Kaķis, kas staigā cauri sienām

XI nodaļa

«Ak Kungs, dod man šķīstību un atturību… bet vēl ne, ak Kungs, vēl ne!»

Svētais Augustīns (354—430)

Tā nolādētā feska!

Tā muļķīgā, pseidoaustrumnieciskā galvassega bija piec­desmit procenti no maskēšanās, kas izglāba manu dzīvību. Būtu auksti pragmatiski to likvidēt.

Es to nedarīju. Es biju juties neērti, to valkājot, vis­pirms tāpēc, ka neesmu nekāds brīvmūrnieks, vēl jo mazāk šķirsta pielūdzējs, turklāt tā nebija mana — tā bija zagta.

Var nozagt troni vai milzīgu naudas summu, vai Marsa princesi un justies laimīgs. Bet cepuri? Cepures zādzība ir zem jebkura līmeņa. O, es to neizdomāju, es vienkārši jutos neērti par misteru Kleitonu Rasmusenu (viņa vārdu es atradu cepures iekšpusē) un vēlējos atdot viņa dīvaino galvassegu. Kādu dienu — kaut kā — kad es to varēšu — kad beigs līt…

Pametot Zelta Likuma apmetni, es biju to aizbāzis aiz jostas un aizmirsis. Pēc nosēšanās uz Mēness, kad at­sprādzēju drošības jostas, tā bija nokritusi uz griestiem un es to nebiju ievērojis. Kad mēs cīnījāmies ar skafandriem, Gvena to pacēla un iedeva man, es iestūmu cepuri savā skafandrā un aizvēru to.

Kad bijām sasnieguši Hendersona māju Sauso Kaulu ap­metne un mums bija ierādītas guļvietas, es bezspēkā saļimu. Domājams, ka feska tad izkrita ārā. Es nezinu. Es tikai pieglaudos Gvenai un aizmigu — un pavadiju kāzu nakti netraucētā miegā.

Domāju, ka arī mana sieva gulēja tikpat cieši. Nav sva­rīgi — iepriekšējā nakti mums bija labs treniņš.

Pie brokastu galda Bils pasniedza man šo fesku. «Sena­tor, jūs nosviedāt savu cepuri uz dušas telpas grīdas.»

Pie galda vēl bija Gvena, Hendersoni — Ingrīda, Džinkss, Grieta, Volfs — un divi īrnieki — Eloīza un Eiss ar trīs maziem bērniem. Bija vispiemērotākais bridis uzstā­ties ar nevainojamu improvizāciju par šīs cepures piederī­bu. Es teicu vienīgi: «Paldies, Bil.»

Džinkss un Eiss saskatījās, tad Džinkss rādīja man brīv­mūrnieku pazīšanās zīmes.

Nācās pieņemt, ka viņi ir brīvmūrnieki. Tobrīd es nodo­māju, ka viņš vienkārši kasās. Galu galā, visi Mēness ie­dzīvotāji kasās, jo viņiem niez. Tur neko nevar darīt — par maz vannu, par maz ūdens.

Pēc brokastīm Džinkss pienāca man klāt. «Augstmani…»

Es atsaucos: «Mm?» (Atra un asprātīga atbilde!)

«Es nevarēju nemanīt, ka jūs atteicāties mani pazīt pie galda. Un Eiss arī to redzēja. Vai tikai jūs nedomājat, ka darījums, ko mēs vakar noslēdzām, nebija godīgs un augstā līmenī?»

(Džinks, tu mani apkrāpi kā aklu!) «Kāpēc, nekā tam­līdzīga? Nav nekādu sūdzību.» (Darījums ir darījums, tu blēdi. Es negrasos izvairīties.)

«Vai jūs esat pārliecināts? Es nekad neesmu apkrāpis ložas biedru — vai tai nepiederošu cilvēku. Bet es īpaši rūpējos par katru atraitnes dēlu — kā par asinsradinieku. Ja jūs domājat, ka samaksājāt pārāk daudz par glābšanu, tad maksājiet tik, cik uzskatāt par pietiekamu. Vai arī ne­maksājiet neko.»

Viņš piebilda: «Es to nevarētu teikt par Megiju Snodgrasu, viņa atsūtītu man rēķinu, un tas būtu godīgi. Bet negaidiet, ka tā trofeja nesīs pārāk lielu peļņu. Varbūt tā radīs pat zaudējumus līdz tam laikam, kad viņa to pārdos

— jūs zināt, kur Budget dabū tos vrakus, ko iznomā, vai

ne?»

Es atzinos nezināšanā. Viņš turpināja: «Katru gadu labās nomas firmas, tādas kā Herc un Interplanet, pārdod savas lietotās mašīnas. Labi saglabātās nopērk privāti īpaš­nieki, lielākoties Mēness iedzīvotāji. Grausti, kam vajadzīgs pamatīgs remonts, nonāk pie pārpircējiem. Tad Budget Jets nopērk to, kas palicis pāri, par lūžņu cenu, gandrīz pilnīgi par velti. Viņi salabo tās miskastes savā laukumā ārpus Lunasitijas, no katrām trim mašīnām, ko viņi nopērk, sanāk varbūt divas, un pāri palikušo viņi pārdod lūžņos. Un par to miskasti, kas jūs piekrāpa, viņi prasīja divdesmit sešus tūkstošus… bet, ja Budget ir ieguldījuši tajā kaut vai piecus tūkstošus, tad esmu gatavs apēst savu cepuri, un tā ir patiesība.

Tagad Megija to atkal salabos. Bet remonts būs godīgs un garantēts, un viņa pārdos kuģi par tādu summu, kādu tas ir vērts — lietots, pārbūvēts, nestandarta. Varbūt pa­vilks līdz desmit tūkstošiem, maksimāli. Ja peļņa, kurā viņa dalīsies ar mani pēc maksas par detaļām un darbu, būs vairāk kā trīs tūkstoši, es būšu pārsteigts — un darījums varētu izvērsties par zaudējumu. Risks.»

Es izteicu vairākus ticamus melus un pārliecināju (vismaz man tā likās) Džinksu par to, ka neesam brīvmūrnieku ložas biedri un ka es nelūdzu nekādas atlaides vai vispār kaut ko, un ka šī feska man gadījusies nejauši, pēdējā mir­klī — atradu to Volvo, kad biju kuģi noīrējis.

(Neizteikts pieņēmums: misters Rasmusens bija noīrējis šo vāģi Lunasitijā, un atstājis savu galvassegu Volvo, kad iegriezās Zelta Likumā.)

Es piebildu, ka cepures īpašnieka vārds ir zināms un ka es domāju fesku atdot īpašniekam.

Džinkss jautāja: «Vai jums ir viņa adrese?»

Es atbildēju, ka nav — ir tikai viņa tempļa nosaukums, kas izšūts uz feskas.

Džinkss pastiepa roku. «Dodiet to man, es varu ietaupīt jūsu pūles… un izdevumus par pasta sūtījumu atpakaļ uz Zemi.»

«Kā?»

«Sanāk, ka es pazīstu kādu, kurš sestdien dosies uz Lunasitiju. Augstmaņu sanāksme beigsies svētdien, tieši pec tam, kad viņi atklās savu Lunasitijas slimnīcu dzemdī­bās sakropļotiem bērniem un bērniem invalīdiem. Sanāk­smes informācijas centrā būs atradumu stends, tāds ir vienmēr. Tā kā viņa vārds tur ir ierakstīts, tad viņš to arī dabūs — līdz sestdienas vakaram, jo tā ir komandu sa­censību diena… un viņi taču zina, ka komandas dalībnieks bez feskas ir tikpat neapģērbts, kā bāra apkalpotāja bez biksītēm.»

Es pasniedzu viņam sarkano cepuri.

Man likās, ka viss ir galā.

Pirms mēs varējām doties uz Laimīgā Pūķa apmetni, radās vēl problēmas — nebija aizsargtērpu. Kā Džinkss teica: «Vakar es pieļāvu, ka jūs izmantojat tos šausmīgos sietus tāpēc, ka nebija izvēles — vai nu riskēt, vai atstāt jūs nāvei. Šodien mēs varam tos izmantot tieši tādā pašā veidā — vai mēs pat varam iebraukt ar vaboli angārā un iekāpt bez aizsargtērpiem. Protams, tā tiek izšķiests milzīgi daudz gaisa. Tad nāktos darīt to pašu pie izkāpšanas… par vēl lielāku cenu, jo viņu angārs ir lielāks.»

Es teicu, ka samaksāšu. (Neredzēju iespēju no tā iz­vairīties.)

«Tas nav galvenais. Vakar jūs bijāt manā mašīnā div­desmit minūtes… un bija vajadzīgs pilns balons, lai uzturētu tur gaisu. Vakar vakarā Saule tikko lēca, šorīt tā ir piecu grādu augstumā. Tieša Saules gaisma sildīs mašīnu visu ceļu līdz Laimīgajam Pūķim. Grieta centīsies braukt pa ēnu, cik nu vien iespējams, mūsu bērni ir apķērīgi. Bet gaiss kabīnes iekšpusē sasils un kā lielas lāses izspiedīsies pa spraugām. Normāli būtu lietot spectērpu un kabīni izmantot tikai kā pavēni.

Es negrasos jums melot — ja man būtu pārdodami ska­fandri, es uzstātu, lai jūs nopērkat trīs jaunus. Bet man to nav. Nevienam šajā apmetnē nav lieku skafandru. Mūsu ir mazāk kā simt piecdesmit, es zinu. Mēs tos pērkam Honkongā un tā vajadzētu darīt arī jums.»

«Bet es neesmu Honkongā.»

Man nav bijis skafandra vairāk kā piecus gadus. Zelta Likuma pastāvīgie iedzīvotāji lielākoties nelieto skafandrus, viņiem tie nav vajadzīgi, jo viņi nekur nebrauc. Protams, ir pietiekami daudz darbinieku un dienestu, kuri tur ska­fandrus tādā pašā gatavībā, kā bostonieši gumijas zābakus. Bet vienkāršajam iedzīvotājam, pavecam un turīgam, nav skafandra, viņam tas nav vajadzīgs un viņš nezina, kā to uzvilkt.

Mēness iedzīvotāji ir no citas sugas. Pat šodien, kad Lunasitijā ir vairāk ka miljons iedzīvotāju, kas reti vai vispār nekad neizbrauc ārpusē, katram Mēness iedzīvotā­jam ir aizsargtērps. Pat lielpilsētas iedzīvotājs no bērnības zina, ka šo drošo, silto, apgaismoto patvērumu var sagraut meteors, bumba, terorists, izvirdums vai kāda cita nepare­dzama nelaime.

Ja šis Mēness iedzīvotājs ir tāds avantūrista tips kā Džinkss, tad viņš ir pieradis pie skafandra tieši tāpat, kā asteroīdu spridzinātājs.

Džinkss pat nestrādāja savā tuneļa fermā, to darīja visa pārējā ģimene. Džinkss lielākoties strādāja ārā, skafandrā, kā smago konstrukciju mehāniķis, «Laimīgā gadījuma glāb­šanas dienests» bija tikai viena no viņa neskaitāmajām darbošanās vietām. Viņš bija ari «Sauso Kaulu Ledus kompānija», «Hendersona pārvadājumu kompānija», «Džona Henrija urbšanas, metināšanas un ekipējuma rūp­nīca», vai arī — jūs tikai pasakiet vārdu, un Džinkss iz­gudros piemērotu kompāniju.

(Bija arī «Ingrīdas veikals», kurā varēja nopirkt visu, sākot no celtniecības tērauda un beidzot ar pašceptām kūkām. Bet tikai ne skafandrus.)

* * *

Džinkss domāja par to, kā nogādāt mūs līdz Laimīga­jam Pūķim; Ingrīda un Gvena bija līdzīga auguma, izņe­mot vienīgi to, ka Ingrida bija īslaicīgi paplatināta ekvatorā. Viņai bija speciāls grūtnieču skafandrs ar korse­ti, ko varēja paplatināt. Viņai bija ari parasts skafandrs, ko viņa izmantoja, kad nebija stāvoklī, un kurā pašlaik nevarēja ietilpt. Bet Gvena varēja.

Ari Džinkss un es bijām līdzīga auguma, un viņam bija divi skafandri, abi augstākās kvalitātes Goodrich Lana. Es redzēju, ka viņš vēlējās man vienu no skafandriem aizdot tieši tāpat, ka kokgriezējs savus darbarīkus. Bet viņam bija kaut kas jāizdomā, jo citādi mēs paliktu kā viesi, kas par visu maksā… un tad kā viesi, kas nemaksā ne par ko, kad beigtos mūsu nauda. Un viņiem nebija vietas, pat ja mēs spētu maksāt.

Bija pāri desmitiem nākamajā rīta, kad mēs beidzot ietērpāmies skafandros un iekāpām rolligonā — es Džinksa otrajā labākajā skafandrā, Gvena Ingridas parastajā, un Bils — restaurētā antīkā skafandrā, kas bija piederējis Sauso Kaulu apmetnes dibinātājam misteram Sūpijam Maklanahenam, kurš bija ieradies uz Mēness pirms daudziem, daudziem gadiem, pirms Revolūcijas, kā valdības negaidīts viesis.

Bija izstrādāts plāns — Laimīgā Pūķa apmetnē katrs no mums atrod citus pagaidu skafandrus, valkā, līdz nokļūst Meness Honkongā, un tad atsūta atpakaļ ar sabiedrisko au­tobusu, un Grieta aizvestu šos skafandrus atpakaļ pēc tam, kad izlaistu mūs Laimīgā Pūķa apmetnē. Tad rit mēs būtu Mēness Honkongā un varētu nopirkt paši savus skafandrus.

Es ierunājos par maksu. Es gandrīz varēju dzirdēt skait­ļus klikšķam viņa galvaskausā. Beidzot viņš atbildēja: «Se­nator, luk, ko es jums teikšu. Šie skafandri, kas bija jūsu miskastē, nav ne nieka vērti. Bet ir dažas vērtīgas lietas ķiverēs un metāla detaļās. Atsūtiet man atpakaļ trīs skafan­drus tādā pašā stāvoklī, kada viņi ir pašlaik, un mēs būsim norēķinājušies. Ja jūs piekrītat.»

Es piekritu. Šie Michelin skafandri bija tā nekas — pirms divdesmit gadiem. Šodien manās acīs tiem nebija ne­kādas vērtības.

Palika tikai viena problēma — bonsai kociņš.

Biju iedomājies, ka man nāksies būt stingram pret līgavu

— kas ne vienmēr ir realizējams nodoms. Bet tad sapratu, ka laikā, kad Džinkss un es risinājām skafandru problēmu, Gvena bija risinājusi mūsu kļavas problēmu… ar Eisu.

Man nav nekāda iemesla domāt, ka Gvena pavedināja Eisu. Bet esmu drošs, ka Eloiza domāja tieši tā. Tomēr

Mēness iedzīvotājiem ir bijušas savas tradīcijas seksā kopš laika, kad vīriešu bija sešreiz vairāk nekā sieviešu — pēc Meness paražām izvēles tiesības seksuālajos jautājumos piederēja sievietēm, nevis vīriešiem.

Eloīza neizskatījās dusmīga, tikai pārsteigta — kas ne­bija mana darīšana.

Eiss bija izgatavojis silikona balonu, kurā ievietoja koku ar visu podu un litra pudeli rezerves gaisa, un tad aizkausēja balonu. Par to nebija jāmaksā, arī par pudeli ne. Es piedāvājos samaksāt, bet Eiss tikai paskatījās uz Gvenu un papurināja galvu. Tā es paliku neziņā. Man arī nebija in­tereses jautāt.

Ingrīda uz atvadām mūs visus noskūpstīja un lika apso­līt, ka atgriezīsimies. Šķita visai neticami, ka tā varētu no­tikt. Bet doma bija laba.

Grieta visu ceļu uzdeva jautājumus un šķita, ka viņa nekad neskatās, kur brauc. Viņa bija blondīne ar bizi un bedrītēm vaigos, pāris centimetrus garāka par savu māti, bet vēl bija manāms bērna apaļums. Mūsu ceļojumi viņu ļoti iespaidoja. Viņa pati Mēness Honkongā bijusi divreiz, un vienreiz Novilenā, kur cilvēki dīvaini runā. Bet nā­kamgad, kad viņai būs četrpadsmit, Grieta dosies uz Lunasitiju un pavēros vīriešus — un varbūt atgriezīsies ar viru. «Mamma negrib, lai man būtu bērni no kāda Sauso Kaulu iedzīvotāja, vai pat no Laimīgā Pūķa vīrieša. Viņa domā, ka man jāpilda pienākums pret saviem bērniem un jāatrod svaigi gēni. Vai jūs zināt par to? Par svaigiem gēniem, es domāju.»

Gvena pārliecināja viņu, ka mēs zinām gan un viņa piekrīt Ingrīdai — svaigu gēnu meklēšana ir gudra un ne­pieciešama rīcība. Es neteicu neko, bet piekritu, simtu piecdesmit cilvēki ir pārāk maz veselīgai gēnu izvēlei.

«Tā arī mamma satika tēti, viņa devās to meklēt. Tētis ir dzimis Arizonā, tā ir Zviedrijai pretējā pusē, uz Dubļu pikas. Viņš ieradās uz Mēness kopā ar uzņēmēju no Picardy Transmutācijas rūpnīcas, un mamma satika viņu, un deva mūsu uzvārdu, kad bija droša — par Volfu, es do­māju — un paņēma viņu līdzi uz Sausajiem Kauliem, un palīdzēja sākt strādāt.»

Viņa pasmaidīja. Mēs runājāmies caur mikrofoniem ska­fandros, bet, pateicoties nejaušai gaismas spēlei, cauri viņas ķiverei es varēju redzēt bedrītes viņas vaigos. «Un es gribu darīt to pašu ar savu vīrieti, izmantojot ģimenes akcijas. Bet mamma saka, ka man nevajadzētu grābt ciet pirmo zēnu, kas gribētu — it kā es tā darītu! —, un ka nevajadzētu steigties vai uztraukties pat tad, ja es astoņ­padsmit gadu vecumā vēl būšu vecmeita. Un es neuztrauk­šos. Viņam jābūt tikpat labam vīram kā tētis.»

Es klusībā nodomāju, ka tādu, var gadīties, nāksies ilgi meklēt. Džinkss Uendersons jeb Džons Melnais Ērglis nav nekāds mazais.

Kad mēs beidzot ieraudzījām Laimīgā Pūķa stāvvietu, saule Stambulā bija gandrīz norietējusi. Zeme bija uz dien­vidiem no mums un visai augstu virs horizonta, apmēram sešdesmit grādus, dienas un nakts robeža šķērsoja Āfrikas tuksneša ziemeļus, Grieķiju un Turciju. Saule bija deviņus vai desmit grādus virs Zemes. Pirms nākamā tumšā posma Laimīgā Pūķa apmetnē vēl bus apmēram četrpadsmit saulai­nas dienas. Es pajautāju Grietai, vai viņa nolēmusi uzreiz braukt atpakaļ.

«Ak nē,» viņa atbildēja. «Mammai tas nepatiktu. Es pa­likšu tepat pa nakti un atgriezīšos no rīta. Kad jūs būsiet tikuši savā autobusā.»

Es atteicu: «Tas nav nepieciešams, Grieta. Pēc tam, kad būsim tikuši apmetnē un varēsim atdot skafandrus, nav ne­kādas vajadzības gaidīt.»

«Mister Ričard, vai jūs gribat panākt, ka mani ie­pļaukā?»

«Tevi? Iepļaukāt? Tavs tēvs taču to nedarītu. Tevi — gandrīz pieaugušu sievieti.»

«To jūs varat pastāstīt mammai. Nē, tētis to nedarītu, viņš nav mani iepļaukājis jau gadiem ilgi. Bet mamma saka, ka tas var notikt līdz pat manai kāzu dienai. Mamma ir svētās šausmās, viņa ir tieša Heizelas Stounas pēcnācēja. Viņa teica — Grieta, tu saproti, ka viņiem ir vajadzīgi skafandri. Aizved viņus pie Cārlija, lai viņus neviens ne­apkrāpj. Ja viņam nav nekā, ko piedāvāt, tad lai patur

mūsu skafandrus līdz pat Honkongai, un sarunā ar Lilībetu, ka saņemsi tos atpakaļ vēlāk. Un būtu arī labi, ja tu pagaidītu, kamēr viņi aizbrauc savā autobusā.»

Gvena ierunājās: «Bet Grieta, tavs tēvs mūs brīdināja, ka autobūss nekustēsies, kamēr šoferim nebūs pilna krava. Tas var nozīmēt, ka jāgaida viena vai divas dienas. Vai pat vairākas.»

Grieta iesmējās. «Vai tad tas nav briesmīgi? Man būs brīvdienas. Nekā slikta, vienīgi nāksies noskatīties Silvijas otrā vīra iepriekšējās sērijas. Visiem žēl Grietas! Misis Gvena, jūs varat sazvanīt mammu kaut vai šajā acumirklī, ja jūs vēlaties… bet man ir dotas stingras instrukcijas.»

Gvena klusēja, acīmredzot pārliecināta. Mēs piebraucām pie stāvvietas apmēram piecdesmit metrus no Laimīgā Pūķa gaisa slūžām un apstājāmies pie kāda pakalna. Laimīgais Pūķis ir Kaukāza kalnu grēdas dienvidu pakājē trīsdesmit divus grādus divdesmit septiņas minūtes uz ziemeļiem. Stā­vēdams uz vienas kājas un balstīdamies uz spieķa, es pa­gaidīju, kamēr Bils un Gvena (pavisam lieki) palīdzēja veiklajai jaunietei izvilkt un atvērt pār rolligonu telti, lai pasargātu to no tiešas Saules gaismas turpmākās divdesmit četras vai, cik nu vajadzēs, stundas.

Tad Grieta ar mašīnas radio izsauca māti, paziņoja par mūsu ierašanos un apsolīja atkal sazināties rīt no rīta. Mēs devāmies cauri gaisa slūžām, Gvena nesa savu koferi, somiņu un pieskatīja mani, Bils nesa kociņu un sainīti ar Naomi parūku, bet Grieta lielu guļammaisu. Tikuši iekšā, mēs palīdzējām viens otram novilkt skafandrus, es pieliku savu protēzi, kamēr Grieta pakāra mūsu skafandrus, un Bils un Gvena savējos uz gariem vadžiem pretī slūžām.

Gvena un Bils paņēma savas nastas un devās uz sabied­risko dušas telpu pa labi no gaisa slūžām. Grieta grasījās viņiem sekot, kad es viņu apturēju. «Grieta, vai man labāk nebūtu pagaidīt šeit, kamēr jūs trīs atgriežaties?»

«Kāpēc, senator?»

«Tava tēva skafandrs ir vērtīgs, un arī tas, ko valkā misis Gvena. Varbūt visi šeit ir godigi… bet tie nav mani.»

«Ak tā? Varbūt visi šeit arī ir godīgi, bet es uz to nepa­ļaujos. Tā saka tētis. Es neatstātu šo mazo, mīļo kociņu

vienu pašu, bet nekad nevajag uztraukties par aizsargtēr­piem. Neviens nekad nepieskaras cita skafandram. Automā­tiska eliminācija pie tuvākajām gaisa slūžām. Nekādu attaisnojumu.»

«Ak tā, ja?»

«Jā, ser. Tas nekad nenotiek, jo visi to pārāk labi zina. Es zinu par vienu gadījumu pirms manas dzimšanas. Kads jauns puisis, varbūt viņš to nezināja pietiekami labi. Bet viņš to neizdarīja otrreiz, jo sargi viņam aizgāja pakaļ un atnesa skafandru. Viņu pašu neatveda, vienkārši atstāja izžūt, tur, uz klintīm. Es redzēju, kas no viņa pa­licis pāri. Šausmīgi.» Grieta sarauca degunu, tad pasmaidī­ja. «Vai es tagad drīkstu iet, ser? Es pieslapināšu bikses.»

«Piedod!»

(Es esmu dumjš. Vīriešu skafandru iekārtojums ir visai piemerots, kaut gan ne pilnīgs. Bet tas, ko dižās smadze­nes ir izdomājušas sievietēm, nekam neder. Man ir radu­šās spēcīgas aizdomas, ka lielākā daļa sieviešu labāk pacietīs ievērojamu diskomfortu, nekā izmantos to. Reiz es dzirdēju, ka kāda sieviete to nicīgi nosauca par «smilšu kasti».)

Pie dušas telpas durvīm gaidīja mana līgava. Viņa pa­sniedza man puskronas monētu. «Nebiju droša, vai tev tāda ir, dārgais.»

«Hm?»

«Par dušu. Par gaisu es parūpējos, Grieta samaksāja par mums vienai dienai, un es viņai atdevu naudu. Mēs esam atpakaļ civilizācijā, dārgais — nekādu brīvpusdienu.»

Nekas vairs nebūs par velti. Es pateicos viņai.

Es ieludzu Grietu vakariņās, uz ko meitene atbildēja: «Paldies, ser, es pieņemu ielūgumu — mamma to atļāva. Vai pagaidām drīkstu piedāvāt saldējumu? Mamma iedeva man naudu. Jo ir vairākas lietas, kuras mums līdz vakari­ņām jānokārto.»

«Protams. Mēs esam tavās rokās, Grieta, tu esi zinošā, mes esam zaļie.»

«Kas ir zaļais?»

«Jauniņais.»

«O! Vispirms mums jāaiziet līdz Saldo Sapņu tunelim un jānovieto tur guļammaisi, lai aizņemtu vietas un lai mēs tur varētu nakšņot,» — šajā brīdī es pirmoreiz sapratu, kāpēc Grietas guļamaiss bija tik milzīgs: atkal viņas mātes nojauta

— «bet pirms tam būtu labi reģistrēties pie Lilībetas… un vēl pirms tam nopirksim to saldējumu, ja jūs esat tikpat iz­salkuši kā es. Tad vēl — pirms vakariņām mums būtu jā­aiziet pie Čārlija un jānoskaidro par skafandriem.»

Saldējums bija tepat tuvumā, tajā pašā tunelī — Borodina dubultsaldējums, ko pasniedza pats Kellijs Borodins, kurš man piedāvāja pārdot (kā papildinājumu greznajiem saldējumiem) lietotus žurnālus no Zemes, mazlietotus žur­nālus no Lunasitijas un Lejas Tiho, konfektes, loterijas bi­ļetes, horoskopus, Lunaya Pravda, Lunasitijas mēnes­sērdzīgo, apsveikuma kartītes (Hallmark imitācijas), vīriš­ķību atjaunojošas zāles un drošu līdzekli pret paģirām, kas izgatavots pēc senas čigānu receptes. Tad viņš piedāvāja mest kauliņus par saldējumiem — vai nu es maksāšu div­kārt, vai neko. Grieta paskatījās uz mani un tikko manāmi papurināja galvu.

Ejot projām, viņa teica: «Kellijam ir divi spēļu kauliņu komplekti — viens svešiniekiem, viens paziņām. Bet viņš nezina, ka es to zinu. Ser, jūs samaksājāt par saldēju­miem… un, ja neļausiet atdot jums naudu, es dabūšu pērie­nu. Jo mamma jautās un man būs viņai jāpasaka.»

Es padomāju par to. «Grieta, man grūti noticēt, ka māte tevi pērtu par to, ko esmu izdarījis es.»

«O, bet tā būs, ser! Viņa teiks, ka man vajadzēja turēt naudu gatavībā. Un man vajadzēja tā darīt.»

«Vai viņa per patiešām stipri? Pa pliku dibenu?»

«Ak, jā, ser! Brutāli.»

«Intriģējoša doma. Tavs mazais dibentiņš kļūst sārts, kamēr tu raudi.»

«Es neraudu! Nu, ne pārāk daudz.»

«Ričard.»

«Jā, Gvena?»

«Beidz.»

«Paklausies, sieviete. Neiejaucies manās attiecībās ar citu sievieti. Es…»

«Ričard!»

«Tu kaut ko teici, dārgā?»

«Mamma pērs.»

Es paņēmu no Grietas naudu par saldējumiem. Es esmu zem tupeles.

Uz zīmes bija rakstits:

AUTOBUSU KOMPĀNIJA «APOKALIPSE UN AIZSAULE»

Regulāri reisi uz Mēness Honkongu

Minimālais skaits — divpadsmit (12) pasažieri Čārterreisi UZ JEBKURIENI Nakamais reiss uz MH ne agrak ka rit, 3. jūlija pusdienlaikā

Zem zīmes sēdēja paveca melna lēdija, šūpojās un adīja. Grieta viņu uzrunāja: «Sveicināta, krustmāt Lilībeta!»

Viņa pacēla acis, nolika adīkli un pasmaidīja. «Grieta, dārgā! Kā klājas tavai mammai, mīļā?»

«Viss kārtībā. Tā diena tuvojas. Krustmāt Lilībeta, es gribu tevi iepazīstināt ar mūsu draugiem misteru senatoru Ričardu, misis Gvenu un misteru Bilu. Viņiem jānokļūst Honkongā.»

«Patīkami iepazīties, draugi, un man prieks jūs nogādāt Honkongā. Paredzams izbraukt rīt pusdienlaikā, jo ar jums trim kopā sanāk desmit pasažieri un, ja līdz pus­dienlaikam es nedabūšu vēl divus braucējus, varu iztikt ar kravu. Tas derēs?»

Es atbildēju, ka der gan, un ka mēs būsim klāt pirms dienas vidus, ar visiem skafandriem un gatavi braukt. Tad viņa pieklājīgi lika saprast, ka skaidras naudas norēķins būtu vislabākais, piebilstot, ka ir vēl vietas ēnas pusē, jo daži pasažieri ir rezervējuši vietas, bet vēl nav samaksāju­ši. Tā es samaksāju — divpadsmit tūkstošus kronu par mums trijiem.

Tālāk mēs devāmies uz Saldo Sapņu tuneli. Es nezinu, vai to saukt par viesnīcu vai kā citādi — varbūt «nakts patversme» ir vistuvāk patiesībai. Tas bija aptuveni trīs

metrus plats un piecdesmit metrus dziļi klinti izcirsts tune­lis, kas beidzās strupceļā. Tuneļa vidus un kreisā puse bija akmens plaukts, apmēram pusmetru augstāks, nekā ietve labajā pusē. Uz plaukta bija izvietotas guļamvietas, kuras iezīmēja līnijas uz plaukta un lieli numuri uz sienas. Vieta vistuvāk ietvei bija apzīmēta ar «50». Apmēram ^>use vietu bija aizņemtas ar guļammaisiem vai segām.

Pusceļā pa labi zaļa gaisma norādīja dušas telpu.

Ši tuneļa galā pie rakstāmgalda sēdēja un lasīja grāma­tu kāds ķiniešu džentlmenis tērpā, kas bija vecmodīgs jau pirms Armstronga «mazā solīša». Viņam uz deguna bija tikpat vecmodīgas brilles un viņš pats šķita esam deviņ­desmit gadus vecāks par Dievu un divreiz cienīgāks.

Kad mēs tuvojāmies, vecais nolika grāmatu un uzsmaidī­ja Grietai. «Grieta! Prieks tevi redzēt. Kā klājas taviem cienījamajiem vecākiem?»

Viņa pieliecās reveransā. «Viņiem iet labi, doktor Čan, un viņi sūta jums sveicienus. Vai drīkstu iepazīstināt jūs ar saviem viesiem misteru senatoru Ričardu, misis Gvenu un misteru Bilu?»

Viņš nepiecēlies palocījās un teica: «Hendersonu nama viesi ir laipni gaiditi manā namā.»

Gvena izpildīja reveransu, es palocījos, arī Bils palocī­jās pēc tam, kad biju iegrūdis viņam dunku ribās — ko doktors Čans ievēroja, bet izlikās neredzam.

Es nomurmināju piemērotu pieklājības frāzi, Grieta tur­pināja sarunu.

«Mēs šonakt gribētu izmantot jūsu naktsmājas, doktor Čan, ja jūs mūs pieņemtu. Ja tā, vai mēs esam ieradušies pietiekami agri, lai varētu dabūt četras vietas vienu otrai

blakus?»

«Protams, jā… tava apburošā māte jau runāja ar mani. Jūsu vietas ir numur četri, trīs, divi un viens.»

«O, ļoti labi! Paldies, vectētiņ Čan!»

Es samaksāju — par trijām, nevis četrām vietām, es nezinu, vai Grieta maksāja, vai summa tika ierakstīta rēķi­nā, vai vēl kā savādāk, es neredzēju nekādas darbības ar naudu. Piecas kronas par nakti katrai personai, nekādas piemaksas par dušu, bet divas kronas, ja mēs vēlējamies

to lietot, ūdens bez ierobežojumiem. Papildus ziepes — puskrona.

Kad bijām nokārtojuši darījumu, doktors Čans jautāja: «Vai bonsai kociņam nav vajadzīgs ūdens?»

Gandrīz korī mēs atbildējām, ka ir gan. Mūsu saimnieks apskatīja plastmasas plēvi, tad atvēra iesaiņojumu un ar vislielāko uzmanību izņēma podu ar koku. Vāze uz viņa galda izrādījās ūdens karafe, viņš piepildīja glāzi un ar pirkstu galiem apsmidzināja kociņu. Kamēr viņš darbojās, es paskatījos uz grāmatu, ko viņš lasīja — es nespēju pre­toties šim kārdinājumam. Tā bija «Desmit tūkstošu gājiens» grieķu valodā.

Savu lolojumu — bonsai kociņu un Gvenas koferi atstā­jām pie Čana.

* * *

Nākamā mūsu pieturvieta bija Džeika restorāns. Džeiks bija tāds pat ķīnietis kā doktors Čans, bet citas paaudzes un cita stila piekritējs. Viņš sagaidīja mūs ar saucienu: «Kā klājas, ļaudis? Ko pasūtīsiet? Hamburgerus? Olu kulteni? Kafiju vai alu?»

Grieta runāja ar viņu elegantā valodā — varbūt Kantonas dialektā. Džeiks izskatījās sakaitināts un saīdzis. Grieta asi atbildēja. Replikas šaudījās turp un atpakaļ. Galu galā viņš neapmierināti noteica: «Okei, četrdesmit minūtes,» pa­grieza muguru un aizgāja. Grieta mūs uzrunāja: «Nāciet, lūdzu. Mums jāsatiek Čārlijs Vangs un jānoskaidro, kas būs ar skafandriem.»

Promejot viņa mums klusi teica: «Viņš centās izvairīties no savu labāko ēdienu gatavošanas, jo tas prasītu daudz vairāk darba. Bet visļaunākais strīds bija par cenu. Džeiks gribēja, lai es klusēju, kamēr viņš iekasēs no jums tūristu cenas. Es teicu — ja viņš prasīs jums vairāk, kā prasītu manam tētim, tad mans tētis nākamreiz šeit piestās, nogrie­zīs viņam ausis un liks pašam apēst. Džeiks zina, ka tieši tā tētis darītu.»

Grieta smaidīja ar kautrīgu lepnumu. «Manu tēti Laimī­gajā Pūķī dziļi ciena. Kad vēl biju maza, tētis šeit nogali­nāja kādu pārpircēju, kurš mēģināja paņemt kaut ko par

velti no kādas dziedātājas, ar kuru iepriekš bija vienojies par samaksu. Visi to atceras. Laimīgā Pūķa dziedātājas ir iecēlušas mani un mammu par savas ģildes goda biedre­nēm.»

Uz izkārtnes bija rakstīts: Vangs Čai-Li, Apģērbi dāmām un kungiem, speciāli — skafandru remonts. Grieta atkal mūs iepazīstināja un izskaidroja, kas mums vajadzīgs. Čārlijs Vangs pamāja ar galvu. «Autobuss izbrauc dienas vidū? Esiet šeit pusvienpadsmitos. Honkongā jūs atdosiet skafan­drus manam bralēnam Džonijam Vangam Sears Montgome­ry skafandru nodaļā, es viņam piezvanīšu.»

Tad mēs devāmies atpakaļ uz Džeika restorānu. Tas ne­bija steiks, nebija karbonāde vai tradicionāls ķīniešu ēdiens, bet tas bija kaut kas debešķīgi garšīgs. Mēs ēdām, kamēr acis sāka spiesties uz āru.

Kad atgriezāmies Saldo Sapņu tunelī, lielās gaismas bija izslēgtas un daudzās guļamvietās varēja redzēt aizmigušus cilvēkus. Mirdzoša lente stiepās gar guļamplaukta apakšu, lai nespīdētu gulētājiem acīs, bet apgaismotu ceļu gājējiem. Pie doktora Cana rakstāmgalda spīdēja maza lampiņa abažūrā, šķita, ka viņš strādā ar rēķiniem, jo viena roka dar­bojās ar kompjūteru, otra — ar tabaku. Viņš bez skaņas mūs sveicināja, mēs čukstus novēlējam viņam labunakti.

Grieta lika mums sagatavot guļvietas — noģērbties, salo­cīt drēbes un kopā ar kurpēm palikt pagalvī kā spilvenu. Es tā arī darīju, un noņēmu arī kājas protēzi. Apakšbikses gan atstāju kājās, jo tā darīja arī Gvena un Grieta, un Bils savējās uzvilka atpakaļ pēc tam, kad ar novēlošanos bija ievērojis, ko dara pārējie. Visi devāmies uz dušas telpu.

Bet arī šī minimālā pieklājības norma nebija noturīga — mēs gājām dušā kopā. Kad iegājām, tur jau bija trīs vīrieši, viņi visi bija kaili. Mēs sekojām senajai parunai — «Kai­lums ir bieži redzams, bet uz to neskatās». Un trīs vīrieši arī ievēroja šo likumu — mūs tur nebija, mēs bijām nere­dzami. (Izņemot to, ka esmu pārliecināts — neviens vīrietis nevar pilnīgi ignorēt Gvenu un’Grietu.)

Es nevarēju pilnīgi ignorēt Grietu un arī necentos. Kaila viņa izskatījās vecāka un neatvairāmi kārdinoša. Man likās,

10 — 2589

145

ka viņai ir solārija iedegums. Viņas vaigus rotāja bedrītes, kādas nekad agrāk vēl nebiju redzējis. Nav vajadzības ie­dziļināties sīkumos, visas sievietes ir skaistas, kad sasniedz sievišķības vecumu, un Grietai arī bija proporcionāls au­gums un saulains izskats. Viņu varētu izmantot Svētā Anto­nija kārdināšanai.

Gvena pasniedza man ziepes. «Labi, dārgais, tu vari nomazgāt viņai muguru — pārējo viņa var izdarīt pati.»

Es ar cieņu atbildēju: «Es nesaprotu, par ko tu runā. Es nevienam negribu mazgāt muguru, jo man vajadzīga brīva roka, ar ko turēties līdzsvarā. Tu aizmirsi, ka esmu topošā māte.»

«Tu esi māte, labi.»

«Kurš kuru te sauc par māti? Es būšu pateicīgs, ja tu savaldīsi savu mēli.»

«Ričard, tas jau aizskar pat manu godu. Grieta, nomazgā viņam muguru, es būšu tiesnesis.»

Viss beidzās ar to, ka mēs mazgājām viens otru, kur vien varējām aizsniegt — pat Bilu — un smējāmies. Viņas abas izteikti pārstāvēja pretējo dzimumu, un būt kopā ar viņām bija vienkārši brīnišķīgi.

Līdz divdesmit diviem bijām iekārtojušies savās guļvietās

— Grieta pie gala sienas, Gvena viņai blakus, tad es un visbeidzot Bils. Ja ir viena sestdaļa gravitācijas, akmens plaukts ir mīkstāks par putu matraci Aiovā. Es ātri aizmigu.

Kādu brīdi vēlāk — pēc stundas? divām? — es pamo­dos, jo man pieglaudās silts ķermenis. Es nomurmināju: «Mm, mīļā?» Tad sāku pamosties. «Gvena?»

«Tā esmu es, mister Ričard. Vai jūs patiešām vēlaties re­dzēt, ka mans dibens kļūst sārts, un dzirdēt, kā es raudu?»

Es nočukstēju: «Ej atpakaļ pie sienas, zaķit.»

«Lūdzu.»

«Nē, dārgā.»

«Grieta,» Gvena maigi ierunājās, «atgriezies tur, kur tev jābūt, dārgā… pirms esi pamodinājusi pārējos. Nāc, es tev palīdzēšu tikt man pāri.» Viņa palīdzēja, un, apskāvusi jauno sievieti, kaut ko stāstīja. Viņas tā palika un (man liekas) aizmiga.

Man bija vajadzīgs labs brīdis, pirms spēju aizmigt.