Kongo

2. Mukenko

Eliots nodrebinājās un aizvilka jakas rāvējslēdzi ciešāk. Krusai taču vajadzēja reiz beigbes. Viņi bija paslēpušies zem mūžzaļajiem kokiem alpīnajā Mukenko kalna joslā — vairāk nekā 8000 pēdu augstumā. Bija desmit no rīta, un gaisa temperatūra bija 38 grādi pēc Fārenheita. Pirms pie­cām stundām viņi bija izkāpuši no laivām 100 grādu kar­stumā mitrajos džungļos. Saule vēl nebija aususi, kad viņi sāka savu kāpienu.

Viņam blakus Eimija vēroja golfa bumbas lieluma kru­sas graudus ar būkšķi krītam zālē un plosām koku zarus virs viņu galvām. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi krusu.

Eimija signalizēja: Kā vārds?

Krusa, — viņš paskaidroja.

Pīters aptur.

Kaut es to spētu, Eimij.

Viņa vēl kādu brīdi vēroja krusu, tad paziņoja: Eimija grib mājās.

Viņa jau iepriekšējā vakarā bija sākusi pieminēt at­griešanos mājās. Kaut arī toralena iedarbība bija beigusies, viņa vēl aizvien bija nospiesta un izklaidīga. Lai Eimiju iepriecinātu, Ebots bija viņai piedāvājis ēdienu. Viņa sig­nalizēja, ka vēlas pienu. Kad viņš tai pateica, ka piena viņiem nav (ko Eimija pab labi zināja), viņa prasīja banānu. Kahega sadabūja viņai ķekaru nedaudz skābu džungļu ba­nānu. Iepriekšējās dienās Eimija bija ēdusi bez iebildu­miem, bet šoreiz viņa tos nicīgi iesvieda ūdenī, norādī­dama, ka grib «īstus banānus».

Kad Eliots paskaidroja, ka viņiem nav «īsto banānu», Eimija signalizēja: Eimija grib mājās.

Mēs tagad nevaram braukt mājās, Eimij.

Eimija laba gorilla, Pīters ved Eimiju mājās.

Viņa bija pieradusi, ka Pīters bija noteicējs, persona ar augstākajām tiesībām izlemt par viņas dienas kārtību Eimijas projekta eksperimentālajos apstākļos. Viņš nevarēja iedomāties, kā lai viņai izskaidro, ka vairs nav noteicējs, ka šis brauciens nebūt nav domāts kā sods Eimijai par kādu pārkāpumu.

Patiesību sakot, viņi visi jutās sašļukuši. Visi viņi bija ar nepacietību gaidījuši iespēju paglābties no mūžameža nomācošā karstuma, bet, kāpjot pa Mukenko nogāzēm, viņu entuziasms ātri saplaka.

Ak Dievs! — Rosa bija izsaukusies. — No nīlzirgiem uz krusu!

Kā uz burvja mājienu krusa beidzās.

Labi, — uzsauca Manro, — ejam tālāk!

* * *

Mukenko virsotne līdz 1933. gadam bija palikusi neie­karota. 1908. gadā vācu alpīnistu grupa fon Rankes vadībā bija spiesta atgriezties vētras dēļ; beļģu grupa 1913. gadā sasniedza 10 000 pēdu augstumu, bet nevarēja atrast ceļu uz virsotni; vēl viena vācu ekspedīcija 1919. gadā bija spiesta atgriezbes, kad aptuveni 12 000 pēdu augsbimā divi grupas dalībnieki nokrita no klints un gāja bojā. Tomēr Mukenko bija atzīta par samērā vienkārši sasniedzamu virsotni (teh­niski vienkāršu), kurā var uzkāpt vairākums alpīnistu apmē­ram dienas laikā; pēc 1943. gada tika atklāts jauns ceļš dienvidaustrumu nogāzēs, kas deva iespēju droši, kaut arī ļob ilgā laikā sasniegt virsotni. Šo ceļu tad arī izmantoja vairākums kāpēju.

Virs 9000 pēdu augstuma priežu meži izzuda un viņi gāja pa zāļainiem laukumiem, kas bnās drēgnā miglā. Gaiss bija kļuvis rebnāts, un viņi bieži lūdza apstāties. Manro izturējās neieciebgi pret šādu žēlošanos.

Ko tad jūs gaidījāt? — viņš noprasīja. — Šis te ir kalns. Un kalni ir augsti.

Viņš bija sevišķi nežēlīgs pret Rosu, kas šķita visvieglāk nogurdināma.

Kā ar jūsu grafiku? — viņš mēdza viņai vaicāt — Mēs vēl pat neesam sasnieguši grūtāko daļu. Zem vien­padsmit tūkstoš pēdām nav pat interesanti. Ja jūs apstāsi­ties tagad, mēs pirms nakts iestāšanās nebksim līdz vir­sotnei, bet tas nozīmē, ka mēs zaudēsim veselu dienu.

Man vienalga, — beidzot Rosa izdvesa un nometās zemē, cīnīdamās pēc elpas.

Kā jau sieviete, — nicinoši sacīja Manro un pa­smaidīja, kad Rosa viņam uzmeta niknu skatienu. Manro viņus pazemoja, rāja, mudināja — un kaut kā piespieda visu laiku kustēties.

Virs 10 000 pēdām zāle pazuda un zemi klāja tikai sū­nas. Reizēm viņi ieraudzīja kādu vientuļu lobēliju ar se­višķi lielām lapām, kas pēkšņi iznira no pelēkās, aukstās miglas. Starp 10 000 pēdu augstumu un virsotni praktiski nebija nekādu augu, tādēļ arī Manro viņus tā dzina — nebūtu prātīgi iekļūt vētrā kailajās augšējās nogāzēs.

11 000 pēdu augstumā parādījās saule un viņi apstājās, lai uzstādītu otro lāzeru no ĒRTS lāzeru orientācijas sistē­mas. Pirmo Rosa bija torīt uzstādījusi dažas jūdzes uz dien­vidiem, un viss darbs bija aizņēmis pusstundu.

Ar otro lāzeru bija jādarbojas rūpīgāk, jo abiem stariem bija jāsakrīt Par spīti elektroniskajai traucēšanai, bija jā­pieslēdzas Hjūstonai, lai niecīgais lāzers — tas bija zīmuļa dzēšgumijas lielumā, novietots uz maza tērauda bijkāja, — tiklu precīzi notēmēts. Abi lāzeri kalna nogāzēs bija jā­novieto tā, lai to stari krustotos virs džungļiem daudzu jū­džu attālumā. Ja Rosās aprēķini bija pareizi, šis krust­punkts bija tieši virs Zindžas.

Eliots jautāja, vai šādi viņi netīšām neizdara pakalpo­jumu konsorcijam, bet Rosa to noliedza.

Ja nu vienīgi naktī, — viņa sacīja, — kad viņi ne­pārvietojas. Dienas laikā viņi nespēs fiksēt mūsu starus — tas jau ir šīs sistēmas jaukums.

Drīz viņi jau varēja saost vulkāniskā sēra dūmus, kas vēlās no virsotnes — vēl pusotra tūkstoša pēdu virs vi­ņiem. Tur, augšā, nebija nekādas veģetācijas, bkai kails, ciets akmens un atsevišķi no sēra nodzeltējuši sniega ple­ķīši. Debesis bija dzidras un tumši zilas, viņiem pavērās glezns skats uz Virungas dienvidu novadiem — Njiragongo augsto konusu, kas pacēlās no Kongo tumši zaļajiem me­žiem, kā ari Mukenko, ko ieskāva migla.

Pēdējās tūkstoš pēdas bija visgrūtākās, it īpaši Eimijai, kurai ar basām kājām bija jālaipo starp asajām lavas at­lūzām. Virs 12 000 pēdām grunts bija klāta lavas gabaliem. Virsotni viņi sasniedza piecos pēcpusdienā, viņu priekšā at­klājās astoņas jūdzes plats lavas ezers un vulkāna dūmo­jošais krāteris. Ebotu sarūgtināja skats uz melnajām klin­tīm un pelēko dūmu mākoņiem.

Sagaidiet nakti, — Manro viņam sacīja.

Tajā naktī lava zvēroja sarkanu svītru tīmeklī cauri sa­plaisājušai tumšajai garozai; šņācošs, sarkans tvaiks, cel­damies gaisā, lēni zaudēja savu sarkano krāsu. Viņu nie­cīgās teltis, uzceltas uz krātera malas, atstaroja lavas sār­tumu. Mākoņi rietumos mēnesnīcā sudrabaini mirdzēja, zem viņiem tālumā pletās Kongo džungļi. Tumsā varēja saskatīt zaļos lāzera starus, kas krustojās virs džungļiem. Jebkurā gadījumā rīt viņi būs šajā krustpunktā.

Rosa uzstādīja sakaru iekārtu, lai noraidītu ikvakara zi­ņojumu Hjūstonai. Pēc sešu minūšu kavējuma nodibinājās beši sakari ar Hjūstonu, nebija vajadzīga nekāda īpaša kodēšana, nedz sarežģīti paņēmieni.

Nolādēts, — izgrūda Manro.

Bet ko tas nozīmē? — Eliots jautāja.

Tas nozīmē, — drūmi sacīja Manro, — ka konsorcijs ir pārstājis ģenerēt mums traucējumus.

Vai tad tas nav labi?

Nē, — atbildēja Rosa. — Tas ir beši slikti. Viņi droši vien ir jau pie mērķa un būs atraduši dimantus. — Viņa papurināja galvu un noregulēja ekrānu:

HSTNA APSTPRNA KNSRCJS PIE MRĶA, VRBTBA 1.000. NEUZSCIET NEKO. STCJA BEZCRGA'

Nespēju noticēt, — noteica Rosa. — Viss cauri.

Eliots nopūtās.

Man sāp kājas, — viņš sacīja.

Esmu noguris, — sacīja Manro.

Velns to visu rāvis, — sacīja Rosa.

Galīgi pārguīuši, viņi devās pie miera.