Kongo

1. Izaicinājums

Neilgi pēc rītausmas viņi atrada divus nesējus — Mulevi un Akari — guļam pie viņu telts nogalinātas. Acīmre­dzot iepriekšējās nakts uzbrukums bija bijis tikai viltus manevrs uzmanības novēršanai, lai ļautu vienam gorillam iekļūt nometnē, nogalināt abus un nemanīti nozust Vēl vai­rāk — viņi nevarēja saprast, kā iebrucējs ticis cauri elek­triskajam žogam un tad atpakaļ.

Rūpīgi pārmeklējot, viņi atrada daļu žoga atplēstu no zemes, turpat gulēja pamatīga runga. Ar to gorillas bija pa­cēluši žoga malu, dodot iespēju vienam ielīst nometnē. Pirms atkāpšanās žogs bija rūpīgi sakārtots.

Šādām darbībām nepieciešamo intelekta pakāpi bija grūti atzīt

«Mēs atkal atdūrāmies pret saviem aizspriedumiem at­tiecībā uz dzīvniekiem,» Eliots vēlāk teica. «Mēs gaidījām, ka gorillas darbosies stulbi stereotipi. Bet tā nenotika. Mēs pret tiem neizturējāmies kā pret elastīgiem un mo­biliem pretiniekiem, lai gan tie jau bija samazinājuši mūsu skaitu par četriem.»

Manro nespēja pieņemt izrietošo gorillu naidīgumu. Viņa pieredze bija viņam mācījusi, ka savvaļas dzīvnieki ir vienaldzīgi pret cilvēkiem. Beigās viņam nācās secināt, ka «šie dzīvnieki bija cilvēku apmācīti, tātad man tie bija jāuztver kā cilvēki. Jautājums bija — ko es darītu, ja tie būtu cilvēki?»

Manro bija skaidra atbilde: jāpieņem izaicinājums.

Eimija piekrita aizvest viņus uz džungļiem, kur, kā viņa teica, dzīvoja šie gorillas. Ap desmibem tajā rītā viņi bija jau kalnos uz ziemeļiem no pilsētas, bruņojušies ar ložme­tējiem. Drīz viņi atrada gorillu pēdas — izkārnījumus, ligzdas uz zemes un kokos. Manro satrauca redzētais — dažos kokos bija divdesmit vai trīsdesmit ligzdu, kas no­rādīja uz lielu populāciju.

Vēl pēc desmit minūtēm viņi uzdūrās desmit pelēko gorillu grupai, kas barojās ar sulīgiem vīteņaugiem: tur bija četri tēviņi, trīs mātītes, jaunulis un divi mazuļi. Pie­augušās gorillas bija laiskas, gozējās saulē, brīžiem noplū­cot pa dzinumam. Daži gulēja uz muguras, skaļi krācot Tie visi šķita pilnīgi neaizsargāti.

Manro ar roku padeva zīmi. Noklikšķēja ieroču droši­nātāji. Viņš jau grasījās šaut, kad Eimija viņu paraustīja aiz bikšu staras. Manro paskabjās sāņus un jutās «visvairāk šokēts visā savā nolādētajā dzīvē. Nogāzē bija vēl viena grupiņa, desmit vai divpadsmit dzīvnieku, aiz tās vēl viena, vēl un vēl. Tur vajadzēja būt trim simbem vai vai­rāk dzīvnieku. Visa nogāze mudžēja no pelēkajiem gorillām.»

Lielākā jebkad novērotā gorillu grupa savvaļā bija 31 gorilla Kabarā 1971. gadā, un pat šis novērojuma fakts tika apšaubīts. Vairums pētnieku uzskatīja, ka tās bijušas divas grupas, kas redzētas uz īsu brīdi satuvojušās, jo parastais īpatņu skaits grupā bija desmit līdz piecpadsmit Eliots rak­sturoja trīssimt dzīvnieku grupu kā «satriecošu skatu». Bet viņu vēl vairāk satrieca dzīvnieku uzvedība. Kad tie, saulē gozēdamies, ganījās, be lielā mērā uzvedās tāpat kā parastie savvaļas gorillas, tomēr bija arī būbskas at­šķirības.

«Jau no pirmā acu uzmebena man nebija nekādu šaubu, ka viņiem ir sava valoda. Viņu ķērkstošie izsaucieni bija pārsteidzoši un nepārprotami ietilpa kādas valodas sis­tēmā. Turklāt viņi lietoja ari žestu valodu, kaut ari atšķirīgu no tām formām, kas bija pazīstamas mums. Viņi izpildīja žestus ar izstieptām rokām, visai graciozi — kā taitiešu dejotāji. Šīs roku kustības šķita papildinām nopūtu valodu. Acīm redzami gorillām bija iemācīta vai arī tie bija paši izveidojuši valodas sistēmu, kas bija ievērojami sarežģītāka un pilnīgāka nekā divdesmitā gadsimta laboratorijas pērtiķu tīrā žestu valoda.»

Kāds abstrakts Eliota prāta stūrītis to uzskatīja par ār­kārtīgi satraucošu atklājumu, kamēr viņš tajā pašā laikā izjuta tādas pašas bailes kā pārējie ap viņu. Pieplakuši ze­mei aiz biezās lapotnes, viņi, elpu aizturējuši, vēroja, kā šie gorillas barojās pretējā piekalnē. Lai gan gorillas šķita mierīgi, cilvēkiem, kas tos vēroja, pamazām uzmācās pa­niskas bailes, redzot tādu dzīvnieku skaitu. Beidzot, pēc Manro signāla, viņi pa to pašu taku devās atpakaļ uz no­metni.

Nesēji nometnē raka kapus Akari un Mulevem. Pārrunā­jot turpmākās darbības iespējas, šī nesēju nodarbe bija drūms atgādinājums par briesmām. Manro sacīja Eliotam:

Tie neizskatās agresīvi dienā.

Nē, — Eliots piekrita. — Viņu izturēšanās šķiet gluži tipiska — ja nu vienīgi viņi dienā ir laiskāki par paras­tiem gorillām. Iespējams, ka vairākums tēviņu dienā guļ.

Cik tur, nogāzē, bija tēviņu? — Manro jautāja. Viņi jau bija nonākuši pie secinājuma, ka uzbrucēji ir vienīgi tēviņi. Manro gribēja zināt attiecību.

Eliots sacīja:

Vairums pētījumu pierāda, ka pieauguši tēviņi sastāda 15% no gorillu grupu kopskaita. Un vairums pētījumu pie­rāda, ka izolētos novērojumos grupas kopskaits tiek novēr­tēts par 25% zemāks, nekā tas ir patiesībā. Vienmēr grupā ir vairāk dzīvnieku, nekā redzams kādā konkrētā brīdī.

Šī aritmētika bija satriecoša. Uz nogāzes viņi bija sa­skaitījuši trīssimt gorillu, kas nozīmēja, ka patiesībā tur varēja būt četrsimt, no kuriem 15% bija tēviņi. Tas nozī­mēja, ka uzbrucēju bija sešdesmit Un viņi bija deviņi.

Smagi, — galvu šūpodams, sacīja Manro.

Eimijai bija savs atrisinājums. Viņa signalizēja: Ejam tūlīt.

Rosa jautāja, ko viņa teikusi, un Eliots paskaidroja:

Viņa grib dobes projām. Man šķiet, ka viņai tais­nība.

Nekļūsbet smieklīgs, — Rosa viņu pārtrauca. — Mēs vēl neesam atraduši dimantus. Mēs nevaram dobes projām.

Ejam tūlīt, Eimija atkal signalizēja.

Visi paskatījās uz Manro. Kaut kā grupai šķita, ka Manro izlems, kas darāms tālāk.

Es vēlos dimantus bkpat lielā mērā kā cib, — viņš sacīja. — Bet be mums neko daudz nedos, ja būsim mi­ruši. Mums nav izvēles. Mums ir jāiet, kamēr vēl varam.

Rosa nolamājās krāšņā Teksasas sblā.

Eliots pārjautāja Manro:

Ko jūs domājāt, sacīdams «kamēr vēl varam»?

Es domāju, — Manro paskaidroja, — ka viņi var nejaut mums aiziet