II nodaļa

«Ja modini tīģeri, tad ar garu nūju.»

Mao Czc Duns (1893—1976)

Es domigi skatījos uz savu līgavu. «Tu esi eleganta lēdi­ja, mana mīļā, un es esmu pateicīgs par to, ka nevēlies liecināt pret mani. Bet es neesmu pārliecināts, ka likuma burts, ko tu tikko citēji, darbosies šajā jurisdikcijā.»

«Bet tas ir vispārzināms likums, Ričard. Sievu nevar piespiest liecināt pret vīru. To zina visi.»

«Jautājums ir šāds: vai Menedžeris to zina? Kompānija uzskata, ka pastāv tikai viens likums, Zelta Likums, un slu­dina, ka Menedžera rīkojumi ir tikai šī likuma praktiska interpretācija, tikai vadlīnijas, kuras var mainīties — mai­nīties jebkura mirklī un arī retrospektīvi, ja Menedžeris tā vēlas. Gvena, es nezinu. Menedžera vietnieks var nolemt, ka tu esi Kompānijas zvaigznes lieciniece.»

«Es to nedarīšu! Es nedarīšu!»

«Paldies, mana mīļā. Bet noskaidrosim, kāda būtu tava liecība, ja tu būtu lieciniece — kā mēs to sauksim? Nu, pieņemsim, ka mani apsūdzētu, ē, mistera X nāves kļūdainā izraisīšanā… Misters X tādā gadījumā būtu tas svešinieks, kurš vakar pienāca pie mūsu galdiņa, kad tu biji izgājusi. Ko tu redzēji?»

«Ričard, es redzēju, ka tu viņu nogalināji! Es to redzēju!»

«Prokurors gribēs dzirdēt sīkākus paskaidrojumus. Vai tu redzēji, kā viņš pienāca pie mūsu galdiņa?»

«Nē. Es neredzēju viņu līdz brīdim, kad iznācu no tua­letes telpas un devos uz mūsu galdiņa pusi…, un biju pār­steigta, redzot kādu sēžam manā vietā.»

«Labi, tagad pastāsti, tieši ko tu redzēji.»

«Nu, es iznācu no sieviešu tualetes un pagriezos pa kreisi, uz mūsu galdiņa pusi. Tu sēdēji ar muguru pret mani, tu atcerēsies…»

«Nedomā par to, ko es atcerēšos, stāsti, ko atceries tu. Cik tuvu tu biji?»

«0, es nezinu. Desmit metrus, varbūt. Var aiziet uz tu­rieni un izmērīt. Vai tas ir svarīgi?»

«Ja kādreiz tas būs svarīgi, tad arī varēsi mērīt. Tu re­dzēji mani apmēram desmit metru attālumā. Ko es darīju? Stāvēju? Sēdēju? Kustējos?»

«Tu sēdēji ar muguru pret mani.»

«Tu redzēji tikai manu muguru. Gaisma nebija pārāk spoža. Kā tu zināji, ka tas esmu es?»

«Kāpēc tu, Ričard, visu speciāli sarežģī.»

«Tāspēc, ka prokurori vienmēr speciāli visu sarežģī. Kā tu mani pazini?»

«Nu, tas biji tu. Ričard, es pazīstu tavu pakausi tikpat labi kā tavu seju. Jebkurā gadījumā, es ieraudzīju tavu seju, kad tu piecēlies.»

«Ko es darīju tālāk? Vai piecēlos?»

«Nē, nē. Es ieraudzīju tevi pie mūsu galdiņa — tad uz mirkli apstājos, kad ieraudzīju tev pretī manā vietā kādu sēžam. Es stāvēju un skatījos.»

«Vai tu viņu pazini?»

«Nē. Nedomāju, ka biju pirms tam viņu kādreiz redzējusi.»

«Raksturo viņu.»

«Precīzi es to nevaru.»

«Maza auguma? Garš? Vecums? Bārdains? Rase? Kā ģērbies?»

«Es redzēju viņu tikai sēžam. Viņš nebija jauneklis, bet nebiļa arī vecs. Es domāju, ka viņam nebija bārdas.»

«Ūsas?»

«Es nezinu.» (Es zināju. Usu nebija. Vecums — ap trīs­desmit.)

«Rase?»

«Baltā. Gaiša āda, bet ne tik bāla kā zviedram. Ričard, nebija laika ievērot detaļas. Viņš draudēja tev ar kādu ie­roci, tu viņu nošāvi un pielēci kājās, kad pienāca oficiants, bet es aizgriezos un nogaidīju, kamēr viņu aiznesa.»

«Uz kurieni viņu aiznesa?»

«Es neesmu droša. Es atgriezos sieviešu tualetē un aiz­vēru durvis. Viņi varēja ienest to vīriešu tualetē gaiteņa

pretējā pusē. Bet gaiteņa galā ir vēl vienas durvis ar uz­rakstu «Darbiniekiem».»

«Tu saki, ka viņš draudēja man ar ieroci?»

«Jā. Tad tu izšāvi, pielēci kājās, paķēri viņa ieroci un ieliki savā kabatā, tai pašā bridi no otras puses pienāca viesmilis.»

(Oho!) «Kurā kabatā es to ieliku?»

«Ļauj atcerēties. Kreisajā kabatā. Žaketes kreisajā ārējā kabata.»

«Kas man bija mugurā?»

«Vakara tērps, jo mēs tikko bijām atnākuši „no baleta. Balts džemperis ar augstu kaklu, sarkanbrūna žakete, mel­nas bikses.»

«Gvena, tā kā tu vakar biji aizmigusi guļamistabā, es noģērbos šeit, dzīvojamajā istabā, un ieliku drēbes, kas man vakar bija mugurā, skapī pie ārdurvīm. Vai tu, lūdzu, neatvērtu skapi, neatrastu žaketi, kas man vakar bija mugu­rā, un neizņemtu no tās kreisās ārējās kabatas ieroci, kuru es tur ieliku?»

«Bet…» Viņa apklusa un ar svinīgu sejas izteiksmi izda­rīja to, ko es lūdzu.

Gvena tūlīt atgriezās. «Tas ir viss, kas bija tajā kabatā.» Viņa pasniedza man svešinieka kabatas portfeli.

Es to paņēmu. «Tas ir ierocis, ar kuru viņš man draudē­ja.» Tad es pacēlu labās rokas rādītājpirkstu. «Un ar šo iero­ci es viņu nošāvu, kad viņš rādīja man savu kabatas portfeli.»

«Es nesaprotu.»

«Mīļā, tāpēc jau kriminologi vairāk uzticas lietiskiem pierādījumiem nekā aculiecinieku liecībām. Tu esi ideāla lieciniece, inteliģenta, patiesa, sadarboties griboša un godī­ga. Tu esi pastāstījusi redzēto, ko tu iedomājies redzējusi, bet nepamanīji, kaut arī tas atradās tavu acu priekšā, un ko tavs loģiskais prāts uzbūvēja, lai sasaistītu redzēto un to, ko tu domāji redzam. Šis maisījums tagad ir tavā apziņā ka patiesas atmiņas, aculiecinieka atmiņas. Bet tā nebija.»

«Bet, Ričard, es redzēju…»

«Tu redzēji to nabaga klaūnu mirušu. Tu neredzēji, ka viņš man draudēja, tu neredzēji, ka es šāvu uz viņu. Kāda trešā persona nošāva viņu ar sprāgstošu šautriņu. Tā ka

viņš sēdēja ar seju pret tevi un viņam iešava krūtīs, šautri­ņai vajadzēja lidot tev garām. Vai tu ievēroji kādu man aiz muguras?»

«Nē. 0, tur staigāja viesmīļi, šoferi, pārzinis un cilvēki gan pieceļas, gan apsēdās. Es neievēroju nevienu tā īpaši — pavisam noteikti nevienu, kas šautu. Kas tas bija par ieroci?»

«Gvena, tas taču varēja neizskatīties pēc ieroča. Algota slepkavas ierocis īsu šautriņu izšaušanai varēja izskatīties pec jebkura apmēram piecpadsmit centimetrus gara priekš­meta. Sieviešu rokassomiņa. Kamera. Operas tālskatis. Šādu nevainīga izskata priekšmetu uzskaitījumu mēs varam turpi­nāt bezgalīgi. Tā mēs nekur netiksim, jo es sēdēju ar mu­guru un arī tu pa ceļam neko neredzēji. Šautriņa varbūt tika izšauta tev aiz muguras. Tā kā aizmirsīsim to. Paskatī­simies, kas bija upuris. Vai par ko viņš uzdevās.»

Es izņēmu kabatas portfeļa saturu no visiem nodalījumiem, ieskaitot slikti nomaskētu slepeno kabatiņu. Tajā bija Cīrihes bankas izsniegti zelta sertifikāti, septiņpadsmit tūkstošu kronu vērtībā — šķiet, viņa aizbraukšanas garantijas nauda.

Kabatas portfelī bija personas apliecība, kādu Zelta Li­kums izsniedz katrai personai, kas ierodas apmetnes centrā. Viss, ko tā apliecina — ka «identificētajai» personai ir seja, vārds, ka tā ir izteikusies par savu tautību, vecumu, dzimšanas vietu un tā tālāk, un ka tā ir nodevusi Kompā­nijas glabāšanā biļeti atpakaļceļam vai tās ekvivalentu skaidrā naudā, un samaksājusi elpošanas maksu deviņdes­mit dienas uz priekšu, un tikai par šīm divām pēdējām lie­tām rūpējas Kompānija.

Neesmu pilnīgi pārliecināts, vai Kompānija ielaistu cilvē­ku, kuram kādas kļūdas dēļ nav nedz biļetes atpakaļceļam, nedz naudas. Viņi varbūt ļautu tam pārdot savus dokumen­tus. Bet es ar to nerēķinātos. Elpot vakuumu nav tas, ar ko es gribētu riskēt.

Šis Kompānijas dokuments liecināja, ka tā īpašnieks ir Enriko Šulcs, 32 gadus vecs, Belizas pilsonis, dzimis Kastro pilsētā, pēc nodarbošanās grāmatvedis. Fotogrāfijā bija redzams nabaga vīrs, kuru nogalināja blakus man pārāk publiskā vietā… un jau kuro reizi es nodomāju: «Kāpēc viņš nebija man piezvanījis un sarunājis privātu tikšanos?

Kā «Dr. Eimss» es esmu telefona numuru uzziņās… un «Valkera Evansa» pieminēšana būtu garantējusi viņam tik­šanos, privātu tikšanos.

Es parādīju dokumentu Gvenai. «Vai tas ir mūsu zēns?»

«Es domāju, ka jā. Bet neesmu droša.»

«Toties es esmu drošs par to, jo runāju ar viņu zem četrām acīm vairākas minūtes.»

Dīvainākais Šulca kabatas portfeli bija tas, kā tur trūka. Neskaitot Šveices zelta sertifikātus, tur atradās astoņsimt trīs­desmit viena krona un šī Zelta Likuma personas apliecība.

Bet tas bija viss.

Nebija nevienas kredītkartes, transporta līdzekļa vadītāja tiesību, nevienas apdrošināšanas kartes, apvienības vai sa­vienības dalībnieka apliecības, nekādu citu personas aplie­cību, biedra karšu, nekā. Vīriešu kabatas portfeļi savā ziņā ir līdzīgi sieviešu rokassomiņām — tajos uzkrājas visāda draza — fotogrāfijas, izgriezumi, iepirkumu saraksti un tā tālāk bez gala, tiem vajadzīga periodiska ģenerāltīrīšana. Bet pat pēc tādas tīrīšanas tiek atstāti neskaitāmi nieciņi, kas modernam vīrietim ir vajadzīgi, lai izdzīvotu. Manam draugam Šulcam nebija nekā tāda.

Secinājums: viņš nemaz īpaši nealka reklamēt savu patieso identitāti. Tālāk: kaut kur Zelta Likuma apmetnē bija jābūt viņa dokumentu kaudzei… cita personas apliecī­ba ar citu vārdu, pase, kura gandrīz droši nav izdota Belizā, citi papīri, kas varētu sniegt kādu ieskatu viņa pagātnē, motīvos, un, iespējams, kā viņš zināja pieminēt «Valkeru Evansu».

Vai dokumentus varētu atrast?

Iedomājos par ko citu: tie septiņpadsmit tūkstoši zelta sertifikātos. Tie varēja būt nevis aizbraukšanas garantijas nauda, bet viņš varbūt bija iedomājies izmantot tik smieklī­gu summu, lai nolīgtu mani Tolivera slepkavībai. Ja tā, es jutos aizskarts. Es labāk gribētu domāt, ka viņš cerēja pār­liecināt mani izdarīt slepkavību kā sabiedrisku pakalpojumu.

Gvena ierunājās: «Vai tu gribi no manis šķirties?»

«Hm?»

«Es tevi ievilku tajā darījumā. Mani nodomi bija labi, patiešām! Bet tagad iznāk, ka biju vienkārši dumja.»

«O, Gvena, es nekad nešķiros tajā pašā dienā, kad lau­lājos. Nekad. Ja tu tiešām gribi tikt no manis vaļā, tad pa­cieties līdz rītdienai. Kaut gan es domāju, godīgi runājot, tev būtu jadod man trīsdesmit dienu pārbaudes laiks. Vai vismaz divas nedēļas. Un atļaut man darīt to pašu. Līdz šim tava darbība gan horizontāli, gan vertikāli ir bijusi ap­mierinoša. Ja tā kļūs neapmierinoša, es tev to pateikšu. Pietiekami taisnīgi?»

«Pietiekami. Kaut gan es varētu tevi piekaut līdz nāvei ar taviem paša izsmalcinātajiem teicieniem.»

«Piekaut savu vīru līdz nāvei ir katras precētas sievietes privilēģija… tik ilgi, kamēr viņa to dara privāti. Lūdzu, no­mierinies, dārgā, man ir problēmas. Vai tu vari iedomāties kādu labu iemeslu, lai kāds gribētu nogalināt Toliveru?»

«Ronu Toliveru? Nē. Tomēr es arī nevaru iedomāties nevienu pietiekami labu iemeslu, lai atļautu viņam dzīvot. Viņš ir riebeklis.»

«Labi, viņš tāds ir. Ja viņš nebūtu viens no Kompānijas partneriem, viņam jau sen būtu likuši izņemt savu atpakaļ­ceļa biļeti un aizbraukt. Bet es neteicu «Rons Tolivers», es teicu tikai «Tolivers».»

«Vai tad viņu ir vairāk kā viens? Es ceru, ka ne.»

«To mēs vēl uzzināsim.» Es piegāju pie termināla un iz­saucu izziņu dienestu, kur atradu burtu T.

«Ronsons H. Tolivers, Ronsons K.» — tas ir viņa dēls

— un te ir viņa sieva, «Stella M. Tolivera». Ei! Te rak­stīts: «Skatīt arī Taliaferro».

«Tā ir oriģinālā rakstība,» paskaidroja Gvena. «Bet tagad to izrunā tieši tāpat.»

«Vai tu esi pārliecināta?»

«Jā. Vismaz dienvidos no Meisonas un Diksonlainas uz Dubļu pikas. Rakstība «Tolivers» saka priekšā nabaga bal­tajiem muļķiem, kuri nemāk rakstīt. Rakstīt to garajā vari­antā un tad izrunāt visus burtus izklausās vairāk pēc nolādēta jeņķa, kura iepriekšējais vārds varēja būt «Lipšics» vai kaut kas tamlīdzīgs. Autentiskais plantāciju īpaš­nieks, nēģeru apspiedējs, lauku meiteņu nolaupītājs un aristokrāts izmantoja garo variantu rakstībā un izrunāja īsajā variantā.»

«Žēl, ka tu man to teici.»

«Kāpēc, dārgais?»

«Tāpēc, ka šeit sarakstā ir trīs vīrieši un viena sieviete, kuri raksta savu uzvārdu garajā variantā — Taliaferro. Es nepazīstu nevienu no viņiem. Tā es nevaru zināt, kuru no viņiem man vajadzēja nogalināt.»

«Vai tev jānogalina viens no viņiem?»

«Es nezinu. Jā, laiks man tevi iepazīstināt ar notiekošo. Ja tu plāno palikt precējusies vismaz četrpadsmit dienas.»

«Protams! Četrpadsmit dienas plus visu atlikušo dzīvi! Un tu esi vīriešu šovinistu cūka!»

«Apmaksāta dalība visa mūža garumā.»

«Un apvainojumi.»

«Es domāju, ka tu esi arī asprātīga. Vai gribi iet atpakaļ gultā?»

«Ne ātrāk, kamēr būsi noskaidrojis, ko grasies nogali­nāt.»

«Tas var prasīt zināmu laiku.» Es sniedzu Gvenai detali­zētu, faktoloģisku, bezkaislīgu atskaiti par manu īslaicīgo pazīšanos ar vīru, kurš sevi bija nodēvējis par Šulcu. «Un tas ir viss, ko zinu. Viņš gāja bojā pārāk ātri, lai es varētu uzzināt kaut ko vēl, tā atstādams aiz sevis nebeidzamu jau­tājumu virkni.»

Es atgriezos pie termināla, pārslēdzu uz teksta rakstīša­nas programmu un atvēru jaunu failu:

NEPAREIZI UZRAKSTĪTĀ VĀRDA STĀSTS Jautājumi, uz kuriem jāatbild:

1. Tolivers vai Taliaferro?

2. Kāpēc T. ir jāmirst?

3. Kāpēc «mēs visi būsim pagalam», ja T. nav miris līdz svētdienas pusdienlaikam?

4. Kas ir šis līķis, kurš sauca sevi par «Šulcu»?

5. Kāpēc es esmu izvēlēts par T. bendi?

6. Vai slepkavība ir nepieciešama?

7. Kurš no Valkera Evansa Piemiņas Savienības uzsūtīja man šo stulbo, neveiklo ūdensgalvu? Un kāpēc?

8. Kas nogalināja «Šulcu»? Un kāpēc?

9. Kāpēc «Varavīksnes gala» personāls ieradās un noslēpa slepkavību?

10. Kāpēc Gvena izgāja no restorāna pirms manis un kāpēc viņa atnāca uz šejieni, nevis gāja mājās, un kā viņa tika iekšā?

«Vai uz tiem jāatbild pēc kārtas?» Gvena jautāja. «Ir tikai viens jautājums, uz kuru es varu atbildēt — desmitais.»

«Tas ir tikai pievienots,» es atbildēju. «Par pirmajiem de­viņiem es domāju, ka būšu spējīgs ar dedukcijas palīdzību atbildēt uz visiem pārējiem, ja atradīšu atbildi uz jebkuriem trijiem.» Es turpināju rakstīt, ekrānā varēja izlasīt:

IESPĒJAMĀ RĪCĪBA «Kad ir briesmas vai ar’ šaubas,

Skrien uz riņķi, spiedz un kliedz.»

«Vai tas palīdz?» jautāja Gvena.

«Vienmēr! Pajautā jebkuram vecam militāristam. Tagad apskatīsim jautājumus pa vienam.»

1. — Piezvanīt katram no izziņās atrodamajiem Taliaferro. Katrā gadījumā uzzināt vārda izrunu. Izsvītrot katru, kurš izrunā uzvārdu pa burtiem.

2. — Izpētīt palikušo kandidātu pagātni. Sākt ar Herald vecajiem failiem.

3. — Vienlaicīgi ar otro jautājumu ieklausīties visā, kas varētu attiekties uz jebko, kas ieplānots vai gaidāms svētdienas pusdienlaikā.

4. — Ja tu būtu tas aizgājējs, kurš ieradās Zelta Likuma apmetnē, un tu vēlētos noslēpt savu identitāti, bet tev būtu vajadzīga pase un citi dokumenti izbraukšanai, kur tu tos noslēptu? Mājiens: uzzināt, kad nelaiķis ieradās Zelta Likumā. Tad pārbaudīt viesnīcas, bagāžas nolikta­vas, iznomājamos seifus un tā tālāk.

5. — atlikt

6. — atlikt

7. — Pa telefonu izrunāties ar pēc iespējas vairākiem «Valkera Evansa» zvēresta biedriem. Turpināt, kamēr

kāds izpļāpāsies. Piezīme: kāds cietpauris var pateikt pārāk daudz, nemaz par to nenojaušot.

8. — Moriss vai pārzinis, vai šoferis, vai viņi visi, vai jebkuri divi zina, kas nogalināja Šulcu. Viens vai vairāki no viņiem to gaidīja. Meklējam katra vājās vietas — al­kohols, narkotikas, nauda, sekss (comme ci ou comme qa) — un kāds bija tavs vārds tur, uz Dubļu pikas, vecīt? Vai kaut kur ir kāds papīrs par tevi? Atrast šo vājo vietu. Spiest uz to. Darīt to ar visiem trijiem, tad varēs redzēt, kā saskan viņu stāsti. Katrā pieliekamajā ir noslēpts kāds līķis. Tas ir dabas likums — tad atrodi to.

9. — Nauda (pieņēmums, kamēr nav pierādījies pretējais). (Jautājums — cik daudz tas man izmaksās? Vai varu to atļauties? Pretjautājums: vai varu atļauties to nedarīt?)

«Es par to esmu domājusi,» ieteicās Gvena. «Kad vēl nezināju gandrīz neko, es domāju, ka tu esi iekūlies ne­patikšanās. Bet acīmredzot tev nekas nedraud. Kāpēc gan tev vispār kaut kas jādara, mans vīrs?»

«Man viņš jānogalina.»

«Ko? Bet tu pat nezini, par kuru Toliveru viņš runāja! Vai ari — kāpēc viņš būtu jānogalina. Ja vispār tas ir jā­dara.»

«Nē, nē, ne Tolivers. Kaut gan var atklāties, ka Toliveram jāmirst. Nē, dārgā, jānogalina tas, kurš nogalināja Šulcu. Man viņš jāatrod un jānogalina.»

«O! Nu es saprotu, ka viņam jāmirst, viņš ir slepkava. Bet kāpēc gan tev tas būtu jādara? Abi tev ir sveši — gan upuris, gan tas, kurš viņu nogalināja. Patiesībā tā nav tava darīšana, vai ne?»

«Tā ir mana darīšana. Šulcu, vai kā nu viņu tur sauca, nogalināja, kamēr viņš sēdēja pie mana galdiņa. Tas ir ne­piedodami rupji. Es negribu ar to samierināties. Gvena, mīļā, ja kāds samierinās ar sliktiem paradumiem, tie kļūst vēi sliktāki. Mūsu patīkamā apmetne var degradēties par tādu vietiņu, kāds pašlaik ir Piektais Spārns, ar drūzmu, nepieklājīgu uzvedību, nevajadzīgu troksni un neķītru valo­du. Man jāatrod nelietis, kurš to izdarīja, jāizskaidro viņa pārkāpums, jādod iespēja atvainoties, un jānogalina viņš.»

Загрузка...