Kongo

6. Nolaupīta

Viņš atmodās no durstīgas elektroniskas džinkstoņas.

Nekustieties, kungs, — sacīja kāda balss.

Eliots atvēra acis un ieraudzīja spožo gaismu, kas viņu apspīdēja. Viņš vēl arvien gulēja uz muguras lidma­šīnā; kāds bija noliecies pār viņu.

Paskatieties pa labi… tagad pa kreisi… Vai varat sa­vilkt roku pirkstus?

Viņš izpildīja norādījumus. Gaismu pagrieza prom, un viņš ieraudzīja melnu vīru baltā virsvalkā noliekušos pie viņa. Vīrs pataustīja Eliota galvu; viņa pirksti notraipījās asinīm.

Nav par ko uztraukties, — sacīja vīrs. — Gluži virs­pusēja trauma. — Viņš paskatījās sāņus. — Cik ilgi viņš būtu bijis bez samaņas?

Ne vairāk kā pāris minūtes, — sacīja Manro.

Atkal bija dzirdama augstā, spiedzošā skaņa. Viņš re­dzēja Rosu staigājam pa pasažieru nodalījumu ar kādu somu uz pleca un tādu kā zizli rokā. Atkal viens spie­dziens.

Nolādēts, — viņa sacīja un izrāva kaut ko no apšu­vuma pie loga. — Jau pieci. Viņi te ir krietni pastrādā­juši.

Manro paskatījās uz leju uz Eliotu.

Kā jūtaties? — vniš jautāja.

Viņš būtu jānovēro divdesmit četras stundas, — mel­nais vīrs sacīja. — Tikai piesardzībai.

Divdesmit četras stundas! — izsaucās Rosa, vēl ar­vien staigādama pa nodalījumu.

Eliots iejautājās:

Kur ir viņa?

Viņi to paņēma līdzi, — atbildēja Manro. — Viņi at­vēra lūku lidmašīnas astes daļā, piepūta avārijas pneima­tisko trapu un bija gabalā, pirms kāds attapa, kas ir noti­cis. So te mēs atradām jums blakus.

Manro viņam pasniedza mazu stikla pudelīti ar ja­pāņu uzrakstiem. Pudelītes sāni bija apskrāpēti; vienā tās galā bija gumijas virzulis, otrā — nolauzta adata.

Eliots uzrāvās sēdus.

Jūs tur, uzmanīgāk! — uzsauca ārsts.

Man nekas nekait, — atnāca Eliots, kaut gan viņa galva pulsēja. Viņš pagrozīja pudelīti rokās. — Kad jūs to atradāt, uz tās bija sarma, vai ne?

Manro pamāja.

Ļoti auksta.

CO2, — konstatēja Eliots. Tā bija šautra no gāzes pistoles. Viņš pašūpoja galvu. — Viņi nolauzuši adatu, at­stādami gabalu viņas miesā. — Viņš varēja iedomāties, kā Eimija kliedza. Viņa bija pieradusi pie vismaigākās apiešanās. Iespējams, ka tā bija viena no viņa kļūdām, viņš nebija Eimiju sagatavojis reālajai dzīvei. Viņš paostīja pudelīti un saoda asu smaku. — Lobaksīns. Ātrdarbīgas miegazāles, iedarbojas piecpadsmit sekundēs. To var lietot tikai tādi kā viņi. — Eliots saskaitās. Lobaksīnu reti lie­toja dzīvniekiem, jo tas izraisīja aknu bojājumus. Turklāt viņi vēl bija nolauzuši adatu…

Eliots piecēlās kājās un atspiedās pret Manro, kurš viņu satvēra. Doktors protestēja.

Man nekas nekait! — viņš atkārtoja.

Telpas otrā pusē atkal atskanēja spiedziens, šoreiz skaļš un ilgs. Rosa virzīja savu zizli pāri medikamentu skapītim, gar pudelītēm un tabletēm. Skaņa šķita viņu mulsinām; viņa ātri atvirzījās, aizvērdama skapīti.

Viņa šķērsoja pasažieru nodalījumu, un spiedziens at­skanēja atkal. No viena sēdekļa apakšas Rosa izvilka kādu nelielu, melnu priekšmetu.

Paskatieties uz šo te. Viņiem ir bijis līdzi viens, kas tikai salicis noklausīšanās ierīces. Lai sterilizētu lidmašīnu, būs vajadzīgas stundas. Mēs nevaram tik ilgi gaidīt

Viņa tūlīt devās pie datora un sāka rakstīt

Eliots vaicāja:

Kur viņi pašlaik ir? Konsorcijs?

Pamatgrupa izlidoja no Kubalas lidlauka, kas atro­das ārpus Nairobi, pirms sešām stundām, — sacīja Manro.

Tātad viņi nepaņēma Eimiju sev līdzi.

Protams, ne, — sacīja Rosa. Viņa izklausījās aiz­kaitināta. — Viņiem tā neko nedotu.

Vai viņi to nogalinājuši? — jautāja Eliots.

Varbūt, — klusi sacīja Manro.

Ak Dievs…

Bet es šaubos, — turpināja Manro. — Viņi nevēlas nekādus skandālus, bet Eimija ir slavena — dažās aprin­dās tikpat lielā mērā kā kādas valsts galva vai vēstnieks. Viņa ir runājoša gorilla, un tādu nav daudz. Viņa ir rā­dīta televīzijā, viņas fotogrāfijas ir bijušas avīzēs… Viņi drī­zāk vispirms būtu nogalinājuši jūs.

Tātad viņi to nav izdarījuši, — noteica Eliots.

Un nedarīs, — Rosa sacīja ar negrozāmības pieskaņu balsī. — Konsorcijs neinteresējas par Eimiju. Viņi pat ne­zina, kāpēc mēs to paņēmām līdzi. Viņi tikai cenšas mūs aizkavēt — bet tas nu viņiem neizdosies.

Kaut kas viņas intonācijās ļāva noprast, ka viņa tai­sās pamest Eimiju. Šāda doma Eliotu satrieca.

Mums viņa jāatdabū, — viņš sacīja. — Es atbildu par Eimiju, es nevaru viņu tā vienkārši pamest..

Septiņdesmit divas minūtes, — sacīja Rosa, norādī­dama uz ekrānu. — Mums ir tieši stunda un divpadsmit minūtes, pēc tam visi mūsu plāni sabruks. — Viņa pievēr­sās Manro. — Mums jāpievēršas otrajai iespējai.

Labi, — atsaucās Manro. — Likšu, lai vīri ķeras pie darba. ,

Tikai jaunā lidmašīnā, — sacīja Rosa. — Mēs neva­ram izmantot šo, tā ir netīra. — Viņa drukāja izsaukuma kodus, pirkstiem ātri klikšķinot tastatūru. — Noīrēsim to tieši uz punktu M, — viņa sacīja. — Labi?

Protams.

Eliots iebilda.

Es nepametīšu Eimiju. Ja taisāties atstāt viņu, jums būs jāatstāj arī mani… — Eliots aprāvās.

Uz ekrāna parādījās ziņojums:

AIZMIRSTIET PAR GORILLU DODIETIES UZ NĀKAMO KONTROLPUNKTU STEIDZAMI PĒRTIĶIS NAV BŪ­TISKS GRAFIKA SAGLABĀŠANU DATORS APSTIPRINA ATKĀRTOJU DODIETIES CEĻĀ BEZ EIMIJAS

Jūs nevarat viņu pamest, — Eliots atkārtoja. — Ja tā, tad es ari palikšu.

Ļaujiet man jums ko paskaidrot, — iesāka Rosa. — Nekad neesmu uzskatījusi, ka Eimijai šajā ekspedīcijā ir kāda nozīme, tiklab arī jums. No paša sākuma jūs bi­jāt vajadzīgi tikai uzmanības novēršanai. Kad ierados San­francisko, man sekoja. Jūs un Eimija bijāt tikai viltus ma­nevrs. Jūs samulsinājāt konsorcija ļaudis, tas arī bija mēr­ķis. Nu tas ir izpildīts, un neko vairāk jūs nevarat dot Mēs atstāsim jūs abus, ja tas būs vajadzīgs. Man tas ir gluži vienalga.