XXII nodaļa

«Kad šaubies, saki patiesību.»

Marks Tvens (1835—1910)

«Ričard, es biju atnākusi nākamajā rītā. Bet tu biji bez

samaņas.»

«Viņa patiešām bija atnākusi pie tevis, Dikij, zēn,» Tīna apstiprināja. «Pie tam vēl, riskējot ar savu veselību. Prie­cājies, ka esi palicis d/ivs. Tu biji gandrīz miris.»

«Tas tiesa,» piekrita Eizra. «Daļu vienas nakts es pava­dīju tavā istabā. Tad viņi mani parvietoja un tev piesprieda dzelžainu karantīnu, un sadūra man deviņas vai deviņdes­mit dažādas potes. Brāl, tu biji uz nāves robežas.»

«Tropu drudzis, krampji, karsonis…» Heizela nosauca sli­mības un skaitīja uz pirkstiem. «Zilā nāve. Tīfs. Kas vēl?»

«Stafilokoku sistemātiska infekcija, aknu herpes Landrii. Vissliktākais — nevēlēšanās dzīvot. Bet Ištara un Galaheds neļautu nomirt cilvēkam, kurš nav lūdzis nāvi, kamēr atra­dies spriest spējīgā stāvoklī. Tamāra bija blakus tev nepār­traukti, līdz krīze bija pārciesta.»

«Kāpēc es neko tādu neatceros?»

«Esi laimīgs par to,» Tīna ieteica.

«Mīļumiņ, ja tu nebūtu nonācis visu izplatījumu vislabā­kajā slimnīcā ar vislabākajiem ārstiem, es atkal būtu atrait­ne. Un melna krāsa man šausmīgi nepiestāv.»

Ezra piebilda: «Ja tev nebūtu vērša veselība, tu nebūtu

izdzīvojis.»

Tīna iejaucās: «Buļļa veselība, Ezra, nevis vērša. Es zinu, es tos esmu redzējusi. Iespaidīgi.»

Es nevarēju saprast, vai pateikties Tīnai, vai atkal atcelt kāzas. Tāpēc es ignorēju viņas izteikumu. «Es nesaprotu, kā saslimu ar visām šim kaitēm. Mani ievainoja. Tas izskaidrotu staphilococus aureus. Bet tās visas pārējās slimības?»

Ezra teica: «Pulkvedi, tu esi profesionāls karavīrs.»

«Ja.» Es nopūtos. «Šo profesijas aspektu es nekad nees­mu pielietojis; man tas neliekas viegli. Bioloģiskie ieroči liek uzskatīt ūdeņraža bumbas par pieklājīgām un tīrām. Pat ķīmiskie ieroči šķiet humāni salīdzinājumā ar bioloģis­kajiem. Ļoti labi, nazis — tas taču bija nazis? — bija sa­gatavots. Riebīgi.»

«Jā,» piekrita Ezra, «kāds gribēja tavu nāvi un neiebilda nogalināt visu Lunasitiju, lai tikai nogalinātu tevi.»

«Tas ir neprāts. Es neesmu tik svarīgs.»

Minerva mierīgi teica: «Ričard, tu es tik svarīgs.»

Es skatījos uz viņu. «Kāpēc tu tā domā?»

«Lācars teica.»

«Lācars. Tīna jau agrāk pieminēja šo vārdu. Kas ir Lā­cars? Kāpēc viņa viedoklis ir tik nozīmīgs?»

Ueizela atbildēja: «Ričard, es jau tev teicu, ka tu esi svarīgs un paskaidroju, kāpēc. Ādama Selena glābšana. Tie paši cilvēki, kuri negrib, lai viņš augšāmceļas, mierīgi var izkaut Lunasitiju, lai novāktu tevi.»

«Ja tu tā saki. Kaut es zinātu, kas tur notika. Lunasitija ir manas pieņemtās mājas; tur ir daži vērtīgi un jauki cil­vēki. Starp viņiem arī tavs dēls, Ezra.»

«Jā, mans dēls, un citi. Lunasitija tika izglābta, Ričard; infekcija tika apturēta.»

«Labi!»

«Bet tas nebija viegli. No mūsu glābšanas brīža bija ie­spējams laika kredīts. Tika rekonstruēts sekunžu skaits, kas bija vajadzīgs, lai mēs visi iekāptu lidaparātā un paceltos, viss tika restaurets, rūpīgi atkārtojot mūsu darbības — pie­dalījāmies mēs visi, un tavu lomu spēlēja prasmīgs aktieris. To salīdzināja ar Gejas atmiņām — cik ilgi viņa tur bija, un abi rezultāti tika salīdzināti. Tad uz iegūtajām laika koordi­nātām plus četras sekundes nosūtīja Barouza kosmoslaika kapsulu, kas izmeta karstuma bumbu. Ne atombumbu, bet karstuma — saules karstuma bumbu — dažus no tiem vīru­siem ir grūti nobeigt. Acīmredzot viesnīcai bija jācieš bojā­jumi ar ievērojamu iespēju — nē, drošu pārliecību par dzīvību zaudēšanu. Draudi Lunasitijai bija novērsti, bet cena bija augsta. Nekādu brīvpusdienu.» Ezra izskatījās drūms.

«Vai tavs dēls ir glābts?»

18 — 2589

273

«Man liekas, ka jā. Tomēr mana dēla labklājība nebija viens no faktoriem ši lēmuma pieņemšanai, un manu vie­dokli neņēma vērā. Tas bija Laika Galvenās pārvaldes lē­mums. LGP glābj indivīdus tikai tad, ja šie indivīdi ir neaizvietojami kādā operācijā. Ričard, cik es saprotu — es esmu ierindnieks atvaļinājumā slimības dēļ, es neesmu in­formēts par augstās politikas lēmumiem — cik es saprotu, nāvējoša epidēmija Lunasitijā tajā laikā būtu izjaukusi citus LGP plānus. Varbūt attiecībā uz lietu, par kuru misis Gvendolina-Heizela deva mājienu. Es nezinu.»

«Es gan zinu, un šeit, uz Tertiusa, neuzrunā mani kā «misis», ja vien es neesmu tava mīļākā, Ezra, bet paldies jebkurā gadījumā. Galvenajai pārvaldei bija jāreaģē tik ra­dikāli tāpēc, ka šī infekcija sagrautu viņu plānus. Viņi no­kārtoja, lai tu, es un visi pārējie Gejas pasažieri par mata tiesu izglābtos no karstuma bumbas.» (Tobrīd es nespēju saprast paradoksu, bet Meizela turpināja stāstījumu.)

«Viņi nevarēja riskēt un gaidīt kaut vai sekundi ilgāk; dažas baktērijas jau varēja iekļūt pilsētas gaisa vados. Viņi bija aprēķinājuši iespaidu uz uzdevumu «Ādams Selens: epidēmija!» Tāpēc ķērās pie lietas. Bet Laika korpuss ne­ceļo pa izplatījumiem un neglābj indivīdu dzīvības, vai pat ne veselas pilsētas. Ričard, viņi varētu izglābt Pompejas un Herkulānu, ja gribētu… vai Sanfrancisko, vai Parīzi. Bet viņi to nedarīs.»

«Dārgā,» es lēni ierunājos. «Vai tu gribi teikt, ka šis Laika korpuss varētu novērst Parīzes iznīcināšanu 2002. gadā, kaut ari tas notika vairāk kā pirms divsimt gadiem? Lūdzu!»

Heizela nopūtās. Ezra atbildēja: «Draugs, klausies uzma­nīgi. Nenoliedz to, ko es gribu teikt.»

«Ee? Labi, stāsti.»

«Parīzes sagrāve notika pirms vairāk kā diviem tūksto­šiem gadu, nevis tikai pirms divsimt gadiem.»

«Bet tas ir skaidri…»

«Pēc Zemes laika skaitīšanas sistēmas — Gregora kalen­dāra — tagad ir 4400. gads pēc Kristus dzimšanas, vai 8160. gads pēc ebreju kalendāra, ko ir visai grūti pieņemt. Bez tam pašlaik mēs atrodamies vairāk kā septiņtūkstoš gaismas gadu attālumā no Zemes.»

Gan Heizela, gan Minerva skatījās uz mani, acīmredzot gaidīja reakciju. Es gribēju kaut ko teikt, tad apklusu. Beidzot ierunājos: «Man ir tikai viens jautājums. Tīna?»

«Nē, vafeles tu vairs nevari pasūtīt.»

«Es negribēju vafeles, mīļā. Mans jautājums ir šāds: Vai es varu palūgt vēl vienu tasi kafijas? Šoreiz ar krējumu? Lūdzu?»

«Te būs!» Mans pasūtījums parādījās uz galdiņa pāri manai gultai.

Heizela noteica: «Tā ir patiesība, Ričard, viss tā arī ir!»

Es iemalkoju svaigo kafiju. «Paldies, Tina, kafija ir ļoti laba. Heizela, mana mīļā, es nestrīdos. Būtu muļķīgi strīdē­ties par man nesaprotamām lietām. Tāpēc pāriesim uz kādu vienkāršāku tēmu. Par spīti šīm drausmīgajām slimībām, kuras, pēc taviem vārdiem, man bija, es jūtos pietiekami mundrs, lai izlēktu no gultas un darbotos. Minerva, vai tu vari pateikt, cik ilgi vēl es būšu paralizēts? Tu taču esi mana ārste, vai ne?»

«Nē, Ričard, neesmu gan. Es…»

«Māsa ir atbildīga par tavu laimi,» Tīna iejaucās. «Tas ir vēl svarīgāk.»

«Atēnai ir taisnība, vairāk vai mazāk…»

«Man vienmēr ir taisnība!»

«… bet reizēm viņa izsakās dīvaini. Tamāra ir atbildīga par morālo noskaņojumu gan Aira Džonsona slimnīcā, gan Hovarda klīnikā… un Tamāra bija šeit, kad tev viņu vis­vairāk vajadzēja, viņa turēja tevi savās rokās. Bet viņai ir daudz asistentu, jo ģenerāldirektore Ištara uzskata, ka mo­rālais noskaņojums — teiksim, laime — ir galvenais gan ārstēšanas, gan atjaunošanas procesā. Tā es palīdzu viņai, ari Mauriņa, un Megija, kuru tu vēl nepazīsti. Ir vēl citi, kas iesaistās, kad mums ir pārāk daudz ar pašsajūtu saistītu problēmu, ari Libija un Dītija, un pat Lora un Lesa, kuras ir nepārspējamas savu pienākumu izpildē… kas ir sapro­tams, jo viņas ir Lācara māsas un Maurīnas meitas. Un, protams, te ir Hilda.»

«Pagaidi, lūdzu. Mani mulsina nepazīstamu cilvēku vārdi. Šajā slimnīcā ir personāls, kas izsniedz laimi; tik daudz es saprotu. Visi šie laimes eņģeļi ir sieviešu dzimuma, pareizi?»

«Ka savādāk?» Tīna aizvainotā balsī iesaucā. «Kur gan citur tu domā atrast laimi?»

«Pagaidi, Tina,» Minerva mierīgi turpināja. «Ričard, mes, sievietes, rūpējamies par vīriešu morālo noskaņojumu un pašsajūtu… un Tamārai ir prasmīgi asistenti — vīrieši, kas pieskata un rūpējas par sievietēm — klientēm un pacientēm. Pretējais dzimums nav obligāts priekšnoteikums garīgajai kopšanai, bet tā ir vieglāk. Mums nevajag tik daudz asisten­tu — vīriešu, kas rūpētos par mūsu pacientēm, jo sievietes mazāk slimo. Atjaunošanas pacientu ir vienlīdz daudz no abiem dzimumiem, bet sievietes gandrīz nekad nekļūst de­presīvas, kamēr viņas atkal padara jaunas…»

«Klausies, klausies!» Heizela iejaucās. «Tas padara mani rupju.» Viņa noglāstīja manu roku un parādīja zīmi, kuru es citu klātbūtnē ignorēju.

«… kamēr vīrieši atjaunošanas laikā pārcieš vismaz vienu garīgo krīzi. Bet tu jautāji par saviem fiksatoriem. Tīna.»

«Es viņu izsaucu.»

«Pagaidi mirkli,» Heizela ierunājās. «Ezra, vai jūs parā­dījāt Ričardam savas jaunās kājas?»

«Vel ne.»

«Vai jūs to izdarīsiet? Lūdzu! Vai jums ir iebildumi?»

«Es tas parādīšu ar prieku.» Ezra piecēlās un aizgāja talak no galda, pagriezās, pacēla kruķus un stāvēja uz savām kājām. Es nebiju skatījies uz viņa kājām, kad viņš ienaca (man arī nepatīk, ka uz mani skatās); kad viņš apsē­dās pie galdiņa, kas tika iestumts, es nevarēju tās redzēt. Uzmetot vienu īsu skatienu, man bija radies iespaids, ka viņam bija šorti ar pusgarām brūnām zeķēm, kas piestāvēja šortu krāsai, un starp šortiem un zeķēm rēgojās balti ceļgali.

Tagad viņš bija novilcis kurpes un stāvēja basām kājām

— un es biju spiests labot savu iepriekšējo iespaidu, tās «brūnās zeķes» bija kājas un pēdas, kas bija pieaudzētas viņa kaju stumbeņiem.

Viņš sīki paskaidroja: «… trīs dažādi varianti. Jaunu ķermeņa daļu var izaudzēt. Tas ir ilgstošs darbs un prasa īpašas iemaņas, man tā stāstīja. Vai arī kādu orgānu var pārstādīt, izmantojot ar klonēšanas palīdzību iegūtu cilvēka kopiju, kas tiek glabāts te iesaldētā stāvoklī ar speciāli ne­

attīstītam smadzenēm. Viņi man teica, ka tas ir tikpat vieg­li, ka salāpīt bikses — nav nekādas iespējas kļūdīties.

Bet man šeit nebija kopijas — vismaz pagaidām nav —, tāpēc viņi atrada man kaut ko rezerves daļu noliktavā…»

«Gaļas tirgū.»

«Ja, Tīna. Tur ir pieejamas dažādas ķermeņa daļas, in­ventarizācija ir kompjuterizēta…»

«To daru es.»

«Ja. Tīna. Lai atrastu atbilstošu orgānu, Tīna salīdzina audu uzbūvi… asins grupas, protams, un vēl citus rādītā­jus. Un ari izmēru, bet tas jau ir visvieglāk. Tīna pārbau­da visu un atrod orgānu, ko ķermenis pieņem kā savu. Vai gandrīz kā savu.»

«Ezra,» kompjūters ierunājās, «tu varēsi staigāt uz šīm kājām vismaz kādus desmit gadus, es patiešām piestrādāju pie ta. Tad bus gatava tava klonētā kopija, un tad tev tā būs vajadzīga.»

«Tu patiešām pastrādāji, un paldies par to, Tīna. Mana labdara vārds ir Azraels Nkruma, Ričard, mēs esam dvīņi, izņemot nesvarīgu melanīna atšķirību,» Ezra piebilda.

Es teicu: «Vai tad viņam kājas nevajadzēja?»

Ezra pēkšņi kļuva nopietns. «Viņš ir miris, Ričard… miris šejienes visparastākā nāves cēloņa dēļ — nelaimes gadījumā. Kāpjot kalnos. Viņš nokrita un sašķaidīja sev galvaskausu, pat Ištaras prasme nespēja viņu izglābt. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņa centās, cik vien bija iespējams, Dr. Nkruma bija viņas komandas ķirurgs. Bet Dr. Nkruma nekad nav staigājis uz šīm kājām, tās ir ņemtas no viņa klonētās kopijas, kura viņam tā arī nebija vajadzīga.»

«Ričard!»

«Ja, dārgā? Es gribēju jautāt Ezram…»

«Ričard, es kaut ko izdarīju, nevaicājot tev.»

«Ak tā? Vai man atkal vajadzēs tev iesist?»

«Varbūt tu tā nolemsi. Es gribēju, lai tu redzi Ezras kājas… jo bez tavas atļaujas es lūdzu viņiem pielikt tev jaunu kāju amputētās vietā.» Viņa izskatījās nobijusies.

Ir jābūt kādam likumam, kas ierobežotu emocionālo šoku skaitu, kādu drīkst sagādāt vienam cilvēkam vienas

dienas laikā. Esmu izgājis tradicionālo militāro apmācību un treniņus sirdsdarbības palēnināšanai un asinsspiediena pazemināšanai saspīlētās situācijās.

Bet parasti jau nelaime nenāk brēkdama, un sasodītie treniņi nemaz nav tik efektīvi.

Šoreiz es vienkārši gaidīju, apzināti palēninot elpošanas ritinu. Beidzot biju spējīgs runāt, balsij neaizlūstot: «Lai nu par ko varētu saņemt perienu, taču ne jau par ko tādu.» Es mēģināju pakustināt kāju — es vienmēr jutu kājas daļu, kura man bija amputēta pirms vairākiem gadiem. «Vai tās ir pieliktas ar pirkstiem uz priekšu?»

«Mm? Kā tu to domā, Ričard?»

«Man patiktu, ja manas kājas būtu ar pirkstiem uz priekšu, nevis kā Bombejas ubagam. Minerva, vai es varu redzēt, kas ar mani ir izdarīts? Šķiet, ka šis palags ir kaut ka īpaši piestiprināts.»

«Tina.»

«Viņš jau nāk.»

Siena atkal atvērās un ienāca visizskatīgākais jaunais vī­rietis, kadu es jebkad esmu redzējis… un viņa pievilcību nemazināja fakts, ka viņš parādījās manā istabā pilnīgi kails. Absolūti kails. Puisim nebija pat kurpju kājās. Viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. «Sveiki visi! Vai kāds sū­tīja pec manis? Es sauļojos…»

«Tu biji aizmidzis. Darba laikā.»

«Tina, es varu vienlaicīgi gulēt un sauļoties. Sveicināts, pulkvedi, prieks redzēt, ka esi nomodā. Tu mums liki pa­svīst. Vienu bridi mēs jau domājām, ka nāksies sūtīt tevi atpakaļ un mēģināt vēlreiz.»

«Dr. Galaheds ir tavs ārsts,» paskaidroja Minerva.

«Ne gluži,» viņš izlaboja, tuvodamies man, pa ceļam paspiezdams Ezras plecu, viegli piebikstīdams Minervai un sūtīdams manai sievai gaisa skūpstu. «Es pastiepu īsāko, tas viss; tāpēc man jāuzņemas visa vaina uz sevi. Es pie­ņemu visas sūdzības… bet man tevi jābrīdina. Nav nekā­das jēgas iesūdzēt mani vai mūs tiesā. Mums pieder tiesnesis. Nu?»

Viņš apklusa, pacēlis rokas virs mana palaga. «Vai tu gribi palikt viens?»

Es vilcinājos. Ja, es gribēju palikt viens. Ezra to juta un mēģināja piecelties, jo bija atkal apsēdies. «Tiksimies vēlāk, mans draugs, Ričard.»

«Nē, neej prom. Tu man parādīji savas kājas — es tagad paradīšu savējās, mēs varēsim tās salīdzināt un tu varēsi man dot padomus, jo es neko nezinu par transplan­tāciju. Un Heizela, protams, paliks. Minerva tās jau ir re­dzējusi agrāk, vai ne?»

«Ja, Ričard, esmu gan redzējusi.»

«Tāpēc palieciet tepat. Saķeriet mani, ja es ģībšu. Tīna, pietaupi jociņus.»

«Es? Tas apvaino manas profesionālās spriešanas spējas!»

«Nē, mīļā. Es runāju par tavu slimnieku kopšanas stilu. Kuru tev nāktos uzlabot, ja tu vēlies sacensties ar Ninonu de Lenklo. Vai ar Rendžiju Lilu. Labi, dok, paskatīsimies.» Es sasprindzināju diafragmu un aizturēju elpu.

Viltīgais palags ārstam nesagādāja nekādās problēmas. Gulta bija tīra un sausa (tam es pievērsu uzmanību vis­pirms — neredzēju neko tadu, ko varētu identificēt kā sa­nitāro mezglu), tad ieraudzīju divas neglītas, lielas pēdas vienu blakus otrai — tas bija visskaistākais skats, kādu vien esmu redzējis.

Kad es ģību, Minerva mani uzķēra.

Tīna pietaupīja jociņus.

* * *

Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka es varēju kontrolēt savu jauno kāju un tās pirkstus tikmēr, kamēr nedomāju par to… kaut gan pārbaudes laikā man dažreiz izdevās pārcensties, ja mēģināju pārāk centigi izpildīt Dr. Galaheda norādījumus.

«Esmu apmierināts ar rezultātiem,» viņš teica. «Ja vien arī tu esi apmierināts? Vai tu tāds esi?»

«Kā lai to raksturoju? Varavīksnes? Sudraba zvani? Sēņveidīgi mākoņi? Ezra — vai tu vari viņam to izstāstīt?»

«Es esmu mēģinājis to skaidrot. Tas ir ka piedzimt no jauna. Staigāt ir vienkārši… līdz brīdim, kad vairs nevari.»

«Ja. Doktor, kam piedereja šī kāja? Es sen neesmu lūdzis Dievu… bet tā cilvēka dēļ es pacentīšos.»

«Viņš nav miris.»

«Mm?»

«Un viņam nebija žēl kājas. Dīvaini apstākļi, pulkvedi. Tīnai bija grūti atrast kāju, kas atbilstu izmēra ziņā un no ka tava imunsisema neatteiktos ātrāk, kā tu vari izunāt vardu «septicēmija». Tad Ištara — viņa ir mans boss — ieteica paplašināt meklējumu loku… un Tīna atrada kaut ko piemērotu. Dziva klienta klonētās kopijas kāja.

Mēs nekad agrāk ar tādu parādību nebijām sastapušies. Man — mums, slimnīcas personālam, nav tiesību izmantot cita klonēto kopiju, tāpat ka mums nav tiesību nocirst tev otru kāju. Bet klients, kuram pieder šī kopija, nolēma zie­dot jums kāju, kad uzzināja situāciju. Viņš uzskatīja, ka viņa kopija var attīstīt jaunu kāju pāris gadu laikā, pašlaik viņš varot iztikt be/ apdrošināšanas līguma daļas, ko pie­dāvā pilnīga kloncia kopija.»

«Kas viņš ir? Man jāatrod kāda iespēja pateikties viņam.» (Ka var pateikties par tādu dāvanu? Kaut kā man tas ir jaizdara.)

«Pulkvedi, tas ir vienīgais, ko tu neuzzināsi. Tavs donors uzstāja, ka vēlas palikt anonīms. Tāds ir dāvanas noteikums.»

«Viņi pat lika man izdzēst informāciju par to,» Tīna sarugtinātā balsī teica. «It kā man nevarētu profesionāli uzti­cēties. Es taču ievēroju viņu liekulīgo zvērestu labāk nekā jebkurš no viņiem!»

«Tu domāji — Hipokrāta zvērestu.»

«Ak, tu tā domā, Heizela? Es pazīstu šito bandu labāk nekā tu.»

Dr. Galaheds teica: «Es noteikti gribu, lai tu sāc to lie­tot. Tev arī vajadzīgas kustības, lai atgūtos pēc garās sli­mošanas. Tā kā nāksies kāpt ārā no gultas. Divas lietas — es iesaku izmantot spieķi, kamēr tu neesi pilnīgi pārlieci­nāts par savu koordināciju, un kādu laiku Heizela, Minerva vai kāds cits varētu tevi pieturēt pie rokas. Saudzē sevi, tu vel esi vājš. Apsēdies vai atgulies ikreiz, kad tev tas lie­kas vajadzīgs. Mmm. Vai tu peldi?»

«Ja. Bet ne pēdējā laika, jo es dzīvoju kosmosa apmet­ne, kur nebija tādas iespējas. Bet man patīk peldēt.»

«Te ir daudz tādu iespēju. Baseins atrodas šīs celtnes pagrabstāvā un otrs, lielāks — ātrija. Un lielākajai daļai privātmāju šeit ir baseins. Tā ka izmanto izdevību un peldi. Tu nevari staigāt visu laiku; tavai labajai kājai nav nekādu varžacu, tāpēc nesasteidz. Un nevalkā kurpes, kamēr tā kāja iemācās but tava kaja.» Viņš uzsmaidīja man. «Viss kārtībā?»

«Tik tiešām!»

Viņš pieskārās manam plecam, tad noliecās un noskūp­stīja mani. Tieši tad, kad viņš man sāka patikt! Man nebi­ja laika pārdomāt.

Es jutos slikti un centos to neizrādīt. No Heizelas un citu teiktā es sapratu, ka šis skaistais, sievišķīgais zēns izglāba manu dzīvību… atkal un atkal. Man nebija nekādu tiesību izrādīt nepatiku.

Nolādēts!

Šķita, ka viņš neievēroja manu attieksmi. Viņš saspieda manu plecu un noteica: «Ar tevi viss būs kartībā. Minerva, vai Heizela, vai kads cits — aizvediet viņu uz baseinu.» Un prom viņš bija.

Lēdijas palīdzēja man piecelties un izkāpt no gultas, un Heizela aizveda mani uz peldbaseinu. Heizela uz atvadām noskūpstīja Minervu, un es pēkšņi sapratu, ka Minerva gai­dīja to pašu atvadu sveicienu no manis. Es izdarīju mēģinā­juma kustību šajā virziena, un saņēmu pienācīgu atbildi.

Skūpstīt Minervu ir daudz patīkamāk nekā skūpstīt vīrie­ti, vienalga, cik izskatīgs viņš ir. Pirms ļāvu viņai iet, es pateicos par visu, ko viņa bija darījusi manā labā.

Viņa nopietni atteica: «Man ir prieks to darīt.»

Tad mēs gājām prom, es uzmanīgi speru soļus un atbal­stījos uz spieķa. Mana jaunā kāja tirpa. Tikko bijām izgā­juši no manas istabas — siena vienkārši atveras, kad tu tai tuvojies — Heizela man teica: «Dārgais, man prieks, ka tu noskūpstīji Minervu, negaidot, ka es tev to teikšu. Viņa ir vismīļākā lellīte, fiziska simpātiju apliecināšana viņai nozī­mē daudz vairāk nekā jebkura pateicība, vai jebkura mate­riāla atlīdzība, kaut ari pati greznākā. Viņa cenšas atgūt to, ko nokavējusi divsimt gados, kad bija kompjūters.»

«Vai viņa patiešām bija kompjūters?»

«Tev nu gan vajadzētu tam ticēt, muļķīt!» Tīnas balss bija mums sekojusi.

«Jā, Tīna, bet ļauj man viņam to paskaidrot. Minerva nav sievietes dzemdēta; viņas ķermenis tika izaudzēts la­boratorija un radīts no olšūnas ar divdesmit trijiem vecā­kiem — viņai ir visievērojamākie raduraksti, kādi vien bijuši kādam cilvēkam. Kad viņas ķermenis bija gatavs, viņa pārvietoja savu personību tajā — kopā ar savām at­miņām.»

«Dažām atmiņām,» Tīna izlaboja. «Mēs nokopējām atmi­ņas, ko viņa gribēja ņemt līdzi, viena kopija palika man, un es saglabāju visu aktivo arhīva informāciju. Tāpēc mums vajadzēja būt identiskiem dvīņiem. Bet viņa paturēja daļu atmiņu tikai sev un nedalījās tajās ar mani, riebīgā kuce! Vai tas ir godīgi? Es jums jautāju!»

«Nejautā man, Tīna, es nekad neesmu bijusi kompjūters. Ričard, vai tu kādreiz esi izmantojis brivā kritiena cauruli?»

«Es nezinu, kas tas ir.»

«Turies pie manis un krīti uz kājām. Tina, vai tu vari mums palīdzēt?»

«Protams!»

Brīva kritiena caurules ir interesantākas par jebko! Pēc pirmā kritiena es četras reizes pēc kārtas atkal pacēlos augšā un kritu lejā, lai «praktizētos» (patiesībā to darīju izklaides pēc), Heizela man to lāva un Tīna pieskatīja, lai es nesavainoju savu jauno kāju piezemējoties. Cilvēkam ar amputētu kāju kāpnes ir nelaime, un labākajā gadījumā sā­pīgas mokas. Lifti vienmēr visiem bijuši apgrūtinošas ierī­ces, tikpat nelabojamas kā resnas sievietes viduklis un pārāk līdzīgas lopu vagonam.

Bet izmantot brīvā kritiena caurules ir tikpat jautri kā bērnībā lēkt no siena kaudzes pie tēvoča lauku mājās — tikai bez putekļiem un karstuma. Uuups!

Beidzot Heizela mani apturēja. «Paklau, mīļais, iesim peldēt. Lūdzu!»

«Labi. Vai tu nāksi mums līdzi, Tīna?»

«Kā tad citādi?»

Heizela atbildēja: «Vai mums ir kaut kur piestiprinātas blaktis? Vai vienam no mums?»

«Mēs vairs neizmantojam ierīces, kuras ievada kapilāros, Heizela. Tas ir pārāk rupji. Zebs un es izstrādājām triku, izmantojot divkāršo trijnieku ar četrām asīm, savienojot ab­pusēju skaņas — attēla pārraidīšanas sistēmu. Krāsas ir

pavājas, bet mēs pie tā vēl strādājam.»

«Tātad mūs noklausās.»

«Es to labāk sauktu par «spiegu izsekotāju», tas skan labāk. Labi, es jus novēroju.»

«Es jau tā domāju. Vai mēs varam palikt divatā? Man ir jāpārrunā ģimenes lietas ar viru.»

«Bez šaubām. Tikai slimnīcas novērojumi. Citādi trīs mazi pērti ķīši un informācijas izdzēšana.»

«Paldies, mīļā.»

«Parastais I.onga kompānijas pakalpojums. Kad jūs vēla­ties izlīst atklātībā, tikai pieminiet manu vārdu. Noskūpsti viņu manā vietā. Pagaidām atā!»

«Tagad patiešām mūs nenovēro, Ričard. Tīna seko līdzi katrai tavai kustībai gan ar skaņas, gan attēla starpniecī­bu, bet dara to tik bezpersoniski kā voltmetrs un vienī­gais, ko viņa atceras, ir tadi faktori kā pulss un elpošanas sistēmas darbība. Līdzīgā veidā tevi pasargāja no sāpēm, kamēr tu biji slims.»

Es atkal izrunāju savu pierasto, ģeniālo teicienu. «Mmm?»

Mēs bijām izgājuši ārā no slimnīcas galvenās ēkas un ieraudzījām nelielu parku, ko ietvēra divi U-veida ēkas spārni. Pagalmā bija daudz puķu un zaļuma, un pašā vidū atradās peldbaseins, kura forma pavisam «nejauši» iederē­jās starp puķudobēm, taciņām un krūmājiem. Heizela apstā­jās pie soliņa koka paēnā tieši pretī baseinam. Mēs apsēdāmies, sols automātiski pielāgojās mūsu ķermeņiem, un vērojām cilvēkus peldbaseinā — tas ir gandrīz tikpat patīkami kā peldet.

Heizela jautāja: «Ko tu atceries par savu ierašanos šeit?»

«Neko daudz. Es jutos diezgan slikti — tas ievainojums, tu jau zini.» («Tas ievainojums» tagad bija tikko saredzama reta — es laikam biju vīlies.) «Viņa Tamāra? — Tamija skatījās man acīs un izskatījās norūpējusies. Viņa teica kaut ko citā valodā…»

«Tā ir galakta. Tu to iemācīsies, tā ir viegla valoda…»

«Tā? Jebkurā gadījumā viņa man kaut ko teica, un tas ir pēdējais, ko es atceros. Pēc manas saprašanas, tas bija vakar, un es pamodos šorīt, un tagad es uzzinu, ka tas ne­bija vis vakar, bet Dievs zina kad, un visu to laiku esmu bijis bezsamaņā. Nepatīkami. Heizela, cik ilgi tas bija?»

«Viss atkarīgs no tā, ka rēķina. Tev tas būtu apmēram mēnesis.»

«Un viņi mani turēja bezsamaņā visu to laiku? Tas ir ļoti ilgs laiks.» (Tas mani satrauca. Esmu redzējis, kā cil­vēki nokļūst uz operācijas galda uzreiz pēc cīņas… viņi iznāk no slimnīcas fiziski nevainojamā stāvoklī… bet piera­duši pie sāpes remdējošiem medikamentiem. Morfīns, demerols, metadons…)

«Mīļais, tu nebiji bezsamaņā.»

«Pasaki to vēlreiz.»

«Tu visu laiku atradies «Lētas» lokā — nebija nekādu narkotiku. Lēta ļauj pacientam but nomodā un sadarboties ar ārstiem… bet sāpes tiek aizmirstas, tiklīdz tās parādās. Vai kas cits. Tev sāpēja, mīļais, bet sāpes bija atsevišķi posmi, kuri acumirklī tika aizmirsti. Tev nekad nebija japārcieš neiz­turamais nogurums, kas rodas no ilgstošām, nebeidzamām sāpēm. Un tagad tu neesi noguris no tā visa, un tev neva­jadzēs nedeļām ilgi attīrīt ķermeni no medikamentiem.» Viņa uzsmaidīja. «Tu nebiji īpaši sabiedrisks, mīļais, jo cilvēks, kurš nevar atcerēties, kas ar viņu noticis pirms divām sekun­dēm, nav spējīgs uzturēt sarunu. Bet šķita, ka tev patika klausīties muziķu. Un tu labi ēdi, kad tevi baroja.»

«Tu baroji mani?»

«Nē. Es neiejaucos profesionāļu darbā.» Mans spieķis bija noslīdējis zālē; Heizela noliecās un pasniedza to man. «Starp citu, es atkal pielādēju tavu spieķi.»

«Paldies! Ei! Tas bija pielādēts. Pilnībā.»

«Tas bija pielādēts, kad viņi mums uzkrita uz galvas — labi, ka tā. Vai arī es butu jau mirusi. Ari tu droši vien. Es noteikti.»

Turpmākās desmit minūtes mēs pavadījām, mulsinot viens otru. Es jau biju atsaucis atmiņā, kā, manuprāt, iz­skatījās kautiņš pie Rafflcs viesnīcas. Es īsumā atstāstīšu,

ko Heizela teicās atceramies. Nekādi nav iespējams salidzināt abus stāstus.

Viņa teica, ka nav izmantojusi savu rokassomiņu kā ie­roci («Kāpēc man to darīt, tas butu muļķīgi, dārgais. Pārāk lēni, un iznākums nav letāls. Divus no viņiem tu uzreiz noliki, un man bija laiks izvilkt savu mazo Miyako — pēc tam, kad biju izmantojusi savu šalli.»)

Saskaņā ar viņas vārdiem, es biju nošāvis četrus no vi­ņiem, kamēr viņa koncentrējusi uzmanību uz malējiem, no­mierinot tos, kurus es palaidu garām. Līdz viņi notrieca mani ar to asmeni gūžā (vai tas bija nazis? Viņa man teica, ka ārsti brūcē atraduši bambusa šķēpeles) un iepūta sejā aerosolu — tajā mirklī viņai esot radusies izdevība piebeigt vīru, kurš iepūta man kaut ko sejā.

(«Es iebraucu viņam sejā, satvēru tevi un vilku projām. Ne, es necerēju tur ieraudzīt Grietu. Bet es zināju, ka uz viņu varēšu paļauties.»)

Viņas versija mazliet labāk izskaidro mūsu uzvaru… iz­ņemot vienīgi to, ka manas atmiņas ir neglābjami aplamas. Nav nekādās jēgas piesieties, tur neko nevar labot.

«Kā Grieta tur nokļuva? Tas, ka Ksija un Čoi-Mu mūs gaidīja, nav nekas mistisks, ņemot vērā ziņojumus, ko mēs viņiem atstājām. Un arī Hendrika Šulca klātbūtne ir iz­skaidrojama, ja viņš uzreiz ielēca kosmosa kuģi, tiklīdz sa­ņēma manu ziņu. Bet Grieta? Tu runāji ar viņu pirms pusdienām. Viņa bija mājās, Sauso Kaulu apmetnē.»

«Sausajos Kaulos, no kurienes tuvākais metro ir Mēness Uonkongas tālākajā dienvidu daļā. Kā viņa varēja tikt Lunasitijā tik ātri? Ne jau ar rolligonu. Par pareizu atbildi balva nav paredzēta.»

«Ar raķeti.»

«Protams. Vai tu atceries, ka Džinkss Hendersons plā­noja atdot fesku ar kāda drauga starpniecību, kurš tieši ga­tavojās doties uz Lunasitiju?»

«Jā, protams.»

«Grieta atbrauca kopā ar to draugu un pati atdeva fesku. Viņa to nodeva atradumu birojā Vecajā Domā pirms nākšanas uz Raffles viesnīcu, lai satiktu mūs.»

«Es saprotu. Bet kāpēc?»

«Viņa gribēja, lai tu papliķē pa viņas dibentiņu, kamēr tas kļūst sārts.»

«Ak, muļķības! Es gribēju teikt — kāpēc viņas tētis ļāva viņai braukt kaimiņa raķetē uz Lunasitiju? Viņa taču ir pārāk jauna.»

«Viņš atļāva to darīt parastā iemesla dēļ. Džinkss ir liels, spēcīgs, macho vīrietis, kurš nevar pretoties vēlmei lakstoties ar savu meitu. Tā kā apspiestās nešķīstās iegribas ir aizliegts apmierināt, tēvs ļauj darīt, ko vien viņa grib, ja Grieta pietiekoši ilgi ķircina viņu.»

«Tas ir smieklīgi. Un nepiedodami. Tēva pienākums pret meitu prasa, lai…»

«Ričard, cik meitas tev ir?»

«Ee? Nevienas. Bet…»

«Tad nerunā par lietām, par kurām tu neko nezini. Nav svarīgi, kas būtu jādara Džinksam, mēs zinām, ka Grieta pameta Sausos Kaulus apmēram tai pašā laikā, kad mēs pusdienojām. Rēķinot lidojuma laiku, viņa bija pie pilsētas Austrumu slūžām tad, kad mēs izgājām no Valdības kom­pleksa… un viņa ieradās Raffles viesnīcā dažas sekundes ātrāk par mums — kas arī labi, jo savādāk, man liekas, mēs abi būtu pagalam.»

«Vai viņa iesaistījās kautiņā?»

«Nē, bet aiznesot tevi, viņa atbrīvoja man rokas, lai pie­segtu atkāpšanos. Un viss tikai tāpēc, ka viņa grib, lai tu pliķētu viņas dibenu. Dieva ceļi ir neizdibināmi, mīļais; katram mazohistam Viņš rada sadistu; laulības ir izdomātas debesīs.»

«Izmazgā savu muti ar ziepēm! Es neesmu sadists.»

«Jā, mīļais. Varbūt kādus sīkumus es esmu sajaukusi, bet ne visu kopainu. Grieta man oficiāli ir lūgusi tavu roku.»

«Ko!»

«Tieši tā. Viņa ir padomājusi par to, un pārrunājusi šo jautājumu ar Ingrīdu. Viņa grib, lai es ļauju Grietai pievieno­ties mūsu ģimenei, lai viņa nesāktu pati savu līniju vai grupu. Neredzu neko pārsteidzošu; es zinu, cik tu esi apburošs.»

«Ak, mans Dievs! Ko tu viņai atbildēji?»

«Teicu, ka es esmu ar mieru, bet tu esi slims, un lai viņa pagaida. Un tagad tu vari atbildēt viņai pats… tur viņa ir, baseina otrā pusē.»

Загрузка...