2. Spalvainie ļaudis

Divas stundas pēc šīs negaidītas ziņas saņemšanas ek­spedīcija pirmoreiz sastapa gorillas.

Viņi tad jau bija atgriezušies ekvatoriālo džungļu tumsā. Viņi soļoja tieši uz mērķi, vadobes pēc lāzera stariem virs galvas. Ar neapbruņotu aci šie stari nebija redzami, taču Rosai bija īpašs kadmija fotoelements, kas uztvēra beši šo lāzera viļņu garumu. Ik pēc zināma laika viņa pie­pūta mazu hēlija balonu, piekāra pie tā šo ierīci un ļāva balonam pacelbes virs koku galotnēm. Tur ierīce šūpojās, līdz fiksēja staru un nosūtīja koordinātas pa kabeli Rosās datoram. Viņi vadījās pēc viena stara, iedami dilstošas in­tensitātes virzienā, gaidot, kad ierīce uzrādīs pēkšņu in­tensitātes pieaugumu, kas norādītu uz divu staru krust­punktu.

Tas bija lēns process, un viņu pacietība jau draudēja iz­sīkt, kad ap pusdienu viņi uzdūrās raksturīgajiem gorillu izkārnījumiem un ieraudzīja vairākas no eikalipta lapām veidotas ligzdas kokos un uz zemes.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm gaisu satricināja apdul­linošs rēciens.

Gorilla, — paziņoja Manro. — Tas bija tēviņš, kas kādu dzen prom.

Eimija signalizēja: Gorillas saka ej prom.

Bet mums jāiet tālāk, Eimij, — Eliots iebilda.

Gorillas negrib cilvēkus šeit.

Cilvēki gorillām neko ļaunu nedarīs, — Eliots centās viņu pārliecināt. Bet Eimija to ignorēja un bkai purināja galvu, it kā Eliots nebūtu sapratis, par ko ir runa.

Pēc dažām dienām viņš apjauta, ka tik bēšām nebija pareizi sapratis. Eimija nebija centusies viņam pateikt, ka gorillas baidās no cilvēku pāridarījuma. Patiesībā viņa bija centusies pateikt, ka gorillas baidās, ka nodarīs pāri cil­vēkiem. Gorillas.

Viņi bija maza džungļu klajuma vidū, kad liels sudrab- mugurains tēviņš parādījās no biezokņa un ierēcās.

Tajā brīdī pirmais gāja Eliots, jo Manro bija devies pa­līdzēt kādam no nesējiem. Viņš ieraudzīja klajuma malā se­šus dzīvniekus, tumšas ēnas uz košā zaļuma fona, kas vēroja te ieklīdušos cilvēkus. Dažas mātītes pacēla galvu un saknieba lūpas, lai izrādītu savu nosodījumu. Bara va­donis atkal ierēcās.

Tas bija liels tēviņš ar sudrabainas spalvas svītru pār muguru. Viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, un platās krūbs norādīja, ka viņš varētu svērt vairāk nekā četrsimt mārciņas. Viņu ieraugot, Eliots saprata, kādēļ pirmie Kongo pētnieki bija uzskatījuši gorillas par «spalvainiem cilvē­kiem», jo šis varenais radījums atgādināja milzīga auguma cilvēku — gan pēc lieluma, gan apveida.

Eliotam aiz muguras iečukstējās Rosa:

Ko lai mēs tagad darām?

Palieciet aiz manis, — Eliots atbildēja, — un ne- kusbebes.

Sudrabmuguris nometās uz visām četrām un sāka iz­dot klusu ho-ho-ho skaņu, kas pieauga sbprumā, kad viņš pielēca atkal kājās un svieda gaisā norautās zāles kušķus. Tad viņš sāka rībināt ar plaukstām savas milzīgās krūbs.

Ak, nē, — izdvesa Rosa.

Dobjo bungu skaņa ilga kādas piecas sekundes, tad tē­viņš atkal nometās uz visām četrām. Viņš mētājās šurpu turpu pa zālaino laukumiņu, plaukstām sizdams pa zariem un cenzdamies sacelt iespējami lielāku troksni, lai aizbai­dītu iebrucējus. Tad ho-ho-ho atsākās.

Tēviņš skatījās uz Eliotu, sagaidot, ka viņa draudi pie­spiedīs to bēgt Kad tas nenotika, tēviņš pielēca kājās, dauzīja krūtis un rēca ar vēl lielāku niknumu.

Un tad viņš metās virsū.

Ar skaļu kaucienu tas mežonīgā ātrumā drāzās beši virsū Eliotam. Eliots dzirdēja sev aiz muguras Rosu šausmās noelšamies. Viņam gribējās pagriezbes un bēgt, visi viņa insbnkb pēc tā brēca, bet viņš piespieda sevi stāvēt pil­nīgi mierīgi un nepacelt acis.

Galvu nodūris, viņš klausījās, kā caur garo zāli šurp drāžas gorilla, un piepeši viņam ienāca prātā, ka visas viņa abstraktās, izlasītās gudrības ir aplamas, ka aplams ir viss, ko pasaules zinātnieki sarakstījuši par gorillām. Viņš iedomājās milzīgo galvu, platās krūtis un milzīgās ro­kas, kas vicinājās, spēcīgajam dzīvniekam drāžoties virsū vieglam laupījumam, stāvošam mērķim, kas bijis piebekami stulbs, lai ticētu visām akadēmiskajām muļķībām, kas kaut kur nodrukātas…

Gorilla (kas bija jau gluži tuvu) nosprauslājās. Eliots va­rēja saredzēt viņa tumšo ēnu zālē sev pie kājām. Bet viņš nepacēla acis, līdz ēna atvirzījās.

Kad Eliots pacēla galvu, viņš ieraudzīja gorillu tēviņu atkāpjamies uz klajuma tālāko malu. Tur viņš apstājās un pakasīja galvu, izskatīdamies manāmi apjucis, it kā brī­nīdamies, kādēļ viņam nekādi nebija izdevies aizbiedēt ie­brucējus. Viņš vēl pēdējo reizi uzsita pa zemi, tad pats un pārējais bars izzuda garajā zālē. Klajumā viss bija klusu, līdz Rosa sabruka Eliota rokās.

— Nu, — sacīja Manro, pienākdams viņiem klāt, — iz­skatās, ka jūs šo to tomēr zināt par gorillām. — Viņš papliķēja Rosās roku. — Ir jau labi. Viņi neko jums ne­nodara, ja jūs no tiem nebēgat Ja bēgat, viņi jums iekož pēcpusē. Šajā apvidū tā ir gļēvulības zīme — jo norāda, ka sakostais ir bēdzis.

Rosa klusi šņukstēja, bet Eliots sajuta, ka viņa paša ceļgali arī dreb. Viņš apsēdās. Viss bija noticis tik ātri, ka tikai pēc kāda brīža viņš aptvēra, ka šis gorilla bija iz­turējies tieši tā, kā tas aprakstīts visās mācību grāmatās, kur nebija minēta nekāda saziņa, kas kaut attāli atgādi­nātu runu.

Загрузка...