja nekādas galvassāpes, taču Kongo ekspedīcija, kuras raidītāja jauda bija divdesmit tūk­stoši vatu, nevarēja nodibināt sakarus ar pavadoni. Un, tā kā saules uzliesmojums izstaroja arī rentgenstarus un atom- daļiņas, kas līdz zemei nonāca pēc apmēram diennakts, radio traucējumi varēja ilgt vismaz dienu, bet varbūt pat ilgāk. ĒRTS tehniķi Hjūstonā ziņoja Trevisam, ka KVDC pareģo jonosfēras traucējuma perioda ilgumu no četrām līdz astoņām dienām.

Tā nu tas izskatās. Rosa, iespējams, to sapratīs, kad nevarēs dabūt savienojumu, — sacīja tehniķis.

Viņiem vajadzīgs tas datorpieslēgums, — atcirta Tre­viss. ĒRTS darbinieki bija izmēģinājuši piecas datorsimu- lācijas, un visu rezultāts bija tas pats — bez nelielas armijas papildspēku Rosās ekspedīcija bija nopietnā ķezā. Izdzī­vošanas prognoze bija «komats divi čebi čebi periodā» — tikai viena iespēja no četrām, ka Kongo ekspedīcija bks cauri dzīvi, turklāt vēl pieņemot, ka viņiem būs iespējams palīdzēt ar datorpieslēgumu, kas nu bija izjaukts.

Treviss prātoja, vai Rosa un pārējie zina, cik drūma ir viņu situācija.

Vai ir kādi jauni dati 5. diapazonā par Mukenko? — Treviss jautāja.

iMndsat pavadoņu 5. diapazons reģistrēja infrasarkano starojumu. Pēdējā pārlidojumā pavadonis bija ieguvis būtisku jaunu informāciju par Mukenko. Vulkāns bija kļuvis daudz karstāks pēdējo deviņu dienu laikā kopš iepriekšējā pārli­dojuma, pieaugums bija 8 grādi.

Nekā jauna, — atsaucās tehniķis. — Arī datori ne- pareģo izvirdumu. Četri grādi ir šīs sistēmas īpatnējās kļū­das robeža, bet tie otri četri vēl nav būtiski.

1.abi, vismaz kaut kas, — noteica Treviss. — Bet ko viņi darīs ar pērtiķiem, kad viņi ir atgriezti no mūsu da­tora?!

Tas bija jautājums, ko Kongo Ekspedīcijas dalībnieki uzdeva paši sev jau lielāko tiesu pēdējā stundā. Bez sa­kariem paliekot, vienīgie pieejamie datori bija tie, kas at­radās viņu galvā. Un tie nebija pietiekoši jaudīgi.

Eliotam likās savādi apzināties, ka viņa smadzenes ir nepietiekamas. «Mēs visi bijām tā pieraduši pie iespējas izmantot skaitļotājus,» viņš vēlāk sacīja. «Ikvienā normālā laboratorijā ir pieejams viss atmiņas apjoms un ātrdarbība, kādu varat vēlēties, diena vai nakts — vienalga. Mēs pie tā bijām tā pieraduši, ka uztvērām to kā pašu par sevi saprotamu.»

Protams, viņi varēja apgūt pērtiķu valodu, taču laiks bija pret viņiem: viņiem nebija nepieciešamo mēnešu, lai atminētu šo mīklu. Bija palikušas tikai stundas. Atgrieztiem no DDT programmas, viņu stāvoklis bija draudīgs. Manro paziņoja, ka viņi nevar vēl vienu nakti noturēties pret fron­tālu uzbrukumu, bet tieši šāds uzbrukums bija visnotaļ sa­gaidāms jau šonakt

Veids, kā Eimija paglāba Eliotu, deva ideju. Eimija bija parādījusi spēju sazināties ar gorillām — varbūt viņa varētu darbobes par tulku?!

Ir vērts mēģināt, — Eliots uzstāja.

Nelaimīgā kārtā pati Ennija noliedza šo iespēju. Atbil­dot uz jautājumu: «Vai Eimija runā radījumu valodu?» — viņa signalizēja: Nerunā.

Nemaz? — Eliots brīnījās, atcerobes, kā vma bija šņākusi un žestikulējusi. — Pīters redzēja Eimija runā ra­dījumu valodu.

Nerunā. Taisa troksni.

Viņam nācās secināt, ka Eimija spēj atdarināt gorillu izteikumus, taču nezina to nozīmi. Jau bija pāri diviem, tātad līdz naktij bija palikušas četras vai piecas stundas.

Atmebet to, — sacīja Manro. — Viņa acīm redzami nevar mums palīdzēt Manro likās prātīgāk nojaukt nometni un mēģināt izlauzties, kamēr vēl gaišs. Viņš bija pārlieci­nāts, ka viņi neizturēs vēl vienu nakti starp gorillām.

Bet vēl kaut kas nedeva Eliotam miera.

Pēc daudzajiem ar Eimiju nostrādātajiem gadiem viņš jau zināja, ka viņai piemīt tracinoši burtiska, bērnišķīga uztvere. Ar Eimiju, īpaši, kad viņa nebija noskaņota palī­dzēt bija jābūt ārkārbgi precīzam izteikumos, lai iegūtu vajadzīgo atbildi. Viņš atkal paskabjās uz Eimiju un vai­cāja:

Vai Eimija runā radījumu valodu?

Nerunā.

Vai Eimija saprot radījumu valodu?

Nekādas atbildes. Eimija košļāja staipekni un bija ļob aizņemta.

Eimij, paklausies, ko tev Pīters prasa.

Viņa paskatījās uz Eliotu.

Vai Eimija saprot radījumu valodu?

Eimija saprot radījumu valodu, viņa signalizēja par at­bildi. Eimija to izdarīja ar tādu pārliecības izteiksmi, ka viņš vispirms sāka šaubīties, vai viņa sapratusi, par ko jau­tāta.

Eimija redz radījumus runāja Eimija saprot? Eimija saprot.

Eimija droša? Eimija droša.

Velns par stenderi! — izsaucās Eliots. Manro purināja galvu.

Mums atlikušas tikai dažas stundas dienasgaismas, — viņš sacīja. — Un, pat ja jūs apgūsit to viņu valodu, kā jūs taisāties ar tiem runāt?!