Kongo

1. Nokapšana

20. jūnija rītā visi gulēja ilgi. Tad viņi gluži mierīgi paēda brokastis, atļaudamies sagatavot siltu ēdienu. Viņi atpūtās saulē, spēlējās ar Eimiju, kas ārkārbgi priecājās par šo ne­gaidīto uzmanības izrādīšanu. Bija jau pāri desmitiem, kad visi devās no kalna lejā džungļos.

Tā kā Mukenko rietumu nogāzes bija pārāk stāvas, lai pa tām pārvietotos, viņi nokāpa dūmojošajā krāterī, apmē­ram pusjūdzes dziļumā. Manro rādija ceļu, nesdams nastu uz galvas, jo Asari — spēcīgākajam no nesējiem — bija jānes Eimija — klintis bija pārāk karstas, lai pa tām ietu basām kājām.

Eimija bija pārbijusies un uzskatīja, ka cilvēki, kas ta­gad rindā lēni kāpa krātera stāvajā iekšējā konusā, ir zau­dējuši prātu. Eliots nebija gluži pārliecināts, ka viņai nav taisnība, — karstums bija neciešams, tuvojobes lavas eze­ram, kodīgie dūmi koda acīs un degunā; bija dzirdams, kā burbuļo lava un krakšķ tās melnā garoza.

Tad viņi nonāca pie veidojuma, kas saucās Naragema — Velna acs. Tā bija dabiska 150 pēdas augsta arka ar bk gludu virsmu, ka šķita pulēta. Caur to pūta svaiga vēsma un bija redzami zaļie džungļi kalna pakājē. Viņi apstājās atpūsties šajā arkā, un Rosa sāka pētīt gludās sienas. Šī arka bija izveidojusies kādā izvirdumā, plūstot lavai.

To sauc par Velna aci, — skaidroja Manro, — jo izvirduma laikā tā spīd kā sarkana acs.

No Velna acs viņi strauji šķērsoja alpīno zonu, tad ne­ticami izkārtotu nesena izvirduma lavas bluķu lauku. Te viņu ceļā gadījās izdegušas zemes krāteri, daži pat piecas sešas pēdas dziļi. Manro vispirms domāja, ka te Zairas armija iekārtojusi lielgabalu šautuvi. Bet, izpētot tuvāk, iz­rādījās, ka no krāteriem sbepjas iededzinātas līnijas kā taus­tekļi. Manro nekad neko tādu nebija redzējis; Rosa neka­vējoties uzstādīja savu antenu, pieslēdza datoru un saistījās ar Hjūstonu. Viņa šķita esam ļob uztraukta.

Kamēr Karena caurskatīja saņemtos datus, pārējie ap­sēdās atpūsties. Manro jautāja:

Ko jūs viņiem prasījāt?

Pēdējā Mukenko izvirduma datumu un laika apstāk­ļus tad. Tas ir bijis martā… Vai jūs pazīstat kādu Sīmensu?

—Jā, — atsaucās Eliots. — Toms Sīmenss ir Eimijas projekta programmētājs. Kas par lietu?

Jums ir ziņojums, — viņa sacīja, norādīdama uz ek­rānu.

Eliots pienāca paskatīties: SMNSA ZNJMS ELITM GATVS

Bet kur tad pats ziņojums? — viņš vaicāja.

Nospiediet pārraides pogu, — Karena viņu pamācīja.

Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna parādījās teksts:

NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS V

Nesaprotu, — Eliots atkal vērsās pie Karenas. Viņa paskaidroja, ka «V» nozīmē to, ka ziņojuma teksts ir ga­rāks un vēlreiz jānospiež poga. To viņam nācās darīt vēl vairākas reizes, līdz viņš varēja izlasīt pilnu tekstu, kas skanēja šādi:

NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS ATKLJMS ATTCBA SKNAS SGNLU — DTRANLZE PBGTA DMJMS TĀ IR VLDA

Eliots konstatēja, ka saīsināto valodu var saprast, lasot skaļi: «Noskatījos oriģinālo lenti Hjūstonā, jauns atklājums attiecībā uz skaņas signālu, datoranalīze pabeigta, domā­jams — tā ir valoda.» Eliots sarauca pieri.

Valoda?

Vai tad jūs nelūdzāt viņu caurskatīt Hjūstonas oriģi­nālo ierakstu no Kongo?

Jā, bet attiecībā uz ekrānā redzamā dzīvnieka vizuālo identifikāciju. Es viņam nedevu nekādus norādījumus attiecībā uz skaņas signālu. — Eliots papurināja galvu.

Kaut es varētu ar viņu aprunābes.

Jūs to varat, — Rosa sacīja, — ja nebaidāties viņu uzmodināt — Viņa nospieda citu pogu, un vēl pēc piec­padsmit minūtēm Eliots uzsita uz tastatūras: Sveiks, Tom, kā klājas? Uz ekrāna parādījās: SVKS TOM K KLJS

Parasti mēs nešķiežam pavadoņsakaru laiku šādiem niekiem, — Rosa nosodoši sacīja.

Uz ekrāna parādījās teksts: MIEGNS KR ESI Viņš uzrakstīja: «Virungā». VIRNGA

Treviss lamāsies, kad ieraudzīs šā seansa pierakstu, — Rosa komentēja. — Vai varat iedomāties, ko tas maksā? — Bet viņai nebija par ko uztraukbes, jo saruna tūlīt pievērsās tehniskām problēmām.

SNMU ZNJMU AUD INFO PSKDRO

NJAUS ATKIJMS LTI INTRSNTS — NTKSNAS FKJAS

ANALZE DTRS AR 99 TCMBU AUD INFO ELPSNS

SKNA KNSTTE VLDAS PZMES.

KDAS PZMES

ATKRITI ELMNTI — BRVS IZKRTJMS — STRKTRAS

RDNIECBA — IESPJMS VLDA

VRI IZTLKT?

VEL NE

KDL?

DTRA NEFIK AUD INFO — VJG VEL — TRPNU STRDT

VRBT RIT — TRI IKSKI TSAM GRLU VLDA?

JA VIEN GRLU

Lai velns mani parauj! — Eliots izgrūda. Viņš pār­trauca sakaru seansu, tacu uz ekrāna vēl palika Sīmensa pēdējais teikums:

«Ja vien gorillu.»