XXV nodaļa
Šredingera kaķis
«Ak Dievs!» mašīna novaidējās. «Šitais apsvilināja manas astes spalvas! Hilda, brauksim mājās! Lūdzu!» Novas bumba nu jau bija tālu prom, bet joprojām bija redzama tās spilgtā, baltā gaisma, kas izskatījās kā Saule, skatoties no Plutona.
«Kaptein?» Zebs jautāja.
«Apstiprinu,» Hilda mierīgi atbildēja. Bet viņa bija pieķērusies man un trīcēja.
«Geja—Mauriņa—izpildīt!» Mēs bijām atkal pie Lācara Longa un viņa cilts romāņu stila muižas.
«Galvenais pilot, lūdzu, uzpīkstini Oza spārnam un pasaki, lai atceļ visu; mēs tuvākajā laikā nekur nebrauksim. Ričard, ja tu varētu pavirzīties pa labi, līdzko Džeiks būs prom, pārējie mūsu pasažieri varētu izkāpt.»
Es to arī darīju, tiklīdz Dr. Barouzs atbrīvoja ceļu. Es dzirdēju sev aiz muguras dārdošo Lācara Longa balsi. «Hilda! Kāpēc tu mums pavēlēji izkāpt? Kāpēc mēs neesam Galvenajā pārvaldē?» Viņa balss tonis atgādināja man kādu seržantu, kad es vēl biju jauniņais armijā, pirms desmit tūkstošiem gadu.
«Es aizmirsu savu adīkli, Vudij, man bija jāatgriežas, lai to paņemtu.»
«Beidz. Kāpēc mēs nekur neesam izkustējušies? Kāpēc mums jākāpj ārā?»
«Padomā par savu asinsspiedienu, Lācar. Geja tikko pierādīja, ka viņa nav Nervozā Nellija, kad lūdza sadalīt mūsu parasto ceļu uz LGP trīs posmos. Ja es būtu paļāvusies uz veco taktiku, mēs visi sadegtu tumsā.»
«Mana āda niez,» Geja skumīgi teica. «Varu derēt, ka likšu Geigera skaitītājam grabēt kā krusai uz skārda jumta.»
«Zebijs tevi vēlāk pārbaudīs, miļā,» Hilda nomierinoši teica, tad pievērsās Lācaram: «Es nedomāju, ka Gejai kaut kas notika; man liekas, ka visi tikām cauri sveikā. Tāpēc, ka Zebs kārtējo reizi saņēma sliktās ziņas pēdējā mirklī, un uztrieca mūs fotoniem. Bet man žēl ziņot, ser, ka Galvenās pārvaldes tur vairs nav. Lai dus svētā mierā.»
Lācars atjautāja: «Hilda, vai tas ir viens no taviem jociņiem?»
«Kapteini Long, ja jūs tā runājat, es gaidu, ka uzrunāsiet mani «komandor».»
«Piedod. Kas notika?»
Zebs atbildēja: «Lācar, ļauj viņiem izkāpt, tad es aizvedīšu tevi atpakaļ un parādīšu. Tikai mēs abi.»
«Jā, tik tiešām, tikai jūs divi vien,» mašina iejaucās. «Bet ne es! Es nekur nebraukšu! Es neesmu parakstījusies kaujas uzdevumiem. Es neļaušu jums aizvērt durvis; tas nozīmē, ka jūs nevarat mani izkustināt no vietas. Es piesaku streiku.»
«Tas ir dumpis,» atbildēja Lācars. «Nomierini viņu.»
Mašīna iespiedzās, tad satraukti ierunājās: «Zeb, vai tu to dzirdēji? Vai tu dzirdēji, ko viņš teica? Hilda, vai tu dzirdēji? Lācar, es nepiederu tev, un nekad neesmu piederejusi! Pasaki viņam to, Hilda! Lai tikai viņš pieskaras man kaut vai ar mazo pirkstiņu, un es kļūšu kritiska un noraušu viņam roku. Un paņemšu sev līdzi visu Bundokas apgabalu.»
«Tas ir matemātiski neiespējami,» Longs piebilda.
«Lācar,» ierunājās Hilda, «tev nevajadzētu tik ātri teikt
— «neiespējami», runājot par Geju. Katrā gadījumā, vai tev neliekas, ka tu jau esi pietiekami dabūjis pa ādu vienai dienai? Tu noskaņosi Geju pret sevi, un viņa to pateiks Dorai, kura pateiks Tīnai, kura pateiks Minervai, kura pateiks Ištarai, Maurīnai un Tamārai, un tad tu varēsi būt laimīgs, ja tev izdosies dabūt kaut ko ēdamu, tu nekur nevarēsi apgulties vai vispār kaut kur aiziet.»
«Es padodos. Geja, es atvainojos. Ja es tev šovakar nolasīšu priekšā divas nodaļas rio «Tik-Tok», vai tu man piedosi?»
«Trīs nodaļas.»
«Sarunāts. Lūdzu, pasaki Tīnai, lai viņa izsauc matemātiķus, kas strādā pie Galaktikas Pavēlnieka Operācijas, un lūdz tiem» cik ātri vien iespējams, ierasties pie manis Dorā. Lūdzu, paziņo visiem pārējiem, kas saistīti ar Pavēlnieku, ka es iesaku viņiem ierasties Dorā un pagaidām apmesties tur. Es nezinu, kad mēs aizbrauksim. Varētu būt, ka pēc nedēļas, bet tikpat labi jebkurā brīdī, un brīdinājums varētu neatskanēt pat desmit minūtes ātrāk. Kara stāvoklis. Sarkanā trauksme.»
«Dorā tā ir, uz to var paļauties. Un kas notiks ar Bundoku?»
«Kā tu to domāji — kas notiks ar Bundoku?»
«Vai tu gribi, lai pilsētu evakuē?»
«Geja, es nezināju, ka tev tas rūp,» Lācars izklausījās izbrīnīts.
«Es? Lai es rūpētos, kas notiek ar Zemes ložņātajiem?» mašīna nicīgi nošņācās. «Es vienkārši pārraidu informāciju Airam.»
«Ak tā? Uz mirkli es iedomājos, ka tevī attīstījusies cilvēciska līdzjūtība.»
«Lai Dievs pasargā!»
«Jūtos atvieglots. Tava vienkāršā, egocentrētā savtība ir vienmēr bijusi stabilitātes cietoksnis šajā mainīgajā pasaulē.»
«Liecies mierā ar komplimentiem, tu joprojām esi man parādā tās trīs nodaļas.»
«Protams, Geja; es taču apsolīju. Lūdzu, pasaki Airam,
— cik es zinu, Bundoka ir tikpat droša, kā jebkura cita vieta šajā pasaulē… kas neizsaka pārāk daudz… turpretī jebkurš mēģinājums evakuēt šo skudru pūzni, manuprāt, beigtos ar vairāku dzīvību zaudēšanu un vēl lielākiem materiāliem zaudējumiem. Bet varētu būt vērts riskēt tikai tāpēc, lai sapurinātu viņu laiskos vielmaiņas procesus — mūsdienu Bundoka man šķiet nobarojusies, dumja un bezrūpīga. Lūdz, lai viņš to apstiprina.»
«Aira saka — viss atkarīgs no tevis.»
«Rodžer, un tas pats attiecas arī uz tevi; viņi ievārījuši pamatīgas ziepes. Pulkvedi Kempbel, es atvainojos par šo situāciju. Vai tu būtu ar mieru nākt man līdzi? Tev varētu būt interesanti redzēt, kā mēs veicam ārkārtas stāvokļa
manipulāciju. Heizela, vai tā var? Vai ari es atkal jaucos tavā lauciņā?»
«Viss kārtībā, Lācar, jo tas vairs nav mans lauciņš. Tas ir tavs un citu Kompanjonu lauciņš.»
«Tu esi sarežģīta sieviete, Sedij.»
«Ko gan tu iedomājies sagaidīt, Lācar? Mēness ir skarbs skolotājs. Es visu iemācījos tur. Vai es arī varu doties līdzi?»
«Tu esi īpaši gaidīta; tu taču vēl joprojām esi Pavēlnieka daļa. Vai ne?»
Mes gājām apmēram piecdesmit metrus pāri pļaviņai līdz lielākajam un dīvainākajam lidojošajam šķīvītim, par kādu nekad nav iedomājies neviens no NLO kulta pielūdzējiem. Es uzzināju, ka tā bija Dora, šis vārds apzīmēja gan kosmosa kuģi, gan kompjūteru, kas šo kuģi vadīja. Es uzzināju arī, ka Dora bija Seniora privātā jahta, ka tas bija Hildas — admirāļa — kuģis, un arī pirātu kuģis Lorelejas Lī vai Lazurītes vadībā, kuru komandā ietilpa Kastors un Pollukss, kas bija vai nu viņu vīri, vai vergi, vai abi kopā.
«Viņi ir gan viens, gan otrs,» Heizela man vēlāk paskaidroja. «Un Dora ir visi trīs. Lesa un Lora vinnēja sešdesmit gadu brīvības tiesības no Kesa un Pola sarkanā suņa spēlē īsi pēc tam, kad viņi bija apprecējušies. Starp Lesu un Loru pastāv telepātiskas saiknes, un viņas krāpās. Mani mazdēli ir veikli un tikpat pašpārliecināti, kā Harvardas absolventi, un viņi vienmēr mēģina mānīties. Es centos iznīcināt šo nejauko paradumu, kad viņi vēl bija pārāk mazi, lai ķircinātu meitenes, izmantojot kāršu kavu ar iezīmētām kārtīm. Tas nedarbojās, viņi visu pamanīja. Bet viņu zaudējuma cēlonis bija fakts, ka Lesa un Lora ir vēl veiklākas un pat vēl viltīgākas.»
Heizela skumji pašūpoja galvu. «Šī sasodītā pasaule. Varētu iedomāties, ka jaunietis, kuru es esmu uzaudzinājusi, būtu kļuvis īpaši uzmanīgs, ja viņam iedalītu trīs dūžus un karali… bet Kess bija alkatīgs.' Viņš ne tikai lika uz visu banku tad, kad nespēja to segt, bet pat piedāvāja savus dokumentus, lai segtu starpību.
21 — 2689
321
Tad, un ne dienu vēlāk, Pols kļuva par acīm redzamas laupīšanas upuri; viņš bija pārliecināts, ka zina, kāda kārts bus nakamā, jo viņš pazina nelielu kafijas traipu. Izrādījās, ka gan desmitniekam, gan astoņniekam ir tāds pats traips. Polam bija devītnieks, bet viņš nebija spēcīgā morālā pozīcijā. Ak jā, varbūt puišiem tomēr ir labāk likt paveikt visus smagos darbus uz kuģa, plus šampūni un pedikīrs viņu sievām, nekā ļaut pārdot Lesu un Loru Iskandera vergu tirgū
— es nešaubos, ka viņi to būtu darījuši, ja pašu zaglīgie gājieni butu izdevušies.»
Dora no iekšpuses ir vēl lielāka, nekā izskatās no ārpuses; tajā ir tik daudz lielisku telpu, cik vien vajag. Dora reiz bija grezns, bet visai tradicionāls hiperfotonu kosmosa kuģis. Bet tas (kuģis, nevis Dora-kompjūters) tika pārbūvēts ar telpas transformētāju (maģiskais līdzeklis, ar kuru Geja Krāpniece lidinās starp zvaigznēm).
Barouza aprēķinu rezultātā tehnoloģija, kas teleportē Geju, var tikt piemērota telpas transoformācijai. Doras pasažieru un kravas telpas bija transformētas tāL ka ļāva glabāt neskaitāmas liekas telpas saspiestā formā līdz brīdim, kad tās ir vajadzīgas.
(Tie nav tie paši noteikumi, pēc kuriem Geja ir iemānījusi sevī divas deviņpadsmitā gadsimta vannasistabas. Vai ari ir? Es domāju, ka nav. Man tas jānoskaidro. Vai ari atstāt šo problēmu mierā? Varbūt tā ir labāk.)
Jahtas vienā pusē atvērās durvis, noslīdēja traps, un es, sekodams Lācaram, kāpu augšā ar savu mīļoto pie rokas. Tikko viņš iekāpa kuģī, atskanēja mūzika: It Ain’t Necessarily So no Džordža Geršvina nemirstīgā Porgy and Bess. Sen mirušais varonis — Sportin' Life — runāja par to, ka Metuzāla vecuma vīrietim nav iespējams ievilināt savā gultā nevienu sievieti.
«Dora!»
Jaunas meitenes maiga balss atsaucās: «Es pašlaik esmu vannā. Parunāsimies vēlāk.»
«Dora, izslēdz to muļķīgo dziesmu!»
«Man jākonsultējas ar šīsdienas kapteini, ser.»
«Konsultējies un esi nolādēta! Bet apklusini to troksni.»
Cita balss ierunājās kuģa balss vietā. «Šeit runā kapteine Lora, puisīt. Vai tev ir problēma?»
«Jā. Pārtrauc to troksni!»
«Džekiņ, ja tu uzskati pašlaik skanošo klasisko mūziku par apsveikumu tavas ierašanās dēļ, tad man jāatzīst, ka tava gaume ir tikpat barbariska kā vienmēr. Diemžēl es nevaru to izslēgt, jo komandore Hilda ir ieviesusi jaunu protokolu. Es nevaru izmainīt noteikumus bez viņas piekrišanas.»
«Esmu pabāzts zem tupeles,» Lācars nikni noteica. «Nevaru iekāpt pats savā kuģī, neizdzirdot ņirgas. Zvēru pie Allāha, ka, tiklīdz būšu ticis galā ar Pavēlnieku, es nopirkšu Barouza Vecpuiša Vabolīti, aprīkošu to ar Minsky smadzenēm un došos garā brīvdienu ceļojumā bez nevienas sievietes.»
«Lācar, kāpēc tu runā tik briesmīgas lietas?» Balss atskanēja mums aiz muguras; man nebija grūti pazīt Hildas silto kontraltu.
Lācars atskatījās. «Aaa, te tu esi! Hilda, lūdzu, liec izslēgt to drausmīgo ņerkstoņu!»
«Lācar, tu pats vari to izdarīt…»
«Esmu mēģinājis. Viņas priecājas, ka var mani kaitināt. Visas trīs. Tu arī.»
«… vienkārši sperot trīs soļus aiz durvīm. Ja ir kāds cits muzikāls sveiciens, ko tu labāk gribētu dzirdēt, lūdzu, nosauc. Mēs ar Doru cenšamies atrast katram no mūsu ģimenes vispiemērotāko melodiju, plus vēl dziesmu jebkura viesa sagaidīšanai.»
«Tas ir smieklīgi.»
«Dorai šī ideja patīk. Tāpat ari man. Tā ir eleganta paraža, tāpat kā ēst ar dakšiņu nevis pirkstiem.»
«Pirksti bija pirms dakšiņas.»
«Un plakantārpi — pirms cilvēkiem. Tas gan nenozīmē, ka plakantārpi būtu labāki par cilvēkiem. Ej vien tālāk, Vudij, un liec mierā Geršvinu.»
Viņš saviebās un devās tālāk; Geršvina melodija apklusa. Heizela un es sekojām viņam — un atkal atskanēja mūzika, orķestris spēlēja maršu, kuru es nebiju dzirdējis kopš tās melnās dienas, kad zaudēju kāju… un savu komandu… un savu godu: The Campbells Are Coming…
Melodija mani pārsteidza un es sajutu krietnu adrenalīna eksploziju, kādu vienmēr rada sena slavas dziesma pirms kaujas. Es biju tik ļoti aizrāvies, ka nācās saņemt rokās visu gribasspēku, lai saglabātu neizteiksmīgu seju, un lūgties — kaut neviens mani neuzrunātu, pirms atkal spēšu kontrolēt savu balsi.
Heizela saspieda manu roku, bet neko neteica; es domāju, ka viņa nolasa manas domas — viņa vienmēr zina, kas man vajadzīgs. Es devos uz priekšu ar iztaisnotu muguru, viegli balstīdamies uz spieķa, un neievērojot kuģa interjeru. Tad mūzika apklusa un es atkal varēju elpot.
Aiz mums nāca Hilda. Viņa bija mazliet nogaidījusi, lai ieturētu pauzi starp muzikālajiem sveicieniem. Viņu sveica viegla un gaisīga melodija, kuru es nevarēju identificēt; šķita, ka tā tika atskaņota uz sudraba zvaniņiem, vai varbūt uz čelestas. Heizela man pateica nosaukumu — Jezebel —, bet tas man bija svešs.
Lācara apartamenti bija tik grezni, ka es apcerēju, kā varētu izskatites komandores Hildas admirāļa kajīte. Heizela jutās viņa viesistabā kā mājās. Bet es tur nepaliku; starpsiena noņirbēja, un Lācars mani veda iekšā. Tālāk atradās konferenču zāle, kas būtu piemērota visas sistēmas pārstāvju salidojumam: tur bija milzīgs konferenču galds, katra vieta pie tā
— miksts atzveltnes krēsls, pierakstu bloks, ūdens karafe, termināls ar monitoru, printeri un tastatūru, mikrofons un austiņas — man gan jāpiebilst, ka no visiem šiem krāšņajiem krāmiem tika izmantoti pavisam nedaudzi; Dorai tas viss bija lieks, jo viņa pati bija lieliska sekretāre mums visiem, vienlaicīgi piedāvājot un pasniedzot atspirdzinājumus.
(Es nevarēju atbrīvoties no mānīgā iespaida, ka kaut kur atradās dzīva meitene vārdā Dora, kura tikai nebija redzama. Bet neviena mirstīga meitene nespētu tikt gala ar visiem pienākumiem, ko paveica Dora.)
«Apsēdies, kur vien vēlies,» Lācars teica. «Šeit nepastāv pakāpes. Nekavējies uzdot jautājumus vai izteikt savu viedokli. Ja tu pateiksi ko muļķigu, neviens tam nepievērsīs uzmanību, un tu nebūsi pirmais, kam tā gadās šajā telpā. Vai tu esi pazīstams ar Libiju?»
«Formāli nē.» Tā bija otra sārtā blondīne, tā, kura nebija Dītija.
«Tad iepazīsties. Dr. Elizabete Endrjū Džeksone Libija Longa… Pulkvedis Ričards Kolins Eimss Kempbels.»
«Man ir tas gods, Dr. Longa.»
Viņa mani noskūpstīja. Es biju pieņēmis šo tradīciju, ko iemācījos mazāk kā divās dienās, kuras pavadīju šeit. Vienīgā iespēja izvairīties no draudzīgiem skūpstiem bija pagriezties un aizbēgt… bet labāk bija atslābināties un izbaudīt. To es arī darīju. Dr. Elizabete Longa bija pievilcīga, viņa nevalkāja pārāk daudz apģērba, viņa smaržoja un garšoja labi… un viņa atradās manā tuvumā trīs sekundes ilgāk, nekā nepieciešams, noglāstīja manu vaigu un teica: «Heizelai ir laba gaume. Es priecājos, ka viņa ir ievedusi tevi ģimenē.»
Es nosarku kā puika. Visi izlikās, ka neko nav redzējuši. Lācars turpināja: «Libija ir mana sieva, un arī mana partnere, sākot no divdesmit pirmā gadsimta pēc Gregora kalendāra. Mēs kopā esam pārdzīvojuši trakus laikus. Toreiz viņa bija vīrietis — atvaļināts Zemes Militāro Spēku komandieris. Bet gan toreiz, gan tagad, gan kā vīrietis, gan ka sieviete — lielākā matemātiķe, kāda vien jelkad dzīvojusi.»
Elizabete pagriezās un noglāstīja viņa roku. «Muļķības, Lācar. Džeiks ir labāks matemātiķis par mani, un daudz radošāks ģeometrs, nekā es jebkad varētu cerēt kļūt; viņš var vizualizēt vairāk dimensiju, un neapmaldīties tajās. Es…»
Hildas Džeikobs Barouzs bija mums sekojis. «Nieki, Lib. Man ir nelabi no mākslotas pieticības.»
«Tad vem, bet tikai ne uz paklāja. Džeikob, nav svarīgs ne tavs, ne mans, ne arī Lācara viedoklis; mēs esam, kas mes esam, katrs no mums — un es saprotu, ka mums šeit paredzēts strādāt. Lācar, kas noticis?»
«Pagaidīsim Dītiju un zēnus, lai nebūtu jāatkārto. Kur ir Džeina Libija?»
«Te es esmu, tēvoci Vudij.» Ienāca kaila meitene, kas bija līdzīga… paklau, es beigšu runāt par radinieku līdzībām, sarkaniem vai citādiem matiem, un apģērba esamību vai neesamību. Uz Tertiusa, klimata un paražu dēļ,
apģērbu parasti valkāja sabiedriskās vietās, reizēm arī mājās. Lācara Longa mājās vairāk vīriešiem nekā sievietēm bija raksturīgi kaut ko valkat, bet nebija kāda likuma, kuru es būtu spējis izprast.
Rudi mati bija ļoti izplatīti uz Tertiusa, bet vēl vairāk
— Longa ģimenē, «ciltstēva» efekts (kā saka lopkopji) no Lācara… bet ne tikai no viņa; šajā ģimenē bija vēl divi citi avoti, kas nebija radniecīgi Lācaram un kurus arī savā starpā nesaistīja radniecīgas saites: Elizabete Endrjū Džeksone Libija Longa un Dedža Torisa (Dītija) Barouza Kārtere Longa — un vēl viens avots, par kuru tolaik vēl neko nezināju.
Gilgameša teorijas piekritēji ir ievērojuši, cik dažādām vietām ir raksturīgi rudmataini cilvēki, piemēram, Roma, Libāna, Dienvidīrija, Skotija… un, vēl interesantāk, vēsturisko personu vidū — no Jēzus līdz Džefersonam, no Barbarosas līdz Henrijam VIII.
Līdzību avotiem Longa ģimenē bija grūti izsekot bez Dr. Ištaras — ģimenes ģenealoģes — palīdzības, Ištara pati neizskatījās līdzīga savai meitai Lazurītei… kas nav pārsteidzoši, līdzko es uzzināju, ka viņai nav ģenētiskas saites pašai ar savu meitu… kuras ģenētiskā māte bija Mauriņa.
Daudz ko no šīs informācijas es uzzināju tikai vēlāk; par to tagad runāju tikai tāpēc, lai atbrīvotos.
Matemātiķu konferencē piedalījās Libija Longa, Džeiks Barouzs, Džeina Libija Barouza Longa, Dītija Barouza Kārtere Longa, Minerva Longa, Vīterela Longa, Pitagors Libijs Kārters Longs un Arhimēds Kārters Libijs Longs — Pīts un Arčijs — vienu no viņiem dzemdējusi Dītija, otru
— Libija, un šīs divas sievietes bija jauniešu abi vecāki — Dītija bija abu ģenētiskā māte un Elizabete — ģenētiskais tēvs… es atsakos to izskaidrot; lai tas paliek kā mājas uzdevums. Es labāk piedāvāšu jums vēl vienu — Maksvels Barouzs — Barouzs Longs —, un tad noslēgšu šo sarunu tēmu, sakot, ka visas šīs dīvainās kombinācijas bija realizētas ģimenes ģenētika uzraudzībā, lai maksimāli pastiprinātu gēnus, kas nosaka matemātisko ģenialitāti, un lai pavājinātu kaitīgo regresu nosakošo gēnu iedarbību.
Šo ģēniju darba vērošana bija savā ziņa līdzīga sajūsmai, ko izraisa šaha mača vērošana, bet ne gluži. Lācars vispirms uzklausīja Gejas Krāpnieces liecību, viņas balss tika atskaņota pa Doras skaļruņiem. Viņi noklausījās Gejas teiktajā, novērtēja projicēto videoierakstu un skaņas materiālu, uzaicināja Zebadiju, uzklausīja viņa liecību, uzaicināja Hildu, lūdza viņai novērtēt Zebadijas priekšstatus par novu.
Hilda teica: «Kaut kas vidējs starp satricinājumu un uzliesmojumu. Jūs jau zināt, ka es neko labaku nevaru pateikt.»
Dr. Džeiks neizteica savu viedokli. «Es neskatījos. Kā vienmer, es izpildīju pavēles pie noniusa pults. Priekšpēdējā pavele, kas bija «atkāpties», pārtrauca ceļojuma shēmu, un mēs devāmies mājās. Es neregulēju noniusu, tāpēc nekā cita nav manos reģistros, diemžēl.»
Dītijas liecība bija gandrīz tikpat skopa. «Atkāpšanās pavēle apsteidza eksploziju apmēram par vienu milisekundi.» Viņa atteicās apgalvot, ka «intervāls bija neliels». Barouzs neatkāpās un pieminēja viņas «iekšējo pulksteni». Dītija viņam parādīja mēli.
Jaunais vīrietis (patiešām pusaudzis) vārdā Pīts teica: «Mans vērtējums — nepietiekoša informācija. Mums vajadzētu izvietot tajā vietā novērotājus, un uzzināt, kas notika pirms tam, lai varētu spriest, cik tuvu tam mirklim mēs varam ieplānot glābšanu.»
Džeina Libija jautāja: «Vai pēc atkāpšanās novas bumba jau bija redzama no jaunā skatu punkta, vai tā parādījās pēc Gejas skaidrojuma? Katrā gadījumā, kā tas saskan ar kontrolpunktu Beta? Jautājums: vai ir eksperimentāli pārbaudīts, ka teleportācijas pārvietošanās ir acumirklīga, absolūta nulle tekošajā laikā… vai tas ir tikai pieņēmums, kas balstīts uz nepilnīgām liecībām un empīriskiem faktiem?»
Dītija atbildēja: «Džei El, ko tu ar to gribi teikt, mīļā?» Es sēdēju viņām abām pa vidu; viņas sarunājās, acīmredzot negaidot manu viedokli, kaut ari es biju liecinieks.
«Mēs mēģinām noteikt optimālo mirkli LGP evakuēšanai, vai ne?»
«Vai tā? Kāpēc gan neizmēģināt evakuāciju, ieplānot to laikā, tad sākt to mīnus h stundās plus trīsdesmit minūtēs?
Tad visi būtu atpakaļ šeit, un paliktu vēl daudz brīva laika.»
«Dītija, tu tikko izteici paradoksu, kas atstāj tavu galvu iesprūdušu dimbā,» Barouzs komentēja.
«Tēt! Tas ir rupji, aizskaroši un vulgāri!»
«Bet patiesi, mana mīļā meita. Tagad tiec ārā no lamatām.»
«Vienkārši. Es runāju par bīstamo pusi, nevis drošo. Mēs beidzam glābšanu ar trīsdesmit minūtēm rezervē, tad pārvietojamies uz jebkuru tukšu telpu jebkurā izdevīgā Izplatījumā
— teiksim, uz to orbītu ap Marsu, ko mēs tik bieži esam izmantojuši — tad atgriežamies šajā Izplatījumā vienu minūti pēc tam, kad esam izbraukuši glābšanas misijā.»
«Neveikli, bet efektīvi.»
«Man patīk vienkārša programmēšana.»
«Man arī. Bet vai neviens nesaskata kādu kļūdu faktā, ka mes varam rēķināties ar jebkuru laika posmu, kādu vien vajag?»
«Pie velna, jā!»
«Nu, Arčij?»
«Tur ir paslēptas mīnas, iespējamība nulle komats deviņi deviņi septiņi. Kādas mīnas — tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Kurš ir mūsu pretinieks? Nezvērs? Galaktikas Pavēlnieks? Boskone? Vai tā ir kādas citas vēstures mainītaju grupas tieša darbība, balstīta uz līgumu? Vai ari — tikai nesmejieties — mēs šoreiz stājamies pretī Autoram? Mūsu laika izvēlei vajadzētu būt atkarīgai no mūsu taktikas, mūsu taktika jāizplāno, rēķinoties ar pretinieku. Tā kā mums jānogaida, kamēr lielās smadzenes blakustelpā pateiks, ar ko mēs cīnāmies.»
«Nē,» atbildēja Libija Longa.
«Kas nav kārtībā, mammu?» puisis jautāja.
«Mēs prognozēsim visas iespējamās kombinācijas, mīļais, un simultāni tās atrisināsim, tad ierakstīsim pareizo atbildi scenārijā.»
«Nē, Lib, tu vēl joprojām esi gatava derēt uz pārsimts dzīvībām, ka lielajām smadzenēm ir taisnība,» Lācars iebilda. «Ja nu tā nav? Mēs paliksim tepat un atradīsim kādu drošu risinājumu, pat ja vajadzēs strādāt desmit gadus. Lē
dijas un džentlmeņi, mes runājām par saviem kolēģiem. Viņi nav aizvietojami. Nolādēts, atrodiet pareizo atbildi!»
Es sēdēju un jutos muļķīgi, lēnām sākot saprast, ka viņi nopietni diskutēja par to, kā glābt visus cilvēkus, arhīvus un instrumentus kosmosa apmetnē, kuru manu acu priekšā uzspridzināja pirms stundas. Un ka viņi tikpat vienkārši varēja izglābt visu apmetni — pārvietot to uz citu vietu, pirms bumba trāpīja. Es dzirdēju, ka viņi apspriež, kā to varētu darīt, kā plānot laiku. Bet viņi atteicās no ši risinājuma. Apmetnei vajadzēja izmaksāt neskaitāmus miljonus kronu… tomēr viņi atteicās to glābt. Nē, nē! Pretinieks, lai tas butu Apokalipses Nezvērs vai Galaktikas Pavēlnieks (es aizrijoši), vai kāds cits — viņam jārada iespaids, ka nodoms ir izdevies, viņam nedrīkst rasties aizdomas, ka ligzdiņa ir tukša un putniņš aizlidojis.
Es sajutu kaut ko pazīstamu savā kreisajā kājā: lords Piksels atkal trenējās vertikālajos triecienkāpienos. Viņš atstāja kājā jaunas skrambas, tāpēc es noliecos, satvēru kaķēnu un noliku uz galda. «Piksel, kā tu šeit gadījies?»
«Blert!»
«Patiešām. Arā dārzā, cauri dārzam, cauri rietumu spārnam — vai ari tu gāji apkārt? — pāri pļavai, lēciens augšā uz kosmosa kuģi — vai traps bija nolaists? Kā tas varētu būt, ka tu atradi mani?»
«Blert.»
«Viņš ir Šrēdingera kaķis,» Džeina Libija teica.
«Tad lai Šrēdingers labāk nāk un pievāc savu kaķi, pirms tas nav apmaldījies vai sagādājis sev sāpes.»
«Nē, nē, Piksels nepieder Šrēdingeram; Piksels vēl nav izvēlējies savu cilvēku — ja vien viņš nav izvēlējies tevi?»
«Nē, es nedomāju. Nu, varbūt.»
«Man gan liekas, ka noteikti. Es redzēju, ka viņš šodien sēdēja tev klēpī. Un tagad viņš ir pārvarējis tālu ceļu, lai atrastu tevi. Man liekas, ka tu esi izraudzīts. Vai tu esi no kaķu cilvēkiem?»
«O, jā! Ja Heizela ļaus man viņu paturēt.»
«Viņa ļaus, viņa ir no kaķu cilvēkiem.»
«Es ceru.» Piksels sēdēja uz mana piezīmju bloka, mazgājās, un veltīja visas pūles aizauss mazgāšanai. «Piksel, vai es esmu tavs cilvēks?»
Viņš pārtrauca mazgāšanās procesu tikai uz mirkli, lai daudznozīmīgi pateiktu: «Blert!»
«Labi, sarunāts. Darbinieka alga un tiesības. Medicīniskā apkalpošana. Katra otrā trešdienas pēcpusdiena brīva, tas atkarīgs no uzvedības. Džeina Libija, kas ir Šrēdingers? Kā kaķis tika šeit? Pasaki viņam, ka Piksels ir aizrunāts.»
«Šrēdingera te nav; viņš ir miris jau divreiz divpadsmit gadsimtus. Viņš bija viens no senās vācu dabas filozofu grupas, kuri tik brīnišķīgi maldījās attiecībā uz visu, ko pētīja, — Šrēdingers, Einšteins, Heizenbergs un… Vai visi šie filozofi dzīvoja tavā Izplatījumā? Es zinu, ka viņi nav bijuši visās multikosmosa daļās, bet paralēlā vēsture nav mana stiprā puse.» Viņa vainīgi pasmaidīja. «Man liekas, ka skaitļu teorija ir vienīgais, ko es patiešām protu. Bet es esmu laba pavāre.»
«Un kā tu proti nomazgāt muguru?»
«Es esmu labākā muguru mazgātāja Bundokā!»
«Tu izšķied savu laiku, Džei El,» Dītija iejaucās. «Heizela joprojām vadā viņu pie saitītes.»
«Bet, krustmāt Dītija, es necentos ievilkt viņu gultā.»
«Ak nē? Tad beidz izšķiest viņa laiku. Atkāpies un palaid mani. Ričard, kāda ir tava attieksme pret precētām sievietēm? Mēs visas esam precējušās.»
«Mmm… Piektais Papildinājums!»
«Es tevi saprotu, bet šeit, Bundokā, nevienam nav ne jausmas par to. Šie matemātiķi — vai viņi bija tavā pasaulē?»
«Ja mēs runājam par vienām personām. Ervins Šrēdingers, Alberts Einšteins, Verners Heizenbergs…»
«Tā ir tā sabiedrība. Viņi aizrāvās ar tā saucamo «domu eksperimentēšanu» — it kā kaut ko varētu tā uzzināt. Teologi! Džeina Libija gribēja tev pastāstīt par Šrēdingera kaķi, domu eksperimentu, kam bija jāizsaka kaut kas par realiāti. Džei El?»
«Tas bija muļķīgs pasākums, ser. Ielika kaķi kastē. Pārbaudīja, vai tas paliek dzīvs pēc izotopa sadalīšanās vienā stundā. Vai pēc stundas kaķis ir dzīvs vai miris? Šrēdingers
par to šaubijas, jo tolaik par zinātni viņi sauca statistiskās iespējamības, kaķis neskaitījās ne dzīvs, ne miris, līdz kāds atvēra kasti; tas eksistēja kā iespējamību mākonis.» Džeina Libija paraustīja plecus, izveidojot interesantus dinamiskus izliekumus.
«Blert?»
«Vai kāds iedomājās pajautāt kaķim pašam?»
«Tu zaimo,» atsaucās Ditija. «Ričard, tā ir «zinātne» vācu filozofu stilā. Tu nedrīksti reaģēt tik asi. Jebkurā gadījumā — Piksels tika iesaukts par «Šrēdingera kaķi» tāpēc, ka viņš staigā cauri sienām.»
«Kā viņš to dara?»
Džeina Libija atbildēja: «Tas nav iespējams, bet viņš ir tik mazs, ka vēl nezina, ka tas nav iespējams, un tā viņš to dara. Tāpēc nekad nevar zināt, kad un kur viņš parādīsies. Man liekas, viņš meklēja tevi. Dora?»
«Vai tu ko vēlies, Džei El?» kuģis atsaucās.
«Vai tu gadījumā neievēroji, kā šis kaķēns tika kuģī?»
«Es ievēroju visu. Viņš neķēpājās ar trapu, viņš ienāca tieši cauri manai ādai. Kutēja. Vai viņš ir izsalcis?»
«Iespējams.»
«Es viņam kaut ko sagādāšu. Vai viņš ir pietiekami vecs, lai ēstu sauso barību?»
«Ja. Bet ne lielos kumosos, kaķēnu barību.»
«Tieši tā.»
«Lēdijas,» es ierunājos. «Džeina Libija izmantoja frāzi «lieliski maldījās», runājot par šiem vācu zinātniekiem. Protams, tas neattiecās uz Albertu Einšteinu?»
«Protams, attiecas!» Ditija atbildēja.
«Esmu pārsteigts. Manā pasaulē Einšteins ir svētais.»
«Manā pasaulē viņa attēli tiek dedzināti. Alberts Einšteins bija pacifists, bet negodīgs. Kad viņa paša intereses tika aizskartas, viņš aizmirsa visu par saviem pacifista principiem un izmantoja savu politisko ietekmi, lai ķertos pie projekta, kura rezultātā tika izgatavota pirmā bumba, kas varēja iznīcināt veselu pilsētu. Viņa teorētiskais darbs nav nekāds īpašais, un lielākā daļa' viņa atziņu ir izrādījušās aplamas. Bet viņš paliks mūžam negodā kā politiķis-pacifists, kurš kļuvis par slepkavu. Es viņu neieredzu!»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ