XXVIII nodaļa
«Vairākumam nekad nav taisnība.»
L. Longs (1912)
Mēs braucām atpakaļ uz māju, Heizela sēdēja blakus tēvocim Džokam, es ar Pikseļu — aizmugurē pie saiņiem. Par godu Pikselam Modeļa T kopija pārvietojās klusu kā spoks. (Vai spoki patiešām pārvietojas bez skaņas? Kā rodas tādi stereotipiski priekšstati?) Vārti atvērās, paklausot tēvoča Džoka balsij, un neiedarbojās nekādi letāli aizsardzības līdzekļi. Ja tur vispār kādi bija. Pazīstot tēvoci Džoku, man radās aizdomas, ka bija gan — bet ne tie, kas bija uzrādīti plakātā.
Verandā mūs sagaidīja tante Tilla un tante Sisija. Kamēr tēvocis Džoks devās iekšā, manas tantes pieņēma manu sievu ģimenē ar lauku manieru visu iespējamo siltumu. Tad es pasniedzu kaķēnu Heizelai un tiku sagaidīts tikpat sirsnīgi, kā Heizela bija apsveikusi tēvoci, bet mūs nemulsināja nekādās laika cilpas. Ak Dievs, bija tik labi atkal but mājās! Par spīti maniem reizēm vētrainajiem pusaudža gadiem, visjaukākās atmiņas manā dzīvē bija saistītas ar šo veco māju.
Tante Sisija tagad, 2177. gadā, izskatījās vecāka, nekā es atcerējos redzējis viņu pēdējoreiz — vai tas būtu 2183. gadā? Vai tas bija izskaidrojums, kāpēc tante Tilla vienmēr izskatījās vienādi? Ceļojums uz Bundoku varēja darīt brīnumus. Vai mēs visi trīs — nē, četri, ieskaitot tanti Beldenu — bijām noslēguši līgumu uz piecdesmit gadiem ar Jaunības avotu?
Vai tēvocis Džoks fiziski bija trisdesmitgadigs, tai pašā laikā saglabājot veca vīra sejuļ kaklu un rokas, lai saglabātu konspirāciju? (Tā nav tava darīšana, Ričard!)
«Kur ir tante Beldena?»
«Viņa ir aizbraukusi uz Demoinu uz visu dienu,» atbildēja tante Tilla. «Viņa būs mājās uz vakariņām. Ričard, es domāju, ka tu esi uz Marsa.»
Es konsultējos ar kalendāru savā galvā. «Ja tā padomā, tad esmu arī.»
Tante Tilla uzmanīgi paskatījās uz mani. «Vai esi cilpā?»
Tēvocis Džoks iznāca ārā tieši laikā, lai pateiktu: «Beidziet! Tādas sarunas ir aizliegtas! Jūs visi to zināt, mēs visi esam pakļauti Kodeksam.»
Es ātri atbildēju: «Es neesmu pakļauts Kodeksam, lai kas tas ari būtu. Jā, tante Tilla, es esmu cilpā. Tikko no 2188. gada.»
Tēvocis Džoks paskatījās uz mani ar skatienu, no kāda es baidījos desmit vai divpadsmit gadu vecumā. «Ričard Kolins, kas tas? Dr. Huberts lika man saprast, ka tev pavēlēts ziņot Laika Galvenajai Pārvaldei. Tikko es biju iegājis iekšā un piezvanīju, lai paziņotu par tavu ierašanos. Bet neviens netiek Galvenajā Pārvaldē, ja nav nodevis zvērestu un nepakļaujas Kodeksam. Ja kāds to darītu, viņš neatgrieztos. Tu pirms brītiņa teici, ka tev nav nepatikšanas, bet tagad tu vari beigt melot un pastāstīt visu man. Es tev palīdzēšu, ja varēšu; asinis ir biezākas par ūdeni.»
«Es neesmu nekādās nepatikšanās, cik zinu, tēvoci, bet Dr. Huberts cenšas man tās sagādāt. Vai tu patiešām nopietni saki, ka ziņošana Laika Galvenajai Pārvaldei varētu beigties ar to, ka es netieku ārā dzīvs? Es neesmu reģistrēts Laika korpusā un man nav jāpakļaujas jūsu Kodeksam. Ja tu runā nopietni, tad man nevajadzetu ziņot Laika korpusa pārvaldei. Tante Tilla, vai mēs varam šeit palikt pa nakti? Vai tas tevi neapgrūtinātu? Vai tēvoci Džoku?»
Pat nepaskatījusies uz tēvoci Džoku, tante Tilla atbildēja: «Protams, tu paliks šeit, Ričard; tu un tava brīnišķīgā sieva esat laipni gaidīti šodien un tik ilgi, cik jūs vēlaties palikt un kad vien jūs atkal atbrauksiet. Šīs ir tavas mājas, un tā ir bijis vienmēr.» Tēvocis paraustīja plecus un neko neteica.
«Paldies! Kur es varu nolikt savas mantas? Savā istabā? Un man kaut kur jāiekārto šis kaķa ģīmis. Vai kaut kur tuvumā nav smilšu kaste? Piksels ir paēdis brokastis, viņš labprāt nobaudītu pienu.»
Tante Sisija pienāca tuvāk. «Tilla, es parūpēšos par kaķēnu. Vai viņš nav skaists!» Viņa pasniedzās pēc Pikseļa, Heizela atdeva to viņai.
Tante Tilla ieteicās: «Ričard, tavā istabā ir viesis, misters Deiviss. Mmm, es domāju… tagad ir jūlijs… ziemeļu istaba trešajā stāvā varētu būt visērtākā tev un Heizelai…»
«Heizela!» iesaucās tēvocis Džoks. «Tas bija paroles vārds, ko Dr. Huberts man nosauca. Majore Sedija, vai tas ir viens no taviem vārdiem?»
«Jā. Heizela Deivisa Stouna. Tagad Heizela Stouna Kempbela.»
«Heizela Deivisa Stouna,» atkārtoja tante Tilla. «Vai tu esi mistera Deivisa meita?»
Mana sieva pēkšņi satrūkās. «Agrāk es biju Heizela Deivisa. Vai viņš ir Manuels Deiviss? Manuels Garsija O’Kellijs Deiviss?»
«Jā.»
«Mans tētis! Vai viņš ir šeit?»
«Viņš būs šeit uz vakariņām. Es ceru. Bet… nu, viņam ir savi pienākumi.»
«Es zinu. Esmu bijusi Korpusā četrdesmit sešus subjektīvos gadus, un tētis apmēram tikpat, man liekas. Mēs ļoti reti redzamies, jo tāds ir darbs Korpusā. Ak Dievs! Es tūlīt apraudāšos. Apturi mani!»
«Es? Lēdij, es vienkārši gaidu autobusu. Bet tu vari izmantot manu kabatlakatiņu.» Es to viņai piedāvāju.
Viņa paņēma to un piespieda pie acīm. «Riebeklis. Tante Tilla, tev vajadzēja viņu biežāk iekaustīt.»
«Es neesmu tā tante, mīļā. Tā bija tante Abigeila, tagad viņa dus mūžīgā mierā.»
«Tante Abija bija brutāla,» es komentēju. «Izmantoja persiku rīksti. Un pati priecājās.»
«Būtu labāk izmantojusi mietu. Tante Tilla, es nevaru sagaidīt, kad redzēšu tēti Māniju. Ir pagājis tik ilgs laiks.»
«Heizela, tu viņu satiki šeit, tieši šeit,» es teicu, norādīdams uz vietu pusceļā uz veco šķūni, «tikai pirms trijām dienām.» Es vilcinājos. «Vai tās bija trīsdesmit septiņas dienas? Trīsdesmit deviņas?»
«Nē, nē, Ričard! Ne viens, ne otrs. Pēc mana subjektīvā laika ir pagājuši vairāk kā divi gadi.» Heizela piebilda pārējiem: «Tas viss Ričardam vēl ir jaunums, viņš tika iesaukts tikai pagājušajā nedēļā pēc viņa subjektīvā laika.»
«Bet es neesmu iesaukts,» es iebildu. «Tieši tāpēc mēs esam šeit.»
«To mēs vēl redzēsim. Tēvoci Džok, es atcerējos — es gribu tev pateikt kaut ko, un man nāksies mazliet apiet Kodeksu. Mani tas neuztrauc; es esmu no Mēness un nekad nepakļaujos likumiem, kas man nepatīk. Bet vai tiešām noteikumi ir tik bargi, ka tu neklausīsies «nākotnes atrakciju» stāstu?»
«Nu…» tēvocis Džoks novilka. Tante Tilla iesmējās. Tēvocis Džoks pagriezās pret viņu: «Sieviete, par ko tu smejies?»
«Es? Es nesmējos.»
«Mmm. Majore Sedija, mana atbildība un pienākumi prasa zināmu elastīgumu Kodeksa interpretācijā. Vai tas man būtu jāzina?»
«Pēc manām domām, jā.»
«Vai tas ir tavs oficiālais viedoklis?»
«Nu, ja tu tā saki.»
«Nekas. Varbūt labāk pasaki un tad es izlemšu.»
«Jā, ser. Sestdien, piektajā jūlijā pēc vienpadsmit gadiem, 2188. gadā, LGP tiks pārcelta uz Ņūhārboru piektajā laika līnijā. Tu dosies līdzi. Ar visu māju, es domāju.»
Tēvocis Džoks pamāja.
«Šī ir tieši tāda ar laika cilpu saistīta informācija, ko Kodekss aizliedz izpaust. Jo tā tik viegli var radīt pozitīvu atbildes reakciju un sekas — svārstības un iespējama panika. Bet es to varu uztvert mierīgi un izmantot. Mm… vai es varu jautāt, kāpēc tāda pārcelšanās? Jo nešķiet ticami, ka ari es pārvietošos līdzi — un pilnīgi noteikti ne mana māja. Ši ir lauku saimniecība, vienalga, kas tajā slēpjas.»
Es pārtraucu viņu. «Tēvoci, mani nesaista nekāds muļķīgs Kodekss. Tie Rietumu krasta karstgalvji beidzot meta pļāpāšanu pie malas un ķērās pie darbiem.»
Viņš sarauca uzacis. «Nē — vai patiešām? Es nedomāju, ka viņi kādreiz to daris.»
«Viņi to izdarīja. ’88. gada maija dienā. Tajā dienā, kad mēs ar Heizelu te bijām, sestdien, piektajā jūlijā, Angelenosu falangas bija tikko ieņēmušas Demoinu. Te visapkārt sprāga bumbas. Šodien tu vari domāt, ka tu nekur neizkustēsies. Bet es zinu, ka tad tu biji tam gatavs; es tur biju. Tas ir — būšu. Pajautā Dr. Hubertam — Lācaram Longam. Viņš domāja, ka šī vieta ir pārāk bīstama, lai te ilgāk uzturētos. Pajautā viņam.»
«Pulkvedi Kempbel!»
Es pazinu to balsi; es pagriezos un teicu: «Sveiks, Lācar.»
«Tādas sarunas ir kategoriski aizliegtas. Saproti?»
Es dziļi ievilku elpu, tad sacīju Heizelai: «Viņš nekad to nesapratīs,» tad pievērsos Lācaram: «Dok, tu esi mēģinājis likt man pakļauties kopš mūsu pirmās tikšanās reizes. Tas neies cauri. Vai tu to vari saprast?»
Kaut kad un kaut kur Lācars Longs bija apguvis kādu formālu emocionālās kontroles treniņu. Tagad es varēju redzēt, ka viņš centās to izmantot. Pagāja trīs sekundes, kamēr viņš atsauca atmiņā to, ko bija mācījies, tad ierunājās mierīgā, zemā balsi: «Ļauj man paskaidrot. Tādas sarunas ir bīstamas personai, ar kuru tu runā. Es runāju par paredzējumiem, zināšanām, kuras tu esi ieguvis laika cilpā. Ir vairākkārt pierādīts fakts, ka tas ir lāča pakalpojums personai, kuru tu informē par kādiem nākotnes notikumiem, kurus tu esi jau pieredzējis savā pagātnē.
Lai tu ticētu, ka tā ir patiesība, es tev iesaku konsultēties ar vienu no mūsu matemātiķiem, kas nodarbojas ar laika problēmām — Dr. Džeikobu Barouzu vai Dr. Elizabeti Longu, vai jebkuru no Korpusa štata matemātiķiem. Un tev vajadzētu konsultēties arī ar Vēsturnieku padomi, kura tev pastāstīs par tādā veidā nodarīto ļaunumu. Vai ari tu vari atrast informāciju mūsu Galvenās pārvaldes bibliotēkā — iesākumam fails «Kasandra» un «Marta Idas», tad fails «Nostradamuss».»
Longs pievērsās tēvocim Džokam. «Džok, man žēl, ka tā notika. Es lūgšos, kaut ’88. gada problēmas neaptumšotu dzīvi tavā mājā līdz tam laikam. Es nekad nebiju plānojis atvest šurp tavu māsasdēlu, pirms viņš ir izgājs Laika dis
ciplīnu mācību kursu — es vispār nekad nebiju plānojis vest uz šejieni tavu māsasdēlu. Mums viņš ir vajadzīgs, bet mēs gribējām iesaistīt viņu jau Bundokā, un nebija vajadzības vest viņu uz Galveno pārvaldi. Bet viņš atteicās pierakstīties. Varbūt tu gribi pamēģināt likt viņam pārdomāt?»
«Neesmu pārliecināts, vai man ir kāda ietekme uz viņu, Leif. Ko tu par to saki, Dikij? Vai tu gribi dzirdēt, kāda laba karjera ir iespējama Laika korpusā? Tu vari uzskatīt, ka Laika korpuss atbalstīja tevi vļsu bērnības laiku — tu tā vari uzskatīt, jo tā ir patiesība. Šerifs gribēja pārdot mūsu māju ūtrupē… kad es pierakstījos. Tu biji vēl pavisam mazs… bet varbūt tu atceries laiku, kad mēs ēdām tikai kukurūzas maizi un neko citu. Tad viss sāka iet uz labo pusi
— vai tu atceries? Tev bija seši gadi.»
Es pārdomāju. «Jā, es atceros. Man vismaz tā liekas. Tēvoci, es neesmu pret pierakstīšanos. Tu esi tur, mana sieva ir tur, vairāki no maniem draugiem arī ir tur. Bet Lācars mēģināja man pārdot kaķi maisā. Man jāzina, ko viņi grib, lai es izdaru, un kāpēc viņi to grib. Viņi saka, ka es esmu vajadzīgs darbam, kurā izredzes palikt dzīvam ir piecdesmit pret piecdesmit. Ar tādiem noteikumiem nav nekādas jēgas runāt par pensijas labumiem. Es negribu, lai kāds Galvenās pārvaldes birokrāts tik mierīgi rīkojas ar manu galvu. Man jāzina, ka tam ir kāda jēga, pirms es pieņemu šādus noteikumus.»
«Leif, kas tas par darbu manam zēnam?»
«Tas ir uzdevums «Ādams Selens» no Galaktikas Pavēlnieka Operācijas.»
«Man liekas, es par to neko neesmu dzirdējis.»
«Un tagad tev tas jāaizmirst, jo tas uz tevi neattiecas un šogad operācija vēl nav sākta.»
«Tad man ir grūti kaut ko teikt savam māsasdēlam. Vai es īsumā uzzināšu lietas apstākļus?»
Heizela iejaucās: «Lācar! Beidz!»
«Majore, es apspriežu oficiālas lietas ar LGP stacijas vadītāju.»
«Cūka! Tu atkal gribi pierunāt Ričardu riskēt ar savu dzīvību, nesakot kāpēc. Kad es piekritu mēģināt, es vēl nebiju satikusi Ričardu. Tagad es viņu pazīstu — un ap-
brinoju; viņš ir suns peur et sans reproche — man kauns, ka es vispār kādreiz mēģināju. Bet es tomēr mēģināju… un man gandrīz izdevās. Bet tad tu rupji iejaucies — un visu sabojāji, kā jau tas bija paredzams. Es tad tev teicu, ka Aplim vajadzēs viņu pārliecināt, es tev teicu! Tagad tu gribi likt Ričarda tuvākajam radiniekam — gandrīz miesīgam tēvam — piespiest viņu tavā vietā. Kauns! Aizved Ričardu uz Apli. Ļauj viņiem izskaidrot… vai arī ļauj viņam braukt mājās! Beidz pļāpāt un dari to!»
Tas, ko es vienmēr biju uzskatījis par sienas skapi tēvoča kabinetā, no iekšpuses izskatījās kā lifta kabīne. Abi ar Lācaru Longu iekāpām; viņš aizvēra durvis, un es ieraudzīju, ka tajā vietā, kur liftos parasti atrodas stāvu numuri ar pogām, šeit ir izgaismoti simboli — pirmajā mirkli man likās, ka tās ir zodiaka zīmes, tad pārdomāju, jo zodiakā nav sikspārņa, nav Melnās atraitnes zirnekļa, un pavisam noteikti nav stegozaura. Pašā apakšā bija čūska, kas iekodusies pati savā astē — pasaules čūska, Ouroboro. Labākajā gadījumā tās atbaidošs simbols.
Lācars pieskārās tam.
Sienas skapis, lifta kabīne vai mazā istaba izmainījās. Kā — es nezinu. Vienā acumirkli tā vienkārši bija savādāka. «Šeit,» Lācars teica, un atvēra durvis tālākajā pusē.
No šīm durvīm stiepās garš gaitenis, kas nu nekādi nebūtu ietilpināms mana tēvoča mājā. Bet skati, kas pavērās no logiem, ari neatbilda realitātei. Izskatījās pēc Aiovas, jā, bet tā bija arkla un fermeru cirvju neskarta Aiova.
Mēs iegājām gaitenī un uzreiz atradāmies tā tālākajā galā. «Šeit,» Lācars teica un norādīja virzienu.
Akmens sienā bija arka. Gaitenis aiz tās bija tumšs. Es pagriezos, lai pievērstos Lācaram; viņš bija prom.
Es noteicu pie sevis — Lācar, es jau tev teicu nespēlēties ar mani… un pagriezos, lai ietu atpakaļ pa garo gaiteni, cauri tēvoča Džoka kabinetam, atrastu Heizelu un ietu projām. Man pietika, man bija apnikušas viņa spēlītes.
Aiz manis nebija nekāda gaiteņa.
Es apsolīju Lācaram sadot pa galvu, un devos vienīgajā iespējamajā virzienā. Gaitenis bija tumšs, bet visu laiku
tālāk uz priekšu bija redzama gaisma. Pēc piecām minūtēm vai ātrāk gaitenis beidzās nelielā, ērtā, labi apgaismotā hallē. Metāliska balss teica: «Apsēdies. Tevi izsauks.»
Es apsēdos mīkstā atpūtas krēslā un noliku blakus savu spieķi. Uz maza galdiņa bija žurnāli un laikraksts. Es apskatīju visus žurnālus pēc kārtas, meklēdams anahronismus, bet nevienu neatradu. Žurnāli bija tādi, kādus es atcerējos no septiņdesmito gadu Aiovas, tie bija datēti ar 2177. gada juliju vai agrāk. Laikraksts bija Grinnell Herald-Register ar piektdienas, 2177. gada 27. jūnija datumu.
Es jau gribēju to nolikt malā, jo Herald-Register ir grūti nosaukt par interesantu. Tēvocis bija parakstījies uz ikdienas jaunumu izdruku no Demoinas, un, protams, uz Kansas City Star, bet mūsu vietējā laikrakstā bija vienīgi universitātes ziņas, vietēja mēroga paziņojumi, un tādas «ziņas» un «sabiedriskas» tēmas, kuras tiek publicētas, lai pieminētu pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju vārdu.
Bet manu uzmanību piesaistīja kāds sludinājums: svētdien, 20. jūlijā, tikai vienu vakaru, Demoinas Municipālajā Operā Halifaksas Baleta teātris piedāvās «Sapni vasaras naktī» ar sensacionālo, jauno zvaigzni Luannu Paulīni Titānijas lomā.
Es to izlasīju divreiz… un apsolīju sev, ka aizvedīšu Heizelu uz šo izrādi.
Tā būtu īpaša jubileja: es biju saticis misis Gvendolinu Novaku Zelta Likuma Pirmās Dienas ballē, Nila Armstronga dienā, divdesmitajā jūlijā pirms gada (neņemsim vērā to muļķīgo laika cilpu), un tā būtu eleganta mūsu laulību dienas atcere (šoreiz bez kāda nepieklājīga rupuča, kurš atļaujas izlaist garu pie mūsu galdiņa).
Vai uzvedums pilnā gravitācijā liktu vilties pēc tam, kad bijām redzējuši Laumu karalieni Zelta Likumā? Nē, tas bija atmiņu ceļojums; tam nav nozīmes. Bez tam Luanna Paulīne kļuva slavena — kļūs, kļūtu — tieši ar dejošanu pilnā gravitācijā — tas būtu fascinējošs kontrasts. Mēs varētu aiziet aiz kulisēm un pateikt, ka redzējām viņu Titānijas lomā vienu trešdaļu lielā gravitācijā Zelta Likumā. Nu, protams — kad Zelta Likums vēl trīs gadus neeksistēs! Es sāku saprast, kāpēc Kodekss aizliedza brīvas sarunas.
Nekas. Nīla Armstronga dienā es uzdāvināšu savai līgavai šo sentimentālo piedzīvojumu.
Kamēr es skatījos uz Herald-Register, abstrakts attēls uz sienas pārveidojās par mirdzošiem burtiem, kas veidoja moto:
CILPA LAIKĀ IETAUPA DEVIŅUS MILJARDUS
Kamēr es skatījos, burti pārmainījās:
PARADOKSU VAR PARADAKTERĒT
Tad:
PIRMIE KUCĒNI JĀSLĪCINA
Kam sekoja:
NECENTIES PĀRĀK; TEV VAR IZDOTIES
Es centos saprast pēdējo, kad tas pēkšņi pārvērtās par: «Kāpēc tu skaties uz baltu sienu?» — un tur bija tikai balta siena. Tad uz tās parādījās liela Pasaules čūska, un tās vidū burti sekoja viens otram. Tad tie izstiepās taisnā rindā:
SAKĀRTOJOT HAOSU
Tad zem tā:
OUROBORO
APLIS
Uzraksta vietā parādījās arka; tā pati metāliskā balss teica: «Lūdzu, ej iekšā.»
Es paņēmu savu spieķi un devos cauri arkai, un atrados lielas, apaļas istabas pašā centrā. Tas laikam saucas — pārāk daudz pakalpojumu.
Istabai apkārt sēdēja apmēram ducis cilvēku uz apmēram metru augsta paaugstinājuma — kā apaļā teātra zālē, kur es biju galvenajā lomā… tādā pašā nozīmē kā insekts uz
mikroskopa «skatuves» ir uzveduma zvaigzne. Metāliskā balss teica: «Nosauciet savu pilnu vārdu.»
«Ričards Kolins Eimss Kempbels. Kas te ir? Vai tiesa?»
«Jā, savā ziņā.»
«Jūs varat to atcelt; uz mani tā neattiecas. Ja kāds atrodas tiesas priekšā, tad tie esat jūs — jo es neko no jums nevēlos, bet šķiet, ka jūs kaut ko vēlaties no manis. No jums ir atkarīgs, vai jūs mani pārliecināsiet, nevis otrādi. Paturiet to prātā.»
Es lēni pagriezos, lai apskatītu savus «tiesnešus». Es atradu pazīstamu, draudzīgu seju — Hildu Barouzu — un jutos nesalīdzināmi labāk. Viņa sveicināja mani ar gaisa skūpstu. Bet es biju ari neiedomājami pārsteigts. Es varētu saprast šīs mazās skaistules klātbūtni jebkurā sanāksmē, kur nepieciešama elegance un grācija… bet ne grupa, kura man raksturota kā visietekmīgākā padome visā vēsturē un jeburā kosmosā.
Tad es pazinu vēl vienu seju: Lācars. Viņš pamāja ar galvu, es pamāju pretī. Viņš teica: «Lūdzu, nevajag būt nepacietīgam, pulkvedi. Visam jānotiek saskaņā protokolu.»
Es atbildēju: «Protokols ir vai nu lietderīgs, vai arī tas jāatceļ. Es stāvu kājās, jūs visi sēžat. Protokols jums nodrošina pārākumu. Ja man pēc desmit sekundēm nebūs krēsla, es iešu prom! Tavs krēsls būs labs gana.»
Neredzamais robots ar metālisko balsi novietoja atpūtas krēslu man aiz muguras tik ātri, ka man nebija iegansta aiziet. Es atlaidos taja un noliku savu spieķi pāri ceļiem. «Vai jūties ērti?» jautāja Lācars.
«Jā, paldies.»
«Labi. Nākamais punkts arī ir protokolā — iepazīstināšana. Es domāju, ka tev nebūs iebildumu.»
Atkal atskanēja metāliskā balss, nosaukdama klātesošos
— Ouroboro Apļa biedrus, kas vadīja multikosmosa Laika korpusu. Ikreiz, kad tika nosaukts kāds vārds, mans krēsls pagriezās pret šo personu. Bet es nejutu nekādu kustību.
«Mobiass Torass no Barsuma, laika līnija numur viens, kods «Džons Kārters».»
Barsums? Nieki! Bet es biju pielēcis kājās un paklanījos par atbildi pieklājīgam smaidam un žestam, kas izteica ap-
skaidrotību. Viņš bija ļoti vecs, gandrīz tikai kauli un āda. Viņam bija zobens, bet es jutos pārliecināts, ka viņš jau kopš neatminamiem laikiem nav to lietojis. Viņš bija ietinies smagā zīda drānā, kā budistu priesteri. Viņa āda bija pulēta sarkankoka krāsā, daudz sarkanāka nekā jebkuram Ziemeļamerikas «sarkanādainajam» — isāk sakot, viņš izskatījās atbilstošs Barsuma stāstu fiktīvajiem aprakstiem… rezultāts ir viegli sasniedzams ar grima palīdzību, pāris metriem auduma un butaforisku zobenu.
Kāpēc tad es piecēlos?
(Vai tāpēc, ka tante Abija bija mani mizojusi ikreiz, kad es kaut kādā veidā nebiju pietiekami pieklājīgs pret vecākiem cilvēkiem?
Muļķības. Es zināju, ka viņš bija autentisks no pirmā skatiena. Tas, ka mana pārliecība bija absurda, neko nemainīja.)
«Viņas Gudrība Zvaigzne, Deviņdesmit Izplatījumu Augstākā tiesnese, kombinētās laika līnijas, kods «Sirano».»
Viņas Gudrība uzsmaidīja man, un es biju gatavs luncināt asti kā kucēns. Es neesmu nekāds gudrības vērtētājs, bet esmu pārliecināts, ka vīriešiem ar augstu asinsspiedienu un kādreiz pārciestām sirds slimībām nevajadzētu atrasties pārāk tuvu viņai. Zvaigzne, misis Gordona, ir tikpat gara kā es vai garāka, sver vairāk — tikai muskuļi un krūtis, un tā plānā kārtiņa, kas piešķir sievietes ķermenim gludos izliekumus. Viņa valkāja pārāk maz apģērba Aiovai, bet visai daudz pēc Bundokas kritērijiem.
Zvaigzne varbūt nav visskaistākā sieviete visos savos izplatījumos, bet viņa var būt visseksīgākā — īpašā skautu meitenes veidā. Tikai iziešana cauri istabai, kurā viņa atrodas, var padarīt zēnu par vīrieti.
«Vudro Vilsons Smits, Hovarda Ģimeņu Seniors, laika līnija numur divi, kods «Leslijs Lakruā».» Mēs ar Lācaru atkal apmainījāmies mājieniem.
«Dn Džabels Heršovs, laika līnija numur trīs, kods «Nīls Armstrongs».»
Dr. Heršovs pacēla roku sveicienam un pasmaidīja, es atbildēju ar to pašu — un ieplānoju viņu Bundokā aizturēt garai un nopietnai sarunai saskaņā ar daudzajām leģendām
24 — 2589
369
par «Cilvēku no Marsa». Cik daudz bija patiesība un cik daudz — fantāzija?
«Dr. Hilda Mēja Barouza, laika līnija numur četri, kods «Baloksa O’Mellija».» Mēs sasmaidījāmies.
«Komandieris Teds Smits, laika līnija numur pieci, kods «DuQuesne».» Komandieris Smits bija atlēts ar stūrainu apakšžokli un leduszilām acīm. Viņš valkāja pelēku uniformu bez rotājumiem, viņam bija ierocis un smaga rokassprādze ar dārgakmeņiem.
«Kapteinis Džons Sterlings, laika līnija numur seši, kods «Nīls Armstrongs» paralēlajā laika līnijā.» Es skatījos uz savas bērnības varoni un domāju — kāda ir iespēja, ka es būtu aizmidzis un redzu krāšņu sapni. Heizela bija man vairākkārt stāstījusi, ka viņas kosmosa seriāla varonis bija īsts… bet pat ne atkārtota frāzes «Galaktikas Pavēlnieka Operācija» pieminēšana nebija mani pārliecinājusi… un te nu viņš bija: Pavēlnieka bieds.
Vai tas bija viņš? Kādi ir pierādījumi?
«Debesu maršals Samuels Bo, laika līnija numur septiņi, kods «Fairacre».» Maršals Bo bija vairāk kā divus metrus garš, svēra vismaz simt desmit kilogramus, no kuriem visi bija muskuļi. Viņš valkāja melnu uniformu un bija ar drūmu sejas izteiksmi — skaists kā melnā pantera. Viņš skatījās uz mani ar džungļu kaķa acīm.
Lācars paziņoja: «Tas ir kvorums. Aplis ir noslēdzies. Dr. Hilda Barouza tagad runās Apļa vārdā.»
Hilda man uzsmaidīja un sacīja: «Pulkvedi Kempbel, es esmu nozīmēta izskaidrot tev mūsu mērķus un pateikt pietiekami daudz par mūsu metodēm, lai tu saprastu, kā darbs, ko mēs vēlamies uzticēt tev, iekļaujas kopīgajā plānā, un kāpēc tas jāveic. Droši vari mani pārtraukt, iebilst vai pieprasīt paskaidrojumus. Mēs varam turpināt šo diskusiju no šī brīža līdz pusdienlaikam. Vai turpmākos desmit gadus. Vai patiešām ilgu laiku. Tik ilgi, cik nepieciešams.»
Debesu maršals Bo viņu pārtrauca: «Runa tikai par sevi, misis Barouza. Es eju prom pēc pusstundas.»
Hilda atbildēja: «Sambo, tev patiešām vajadzētu vērsties pie priekšsēdētāja. Es nevaru ļaut tev aiziet, kamēr tu neesi
izteicies, bet, ja tev jāiet, tu vari runāt tagad. Lūdzu, izskaidro, ko tu dari un kāpēc.»
«Kāpēc mums tā jārnaigojas ar viņu? Man nekad agrāk neviens nav lūdzis izskaidrot savus pienākumus jauniesauktajam. Tas ir smieklīgi.»
«Tomēr es tev lūdzu to darīt.»
Debesu maršals atlaidās krēslā un neko neteica.
Lācars ierunājās: «Sambo, es zinu, ka šim gadijumam nav precedenta, bet visi biedri, ieskaitot tos trīs, kas pašlaik nav šeit, ir vienbalsīgi nolēmuši, ka uzdevums «Ādams Selens» ir būtisks Galaktikas Pavēlnieka Operācijai, ka Pavēlnieka Operācija ir būtiska Boskones Kampaņai, ka Boskone ir būtisks priekšnoteikums mūsu Ilgtermiņa Plānam… un ka pulkvedis Kempbels ir nepieciešams uzdevuma «Ādains Selens» izpildei. Acīmredzot loks šeit saslēdzas. Mums vajadzīgi Kempbela pakalpojumi, sniegti pilnībā un no brīvas gribas. Tāpēc mums viņš jāpārliecina. Tev nevajag būt pirmajam… bet, ja tu gribi iet prom no Apļa pēc trīsdesmit minūtēm, tad labāk runā.»
«Un ja es to nedarīšu?»
«Tā ir tava problēma. Tev ir brīva iespēja atvaļināties, tāpat kā jebkuram no mums. Un Aplim ir brīvas tiesības tevi likvidēt.»
«Vai tu man draudi?»
«Nē.» Lācars paskatījās rokas pulksteni. «Tu esi strīdējies ar Apļa vienbalsīgo lēmumu jau četras minūtes. Ja tu grasies pakļauties Apļa lēmumam, tev vairs nav daudz laika.»
«0, ļoti labi. Kempbel, es esmu Laika korpusa bruņoto spēku komandējošais virsnieks…»
«Labojums,» ierunājās Lācars Longs. «Debesu maršals Bo vada…»
«Tas ir tas pats!»
«Tas nav gan tas pats, un es zināju, ko daru, kad tevi pārtraucu. Pulkvedi Kempbel, Laika korpuss šad tad iejaucas nozīmīgākajās vēstures kaujās. Vēsturē. Korpusa Vēsturnieku padome identificē krustpunktus, kuros prātīgs spēka pielietojums varētu izmainīt vēsturi tādā veidā, kā mēs uzskatām, ņemot vērā mūsu ierobežoto prātu, varētu būt labāk cilvēku rasei — un man jāpiebilst, ka šī politika ietekmē un
to savukārt ietekmē uzdevums «Ādams Selens». Ja Aplis piekrīt vēsturnieku rekomendācijai, tiek organizēta militāra darbība, un Aplis izvēlas šis operācijas atbildīgo komandieri.»
Lācars pagriezās un paskatījās tieši uz Bo. «Debesu maršals Bo ir ļoti profesionāls militārais komandieris, varbūt labākais visā vēsturē. Parasti operāciju vadībai tiek izvēlēts viņš. Taču Aplis izvēlas komandieri katram uzdevumam. Tāda politika neļauj militārajiem komandieriem uzurpēt varu. Man jāpiebilst, ka viņš ir dalībnieks bez balsstiesībām, viņš nav šī apļa biedrs. Sambo, vai tu gribi vēl kaut ko piebilst?»
«Šķiet, ka tu jau visu pateici manā vietā.»
«Tāpēc, ka tu strīdējies. Tu vari droši papildināt, labot vai paskaidrot.»
«Ak, nekas. Tev vajadzētu pasniegt daiļrunības stundas.»
«Vai tu gribi iet prom jau tagad?»
«Vai tu man liec iet?»
«Nē.»
«Es palikšu vēl kādu brītiņu, jo es gribu redzēt, ko jūs izdarīsiet ar šo ākstu. Kāpēc jūs vienkārši neiesaucat viņu un nenozīmejat uzdevumam «Ādams Selens»? Viņš ir acīm redzami krimināls tipiņš; paskatieties uz viņa galvaskausu, ievērojiet viņa attieksmi pret varu. Uz manas dzimtās planētas mēs nekad neizmantojam neko tik nevīžīgu un neuzticamu kā brīvprātīgos… un mums nav kriminālās šķiras, jo mēs viņus iesaucam armijā, tikko viņi parāda savas galvas. Nav labāku cīnītāju par kriminālistiem, ja jūs noķerat viņus jaunus, kontrolējat ar dzelžainu disciplīnu un liekat viņiem baidīties no seržantiem vairāk kā no ienaidnieka.»
«Ar to pietiks, Sambo. Lūdzu, atturies no viedokļa izteikšanas bez uzaicinājuma.»
«Es domāju, ka tu biji lielākais runas brīvības čempions?»
«Es esmu. Bet nav nekādu brīvpusdienu. Ja gribi teikt runu, tu vari noīrēt sev zāli; par šo zāli maksā Aplis. Hilda, runā, mīļā!»
«Ļoti labi. Ričard, lielākoties iejaukšanās, ko rekomendē mūsu vēsturnieki un matemātiķi, nav brutāla spēka pielietošana, bet smalkākas operācijas, ko izpilda mūsu individuālie speciālisti… kā, piemēram, tava meitene Heizela, kura ir
īsta lapsa, kas ķeras pie vistu kūts aplaupīšanas. Tu zini, ko mēs gribam izdarīt uzdevumā «Ādams Selens», taču nezini, kāpēc tas ir vajadzīgs, cik es saprotu. Mūsu metodes vēstures izmaiņu rezultātu prognozēšanai ir tālu no nekļūdības. Vai nu runa ir par iefiltrēšanos vienā karojošā pusē kādā nozīmīgā kaujā, vai par kaut ko tik vienkāršu kā studenta apgādāšana ar prezervatīvu, tādā veidā izvairoties no Hitlera vai Napoleona dzimšanas. Mēs nekad nevaram paredzēt rezultātus tik precīzi, cik vajadzētu. Parasti mēs izsakām prognozi, tad sūtām darbinieku uz jauno laika līniju, lai saņemtu ziņas par izmaiņām.»
«Hilda,» Lācars ieteicās, «vai es varu piedāvāt briesmīgu piemēru?»
«Protams, Vudij. Bet tikai ātri, es plānoju līdz pusdienlaikam beigt.»
«Pulkvedi Kempbel, es nāku no pasaules, kas bija identiska tavējai apmēram līdz 1939. gadam. Atšķirības, kā vienmēr, visspilgtāk atklājās pēc kosmosa lidojuma iespējamibas pierādīšanas. Gan tavā, gan manā pasaulē bija redzamas reliģiskas histērijas tendences. Manā pasaulē tās sasniedza augstāko punktu televīzijas sludinātāja Nehemijas Skadera personā. Viņa uguns un sēra solījumi, un grēkāžu meklēšana — ebreji, protams, nekā jauna — sasniedza virsotni tajā laikā, kad bija visaugstākais bezdarba līmenis un valsts parādi, un inflācija bija nekontrolējama; rezultātā radās reliģiska diktatūra, visbrutālākā totalitārā valdiba, kādu vien pieredzējusi mana pasaule.
Tāpēc šis Aplis ieplānoja operāciju, lai atbrīvotos no Nehemijas Skadera. Nebija paredzēts nekas tik radikāls kā slepkavība; tika izmantota specifiskā metode, ko Hilda jau pieminēja. Kādam studentam tika piegādāta gumija, un mazais nelietis, kas vēlāk kļuva par Nehemiju Skaderu, nepiedzima. Tā laika līnija numur divi — manējā— tika sadalīta, un radās laika līnija numur vienpadsmit, tāda pati, tikai bez pravieša Nehemijas Skadera. Vajadzētu būt labākai, vai ne?
Bet nē! Manā laika līnijā Trešais pasaules karš, kodolkarš — reizēm tiek lietoti arī citi nosaukumi — izpostīja Eiropu, bet neizplatījās tālāk; Ziemeļamerika Pravieša vadī
bā bija izturējusies neitrāli pret starptautiskajiem konfliktiem. Bet laika līnijā numur vienpadsmit karš sākās mazliet agrāk, Vidējos Austrumos, un dienas laikā aptvēra visu pasauli… un simts gadus vēlāk bija neiespējami atrast par tarakāniem augstāku dzīvibas formu tajos plašumos, kas reiz bija Zemes zaļie kalni un lejas. Turpini, Hilda.»
«Paldies, tas ir par daudz! Lācars atstāja mani pie tumsā slīgstošas planētas, lai parādītu, kāpēc mums vajadzīgas labakas prognozēšanas metodes. Mēs ceram izmantot Ādamu Selenu — augstāko kompjūteru Holmsu IV, sauktu ari par Maiku — viņa unikālās programmas un atmiņu, lai savienotu Tertiusa un dažu citu planētu labākos kompjūterus loģikas gigantā, kas varētu precīzi projektēt noteiktu vēstures izmaiņu sekas… tā, lai mēs neiemainītu Nehemiju Skaderu, kuru var pārciest, pret izpostītu planētu, ar kuru vairs nevar iesākt neko. Lācar, vai man pieminēt supersnūperskopu?»
«Tu jau tikko pieminēji, tāpēc turpini.»
«Ričard, es tagad zaudēju drošo pamatu zem kājām, es esmu vienkārša mājsaimniece…» Zālē atskanēja ņurdoņa. Varbūt to iesāka Lācars, bet tā šķita vienbalsīga.
«… kam trūkst nepieciešamo tehnisko zināšanu. Bet es zinu, ka inženierijas process ir atkarīgs no precīziem instrumentiem, un ka precīzi instrumenti jau kopš divdesmitā gadsimta — mana gadsimta — ir bijuši atkarīgi no elektronikas progresa. Mans pirmais vīrs Džeiks Barouzs, Dr. Libija Longa un Dr. Ditija Kārtere kopā strādā pie mazas ierīces, kas apvienotu Džeika telpas-laika aparātu, televīziju un parasto snūperskopu. Ar tā palīdzību tu varēsi redzēt ne tikai to, ko dara tava sieva, kamēr tu nakti neesi mājās, bet arī to, ko viņa darīs pēc desmit gadiem. Vai piecdesmit. Vai piecsimt.
Vai arī tas ļautu Ouroboro Aplim redzēt, kādi būs ieplānotās iejaukšanās rezultāti, pirms ir par vēlu kaut ko darīt. Varbūt. Ar Holmsa IV unikālo spēku — iespējams. To mēs vēl redzēsim. Bet apgalvojums, ka Maiks Holmss IV varētu ievērojami uzlabot Ouroboro Apļa darbību pat gadījumā, ja supersnūperskops netiek izgatavots, ir tik drošs, cik vien vispār kaut kas var būt drošs šajā nestabilajā, trauslajā pasaulē.
Tā kā mēs cenšamies padarīt visiem visu labaku, ērtāku un laimīgāku, es ceru, ka tu sapratīsi, ka ir vērts piedalīties uzdevuma «Ādams Selens» izpildē. Vai ir kādi jautājumi?»
«Man ir jautājums, Hilda.»
«Jā, Džabel?»
«Vai mūsu draugs Ričards ir iepazīstināts ar Pasaules kā Mīta koncepciju?»
«Es esmu to pieminējusi vienu reizi, stāstot, kā mēs četri
— Zebs, Dītija, Džeiks un es — tikām padziti no savas planētas un izdzēsti no vēstures. Es domāju, Heizela ir izstāstījusi labāk. Ričard?»
«Neko tādu, ko es spētu saprast. Un — piedod, Hilda
— tavu stāstu man bija grūti sagremot.»
«Protams, mīļais; es pati tam neticu. Izņemot vēlu naktī. Džabel, stāsti labāk tu.»
Dr. Heršovs atbildēja: «Ļoti labi. Pasaule kā Mīts ir smalka koncepcija. Reizēm to sauc par multipersonālo solipsismu, neskatoties uz šī termina iekšējo pretrunu. Koncepcija noliedz loģiku. Daudzus gadsimtus reliģijai piederēja monopols kosmosa — vai multikosmosa — izskaidrošanā. Dažādu reliģiju skaidrojumos vairākas detaļas būtiski atšķīrās, bet pamatdoma bija vienāda — kaut kur debesīs vai dziļi zemē, vai kādā vulkāna, vai citā nepieejamā vietā bija vecs vīrs naktskreklā, kurš zināja visu, bija visspēcīgs, radīja visu, sodīja un apbalvoja… un bija uzpērkams.
Reizēm šis Visvarenais bija sieviete, bet ne pārāk bieži, jo vīrieši parasti ir lielāki, stiprāki un kareivīgāki; Dievs ir radīts vīrieša iztēlē.
Visvarenā Dieva ideja tika kritizēta, jo tā neko neizskaidroja; tā vienkārši atgrūda visus skaidrojumus vienu posmu tālāk. Deviņpadsmitajā gadsimtā priekšstatus par Visvareno Dievu sāka nomainīt pozitīvais ateisms tajā nelielajā sabiedrības daļā, kas regulāri mazgājās.
Ateismam arī bija ierobežotas iespējas, jo arī tas neko neizskaidroja — tā ir otrādi apgriezta ideja par Dievu. Loģiskais pozitīvisms bija balstīts uz deviņpadsmitā gadsimta fiziku, kura, kā godīgi uzskatīja tā gadsimta zinātnieki, pilnībā izskaidroja kosmosu kā mehānismu.
Divdesmitā gadsimta zinātnieki iznicināja šo ideju. Kvantu mehānika un Šrēdingera kaķis likvidēja 1890. gada mehānisko pasauli un aizvietoja to ar iespējamību miglu, kurā varēja notikt jebkas. Protams, intelektuāļu šķira to nepamanīja gadu desmitiem, jo intelektuālis ir labi izglītots cilvēks, kurš nevar nodarboties ar aritmētiku ar kurpēm kājās, un lepojas ar savu nabadzību. Tomēr līdz ar pozitīvisma nāvi kreacionisms atgriezās un bija populārs kā nekad agrāk.
Divdesmitā gadsimta beigās — izlabo mani, ja es kļūdos, Hilda — Hildu un viņas ģimeni no Zemes padzina velns, ko viņi sauca par Nezvēru. Viņi aizbēga transporta līdzeklī, ko pazīsti arī tu, Gejā Krāpniecē, un drošības meklējumos viņi apmeklēja neskaitāmas dimensijas, neskaitāmus izplatījumus… un Hilda izdarīja visu laiku lielāko filozofisko atklājumu.»
«Varu derēt, ka tu tā saki visām meitenēm!»
«Klusu, mīļā. Bez citām dīvainām vietām viņi apmeklēja ari Oza zemi.»
Es satrūkos savā sēdeklī. Iepriekšējā naktī nebiju pietiekami izgulējies, un Dr. Heršova lekcija bija kā miega zāles. «Vai tu teici — Oza zemi?»
«Es tev varu atkārtot trīsreiz — Ozs, Ozs, Ozs. Viņi patiešām apmeklēja zemi, ko bija izdomājis L. Franks Baums. Un Brīnumzemi, ko par prieku Alisei izdomāja misters Dodžsons. Un citas vietas, kas tika uzskatītas par fantastiskām. Hilda atklāja to, ko neviens no mums līdz šim nebija ievērojis, jo mēs bijām tajā iekšā — Pasaule ir Mīts. Mēs to paši radām — un paši mainām. Patiešām spēcīgs mītu autors — kā Houmers, Baums vai Tarzāna radītājs — rada eksistējošas un ilgstošas pasaules… tajā pašā laikā meļi bez iztēles un pļāpas nerada neko jaunu, un viņu pelēkie sapņi tiek aizmirsti. Uz šo faktu, Ričard, uz ticamu faktu, nevis reliģiju, ir balstīts Ouroboro Apļa darbs. Hilda?»
«Tikai brīdi līdz pusdienas pārtraukumam. Ričard, vai tev tagad ir kas sakāms?»
«Jums tas nepatiks.»
Lācars teica: «Spļauj vien ārā.»
«Es ne tikai neriskēšu ar savu dzīvību muļķību dēj, bet ari darīšu visu, ko varu, lai neļautu Heizelai to darīt. Ja jūs patiešām gribat un jums vajag tās novecojušā Mēness kompjūtera programmas un atmiņas, tad ir vismaz divi labāki veidi, kā to izdarīt.»
«Turpini.»
«Viens veids — vienkārši izmantot naudu. Izveidojiet organizāciju, akadēmisku viltus organizāciju. Sponsorējiet Galileja Universitāti, pumpējiet tajā naudu, ieejiet kompjūteru nodaļā pa galvenajām durvīm un paņemiet, ko jums vajag. Otrs veids — izmantot pietiekami lielu spēku. Nesūtiet pusmūža laulātu pāri nodarboties ar blēdībām. Jūs, kosmiskie labdari, neesat mani pārliecinājuši.»
«Paradi savu biļeti.»
Tas bija Mazais Melnais Sambo, debesu maršals. «Kādu biļeti?»
«To, kura tev atļauj atrisināt neatrisināmo. Parādi to. Tu esi tikai mīkstčaulīgs nelietis, pārāk dzeltens, lai paveiktu vienkāršu uzdevumu.»
«Vai tiešām? Kas tevi pilnvarojis kā Dievu? Paklau, puisi, es esmu ļoti laimīgs, ka mūsu ādas krāsa ir vienāda.»
«Kāpēc?»
«Ja tā nebūtu, mani nosauktu par rasistu par naidu pret tevi.»
Es redzēju, ka viņš satver savu ieroci, bet mans spieķis, nolādēts, bija noslīdējis zemē. Es noliecos, lai to paceltu, kad viņa šāviņš trāpīja man kreisajā sānā.
Viņu ķēra šāvieni no trim pusēm, divi sirdi, viens galvā
— no Džona Sterlinga, Lācara un komandiera Smita — trim precīziem šāvējiem, kaut būtu pieticis ar vienu.
Es vēl nejutu sāpes, taču zināju, ka šāviņš ir trāpījis vēderā — slikti, pat letāli, ja man ātri nepalīdzēs.
Bet ar Samuelu Bo kaut kas notika. Viņš saliecas uz priekšu un nokrita no sava krēsla, miris kā karalis Čārlzs
— un viņa ķermenis sāka izzust. Tas nevis izgaisa, bet izzuda svītrās, no vidus, tad pāri sejai, it kā kāds ar dzēšgumiju vilktu pa zīmējumu. Tad viņš bija izdzisis pavisam; nebija palikušas pat asinis. Pat viņa krēsla vairs nebija.
Un man vairs nebija brūces sānā.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ