Kongo

6. Eimija runa radījumu runu

Trijos pēc pusdienas Eliots un Eimija sēdēja, pilnīgi no­slēpušies lapotnē pie nogāzes. Viņu klātbūtnes vienīgā pa­zīme bija mikrofona konuss, kas rēgojās ārā no lapām. Kabelis stiepās uz videokameru pie Eliota kājām, kurā viņš ierakstīja nogāzē esošās gorillas.

Vienīgās grūtības saistījās ar nepieciešamību noteikt, tieši kura gorillas izdotās skaņas reģistrēja virziendarbī- bas mikrofons un uz kuru gorillu skatījās Eimija, vai tas bija tas pats gorilla. Viņš nekad nevarēja būt drošs, ka Eimija tulko tos pašus izteikumus, kurus viņš ieraksta. Tuvākajā grupā bija astoņi dzīvnieki, un Eimija visu laiku bija izklaidīga. Vienai mātītei bija sešus mēnešus vecs mazulis, un, piemēram, kad mazulim iekoda bite, Eimija signalizēja: Mazais dusmīgs. Bet Eliots ierakstīja tēviņu.

«Eirnij,» viņš signalizēja. «Esi uzmanīgāka.»

Eimija uzmanīgāka. Eimija laba gorilla.

«Jā», viņš signalizēja. «Eimija laba gorilla. Eimija uz­manīgi skatās uz radījumu vīrieti.»

Eimijai nepatīk.

Viņš klusiņām nolamājās un nodzēsa pusstundu garu Eimijas tulkojumu ierakstu. Viņa nepārprotami bija vērojusi citu gorillu. Kad Eliots atkal ieslēdza magnetofonu, viņš nolēma, ka šoreiz ierakstīs visu, vienalga, ko arī Eimija vērotu. Viņš ar žestiem jautāja: «Kuru radījumu Eimija vēro?»

Eimija vēro mazuli.

Tas nekam neder, jo mazulis vēl neprot runāt Viņš sig­nalizēja: «Eimij, vēro radījumu sievieti.»

Eimijai patīk vērot mazuli.

Atkarība no Eimijas bija kā murgs. Viņš bija nonācis dzīvnieka varā, dzīvnieka, kura domāšanu un uzvedību bk tikko saprata; no plašākas cilvēcisku būtņu sabiedrības un cilvēku radītās tehnikas viņš bija atgriezts, tādējādi vēl vai­rāk palielinot atkarību no dzīvnieka; tomēr viņam neatlika nekas cits kā uzbcēbes.

Vēl stundu vēlāk, dienasgaismai bālējot, viņi kāpa atpa- kaj lejā uz nometni.

Manro bija visu izplānojis, cik labi spēdams.

Vispirms viņš ārpus nometnes izraka kaut ko līdzīgu ziloņu lamatām — dziļas bedres ar noasinātiem miebem dibenā, pārklāja tās ar lapām un zariem.

Viņš paplašināja grāvi vairākās vietās, novāca nokaltušos kokus un pamežu, ko varētu izmantot par bitu.

Viņš nozāģēja zarus, kas liecās zemu pāri nometnei, lai gadījumā, ja gorillas mēģinātu pārvietotos pa kokiem, tie nonāktu trīsdesmit pēdu augstumā — pārāk arugstu, lai lēktu.

Trijiem atlikušajiem nesējiem — Muzezi, Amburi un Ha- ravi — viņš iedeva bises un asaru gāzes lādiņus.

Kopā ar Rosu viņi palielināja perimetra žoga strāvu līdz gandrīz 200 ampēriem. Tas bija maksimālais, ko žogs varēja panest neizkūstot; nācās samazināt pulsu biežumu no četriem līdz diviem sekundē. Bet papildu strāva pār­vērta žogu no atturoša par nāvējošu. Pirmie dzīvnieki, kas pieskarsies žogam, tiks acumirklī nogalināti, lai gan īssavie­nojumu un bojājumu iespēja arī būtiski pieauga.

Saulei rietot, Manro pieņēma visgrūtāko lēmumu. Viņš ielādēja strupajos ložmetējos pusi viņiem palikušās munīci­jas. Kad tā būs beigusies, iekārta vienkārši pārstās šaut. No šā brīža Manro lika visas cerības uz Eliotu, Eimiju un viņu tulkojumu.

Bet Eliots neizskatījās necik priecīgs, kad atgriezās pa nogāzi.