VI nodaļa


«Nav jēgas aizslēgt apzagtu stalli.»

Hārtlijs M. Boldvins

Ir grūti ar kompjūtera starpniecību iesist kādam pa seju. Pat tad, ja nav nodoma izmantot tik tiešu pārliecinā­šanas metodi, diskusija ar kompjūtera termināla starpniecī­bu var būt mazāk kā apmierinoša.

Ar viena taustiņa piespiešanu oponents var pārtraukt sarunu vai savienot jūs ar kādu padoto. Bet, ja tu fiziski atrodies viņa kabinetā, ir iespēja atspēkot visprātīgākos argumentus ar vienkāršu rīcību — esot vēl stulbākam un stūrgalvīgākam nekā viņš. Tikai nekustīgi sēdēt un teikt «nē». Vai neteikt vispār neko. Tad viņam rodas izvēle: vai nu apmierināt tavas (ak, cik saprātīgās!) prasības, vai izsviest tevi pa durvīm.

Otrā iespēja droši vien var kaitēt viņa sabiedriskajam tēlam.

Šo iemeslu dēļ es nolēmu nevis zvanīt misteram Midlgafam vai kādam citam no Izmitināšanas dienesta, bet pats doties uz Menedžera biroju. Man nebija cerību ietekmēt misteru Midlgafu, kuram vienkārši bija iesniegti dokumenti un kuru norādījumus viņš ar birokrātisku vienaldzību reali­zēja (patiešām «Vēlam veiksmi!»). Un tikpat maz cerību ie­tekmēt Menedžeri — bet vismaz nebūtu jātērē laiks, apmeklējot augstākas instances, ja viņš manu prasību no­raidītu. Zelta Likumā, kas bija privāta kompānija un neat­radās kādas valsts ietekmes sfērā (jo pati bija valsts), nebija augstākas varas par Menedžeri — pats Dievs tas Kungs nebija pat jaunākā partnera lomā.

Menedžera lēmumi varēja būt pilnīgi patvaļīgi un despo­tiski…. bet tie bija absolūti un galīgi. Nebija nekādu cerību uz vairāku gadu tiesas prāvām, nebija nekādas augstākas tiesas, kur pārsūdzēt viņa lēmumus. «Likuma aizkavēšanās»,

kuras tā apkaunoja «jurisprudences» darbību demokrātiska­jās valstīs lejā, uz Dubļu pikas, šeit neeksistēja. Pēdējo piecu gadu laikā, kamēr dzīvoju šeit, es atcerējos tikai dažus nāvessodus… bet katrā gadījumā Menedžeris pats bija sēdējis miertiesneša krēslā, un tajā pašā dienā arī tika izpildīts sods.

Tādā sistēmā jautājums par nepareizu tiesas spriedumu kļūst apšaubāms.

Pie tam vēl — jurista, tāpat kā prostitūtas profesija, nav nedz atļauta, nedz aizliegta, un rezultāts ir juridiska sistē­ma, kurai ir maz līdzības ar precedentu un tradīciju trako zikurātu, kas tiek saukts par «taisnu tiesu» uz Zemes. Tais­nība Zelta Likumā var būt tuvredzīga, ja ne absolūti akla, bet tā darbojas ātri.

Mēs atstājām Bilu Menedžera biroja ārējā foajē pie ba­gāžas — manas somas un saiņa, Gvenas koferiem, bonsai kļavas (kas tika aplaistīta, pirms izgājām no Gvenas dzī­vokļa) — un devām viņam instrukciju sēdēt uz manas somas, aizstāvēt bonsai uz dzīvību un nāvi (tie ir Gvenas vārdi), un pieskatīt visu pārējo.

Tad gājām tālāk.

Tur mēs katrs atsevišķi pierakstījāmies reģistrācijā, un atradām brīvas vietas, kur apsēsties. Gvena izņēma no so­miņas Casio elektronisko spēli. «Ko mēs varētu darīt, dārgais? Šahs, kārtis, bekgemons, go, varbūt kaut ko citu?»

«Tu paredzi ilgu gaidīšanu?»

«Jā gan, ser. Ja vien mēs nesakuram ugunskuru zem ēzeļa kājām.»

«Tev taisnība. Vai ir kāds priekšlikums, kā sakurt uguni? Neaizdedzinot visu māju, es domāju. 0, pie velna

— uz priekšu un dedzinām nost māju. Bet kā?»

«Mēs varam izmantot variāciju par veco standartu: «Mans vīrs zina visu» vai «Jūsu sieva ir uzzinājusi.» Bet mūsu variantam būtu jābūt samērā jaunam, jo faktiski šim pasākumam ir gara, balta bārda.» Viņa piebilda: «Vai ari man varētu sākties dzemdību sāpes. Tas vienmēr palīdz pievērst uzmanību.»

«Bet tu neizskaties kā grūtniece.»

«Gribi saderēt? Lidz šim neviens šeit nav tā ciešāk pa­skatījies uz mani. Man tikai jāpavada vienatnē piecas mi­nūtes sieviešu tualetē tieši pretī, un tu būsi pārliecināts, ka esmu devītajā mēnesī. Ričard, es iemācījos šo triku pirms vairākiem gadiem, kad biju prasību izmeklētāja ap­drošināšanas kompānijā. Es vienmēr varēju visur tikt iekšā.»

«Tu mani kārdini,» es atzinu, «jo būtu tik interesanti re­dzēt, kā tu to dabū gatavu. Taču trikam, ko izmantojam, ir ne tikai jāieved mūs iekšā, bet arī jāpanāk, lai puisis uz­klausa mūsu vajadzības.»

«Doktor Eims.»

«Jā, misis Eimsa?»

«Menedžeris neuzklausīs mūsu vajadzības.»

«Lūdzu, paskaidro.»

«Es atbalstīju tavu priekšlikumu uzreiz doties uz pašu augstāko iestādi, jo sapratu, ka tā mēs ietaupīsim laiku un asaras, ja izdzirdēsim visas sliktās ziņas uzreiz. Izskatās, ka mums ir lepra, to pierāda tas, kas ar mums jau noticis līdz šim. Menedžeris ir nolēmis ne tikai piespiest mūs pārcel­ties, bet arī izdzīt no Zelta Likuma. Es nezinu kāpēc, bet mums tas nemaz nav jāzina — tā tas vienkārši ir. Saprotot to, es vairs neuztraucos. Līdzko ari tu to sapratīsi, dārgais, mēs varam sākt plānot turpmāko darbību. Doties uz Zemi, Mēnesi vai Apsolīto Zemi, Ceturto Spārnu, Marsu — kur vien tu vēlies, mīļais.»

«Uz Mēnesi.»

«Ser?»

«Vismaz pagaidām. Mēness brīvvalsts nav slikta vieta. Pašlaik no anarhijas tur pāriet uz birokrātiju, bet tā vēl nav pilnīgi nostabilizējusies. Cilvēkiem, kas māk apieties ar to pragmatiski, tur ir vēl pietiekami liela brīvība. Un uz Mēness vēl ir zināms plašums. Jā, Gvena, mums ir jābrauc prom; es par to iedomājos jau agrāk un tagad esmu pilnīgi drošs. Mēs varētu doties tieši uz lidlauku, bet ir vēl viena lieta. Es tomēr gribu runāt ar Menedžeri. Nolādēts, es gribu dzirdēt to no viņa paša melīgajām lūpām! Tad ar tīru sirdsapziņu es varētu izliet indi.»

5 — 2689

65

«Vai tu esi iecerējis noindēt viņu, dārgais?»

«Tas tāds teiciens. Es plānoju ierakstīt viņu savā sarak­sta, tad nepielūdzamā Karma viņu ievilks sevi.»

«Oo! Varbūt es varu tev kaut kā palīdzēt?»

«Nav nepieciešams. Pēc nokļūšanas sarakstā neviens nav dzīvojis pārāk ilgi.»

«Bet man tas patiktu. «Atriebība pieder man, sacīja Tas Kungs.» Bet jaunajā, uzlabotajā versijā ir rakstīts: «Atriebī­ba pieder Gvenai… pēc tam Man, bet tikai tad, ja Gvena atstāj to Manā ziņā».»

Es noklakšķināju ar mēli un paskatījos uz Gvenu. «Kas teica, ka man nebūtu jāpārņem likums savās rokās?»

«Bet es runāju par tevi, ser; es neteicu ne vārda par sevi. Man sagādātu baudu iespēja padarīt straujo Karmu vēl ātrāku — tas ir mans hobijs.»

«Man ar prieku jāatzīst, dārgā, ka tu esi maza, ļauna meitene. Nogalināsi viņu ar kakla iekaisumu? Vai ar sāpī­giem atnadžiem? Vai žagām?»

«Es domāju turēt viņu nomodā, līdz tas nomirs. Miega trūkums ir ļaunākais no visa, ko tu tikko nosauci, dārgais, ja vien tas ir pietiekami ilgstošs. Upura saprāts zūd vēl ilgi, pirms viņš beidz elpot. Viņš redz halucinācijas. Ie­skaitot visas viņa ļaunākās fobijas. Viņš mirst pats savā privātajā ellē un netiek no turienes ārā.»

«Gvena, izklausās tā, ka tu būtu lietojusi šo metodi.»

Gvena neatbildēja.

Es paraustīju plecus. «Kā tu vēlies. Saki, ja varu kā palīdzēt.»

«Protams, ser. Mmm, es domāju par noslīcināšanu kāpu­ros. Bet nezinu, kur dabūt tik daudz kāpuru, vienīgais — atvest tos no Zemes. Izņemot — nu, vienmēr jau var tos dabūt ar bezmiega palīdzību. Uz beigām var panākt, ka so­dāmais rada pats savus kāpurus, pakļaujoties suģestijai.» Viņa nodrebinājās. «Schrecklich! Bet es neizmantošu žur­kas, Ričard. Nekad. Pat ne iztēles radītās.»

«Mana mīļā un maigā līgava, esmu priecīgs uzzināt, ka vismaz kaut kur pastāv robeža.»

«Protams! Mīļais, tu mani pārsteidzi ar uzskatu, ka sliktas manieres var novērtēt kā personisku apvainojumu. Es vairāk

uztraucos par ļaunumu, nekā sliktām manierēm. Es domāju, ka ļauniem darbiem nevajadzētu palikt nesodītiem. Dieva ie­kārtotais soda mehānisms manai saprašanai ir pārāk lēns, es gribu, lai sods seko tūlīt. Piemēram, kosmosa kuģu nolaupī­šana. Nolaupītāji būtu jāpakar uz vietas, tiklīdz tiek noķerti. Dedzinātājs pats būtu jāsadedzina tajā pašā vietā, kur viņš izdarīja savu noziegumu, un, pirms pelni ir atdzisuši, ja ie­spējams. Izvarotājs būtu jānogalina ar…»

Toreiz es neuzzināju, kādu sarežģītu nāves veidu Gvena bija izvēlējusies izvarotājiem, jo pieklājīgs birokrāts (vīrie­šu kārtas, iesirms, blaugznains) apstājās pie mums un jau­tāja: «Doktors Eimss?»

«Es esmu doktors Eimss.»

«Es esmu Mangersons Fitss, Statistikas nodaļas admi­nistratora vietnieka palīgs. Es gribu palīdzēt. Esmu pārlie­cināts, ka jūs saprotat, cik ļoti aizņemts pašlaik ir Menedžera birojs sakarā ar jauno papildinājumu — visas pagaidu pārmitināšanas, kas bija jāveic, un visi traucējumi ierastajā ikdienas darba kārtībā, ar kuriem jāsamierinās, pirms mēs visi varēsim mierīgi dzīvot lielākā un krietni uzlabotā Zelta Likumā.» Viņš man uzvaroši uzsmaidīja. «Es saprotu, ka jūs vēlaties runāt ar Menedžeri.»

«Tieši tā.»

«Lieliski. Pašreizējā sarežģītajā situācijā es esmu šeit, lai pārmaiņu laikā palīdzētu saglabāt Zelta Likuma augsto pa­kalpojumu līmeni. Es esmu pilnvarots rīkoties Menedžera vārdā, jūs mani varat uzskatīt par viņa alter ego… jo visos jautājumos es esmu Menedžeris. Šī mazā lēdija — vai viņa ir kopā ar jums?»

«Jā.»

«Esmu pagodināts, kundze. Iepriecināts. Un tagad, mani draugi, vai jūs, lūdzu, nenāktu man līdzi?»

«Nē.»

«Piedodiet?»

«Es gribu satikt Menedžeri.»

«Bet es jums paskaidroju.»

«Es pagaidīšu.»

«Man liekas, jūs mani pilnībā nesapratāt. Lūdzu, nāciet ar…»

«Nē.»

(Šajā bridi Fitsam vajadzēja mani sagrābt un izsviest ārā no šejienes. Ar mani tas nebūtu viegli izdarāms, es trenē­jos ar Dorsai. Bet to viņam vajadzēja darīt. Tomēr virsro­ku ņēma paražas, ieradumi un pieklājība.)

Fitss klusēja un izskatījās iedzīts strupceļā. «Hmm — bet jums jānāk, jūs zināt.»

«Nē, es nezinu.»

«Es mēģinu jums pateikt, ka…»

«Es gribu satikt Menedžeri. Vai viņš jums teica, ko darīt ar senatoru Kantoru?»

«Senatoru Kantoru? Pagaidiet, viņš ir senators no, hm, no…»

«Ja jau jūs nezināt, kas viņš ir, kā gan jūs varat zināt, ko ar viņu darīt?»

«Ja jūs varētu pagaidīt mazu mirklīti, kamēr es to no­skaidrošu.»

«Jūs labāk varējāt ņemt mūs līdzi — jo šķiet, ka neesat pilnvarots risināt šo būtisko jautājumu.»

«Mmm… lūdzu, pagaidiet šeit.»

Es piecēlos. «Nē, es labāk iešu atpakaļ. Senators var­būt mani meklē. Lūdzu, pasakiet Menedžerim, ka es atvai­nojos par to, ka nevarēju to nokārtot.» Es pagriezos pret Gvenu. «Nāc, neliksim viņam gaidīt.»(Es iedomājos, vai Mangersons ievēroja, ka «viņam» bija bez norādošas pie­bildes.)

Gvena piecēlās un satvēra manu roku. Fitss steidzīgi ierunājās: «Lūdzu, draugi, neejiet prom! Nāciet man līdzi.» Viņš mūs veda uz durvīm bez uzraksta. «Pagaidiet vienu mirklīti, lūdzu!»

Viņš bija prom vairāk kā vienu mirklīti, bet tomēr tas bija neliels laika sprīdis. Fitss atgriezās ar smaidu sejā (es domāju, ka tā sauc to izteiksmi). «Šeit, lūdzu!» Viņš ieveda mūs pa durvīm bez uzraksta, mēs gājām pa īsu gaiteni un nonācām Menedžera personiskajā kabinetā.

Menedžeris pacēla acis no sava rakstāmgalda un paska­tījās uz mums, ne ar parasto, tēvišķīgo izteiksmi, kāda re­dzama pārāk biežajos paziņojumos «Menedžera uzruna», kas tiek izplatīts visos kompjūteros. Gluži otrādi — mis­

ters Setoss izskatījās tā, it kā būtu atradis kaut ko riebīgu savā biezputrā.

Es ignorēju viņa vēso izturēšanos. Tā vietā es vienkār­ši stāvēju durvīs, joprojām turēdams Gvenu pie rokas, un gaidīju.

Reiz man bija pūkains kaķis (vai ir vēl citādi kaķi?). Kad viņam priekšā nolika barību, kas neatbilda dzīvnieka gaumei, kaķis nekustīgi, ar cēlu atturību stāvēja un izska­tījās apvainots — ļoti laba aktiermeistarība, it īpaši, ja viss purniņš ir klāts ar spalvām. Efektu viņš panāca gal­venokārt ar ķermeņa valodu. Es tagad darīju to mistera Setosa priekšā, domādams galvenokārt par kaķi. Es stāvē­ju… un gaidīju.

Viņš skatījās uz mums… un beidzot piecēlās, viegli sa­liecās un teica: «Kundze… vai jūs, lūdzu, neapsēstos?»

Apsēdāmies mēs abi. Pirmais raunds mūsu labā. Es to nebūtu izdarījis bez Gvenas. Bet viņa bija man blakus, un tūlīt pēc savas sēžamvietas novietošanas šajā krēslā es ne­grasījos to no turienes aizvākt, pirms nebūšu dabūjis to, ko gribēju.

Es mierīgi sēdēju, klusēju un gaidīju.

Kad mistera Setosa asinsspiediens sasniedza bīstamu augstumu, viņš ierunājās: «Nu? Jūs esat pamanījušies ie­lauzties manā kabinetā. Kas tās par muļķībām par senatoru Kantoru?»

«To es gribētu dzirdēt no jums. Vai esat pierakstījis se­natoru Kantoru manas sievas dzivoklī?»

«Ee? Neesiet smieklīgs. Misis Novakai ir vienistabas dzīvoklis ar ērtībām mazākā izmēra pirmajā klasē. Senators no Standard Oil bez šaubām būtu apmeties luksusa numu­rā, ja būtu ieradies šeit.»

«Varbūt manā? Tad tāpēc jūs mani izmetāt no dzīvokļa? Senatora dēļ?»

«Ko? Nelieciet vārdus man mutē, senatora šeit nav. Mēs bijām spiesti lūgt vairākiem viesiem mainīt dzīvesvie­tu, un jūs bijāt viņu vidū. Jaunās sekcijas dēļ, jūs zināt. Pirms tā var tikt piestiprināta, visi mājokļi, kas atrodas simtu trīsdesmitā loka tuvumā, ir jāpārvieto. Tāpēc mums uz laiku jāsaspiežas ciešāk, lai būtu vieta evakuētajiem

viesiem. Jūsu dzīvokli būs vēl trīs ģimenes, cik es atceros. Tas ir tikai uz isu bridi.»

«Skaidrs. Tad tā bija tikai kļūda, ka man nepateica, uz kurieni pārcelties?»

«O, es esmu pārliecināts, ka jums to pateica.»

«Esmu pilnīgi drošs, ka nē. Vai jūs varētu pateikt manu jauno adresi?»

«Doktor, vai jūs domājat, ka es savā galvā glabāju visus dzīvokļu sarakstus? Ejiet un pagaidiet ārpusē, kāds to no­skaidros un pateiks jums.»

Es ignorēju viņa ieteikumu-pavēli. «Jā, es domāju, ka jūs tos glabājat savā galvā.»

Viņš nošņācās. «Šajā apmetnē ir vairāk kā simt astoņ­desmit tūkstoši iedzīvotāju. Tādiem sīkumiem man ir darbi­nieki un kompjūteri.»

«Es domāju gan. Bet jūs esat man devis visai nopietnu iemeslu domāt, ka šādi sīkumi tomēr ir jūsu galvā… kad tie jūs interesē. Piemēram, es neiepazīstināju jūs ar savu sievu. Mangersons Fitss nezināja viņas vārdu, viņš nevarē­ja jums to pateikt. Bet jūs to zinājāt, kaut ari neviens to jums neteica. Jūs zinājāt viņas vārdu un dzīvokli, kādā viņa dzīvo. Dzīvoja, kamēr jūs viņu neizmitinājāt. Vai tā jūs pielietojat Zelta Likumu, mister Setos? Izsviežot savus viesus no mājām bez liekas greznības savlaicīga brīdināju­ma izskatā?»

«Doktor, vai jūs vēlaties sākt strīdu?»

«Nē, es gribu uzzināt, kāpēc jūs mūs izdzenāt. Iebiedē­jat. Sekojat mums. Gan jūs, gan es zinām, ka tam nav ne­kāda sakara ar īslaicīgo evakuāciju, kas saistīta ar jaunā papildinājuma pievienošanu, tos ir pilnīgi skaidrs, jo jaunā sekcija tiek būvēta jau vairāk kā trīs gadus, un vismaz gadu jūs zinājāt datumu, kad tā tiks pievienota… tomēr iz­sviedāt mani no dzīvokļa, brīdinot mazāk kā trīsdesmit mi­nūtes pirms tam. Ar manu sievu jūs rīkojāties vēl ļaunāk

— jūs vienkārši aizslēdzāt viņas dzīvokli, nebrīdinot vis­pār. Setos, jūs nepārvietojat mūs, lai pievienotu jauno sek­ciju. Ja tā būtu patiesība, mēs būtu brīdināti vismaz pirms mēneša, ieskaitot īslaicīgas pārcelšanās un datumus, kad mēs varam ievākties jaunos dzīvokļos uz pastāvīgu dzīvi.

Nē, jūs gribat mūs izdzīt no Zelta Likuma apmetnes… un es gribu zināt, kāpēc?»

«Ejiet ārā no mana kabineta. Es atradīšu kādu, kas pa­ņems jūs pie rokas un aizvedīs uz jūs jauno — pagaidu — dzīvokli.»

«Tas nav nepieciešams. Tikai pasakiet man koordinātas un dzīvokļa numuru. Es pagaidīšu šeit, kamēr jūs tos sa­meklēsiet.»

«Dieva dēļ, jūs patiešām gribat, lai jūs padzen no Zelta Likuma!»

«Nē, esmu šeit juties visai ērti. Es būtu laimīgs palikt… ja jūs pateiksiet, kur mums šonakt būs jāguļ… un pateikt, kur mēs dzīvosim, kad jaunā sekcija būs pievienota. Mums ir vajadzīgs trīsistabu dzīvoklis, lai kompensētu manu divis­tabu dzīvokli un misis Eimsas vienistabas dzīvokli. Divi termināli. Katram viens, tāpat kā līdz šim. Un zemā gravi­tācija. Vislabāk četras desmitdaļas, bet ne vairāk kā puse gravitācijas.»

«Vai jūs nevēlējāties olu savā alū? Kāpēc jums vajadzīgi divi termināli? Tam ir nepieciešami papildus vadi.»

«Jā, un es par to samaksāšu. Jo esmu rakstnieks. Es vienu izmantošu rakstīšanai un bibliotēkas atsaucēm. Misis Eimsa lietos otru mājas vajadzībām.»

«Oho! Jūs plānojat izmantot dzīvojamo platību darīju­miem! Tas jau izklausās pēc komerciālajām cenām, nevis dzīvokļa izmaksām.»

«Ko tas nozīmē?»

«Tas vēl ir jāaprēķina. Katrai komerciālajai darbībai ir sava cena. Veikali, restorāni, bankas un tamlīdzīgi maksā apmēram trīsreiz vairāk par kubikmetru, nekā dzīvokļi. Rūpnīcas nemaksā tik daudz kā veikali, bet var būt papil­dus maksa par videi kaitīgu darbību un tā tālāk. Noliktavas maksā tikai mazliet vairāk par dzīvokļiem. Pašlaik man lie­kas, ka jums būs jāmaksā kā par biroja telpām, tas ir koe­ficients trīs komats pieci, bet man par to jākonsultējas ar galveno grāmatvedi.»

«Mister Menedžer, vai es saprotu pareizi? Vai jūs gri­bat, lai mēs maksājam trīsarpus reizes vairāk nekā līdz šim abi kopā?»

«Aptuveni. Ne mazāk kā trīs reizes.»

«Nu, nu. Es neslēpu faktu, ka esmu rakstnieks, tā ir rakstīts manā pasē un tā ir rakstīts jūsu uzziņu sarakstā, un tā ir bijis visus šos piecus gadus. Sakiet man, kāpēc jums pēkšņi ir tāda interese par to, vai es izmantoju savu termi­nālu, lai rakstītu vēstules uz mājām vai stāstus?»

Skaņu, ko izdzirdējām, varēja nosaukt arī par smiek­liem.

«Doktor, Zelta Likums ir biznesa uzņēmums, kas radīts peļņas nolūkos. Tāda mērķa labad es to vadu kopā ar saviem partneriem. Tas, cik naudas es prasu par dzīvi un darbu Zelta Likumā, ir atkarīgs tikai un vienīgi no par­tneru peļņas palielināšanas pēc maniem ieskatiem. Ja jums tas nepatīk, varat strādāt jebkur citur.»

Tikko grasījos mainīt sarunas tematu (es labi jūtu, kad mani ieroči ir jāpielādē no jauna), kad sarunā iesaistījās Gvena.

«Mister Setos?»

«Jā? Misis Novaka? Misis Eimsa.»

«Vai jūs sākāt karjeru kā savu māsu suteners?»

Setosa seja ieguva baklažāna krāsu. Pēc brīža viņš spēja valdīt pār sevi pietiekami, lai izteiktu: «Misis Eimsa, vai jūs apvainojat ar nodomu?»

«Tā izskatās, vai ne? Es nezinu, vai jums ir māsas, man tikai liekas, ka tas būtu jums pieņemams uzņēmums. Jūs esat mums sagādājis grūtības bez jebkāda iemesla. Mēs pie jums atnākam, lai lūgtu atlīdzināt zaudējumus; un jūs atbildat ar izvairīšanos, atklātiem meliem un runām, kas neattiecas uz lietu… un nebijušu cenu paaugstināšanu. Jūs attaisnojat šo jauno varmācību ar sprediķi par brīvu uzņēmējdarbību. Bet sakiet — cik jūs prasījāt par savām māsām? Un cik daudz jūs ieturējāt kā komisijas procen­tus? Pusi? Vai vairāk par pusi?»

«Kundze, man jālūdz jūs atstāt kabinetu… un šo apmet­ni. Mēs nevēlamies, lai šeit dzīvotu tādi cilvēki.»

«Es būšu laimīga aizbraukt,» Gvena nesatricināmā mierā atbildēja, «tiklīdz jūs izmaksāsiet visu, kas ir manā rēķinā. Un mana vīra rēķinā.»

«Ejiet… ARA!»

Gvena pastiepa plaukstu. «Vispirms skaidru naudu, tu, plikpaurainais blēdi! Mūsu rēķinu atlikumu plus atpakaļce­ļa depozītu, ko abi iemaksājām, kad ieradāmies. Ja iziesim no šīs telpas bez naudas, mēs to nesaņemsim pat tad, kad pūcei aste ziedēs. Samaksā, un mēs pazūdam. Ar pirmo kosmosa kuģi uz Mēnesi. Bet maksā, un tūlīt! Vai arī tev nāksies izsviest mani Izplatījumā, lai aizbāztu muti. Ja tu tagad pasauksi savus rīkļurāvējus, tu, balamute, visi dzir­dēs manus kliedzienus. Gribi dzirdēt?» Gvena atlieca galvu un iespiedzās tā, ka man iesāpējās zobi.

Acīmredzot arī Setosam — es redzēju, kā viņš sāpīgi saviebās.

Ilgu laiku viņš skatījās uz Gvenu, tad piespieda kādu pogu uz savas pults.

«Ignācij! Slēdz doktora Ričarda Eimsa un misis Gvendolinas Novakas rēķinus, ēēe,» — tikai pēc acumirkļa vil­cināšanās viņš pareizi nosauca mana un Gvenas dzīvokļa numuru — «un nekavējoties atnesiet papīrus uz manu ka­binetu. Un skaidrā naudā atlikumu. Ar kvītīm. Nekādus čekus. Ko? Klausi, ko saku. Ja tas prasīs vairāk par des­mit minūtēm, mēs tavā nodaļā organizēsim pilnīgu inventa­rizāciju… redzēsim, kurš jāatlaiž, kurš jāpazemina amatā.» Uz mums nepaskatījies, viņš beidza sarunu.

Gvena izņēma savu nelielo elektronisko spēlīti un sāka spēlēt kādu, kas patika arī man, jo jutu, ka nepiecieša­mais intelektuālais līmenis man ir. Zaudēju viņai četras spēles, kaut ari divreiz biju sācis. Bet mana galva vēl joprojām sāpēja no viņas virsskaņas spiedziena.

Es nebiju uzņēmis laiku, bet apmēram pēc desmit minū­tēm ienāca vīrs ar mūsu rēķinu dokumentiem. Setoss pa­skatījās uz tiem un pasniedza mums. Ar manu viss bija kārtībā, es jau gribēju parakstīt kvīti, kad ierunājās Gvena. «Un kas ir ar procentiem no tās naudas, kas man bija jānogulda?»

«Mm? Par ko jūs runājat?»

«Par savu atpakaļceļa depozītu. Man tas bija jāsamaksā uz Zemes skaidrā naudā. Tava banka šeit iekasē deviņus procentus par privātiem aizdevumiem, tātad iznāk, ka tev vajadzētu samaksāt vismaz noguldījumu rēķinu likmi par

konfiscēto naudu. Kaut gan ilglaicīgo depozītu likmes būtu saprātīgākas. Esmu šeit nodzīvojusi vairāk kā gadu, tātad… paskatīsimies…» Gvena izņēma kabatas kalkulatoru, ko mēs pirms brīža bijām izmantojuši spēlei. «Tu esi man parādā astoņsimt septiņdesmit vienu un — noapaļojot līdz kronām — astoņsimt septiņdesmit vienu kronu procentos. Šveices zeltā tas būtu…»

«Mēs maksājam kronās, nevis Šveices naudā.»

«Labi, tātad tu man esi tik daudz parādā kronās.»

«Un mēs nemaksājam procentus par atpakaļceļa depozī­tiem, tie vienkārši tiek paturēti ķīlā.»

Pēkšņi arī mani pārņēma satraukums. «Ak jūs nemaksā­jat, ko? Dārgā, aizdod man to lietiņu. Paskatīsimies — simt astoņdesmit tūkstoši iedzīvotāju… un biļete vienā vir­zienā uz Maui ar PanAm vai Qantas maksā…»

«Septiņi tūkstoši divi simti,» atbildēja Gvena, «izņemot nedēļas nogales un brīvdienas.»

«Tā.» Es nospiedu ciparu taustiņus. «Hmm, krietni vai­rāk kā miljards kronu! Viens-divi-seši-deviņi, kam seko sešas nulles. Cik interesanti! Cik iepriecinoši! Setos, veco zēn, tu vari nokāst vairāk kā simt miljonus gadā, bez jeb­kādiem nodokļiem, tikai noguldot Lunasitijā šo naudu, ko paņem no mums, idiņiem. Bet es domāju, ka tu to tā neizmanto — vai arī ne visu. Es domāju, ka tu vadi visu savu uzņēmumu, izmantojot svešu naudu… viņiem par to nesakot ne vārda. Pareizi?»

Pielidējs (Ignācijs?), kurš bija atnesis mūsu rēķinus, klausījās ar nopietnu interesi.

Setoss nonurdēja. «Parakstiet tās kvītis un ejiet ārā.»

«0, jā!»

«Bet samaksājiet mums procentus!» Gvena piebilda.

Es papurināju galvu. «Nē, Gvena. Jebkur mēs varētu iesūdzēt viņu tiesā, bet tikai ne šeit. Viņš šeit ir gan li­kums, gan tiesnesis. Bet es neiebilstu, mister Menedžer, jo jūs man esat devis lielisku, labi pārdodamu ideju rak­stam — es to publicēšu Readef s Digest vai varbūt Fortu­ne. Es to nosaukšu «Pīrāgs debesīs, vai kā kļūt bagātam no citu cilvēku naudas: privātu Visuma apmetņu ekonomi­

ka». Tikai Zelta Likuma apmetnē vien ik gadus no cilvē­kiem izkrāpj simt miljonus. Kaut ko tādu.»

«Publicē to un tiesa atņems visu, kas vien tev pašreiz pieder!»

«Ak, tā? Tiksimies tiesā, veco zēn. Nezin kāpēc man liekas, ka tu negribēsi mazgāt savu netīro veļu nevienā tiesā, kurā neesi tiesnesis. Mmm, tikko ienāca prātā traka ideja. Tu pašlaik pabeidz ļoti dārgu papildinājumu — un es atceros, ka reiz lasiju Wall Street Journal, ka tu to paveici, nepārdodot obligācijas. Cik daudz tā saucamās ķīlas naudas izgaist šeit kā loki no simtu trīsdesmitā līdz simtu četrdesmitajam? Un cik daudziem no mums būtu jā­aizbrauc vienā nedēļā, lai tava banka sagrūtu? Vai tu vari maksāt pēc pieprasījuma, Setos? Vai arī ķīla ir tikpat ap­šaubāma kā tu pats?»

«Pasaki to publiski, un es tevi iesūdzēšu visās Saules sistēmas tiesās! Parakstiet kvītis un ejiet prom.»

Gvena neparakstīja, kamēr nauda tika pārskaitīta mūsu acu priekšā, tad gan viņa, gan es parakstījām kvītis.

Kad mēs saņēmām naudu, termināls uz Setosa rakstām­galda atdzīvojās.

Tā ekrāns bija redzams vienīgi viņam, bet runātāja balss bija pazīstama: Galvenais uzraugs Franko. «Mister Setos!»

«Es esmu aizņemts.»

«Tas ir ārkārtējs gadījums! Rons Tolivers ir sašauts. Es…»

«Ko?!»

«Tas vienkārši notika! Es esmu viņa kabineta — viņš ir smagi ievainots, varbūt neizdzīvos. Bet man ir aculiecinieki. Tas viltus doktors — Ričards Eimss — to izdarīja…»

«Aizveries!»

«Bet, šef…»

«AIZVERIES! Stulbais kretīn! Atsūti man ziņojumu.» Setoss atkal pievērsās mums. «Tagad ejiet prom.»

«Varbūt man labāk pagaidīt un satikties ar šiem aculieci­niekiem?»

«Ejiet ārā. Pazūdiet no šīs apmetnes.»

Es piedāvāju Gvenai elkoni.

Загрузка...