Kaķis, kas staigā cauri sienām

XII nodaļa

«Mēs esam pārāk lepni, lai cīnītos.» Vudro Vilsons (1856—1924)

«Ar vardarbību neko nevar nokārtot.»

Čingishans (1162—1227)

«Peles nolēma modināt kaķi.»

Ezops (62()(?)—560(?) p.m.ē.)

Atvadu skūpsti skafandros ir nomācoši sterili. Es tā do­māju, un esmu drošs, ka ari Grieta domāja tieši tāpat. Bet tā nu tas sanāca.

Pagājušajā naktī Gvena bija izglābusi mani no likteņa, kas būtu ļaunāks par nāvi, un es biju pateicīgs par to. Nu, mēreni pateicīgs. Protams, vecs vīrs, kuru satrauc tikko nobriedusi sieviete (Grietai būs trīspadsmit gadu tikai pēc diviem mēnešiem), izskatās smieklīgs, izsmiekls visiem godprātīgiem cilvēkiem. Bet kopš iepriekšējās nakts, kad Grieta bija likusi saprast, ka neuzskata mani par pārāk vecu, es jutos arvien jaunāks un jaunāks. Līdz saulrietam man vajadzētu pārciest vecišķās jauneklības pē­dējās fāzes.

Tāpēc lai paliek ieraksts par to, ka esmu pateicīgs. Tas ir oficiāli.

Es biju pārliecināts, ka Gvena izjuta atvieglojumu, kad pusdienlaikā Grieta pamāja mums ardievas no sava tēva mašīnas kabīnes, kad mēs devāmies ceļā uz dienvidiem krustmātes Lilībetas autobusā «Uzklausi mani, Jēzu».

«Uzklausi mani» bija daudz lielāks par Džinksa mašīnu, un izskatījās jocīgāks — izkrāsots košās krāsās un apglez­nots ar Svētās Zemes ainavām un Bībeles citātiem. Tajā bija vieta astoņpadsmit pasažieriem, plus krava, šoferis un šaujamierocis tornītī virs šofera galvas. Autobusa riepas

bija gigantiskas, diametrā divreiz lielākas par mani, pasa­žieru kabīne atradās manas galvas augstumā un balstījās uz asīm. Katrā pusē bija kāpnes, lai varētu aizsniegt dur­vis starp priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem.

Šīs lielās riepas aizsedza skatu uz ārpusi. Bet Mēness iedzīvotāji īpaši neinteresējas par ainavām, jo lielākā daļa Mēness virsmas izskatās interesanti tikai no orbītas. Mūsu maršrutā — Skaidrības jūra Serenitatis pamatā no Kaukā­za kalnu grēdas līdz Haemus kalniem bija savi apslēpti brīnumi. Labi apslēpti. Lielākā daļa apkārtnes ir līdzena kā pankūka un tikpat interesanta kā aukstas pankūkas bez sviesta vai sīrupa.

Par spīti tam es jutos apmierināts, ka krustmāte Lilībeta bija nosēdinājusi mūs pirmajā rindā pa labi — Gvena pie loga, es blakus, Bils pa kreisi. Tas nozīmēja, ka mēs va­rējām redzēt to pašu, ko redzēja šoferis, un vēl mēs va­rējām redzēt mazliet pa labi, jo sēdējām virs priekšējās ass un varējām skatīties pāri ritenim. Mēs nevarējām re­dzēt taisni pa labi, jo loga plastmasa bija veca, ieplaisāju­si un nodzeltējusi. Bet priekšējais logs bija liels, mēs varējām redzēt tik skaidri, cik ļāva ķiveres — lieliski, Čārlija Vanga iznomātie skafandri bija nodrošināti pret Saules staru postu, bet nekādi neietekmēja redzamību, kā, piemēram, tumšas saulesbrilles.

Mēs nerunājām neko daudz, jo pasažieru skafandru radio bija visi vienā frekvencē — Bābele, tāpēc mēs sa­vējos izslēdzām. Es ar Gvenu varēju sarunāties, saliekot ķiveres kopā, bet tas nebija viegli. Es sevi izklaidēju, mē­ģinot sekot līdzi maršrutam. Uz Mēness nedarbojas ne magnētiskie kompasi, ne žiroskopu kompasi. Magnētisms (kura parasti nav) nozīmē vairāk rūdas atrašanās vietu, nekā virzienu, un Mēness griešanās, kamēr tā pastāv (viens apgrieziens mēnesī), ir pārāk lēna, lai ietekmētu žiroskopa kompasu. Inerces mērītājs darbotos, bet labs mērītājs ir ļoti dārgs — kaut gan es nesaprotu, kāpēc; tos pilnveidoja jau sen, tālvadības raķešu vajadzībām.

Šajā Mēness pusē vienmēr var skatīties uz Zemi, un zi­nāmu laiku var redzēt arī Sauli. Zvaigznes? Protams, zvaigznes vienmēr var redzēt — nav lietus, nav mākoņu,

nav smoga. Ak, protams! Klausieties, man ir ziņa visiem Zemes iedzīvotājiem — Aiovā ir vieglāk redzēt zvaigznes nekā uz Mēness.

Jums jāvalkā skafandrs, vai ne? Tā ķiverei ir stikls un sejsegs acu aizsargāšanai. Ja Saule ir virs horizonta — aizmirstiet par zvaigznēm, skafandra ķiveres stikls satum­sīs, lai aizsargātu jūsu acis. Ja Saule nav redzama, tad var redzēt pusi vai vairāk no zemeslodes, un spīdums ir žilbinošs — astoņreiz vairāk atstarojošās virsmas un pie­cas reizes augstāks albedo padara Zemi vismaz četrdesmit reizes spožāku nekā mēnessgaismu uz Zemes.

0, zvaigznes ir redzamas, tās ir spožas un skaidras, Mēness ir brīnišķīga vieta astronomiskiem novērojumiem ar teleskopu. Bet, lai redzētu zvaigznes ar «neapbruņotu aci» (tas ir, no jūsu skafandra ķiveres iekšpuses), tikai jāatrod metru vai divus gara dūmvada caurule — jā, uz Mēness nav dūmvadu. Tad izmantojiet pāris metrus garas gaisa caurules. Skatieties pa to, mirdzošais oreols būs iz­zudis, un zvaigznes spīdēs kā «vienīgais labums netīrajā pasaulē».

Sev priekšā redzēju mazliet vairāk par pusi no Zemes. Pa kreisi austošā Saule bija pusotras dienas augstumā, divdesmit grādi vai mazāk, tās gaisma padarīja tuksnesi spožu, garas ēnas akcentēja vismazāko izcilnīti, tādējādi atvieglojot krustmātei Lilībetai autobusa vadīšanu. Saskaņā ar karti pie Laimīgā Pūķa gaisa slūžām, mēs bijām devu­šies ceļā no trīsdesmit diviem grādiem un divdesmit septi­ņām minūtēm ziemeļu platuma un sešiem grādiem piecdesmit sešām minūtēm austrumu garuma, un mūsu mēr­ķis bija četrpadsmit grādi vienpadsmit minūtes austrumu garuma un septiņpadsmit grādi trīsdesmit divas minūtes ziemeļu platuma, netālu no Menelausas. Tas nozīmēja, ka mēs dodamies dienvidu virzienā — apmēram divdesmit piecus grādus uz dienvidaustrumiem, cik nu es varēju re­dzēt kartē — un mērķis bija apmēram 550 kilometrus tālu. Nav nekāds brīnums, ka mūsu aprēķinātais ierašanās laiks bija trīs nākamajā rītā!

* * *

Nebija nekāda ceļa. Šķita, ka krustmātei Lillbetai nebija ceļa meklētāja, vai vispār kāda no navigācijas instrumen­tiem, izņemot odometru un spidometru. Likās, ka viņa vada autobusu tā, ka leģendas vēsta par seno laiku upju kaptei­ņiem — atrodot ceļu tikai pēc izjūtas. Varbūt tā arī bija — bet brauciena pirmās stundas laikā es kaut ko ievēroju: visa maršruta garumā bija izvietoti tādi kā ceļa stabiņi, līdz ko mēs sasniedzām vienu, pie horizonta bija redzams nā­kamais.

Vakar es nebiju ievērojis tādus stabiņus, un domāju, ka tadu nemaz nebija; šķiet, ka Grieta tiešām vadīja mašīnu Marka Tvena stilā. Patiesībā es domāju, ka tā dara arī krustmāte Lilibeta — es pamanīju, ka viņa bieži nemaz nepiebrauca tuvāk pie stabiņa. Tie varbūt bija izvietoti nepieredzējušiem šoferiem vai citiem «Uzklausi mani» va­dītājiem.

Es sāku tos skaitīt, izgudrojot spēles noteikumus — ja es kādu palaidu garām, tas bija punkts pret mani. Divi tādi punkti pēc kārtas skaitījās viena «nāve, apmaldoties uz Mēness» — tas agrāk bija noticis pārāk bieži… un vēl joprojām notiek. Mēness ir liels, lielāks par Āfriku, gan­drīz tikpat liels kā Āzija — un katrs tā kvadrātmetrs ir nā­vējošs, ja jūs izdarāt kaut tikai vienu mazu kļūdiņu.

Meness iedzīvotāja raksturojums: jebkādas rases, izmēru, dzimuma cilvēks, kurš nekad nekļūdās, kad tas ir būtiski.

Līdz musu pirmajai atpūtas vietai es biju «miris» jau div­reiz, jo biju palaidis garām stabiņus.

* * *

Piecas minūtes pāri piecpadsmitiem krustmāte Lilibeta apturēja autobusu, ieslēdza tablo, uz kura bija rakstīts — APSTĀŠANĀS — DIVDESMIT MINŪTES —, un zem tā: Sods par kavēšanos — viena krona par minūti.

Mēs visi izkāpām. Bils saķēra krustmāti Lilībetu aiz rokas un piebāza savu ķiveri pie viņējās. Dāma gan gri­bēja izvairīties no Bila, bet tad ieklausījās. Es necentos viņu pieskatīt; divdesmit minūtes nav pārāk ilgs laiks pie­turai brauciena laikā, it īpaši, ja atceramies skafandrus. Protams, sievietēm ir vēl grūtāk nekā vīriešiem, un vajag

vairāk laika. Starp braucējiem bija kāda sieviete ar trim bērniem… un viņas skafandra labā piedurkne beidzās zem elkoņa ar āķi. Kā viņa varēja tikt galā? Es nolēmu sagai­dīt viņas atgriešanos, lai sods par kavēšanu pienāktos man, nevis viņai.

Šī «tualete» bija briesmīga. Tur bija gaisa slūžas, kas sedza caurumu klintī, pa kuru varēja nonākt pie kādas mājas, kuras saimnieks apkalpoja tuneli un ieguva ledu. Gaisā, kas mūs sagaidīja, varbūt bija nedaudz skābekļa, bet smakas dēļ bija neiespējami to noteikt. Tas man atgādināja tualeti kādā pilī, kur es reiz mitinājos Trīs Nedēļu kara laikā — tas bija pie Reinas, netālu no Remagenas, un tur bija dziļa akmens šahta, kas pēdējos deviņsimt gados no­teikti nebija tīrīta.

Nevienu no mums nesodīja par kavēšanos, jo mūsu va­dītāja pati ieradās ar nokavēšanos. Un ari Bils. Doktors Čans mūsu kociņu bija iesaiņojis tā, lai to būtu viegli ap­laistīt. Bils bija izlūdzies krustmātes Lilībetas palīdzību. Viņi bija tikuši galā ar uzdevumu kopīgiem spēkiem, bet tas prasīja daudz laika. Es nezinu, vai Bilam maz pietika laika nokārtot dabiskās vajadzības. Krustmātei, protams, bija laiks — «Uzklausi mani» bez viņas nevareja izkustē­ties no vietas.

Apmēram pusastoņos mēs apstājāmies paēst kādā nelielā apmetnē ar nosaukumu Robs Rojs, kur dzīvoja četras ģi­menes. Pēc iepriekšējās šī apmetne šķita kā civilizācijas oāze. Viss bija tīrs, gaiss bija svaigs, cilvēki draudzīgi un viesmīlīgi. Ēdienkartē nebija izvēles — vista un klimpas, un mēnessogu pīrāgs — un cena bija augsta. Bet ko gan citu var sagaidīt nekurienes vidu uz Mēness? Tur bija ari pašgatavotu suvenīru stends, pie kura dežurēja mazs zēns. Es nopirku izšūtu sīknaudas maciņu, kas man nebija va­jadzīgs, tikai tāpēc, ka šie cilvēki pret mums izturējās labi. Uz maciņa bija izšūts uzraksts: «Roba Roja pilsēta, Skaidrības jūras galvaspilsēta.» Es atdevu to savai līgavai.

Gvena palīdzēja sievietei ar vienu roku un trīs bēr­niem, un uzzināja, ka viņa atgriezās Honkongā pēc bērnu tēva vecāku apciemojuma Laimīgajā Pūķī. Māti

sauca Jekaterina O’Tūla, bērni bija Patriks, Bridžida un Igors, attiecīgi astoņus, septiņus un piecus gadus veci. Trīs pārējie pasažieri bija lēdija Diāna Kerra-Šeplija un viņas vīri, kas bija pārtikuši un nemaz nealka brāļoties ar mums, plebejiem. Abiem vīriešim bija šaujamie — ska­fandru iekšpusē. Kāda tam jēga?

Tālāk Mēness virsma vairs nebija tik līdzena, man šķita, ka Lilībeta tagad vairāk turējās pie atzīmētā ceļa. Bet viņa joprojām brauca ātri, mētājot mūs uz sava trans­portlīdzekļa milzīgajiem riteņiem tā, ka man bija jāatceras nabaga Bila vēders. Vismaz viņam vairs nebija jātur bon­sai kociņš; Lilībeta beidzot bija palīdzējusi to novietot bagāžas nodalījumā. Es vēlēju viņam veiksmi; briesmīgi, ja paliek nelabi ķiverē — man tā reiz gadījās, pirms veselas paaudzes. Vēe!

Pirms pašas pusnakts mēs vēlreiz apstājāmies. Saule tagad bija pāris grādus augstāk un vēl joprojām kāpa augstāk. Lilībeta paziņoja, ka mums tagad palikuši simtu piec­padsmit posmi un ar Dieva palīgu nonāksim Honkongā paredzētajā laikā.

Dievs nepalīdzēja Lilībetai tik, cik viņa bija pelnījusi. Mēs bijām braukuši apmēram stundu, kad ne no kurienes (no kādas klints aizsega?) izbrauca vēl viens rolligons, mazāks un ātrāks, un pa diagonāli šķērsoja mūsu ceļu.

Es parāvu Bilu aiz rokas, satveru Gvenu aiz pleciem un mēs metamies uz grīdas, zem vadītāja kabīnes un kaut cik drošībā aiz autobusa metāla sienas. Pa ceļam uz patvērumu es vēl redzēju gaismas uzliesmojumu no svešās mašīnas puses.

Musu autobuss apstājās pie svešās mašīnas, kas stāvējā šķērsām pari ceļam. Lilibeta piecēlās.

Viņi nošāva krustmāti.

Gvena, atbalstījusi savu Miyako uz vadītāja kabīnes malas, tēmēja uz šāvēju, un trāpīja viņa ķiveres sejsegā — vislabākais veids, kā nošaut cilvēku skafandrā, izmantojot lodes, nevis lāzeru. Es nošāvu šoferi, mērķējot ļoti uzmanī­gi, jo mans spieķis šauj tikai piecas reizes (manā somā, nolādēts, nebija vairāk munīcijas). No uzbrucēju mašīnas

izbira vēl vairākas skafandros tērptas figūras. Gvena maz­liet paslējās un šāva.

Tas viss notika vakuuma spokainajā klusumā.

Kad parādījās vēl viena mašīna, ari es turpināju šaut. Tas nebija rolligons, bet kaut kas līdzigs — tādu modeli es vēl nekad nebiju redzējis. Tam bija tikai viens ritenis

— supergigantiska riepa vismaz astoņu metru diametrā. Vai desmit. Riteņa vidū atradās tas, kas varētu būt (vai bija?) dzinējs. Riteņa rumbas abās pusēs atradās pa plat­formai. Katras platformas augšpusē bija piesprādzējies viens snaiperis. Zem platformas atradās pilota vai šofera, vai vadītāja — kabīne, katrā pusē pa vienai, un nejautā­jiet man, kā viņi saskaņoja rīcību.

Es neievēroju citas detaļas, jo biju aizņemts. Es tēmēju uz snaiperi, kurš atradās man tuvāk, un gandrīz jau gata­vojos iztērēt vienu no saviem vērtīgajiem lādiņiem, kad pamanīju uzliesmojumu. Viņš uzbruka mūsu uzbrucējiem. Viņš izmantoja enerģijas ieroci — lāzeru, atomstaru, es nezinu — jo viss, ko redzēju, bija uzliesmojums… un sekas.

Lielais ritenis pagriezās ceturtdaļpagriezienā, otrā pusē es ieraudzīju otru pāri, šoferi un snaiperi — un šī snai­pera uzdevums bija šaut uz mums. Viņa ierocis nozibsnīja.

Es iešāvu viņa skafandra sejsegā.

Tad es tēmēju uz šoferi un trāpīju (es tā domāju) ska­fandra savienojumā pie kakla. Tas nav .tik labi, kā sacau­rumot sejsegu, bet, ja vien tas nebija aprīkots ar visu nepieciešamo ātrai ielāpa piešūšanai tik sarežģītā vietā, pāris sekundes viņam nāksies elpot vakuumu.

Lielais ritenis griezās. Kad tas apstājās, es nošāvu otru snaiperi nanosekundi pirms viņš būtu nošāvis mani. Es centos nomērķēt uz šoferi, bet mērķis kustējās un man nebija liekas munīcijas. Ritenis pagriezās un sāka ripot uz austrumiem, prom no mums, uzņēma ātrumu, atsitās pret kādu nelīdzenumu, palēcās gaisā un izzuda aiz horizonta.

Es paskatījos lejā uz otru rolligonu. Bez tiem diviem, kurus mēs nogalinājām pirmajā apšaudē un kuri joprojām atradās mašīnā, zemē gulēja vēl pieci līķi, divi pa labi, trīs pa kreisi. Neviens neizskatījās pēc tāda, kas vēl kād­

reiz varētu kustēties. Es piespiedu savu ķiveri pie Gvenas ķiveres. «Vai visi?»

Viņa iegrūda dunku man sānos. Es pagriezos. Kreisās puses durvīs parādījās galva ķiverē. Es nomērķēju ar spieķi un iešāvu glītu caurumiņu viņa sejsegā; svešinieks pazuda. Es paskatījos ārā — pa kreisi vairs neviena ne­bija — pagriezos, un ieraudzīju, ka pa labās puses durvīm rāpās vēl kāds. Šāvu uz viņu… Labojums: Es mēģināju šaut. Munīcija bija beigusies. Es metos uz viņa pusi un duru ar spieķi. Viņš satvēra spieķa galu, un tā bija šī cil­vēka kļūda, jo es pavilku spieķi un atkailināju divdesmit centimetrus Sefīldas tērauda, kurus iestūmu cauri skafan­dram uzbrucēja ribās. Izvilku asmeni un dūru vēlreiz. Stilets, apmēram puscentimetru plats trīsšķautņains asmens ar trim asinsrievām, ne vienmēr nogalina uzreiz, bet mans otrais dūriens piesaistīs svešinieka uzmanību, kamēr viņš mirs, un viņš būs pārāk aizņemts, lai nogalinātu mani.

Viņš sabruka durvīs un atlaida mana spieķa koka daļu. Es ievilku asmeni atpakaļ vietā, un izgrūdu uzbrucēju ārā, pieķēros pie tuvējā sēdekļa un piecēlos uz savas vienīgās kājas, aizlēcu atpakaļ uz savu vietu un apsēdos. Jutos no­guris, kaut juceklis neilga vairāk kā divas vai trīs minūtes. Tas ir adrenalīns — es vienmēr pēc tam jūtos noguris.

Viss beidzās, un labi vien bija — ne man, ne Gvenai vairs nebija munīcijas, un es nevaru izmantot apslēptā as­mens triku vairāk kā vienu reizi — tas darbojas tikai tad, ja var panākt, ka pretinieks saķer spieķi aiz gala. Tajā mašīnā bija deviņi, un viņi visi bija beigti.

Mēs ar Gvenu bijām nogalinājuši piecus, snaiperi no mašīnas ar lielo riteni bija pieveikuši pārējos četrus. Līķu skaits bija precīzs, jo lodes caurumu nav iespējams sajaukt ar apdegumu.

Es neskaitu tos divus vai trīs no superriteņa mašīnas, kurus nošāvu… jo viņi neatstāja līķus; viņi bija kaut kur aiz horizonta.

Mēs paši zaudējām četrus.

Vispirms — mūsu snaiperis, kurš sēdēja pie ieroča tor­nīti virs šofera vietas. Es uzrāpos augšā un paskatījos —

pie vienas sestdaļas gravitācijas es varu uzkāpt pa vertikā­lam kāpnēm tikpat viegli kā jūs. Mūsu aizstāvis bija miris, varbūt viņu nonāvēja pats pirmais uzliesmojums, ko ievēro­jām. Vai viņš bija aizmidzis, pienākumu pildot? Kas zina, un kam tas tagad interesē? Viņš bija pagalam.

Bet mūsu otrais ievainotais, krustmāte Lilībeta, nebija mirusi, un tas bija Bila nopelns. Viņš bija ātri uzlicis divus ielāpus viņas skafandram, vienu uz kreisās rokas, vienu uz ķiveres — un bija pietiekami apķērīgs, lai, to darot, no­slēgtu gaisa pieplūdi, tad noskaitījis sešdesmit sekundes, pirms atkal pieslēdzis gaisu viņas skafandram. Tā Bils bija izglābis viņas dzivību.

Tas bija pirmais apliecinājums tam, ka Bils ir pietiekami saprātīgs, lai paveiktu kaut ko derīgu. Viņš bija atradis skafandru ielāpu komplektu netālu no šofera vietas, un tad ticis galā ar visu pārējo kā ar vienkāršu vingrinājumu, ne­zaudējot laiku un nepievēršot uzmanību kaujai.

Man laikam nevajadzēja būt pārsteigtam; es zināju, ka Bils bija strādājis smagajās konstrukcijās — kosmosa ap­metnē tas nozīmē darbu skafandrā, ar drošības pasākumu treniņiem. Bet ar to nepietiek, lai kaut ko iemācītos, ris­kantos apstākļos vajadzīgas zināmas iemaņas un vēss prāts, lai pielietotu pat vislabākajos treniņos apgūto.

Bils parādīja mums to, ko bija paveicis, ne jau lielīda­mies, bet tāpēc, ka viņš saprata — kaut ko nāksies darīt tālāk. Steigā aizlāpot caurumus Lilībetas skafandrā, viņš nebija apskatījis ievainojumu un nezināja, vai tā ir šauta vai iededzināta ar lāzerstaru. Ja brūce asiņoja, skafandrs butu jāatver vēlreiz, jāapsien ievainojums un skafandrs atkal jāaizver — bet ātri! Skatoties uz ievainojuma vietu — roku —, bija skaidrs, ka vienīgā iespēja to izdarīt būtu pa­griezt skafandru plašāk, tikt pie ievainojuma, apturēt asiņo­šanu, un gaidīt vienu bezgalīgu minūti, lai skafandrā varētu atjaunot gaisa spiedienu.

Laiks, ko pacients var izturēt vakuumā, ir ļoti ierobe­žots. Lilībeta bija veca, ievainota, un šodien vienreiz jau pabijusi vakuumā. Vai viņa izturētu vēl vienu reizi?

Nebija nekādas vajadzības atvērt ķiveri. Šāviens bija trāpījis ķiverē un nobrāzis tās augšpusi, bet galva nebija

ievainota — ja tā būtu, mēs nespriestu par to, vai pār­griezt piedurkni.

Gvena piespieda savu ķiveri pie Lilibetas ķiveres. Lilībeta nāca pie samaņas. Vai viņa asiņoja?

Krustmāte domāja, ka nē. Viņas roka bija notirpusi, bet nesāpēja pārāk spēcīgi. Vai viņi to dabūja? Ko dabūja? Kaut ko no kravas nodalījuma. Gvena pārliecināja viņu, ka bandīti nepaņēma neko, viņi ir miruši. Šķita, ka Lilībeta ir apmierināta ar dzirdēto. Viņa piebilda: «Tedijs var vadīt autobusu,» un likās, ka ieslīga miegā.

Trešais upuris, viens no lēdijas Diānas vīriem, bija miris. Bet viņu nenošāva neviens no bandītiem. Patiesībā viņš pats bija iešāvis sev kājā.

Man liekas, jau iepriekš teicu, ka viņš bija apbruņots — viņa ierocis, lai Dievs pasarg’, bija skafandra iekšpusē. Kad sākās nepatikšanas, viņš gribēja izvilkt ieroci, saprata, ka nevar to aizsniegt un atvēra skafandru.

Vakuumā ir iespējams atvērt un atkal aizvērt skafandru; man liekas, ka leģendārais Hudini varētu iemācīties to iz­darīt. Bet šis stulbenis vēl joprojām meklēja savu ieroci, kad sabruka konvulsijās. Otrs virs bija par puspunktu prā­tīgāks. Tā vietā, lai meklētu savu ieroci, viņš mēģināja aiz­sniegt nokritušā vira šaujamo. Viņam izdevās piekļūt pie ieroča un izvilkt to, bet par vēlu, lai piedalītos kaujā. Viņš piecēlās reizē ar mani, kad es biju sadūris pēdējo no ban­dītiem. Tā nu es redzu šo āmurgalvu, kurš vicina ieroci man gar seju.

Es negribēju salauzt viņa plaukstas locītavu; es vienkārši vēlējos viņu atbruņot. Pastūmu ieroci malā un iesitu pa lo­cītavu ar savu spieķi. Saķēru krītošo ieroci, aizbāzu aiz skafandra jostas, devos uz priekšu un sabruku savā sēdeklī. Es nezināju, vai esmu ievainojis viņu, varbūt tikai viegli ieskrambājis.

Bet manī nav ne kripatiņas nožēlas. Ja negribi salauztu plaukstas locītavu, nevicini šaujamo pie manas sejas. Vis­maz ne tad, kad esmu noguris un satraukts.

Tad es saņēmos un mēģināju palīdzēt Gvenai un Bilam.

Es nevaru runāt par mūsu ceturto upuri — Igoru O’Tūlu, piecgadīgo zēnu.

Tā kā viņš sēdēja aizmugurējā sēdekli kopā ar māti, ir skaidrs, ka viņu nenogalināja neviens no otrās mašīnas, tads leņķis ir neiespējams. Tikai abi snaiperi no superriteņa mašīnas bija pietiekami augstu, lai varētu šaut cauri «Uzklausi mani» vadītāja kabīnei un trāpīt kādam pašā aizmugurē. Tātad tas varēja būt vienīgi otrais snaiperis, jo pirmais šāva uz otro mašīnu.

Tad ritenis pagriezās, es redzēju, ka viņa ierocis tēmē uz mums, ieraudzīju tā uzliesmojumu tajā pašā mirklī, kad izšāvu un nogalināju viņu.

Man likās, ka viņa šāviens netrāpīja. Ja viņš tēmēja uz mani, tad viņš netrāpīja. Neesmu pārliecināts, ka viņš mērķēja rūpīgi, jo kurš gan tēmētu uz visnepiemērotāko mērķi — pavisam mazu bērnu autobusa pēdējā sēdeklī? Bet tam uzliesmojumam, ko redzēju, noteikti bija jābūt šā­vienam, kurš trāpīja Igoram.

Ja Igors nebūtu miris, man būtu dalītas jūtas pret superriteņa mašīnas komandu — mēs pilnīgi droši nebūtu uzvarējuši bez viņu palīdzības. Bet pēdējais šāviens mani pārliecināja, ka viņi vienkārši izšāva savus konkurentus, pirms ķērās pie galvenā uzdevuma — «Uzklausi mani» nolaupīšanas.

Vienīgais, ko es nožēloju — ka nenogalināju ceturto superriteņa mašīnas vadītāju.

Bet tā jau bija apcere. Tajā mirklī mēs redzējām vienī­gi nogalinātu bērnu. Mēs bijām aprūpējuši Lilībetu, iztais­nojām muguras un paskatījāmies apkārt. Jekaterina klusi sēdēja ar sava bērna ķermeni uz rokām. Man bija jāpa­skatās divreiz, lai saprastu, kas noticis. Bet skafandros ar sašautiem sejsegiem nemēdz atrasties dzīvi bērni. Es devos uz viņas pusi, Gvena piegāja klāt pirmā. Es apstājos aiz Gvenas, lēdija Diāna satvēra manu piedurkni un kaut ko teica.

Es pieskāros ar savu ķiveri viņējai. «Ko jūs teicāt?»

«Es teicu, lai šoferis brauc tālāk. Vai jūs nesaprotat skaidru angļu valodu?»

Kaut viņa to būtu pateikusi Gvenai! Gvenas atbildes parasti ir radošākas un liriskākas nekā manējās. Viss, ko

es nogurumā varēju izteikt, bija: «Aizveries un apsēdies, tu, dumjā zoss!» Atbildi es negaidīju.

Lēdija Di gāja tālāk, kur Bils neļāva viņai traucēt Lilibetu. Es to neredzēju, jo, kamēr biju noliecies un centos saskatīt, kas bija noticis ar viņas viru, kurš (man tas bija vēl jāpārbauda) bija nogalinājis sevi, nemākulīgi rīkojoties ar skafandru, otrs lēdijas virs mēģināja atgūt savu ieroci.

Cīniņa laikā es saķēru viņa locītavu (lauzto). Es neva­rēju dzirdēt kliedzienu vai redzēt viņa sejas izteiksmi, bet viņa kustības lika man saprast, cik ļoti nabadziņam sāpēja.

Viss, ko es varu pateikt — nevajag bāzt ieročus man sejā. Tas modina manī visļaunāko.

Es atgriezos pie Gvenas un nabaga mātes un pieskāros ar savu ķiveri Gvenas ķiverei. «Vai mēs varam viņai kā palīdzēt?»

«Nē. Neko, kamēr neesam viņu nogādājuši apmetnē. Tad ari neko ipašu.»

«Un kas ir ar abiem pārējiem?» Es domāju, ka viņi rau­dāja, bet, ja to nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ko lai dara?

«Ričard, es domāju, ka labākais, ko varam darīt, ir at­stāt šo ģimeni mierā. Pieskati viņus, bet liec mierā. Kamēr neesam sasnieguši Honkongu.»

«Jā — Honkongu. Kas ir Tedijs?»

«Kas?»

«Lilibeta teica — tālāk var braukt Tedijs.»

«A, man liekas, ka viņa domāja mūsu sargu tornī. Viņas māsasdēls.»

Tāpēc es uzkāpu pārbaudīt torni. Man bija jāizkāpj no autobusa, lai tur nokļūtu, un es to darīju uzmanīgi. Bet mēs nebijām kļūdījušies — visi pretinieki bija pagalam. Un tāpat arī sargs tornī — Tedijs. Es norāpos lejā un iekāpu atpakaļ autobusa pasažieru salonā, sasaucu savējos un pazi­ņoju, ka mums nav rezerves šofera.

Es jautāju: «Bil, vai tu vari braukt?»

«Nē, es nevaru, senator. Šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad es atrodos tādā mašīnā.»

«Es jau tā domāju. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš braucu ar tādu, bet es zinu, kā to vadīt… ak Dievs, Gvena, es ne­varu.»

«Nepatikšanas, dārgais?»

Es nopūtos. «Mašīnas vadīšanai vajadzīgas kājas. Mana kāja ir tur, uz sēdekļa. Nav nekādas iespējas to pielikt… un nav iespējams arī vadīt mašīnu ar vienu kāju.»

Viņa mierinoši atbildēja: «Viss ir kārtībā, dārgais. Tu uzmani radio, mums vajadzēs raidīt kādus palīdzības saucienus, kamēr es vadīšu autobusu.»

«Vai tu māki vadīt šādu behemotu?»

«Protams. Es negribēju pati pieteikties, ja jau šeit esat jus, divi vīrieši. Bet es braukšu ar prieku. Apmēram divas stundas. Nekādu problēmu.»

* * *

Trīs minūtes vēlāk Gvena pārbaudīja vadības pulti, es sēdēju blakus un mēģināju izgudrot, kā pievienot skafan­dra vadus pie autobusa radio.

Divas no šīm minūtēm mēs pavadījām, pierunājot Bilu par pilnvaroto pārstāvi lēdijas DI noturēšanai viņas vietā. Viņa atkal bija pienākusi klāt ar instrukcijām par to, kā viss būtu jādara pareizi.

Šķita, ka viņa steidzās — kaut kas saistībā ar direktoru sapuici Ceturtajā Spārnā. Tāpēc mums jābrauc ātri, jāat­gūst iekavētais laiks.

Šoreiz man nācās dzirdēt Gvenas komentāru. Tas bija sirdi sildošs.

Lēdija DI noelsās, it īpaši, kad Gvena deva padomu, ko viņai darīt ar savām pilnvarām pēc tam, kad tās būs rūpīgi salocītas.

Gvena iedarbināja dzinēju, «Uzklausi mani» nodrebeja, tad atkāpās, apbrauca apkārt pamestajai uzbrucēju mašīnai, un mēs devāmies ceļā.

Es beidzot nospiedu pareizās radio pogas un ieklausījos it kā pareizajā kanālā:

«… O, M, F, I, E, S — tas ir Comfiesl Nevainojama atbilde modernas dzīves radītam stresam! Neņemiet savas darba rūpes līdzi uz mājām. Labāk saņemiet mierinājumu, ko sniedz Comfies, preparāts, ko terapeiti iesaka visu citu vietā…»

Es mēģināju pārslēgties uz citu kanālu.