Kongo

8. Pašreizeja atrašanas vieta

Manro sēdēja lidmašīnā, klabinādams datora taustiņus. Viņš vēroja, kā ekrānā pāri kartēm krustojas datumu un laika līnijas, informācijas koordinātas.

Dators ātri pārskrēja iespējamos ekspedīcijas maršrutus, ik desmit sekundes pārbaudot jaunu variantu. Pēc kat­ras analīzes tika uzrādīti rezultāti — izmaksas, apgādes grūtības, ekipējuma trūkumus, kopējais patērētais laiks, rē­ķinot no Hjūstonas, no Pašreizējās' Atrašanās Vietas (Nai­robi). Te nu viņi bija.

Bija jāmeklē kāds risinājums.

«Nav vairs kā senāk,» Manro nodomāja. Pat pirms pie­ciem gadiem ekspedīcijas vēl vadījās pēc minējumiem un laimes. Bet tagad jau katra ekspedīcija izmantoja datorplānošanu reālā laikā; Manro jau sen bija nācies ap­gūt BASIC un TW/GESHUND, kā arī citas galvenās pro­grammēšanas valodas. Neviens vairs nemēģināja kaut ko vienkārši pārbaudīt pats uz savas ādas. Šis arods bija iz­mainījies.

Manro bija izlēmis piekrist IiRTS piedāvājumam tieši šo izmaiņu dēļ. Nekādā gadījumā viņš nebija piekritis Ka­renas Rosās dēļ, kas bija stūrgalvīga un nepieredzējusi. Bet ĒRTS bija vislabākā reālā datu bāze un visizstrādātākās plānošanas programmas. Galu galā viņš paredzēja, ka tieši šīs programmas ienesīs būtiskas izmaiņas. Un vi­ņam patika mazākas grupas; reiz konsorcijs jau bija de­vies darbā, viņu trīsdesmit cilvēku darba grupa drīz vien pati pārliecināsies par šāda skaita nelietderibu.

Bet viņam bija jāatrod labāks grafiks, lai konkurentus apdzītu. Manro spaidīja taustiņus, vērodams datus, kas pa­rādījās uz ekrāna. Viņš projicēja trajektorijas, krustojumus, savienojumus. Tad ar trenētu aci sāka atsijāt variantus. Viņš atmeta takas, slēdza lidlaukus, izdzēsa ceļus, izvairījās 110 upju satekām.

Dators uzrādīja arvien īsāku vajadzīgo laiku, taču ne­pieciešamais laiks no Pašreizējās Atrašanās Vietas vien­mēr vēl bija par ilgu. Labākais grafiks apsteidza konsor­ciju par 37 minūtēm — tas bija par maz, lai uz to paļau­tos. Viņš sarauca pieri un aizsmēķēja cigāru. Varbūt ja viņš šķērsotu Liko upi pie Muganas…

Viņš nospieda taustiņus.

Tas neko nedeva. Liko šķērsošana bija lēnāks variants. Viņš pamēģināja gājienu caur Gorobas ieleju, kaut ari tas varbūt bija pārāk bīstami, lai tiktu īstenots.

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS ĀRKĀRTĪGI BĪSTAMS

— Diži prāti domā līdzīgi, — noteica Manro, smēķēdams cigāru. Tad viņam radās šaubas — vai nav kāds neordi­nārs variants, ko viņš nebūtu ievērojis? Un tad viņam radās ideja.

Pārējiem tas var nepatikt, taču tas varēja izdoties… Manro izsauca ekipējuma sarakstu. Jā, viņi bija tam gatavi. Viņš ievadīja maršrutu, smaidīdams, redzot, kā taisna līnija šķērso Āfriku, beidzoties dažas jūdzes no viņu mērķa. Viņš pieprasīja vērtējumu.

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS

Viņš nospieda noraidījuma taustiņu, lai iegūtu rezultātu neatkarīgi no vērtējuma. Bija tieši tā, kā viņš domāja, — viņi varēja apsteigt konsorciju par pilnām četrdesmit stun­dām. Gandrīz divām diennaktīm! Dators atgriezās pie ie­priekšējā paziņojuma:

IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS / AUGSTUMA FAKTORS / PĀRMĒRĪGA BĪSTAMĪBA PERSONĀLAM / VEIKSMES VARBŪTĪBA ZEMĀKA PAR NORMU

Manro tam neticēja. Viņaprāt, viņi varēja ar to visu lie­liski tikt galā, it īpaši, ja laiks pieturēsies labs. Augstums nebūs problēma, bet virsma, kaut arī nelīdzena, būs droša diezgan.

Patiesībā, jo vairāk Manro par to domāja, jo viņā pie­auga pārliecība par to, ka tas izdosies.