VIII nodaļa
«Divus labumus vienlaicīgi nevar iegūt.»
Lūcars Lortgs (1912)
Gvena aizveda mūs tieši uz «Astronauta atraitni», kas slēpās aiz Macy's noliktavām tieši ta, kā viņa bija teikusi, vienā no tiem mazajiem, dīvainajiem stūrīšiem, kas veidojās apmetnes cilindriskajā forma — ja tu nezini, kur tāda vieta ir, iespējams, ka nekad to arī neatradīsi. Tur bija patīkami mierīgi pēc pūļiem, kas drūzmējās ap lidlauku ass galā.
Parasti šī gala lidlauku izmantoja pasažieri, bet kravas transports koncentrējās otrā ass galā. Bet jaunās piebūves izveidošanas un pievienošanas dēļ visi kosmosa kuģi izmantoja lidlauku, kas atradās pret Mēnesi pavērstajā ass galā jeb priekšgalā — «priekšgalā» tāpēc, ka Zelta Likums ir pietiekami garš, lai tam būtu neliels pievilkšanas spēks, un tas tikai pastiprināsies, kad pievienos jauno daļu. Es negribēju teikt, ka paisumi ir ikdienišķa parādība, tā nemaz nav.
(Es varbūt pārāk daudz stāstu; viss atkarīgs no tā, cik liela jums ir bijusi saskare ar šādām apmetnēm. Nezaudēsiet neko, ja izlaidīsiet šis rindas.)
Bet pievilkšanas spēks ir centrēts uz Mēnesi; priekšgals mūžīgi norāda tieši uz leju, uz Mēnesi. Ja Zelta Likums butu kosmosa kuģa lielumā vai ari tik tālu, kā Piektais Spārns, tas nenotiktu. Bet Zelta Likums ir vairāk kā piecus kilometrus garš un riņķo ap masas centru, kas atrodas mazliet vairāk kā divu tūkstošu kilometru attālumā. Spēks, ar kādu Zeme pievelk Mēnesi, ir tikai četras reizes lielāks
— it īpaši, ja paturam prātā, ka Mēness ir apaļš kā tenisa bumbiņa, bet Zelta Likuma forma vairāk atgādina cigāru.
Zelta Likumam ir vēl viena orbitāla īpatnība. Tas griežas no pola uz polu (labi, visi to zina — piedodiet), bet arī šīs orbītas, kura ir eliptiska, taču gandrīz precīzs aplis, trajektorija ir pavērsta pret Sauli, tas ir, orbītas plakne vien-
mēr ir pret Sauli, kamēr Mēness griežas zemāk. Kā Fuko svārsts. Kā spiegu satelīti, kas novēro Zemi. Vai, citiem vārdiem runājot, Zelta Likums vienkārši seko dienas un nakts mijas līnijai uz Mēness, apkārt, apkārt un apkārt, bezgalīgi un nekad ēnā. (Enā tikai Mēness aptumsumu laikā, ja jūs vēlaties būt sīkumaini, bet tikai un vienīgi.)
Šis izvietojums nav nemainīgs un stabils. Visi Izplatījuma ķermeņi iedarbojas uz to, pat Saturns un Jupiters. Bet Zelta Likumā ir neliels kompjūters — pilots, kas kontrolē, lai Zelta Likuma orbīta vienmēr būtu pavērsta pret Sauli — tādā veidā nodrošinot, piemēram, Vecā Makdonalda fermai lielisku ražu. Nav pat vajadzīgs ievērojams enerģijas patēriņš, tikai neliela niecīgās novirzīšanās kontrole.
Es ceru, ka jūs nelasījāt šīs rindas. Ballistika ir interesanta tikai tiem, kas ar to nodarbojas.
Misters Kondo bija neliela auguma, acīm redzami japāņu izcelsmes, ļoti pieklājīgs, un viņam bija tik vingri muskuļi kā jaguāram — viņš tieši tā kustējās. Pat bez doktora Šulca mājiena es būtu sapratis, ka labāk nesatikties ar Tīģeri Kondo uz tumšas ielas, ja vien viņš tur nebūtu, lai aizstāvētu mani.
Durvis pilnībā neatvērās, kamēr nebiju parādījis doktora Šulca karti. Tad viņš uzreiz mūs uzņēma ar formālu, bet sirsnīgu viesmīlību. Telpa nebija liela, nebija arī pārāk pilna, tur sēdēja galvenokārt vīrieši, un tur esošās sievietes nebija (es tā domāju) viņu sievas. Bet arī ne apšaubāmas reputācijas sievietes. Izskatījās pēc profesionālas vienlīdzības. Apkalpotājs mūs novērtēja un nolēma, ka neiederamies galvenajā telpā pie pastāvīgajiem apmeklētājiem. Mūs ieveda nelielā blakustelpā vai kabīnē, kas bija gandrīz par mazu mums trijiem un mūsu bagāžai. Tad viņš jautāja, ko vēlēsimies. Es atjautāju, vai vēl varam pasūtīt vakariņas.
«Jā un nē,» viņš atbildēja. «Es varu piedāvāt suši, un sukijaki, ko tepat uz jūsu galdiņa sagatavos mana vecākā meita, vai hamburgerus un hotdogus. Ir arī pica, bet tā ir saldēta, mēs uz vietas tās negatavojam, un arī īpaši neiesakām. Šis tomēr ir galvenokārt bārs, mēs piedāvājam ēdienus, bet nepieprasām, lai mūsu apmeklētāji ēstu šeit. Jūs varat visu nakti spēlēt go, šahu vai kārtis, un vispār neko nepasūtīt.»
Gvena uzlika roku uz manas piedurknes: «Varbūt labāk es?»
«Droši.»
Viņi mirkli sarunājās, no kā es nesapratu ne vārda. Bet viņa sejā atmirdzēja gaišums. Viņš paklanījās un aizgāja. Es iejautājos: «Nu?»
«Es jautāju, vai mēs varam pasūtīt to, ko es šeit pasūtīju iepriekšējā reizē… un tas nav nekāds speciāls ēdiens, bet gan lūgums Mammai prātīgi izmantot visu, kas tai ir. Es arī atļāvu viņam atzīt, ka esmu bijusi šeit jau agrāk, jo viņš bez atļaujas nekad neizrādītu, ka es šeit biju ar citu vīrieti. Viņš vēl teica, ka mūsu mazais draudziņš ir vislabākais klinšu kļavas eksemplārs, kādu jelkad redzējis ārpus Japānas… un es lūdzu viņam aplaistīt to pirms mūsu aizbraukšanas, un viņš to izdarīs.»
«Vai tu viņam teici, ka mēs esam precējušies?»
«Tas nav nepieciešams. Idioma, ko es lietoju, runājot par tevi, raksturoja mūsu attiecības.»
Es gribēju viņai pajautāt, kad un kā viņa ir iemācījusies japāņu valodu, bet tomēr atturējos — Gvena pati man pastāstītu, ja viņai tas liktos vajadzīgs. (Cik daudzas laulības var izjaukt šī urdošā vēlēšanās uzzināt «visu» par dzīvesbiedru. Kā neskaitāmu patiesu mīlas stāstu autors — veterāns es varu droši teikt, ka šī neslēptā ziņkāre par jūsu sievas vai vīra pagātni ir nevainojama mājas traģēdijas radīšanas formula.) Tā vietā es pievērsos Bilam. «Bil, šī ir tava pēdējā iespēja. Ja tu gribi palikt Zelta Likumā, tad laiks iet. Tas ir, pēc vakariņām, es domāju. Bet pēc vakariņām mēs lidojam uz Mēnesi. Tu vari braukt mums līdzi vai palikt šeit.»
Bils izskatījās pārsteigts. «Vai viņa teica, ka man ir iespēja izvēlēties?»
Gvena asi atbildēja: «Protams! Tu vari braukt mums līdzi… tādā gadījumā es vienmēr pieprasīšu no tevis civilizētas cilvēciskas būtnes cienīgu uzvedību. Vai arī tu vari palikt Zelta Likumā un atgriezties pie savām padibenēm — un pateikt Fingeram, ka izgāzi darbu, ko viņš tev bija uzticējis.»
«Es to neizgāzu — viņš!»
Bils domāja mani — es teicu: «Tā tas ir, Gvena. Viņš mani neieredz. Es nemaz negribu, lai viņš būtu tuvumā —
vēl jo mazāk atbalstīt viņu. Kādu vakaru viņš iepilinās indi manā zupā.»
«0, Bils nu gan to nedarītu. Vai ne, Bil?»
Es iebildu: «0, vai ne? Ievēro, cik viņš ātrs uz atbildēšanu. Gvena, šodien pat viņš mēģināja šaut uz mani, kāpēc lai es samierinātos ar tik sliktu uzvedību?»
«Ričard, lūdzu! Nevar gribēt, lai viņš uzreiz kļūst labs.»
Šo nerezultativo diskusiju pārtrauca misters Kondo, kurš atgriezās uzklāt vakariņu galdu, kā arī arī parūpēties par stiprinājumiem mūsu mazajam kociņam. Viena desmitdaļa Zemes normālās gravitācijas ir tikko pietiekama, lai noturētu ēdienu uz šķīvja un kājas pie zemes. Krēsli šeit bija piestiprināti pie grīdas; ja bija vēlēšanās, varēja piesprādzēties — es neizmantoju šo pakalpojumu, bet tādai jostai ir savas labas īpašības, kad jāsagriež ciets steiks. Glāzēm un tasītēm bija vāciņi. Iespējams, tas ir visvajadzīgākais papildinājums. Viena desmitdaļa gravitācijas nozīmē, ka jūs paņemtu tasīti karstas kafijas, kurai nav svara, bet inerce ir palikusi tāda pati… un jūs viscaur aplejaties ar kafiju.
Kamēr misters Kondo lika galda piederumus uz galda, viņš klusi pajautāja man pie auss: «Senator, vai ir iespējams, ka jūs piedalījāties Solis Lacus akcijā?»
Es atbildēju: «Protams, piedalījos! Jūs arī tur bijāt?»
Viņš paklanījās: «Man bija tas gods.»
«Kāda tērpā?»
«Riskē Ar Visu, Oahu.»
«Vecais Riskē Ar Visu,» es svinīgi noteicu. «Visgreznākais tērps visā vēsturē. Lepni, lepni!»
«Savu biedru vārdā es pateicos jums. Un jūs, ser?»
«Es biju ar… Kempbela slepkavām.»
Misters Kondo ievilka gaisu caur zobiem. «Ak tā! Patiešām lepni.» Viņš atkal paklanījās un aizsteidzās uz virtuvi.
Es skatījos savā šķīvi. Kondo bija mani pazinis. Bet, kad pienāks tā diena, kategoriski runājot, kad es noliegšu savus biedrus, nepūlieties pārbaudīt manu pulsu un pat necentieties mani kremēt — tikai izsviediet ārā kopā ar atkritumiem.
«Ričard?»
«Mmm? Jā, dārgā?»
«Vai atvainosi mani uz mirkli?»
«Protams. Vai ar tevi Viss kārtībā?»
«Paldies, viss ir labi, bet man jāparūpējas par vienu lietu.» Viņa aizgāja pa gaiteni, kas veda uz tualetēm un tālāk uz izeju, kustēdamās ar lidojošas pūciņas vieglumu, kas izskatījās vairāk pēc dejošanas, nekā iešanas. Pie desmitdaļas gravitācijas īsti soļot var tikai ar speciālu apavu, magnētisku vai savādāku, palīdzību — vai arī, pateicoties ļoti ilgai praksei. Misters Kondo nevalkāja nekādus speciālus apavus, viņš slīdēja kā kaķis.
«Senator?»
«Jā, Bil?»
«Vai viņa ir nikna uz mani?»
«Es nedomāju vis.» Es gribēju vēl piebilst, ka justos neapmierināts ar viņu, ja viņš neatkāptos no sava viedokļa
— bet domās pavēlēju sev klusēt. Draudi atstāt Bilu šeit visvairāk izskatījās pēc zīdaiņa sišanas — viņš taču nevarēja aizsargāties. «Viņa vienkārši grib, lai tu turētos braši un neapkaunotu citus ar savu uzvedību. Nevis atvainotos.»
Iegājis savā iemīļotajā pārdomu sfērā, atkal atgriezos pie drūmas pašanalīzes. Es parasti atvainojos un izskaidrojos. Jā, bet ne skaļi, tikai sev. Tā ir atvainošanās pati par sevi, vecīt — lai ko tu esi izdarījis, lai kur tu esi bijis, pilnīgi viss, simtprocentīgi ir tava paša vaina. Viss.
Vai ari mans nopelns. Jā, bet tādu ir sasodīti maz. Beidz, esi patiess.
Bet paskaties, kā es sāku… un kā es kļuvu par pulkvedi.
Pašā briesmīgākajā slepkavu, kuņasdēlu, trofeju mednieku un avantūristu zaglīgajā bandā kopš krustnešu laikiem.
Par pulku tā nerunā!
Ļoti labi. Bet viņi nav Koldstrīmas gvardi, vai ne?
Tie puiši! Kas par jautājumu, tas vienkārši bija viens vads — Kempbela —, pie velna.
Gvena atgriezās pēc visai ilga laiciņa. Nebiju skatījies pulkstenī, kad viņa aizgāja, bet tagad bija gandrīz astoņpadsmit. Es mēģināju piecelties, kas nav īsti prātīgi, ja gan galds, gan krēsls ir piestiprināti pie sienas. Viņa jautāja: «Vai es aizkavēju vakariņas?»
«Nemaz. Mēs paēdām un atliekas atdevām cūkām.»
«Labi. Mamma-San nepieļaus, ka es aizeju izsalkusi.»
«Un Tētis-San nepieļaus, ka ēdienu pasniedz, kad esi izgājusi.»
«Ričard, es izdarīju kaut ko, nepajautājot tev.»
«Es nezinu, kāpēc tev būtu jājautā. Vai mēs varam to noskaidrot ar policijas starpniecību?»
«Nekas tamlīdzīgs. Vai tu šodien esi ievērojis mums visapkārt feskas — ekskursantus no Svētā Šķirsta pielūdzēju biedrības, no Lunasitijas.»
«Ak tad tie ir viņi? Es domāju, ka notikusi turku invāzija.»
«Ja tu tā vēlies to saukt. Bet tu viņus šodien esi ievērojis klīstam pa ielām un pērkot visu, kas nekož. Man liekas, ka lielākā daļa no viņiem nepaliks šeit pa nakti; viņiem ir pilna programma Lunasitijā un jau iepriekš apmaksāti viesnīcas numuri. Vari būt pilnīgi drošs, ka vakara kosmosa kuģi būs pārpildīti…»
«Ar iedzērušiem turkiem, kuri urkšķ zem savām feskām. Un sēd uz spilveniem.»
«Bez šubām. Man likās, ka biļetes uz reisu pat vienpadsmitos ir jau salīdzinoši agri izpirktas, tāpēc nopirku mums biļetes un rezervēju vietas.»
«Un tagad gribi, lai es tev samaksāju par biļetēm? Iesniedz prasību, un es to nodošu tālāk savai juridiskajai nodaļai.»
«Ričard, man bija bail, ka šovakar mēs vispār netiksim projām.»
«Misis Hārdestija, jūs turpināt pārsteigt. Kāda ir summa?»
«Par finansēm mēs varam izlemt kādu citu reizi, man tikai likās, ka es vakariņotu labākā garastāvoklī, ja būtu pārliecināta, ka tūlīt pēc vakariņām varam tikt prom. Un, ēe…» viņa apklusa un paskatījusies uz Bilu. «Bil?»
«Jā, kundze?»
«Mēs tūlīt ēdīsim vakariņas. Aizej, nomazgā rokas.»
«Aa?»
«Neņurdi, un dari, ko es tev teicu.»
«Jā, kundze.» Bils paklausīgi piecēlās un aizgāja.
Gvena atkal pievērsās man. «Es biju dusmīga. Nemierīga. Limburgas siera dēļ.»
«Kāda Limburgas siera dēļ?»
«Tava Limburgas siera dēļ, dārgais. Tas bija daļa no pārtikas, ko savācu no tava pieliekamā, un vēlāk uzliku uz siera un augļu šķīvja, kad mēs pusdienojām. Kad mēs paēdām, šis mazais, simts gramu gabaliņš bija palicis neskarts un iesaiņojumā. Lai nevajadzētu izmest, es ieliku to somiņā, jo nodomāju, ka tur varētu sanākt jauka uzkoda…»
«Gvena!»
«Labi, labi! Es to pietaupīju ar nolūku… jo agrāk es to biju izmantojusi spoguļu karā. Tas ir daudz jaukāks par dažām citam lietām sarakstā. Tu nemaz nevari iedomāties, kādas nejaukas lietas…»
«Gvena, es uzrakstīju to sarakstu. Atgriezies pie sava stāsta pamatsižeta.»
«Atceries, mistera Setosa kabinetā es sēdēju gandrīz pretī viņam, un tieši blakus galvenajai ventilācijas ierīcei. Pūta uz manām kājām, un pie tam vēl nepatīkami siltu gaisu. Es sāku domāt…»
«Gvena.»
«Tās ir vienādas visā apmetnē — vietējā temperatūras un gaisa pūsmas stipruma kontrole. Un pāri ir vāks. Kamēr grāmatvedībā stradaja pie mūsu rēķinu slēgšanas, Menedžeris mūs cītīgi ignorēja. Es samazināju gaisa plūsmas stiprumu un ari temperatūru samazināju līdz neitrālai, noņēmu vāku, un iesmērēju ventilatora spārnus ar Limburgas sieru, un visu pārējo iebāzu tik dziļi, cik vien varēju, un beidzot uzliku vāku atpakaļ. Tad, pirms gājām prom, es noregulēju pašu zemāko temperatūru un gaisa pūsmas stiprumu — vislielāko.» Viņa izskatījās norūpējusies. «Vai tev ir kauns par mani?»
«Nē, bet esmu laimīgs par to, ka tu esi manā pusē. Mmm… tu taču esi, vai ne?»
«Ričard!»
«Bet esmu vēl laimīgāks par to, ka mums ir biļetes uz nākamo kosmosa kuģi. Es nezinu, pēc cik ilga laika Setoss sajutīs vēsumu un vēlēsies pasildīt savu kabinetu.»
Vakariņas bija lieliskas, bet es nezinu nosaukumu nevienam no šiem ēdieniem, tāpēc pie šī vērtējuma arī pa
liksim. Mēs jau bijām paēduši, kad ienāca misters Kondo, pieliecās pie manas auss un teica: «Ser, nāciet, lūdzu.»
Es sekoju viņam virtuvē. Mamma-San pacēla acis un vairāk uzmanības mums neveltīja. Doktors Sulcs izskatījās satraukts. «Nepatikšanas?» es iejautājos.
«Acumirkli. Te bus jūsu Enriko foto, es to nokopēju. Un šeit ir Bila dokumenti, lūdzu, pārskatiet tos.»
Tie bija ielikti nobružātā aploksnē, arī dokumenti bija apspūrušiem stūriem, saņurcīti, nodzeltējuši un vietām nosmērēti.
Hercules Manpower, Inc. bija pieņēmusi darbā Viljamu Nav—Otrā—Vārda Džonsonu no Ņūorleānas, Misisipi hercogistes, Vientuļās Zvaigznes republikas, un savukārt bija pārdevusi viņa dokumentus Bechtel High Construction korporācijai (saistības sankcionējamas ar izsviešanu Izplatījumā, brīvo kritienu un vakuumu), kas pēc tam šīs saistības bija pārdevusi doktoram Ričardam Eimsam, no Zelta Likuma apmetnes, pēc izcelsmes no Mēness, un tā tālāk — juridiskie termini. Šim dokumentam bija pievienota pavisam ticama izskata dzimšanas apliecība, kas apliecināja, ka Bils ir atradenis, pieņemts un uzaudzināts Metairie draudzē, un norādīja dzimšanas datumu, kas bija trīs dienas pirms viņa atrašanas.
«Liela daļa no tā ir patiesība,» man skaidroja doktors Šulcs. «Es varēju atrast dažus vecus datus kompjūtera.»
«Vai tad tam ir kāda nozīme — vai fakti ir patiesi?»
«It kā jau nav, kamēr vien dokumenti izskatās pietiekami īsti, lai Bils tiktu no šejienes ārā.»
Gvena bija man sekojusi. Viņa arī paņēma dokumentus un izlasīja. «Mani tie pārliecina. Tēvs Šulc, jūs esat mākslinieks.»
«Man pazīstamā lēdija ir māksliniece. Es nodošu viņai jusu pateicību. Mani draugi, tagad sliktās ziņas. Tetsu, parādi, lūdzu, viņiem.»
Misters Kondo iegāja dziļāk virtuves telpās, MammaSan (misis Kondo, es gribēju teikt) atkāpās malā. Misters Kondo ieslēdza kompjūteru, atrada Herald un atvēra kadu lapu — jaunākās ziņas, cik es saprotu. Pēkšņi skatījos pats uz sevi ekrānā.
Blakus man bija Gvena — ne pārāk laba fotogrāfija, es pat nebūtu viņu pazinis, bet skaņas ierakstā bija dzirdams teksts:
«… Eimss. Misis Gvendolina Novaka. Šī sieviete ir bēdīgi slaveņa ar to, ka nodarbojusies ar naudas izspiešanu, viņas upuri lielākoties ir vīrieši Petikoutleinas bāros un restorānos. Tā saucamais «doktors» Ričards Eimss ir pazudis no savas dzīvesvietas sešdesmit piektajā lokā, rādiuss piecpadsmit, nulle komats četras daļas gravitācijas. Uzbrukums notika šajā pēcpusdienā sešpadsmitos divdesmit Zelta Likuma partnera Tolivera birojā…»
«Ei!» es izsaucos. «Tas laiks ir aplams, mēs bijām…»
«Jā, jūs bijāt kopā ar mani, Fermā. Paklausieties tālāk.»
«… saskaņā ar aculiecinieku vārdiem, šāvuši abi slepkavas. Viņi ir bruņoti un bīstami, tāpēc jebkurā saskarē ar tiem jāievēro vislielākā piesardzība. Menedžeris ir satriekts par sava sena drauga nāvi un piedāvā desmit tūkstošu kronu lielu atlīdzību par…»
Doktors Šulcs pasniedzās un izslēdza ekrānu. «Teksts visu laiku atkārtojas, ieraksts tiek atskaņots cilpā. Šķiet, ka šī ziņa tiek izplatīta visos kanālos. Šobrīd lielākajai daļai iedzīvotāju vajadzētu būt redzējušiem un dzirdējušiem šo jaunumu.»
«Paldies par brīdinājumu. Gvena, vai tad tu nezini neko labāku, kā šaut cilvēkus? Tu esi nerātna meitene.»
«Piedodiet, ser. Es nokļuvu sliktā kompānijā.»
«Atkal taisnošanās. Doktor, ko mēs, pie velna, lai darām? Mūs izsviedīs Izplatījumā vēl pirms gulētiešanas laika.»
«Man arī tas ienāca prātā. Ņemiet, pielaikojiet, vai der izmērs.» No kaut kurienes viņš bija izvilcis fesku.
Es to pielaikoju. «Der labi.»
«Un tagad šo.»
Tas bija acs aizsegs no melna samta ar elastīgu saiti.
Es to uzliku un sapratu, ka man nepatīk, ja vienu aci kaut kas aizsedz, bet neko neteicu. Tēvs Šulcs acīmredzot bija licis lietā pūles un iztēli, lai pasargātu mani no izredzēm elpot vakuumu.
Gvena izsaucās: «Ak Dieviņ! Ar to pietiek!»
«Jā», piekrita Šulcs. «Acs aizsegs piesaista gandrīz jebkura novērotāja uzmanību tā, ka vajadzīgs apzināts gribas sasprindzinājums, lai pamanītu citas pazīmes. Man vienmēr kāds ir pie rokas. Ši feska un Mistiskā Šķirsta dižciltīgo klātbūtne ir sagadīšanās.»
«Jums pie rokas bija arī feska?»
«Ne gluži, tai kādreiz bija cits īpašnieks. Kad viņš pamodīsies, tās droši vien pietrūks… bet es nedomāju, ka viņš bus augšā pārāk agri, ēe, mans draugs Mikijs Finns rūpējas par viņu. Bet jums būtu jāizvairās no visiem AI Mizara tempļa Šķirsta pielūdzējiem. Viņu akcents var palīdzēt, viņi ir no Alabamas.»
«Doktor, es izvairīšos no visiem Šķirsta pielūdzējiem, cik vien spēšu, es domāju, ka man vajadzētu iekāpt kosmosa kuģī pašā pēdējā mirklī. Un kā būs ar Gvenu?»
Doktors Šulcs izvilka vēl vienu fesku. «Pielaikojiet, dārgā kundze.»
Gvena pielaikoja. Tā viņai bija acīm redzami par lielu. Viņa to noņēma un teica: «Es domāju, ka manā izskatā tā neko būtisku nemaina, tā man nepiestāv. Kā jūs domājat?»
«Man šķiet, ka jums taisnība.»
Es ierunājos: «Doktor, Šķirsta pielūdzeji ir divreiz lielāki par Gvenu visās dimensijās. Viņai vajadzīgs kaut kas cits. Grims?»
Šulcs papurināja galvu. «Grims vienmēr arī izskatas kā grims.»
«Kompjūterā bija ļoti slikta fotogrāfija, pēc tās neviens nevarētu viņu pazīt.»
«Paldies’, mīļais. Par nelaimi Zelta Likumā ir krietni daudz cilvēku, kas zina, kā es izskatos… un tikai viens no viņiem pie iekāpšanas durvīm var manas nākotnes izredzes padarīt absolūti bezcerīgas.
Ar nelielu piepūli un bez jebkāda grima es varētu panākt, lai izskatos atbilstoša savam reālajam vecumam. Tēvs Šulc?»
«Kāds tad ir jūsu realais vecums, darga kundze?»
Viņa paskatījās uz mani, pacēlās uz pirkstgaliem un iečukstēja doktoram Šulcam ausī. Viņš izskatījās pārsteigts. «Es neticu. Nē, tas nedarbosies, mums vajag ko labāku.»
7 — 2689
97
Misis Kondo ātri sarunājās ar savu vīru; viņš pēkšņi izskatījās satraukts, abi apmainījās aprautām frāzēm japāņu valodā. Tad viņš atkal pārgāja uz angļu valodu. «Vai drīkst iejaukties? Mana sieva norādīja, ka misis Gvena ir gandrīz mūsu meitas Naomi augumā, un jebkurā gadījumā kimono ir ļoti viegli piemērojams tērps.»
Gvena pārstāja smaidīt. «Tā ir laba ideja — un paldies jums abiem. Bet es neizskatos pēc japānietes — mans deguns, manas acis un āda.»
Straujā vārdu apmaiņa ātrajā, bet stieptajā valodā turpinājās, tagad tajā bija iesaistījusies ari Gvena. Beidzot viņa teica: «Tas varētu pagarināt manu dzīvi. Tāpēc, lūdzu, atvainojiet.» Viņa aizgāja līdzi Mammai-San.
Kondo atgriezās savā galvenajā telpā, kur apmeklētāji gaidīja apkalpotāju jau pāris minūtes, viņš bija tos ignorējis. Es teicu labajam doktoram: «Jūs jau esat pagarinājis musu dzīvi ar to, ka devāt patvērumu pie Tīģera Kondo. Bet kā jus domājat — vai mēs izvilksim līdz iekāpšanai kosmosa kuģī?»
«Es ceru. Ko citu lai es saku?»
«Neko, man šķiet.»
Tēvs Sulcs parakņājās kabatās. «Es atradu iespēju piedāvāt jums tūrista karti no tā džentlmeņa, kurš aizdeva jums galvasegu… un esmu izdzēsis viņa vārdu. Kādam vārdam tur jabūt? Tur nevar būt rakstīts «Eimss», bet kas?»
«O, Gvena rezervēja mums vietas, viņa jau nopirka biļetes.»
«Ar jūsu īstajiem vārdiem?»
«Neesmu pārliecināts.»
«Es patiešām ceru, ka nē. Ja viņa rezervēja biļetes uz Eimsa un Novakas vārda, tad nav ne mazākās iespējas tikt cauri. Bet tad es varētu aizsteigties uz kasi un reģistrēt jūs kā Džonsonu un…»
«Dok!»
«Ludzu? Uz nākamo reisu, ja šajā vairs nav vietu.»
«Jūs to nevarat darīt. Jūs rezervējat mums vietas, un — jūs esat izsviests Izplatījumā. Varbūt viņiem vajadzēs veselu dienu, lai to uzzinātu, bet ne vēlāk kā rīt viņi zinās.»
«Bet…»
«Pagaidīsim un noskaidrosim, ko Gvena ir izdarījusi. Ja abas neatgriežas pēc piecām minūtēm, es lūgšu misteram Kondo viņas izvilkt dienas gaismā.»
Pēc pāris minūtēm ienāca kāda sieviete. Tēvs Šulcs paklanījās un teica: «Jūs esat Naomi? Vai Jumiko? Katrā gadījumā prieks jūs redzēt.»
Miniatūrā sieviete iesmējās un paklanījās. Viņa izskatījās kā lelle — grezns kimono, zīda sandales, balts grims un apbrīnojama japāņu frizūra. Viņa atbildēja ar japāņu akcentu: «Es esmu geiša, un mana angļu valoda ir ļoti slikta.»
«Gvena!» es izsaucos.
«Lūdzu?»
«Gvena, tas ir brīnišķīgi! Bet ātri pasaki mums, ar kādiem uzvārdiem ir reģistrētas mūsu biļetes?»
«Eimss un Novaka, atbilstoši pasēm.»
«Tad viss skaidrs. Ko mēs darīsim, dok?»
Gvena skatījās uz mums abiem un jautāja: «Bet kāda ir problēma?»
Es paskaidroju. «Tā mēs ieejam lidlaukā, abi lieliski nomaskējušies, un parādām biļetes uz Eimsa un Novakas vārda. Priekškars krīt, aplausu nav.»
«Ričard, es tev neizstāstīju gluži visu.»
«Gvendolina, tu nekad nestāsti gluži visu. Vēl kaut kas par Limburgas sieru?»
«Nē, dārgais. Es jau iedomājos, ka tā varētu sanākt. Nu, man liekas, ka tu vari pārmest lielu izšķērdību. Bet… ēe, kad es biju pasūtījusi biļetes, kuras mēs nevaram izmantot — es aizgāju uz transporta nomas biroju un iemaksaju par VelcMūs, mazo kosmosa lidaparātu. Volvo Flyabout.»
Šulcs iejautājās: «Ar kādu vārdu?»
Es jautāju: «Cik tas maksāja?»
«Es lietoju savu īsto vārdu…»
Šulcs nopūtās: «Pasarg’ Dievs!»
«Mirklīti, ser. Mans īstais vārds ir Sedija Lipšica… un vienīgi Ričards to zina. Un tagad ari jūs. Lūdzu, lai tas paliek starp mums, jo man šis vārds nepatīk. Kā Sedija
Lipšica es rezervēju Volvo savam darba devējam, senatoram Ričardam Džonsonam, un iemaksāju ķīlas naudu — sešus tukstošus kronu.»
Es iesvilpos. «Par Volvo? Liekas, ka tu viņu esi nopirkusi.»
«Es to patiešām nopirku, man tas bija jādara. Gan nomas maksa, gan izpirkuma summa bija jādod skaidrā naudā, jo man nebija kredītkartes. Ak jā, man ir gan, man ir pietiekami daudz kredītkaršu, lai spēlētu ar tām pasjansu. Bet Sedijai Lipšicai nav nevienas. Tāpēc man bija jāsamaksā seši tūkstoši tikai par rezervēšanu — noma ar izpirkšanas līgumu. Es mēģināju nokaulēt cenu, bet to sektantu dēļ viņš palika nelokāms.»
«Laikam jau.»
«Man tā liekas. Ja to izmantosim, mums vēl būs jāsamaksā no pilnas cenas atlikusī daļa, deviņpadsmit tūkstoši kronu…»
«Ak Dievs!»
«… Plus vēl apdrošināšana un kukulis. Bet mēs saņemsim to atpakaļ, ja atgriezīsimies šeit vai nodosim lidaparātu Lunasitijā vai Mēness Honkongā trīsdesmit dienu laikā. Misters Dokveilers izskaidroja man šāda izpirkšanas līguma iemeslu. Asteroīdu minētāji vai drīzāk — spridzinātāji mēdza iznomāt kosmosa kuģus, nesamaksājot pilnu cenu, nogādāt tos kādā slēptuvē uz Mēness un pārveidot tos savām vajadzībām.»
«Ko/vo? Vienīga iespēja nogādāt Volvo uz asteroīdiem ir pārvadāt to ar Hanshaw. Bet deviņpadsmit — nē, divdesmit pieci tūkstoši kronu. Plus apdrošināšana un kukulis. Nekaunīga laupīšana.»
Šulcs teica visai asi: «Eims, beidziet uzvesties kā skops skots pie maksas tualetes. Vai jūs pieņemat to, ko misis Eimsa nokārtoja, vai arī jums labāk patīk Menedžera tūre svaigā gaisā? Svaiga, bet īsa.»
Es smagi nopūtos. «Piedodiet. Jums taisnība. Neesmu skops, bet man nepatīk but apkraptam. Gvena, es atvainojos. Labi, kā no šejienes tikt uz Herca lidlauku? Es neorientējos apkārtnē.»
«Nē, mums nevajag Hercu, dārgais, mēs dodamies uz Biulgct Jets, Hercā nebija neviena brīva kosmosa kuģa.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ