Kongo

1. Eimijas projekts

Būtu netaisni apgalvot, kā to vēlāk darīja daži primato- logi, ka Pīteram Eliotam 1979. gada jūnijā vajadzēja «bēgt no pilsētas». Viņa motīvi un plāni par došanos uz Kongo ir pieminēšanas vērti. Profesors Eliots un viņa darbinieki bija nolēmuši doties uz Āfriku jau divas dienas pirms Ka- renas zvana.

Tomēr tā ir taisnība, ka Pīteram Eliotam uzbruka — gan dažādas organizācijas, gan prese, gan kolēģi pēt­nieki, gan kolēģi no viņa nodaļas Bārklijā. Visbeidzot, Eliotu jau sāka dēvēt par «nacistisko noziedznieku», kas nodarbojas ar «mēmu [sīc] dzīvnieku spīdzināšanu». Ne­būs pārspīlēts, sakot, ka 1979. gada pavasarī Eliotam bija jācīnās par savu «profesionālo dzīvību».

Viņa pētījumi bija sākušies nepamanīti, gandrīz ne­jauši. Pīters Eliots bija divdesmit trīs gadus vecs Bārklijas Antropoloģijas nodaļas maģistrants, kad pirmoreiz izlasīja par gadu vecu gorillu, kas atvesta no Mineapoles zoodārza uz Sanfrancisko veterinārās medicīnas skolu, lai dzīvnie­kam ārstētu amēbisko dizentēriju. Tas bija 1973. gadā, kad primātu valodas pētījumi vēl tikai sākās.

Doma par to, ka primātiem var iemācīt kādu valodu, bija ļoti sena. 1661. gadā Semjuels Pepiss bija Londonā re­dzējis šimpanzi un ierakstījis savā dienasgrāmatā, ka tā bijusi «kopumā tik līdzīga cilvēkam, ka… es tiešām ticu, ka tā diezgan daudz saprot angliski, un, manuprāt, tai va­rētu iemācīt runāt vai rādīt zīmes». Cits septiņpadsmitā gadsimta rakstnieks gāja vēl tālāk, sacīdams: «Mērkaķi un babuīni… prot runāt, bet to nedara, baidoties, ka vi­ņus liks pie darba.»

Tomēr nākošajos trijos gadsimtos mēģinājumi iemācīt pērtiķus runāt bija nesekmīgi. Šo mēģinājumu kulminācija bija visai pretenciozais kāda Floridas pāra — Kīta un Kei- tijas Heizu — eksperiments, kuri piecdesmito gadu sākumā sešus gadus audzināja šimpanzi, vārdā Vikija, tā, it kā tā būtu cilvēkbērns. Šajā laikā Vikija iemācījās četrus vār­dus — «mamma», «papa», «krūze» un «opā!». Bet viņas izruna bija samocīta un attīstība lēna. Šīs grūtības šķita ap­liecinām zinātnieku lokā arvien pieaugošo pārliecību, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj runāt Šajā sakarā jāmin raksturīgais Džordža Geiloda Simpsona izteikums: «Valoda ir… cilvēka viszīmīgākā atšķirīgā pazīme: visi nor­māli cilvēki prot runāt; neviens cits pašlaik dzīvojošs orga­nisms to neprot»

Tas šķita tik pašsaprotami, ka turpmākajos piecpa­dsmit gados neviens nenopūlējās ar pērtiķu runātmācī- šanu. Tad 1966. gadā Beatrise un Allens Gārdneri no Reno Nevadā pārskatīja nofilmēto Vikijas runu. Viņiem šķita, ka Vikijai lielākās grūtības sagādā nevis valoda, bet tieši runāšana. Viņi novēroja, ka pērtiķa lūpu kustības ir ne­veiklas, taču žesti ir plastiski un izteiksmīgi. Secinājums bija pats par sevi saprotams — jāmēģina zīmju valoda.

1966. gada jūnijā Gārdneri sāka mācīt Amerikāņu zīmju valodu (Ameslan, ASL) šimpanzēnam, vārdā Vašo. Vašo ASL apguva strauji, 1971. gadā viņa jau zināja 160 zīmes, ko lietoja saziņā. Viņa arī veidoja savas zīmju kombinācijas reālijām, ko agrāk nebija pazinusi: kad viņai pirmoreiz pa­rādīja arbūzu, viņa to apzīmēja par «ūdens augli».

Gārdneru darbs izraisīja ļoti pretrunīgu reakciju. Kā iz­rādījās, ļoti daudzi zinātnieki bija krietni nopūlējušies, lai pierādītu, ka pērtiķi nav spējīgi sazināties ar valodu. (Kā sacīja kāds pētnieks: «Ak Dievs, iedomājieties vien visus tos slavenos vārdus, kas saistās ar visiem šiem gadu des­mitiem turpinātajiem zinātniskajiem pētījumiem, — un visi uzskata, ka tikai cilvēkiem piemīt valoda. Nu gan ir zie­pes.»)

Vašo sekmes pamudināja uzsākt vēl citus valodas mā­cīšanas eksperimentus. Šimpanzi, vārdā Lūsija, mācīja sa­zināties ar datora palīdzību, citai, ko sauca Sāra, mācīja likt uz tāfeles plastmasas burtus. Pētīja arī citus pērtiķus. Orangutānu Alfrēdu sāka mācīt 1971. gadā, līdzenumu go­rillu Koko — 1972., bet 1973. gadā Pīters Eliots sāka savu darbu ar kalnu gorillu Eimiju.

Pirmajā reizē, kad viņš aizgāja uz slimnīcu, lai iepazī­tos ar Eimiju, Eliots ieraudzīja aizkustinošu, mazu, no­mierinošiem līdzekļiem piebarotu radījumu, kura vārgās, melnās rokas un kājas bija piesietas pie lāviņas. Viņš pie­skārās viņas galvai un maigi sacīja:

— Sveika, Eimij, es esmu Pīters.

Eimija tūlīt sakoda viņa roku līdz asinīm.

Par spīti šim nelabvēlīgajam sākumam, no tā izveido­jās neparasti veiksmīga pētījumu programma. 1973. gadā jau bija labi apgūts pamata mācību paņēmiens, tā sau­camā veidošana. Dzīvniekam parādīja priekšmetu, tad pēt­nieks «ieveidoja» dzīvnieka roku pareizajā žestā, līdz aso­ciācija nostiprinājās. Vēlākās pārbaudes apliecināja, ka dzīv­nieks saprot žesta nozīmi.

Kaut arī pamata metodoloģija bija vienāda, tās lieto­jumā izpaudās asa konkurence. Pētnieki sacentās zīmju ie­mācīšanas ātruma vai vārdu krājuma apjoma ziņā. (Pie cilvēkiem vārdu krājums tiek uzskatīts par labāko garīgās attīstības rādītāju.) Šinī gadījumā zīmju apgūšanas ātrums bija vai nu pētnieka prasmju, vai pērtiķa saprāta mērs.

Līdz šim bija skaidri konstatēts, ka dažādiem pērti­ķiem piemita dažādas personības iezīmes. Kāds no pēt­niekiem to komentēja šādi: «Šie pētījumi, iespējams, ir vienīgā nozare, kurā akadēmiskās tenkas pievēršas mā­cāmajiem, nevis pasniedzējiem.» Konkurences un kašķī- guma arvien vairāk piesātinātajā primatoloģijas pasaulē dzirdēja runājam, piemēram, ka Lūsija ir dzērāja, Koko — neaudzināts puišelis, ka Lanai galvu sagrozījusi slava («viņa strādā tikai tad, ja klāt ir reportieris») un Nims ir tik stulbs, ka būtu saucams par Dumu.

No pirmā acu uzmetiena var šķist dīvaini, kāpēc Pīte­ram Eliotam būtu bijis jākļūst par šo uzbrukumu mērķi, jo glītajam un visai kautrīgajam jaunajam cilvēkam, Meri- nas grāfistes bibliotekāra dēlam, visu šo laiku bija izde­vies izvairīties no nesaskaņām. Eliota publikācijas bija vien­kāršas un atturīgas, viņa sekmes darbā ar Eimiju labi do­kumentētas, viņš neizrādīja interesi par skaļu reklāmu un nebija starp tiem pētniekiem, kuri veda savus pērtiķus uz Karsoņa vai Grifina televīzijas raidījumiem.

Taču Eliota biklums slēpa ne tikai asu prātu, bet arī lielu godkāri. Ja viņš izvairījās no nesaskaņām, tad tikai tādēļ, ka tām neatlika laika, — jau gadiem ilgi Eliots strādāja naktīs un brīvdienās un prasīja tādu pašu atdevi no savas grupas un Eimijas. Viņš ļoti labi prata dabūt naudu savam projektam; visās dzīvnieku uzvedības pēt­nieku konferencēs, kur citi staigāja džinsos un rūtainos kreklos, Eliots ieradās uzvalkā ar vesti. Eliots bija no­spraudis sev mērķi kļūt par vadošo pērtiķu pētnieku, un Eimijai bija jākļūst par pārāko starp pērtiķiem.

Eliotam tā veicās ar finansējuma atrašanu, ka 1975. gadā Eimijas projekta budžets bija 160 000 dolāru un projekta grupā bija astoņi darbinieki, ieskaitot bērnu psihologu un datoru programmētāju. Kāds, kas vēlāk strādāja Bergrena institūtā, reiz teica, ka Eliota veiksmes avots slēpās tajā apstāklī, ka viņš «labi prata apieties ar naudu; piemē­ram, Eimijas projekts dabūja par savu naudu par 50% vai­rāk datorlaika, jo viņš ar savu terminālu pieslēdzās līnijai naktīs un brīvdienās, kad datorlaiks ir lētāks. Viņš bija ļoti taupīgs. Un mērķtiecīgs, protams, — Eliotu acīm redzami neinteresēja nekas cits, kā vien viņa darbs ar Eimiju. Viņš bija garlaicīgs sarunu biedrs, bet no mūsu viedokļa — ļoti drošs vadītājs. Grūti izšķirt, kurš ir patiešām lielisks, vieglāk pamanīt, kurš ir apsēsts, kas galu galā var izrādī­ties svarīgāk. Mēs paredzējām, ka Eliots veiks lielas lie­tas.»

Sarežģījumi Pītera Eliota darbā sākās 1979. gada 2. feb­ruārī. Eimija dzīvoja furgoniņā Bārklijas universitātes pilsē­tiņā; naktis viņa tur pavadīja vienatnē un parasti 110 rīta vētraini apsveica atnākušos. Taču tajā rītā Eimijas projekta darbinieki atrada viņu neraksturīgi drūmā garastāvoklī, visai uzbudināmu un asarainām acīm, viņa izturējās tā, it kā tai būtu nodarīts pāri.

Eliots saprata, ka naktī kaut kas ir atgadījies. Kad Eimi- jai to pajautāja, viņa tikai atkārtoja žestus, kas nozīmētu «miega kaste», jaunu vārdu savienojumu, kas Eliotam nebija pazīstams un saprotams. Pats par sevi tas nebūtu nekas dīvains, Eimija visu laiku radīja jaunus vārdu savienojumus, un bieži tos bija grūti atšifrēt Tikai pirms dažām dienām viņa bija visus samulsinājusi, runādama par «krokodilu pie­nu». Beigu beigās viņi attapa, ka Eimijas piens ir saskābis un, tā kā viņa necieta krokodilus (ko redzējusi gan bija tikai bilžu grāmatās), Eimijai bija kaut kā ienācis prātā, ka skābais piens būtu saucams par «krokodilu pienu».

Tagad viņa runāja par «miega kasti». Vispirms viņi do­māja, ka tas varētu būt attiecināms uz Eimijas ligzdai līdzīgo guļvietu. Bet izrādījās, ka viņa lieto «kasti» sev parastajā nozīmē — tā saucot televizoru.

Eimijas furgonā visu, ieskaitot televizoru, visu diennakti kontrolēja dators. Viņi pārbaudīja, vai naktī varētu būt bijis ieslēgts televizors, kas tādējādi būtu traucējis Eimijas miegu. Tā kā Eimijai patika skatīties televizoru, pastāvēja iespēja, ka viņai izdevies pašai ieslēgt aparātu. Bet Eimija šķita ni­cinoši skatāmies, kad viņi ņēmās ap reālo televizoru fur­gonā. Viņa nepārprotami bija domājusi ko citu.

Visbeidzot viņiem izdevās noskaidrot, ka ar «miega kasti» viņa domājusi «miega ainas». Kad Eimijai jautāja par šīm ainām, viņa rādīja, ka tās bijušas «sliktas ainas» un «vecas ainas» un ka tās «saraudinājušas Eimiju».

Viņa tātad sapņoja.

Fakts, ka Eimija ir pirmais primāts, kas atstāsta sapņus, izraisīja milzīgu satraukumu Eliota darbiniekos. Bet satrau­kumam bija īss mūžs. Kaut arī Eimija redzēja sapņus arī nākamajās naktīs, viņa atteicās par tiem runāt, patiesību sakot, likās, ka viņa vaino pētniekus par šo jauno un mul­sinošo iejaukšanos viņas garīgajā dzīvē. Vēl ļaunāk bija tas, ka viņas izturēšanās nomodā satraucoši pasliktinājās.

Vārdu apguves ātrums samazinājās no 2,7 vārdiem ne­dēļā līdz 0,8 vārdiem, spontānās vārdveidošanas rādītājs no­kritās no 1,9 uz 0,3. Uzmanības indekss samazinājās uz pusi. Garastāvokļa nenoturība kļuva izteiktāka, nepastā­vīga un nemotivēta uzvedība kļuva par parastu parādību, katru dienu atgadījās dusmu lēkmes. Eimija bija četrar- pus pēdas gara un svēra 130 mārciņu. Viņa bija ārkārtīgi spēcīgs dzīvnieks. Darbinieki sāka jau šaubīties par iespē­jām Eimiju savaldīt

Atteikums runāt par šiem sapņiem viņus mulsināja. Viņi izmēģināja visdažādākās pētnieciskās pieejas — rā­dīja Eimijai attēlus no grāmatām un žurnāliem, cauru dien­nakti novēroja viņu ar videoiekārtu cerībā, ka Eimija, vie­natnē palikusi, atklās kaut ko būtisku (līdzīgi maziem bēr­niem, Eimija bieži «runājās ar sevi»); tika izmēģināts vesels komplekss neiroloģisko testu.

Paveicās ar zīmēšanu.

Panākumi tika gūti uzreiz. Eimijai iepatikās zīmēt ar pirkstu, pēc tam, kad viņi krāsām sāka jaukt klāt sarka­nos piparus, Eimija arī pārstāja laizīt pirkstus. Viņa zīmēja ātri un vienu un to pašu, bet pati darbība šķita viņu no­mierinām, viņa arvien vairāk līdzinājās agrākajai Eimijai.

Deivids Bergmans, bērnu psihologs, konstatēja, ka «tas, ko Eimija zīmē, ir nepārprotami saistītu tēlu kopums — apgāzti pusloki vai pusapļi, kas vienmēr saistīti ar zaļu vertikālu līniju kopu. Eimija saka, ka zaļās līnijas ir mežs, pusapļus viņa sauc par 'sliktajām mājām' vai 'vecajām mājām'. Bieži viņa piezīmē ari melnus apļus, ko sauc par 'alām'.»

Bergmans brīdināja no pārsteidzības, pieņemot šķietami acīm redzamo secinājumu, ka Eimija zīmē senas ēkas džun­gļos. «Noskatoties, kā viņa zīmē, vienu zīmējumu pēc otra, atkal un atkal, es pārliecinos, ka šie tēli ir intīmi un uzmācīgi. Šīs vīzijas viņu nomoka, un Eimija cenšas no tām atbrīvoties, ieslodzīt tās zīmējumos uz papīra.»

Patiesībā šo vīziju būtība tā arī palika neizprotama Eimijas projekta darbiniekiem. 1979. gada aprīļa beigās viņi nonāca pie atzinuma, ka šiem sapņiem varētu būt četri iz­skaidrojumi. Nopietnības secībā tie ir šādi:

Šie sapņi ir mēģinājums sakārtot viņas ikdienas pie­redzi. Tas būtu parastais cilvēku sapņu izskaidrojums, taču viņi šaubījās, vai Eimijas gadījumā tas ir piemērojams.

Sapņi ir pusaudža pārejas perioda parādība. Eimija savos septiņos gados bija gorillu pusaudze, un apmēram gadu viņai bija novērojamas raksturīgās pusaudža parādī­bas — dusmu mija ar sapīkumu, neapmierinātība ar savu izskatu, interese par pretējo dzimumu.

Sapņi ir šīs sugas kopēja iezīme. Varētu būt, ka ne­patīkami sapņi ir visiem gorillām un savvaļā to radītais stress kaut kādā veidā tiek mazināts ar grupas kopējo uzvedību. Taču, lai gan savvaļas gorillas bija pētīti jau vi­sus pēdējos divdesmit gadus, šādai hipotēzei nebija ne­kāda apstiprinājuma.

Sapņi ir ārprāta pirmās pazīmes. No tā baidījās vis­vairāk. Lai ar panākumiem mācītu pērtiķi, vajadzēja sākt darbu ar mazuli; tikai gadiem ejot, pētnieki varēja no­skaidrot, vai viņu mācāmais izaugs par gudru vai dumju, nepaklausīgu vai padevīgu, veselu vai slimīgu dzīvnieku. Pērtiķu veselība pastāvīgi sagādāja rūpes, daudzas pro­grammas sabruka vai apstājās, tā zaudējot gadiem ilgi ieguldītas pūles un līdzekļus, pērtiķiem ejot bojā no fizis­kām vai garīgām slimībām. Timotijs, šimpanze no Atlan- tas, 1976. gadā kļuva psihotisks un praktiski izdarīja paš­nāvību, aizrīdamies ar saviem izkārnījumiem. Moriss, orangutāns Čikāgā, kļuva izteikti neirotisks, viņam attīstī­jās dažādas fobijas, kas praktiski 1977. gadā apturēja tā­lāko darbu. Lai kā tas ari būtu, tas pats saprāts, kura dēļ pērtiķi kļuva par pētījumu objektiem, padarīja tos tikpat labilus kā cilvēkus.

Eimijas projekts vairs nespēja panākt nekādu tālākvir- zību. 1979. gada maijā viņi pieņēma spontānu lēmumu — publicēt Eimijas zīmējumus — un iesniedza tos Journal of Behavioral Sciences.