XIII nodaļa

«Patiesībai neviens negrib ticēt.» Džordžs Bernards Šovs (1856—1950)

Es turpināju uz labu laimi meklēt vienpadsmito, nelaimes gadījumu kanālu, jo kanāli nebija numurēti — Lilībetai bija pašai sava kodēšanas sistēma. Lodziņš ar uzrakstu «Pa­līdzība» nebija vis palīdzība nelaimes gadījumos, kā es biju iedomājies., bet garīgā palīdzība. Es to nospiedu un saņēmu atbildi: «Seit runā reverends Herolds Endžels, tieši no savas sirds uz jūsējo — no Lejas Tiho altāra Kristus Mājā uz Mēness. Klausieties mūs svētdien astoņos, lai dzirdētu Svēto rakstu pravietojumu patieso nozīmi… un sūtiet savu mīlestību apliecinošo dāvanu uz 99. pasta kastīti Eņģeļu stacijā, Lejas Tiho. Šodienas Labās Vēsts tēma: «Kā mēs pazīsim Kungu, kad viņš atnāks.» Bet tagad pievienosimies korim dziesmā «Jēzus tur mani savās…»

Tāda veida palīdzība nāca apmēram četrdesmit minūtes par vēlu, un es pārslēdzu nākamo kanālu. Tur izdzirdēju pazīstamu balsi un sapratu, ka tam jābūt trīspadsmitajam kanālam. Es izsaucu: «Kapteinis Pusnakts izsauc kapteini Mersiju! Kapteini Mersij, atsaucies!»

«Mersijs, Mēness Honkongas Virsmas kontrole. Pus­nakts, kas, pie velna, tev tagad padomā? Beidzu.»

Es mēģināju izskaidrot divdesmit piecos vārdos, vai vēl īsāk, kā esmu nonācis šajā vietā. Viņš klausījās, tad pār­trauca mani: «Pusnakts, ko tu smēķēji? Ļauj man parunāt ar tavu sievu, viņai es varu uzticēties.»

«Pašlaik viņa nevar runāt, viņa vada autobusu.»

«Pagaidi. Tu man saki, ka esi pasažieris autobusā «Uz­klausi mani, Jēzu». Tas ir Lilībetas Vašingtones autobuss, kāpēc to vada tava sieva?»

«Es jau mēģināju tev izskaidrot. Viņa ir ievainota. Lilībeta, es domāju, ne jau mana sieva. Mums uzbruka bandīti.»

«Tajā rajonā nav nekādu bandītu.»

«Tas tiesa, mēs viņus nogalinājām. Kapteini, paklausie­ties, un beidziet izteikt pārsteidzīgus spriedumus. Mums uz­bruka. Trīs no mums ir miruši un divi ir ievainoti… un mana sieva vada autobusu tāpēc, ka viņa ir palikusi vienī­gā, kas to var.»

«Vai tu esi ievainots?»

«Nē.»

«Bet tu teici, ka tava sieva ir vienīgā, kas spēj vadīt au­tobusu.»

«Jā.»

«Noskaidrosim visu. Aizvakar tu vadīji kosmosa kuģi — vai arī tad tava sieva bija pilots?»

«Es biju pilots. Kas tev aiz ādas, kaptein?»

«Tu vari vadīt kosmosa kuģi… bet nevari tikt galā ar mazu, vecu busiņu. To ir grūti sagremot.»

«Vienkārši. Es nevaru izmantot savu labo kāju.»

«Bet tu teici, ka neesi ievainots.»

«Neesmu ari. Esmu tikai zaudējis kāju, tas viss. Nu, ne gluži zaudējis — tā ir šeit, man rokās. Bet es to nevaru izmantot.»

«Kāpēc tu to nevari izmantot?»

Es dziļi ievilku elpu un centos atcerēties Sači norādīju­mus par ballistiku uz atmofēras planētām. «Kapteini Mersij, vai tavā organizācijā — vai vispār jebkur Mēness Honkongā — ir kāds, kam interesētu fakts, ka bandīti uzbruka sa­biedriskajam autobusam, kas apkalpo jūsu pilsētu, tikai pāris posmus no pilsētas robežām? Un vai tur ir kāds, kas varētu aprūpēt ievainotos un saņemt mirušos, kad mēs tur ieradīsimies? Un kam būs vienalga, kas vada autobusu? Un kam neliekas neticami, ka kādam cilvēkam pirms vairākiem gadiem varēja amputēt kāju?»

«Kāpēc uzreiz tā neteici?»

«Nolādēts, kaptein, tā nebija jūsu sasodītā darīšana!»

Pāris sekundes valdīja klusums. Tad kapteinis Mersijs mierīgi teica: «Varbūt tev ir taisnība. Pusnakts, es tevi sa­vienošu ar majoru Bozelu. Pēc amata viņš ir vairumtirgo­tājs, bet viņš ari komandē mūsu Modros Brīvprātīgos, un tieši tāpēc tev ar viņu jārunā.»

11 — 2689

161

Es gaidīju un skatījos, kā Gvena vada autobusu. Kad mēs sākām kustēties, viņa vadīja mašīnu neveikli, kā katrs, kurš tikko iesēdies svešā mašīnā. Tagad viņa vadīja autobusu līgani, nevis kā Lilībeta — mētājot uz katra izci Iruša.

«Šeit Bozels. Vai jūs uztverat?»

Es atbildēju… un gandrīz tajā pašā mirkli mani pārņēma murgaina izjūta, ka reiz tā jau bijis, jo viņš mani pārtrau­ca, teikdams: «Tajā rajonā nav bandītu.»

Es nopūtos. «Ja jūs, major, tā sakāt. Bet tajā rajonā tagad ir deviņi līķi un pamesta mašīna. Varbūt kādam inte­resētu pārmeklēt šos līķus, viņu skafandrus un ieročus, un pretendēt uz pamesto mašīnu… pirms kādi mierīgie iedzīvo­tāji, kas nevarētu iedomāties par bandītiem, neatrod un ne­paņem visu.»

«Hmmm. Čoi-Mu sola man tās vietas, kurā it kā notika uzbrukums, attēlu no mākslīgā pavadoņa. Ja tur patiešām bus pamesta mašīna…»

«Major!»

«Jā?»

«Man neinteresē tas, kam jūs ticat. Trofeju vākšana man ir vienaldzīga. Mēs būsim pie ziemeļu ieejas apmēram trijos trīsdesmit. Vai jūs varat atsūtīt mums pretī ārstu ar nestu­vēm un nesējiem? Nestuves vajadzīgas misis Lilībetai Vašingtonei. Viņa ir…»

«Es zinu, kas viņa ir, viņa ir braukusi tajā maršrutā kopš tiem laikiem, kad es vēl biju bērns. Ļaujiet man pa­runāt ar viņu.»

«Viņa ir ievainota, es jau teicu. Viņa guļ un es ceru, ka ir aizmigusi. Ja tā nav, es tomēr netraucēšu viņu, asiņošana varētu kļūt spēcīgāka. Tikai atsūtiet kādu, kas varētu viņu sagaidīt pie gaisa slūžām. Un vajadzīgs kāds, kas parūpē­sies arī par trīs mirušajiem, viens no viņiem ir mazs bērns. Bērna rnate ir šoka stāvoklī, viņu sauc Jekaterina O’Tūla, viņas vīrs dzīvo jūsu pilsētā. Viņu sauc Naidžels O’Tūls, un varbūt jūs varat lugt, lai kāds viņam piezvana un lai viņš atbrauc sagaidīt savu ģimeni un parūpējas par viņiem. Tas ir viss, major. Kad es jūs izsaucu, biju mazliet uztrau­cies par bandītiem, bet, tā kā šajā rajonā bandītu nav,

mums nav nekāda iemesla lūgt aizsardzību šeit, Skaidrības juras plašumos šajā saulainajā dienā, un es atvainojos, ka iztraucēju jūsu miegu.»

«Viss kārtībā; mēs šeit esam, lai palīdzētu — nav nekā­das vajadzības kļūt sarkastiskam. Mēs reģistrējām jūsu pie­teikumu. Nosauciet savu pilnu vārdu un uzvārdu, adresi, un atkārtojiet: Pārstāvot Lilibetu Vašingtoni no Laimīgā Pūķa apmetnes, kura vada autobusu kompāniju «Apokalipse un Aizsaule», es pilnvaroju majoru Kērku Bozelu, Mēness Honkongas Modro Brīvprātīgo komandieri un menedžeri, nodrošināt…»

«Pagaidiet, kas tas ir?»

«Tikai standarta līgums par personiskās aizsardzības un īpašuma uzglabāšanas pakalpojumiem, kas garantē atlīdzību. Nevar taču gribēt, lai vesels vads sargu lec ārā no gultas nakts vidū par velti. Nekas nav par velti.»

«Mmmm. Major, vai jums gadījumā pie rokas nav kāda hemoroīdu ziede? Preparāts H? Vai vēl kas tamlīdzīgs?»

«Ee? Es lietoju tīģerbalzāmu. Kāpēc jautājat?»

«Jums to tūlīt vajadzēs. Paņemiet to standarta līgumu, salokiet, kamēr paliek tikai asi stūrīši…»

Es paliku trīspadsmitajā kanālā un vairs nepūlējos at­rast kādu nelaimes gadījumu kanālu. Cik sapratu, nebija nekādas jēgas saukt palīgā vienpadsmitajā kanālā pēc tam, kad tikko biju runājis ar vienīgo iespējamo palīdzības sniedzēju.

Es piespiedu savu ķiveri pie Gvenas ķiveres un atstās­tīju notikumus, tad piebildu: «Abi idioti man gribēja ie­stāstīt, ka šajā apvidū nemēdzot būt bandīti.»

«Varbūt tie nemaz nebija bandīti. Varbūt tie bija tikai agrāro reformu piekritēji, kas izteica savu politisko nostā­ju. Es ceru, ka mēs nesatiksim nevienu labā spārna eks­trēmistu! Ričard, es labāk nerunāšu, kamēr sēžu pie stūres. Sveša mašīna, svešs ceļš — patiesībā ceļa nav vis­pār.»

«Piedod, dārgā! Tev lieliski sanāk. Vai es varu kā pa­līdzēt?»

«Tu man ļoti palīdzētu, ja varētu uzmanīt stabiņus.»

«Protams!»

«Tad es varētu skatīties uz ceļu tieši priekšā. Daži no tiem grumbuļiem ir trakāki kā Manhetenā.»

«Neiespējami.»

Mēs izgudrojām sistēmu, lai Gvenai palīdzētu, pēc iespē­jas mazāk apgrūtinot. Tiklīdz pamanīju stabiņu, tā norādīju uz to. Kad ari Gvena to ieraudzīja, viņa pieskārās manam ceļgalam. Mēs nesarunājāmies, jo saskaršanās ar ķiverēm traucēja autobusa vadīšanu.

Apmēram pēc stundas parādījās rolligons, kas lielā ātru­mā brauca tieši mums pretī. Gvena pielika roku pie savas ķiveres pretī ausij, es pieliku savu ķiveri pie viņējās. Viņa jautāja: «Vēl kādi agrāro reformu piekritēji?»

«Varbūt.»

«Man vairs nav munīcijas.»

«Man arī nav.» Es nopūtos. «Mums vajadzēs kaut kā piedabūt viņus sēsties pie sarunu galda. Galu galā ar var­darbību nekad neko nevar atrisināt.»

Gvena izteica nesievišķīgu frāzi un piebilda: «Un kur ir tas ierocis, ko tu atņēmi seram Galahedam?»

«Ak, dārgā, es pat neesmu paskatījies uz to. Esmu gan stulbenis!»

«Tu neesi stulbs, Ričard, tikai garīgs. Paskaties uz to!»

Es izvilku konfiscēto ieroci no skafandra jostas un rūpī­gi apskatīju. Tad atkal pieliku savu ķiveri pie Gvenas ķive­res. «Mīļā, tu tam neticēsi. Ierocis nav pielādēts.»

«Ha!»

«Patiešām — ha! Tā kā man trūkst vārdu, tu vari mani citēt.»

Es iesviedu nederīgo ieroci autobusa stūrī un paskatījos ārā uz rolligonu, kas strauji tuvojās. Kāpēc jānēsā nepielādēts ierocis? Pilnīgas muļķības!

Gvena atkal norādīja uz savu ausi. Es pieliecos tuvāk.

«Jā?»

«Ta ieroča munīcija ir pie miruša īpašnieka, es varu derēt.»

«Es gan nederētu; es jau padomāju par to. Gvena, ja es mēģinātu pārmeklēt to līķi, vispirms man nāktos padarīt aukstus abus pārējos. Tā nav laba doma.»

«Es piekritu. Un tāpat mums vairs nav laika. Viņi ir klāt.»

Bet ne gluži.

Otrā mašīna apmēram divsimts metru attālumā no mums pasviedās pa kreisi, lai parādītu, ka izvairās no iespējamās sadursmes. Kad tā brauca mums garām, es izlasīju: «Modrie Brīvprātīgie — Mēness Honkonga».

Drīz mani izsauca Mersijs. «Bozels ziņo, ka viņi esot jūs atraduši, bet nevarot sazināties pa radio.»

«Es nezinu, kāpēc tas tā. Tu taču vari ar mani sazi­nāties.»

«Jo es iedomājos, ka tu varētu būt nepareizajā kanālā. Pusnakts, lai ari kas tev būtu jādara, ir pilnīgi skaidrs, ka tu darīsi pavisam ko citu.»

«Tu man glaimo. Kas man bija jādara šoreiz?»

«Tev vajadzēja uzmanīt otro kanālu, tas ir viss. Šis ka­nāls ir rezervēts virszemes transportam.»

«Katru dienu es uzzinu ko jaunu. Paldies.»

«Nevienam, kas to nezina, nevajadzētu vadīt kādu virs­mas transporta līdzekli uz šīs planētas.»

«Kapteini, tev ir taisnība.» Es apklusu.

* * *

Mēs ieraudzījām Mēness Honkongu vēl ilgi, pirms to sasniedzām — piespiedu nosēšanās pilons, lielas apaļas antenas sakariem ar Zemi un vēl lielākas — sakariem ar Marsu un Joslu, Saules enerģijas transformatori — un skats kļuva iespaidīgāks, mums tuvojoties. Protams, visi dzīvo zem Mēness virsmas… bet es vienmēr aizmirstu, cik liela daļa Mēness smagās industrijas atrodas virspusē — diezgan neloģiski to aizmirst, jo gandrīz visa Mēness ba­gātība ir saistīta ar Saules gaismu, garām naktīm un bez­galīgu vakuumu. Bet, kā izteicās mana sieva, es esmu garīgā tipa cilvēks.

Mēs pabraucām garām Nissan-Shell jaunajam komplek­sam, hektāriem zemes aizņēma caurules, pārstrādes kolon­nas, destilatori, vārsti, sūkņi un Busāra piramīdas. Garās ēnas, ko radīja lēcošās Saules stari, padarīja šo skatu par Salvadora Dalī vadīta Pītera Brēgela jaunākā gleznotu

Gistava Dorē gleznu. Tieši aiz tas mēs atradam ziemeļu ieeju.

Lilībetas dēļ mums atļāva izmantot mazo Kwiklok ieeju. Bils devās iekšā kopā ar Lilībetu — viņš to bija pelnijis —, tad sekoja lēdija Dī ar savu izdzīvojušo vīru, un aiz viņas — Jekaterina ar berniem. Dārgā Diāna bija atkal izcēlusies ar savām prasībām nogādāt viņu lidlaukā, nevis pie izejas uz pilsētu.

Bils un es bijām pasargājuši Gvenu no lēdijas karalis­kajām pavēlēm, bet tās bija samazinājušas (ja tas vispār ir iespējams) viņas popularitāti mūsu vidū. Es biju laimīgs redzēt viņu ejam prom. Un viss bija kārtībā, jo Jekaterinas virs izbrauca ārā caur galveno ieeju tieši tad, kad mēs zaudējām savas īpaši Svarīgās Personas. Naidžels O’Tūls aizveda savu ģimeni (ieskaitot nabaga mirušo bērnu) atpakaļ pa to pašu ceļu pēc tam, kad Gvena bija apskāvusi Jekaterinu un apsolījusi piezvanīt.

Tad bija mūsu kārta… uzzināt, ka bonsai kociņu nav ie­spējams ietilpināt Kwiklok kabīnē. Mēs izkāpām ārā un de­vāmies pie lielākām (un lēnākām) slūžām. Redzēju, kā no «Uzklausi mani, Jēzu» torņa nones mūsu sarga līķi un ka iz­krauj autobusa kravu četru apbruņotu sargu uzraudzībā. Es domāju, diez kas varētu būt šajā kravā. Bet tā nebija mana darīšana. (Vai varbūt bija — šķita iespējams, ka tieši šī krava varētu būt uzbrukuma un nāves iemesls.) Mēs iegājām lielākajās slūžās — mēs paši, bonsai kļava, mazais koferis, soma, iesaiņotā parūka, mans spieķis un kājas protēze.

Slūžas atvērās, un mēs iegājām garā tunelī, izgājām cauri divām gaisa spiedienu kontrolējošām durvīm. Pie ot­rajām durvīm bija biļešu automāts, kur varēja nopirkt īs­laicīgās gaisa izmantošanas atļaujas, bet uz tā bija uzraksts: NEDARBOJAS — Apmeklētājiem lūdzam atstāt puskronu par 24 h. Uz automāta atradās trauks ar dažām monētām, es ieliku kronu par sevi un Gvenu.

Tuneļa gala vēl vienas durvis ieveda mūs pilsētā.

Turpat bija soli cilvēkiem, kas vēlētos uzvilkt vai novilkt skafandrus. Ar atvieglojuma nopūtu es atvilku rāvējslēdzēju un drīz vien jau biju pielicis vietā mākslīgo kāju.

Sausie Kauli ir ciemats, Laimīgais Pūķis ir mazpilsēta, Meness Honkonga ir otrā lielākā metropole pēc Lunasitijas. Pašlaik tā neizskatījās pārpildita, bet tas bija nakts klusums; tikai nakts maiņas strādnieki bija nomodā. Pat tiem, kas agri ceļas, bija vēl divas miega stundas, neņemot vērā, ka ārā jau spoži spīdēja Saule.

Bet šajā, gandrīz tukšajā gaitenī jau bija jūtama lielpil­sētas kvalitāte, virs skafandru pakaramajiem bija uzraksts:

RISKĒJIET PAŠI, IZMANTOJIET SOS PAKARAMOS.

GRIEZIETIES PIE GARDEROBISTA JANA.

GARANTĒTS UN APDROŠINĀTS.

VIENA KRONA PAR VIENU SKAFANDRU.

Zem tā atradās ar roku rakstīta piezīme:

ESIET PRĀTĪGI!

GRIEZIETIES PIE SOLA, TIKAI PAR PUSKRONU,

BEZ GARANTIJAS UN BEZ APDROŠINĀŠANAS, VIENKĀRŠI GODĪGI.

Pie katras zīmes bija bultas, viena pa labi, viena pa kreisi.

Gvena iejautājās: «Kuru, dārgais? Solu vai Janu?»

«Ne vienu, ne otru. Šī vieta ir pietiekami līdzīga Lunasitijai, un es zinu, ko darīt. Vismaz man tā liekas.» Es pa­skatījos apkārt, uz augšu un leju, un pamanīju sarkanu gaismiņu. «Tur ir viesnīca. Ja mana koka kāja ir īstajā vietā, es varu paņemt katrā rokā pa skafandram. Vai tu tiksi galā ar pārējo?»

«Protams. Un kā ar spieķi?»

«Es to aizbāzīšu aiz jostas. Nekādu problēmu.» Mēs de­vāmies viesnīcas virzienā.

Viesnīcas gaiteņa galā pie reģistratūras lodziņa sēdēja jauna sieviete un lasīja — Transgenics, Silvestra klasisko tekstu. Viņa pacēla acis. «Labāk vispirms nolieciet bagāžu, Sols ir blakus durvīs.»

«Nē, es gribu lielu istabu ar maksimāli lielu gultu. Savas mantas mēs noliksim istabas stūrī.»

Viņa ieskatījās savā sarakstā. «Man ir vienvietīgas ista­bas. Dubultgultas. Laimīgie numuri. Bet tā, ko jūs vēlaties, mums nav. Viss aizņemts.»

«Cik maksā laimīgais numurs?»

«Viss atkarīgs no numura. Ir viens ar divām karaliskām gultam un dušu. Ir viens pavisam bez gultām, bet ar mīkstu gridu un daudziem spilveniem. Un ir…»

«Cik maksās numurs ar divām karaliskām gultām?»

«Astoņdesmit kronas.»

Es pacietīgi teicu: «Klausieties, pilsone, es pats esmu Mēness iedzīvotājs. Mans vectēvs tika ievainots uz Bon March@e kāpnēm. Viņa tēvu deportēja par kriminālu sindikālismu. Es zinu, kādas ir cenas Lunasitijā, Honkongā tas nevar būt tik augstas. Cik jūs prasītu par to, ko es lūdzu? Ja jums būtu brīvs tāds numurs?»

«Tas mani neiespaido, cilvēk, katrs var pieminēt savus senčus no Revolūcijas laikiem un lielākā daļa to arī dara. Mani senči sagaidīja Nīlu Armstrongu, kad viņš izkāpa. Atcerieties to.»

Es pasmīnēju. «Es nevaru, un man labāk vajadzēja klu­sēt. Kada ir reālā cena par istabu diviem ar vienu lielu gultu un dušu? Ne jau jūsu tūristu cena.»

«Standarta divvietīgs numurs ar lielu gultu un dušu maksā divdesmit kronas. Klausieties, cilvēk, man nav daudz iespeju izdot kādu istabu tik vēlu — vai tik agri. Es piedā­vāju numuru par divdesmit kronām… un jums jāaizbrauc līdz dienvidum.»

«Desmit kronas.»

«Zaglis. Astoņpadsmit. Zemāk par šo summu es palieku zaudētājos.»

«Nē. Kā jau jūs atzīmējāt, šajā rīta stundā nav iespējams izdot kādu numuru par jebkādu cenu. Piecpadsmit kronas.»

«Maksājiet, bet jums jābūt prom līdz pusdienlaikam.»

«Sarunāsim — līdz trīspadsmitiem. Mēs neesam gulējuši visu nakti un mums ir grūti gājis.» Es noskaitīju naudu.

«Es zinu.» Viņa pamāja uz sava termināla pusi. «Hong Kong Gong par jums bija vairāki speciālizlaidumi. Trīs­padsmitos, labi — bet, ja paliksiet ilgāk, jūs vai nu mak­sāsiet pilnu cenu, vai pārvāksieties uz parasto numuru.

Vai jūs patiešām satikāties ar bandītiem? Pa ceļam no Laimīgā Pūķa?»

«Man teica, ka tajā rajonā bandītu neesot. Mēs saskrē­jāmies ar ne visai draudzīgiem svešiniekiem. Mūsu zaudēju­mi bija trīs mirušie un divi ievainotie. Mēs turējāmies viņiem pretī.»

«Jā, es redzēju. Vai jums vajag čeku izdevumu atskaitei? Par vienu kronu es jums izrakstīšu patiešām īstu un ticamu čeku par tādu summu, kādu jūs teiksiet. Un man ir trīs ziņas jums.»

Es stulbi samirkšķināju acis. «Kā? Neviens nezināja, ka mēs apmetīsimies jūsu viesnicā. Mēs paši to nezinājām.»

«Nekādas mistikas, cilvēk. Svešinieks ierodas nakts vidū no ziemeļu ieejas, un pastāv iespēja septiņi pret divi, ka viņš paliks manā gultā — vienā no manām gultām, un, lūdzu, bez asprātīgām piezīmēm.» Viņa paskatījās uz savu terminālu. «Ja jūs neizlasīsiet savas ziņas vēl pēc desmit minūtēm, kopijas tiks izplatītas visās pilsētas viesnīcās. Ja arī tad ziņas nav jūs sasniegušas, publiskās drošības dienests var sākt meklēšanu. Mums pārāk bieži negadās simpātiski svešinieki ar romantiskiem piedzīvojumiem.»

Gvena atsaucās: «Beidz luncināt asti, mīļumiņ, viņš ir noguris. Un jau aizņemts. Pasniedz man izdrukas, lūdzu.»

Viesnīcniece vēsi paskatījās uz Gvenu un sacīja man: «Cilvēk, ja jūs viņai vēl neesat samaksājis, es varu piedāvāt kaut ko labāku, jaunāku un skaistāku par izdevīgu cenu.»

«Savu meitu?» Gvena silti apjautājās. «Lūdzu, es gribu saņemt tās ziņas.»

Sieviete paraustīja plecus un pasniedza man ziņas. Es pateicos un sacīju: «Runājot par to, ko jūs varat piedāvāt. Jaunāku — varbūt. Skaistāku — es šaubos. Izdevīga cena

— lētāk nevar būt, es apprecējos ar šo te viņas naudas dēļ. Kādi ir fakti?»

Viņas skatiens pievērsās te man, te Gvenai. «Vai tā ir tiesa? Vai viņš apprecēja jūs jūsu naudas dēļ? Tad lai viņš to nopelna!»

«Nu, viņš uzskata, ka jau ir nopelnījis,» Gvena domīgi teica. «Es gan neesmu pārliecināta. Mēs esam precējušies tikai trīs dienas. Šis ir mūsu medusmēnesis.»

«Mazāk kā trīs dienas,» es iebildu. «Tikai liekas, ka ilgāk.»

«Cilvēk, nerunājiet tā ar savu ligavu! Jūs esat nekauņa, lops un varbūt bēgat no cietuma.»

«Jā, gan viens, gan otrs, gan trešais,» es piekritu.

Viņa mani ignorēja un turpināja sarunāties ar Gvenu. «Dārgā, es nezināju, ka tas ir jūsu medusmēnesis, tad es nebutu piedāvājusi to «kaut ko» jūsu vīram. Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet vēlāk, kad jums šis džeks ar superaktīvo muti apniks, es varu jums noorganizēt to pašu, tikai vī­riešu dzimtē. Par saprātīgu cenu. Jaunu. Izskatīgu. Vīrišķīgu. Izturīgu. Maigu. Zvaniet un jautājiet Ksiju — tā mani sauc. Garantija — jūs esat apmierināta, vai ari jums nav jāmaksā.»

«Paldies. Pašlaik viss, ko es vēlos, ir brokastis. Tad gulta.»

«Brokastis — tieši aiz jums gaiteņa otrā pusē. Singa Ņujorkas kafejnīca. Es iesaku viņa «Paģiru speciālo» par kronu piecdesmit.» Viņa paskatījās uz atslēgu pakaramajiem un paņēma divas kartites. «Šeit ir jūsu atslēgas. Dār^ā, vai jus paiugsiet Singu atsūtīt man grilētu baltmaizi ar Cedaras sieru un kafiju? Un neļaujiet viņam prasīt vairāk kā pusot­ru kronu par «Paģiru speciālo». Viņš krāpjas tikai prieka pēc.»

Mēs atstājam savu bagāžu Ksijai un devāmies pāri gaite­nim paēst brokastis. Singa «Paģiru speciālais» tiešām bija tik garšigs, ka to bija apgalvojusi Ksija. Tad mēs beidzot tikām savā numurā — jaunlaulāto numurā; Ksija atkal bija parūpējusies par mums. Daudzveidīgi. Viņa mūs pavadīja uz mūsu numuru, uzklausīja sajūsmas izsaucienus — šampa­nietis ledus spainītī, sega atlocīta, sasmaržoti palagi, ziedi (mākslīgie, bet visai pārliecinoši), maiga gaisma.

Jaunā sieva noskūpstīja Ksiju, un Ksija noskūpstīja sievu, un viņas abas sāka šņukstēt — arī labi, jo daudz kas bija noticis pārāk ātri un Gvenai nebija laiks asarām. Sievietēm vajag šad tad paraudāt.

Tad Ksija noskūpstīja jauno vīru, vīrs neraudāja un ne­minstinājās — Ksija ir tāda austrumnieciska būtne, kādu

Marko Polo esot atradis Ksanadū. Un viņa skūpstījās pras­mīgi. Galu galā viņa atrāvās ievilkt elpu. «Uū!»

«Jā, «uū!»,» es piekritu. «Tā lieta, par ko jūs runājāt ie­priekš — cik prasāt jūs?»

«Vāvulis.» Viņa paskatījās uz mani, bet neatgrūda. «Ne­kauņa. Nelietis. Paraugus es izsniedzu par velti. Bet ne jau jaunlaulātiem vīriem.» Viņa atraisījās no manām rokām. «Labu atpūtu, dārgie. Aizmirstiet to prombraukšanu trīspa­dsmitos. Guliet tik ilgi, cik vēlaties; es pateikšu dežuran­tam.»

«Ksija, divās no tām ziņām cilvēki vēlējās mani satikt neprātīgi agrā stundā. Vai ir iespējams palikt netraucē­tiem?»

«Es jau padomāju par to, izlasīju ziņas pirms jums. Aiz­mirstiet par to, pat tad, ja te ieradīsies Bozels ar visu savu skautu vienību, dienas dežurants neatzīsies, ka zina, kurā numurā jūs esat apmetušies.»

«Es negribu radīt jums nepatikšanas ar vadītāju.»

«Vai tad es neteicu? Man pieder šī iestāde. Kopīgi ar Amerikas Banku.» Viņa ātri noskūpstīja mani un aizgāja.

Kamēr mēs izģērbāmies, Gvena ieteicās: «Ričard, viņa gaidīja, kad mēs lūgsim viņu palikt. Un viņa nav tāda spulgacaina jaunava kā Grieta. Kāpēc tu viņu neuzaicināji?»

«Au, velns, es nezināju kā.»

«Tu varēji atpogāt viņas tērpu, kamēr viņa centās tevi savaņģot, ar to būtu pieticis. Zem tērpa nekā nebija. Labo­jums — zem tērpa bija Ksija, nekā vairāk. Bet tas jau ir daudz, esmu pārliecināta. Tad kāpēc tu to nedarīji?»

«Vai tu gribi zināt patiesību?»

«Mm… es neesmu droša.»

«Tāpēc, ka gribēju gulēt ar tevi, meitene, un bez trau­cēkļiem. Tu man vēl neesi apnikusi. Ne jau tavu smadzeņu vai garīgo vērtību dēļ, jo tādu tev gandrīz nav. Es ilgojos pec tava saldā ķermeņa.»

«Ak, Ričard!»

«Pirms vannas? Vai pēc?»

«Mm… gan pirms, gan pēc?»

«Tā ir mana mīļā!»

Загрузка...