XIX nodaļa

«Nelietībai ir robežas, muļķībai nav.»

Napoleons Bon aparts (1769—1821)

Ka var strīdēties ar sievieti, kura izvairās no strīdiem? Es gaidīju, ka Gvena sāks pierādīt savu pēdējo paziņoju­mu, piesaucot visus iespējamos lieciniekus, lai mani pārlie­cinātu. Tā vietā viņa skumji atbildēja: «Es zināju, ka tas bija viss, uz ko varēju cerēt. Man būs tikai jāgaida. Ri­čard, vai mums ir jāiet vēl kaut kur bez Macv’s un galvenā pasta, pirms dodamies uz Valdības kompleksu?»

«Man jāatver jauns norēķinu rēķins un tad jāpārskaita mans pašreizējais konts no Zelta Likuma. Nauda manā ka­batā kļūst anēmiska.»

«Bet, dārgais, es jau esmu tev teikusi. Ar naudu nav prob­lēmu.» Viņa atvēra somiņu, izvilka naudas paciņu un sāka no tas ņemt simt kronu banknotes. «Protams, manus izdevumus apmaksā darba devējs.» Viņa pasniedza man naudu.

«Pagaidi!» es teicu. «Pietaupi savu naudiņu, meitenīt. Es apņēmos atbalstīt tevi. Nevis otrādi.»

Es iedomājos, ka atbildē būs vārds «macho» vai «vīriešu šovinistu cūka», vai vismaz «kopējs īpašums». Tā vietā viņa man viegli iedunkāja. «Ričard? Vai tavs bankas konts Zelta Likumā bija ar numuru? Ja nē, uz kāda vārda?»

«E? Nē. Uz Ričarda Eimsa vārda, protams.»

«Kā tu domā, vai misteru Setosu tas neinteresē?»

«O! Mūsu laipnais saimnieks. Mīļumiņ, esmu laimīgs, ka tu esi šeit, lai domātu manā vietā.» Aste, kas vestu tieši pie manis, tikpat skaidri kā pēdas sniegā… lai Setosa galvu griezēji varētu mani izsekot un saņemt atlīdzību par manu miesu — dzīvu vai mirušu. Protams, visi bankas dokumenti ir konfidenciāli, ne tikai numurētie rēķini, bet «konfidenci­āls» nozīmē tikai to, ka nepieciešama nauda vai vara, lai pārkāptu likumus. Un Setosam bija gan viens, gan otrs.

«Gvena, atgriezīsimies un uzlabosim viņa gaisa kondicionieri vēlreiz. Tikai šoreiz Limburgas siera vietā izmantosim ciānkāliju.»

«Labi!»

«Kaut mēs to varētu. Tev taisnība, es nevaru pieskarties tam Ričarda Eimsa bankas kontam, kamēr mani meklē. Mēs izmantosim tavu naudu — uzskati to par aizņēmumu. Tikai reģistrē visu…»

«Tu reģistrē visu! Nolādēts, Ričard, es esmu tava sieva!»

«Izcīnīsimies par to vēlāk. Atstāj parūku un geišas tērpu šeit, mums šodien tam nebūs laika… jo man vispirms jāsa­tiek rabīns Ezra. Ja vien tu nevēlies kārtot savas darīšanas, kamēr es kārtoju savējās?»

«Vai tu esi slims? Es neizlaidīšu tevi no acīm.»

«Paldies, tā ir atbilde, ko es gribēju dzirdēt. Iesim ap­ciemot tēvu Ezru; tad dosimies dzīvo kompjūteru medībās. Ja paliks laiks, mēs varēsim paveikt citus darbus, kad at­griezīsimies.»

Bija priekšpusdiena, kad mēs devāmies meklēt rabīnu Ezru ben Deividu viņa dēla zivju tirgotavā pretī pilsētas bibliotēkai. Rabīns dzīvoja istabā aiz veikala. Viņš piekrita pakalpot man kā pasta sutījumu starpnieks. Es izskaidroju viņam savu paralēlo vienošanos ar tēvu Šulcu, tad uzrakstī­ju zīmīti, kas jāaizsūta «Henrietai van Lūnai».

Ezra to paņēma. «Es to tūlīt nosūtīšu no sava dēla ter­minālā, no šī brīža pēc desmit minūtēm tam vajadzētu tikt izdrukātam Zelta Likumā. Ar speciālo piegādi?»

(Pievērst tai uzmanību? Vai samierināties ar lēnāku pie­gādi? Zelta Likumā kaut kas brieda, Hendrikam Šulcam varbūt ir kādas atbildes.) «Jā, lūdzu, speciālo piegādi.»

«Ļoti labi. Atvainojiet uz acumirkli.» Viņš aizbrauca savos ratiņos un atgriezās pēc maza brītiņa. «Zelta Likums saņēma ziņu. Tagad pie citām lietām — es jūs gaidīju, doktor Eims. Tas jaunais cilvēks, kas vakar bija kopā ar jums — vai viņš ir jūsu ģimenes loceklis? Vai uzticams darbinieks?»

«Ne viens, ne otrs.»

16 — 2589

241

«Interesanti. Vai jus sūtījāt viņu pie manis uzzināt, kas solīja atlīdzību par jums un atlīdzības lielumu?»

«Es to noteikti nedarīju! Vai jūs viņam kaut ko pateicāt?»

«Dārgo ser! Jūs runājāt par tradicionālajām Trim Dienām.»

«Paldies, ser.»

«Nav par ko. Tā kā viņš sameklēja mani šeit, nevis sa­gaidīja mana oficiālā darba laika sākumu, es iedomājos, ka ir kāda steidzama lieta. Tā kā jūs viņu nepieminējāt, es secināju, ka ši steidzamā lieta ir viņa, nevis jūsējā. Tagad es pieņemu, ka viņš nevēl jums labu, ja vien jūs mani ne­pārliecināsiet par pretējo.»

Es īsumā izstāstīju rabīnam par mūsu attiecībām ar Bilu. Viņš pamāja. «Vai jūs zināt Marka Tvena komentāru par šādiem gadījumiem?»

«I.iekas, ka ne.»

«Viņš teica — ja tu pieņem noklīdušu suni, baro un rū­pējies par to, tas tev nekodīs. Pēc viņa domām, tā ir gal­venā atšķirība starp cilvēku un suni. Es pilnībā nepiekritu Tvenam. Bet viņš saprata to lietu.»

Es jautāju cenu, bez kaulēšanās samaksāju un piemaksā­ju veiksmei.

Valdības komplekss (oficiāli «Administrācijas centrs», šo vārdu savienojumu lieto tikai rakstītā veidā) atrodas Lunasitijas rietumos, Krīžu jūras vidū. Mēs tur ieradāmies dien­vidū — metro nav ballistiskais, bet tomēr tas ir ātrs. Mēs nonācām pie sava mērķa divdesmit minūtēs.

Dienvidus nebija pats labākais ierašanās laiks. Kom­plekss sastāv no valdības iestādēm; viss tiek aizvērts ne­steidzīgai pusdienu pārtraukuma stundai. Arī man likās, ka pusdienas ir laba doma, brokastis šķita atkāpušās tālā pa­gātnē. Kompleksa tuneļos bija vairākas ēdnīcas… un visos krēslos sēdēja vai nu ierēdņi, vai arī tūristi sarkanās fes­kās. Ārpus «Nevīžīgā Džo», «Mammas Virtuves» un «Antuāna nr. 2» gaidīja rindas. «Heizela, es redzu tālāk dažus automātus. Vai varu ieinteresēt tevi ar siltu kolu un aukstu sviestmaizi?»

«Nē, ser. Aiz pārtikas automātiem ir publiskais termināls. Es piezvanīšu, kamēr tu ēdīsi.»

«Es neesmu tik izsalcis. Kam tu zvanīsi?»

«Ksijai. Un Ingridai. Es gribu pārliecināties, vai Grieta veiksmigi tika mājās. Viņai varēja aizšķērsot ceļu tieši tāpat kā mums. Man vajadzēja piezvanīt jau vakar vakarā.»

«Tu to dari, lai atbrīvotos no uztraukuma, vai nu Grieta bija mājās aizvakar… vai arī ir par vēlu, un viņa ir mirusi.»

«Ričard!»

«Tas tevi uztrauc, vai ne? Piezvani Ingrīdai.»

Grieta atbildēja un iespiedzās, kad ieraudzīja GvenuHeizelu. «Mamm! Nāc ātri! Misis Hārdestija!»

Pēc divdesmit minūtēm mēs beidzām sarunu. Viss, ko bijām paveikuši — paziņojām Hendersoniem, ka esam ap­metušies Ruffles viesnīcā un ka par mūsu pasta adresi rū­pējas rabīns Ezra. Bet lēdijām patika viesoties, un viņas apsolīja viena otrai, ka drīz braukšot ciemos. Viņas sa­skūpstījās caur termināla videokameru — manuprāt, tehno­loģijas izšķērdēšana. Un arī skūpstu.

Tad mēs mēģinājām piezvanīt Ksijai… un ekrānā parādijas man nepazīstams vīrietis; viņš nebija reģistratūras dežurants, kurš dienā nomainīja Ksiju. «Ko jūs gribat?» viņš jautāja.

Heizela atbildēja: «Es gribētu runāt ar Ksiju, lūdzu.»

«Viņas te nav. Sanitārās uzraudzibas birojs viesnīcu slēdza.»

«Ak tā? Vai jūs man varētu pateikt, kur viņa ir?»

«Pamēģiniet runāt ar Sabiedriskās drošības priekšnieku.» Viņa seja izgaisa.

Heizela pagriezās un uzmeta man satrauktu skatienu. «Ričard, tas nevar būt. Ksijas viesnīca ir tikpat nevainoja­mi tīra kā viņa pati.»

«Shēma man ir skaidra,» es drūmi atbildēju, «un tev arī. Ļauj man pamēģināt.»

Es sameklēju kodu, piezvanīju Mēness Honkongas gal­venā kruķa birojam. Atbildēja paveca dežurējošā seržante. Es teicu: «Gospaža, es mēģinu atrast pilsoni vārdā Donga Ksija. Man teica…»

«Ja, es viņu reģistrēju,» viņa atsaucās. «Bet pirms stun­das viņa iemaksāja drošības naudu. Viņas te vairs nav.»

«Ak tā? Paldies, mem. Vai jūs zināt, kur es varētu viņu sazvanīt?»

«Nav ne jausmas. Piedodiet.»

«Paldies.» Es pārtraucu sarunu.

«Ak, dārgais.»

«Tā ir lepra, sirsniņ. Mums tā ir, un katrs, kas mums pieskaras, arī saslimst. Nolādēts!»

«Ričard, es konstatēju vienkāršu patiesību. Manā bērnī­bā, kad šī bija noziedznieku nometne, te bija vairāk brīvī­bas nekā tagad ar savu neatkarīgo valdību.»

«Varbūt tu pārspīlē, bet man liekas, ka Ksija tev pie­kristu.» Es iekodu lūpā un saraucu pieri. «Zini, kas vēl ir saslimis ar mūsu lepru? Čoi-Mu.»

«Tu tā domā?»

«Septiņi pret divi.»

«Nevajag derēt. Piezvani viņam.»

Uzziņas es atradu viņa privāto numuru, piezvanīju viņam uz mājām un izdzirdēju ierakstu bez attēla: «Runā Mersijs Čoi-Mu. Nevaru pateikt, kad būšu mājās, bet drīz pārbau­dīšu man atstātās ziņas. Lūdzu, runājiet pēc zvana.» Atska­nēja gongs.

Es padomāju un teicu:

«Te kapteinis Pusnakts. Mēs esam apmetušies vecajā Rafflcs viesnīcā. Mūsu kopīgam draugam vajadzīga pa­līdzība. Lūdzu, piezvaniet man uz Raffles. Ja manis tur nav, lūdzu, atstājiet ziņu, kad un kā es varu ar jums kon­taktēties.»

Es atkal izslēdzu sarunas režīmu.

«Dārgais, tu nepateici viņam rabīna Ezras kodu.»

«Tīšām, Sedija. Lai rabīna kods paliek Džefersonam Mao nezināms; Čoi-Mu sarunas varbūt noklausās. Man bija jānosauc kāda vieta, uz kurieni viņš var zvanīt… bet es nevaru riskēt un atklāt rabīna Ezras vārdu; tas lai pa­liek tēvam Šulcam. Atliec to, skaistulīt, man jāmeklē uzzi­ņās MH virsmas kontroles numurs.»

«Mēness Honkongas virsmas kontrole. Šis termināls ir oficiālām sarunām, lūdzu, īsi.» Bija dzirdama tikai balss.

«Vai es varu runāt ar kapteini Mersiju?»

«Viņa te nav. Es esmu viņa pagaidu aizvietotājs. Atstā­siet ziņu? Tikai ātri, man būs satiksme pēc četrām mi­nūtēm.»

(Aa…) «Šeit kapteinis Pusnakts. Pasakiet viņam, ka esmu vecajā Raffles viesnīcā, lai viņš piezvana.»

«Pagaidiet! Kapteinis Pusnakts?»

«Viņš zinās.»

«Un es ari zinu. Viņš devās iemaksāt drošības naudu — jūs jau zināt, par ko. Vai ari nē?»

«Par Ksiju?»

«Tieši tā! Man jāatgriežas pie saviem pienākumiem, bet es viņam pateikšu. Viss!»

«Ko tagad, Ričard?»

«Mesties uz visām pusēm.»

«Esi taču nopietns!»

«Vai tu vari iedomāties kaut ko labāku? Rinda pie «Mammas Virtuves» ir mazinājusies, ejam paēst.»

«Paēst, kamēr mūsu draugi ir briesmās?»

«Sirsniņ, pat ja mēs dotos atpakaļ uz Honkongu — un tādējādi bāztu savas galvas cilpā —, mums nebūtu nekādas iespējas viņus atrast. Mēs nevaram neko darīt, pirms ČoiMu zvana. Tas varbūt notiks pēc piecām minūtēm vai pēc piecām stundām. Es to iemācījos kaujās — nekad nepalaist garam izdevību paēst, izgulēties vai pačurāt, nākamā iespē­ja var būt pēc ļoti ilga laika.»

* * *

Es ieteicu «Mammas» ķiršu torti ar saldējumu. Heizela pasūtīja to pašu, bet brīdī, kad ar karotīti dzenāju pa šķīvi pēdējo kumosu, viņa bija tikko pieskārusies ēdienam. Es ierunājos: «Lēdij, jūs sēdēsiet šeit, kamēr būsiet apēdusi visu, kas ir uz jusu šķīvja.»

«Ričard, es nevaru.»

«Es negribētu tevi sist publiskā vietā…»

«Tad nedari tā.»

«Nedarīšu arī. Tā vietā es te sēdēšu, kamēr tu būsi visu apēdusi, pat ja tas nozīmētu, ka man nāktos nakšņot šajā krēslā.»

Heizela nepiedienīgi izteicās par mani, Džefersonu Mao un ķiršu torti, un beidzot apēda to. Trīspadsmitos divdes­mit mēs bijām pie kompleksa kompjūteru nodaļas durvīm. Jauneklis pie kontrolvārtiņiem pārdeva mums divas biļetes

par divām kronām četrdesmit un teica, ka nākamā ekskursi­ja sāksies pec paris minūtēm, tad ielaida mūs uzgaidāmajā telpā ar soliem un spoļu automātiem. Tur gaidīja desmit vai divpadsmit tūristi, lielāka daļa no vīriešiem bija ar sarka­nam feskām.

Kad mēs beidzot — apmēram pēc stundas — sākām, kopa ar mums bija jau deviņpadsmit vai divdesmit tūristi. Mūs ganīja gids — vai sargs — uniformā ar policista zī­motni. Mēs devāmies garā pastaigā pa milzīgo kompleksu

— garlaicīgs un nogurdinošs ceļojums. Katrā apstāšanās vietā gids teica no galvas iemācītu runu — varbūt viņš ne­bija pārāk labi to iemācījies, jo es atradu tajā kļūdas, kaut arī neesmu kontroles komunikāciju inženieris.

Bet es nepievērsu uzmanību kļudam. Tā vietā kļuvu ap­nicīgs saskaņā ar iepriekšēju vienošanos ar otru konspi­ratoru.

Kādā vietā musu gids skaidroja, ka inženiersistēmas kontrole ir decentralizēta un sadalīta pa visu Mēnesi gan ģeogrāfiski, gan pēc funkcijām — gaiss, kanalizācija, ko­munikācijas, ūdens, transports un tā tālāk —, bet visu pār­bauda tehniķi, kurus mēs redzējām pie saviem kompjūteriem. E^s pārtraucu viņu.

«Mīļo cilvēk, man liekas, ka jūs esat jauniņais šajā darba. Encyclopaedia Britannica skaidro, ka visu uz Mē­ness vada viens milzīgs kompjūters. Mēs esam šeit, lai ap­skatītu tieši to. Ne jau pie kompjūteriem sēdošo jauno klerku pakaušus. Tad apskatīsim to! To lielo kompjūteru. Holmsu IV.»

Gids nodemonstrēja savu profesionālo smaidu un paska­tījās uz mani ar dabisku nicinājumu, kādu izjūt Mēness ie­dzīvotājs pret Zemes tārpu. «Jūs esat dezinformēts. Tiesa, šāds kompjūters eksistēja, bet tas bija vairāk kā pirms piecdesmit gadiem. Tagad mēs sistēmu esam modernizējuši un decentralizējuši.»

«Jaunais cilvēk, vai jus vēlaties runāt pretī Britannica'?»

«Es jums stāstu vienkāršu patiesību. Tagad dosimies tālāk un…»

«Kas notika ar lielo kompjūteru? Ja to vairs neizmanto. Vai tā jus tikai sakāt.»

«Mmrn? Paskatieties sev aiz muguras. Redzat tās durvis? Tas ir aiz šīm durvīm.»

«Nāciet, parādiet mums to! Es samaksāju, lai redzētu tieši to.»

«Tas nav iespējams. Tā ir vēstures liecība, mūsu dižās pagātnes simbols. Ja jūs gribat to redzēt, tad jāiet pie Galileja Universitātes direktora un jāuzrāda savi dokumenti. Viņš jus aizsutis vienu māju tālāk! Tagad dosimies uz nā­kamo galeriju…»

Heizela nenāca tālāk kopā ar mums, bet man (sekojot instrukcijām) vienmēr bija padomā, uz ko norādīt un par ko uzdot muļķīgus jautājumus brīžos, kad šķita, ka mūsu gidam radīsies brīvs mirklis, lai paskatītos apkārt. Bet, kad beidzot mēs bijām apgājuši pilnu apli un atgriezāmies uz­gaidāmajā telpā, Heizela jau bija priekšā.

Es klusēju, kamēr nebijām tikuši ārā no kompleksa un aizgājuši līdz metro stacijai. Tad mēs pavirzījāmies tālāk no pārējiem, un es ierunājos: «Kā gāja?»

«Bez problēmām. Ar tādām atslēgām, kādas bija tām durvīm, man jau bija iznākusi darišana. Paldies, ka tu no­vērsi viņu uzmanību, kamēr tiku ar to galā. Laba izrāde, mīļais!»

«Vai tu dabūji to, ko meklēji?»

«Man liekas, ka ja. Es uzzināšu vairāk, kad tētis Manijs apskatīs manas fotogrāfijas. Tur ir tikai liela, pamesta telpa, Ričard, pilna ar vecmodīgām elektroniskām ierīcēm. Es to nofotografēju no apmēram divdesmit dažādiem rakursiem un katru kadru padarīju par stereo attēlu ar rokas ie­rīces palīdzību — tas nav nevainojami, bet esmu to darījusi.»

«Un tas ir viss? Šis apmeklējums?»

«Ja. Nu, gandrīz.»

Viņas balss bija aizsmakusi; es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņas acīs bija sariesušās asaras. «Kāpēc tā, dārgā! Kas noticis?»

«N… n… nekas.»

«Pastāsti man!»

«Ričard, viņš tur ir!»

«Mm?»

«Viņš tur ir aizmidzis. Es zinu, es varēju to just. Ādamu Selenu.»

Aptuveni tajā mirklī metro kapsula iebrauca stacijā, man par atvieglojumu — ir situācijas, kurās vārdi ir bezspēcīgi. Metro bija pārpildīts, pa ceļam mēs nevarējām sarunāties. Laikā, kad atkal iebraucām Lunasitijā, mana mīļotā bija no­mierinājusies un es varēju izvairīties no šīs sarunu tēmas. Ari gaiteņi bija cilvēku pārpildīti, un bija grūti sarunāties. Lunasitija ir pārpildīta jebkurā laikā, sestdienās puse Mē­ness iedzīvotāju no citām apmetnēm sabrauc iepirkties; šosestdien parasto pūli papildināja Šķirsta pielūdzēji un viņu sievas no visas Ziemeļamerikas un citām vietām.

Kad mēs izgājām no Rietumu metro stacijas otrajā rajo­na ārējā loka, mēs ieraudzījām Scars Montgomery. Es gra­sījos nogriezties pa kreisi uz Gatvi, kad Heizela mani apturēja. «Mm? Kas tur ir, mīļā?»

«Tavas bikses.»

«Vai mans rāvējslēdzējs ir vaļā? Nē, nav gan.»

«Mēs kremēsim tavas bikses, jo apglabāt jau ir par vēlu. Un tavu kreklu arī.»

«Es domāju, ka tu gribēji ātrāk tikt atpakaļ uz Raffles.»

«Tā ir, bet man vajadzēs tikai piecas minūtes, lai ap­ģērbtu tevi jaunās drēbēs.»

(Saprātīgi. Manas bikses bija tik netīras, ka riskēju tikt nodēvēts par sabiedrības veselību apdraudošu elementu. Un Heizela zināja, ko man patika valkāt ikdienā, jo biju paskaidrojis, ka nevalkāšu šortus pat tad, ja visi pārējie pieaugušie vīrieši Lunasitijā valkatu šortus, — gandrīz tā jau arī bija. Es pārāk nekautrējos par savu zaudēto kāju… bet gribu valkāt garas bikses, lai noslēptu protēzi. Tā ir mana personīgā problēma; es nevēlos to publiski ekspo­nēt.)

«Labi,» es piekritu. «Bet pirksim to, kas būs vistuvāk durvīm.»

Heizela mani izveda āra pēc desmit minūtēm, nopirkusi man trīs vienādus trīsdaļīgus uzvalkus, kas atšķīrās vienīgi ar krāsu. Ari cena bija pieņemama — vispirms viņa nokau­lēja līdz saprātīgai summai, tad spēlēja «maksā divkārt vai

neko» un uzvarēja. Viņa pateicās pārdevējam, iedeva dze­ramnaudu viena dzēriena vērtībā un līksmi devās ārā.

Viņa man teica: «Tu labi izskaties, mīļais.»

Es arī tā domāju. Šie trīs uzvalki bija gaiši zaļā, rozā un bāli violetā krāsā. Es biju izvēlējies violeto, man likās, ka tas vislabak piestāvēja manai ķermeņa uzbūvei. Es devos tālāk, spieķi vēzēdams un ar savu mīļoto pie rokas, un jutos lieliski.

Bet, kad nonācām uz Gatves, tur vairs nebija vietas spieķa vēzēšanai un tikko pietika vietas solim. Mēs devā­mies atpakaļ, gājām tieši uz Tumšo aleju, tad cauri pilsētai un augšā Piecu Dūžu liftā uz sesto rajonu — ar līkumu, bet tomēr daudz ātrāk.

Pat šķērstunelis uz Raffles bija pārpildīts. Pie mūsu viesnīcas durvim drūzmējās daudz vīru ar feskām galvā.

Es paskatījos uz vienu no viņiem un tad ieskatījos vērī­gāk.

Es iesitu viņam ar savu spieķi tieši pa kajstarpi. Un tajā pašā mirklī vai sekundes simtdaļu ātrāk Heizela ie­grūda savu saini (manus uzvalkus) sejā vīram, kas stāvēja blakus viņam un iesita ar savu somiņu tam, kurš stāvēja viņam aiz muguras. Viņš krita, manējais iekliedzās un arī nokrita. Spieķim atsitoties, es satvēru to ar abām rokām un strauji vēzēju horizontāli, it kā laužot sev ceļu cauri trakojošam pūlim, tikai šoreiz es to izmantoju, iesitot vie­nam pa vēderu, otram pa nierēm, un vēl iespēru abiem, lai viņi kļutu rāmi.

Heizela bija pievērsusies vīram, kuru bija nomierinājusi ar saini, es gan neredzēju, kā. Bet ari viņš gulēja zemē un nekustējās. Vēl viens (sestais?) gribēja uzbrukt viņai ar smagu steku, un es grūdu spieķi vīrietim sejā. Viņš to sa­ķēra; es kustējos līdzi spieķim, lai neatklātos stilets, un tai pašā laikā ar kreiso roku iesitu pa saules pinumu. Es uz­kritu viņam virsū.

Mani steidzīgi pacēla un ienesa Raffles ar galvu uz leju, spieķis vilkās man līdzi.

Nākamās pāris sekundes mari bija jāanalizē vēlāk, varbūt nepilnīgi. Es neredzēju Grietu, tikko ieradušos, stāvam pie dežuranta letes, bet viņa tur bija. Es dzirdēju Heizelas

saucienu: «Grieta! Istaba L, tieši pa labi!», kad viņa mani uzvēla uz Grietas pleciem. Uz Mēness es sveru trīspadsmit kilogramus plus mīnus paris gramu — ne pārāk grūta nasta lauku meitenei, kas pieradusi pie smaga darba. Bet es esmu daudz lielāks par Grietu un divreiz — par Heizelu, liela, neveikla nasta. Es uzstāju, lai man ļauj iet pašam; Grieta tam nepievērsa uzmanību. Dumjais viesnīcas dežurants kaut ko kliedza, bet arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.

Mūsu numura durvis atvērās, kad Grieta pienāca, un es dzirdēju vēl vienu pazīstamu balsi, kas dziedoši ierunājās: «Boze moil Viņš ir ievainots.» Tad es gulēju uz muguras pats savā gultā un Ksija bija noliekusies pār mani.

«Neesmu ievainots,» es viņai teicu. «Tikai uztraukts.»

«Jā, protams. Guli mierīgi, kamēr es novilkšu bikses. Vai kadam no jums, džentlmeņi, ir nazis?»

Es gribēju teikt, lai viņa nesagriež manas jaunās bikses, kad izdzirdēju šāvienu. Tā bija mana sieva, nometusies uz grīdas atvērtajās durvīs. Viņa uzmanīgi skatījās pa kreisi, turēdama galvu pie grīdas. Viņa izšāva vēlreiz, ieripoja iekšā, aizvēra un aizslēdza durvis.

Viņa paskatījās apkārt un izmeta: «Ienesiet Ričardu vannasistaba. Piestumiet gultu un visu pārējo pie ārdurvīm, viņi šaus vai lauzīsies durvīs, vai darīs abus reizē.» Viņa apsēdās uz grīdas ar muguru pret mani un nevienam nepievērsa uz­manību. Visi pielēca kājās un izpildīja viņas pavēles.

Visi, ieskaitot Grietu, Ksiju, Čoi-Mu, tēvu Šulcu un ra­bīnu Ezru. Man nebija laika izjust pārsteigumu, it īpaši, kad Ksija ar Grietas palīdzību ienesa mani vannasistabā, nolika uz grīdas un novilka bikses. Man bija laiks izjust pārsteigumu, redzot, ka mana veselā kāja, no īstas miesas un kauliem, spēcigi asiņoja. Vispirms es ievēroju, ka uz Grietas baltā kombinezona labā pleca bija lieli asins traipi. Tad pamanīju, no kurienes bija asinis, un kāja sāka sāpēt.

Man nepatīk asinis, it īpaši savējās. Tāpēc novērsos un skatījos ārā pa vannasistabas durvīm. Heizela sēdēja uz grīdas un no savas somiņas bija izņēmusi kaut ko, kas iz­skatījās lielāks par pašu somiņu. Viņa runāja:

«L—G—P! Majore Lipšica izsauc L—G—P! Atbildiet man, sasodīts! Mostieties! SOS, SOS!»

Загрузка...