Kongo

1. Grafiks

Attālums no Tanžeras līdz Nairobi pāri visai Āfrikai ir lie­lāks nekā pāri Atlantijas okeānam no Ņujorkas līdz Londo­nai — 3600 jūdžu, astoņu stundu lidojums. Rosa pavadīja šo laiku pie datora, izstrādājot, kā viņa to dēvēja, «hiper- telpas varbūtības līnijas».

Uz ekrāna bija redzama datora veidota Āfrikas karte ar daudzkrāsainām līnijām pār to.

Tās ir laika zonas, — sacīja Rosa. — Mēs varam tās koriģēt saskaņā ar darbību ilgumu un kavējumu.

Zem ekrāna bija kopējā pagājušā laika pulkstenis, kurā nepārtraukti mainījās rādījumi.

Ko tas nozīmē? — pajautāja Eliots.

Dators izvēlas īsāko maršrutu. Lūk, tas tikko fiksēja grafiku, pēc kura mēs sasniegsim mērķi sešās dienās, as­toņpadsmit stundās un piecdesmit vienā minūtē. Tagad tas cenšas šo grafiku pārspēt

Eliots nevarēja noturēties nepasmaidījis. Datora pro­gnoze ar precizitāti līdz minūtei, nosakot laiku, kad ekspe­dīcija sasniegs mērķi, viņam likās smieklīga. Bet Rosa bija absolūti nopietna.

Viņiem vērojot datora pulkstenis pārlēca uz piecām die­nām, 22 stundām un 24 minūtēm.

Jau labāk, — pamājot sacīja Rosa, — bet vēl arvien nekas īpašs. Viņa nospieda kādu taustiņu, līnijas izstiepās kā gumijas pāri visai Āfrikai. — Tas ir konsorcija marš­ruts, — viņa sacīja, — saskaņā ar mūsu aprēķiniem. Viņi turp dodas krietnā pulciņā — kādi trīsdesmit vai pat vairāk — plaša mēroga pasākums. Turklāt viņi nezina pil­sētas precīzu atrašanās vietu, vismaz mums tā liekas, ka viņi to nezina. Bet viņi ir mums krietni priekšā, vismaz divpadsmit stundas, jo viņi jau Nairobi piekrauj savu lid­mašīnu.

Pulkstenis uzrādīja jaunu laiku — 5 dienas 09 stundas un 19 minūtes. Tad vina nospieda taustiņu ar uzrakstu DATUMS un parādījās 06 21 79 0814.

Saskaņā ar šiem aprēķiniem konsorcijs sasniegs mērķi Kongo 21. jūnijā nedaudz pēc astoņiem no rīta.

Dators klusi tikšķēja, līnijas turpināja stiepties un mai­nīties, līdz parādījās jauns datums: 06 21 79 1224.

Nu, lūk, — viņa sacīja, — tie esam mēs pašlaik. Pieņemot, ka gan mums, gan viņiem veicas maksimāli gludi, konsorcijs mūs apsteigs par nedaudz vairāk kā četrām stundām, pēc piecām dienām no šī brīža.

Ēzdams sviestmaizi, garām gāja Manro.

Vai nu izvēlieties citu maršrutu, — viņš sacīja, —vai rīkojieties radikālāk.

Baidos rīkoties radikālāk pērtiķa dēļ.

Manro paraustīja plecus.

Kaut kas jums tikpat ir jādara, ja prognozes ir šā­das.

Eliots viņos noklausījās ar vieglu nerealitātes sajūtu — viņi pārsprieda starpību, kas mērāma stundās, bet izveido­sies pēc piecām dienām.

Bet nudien, — Eliots ierunājās, — tuvāko dienu laikā ar visiem organizatoriskajiem pasākumiem Nairobi un se­kojošu gājienu džungļos — jūs taču nevarat sevišķi uzti­cēties šiem cipariem.

Nav vairs vecie laiki, — iebilda Rosa, — kad eks­pedīcijas pazuda uz mēnešiem. Dators var kļūdīties, aug­stākais, par minūtēm; labi, noapaļosim — pusstundu šajā piecu dienu periodā. — Viņa papurināja galvu. — Nē.

Mūsu grūtības ir šeit, un ir kaut kas jādara, lai tās at­risinātu. Likme ir pārāk augsta.

Jūs domājat dimantus?

Viņa pamāja un norādīja uz ekrāna apakšdaļu, kurā pa­rādījās vārdi ZIIAIS KONTRAKTS. Viņš pavaicāja, ko tas nozīmē.

Ellīgi daudz naudas, — sacīja Rosa. Un piemeti­nāja: — Es vismaz tā domāju. — Jo viņa patiesi to īsti nezināja.

Katram jaunam līgumam ĒRTS deva kodētu nosaukumu. Vienīgi Treviss un dators zināja, kas apmaksā šo līgumu, visi citi ĒRTS darbinieki, sākot no datoru programmētā­jiem un līdz ekspedīciju locekļiem, sauca projektus tikai to kodētajos vārdos — pēc krāsām: Sarkanais līgums, Dzel­tenais līgums, Baltais līgums. Tas bija domāts līgumu part­neru darbības aizsardzībai. Bet ĒR TS matemātiķi nespēja atturēties no minējumiem par naudas avotiem, kas izvēr­tās par galveno sarunu tēmu kompānijas ēdnīcā.

Zilo līgumu ĒRTS noslēdza 1978. gada decembrī. Tas paredzēja, ka ĒRTS atradīs dabisku rūpniecisko dimantu atradni kādā draudzīgā vai neitrālā valstī, dimantiem bija jābūt Ilb tipa, «zema slāpekļa satura» kristāliem. Kristālu izmēri līgumā nebija noteikti, tātad tiem nebija nozīmes; nebija norādīts arī vēlamais iegulu apjoms, tātad līgum­slēdzējs bija gatavs saņemt tik, cik izdosies. Un, kas bija visdīvaināk, nebija norādīta VIIR

Gandrīz visos līgumos tika norādītas vienības ieguves izmaksu robežas. Nepietika ar minerālu iegulu atrašanu vien, to vienas vienības ieguves izmaksām bija jāiekļau­jas norādītās robežās. Savukārt šīs vienības izmaksas atspo­guļoja iegulas bagātīgumu, attālumu līdz ieguves vietai, vietējā darbaspēka pieejamību, politiskos apstākļus, iespē­jamo nepieciešamību būvēt lidlaukus, ceļus, slimnīcas, rak­tuves vai bagātināšanas uzņēmumus.

Ja parādījās līgums bez VIIR, tad tas nozīmēja tikai vienu: kāds tik ļoti gribēja dabūt zilos dimantus, ka tam bija vienalga, cik tas maksā.

Četrdesmit astoņu stundu laikā ĒRTS ēdnīcā Zilais »

līgums jau bija atšifrēts. Izrādījās, ka zilie dimanti ir zili no neliela daudzuma bora to virskārtā, kas tos padarīja nevērtīgus kā dārgakmeņus, bet izmainīja to elektronis­kās īpašības, padarot tos par pusvadītājiem, kuru pretes­tība ir 100 omu uz centimetru. Tiem piemita arī zinā­mas gaismas caurlaidības īpašības.

Tad kāds atrada īsu rakstu Electronic News 1978. gada 17. novembra numurā, kas saucās «Makfija apstrādes teh­noloģija noraidīta». Tajā bija paziņots, ka Silec, Inc. Voltemā Masačūsetsā ir pārtraukusi eksperimentālos mēģinājumus mākslīgi izveidot vienlaidus bora kārtu uz dimantu vir­smas pēc Makfija tehnoloģijas. Makfija procesa izmanto­šana tika pārtraukta sakarā ar to, ka tas bija pārāk dārgs un nedrošs, lai radītu «vēlamās pusvadītāju īpašības». Rak­sta noslēgumā bija secināts, ka «citas firmas nav pietie­kami novērtējušas vienlaidus bora kārtas uzklāšanas grūtī­bas pakāpi; Morikaiva (Tokijā) atteikusies no Nagauras pro­cesa šā gada septembrī». Pētot vēl agrākas ziņas, ĒRTS ēdnīcā tika atklātas vēl dažas šā noslēpuma detaļas.

Jau 1971. gadā Intec, mikroelektronikas firma no Santa- klāras, bija paredzējusi, ka dimanta pusvadītāji būs ārkār­tīgi nozīmīgi nākošās paaudzes «supravadošo» datoru būvē astoņdesmitajos gados.

Pirmās paaudzes elektroniskās skaitļojamās mašīnas ENLAC un UNIVAC, ko uzbūvēja kara laikam atbilstošā slepenībā četrdesmitajos gados, bija izveidotas uz vakuuma lampu bāzes. Vakuuma lampu darba mūžs bija vidēji div­desmit stundas, bet, tūkstošiem lampu kvēlojot vienā ma­šīnā, daži no pirmajiem datoriem pārtrauca darboties jau pēc septiņām līdz divpadsmit minūtēm. Vakuuma lampu tehnoloģija ierobežoja iecerēto otrās paaudzes datoru lie­lumu un iespējas.

Bet otrās paaudzes datoros lampas lietotas netika. 1947. gadā izgudroja tranzistoru — niecīgu cietas vielas gabaliņu, kas spēja izpildīt visas lampas funkcijas, — un ar to sevi pieteica «cietie» elektroniskie aparāti, kas tē­rēja mazāk enerģijas, radīja mazāk siltuma un bija mazāki un drošāki par lampām, ko aizstāja. Silikona tehnoloģija radīja pamatu trijām paaudzēm arvien kompaktaku, drošāku un lētāku datoru, kas radās nākamajos divdesmit gados.

Bet septiņdesmitajos gados datoru izstrādātāji sāka sa­durties ar silikona tehnoloģijas ierobežojumiem. Kaut arī slēgumi bija sarukuši līdz mikroskopiskiem izmēriem, dar­bības ātrums bija atkarīgs no slēguma ķēdes gamma. Lai vēl vairāk samazinātu šo garumu, kurā attālumi jau līdzi­nājās collas miljonajām daļām, vajadzēja atrisināt veco pro­blēmu — temperatūru. īsākas ķēdes burtiski izkustu no pašu radītā karstuma. Bija nepieciešams kāds paņēmiens, kā vienlaikus samazināt karstumu un pretestību.

Jau kopš piecdesmitajiem gadiem bija zināms, ka dau­dzi metāli, atdzesēti līdz ārkārtīgi zemām temperatūrām, kļūst «supravadoši», ļaujot elektroniem neierobežoti plūst caur tiem. 1977. gadā IBM paziņoja ka šī kompānija izstrādā ultraātru datoru greipfrūta lielumā, ko dzesētu šķidrais slā­peklis. Supravadošajiem datoriem bija vajadzīga radikāli jauna tehnoloģija un jauni zemas temperatūras materiāli.

Tādējādi dimanti ar pārklājumu iegūtu visplašāko izman­tojumu.

Pēc dažām dienām ĒRTS ēdnīcai bija jau cits izskaid­rojums. Saskaņā ar jauno teoriju septiņdesmitie gadi bija nepieredzētas datoru attīstības laiks. Kaut arī pirmo skait­ļojamo mašīnu izgatavotāji bija paredzējuši, ka četri datori izpildīs visas pasaules skaitļošanas darbus tuvākajā nākotnē, speciālisti tagad pareģoja, ka līdz 1990. gadam pasaulē būs viens miljards datoru, vairākums no tiem ar sakaru tīkliem saistīti savā starpā. Šādu tīklu nebija, un tie varēja būt teorētiski neiespējami. (1975. gadā Hannoveres institūta pētī­jumā bija secināts, ka zemes garozā ir par maz metāla, lai izveidotu nepieciešamās sakaru līnijas.)

Pēc Hārvija Rambo uzskata, astoņdesmitajos gados iz­paudīsies ārkārtīgs datu pārraides sistēmu trūkums: «Kā fosilās degvielas trūkums pārsteidza rūpniecisko pasauli ne­sagatavotu septiņdesmitajos gados, tā datu pārraides trū­kums pārsteigs pasauli nākamajā desmitgadē. Cilvēkiem tika liegta pārvietošanās septiņdesmitajos, bet viņiem tiks liegta informācija astoņdesmitajos, un nāksies vēl novērtēt, kurš 110 diviem trūkumiem ir traucējošāks.»

Lāzeru tehnoloģijas bija vienīgā cerība, kā izveidot ne­pieciešamo datu pārraidi, jo gaismas vadu informācijas caur­laidība bija divdesmit tūkstošus reižu lielāka nekā paras­tajiem koaksiālajiem metāla kabeļiem. Datu pārraide ar lāzeru prasīja pilnīgi jaunas tehnoloģijas izveidošanu — tajā skaitā plānu vītu optisko šķiedru un pusvadītāju diman­tus ar pārklājumu, par kuriem Rambo paredzēja, ka tie drīzumā «būs dārgāki par naftu».

Vēl vairāk, Rambo paredzēja, ka desmit gadu laikā pati elektrība kļūs lieka. Nākotnes datori lietos tikai gaismas ķēdes un tiks savienoti, lietojot gaismas pārraides sistēmas. Par iemeslu tam būs ātrums. «Gaisma,» rakstīja Rambo, «pārvietojas ar gaismas ātrumu. Elektriskie impulsi — ne. Mēs dzīvojam mikroelektronikas norieta ērā»

Mikroelektronika tomēr nebūt neizskatījās pēc atmir­stošas tehnoloģijas. 1979. gadā mikroelektronika bija viena no lielākajām rūpniecības nozarēm visā rūpnieciskajā pa­saulē, ASV vien tās apgrozījums bija astoņdesmit miljardi dolāru; sešas no Fortune 500 pirmajām divdesmit korpo­rācijām nodarbojās ar mikroelektroniku. Mazāk nekā trīs­desmit gados šīs kompānijas bija pieredzējušas neparasti sīvu konkurenci un nepieredzētus panākumus.

1958. gadā ražotāji spēja ievietot 10 elektroniskus kom­ponentus vienā silikona mikroshēmā. 1970. gadā jau bija iespējams tā paša lieluma shēmā savietot 100 komponen­tus — desmitkārtīgs pieaugums mazliet vairāk nekā des­mit gadu laikā.

Bet 1972. gadā mikroshēmā ievietojamo komponentu skaits jau bija 1000, 1974. gadā — 10 000. Tika pareģots, ka 1980. gadā naga lieluma shēmā tiks ievietots 1 000 000 komponentu, taču, izmantojot elektronisko fotoprojekciju, šis mērķis tika sasniegts jau 1978. gadā. 1979. gada pava­sarī jaunais mērķis bija desmit miljoni vienību vai — vēl labāk — miljards elementu vienā silikona shēmā līdz 1980. gadam. Bet neviens nedomāja, ka uz to būs jāgaida ilgāk par 1979. gada jūniju vai jūliju.

Šādiem sasniegumiem kādā rūpniecības nozarē nav pre­cedenta. To parāda salīdzinājums ar vecajām ražošanas nozarēm. Detroita bija apmierināta ar vienkāršām ražojumu uzbūves izmaiņām reizi bijos gados, bet elektronikas rū|>- niecībā bija parasts šādā laika periodā sasniegt nākamo lieluma kārtu. (Lai turētos līdzi, Detroitai būtu bijis jāpa­lielina automobiļu nobraukums ar galonu degvielas no 8 jūdzēm ar galonu 1970. gadā līdz 80 000 000 jūdžu ar galonu 1979. gadā. Tā vietā Detroita sasniedza 16 jūdžu robežu, kas bija tālāks apliecinājums tam, ka automobiļu ražošana zaudē savu centrālo vietu amerikāņu ekonomikā.)

Tik ļoti konkurējošā tirgū ikviens uztraucās par ārēju spēku ienākšanu, īpaši jau japāņiem, kas kopš 1973. gada uzturēja Japānas kultūras biedrību Sanhosē, ko daži uz­skatīja par labi finansētas rūpnieciskās spiegošanas organi­zācijas aizsegu.

Zilo līgumu varēja izprast tikai no lādas industrijas viedokļa, kur lielāka mēroga sasniegumi tiek gūti ik pēc pāris mēnešiem. Treviss bija teicis, ka Zilais līgums «ir lielākā liela turpmākajos desmit gados. Lai kas arī atrastu šos dimantus, viņš izdarīs lēcienu tehnoloģijā par vismaz pieciem gadiem. Pieci gadi. Vai zināt, ko tas nozīmē?»

Rosa zināja, ko tas nozīmē. Rūpniecības nozarē, kur konkurētspēju noteica mēneši, dažām kompānijām bija ļoti paveicies apsteigt konkurentus par nedēļām kādas teh­noloģijas vai iekārtas izstrādē. Syntel Kalifornijā bija pir­mais, kam izdevās izgatavot 256 K atmiņas mikroshēmu, kamēr visi pārējie ražoja 16K shēmas un sapņoja par 64K ietilpību. Syntel saglabāja savas pozīcijas tikai sešpadsmit nedēļas, bet guva vairāk nekā simt trīsdesmit miljonu do­lāru peļņu.

— Atcerieties, ka mēs runājam par pieciem gadiem, — sacīja Treviss. — Tās ir priekšrocības, kas mērāmas mil­jardos dolāru, varbūt pat desmitos miljardu. Ja vien mēs spējam šos dimantus sadabūt

Tas bija pamats tam, kādēļ Rosa, strādādama ar datoru, izjuta pienākuma nastu. Divdesmit četru gadu vecumā viņa bija komandas vadītāja šajās sarežģīto tehnoloģiju sacīk­stēs, kurās bija iesaistījušās pusducis valstu no visas pa­saules, slepeni cīnoties cita ar citu.

Likmes ikvienu parastu sacīksti padarīja smieklīgu. Pirms aizbraukšanas Treviss bija viņai teicis:

Nebaidies, kad stress tevi padara traku. Uz saviem pleciem tu nes miljardus dolāru. Vienkārši dari visu, kas tavos spēkos.

Darīdama visu, kas viņas spēkos, viņa iespēja samazi­nāt ekspedīcijas ceļā patērējamo laiku par vēl trim stun­dām un trīsdesmit septiņām minūtēm — bet viņi vēl aiz­vien nedaudz atpalika no konsorcija projektētā laika. Ne tik daudz, lai nebūtu iespējams iedzīt, it īpaši ar Manro aukstasinīgajiem gājieniem, bet tomēr — atpalika, kas va­rēja nozīmēt pilnīgu sagrāvi šādā sacīkstē, kur uzvarē­tājs ir tikai viens.

Un tad pienāca drūmā ziņa.

Uz ekrāna parādījās: SLEPENI NOSŪKTS / VISS PA­GALAM.

Velns un elle! — izgrūda Rosa. Pēkšņi viņa jutās no­gurusi. Jo, ja patiesi ir notikusi datu zagšana, viņu cerī­bas uzvarēt šajā sacīkstē strauji zuda — vēl pirms kaut viens no viņiem bija spēris kāju Centrālās Āfrikas mūža­mežos.