XVI nodaļa
«Sievietes ir jamil, nevis jāsaprot.»
Oskars Vailds (1854—1900)
Es noskatījos, kā viņi attālinās, tad lēni sāku soļot. Vieglāk bija iet, nekā stāvēt uz vietas, un tuvumā nebija, kur apsēsties. Kāja sāpēja un mani pārņēma pēdējo pāris dienu nogurums. Arī galva bija kā iztukšota. Es turpināju soļot uz Ruffles viesnīcas pusi, it kā būtu ieprogrammējis šo maršrutu.
Ruffles izskatījās vēl skumjāk, nekā es atcerējos. Bet man bija aizdomas, ka rabīns Ezra zināja, ko runā — vai nu Ruffles, vai nekas. Jebkurā gadījumā es gribēju noslēpties no sabiedrības acīm, un būtu samierinājies ar vēl nolietotāku viesnīcu, lai tikai paliktu aiz slēgtām durvīm.
Cilvēkam pie reģistratūras letes es teicu, ka rabīns Ezra man ieteica šo viesnīcu, un jautāju, kādi numuri vēl ir brīvi. Man likās, ka viņš piedāvāja visdārgāko brīvo numuru — astoņpadsmit kronas.
Es izpildīju rituālu ar kaulēšanos, bet ne pārāk aizrautīgi. Mēs palikam pie četrpadsmit kronām, es samaksāju un paņēmu atslēgu, klerks pasniedza man lielu grāmatu. «Parakstieties šeit, un parādiet čeku par gaisu.»
«E? Kopš kura laika tad tādi mēsli?»
«Kopš jaunās administrācijas, brāl. Man tā jaunā kārtība nepatīk tieši tāpat, kā jums, bet vai nu es samierinos, vai arī viņi aiztaisa manu bodīti ciet.»
Es mirkli padomāju. Vai es biju «Ričards Eimss»? Kāpēc gan likt policistiem siekaloties, domājot par lielo atlīdzību? Kolins Kempbels? Kāds ar labu atmiņu varētu to atcerēties — un iedomāties par Valkeru Evansu.
Es uzrakstīju «Ričards Kempbels, Novilena.»
«Paldies, gospoģin. Istaba L ir šī gaiteņa galā pa kreisi. Mums nav restorāna, bet no virtuves var pasūtīt ēdienu. Ja
jūs vēlaties pusdienot šeit, atcerieties, ka virtuve beidz strādāt divdesmit vienos. Izņemot dzērienus un ledu. Bet gaiteņa otrā pusē apmēram piecdesmit metrus uz ziemeļiem ir «Nevīžīgais Džo», kas atvērts visu nakti. Numurā nav paredzēts gatavot ēdienu.»
«Paldies.»
«Vai jūs vēlaties sabiedrību? Kādu vien gribat — abu dzimumu, jebkuras novirzes, jebkura vecuma — tikai mūsu vislabākajiem klientiem.»
«Paldies vēlreiz, esmu ļoti noguris.»
Istaba bija visai piemērota manām vajadzībām, neņemot vērā tās nolietotības pakāpi. Tajā atradās viena gulta un izvelkams dīvāns, neliela duša ar visu nepieciešamo, un nekāda ūdens limita — es apsolīju sev karstu vannu… vēlāk, vēlāk! Vienigās istabas stūrī novietotais plaukts acīmredzot bija paredzēts komunikāciju termināla novietošanai, bet pašlaik bija tukšs. Blakus tam atradās akmenī iestrādāta misiņa plāksne:
OTRDIEN, 2075. GADA 14. MAIJĀ, ŠAJĀ ISTABĀ ADAMS SELENS, BERNARDO DE LA PASS, MANUELS DEIV1SS UN VAIOMINGA NOTA RADĪJA PLĀNU,
KAS LIKA AUST BRĪVAM MĒNESIM.
ŠEIT VIŅI PASLUDINĀJA REVOLUCIJU!
Bet mani tas neiespaidoja. Jā, tie četri bija Revolūcijas varoņi, bet tajā gadā, kad es apglabāju Kolinu Kempbelu un radīju Ričardu Eimsu, es apmetos neskaitāmos viesnīcu numuros Lunasitijā, un lielākajā daļā no tām bija tieši tāda pati plāksne. Tāpat kā ar uzrakstu «Šeit ir dzīvojis Vašingtons» manā dzimtenē — ēsma tūristiem, kuras saistība ar realitāti ir visai neticama varbūtība.
Bet man bija vienalga. Es noņēmu kājas protēzi, apgūlos un mēģināju atslābināties.
Gvena! Ak, nolādēts, nolādēts, nolādēts! Vai es biju cietpaurains dumiķis? Varbūt. Bet, sasodīts, ir kādas robe
žas. Man lielākoties nenāca ne prātā apvainoties uz Gvenu. Viss bija kārtībā, ja viņa pieņēma lēmumus par mums abiem, un es pat neiepīkstējos, kad viņa to darīja bez konsultēšanās ar mani. Bet viņai nevajadzēja pamudināt šo nespējnieku neklausīt mani — vai arī vajadzēja? Man nevajadzētu ar to samierināties. Tā nav iespējams dzīvot.
Bet es nevaru dzīvot bez viņas!
Nav tiesa, nav tiesa! Līdz pat šīs nedēļas sākumam — mazliet vairāk kā pirms trim dienām — tu dzīvoji bez viņas… un tu vari iztikt bez viņas arī tagad.
Es varu iztikt arī bez savas amputētās kājas. Bet man nepatīk kājas trūkums un es pie tā nekad nepieradīšu. Protams, tu vari iztikt bez Gvenas, tu bez viņas nenomirsi — bet atzīsti to, stulbeni: pēdējo trīsdesmit gadu laikā tu esi bijis laimīgs tikai šo īso laiciņu — tās stundas, kopš Gvena pārnāca uz tavu dzīvokli un apprecējās ar tevi. Tās bija briesmu un netaisnības, cīņu un grūtību pārpilnas stundas. Laime plūda pāri malām tāpēc, ka viņa vienkārši bija blakus.
Un tagad tu viņu padzini.
Uzliec savu stulbo cepuri. Piestiprini to ar kniedēm, tev nekad nevajadzēs to noņemt.
Bet man bija taisnība!
Nu un? Kāds gan sakars «taisnībai» ar palikšanu precētam?
Es laikam biju aizmidzis (nogurums bija nāvīgs), jo atcerējos notikumus, kas nekad nebija notikuši, un murgoju
— piemēram, ka Gvena ir izvarota un nogalināta Tumšajā alejā. Bet izvarošana Lunasitijā notiek tikpat reti, cik ikdienišķi tās ir Sanfrancisko. Kopš pēdējā šāda nozieguma pagājuši vairāk kā astoņdesmit gadi, un zemes ložņa, kas to izdarīja, nesagaidīja stundu, kad viņu izsviestu Izplatījumā — vīrieši, kas sadzirdēja sievietes kliedzienus, nekavējoties saraustīja varmāku gabalos.
Vēlāk noskaidrojās, ka viņa bija kliegusi tāpēc, ka viņš nebija samaksājis. Tas nebija svarīgi. Mēness iedzīvotājam ielasmeita ir tikpat svēta persona kā Jaunava Marija. Es esmu Mēness iedzīvotājs tikai pēc pieņēmuma, bet šim
principam es piekritu ar visu sirdi un dvēseli. Vienīgais piemērotais sods par izvarošanu ir nāve — vienmēr un bez attaisnošanas iespējām.
Tur, uz Dubļu pikas, bija tādi likuma panti, kā «samazināta atbildība» un «nav vainīgs prāta nespējas dēļ». Šādi teikumi Mēness iedzīvotāju satracinātu. Lunasitijā cilvēkam jābūt garīgi slimam, lai vispār iedomātos par izvarošanu; tādas iedomas realizācija būtu visspēcīgākais no iespējamajiem ārprāta pierādījumiem — bet Mēness iedzīvotāju vidū šāda slimība neizraisītu ne mazāko līdzjūtību. Un uz Mēness nenodarboļas ar izvarotāja psihoanalīzi — viņi to nogalina. Uzreiz. Atri. Brutāli.
Sanfrancisko derētu pamācīties no Mēness iedzīvotājiem. Tāpat vajadzētu pamācīties jebkurai pilsētai, kurā sievietei ir bīstami staigāt vienai. Uz Mēness mūsu lēdijas nekad nebaidās no vīriešiem — ģimenē, draugu vai svešinieku vidū; Lunasitijā vīrieši nedara pāri sievietēm — vai arī viņi mirst!
* * *
Es biju pamodies, šņukstot neciešamās sāpēs. Gvena bija mirusi, viņa bija izvarota un noslepkavota, un tā bija mana vaina!
Pat vēlāk, kad biju pietiekami atmodies, lai atgrieztos savā parastajā apziņas plūdumā, es vēl joprojām raudāju — zināju, ka tas bija tikai sapnis, nejauks murgs… bet mana vainas apziņa nebija mazinājusies. Es patiešām biju izrādījies nespējīgs aizstāvēt savu dārgumu. Es biju teicis, lai viņa iet prom: «… ej tālāk, un neatskaties!» Ak, stulbenis!
Ko lai es daru?
Sameklē viņu! Varbūt viņa piedos. Šķiet, ka sievietēm ir gandrīz neizsmeļama piedošanas spēja. (Tā kā piedošana parasti ir vajadzīga vīrietim, tad tam jābūt kādam rasu izdzīvošanas principam.)
Bet vispirms man vajadzēja viņu atrast.
Es jutu neapslāpējamu vajadzību iet ārā un sākt meklēt
— lekt zirga mugurā un mesties visos virzienos. Bet tas ir klasiskais piemērs, kas pieminēts visās matemātikas mācību grāmatās — kā nemeklēt kādu, kas ir pazudis. Man nebi
ja ne jausmas, kur meklēt Gvenu, bet varbūt viņa atrastu mani, pārbaudot Raffles viesnīcu — ja viņa būtu pārdomājusi. Ja tā būs, man jābūt šeit, nevis jāklīst apkārt.
Bet es varēju paplašināt iespējas. Piezvanīt uz Daily Lunatic un ievietot sludinājumu — vairāku veidu, parasto sludinājumu, sludinājumu rāmītī un — vislabāk! — komercsludinājumu, kas kopā ar Lunatic ikstundas ziņu pārraidi nonāktu katrā terminālā.
Ja tas neko nedos, ko tad tu darīsi?
Ak, aizveries un uzraksti to sludinājumu!
Gvena, piezvani man uz Raffles. Ričards.
Gvena, lūdzu, piezvani man! Es esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, Ričards.
Dārgā Gvena, tā dēļ, kas starp mums bija, lūdzu, piezvani man. Esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, kā vienmēr — Ričards.
Gvena, es kļūdījos. Ļauj man mēģināt vēlreiz. Esmu Raffles viesnīcā. Mīlu, Ričards.
Es nervozi pārskatīju to un beidzot nolēmu, ka otrais bija vislabākais — tad pārdomāju un nospriedu, ka tomēr ceturtais. Pārdomāju atkal — otrā teikuma vienkāršība šķita pievilcīgāka. Vai tomēr labāk pirmais. Ak, pie velna, stulbeni, vienkārši uzraksti sludinājumu. Lūdz viņu piezvanīt — ja tev būs jelkāda iespēja, viņa nepievērsīs uzmanību vārdu izvēlei.
Vai piezvanīt no viesnīcas? Nē, labāk atstāt tur ziņu ar informāciju Gvenai, kur un kāpēc tu iesi un cikos tu būsi atpakaļ, un, lūdzu, pagaidi… tad steidzies uz laikraksta redakciju un uzreiz ieliec sludinājumu terminālos un viņu nākamajā izdevumā. Tad steidzies atpakaļ.
Tā nu es pieliku kājas protēzi, uzrakstīju zīmīti, ko atstāt reģistratūrā, un paķēru savu spieķi — un atkal novēroju spēju pieņemt lēmumus nepilnas sekundes laikā, kā jau vairākkārt savā dzīvē — un tieši tas man liek domāt, ka ši trakā pasaule tomēr ir kaut kā iekārtota, nevis haotiski eksistē.
Kāds klauvēja pie manām durvīm…
Es steidzos atvērt. Tā bija viņa! Lai slavētas debesis, aleluja!
Viņa izskatījās vēl mazāka, nekā man likās, un acis šķita lielas, apaļas. Viņa turēja mazo kļaviņu kā mīlas apliecinājumu — varbūt tas tā arī bija domāts. «Ričard, vai tu ļausi man atgriezties? Lūdzu?»
Viss notika vienlaicīgi — es paņēmu mazo kociņu, noliku to zemē, un pacēlu Gvenu rokās, aizvēru durvis, apsēdināju viņu sev blakus uz dīvāna, un mēs šņukstējām, un raudājām, un runājām abi vienlaicīgi.
Pec brītiņa mēs nomierinājāmies un es biju pietiekami kluss, lai dzirdētu, ko viņa saka: «Piedod, Ričard, man nebija taisnība, man vajadzēja tevi atbalstīt, bet es biju aizskarta un dusmīga, un pārāk lepna, lai pagrieztos atpakaļ un pateiktu tev to, un kad es tomēr pagriezos, tu jau biji prom, un es nezināju, ko darīt. Ak Dievs, dārgais, nekad vairs neļauj man tevi pamest, liec man palikt! Tu esi lielāks par mani, ja es vēl kādreiz sadusmošos un mēģināšu aiziet, pagriez mani atpakaļ, bet neļauj man aiziet!»
«Es nekad tev vairs neļaušu aiziet. Es kļūdījos, dārgā; man nevajadzēja tam pievērst tik lielu uzmanību, tas nenāk par labu mīlestībai un cieņai. Es padodos. Padari Bilu par rotaļlietu, kādā veidā vien tu vēlies, es neteikšu ne vārda. Sabojā viņu.»
«Nē, Ričard, nē! Man nebija taisnība. Bilam vajadzēja stingru mācību, un man vajadzēja tevi atbalstīt un ļaut tev viņu pārmācīt. Tomēr…» Gvena pasniedzās pēc savas somas un atvēra to. Es teicu: «Uzmanies no aligatora.»
Pirmo reizi viņa pasmaidīja. «Adele norija to āķi nekavējoties.»
«Vai tu gribi teikt, ka tur nav nekāda aligatora?»
«Ak Dievs, mīļais, vai tu domā, ka es esmu ekscentriska?»
«Ak, lai Dievs pasarg’!»
«Tur bija tikai peļu slazds un viņas iztēle. Lūdzu…» Gvena nolika sev blakus uz dīvāna naudas kaudzīti, gan banknotes, gan monētas. «Es liku Bilam atdot to atpakaļ. Tas ir, atdot to, kas tur bija palicis, tur vajadzēja būt trīs reizes vairāk. Man liekas, ka Bils ir no tiem vājajiem rak-
stūriem, kas nevar nēsāt naudu un neiztērēt to. Man jāizdomā, kā viņu sodīt par to, līdz viņš saprot. Pašlaik viņam netiks dota nekāda nauda, kamēr viņš to nenopelnīs.»
«Tikko viņš nopelnīs kādu naudu, viņam nāksies samaksāt man par gaisu — deviņdesmit dienas,» es ieteicos. «Gvena, es patiešām par to dusmojos. Es dusmojos uz viņu, ne jau uz tevi. Uz viņa attieksmi pret maksu par gaisu. Bet man ir žēl, ka es liku dusmām nākt pār tavu galvu.»
«Bet tev bija taisnība, dārgais. Bila attieksme pret maksu par gaisu attiecas uz viņa dumjību vispār. To es esmu atklājusi. Mēs sēdējām Vecajā Domā un runājām par daudz ko. Ričard, Bilā ir sociālisma infekcija visļaunākajā forma, viņš domā, ka pasaule ir parādā par to, ka viņš dzīvo. Viņš man godīgi pateica, ka, protams, katram pienākas labākā medicīniskā apkalpošana — par velti, protams, neierobežota, protams, un valdībai par to jāmaksā. Viņš pat nespēja saprast šo prasību matemātisko neiespējamību. Bet Bils no visas sirds tic ne tikai gaisam par velti un medicīnai par velti, bet ari uzskata, ka visam, ko viņš vēlas, ir jābūt iespējamam… un jābūt par velti.» Viņa nodrebinājās. «Es nepieņemu viņa viedokli nevienā jautājumā.»
«Banderlogu ceļa dziesma.»
«Piedod?»
«Tās ir Radjarda Kiplinga dzejas, viņš dzīvoja pirms vairākiem gadsimtiem. Banderlogi — pērtiķi — ticēja, ka viss ir iespējams, ja tikai vēlas.»
«Jā, tas ir Bils. Visā nopietnībā viņš man skaidro, kā vajadzētu būt… un tad no valdības ir atkarīga īstenošana. Tikai jāpieņem likums. Ričard, viņš domā par valdību tāpat, kā mežoņi domā par saviem elku dieviem. Vai — nē, es nezinu, es nesaprotu, kā darbojas viņa prāts. Mēs runājāmies, bet nesapratāmies. Viņš tic visām tām muļķībām. Ričard, mēs pieļāvām kļūdu — vai ari es. Mums nevajadzēja glābt Bilu.»
«Tu maldies, mīļā.»
«Nē, dārgais. Es domāju, ka varēšu viņu rehabilitēt, un
kļūdījos.»
«Es domāju ko citu, kad teicu, ka tu maldies. Vai tu atceries žurkas?»
«Oo!»
«Nerunā ar tādu nožēlu. Mēs paņēmām Bilu līdzi, jo abi baidījāmies, ka pretējā gadījumā viņu nogalinās, varbūt žurkas viņu apēdīs dzīvu. Gvena, mēs abi zinām, ko nozīmē pievākt noklīdušu kaķēnu, mēs abi saprotam «Ķīniešu pienākumu». Jebkurā gadījumā mēs to izdarījām.» Es pacēlu viņas zodu un noskūpstīju Gvenu. «Un mēs to darīsim atkal, šobrīd pat. Zinot, cik tas maksā.»
«O, es mīlu tevi!»
«Es arī tevi mīlu, pie tam vēl ļoti vulgāri.»
«Mm… tagad?»
«Man jāiet vannā.»
«Mēs varam mazgāties vēlāk.»
Es tikko biju ienesis Gvenas pārējo bagāžu, kas uz laiku bija piemirsusies ārpusē pie numura durvīm — un, par laimi, tā bija palikusi neskarta — un mēs grasījāmies iet vannā, kad Gvena noliecās pār mazo kociņu, tad pacēla to un nolika uz plaukta, lai vieglāk varētu to aizsniegt. «Dāvana tev, Ričard.»
«Ak Dievs! Meitenes? Vai dzērieni?»
«Ne viens, ne otrs. Kaut gan abas lietas ir viegli pieejamas. Viesnīcnieks gribēja samazināt cenu, kad es maksāju par Bila numuru.»
«Bils ir šeit?»
«Uz vienu nakti, vislētākajā vienvietīgajā numurā. Ričard, es nezināju, ko darīt ar Bilu. Es būtu likusi viņam iet un sameklēt patvērumu Tumšajā alejā, ja nebūtu dzirdējusi, ka rabīns Ezra runāja kaut ko par žurkām. Sasodīts, šeit agrāk nebija žurku. Lunasitija zaudē savu labo slavu.»
«Man laikam jāpiekrīt, ka tev taisnība.»
«Es viņu arī pabaroju — te tālāk ir «Nevīžīgais Džo». Viņš ēd par četriem — varbūt tu esi to ievērojis?»
«Jā gan.»
«Ričard, es nevarēju atstāt Bilu nepaēdušu un bez drošām naktsmājām. Bet rīt būs jauna diena. Es teicu, lai viņš sakārtojas pirms brokastīm.»
«Hmmm. Bils melotu zupas šķīvja dēļ. Viņš ir bēdīgs gadījums, Gvena, visbēdīgākais.»
«Es nedomāju, ka viņš varētu pārliecinoši melot. Vismaz es viņam liku par šo to padomāt. Viņš zina, ka esmu dusmīga uz viņu, ka nepiekrītu viņa domām, un ka brīvpusdienām drīz pienāks gals. Es ceru, ka viņš pavadīs bezmiega nakti. Te būs, dārgais…» Viņa bija iebāzusi roku zem kļavas saknēm. «Ričardam. Būtu labi tās nomazgāt.» Viņa pasniedza man sešas patronas, Skoda 6,5 mm — vai arī ļoti labas kopijas.
Es paņēmu vienu un apskatīju.
«Brīnumdare, tu joprojām mani pārsteidz. Kur? Kad?
Kā?»
Izdzirdējusi uzslavu, Gvena izskatījās saulaini laimīga un apmēram divpadsmitgadīga. «Šorīt. Honkongā. Melnajā tirgū, protams, kas nozīmē — zem letes pie Sears. Es paslēpu savu Miyako zem kļaviņas, ejot iepirkties, un munīciju ieliku turpat, kad gāju prom no Ksijas nama. Mīļais, es nezināju, kādas pārbaudes mums nāktos izturēt, ja sāktos kādas nepatikšanas Honkongā — un tās ari sākās, bet krustmāte mūs atbrīvoja.»
«Vai tu proti gatavot ēdienu?»
«Es to protu visai labi.»
«Tu proti šaut, tu māki vadīt rolligonu, tu vari tikt galā ar kosmosa kuģi, un tu proti gatavot ēdienu. Jauki, tu esi pieņemta darbā. Bet vai tev ir vel citas iemaņas?»
«Nu, mazliet zinu inženierzinātnes. Es kādreiz biju visai laba advokāte. Bet pēdējā laikā neesmu praktizējusi ne vienu, ne otru.» Viņa vēl piebilda: «Un es māku spļaut caur zobiem.»
«Supermeitene! Vai tu jelkad esi bijusi piederīga cilvēku rasei? Apdomā labi, atbilde tiks pierakstīta.»
«Es atsakos atbildēt. Pasūtīsim vakariņas, pirms viņi slēdz virtuvi.»
«Man liekas, tu gribēji iet vannā?»
«Jā, gribu. Taču, ja nepasūtīsim ēdienu tūlīt, mums būs jāģērbjas un jāiet uz «Nevīžīgo' Džo»… man nav nekādu iebildumu pret «Nevīžīgo Džo», bet negribas ģērbties. Šī ir pirmā reize, kad jūtos pilnīgi mierīga un varu būt di
vatā ar savu vīru, mm, pēdējā gadsimta laikā. Kopš mēs bijām tavā dzīvoklī Zelta Likumā pirms pavēles aizbraukt.»
«Trīs dienas.»
«Tik vien? Patiešām?»
«Astoņdesmit stundas. Varu apgalvot, ka visai aizņemtas stundas.»
Raffles ir visai laba virtuve, ja vien jūs paļaujaties uz šefpavāra izvēli; tovakar bija frikadeles un pankūkas, medus un alus mērce — dīvaina kombinācija, kas bija ļoti izdevusies. Svaigi salāti, eļļa un vīna etiķis. Siers un svaigas zemenes. Melnā tēja.
Mums viss garšoja, bet mēs būtu bijuši pateicīgi pat par labi sagatavotu vecu zābaku, jo kopš pēdējās ēdienreizes bija pagājis pārāk ilgs laiks. Ja tas būtu bijis cepts skunkss, es nebūtu pamanījis, Gvenas klātbūtne bija viss, kas man bija vajadzīgs.
Mēs bijām ēduši apmēram pusstundu, nemaz nemēģinot izlikties eleganti, kad mana dārgā ievēroja misiņa plāksni uz akmens pamata. Līdz šim viņa bija pārāk aizņemta, kas ir saprotami.
Viņa piecēlās un paskatījās uz to, tad teica klusinātā balsī: «Nu es būšu Holivudas ielene. Šī ir tā vieta! Ričard, šis ir pats Revolūcijas šūpulis! Un te es esmu sēdējusi, lamādamās un kasīdamās, it kā šī būtu parasta viesnīcas istaba.»
Es teicu: «Apsēdies un pabeidz vakariņas, mīļā. Trijos no četriem Lunasitijas viesnīcu numuriem ir šai līdzīgas zīmes.»
«Bet ne jau tādas! Ričard, kāds ir šīs istabas numurs?»
«Tai nav numura — tikai burts. Istaba L.»
«Istaba L — jā! Šī ir tā vieta! Ričard, katrai tautai tur, uz Dubļu pikas, tik nozīmīgā nacionālā svētvietā būtu mūžīgā uguns. Droši vien arī goda sardze. Bet te — kāds te pieliek to mazo misiņa plāksnīti, un viss. Pat Brīvā Mēness dienā. Bet tas jau ir Mēness. Dīvainākā mafija visā apgūtajā Izplatījumā. Ak Dievs!»
Es atbildēju: «Mīļā meitene, ja tu vēlies domāt, ka šajā istabā patiešām noticis tas, kas rakstīts uz plāksnītes, tad
labi. Pašlaik labāk apsēdies un paēd. Vai ari es apēdīšu tavas zemenes.»
Gvena neatsaucās, viņa apsēdās un klusēja. Viņa tikko pieskārās augļiem un sieram. Beidzot es pārtraucu klusumu: «Sirsniņ, kaut kas tevi nomāc.»
«Es no tā nenomiršu.»
«Man prieks to dzirdēt. Nu, kad tu gribēsi runāt, es būšu pati uzmanība. Kamēr tu neko nesaki, es ausis izmantošu kā vēdekli. Es tevi nesteidzinu.»
«Ričard…» viņas balss bija tikko dzirdama. Es biju pārsteigts, ieraugot asaras lēnām ritam pār viņas vaigiem.
«Jā, dārgā?»
«Es esmu tev melojusi. Es…»
«Pagaidi. Mana mīla, mana mazā mīļā meitene, es vienmēr esmu uzskatījis, ka sievietēm jāatļauj melot tik daudz, cik viņām nepieciešams, un nekad nevajag par to sodīt. Meli ir viņu vienīgā aizsardzība pret nedraudzīgo pasauli. Es neesmu tevi izprašņājis par tavu pagātni — vai ne?»
«Nē, bet…»
«Atkal pagaidi. Es neesmu to darījis. Tu šo to esi labprātīgi pastāstījusi. Bet pat tādā gadījumā pāris reizes esmu tevi apstādinājis, kad tev uznāca autobiogrāfisku sarunu lēkmes. Gvena, es neapprecējos ar tevi naudas dēļ vai tavas ģimenes pagātnes dēļ, vai tavu smadzeņu dēļ, pat ne tādēļ, ka esi talantīga gultā.»
«Pat ne tādēļ? Tad jau nekas daudz nepaliek.»
«Paliek gan. Es apbrīnoju tavas horizontālās iemaņas un tavu entuziasmu. Bet šajā jomā kompetentas sievietes nav retums. Piemēram, Ksija. Es pieņemu, ka viņa ir gan prasmīga, gan aizrautīga.»
«Viņa varbūt ir divreiz prasmīgāka par mani, bet, lai es esmu nolādēta, ja viņa ir aizrautīgāka.»
«Viss kārtībā, kad tu esi atpūtusies. Bet nenovērsīsimies no sarunas tēmas. Vai gribi zināt, kāpēc esi tik īpaša?»
«Jā! Nu, vismaz man tā liekas. Ja vien tur nebūs paslēptas mīnas.»
«Nav gan. Mana mīļā, tava unikālā un neatkārtojamā īpašība ir: es esmu laimīgs, kad tu esi man blakus.»
«Ričard!»
14 — 2689
209
«Beidz pinkšķēt. Nevaru ciest sievieti, kurai pār virslūpu līst asaras.»
«Rupeklis. Es raudāšu, ja man liksies, ka sasodīti vajag… un tagad man to vajag. Ričard, es tevi mīlu!»
«Es arī tevi mīlu, mazulīt. Es gribēju teikt — ja tavi pašreizējie meli atklājas, necenties uzbūvēt vēl vienu konstrukciju, kas pilna ar drudžainiem apgalvojumiem, ka šī beidzot ir patiesība, tīra patiesība, un nekas cits kā patiesība. Aizmirsti to. Vecā konstrukcija var būt nolietojusies — bet man ir vienalga. Es nemeklēju trūkumus vai pretrunas tāpēc, ka tas mani neinteresē. Es tikai gribu dzīvot kopā ar tevi, turēt tavu roku un klausīties tavā krākšanā.»
«Es nekrācu! Ee… vai ne?»
«Es nezinu. Mēs esam pārāk maz gulējuši pēdējo astoņdesmit stundu laikā, lai krākšana kļūtu par aktuālu problēmu. Pajautā man pēc piecdesmit gadiem.» Es pasniedzos pāri galdam, pieskāros viņas krūtsgalam, un skatījos, kā tas piebriest. «Es gribu turēt tavu roku, klausīties tavā krākšanā, un laiku pa laikam — nu, vienreiz vai divreiz mēnesī…»
«Vienreiz vai divreiz mēnesī!»
«Vai tas būtu pārāk bieži?»
Viņa nopūtās. «Laikam jau man jāsamierinās ar to, kas ir. Vai arī jāmetas uzdzīvē.»
«Uzdzīvē? Kādā uzdzīvē? Es teicu, ka vienreiz vai divreiz mēnesī mēs iziesim vakariņās, vai uz kādu izrādi, vai uz naktsklubu. Nopirkšu tev ziedu, ko ievīt matos. Labi, biežāk, ja tu uzstāj… bet pārāk bieža naktsdzīve traucē rakstīšanu. Esmu nolēmis tevi atbalstīt, mana mīļā, par spīti tiem zelta maisiem, kas tev pieder.» Es piebildu: «Kāda problēma, dārgā? Kāpēc tāda izteiksme tavā sejā?»
«Ričard Kolins, bez šaubām tu esi viskaitinošākais vīrietis, ar kādu es jelkad esmu bijusi ‘precējusies. Vai pat gulējusi.»
«Vai tu ļāvi viņiem gulēt?»
«Ak, mīļo māt! Man nevajadzēja tevi glābt no Grietas. Vienreiz vai divreiz mēnesī! Tu man diktē noteikumus, un tad aizcērt lamatas.»
«Madam, es nezinu, par ko jūs runājat.»
«Zini gan! Tu domā, ka es esmu maza, sasvidusi nimfo-
māne!»
«Tu nemaz neesi pārāk maza.»
«Turpini vien tālāk, droši. Pamudini mani vēl stiprāk, un es mūsu laulībā ieviesīšu otru vīru. Čoi-Mu ar mums precētos — es zinu.»
«Čoi-Mu ir īsts virs, tas tiesa. Un esmu pārliecināts, ka viņš precētos ar tevi, viņam galvaskausā nav skaidas. Ja tu esi izvēlējusies, es darīšu visu, lai viņš justos mājīgi. Kaut gan es nebiju iedomājies, ka tu viņu tik labi pazīsti. Vai tu runāji nopietni?»
«Nē, nolādēts! Es nekad neesmu praktizējusi poligāmiju, tikt galā ar vienu vīru jau ir pietiekami grūti. Kapteinis Mersijs ir jauks zēns, bet viņš man ir par jaunu. 0, es nedomāju, ka atteiktu viņam vienu nakti, ja viņš pietiekami eleganti palūgtu. Bet tikai tā, prieka pēc, nekā nopietna.»
«Es arī nedomāju, ka tu viņam atteiktu. Tikai tu laikus man paziņo, ja vari, lai es to graciozi neievērotu. Vai arī asistēt un izsniegt dvieļus. Kā lēdija vēlas.»
«Ričard, tu visam piekrīti.»
«Tu gribi, lai es esmu greizsirdīgs? Bet mēs esam uz Mēness, un es esmu Mēness iedzīvotājs. Kaut arī tikai pēc pieņemtā vārda, bet tomēr. Neesmu nekāds zemes ložņa, kas dauzītu galvu pret sienu.» Es apklusu un noskūpstīju viņas roku. «Mana brīnišķīgā mīļākā, tu patiešām esi maza. Bet tava sirds ir liela. Kā visu pasaules labumu, tevis pietiek tik daudz vīriem un mīļākajiem, cik vien tu vēlies. Esmu laimīgs but pirmais — ja vien esmu pirmais — starp līdzīgiem.»
«Vai tas ir duncis, ko es redzu?»
«Nē, lāsteka.»
«Tiešām? Ķersim to, kamēr tā nav izkususi.»
Mēs to arī darījām, bet tikai nedaudz, es biju noguris. Vēlāk teicu: «Gvena, kāpēc tu sarauci pieri? Vai es biju tik slikts?»
«Nē, mīļais. Bet man vēl joprojām prātā tie meli… un šoreiz, lūdzu, nemaini sarunas tēmu. Es zinu, ka uzraksts uz tās misiņa plāksnes ir pareizs, jo es pazinu trīs no
tiem četriem. Pazinu ļoti labi, divi no viņiem bija mani adoptējuši. Mīļais, es esmu Mēness Brīvvalsts Tēvs — Dibinātājs.»
Es neteicu neko, jo reizēm nav iespējams atrast vārdus. Pēc brītiņa Gvena sagrozījās un ierunājās gandrīz dusmīgā balsī. «Neskaties uz mani tā! Es zinu, par ko tu domā — 2076. gads bija visai sen. Tā nu tas ir. Bet, ja tu apģērbtos, es aizvestu tevi uz Veco Domu un parādītu sava zīmoga un pirkstu nospiedumus uz Neatkarības Deklarācijas. Varbūt tu neticēsi, ka tas ir mans zīmogs… bet pirkstu nospiedumus nav iespējams viltot. Vai mēs aiziesim apskatīties?»
«Nē.»
«Kāpēc ne? Gribi zināt, cik man gadu? Es esmu dzimusi 2063. gada Ziemsvētku dienā, tātad man bija divpadsmit ar pusi, kad es parakstīju Deklarāciju. Tas izsaka visu par manu vecumu.»
«Dārgā, kad es nolēmu kļūt par Mēness «iedzimto» vai vismaz ticamu iedzīvotāja kopiju, es izstudēju Mēness vēsturi, lai tiktu cauri. Parakstītāju vidū nav nevienas Gvendolinas. Es nesaku, ka tu meloji — tad tev droši vien bija cits vārds.»
«Jā, protams. Heizela. Heizela Mīda Deivisa.»
«Heizela. Vēlāk ieprecējusies Stouna bandā. Bērnu palīdzības dienesta vadītāja. Mm, Heizela bija rudmate.»
«Jā. Tagad es varu nedzert tās tabletes un ļaut matiem ataugt dabiskajā krāsā. Ja vien tev patīk šis tonis.»
«Matu krāsai nav nozīmes. Bet — Heizela, kāpēc tu apprecējies ar mani?»
Viņa nopūtās. «Mīlestības dēļ, dārgais, un tā ir patiesība. Lai palīdzētu tev, kad tu biji nepatikšanās… un arī tā ir patiesība. Tāpēc, ka tas bija nenovēršami, un arī tā ir tiesa. Kādā citā laikā un vietā vēstures grāmatās būs rakstīts, ka Heizela Stouna atgriezās uz Mēness, apprecējās ar Ričardu Eimsu jeb Kolinu Kempbelu… un šis pāris tad izglāba Ādamu Selenu, Revolūcijas Komitejas priekšsēdētāju.»
«Tas jau ir uzrakstīts? Nolemts?»
«Ne gluži, mans mīļais. Citās vēstures grāmatās ir rakstīts, ka mēs kļūdījāmies… un gājām bojā.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ