Ill nodaļa
«Ienaidniekiem ir jāpiedod,
bet ne ātrāk, pirms viņi ir pakārti.»
Heinrihs Heine (1797—1856)
Mana skaistā līgava skatījās uz mani. «Tu nogalināsi cilvēku? Sliktu paradumu dēļ?»
«Vai tu zini kādu labāku iemeslu? Kāpēc gan man būtu jāignorē nepieklājīga uzvedība?»
«Nē, bet… es saprotu, ka var sodīt par slepkavību, es neesmu pret augstāko soda mēru. Bet vai to nevajadzētu atstāt uzraugu un vadības ziņā? Kāpēc tev būtu pašam jākļūst par taisnības ieroci?»
«Gvena, es laikam neesmu skaidri izteicies. Mans mērķis ir nevis sodīt, bet izravēt netikumu… plus vēl estētiskais apmierinājums no atriebības par derdzīgu rīcību. Šim nezināmajam slepkavam varbūt bija lielisks iemesls nogalināt personu, kas sevi sauca par Šulcu… bet slepkavība vakariņojošu cilvēku acu priekšā ir tikpat aizskaroša rīcība, kā precētu pāru strīdi publiskās vietās. Tad vēl šis nelietis izdara savu ļauno darbu brīdī, kad upuris ir viesis pie mana galdiņa… tas padara atriebi par manu pienākumu un privilēģiju.»
Es turpināju. «Slepkavības šķietamais noziegums nav mana darīšana. Bet, runājot par uzraugiem un vadību, vai tu zini kadu likumu, kas aizliegtu slepkavību?»
«Ko? Ričard, tādam taču ir jābūt.»
«Nekad par tādu neesmu pat dzirdējis. Es iedomājos, ka Menedžeris var uzskatīt slepkavību par Zelta Likuma pārkāpumu…»
«Nu, es domāju gan!»
«Patiešām? Es gan nekad neesmu drošs par to, ko Menedžeris ik reizi domā. Bet, Gvena, mana dārgā, nogalināšana ne vienmēr tieši ir slepkavība. Patiesībā pat ļoti bieži
tā nav. Ja šī cilvēka nāve jelkad nonāks Menedžera uzmanības lokā, viņš var nolemt, ka tā bija attaisnojama slepkavība. Pārkāpums pret labām manierēm, bet ne pret morāli.»
«Bet…» es turpināju, pagriežoties pret terminālu, «…Menedžeris varbūt lietu jau ir nokārtojis, tāpēc paskatīsimies, ko par to saka Herald.» Es atvēru laikraksta satura rādītāju, šoreiz meklējot šīs dienas notikumus, un tad izvēlējos statistikas apakšnodaļu.
Pirmais virsraksts bija «Laulības — Eimss — Novaka», pie tā arī apstājos, apskatīju detalizētāku aprakstu un izdrukāju lapu, noplēsu un pasniedzu savai līgavai. «Aizsūti to mazbērniem, lai pierādītu, ka vecmāmiņa vairs nedzīvo grēkā.»
«Paldies, dārgais, tu esi tik galants. Man tā liekas.»
«Es protu ari gatavot.» Pirmo atvēru nekrologu nodaļu. Es vienmēr vispirms izlasu nekrologus, jo allaž pastāv iespēja, ka kāds no tiem mani iepriecinās.
Bet ne šodien. Nebija neviena pazīstama vārda. Vēl vairak — neviena «Šulca». Neviena neidentificēta svešinieka. Nebija pieminēta «nāve populārā restorānā». Nekā vairāk par parasto skumjo sarakstu ar nepazīstamu cilvēku vārdiem, kuri miruši dabiskā nāvē, un viens nelaimes gadījums. Pārgāju uz vispārējām ziņām un ļāvu tām slīdēt garām.
Nekā. Ak, tur bija nebeidzama ikdienišķu notikumu virkne, sākot ar kuģu nosēšanās un pacelšanās laikiem līdz (ievērojamākā ziņa) paziņojumam, ka jaunais papildinājums, 130. —140. loks, tiek palaisti un, ja viss notiks pēc plāna, tiks iegriezti orbītā un to pievienošana galvenajam cilindram varētu sākties pl. 8.00 sestajā datuma.
Nebija nekā par «Šulcu», nebija pieminēts nedz Tolivers, nedz Toliaferro, nebija neviena neidentificēta līķa. Es atkal ieskatījos satura rādītājā un izsaucu nākamās svētdienas notikumu plānu, kur atradu vienu vienīgu notikumu, kas plānots svētdienas dienvidum — diskusija starp Hāgas, Tokijas, Lunasitijas, Ceturtā Spārna, Zelta Likuma, Telavivas un Agras pārstāvjiem: «Ticības krīze: Modernā pasaule krustcelēs.» Vadītāji bija Humānistu biedrības prezidents un Dalailama. Es novēlēju viņiem veiksmi.
«Līdz šim viss pa tukšo. Gvena, kā man pieklājīgi palūgt svešiniekam izrunāt viņa vārdu?»
«Ļauj to pamēģināt man, dārgais. Es teikšu: «Misiz Tolivū, šeit Glorija Meida Kalhuna no Savannas. Vai jums i’ tād’ māsīc’ Steisija Mēja no Čālston’s?» Kad viņa izlabos sava varda izrunu, es atvainošos un nolikšu klausuli. Ja viņa — vai viņš — pieņems īso izrunas formu, bet nepazīs Steisiju Mēju, es teikšu: «Es tak’ tā ar’ domāju. Viņa teica man — Tali — a — faro… bet es jau zināj’, ka nebūs pareiz’.» Ko tad, Ričard? Novest sarunu līdz randiņam vai «nejauši» atvienoties?»
«Sarunā tikšanos, ja iespējams.»
«Tikšanos tev? Vai man?»
«Tev, un tad es iešu tev līdzi. Vai norunā tikšanos savās mājās. Bet man vispirms jānopērk sev cepure.»
«Cepure?»
«Viena no tām smieklīgajām kastītēm, ko uztupina uz galvas plakanās daļas, kā mēdz darīt uz.Dubļu pikas.»
«Es zinu, kas ir cepure! Es taču esmu dzimusi uz Dubļu pikas tāpat kā tu. Bet es šaubos, vai cepure jelkad ir redzēta ārpus Zemes. Kur tu to nopirksi?»
«Es nezinu, mīļā meitene, bet varu pateikt, kāpēc man tā ir vajadzīga. Lai es varētu pieklājīgi pieskarties cepures malai un pajautāt: «Ser, lūdzu, sakiet man, kāpēc kāds vēlas jūs redzēt mirušu līdz svētdienas pusdienlaikam.» Gvena, tas mani uztrauc visvairāk — kā sākt šādu diskusiju. Gandrīz jebkuru jautājumu, sākot ar nelikumīga mīlas sakara piedāvāšanu uzticīgai sievai un kukuļa izspiešanu, var izteikt vispārpieņemtā pieklājības formā. Bet kā lai iesāk šādu sarunu?»
«Vai tu nevari vienkārši teikt: «Neatskatieties uzreiz, bet kāds vēlas jūs nogalināt»?»
«Nē, kārtība nav pareiza. Es negrasos brīdināt šo puisi, ka kāds viņu medī; man jāizdibina kāpēc. Zinot iemeslu, es varbūt to atbalstīšu tik sirsnīgi, ka vienkārši atlaidīšos atpūtas krēslā un papriecāšos… vai arī šis iemesls mani tā iedvesmos, ka izpildīšu mistera Šulca pēdējo lūgumu kā pakalpojumu cilvēcei.
Un otrādi — es varu tik ļoti nepiekrist, ka veltīšu savu dzīvi un darbību svētajam mērķim nepieļaut šīs slepkavības
realizēšanu. Kaut gan diez vai, ja upurim jābūt Ronam Toliveram. Bet vēl ir pāragri izlemt, kurā pusē atrasties; man jāsaprot, kas te notiek. Gvena, mana mīļā, slepkavību biznesā nevar vispirms nogalināt un pēc tam uzdot jautājumus. Tas parasti sadusmo cilvēkus.»
Es atkal piegāju pie termināla un skatījos uz to, nepieskaroties nevienam taustiņam. «Gvena, pirms mēs zvanām, man vajadzētu ieprogrammēt sešus zvanus ar laika nobīdi, katru vienam no Valkera Evansa draugiem. Jebkurā gadījumā vislielākā mīkla ir tā, ka Šulcs pieminēja šo vārdu. Kāds no šiem sešiem ir viņam to pateicis… un viņam arī vajadzētu zināt, kāpēc Šulcs bija tik satraucies.»
«Ar laika nobīdi? Vai tad tās ir tālsarunas?»
«Es nezinu. Viens varbūt ir uz Marsa, divi citi var atrasties Joslā. Varbūt viens vai divi ir uz Dubļu pikas, bet, ja tā, tad dzīvo ar pieņemtiem vārdiem, tāpat kā es. Gvena, misēklis, kas mani piespieda atteikties no jautrās ieroču vīra profesijas un lika sešiem biedriem kļūt par maniem asinsbrāļiem… nu, sabiedrībai tas izskatījās riebīgi. Var teikt, ka reportieri, kuri neredzēja notikušo savām acīm, vienkārši nespēja saprast, kāpēc tas notika. Es patiesi varu apliecināt, ka tas, ko mēs darījām, atbilda morāles normām, ņemot vērā laiku, vietu, apstākļus. Es varēju — nekas, dārgā —, īsāk sakot, visi mani brāļi slēpjas. Sadzīt viņiem pēdas būtu neiedomājami darbietilpīgs process.»
«Bet tu taču gribi runāt tikai ar vienu no viņiem, vai ne? Ar to, kurš kontaktējās ar Šulcu.»
«Jā, bet es nezinu, kurš tas bija.»
«Ričard, man liekas, ka vieglāk būtu izsekot Šulca pagātnei, lai uzzinātu, ar ko viņš kontaktējās, nekā atrast sešus cilvēkus, kuri slēpjas, turklāt daži no viņiem dzīvo ar pieņemtu vārdu dažādās Saules sistēmas malās? Vai pat ārpus tās.»
Es apstājos, lai apdomātu priekšlikumu. «Varbūt. Bet ka lai izseko Sulcam? Vai tev ir iedvesma, mīļā?»
«Nav. Bet es atceros, ka, ierodoties šeit, Zelta Likumā, man jautāja ne tikai to, kur es dzīvoju līdz šim un pārbaudīja to pēc manas pases, bet arī to, no kurienes es ierados
— un atkal pārbaudīja vīzu zīmogus manā pasē. Jautāja ne
3 — 2689
33
tikai to, vai es esmu ieradusies no Mēness — gandrīz visi šeit ierodas no turienes — bet arī, kā es nokļuvu uz Mēness. Vai tev to nejautāja?»
«Nē. Bet man bija Mēness Brīvvalsts pase, kurā rakstīts, ka esmu tur dzimis.»
«Es domāju, ka tu esi dzimis uz Zemes.»
«Gvena, Kolins Kempbels ir dzimis uz Dubļu pikas. Ričards Eimss ir dzimis Mēness Honkongā — tā rakstīts pasē.»
«Ak tā.»
«Bet man patiešām vajadzētu izsekot Šulca gaitām, pirms ķeros klat tiem sešiem. Ja es zinātu, ka Šulcs nekad nav bijis ārā, kaut kur tālāk, tad vispirms skatītos māju tuvumā
— Meness, Dubļu pika un visas apmetnes, kas atrodas tepat, nevis Asteroīdu Joslā vai pat uz Marsa.»
«Ričard? Pieņemsim, ka mērķis ir… nē, tas ir muļķīgi.»
«Kas ir muļķīgi, dārgā? Tomēr pasaki.»
«Nu, pieņemsim, ka — lai nu kas tas ir — konspirācija, teiksim, nav mērķēta uz Ronu Toliveru vai jebkuru citu Toliveru, bet gan uz tevi un taviem sešiem draugiem, «Valkera Evansa» cilvēkiem. Vai mērķis nevarētu būt piespiest tevi sazināties ar visiem pārējiem? Un tādējādi tu viņus, lai kas tie būtu, uzvestu uz jūsu septiņu pēdām? Vai tā varētu būt vendeta? Vai kaut kas viņus ir pamudinājis uz asinsatriebību?»
Sajutu vēderā aukstas tirpas. «Jā, tā varētu būt. Kaut gan ne šajā gadījumā, man liekas. Jo tas neizskaidro, kāpēc bija jānogalina Šulcs.»
«Es jau teicu, ka tā ir muļķīga doma.»
«Pagaidi. Vai Šulcu nogalināja?»
«Kāpēc tu jautā? Mēs abi to redzējām, Ričard.»
«Vai tiešām? Es domāju, ka redzēju. Taču atzinu, ka tā varēja būt arī izrāde. Tas, ko es redzēju, izskatījās kā nāve no eksplozīvas šautriņas šāviena. Bet — divas vienkāršas butaforijas, Gvena, un lieta darīta. Viena ir mazs, tumšs plankumiņš uz Šulca krekla. Otra — neliela ampuliņa ar mākslīgajām asinīm, ko viņš tur aiz vaiga. īstajā brīdī viņš ampulu pārkož, pa muti sāk tecēt «asinis». Pārējais ir aktiermeistarība…, ieskaitot Morisa un citu darbinieku dīvaino uzvedību. Tas «mirušais» puisis bija jāaiz
vāc pietiekami ātri… pa personāla durvīm. Tad viņam iedod tīru kreklu un izlaiž ārā pa darbinieku izeju.»
«Tu domā, ka viss notika tā?»
«Nu, nē, nolādēts, es nedomāju! Gvena, nāvi esmu daudzkārt redzējis. Ši te bija man tik tuvu, kā tu pašlaik. Nedomāju, ka tā bija spēle; es domāju, ka redzēju cilvēka nāvi.» Tomēr nodomāju — vai tiešām būtu kļūdījies tik elementārā lietā?
Protams, ka tā varēja gadīties! Neesmu nekāds ar psihisko enerģiju apveltīts superģēnijs; kā aculiecinieks es varēju kļūdīties tikpat viegli, kā Gvena.
Es nopūtos. «Gvena, es vienkārši nezinu. Man likās, ka tā bija sprāgstošā šautra… bet, ja mērķis bija to nospēlēt un pasākums tika labi sagatavots, tad, protams, arī izskatījās patiess. Ieplānots viltojums paredz arī pēdu sekmīgu noslēpšanu. Citādi «Varavīksnes gala» darbinieku uzvedība ir stipri neizprotama.» Es saraucu pieri. «Mīļā, es ne par ko vairs neesmu drošs. Vai kāds grib mani padarīt traku?»
Viņa uzskatīja manu jautājumu par retorisku, kāds tas arī bija — vismaz es tā ceru. «Tad ko mēs darām?»
«Nu… mēs mēģinām ievākt ziņas par Šulcu. Un neuztraucamies par nākamo soli, kamēr neesam paveikuši šo uzdevumu.»
«Kā?»
«Kukuļņemšana, mana mīļā. Meli un nauda. Grezni meli un savtīga naudas izmantošana. Ja vien tu neesi bagāta. Pirms apprecēšanās nebiju iedomājies tev to pajautāt.»
«Es?» Gvena ieplēta acis. «Bet, Ričard, es taču apprecējos ar tevi naudas dēļ.»
«Ak tā? Dārgā, tad tu esi apkrāpta. Vai tu vēlies runāt ar advokātu?»
«Es domāju gan. Vai to viņi sauc par likumīgu izvarošanu?»
«Nē, likumīga izvarošana ir miesiska pieredze ar likuma sargu… kaut gan nekad neesmu sapratis, kāda citiem par to daļa. Es domāju, ka šeit likums pret to nevēršas.» Atgriezos pie termināla. «Vai tev vajadzīgs tas advokāts? Vai arī meklēsim Šulcu?»
«Nu… Ričard, mums ir pavisam dīvains medusmēnesis. Iesim atpakaļ gultā.»
«Gulta var pagaidīt. Bet tu vari apēst vēl vienu vafeli, kamēr es mēģināšu kaut ko uzzināt par Šulcu.» Es atkal atvēru uzziņu direktoriju un meklēju «Šulcu».
Tur bija deviņpadsmit «Šulci», bet neviens nebija Enriko. Nekāds brīnums. Toties es atradu «Hendriku Šulcu» un nolēmu uzzināt visu, kas par viņu rakstīts.
«Mācītājs doktors Hendriks Hadsons Šulcs, B.S.*, M.A.**, D.D.***, D.H.L., K.G.B., Karaliskās Astroloģijas biedrības biedrs. Zinātniski horoskopi par saprātīgām cenām. Svinīgas kāzu ceremonijas. Ģimenes konsultācijas. Eklektiska un holistiska terapija. Investīciju konsultācijas. Derību likmes tiek pieņemtas jebkurā diennakts stundā. Petikoutleina deviņdesmit piektajā lokā, blakus Madame Pompadour.» Turpat bija viņa smaidošs foto un sauklis: «Es esmu tēvs Šulcs, jūsu draugs grūtībās. Neviena problēma nav nedz pārāk liela, nedz pārāk maza. Jebkura darba izpilde garantēta.»
Garantēts kas? Hendriks Šulcs izskatījās kā Ziemsvētku vecītis bez bārdas, un nepavisam nelīdzinājās manam draugam Enriko, tāpēc negribīgi novērsos, jo izjutu zināmu radniecību ar doktoru. «Gvena, viņa nav sarakstā, vai vismaz ne ar vārdu, kas rakstīts viņa Zelta Likuma personas apliecībā. Vai tas nozīmē, ka viņš tur nekad nav bijis ierakstīts? Vai arī viņa vārds tika izdzēsts vakar, vēl pirms līķis bija atdzisis?»
«Tu gaidi atbildi vai skaļi domā?»
«Ne viens, ne otrs, man liekas. Tagad mums jāpārbauda centrs — vai ne?» Es atkal ieskatījos uzziņu sarakstā, tad piezvanīju centra imigrācijas dienestam. «Šeit runā doktors Ričards Eimss. Es mēģinu atrast iedzīvotāju Enriko Šulcu. Vai jūs varat pateikt viņa adresi?»
«Kāpēc jūs nemeklējat sarakstā?» (Viņa runāja kā mana trešās klases skolotāja — tā nav rekomendācija.)
* Dabaszinātņu bakalaurs
** Humanitāro zinātņu maģistrs
“’Teoloģijas doktors
«Viņa nav sarakstā. Viņš ir tūrists, nevis pierakstīts iedzīvotājs. Man vajadzīga vienīgi viņa pagaidu apmešanās vietas adrese. Viesnīca, pansija, jebkas.»
«Jūs labi zināt, ka mēs nesniedzam personisku informāciju. Ja viņa vārda nav sarakstā, tad viņš par to ir godīgi samaksājis. Nedariet citiem to, doktor, ko negribat, lai dara jums.» Viņa pārtrauca sarunu.
«Kur vēl mēs varam kaut ko uzzināt?» vaicāja Gvena.
«Tajā pašā vietā un no tās pašas vārnas — bet, tiekoties aci pret aci un ar naudu rokās. Termināli ir izdevīgi, Gvena, tikai ne korupcijai par simts tūkstošiem. Mazam darījumam personiska tikšanās un skaidra nauda ir praktiskāks risinājums. Nāksi līdzi?»
«Vai tu domā, ka varēsi mani atstāt? Mūsu kāzu dienā? Tikai pamēģini, briesmoni!»
«Varbūt uzvilksi kaut ko mugurā?»
«Vai tev ir kauns par to, kā es izskatos?»
«Nepavisam. Iesim nu.»
«Es padodos. Tikai acumirkli, es atradīšu čības. Ričard, vai mēs varam pa ceļam ieiet pie manis? Vakar baletā es jutos ļoti eleganta, bet mana kleita ir pārāk grezna sabiedriskām iestādēm šajā diennakts stundā. Es gribu pārģērbties.»
«Ko vien vēlaties, kundze. Bet tas rada vēl vienu jautājumu. Vai tu gribi pārcelties uz dzīvi šeit?»
«Vai tu to vēlies?»
«Gvena, esmu dzirdējis, ka laulībā nav pieņemamas divas gultas, bet nekas netiek teikts par divām dzīves vietām.»
«Tu man tā īsti neatbildēji.»
«Tu varbūt pamanīji, ka man ir viens slikts paradums. Tāpēc varētu būt grūti dzīvot kopā ar mani. Es rakstu.»
Mīļā meitene izskatījās samulsusi. «Tagad tu man atbildēji. Bet kāpēc tu to sauc par sliktu paradumu?»
«Nu, Gvena, mana mīļā, es negrasos atvainoties par rakstīšanu…, tāpat kā par zaudēto kāju… Un patiesībā šie abi trūkumi ir savstarpēji saistīti. Kad vairs nevarēju turpināt strādāt savā profesijā, man bija kaut kas jadara, lai nopelnītu iztiku. Es nebiju mācījies darīt kaut ko citu, bet rakstīšana ir likumīga iespēja izvairīties no darba, nesākot zagt, turklāt nav vajadzīgs talants vai iemaņas.
Taču rakstīšana ir antisociāla. Tai vajadzīga tāda pat vienatne kā masturbācijai. Iztraucē rakstnieku, kad top viņa garadarbs, un viņš pagriezīsies un sakodīs tevi lidz kaulam…, pat nezinot, ko viņš dara. Rakstnieku dzīvesbiedri sev par šausmām ar laiku to uzzina.
Un — klausies uzmanīgi, Gvena! — nav ne mazāko izredžu rakstniekus pieradināt un civilizēt. Vai izārstēt. Mājā, kurā ir vairāk nekā viens iedzīvotājs, un viens no tiem rakstnieks, vienīgais cilvēcei zināmais risinājums ir nodrošināt pacientam izolētu telpu, kur viņš var vienatnē pārdzīvot akūtās lēkmes, un kur pa lodziņu var pasniegt barību. Ja kāds iztraucē pacientu šāda brīdi, viņš var sākt raudāt vai kļūt vardarbīgs. Vai arī var vispār nedzirdēt, ko viņam saka, un, ja viņu sapurina šādā stadijā, viņš kož.»
Es pasmaidīju savu jaukāko smaidu. «Neuztraucies, dārga. Pašlaik es nestrādāju pie kāda stāsta, un izvairīšos to sākt līdz brīdim, kad mums bus izolētā telpa, kur varēšu strādāt. Šeit nav tik daudz vietas, un arī pie tevis nav. Pirms braucam uz centru, es gribu piezvanīt uz Menedžera biroju un noskaidrot, vai ir dabūjami lielāki dzīvokļi. Mums vajadzēs ari divus terminālus.»
«Kāpēc divus, dārgais? Es to pārāk bieži neizmantoju.»
«Bet, ja tu to dari, tev tas ir vajadzīgs. Ja es lietoju šo te rakstīšanai, to nevar izmantot nekam citam — ne laikrakstiem, ne pastam, ne programmām, ne zvanīšanai, nekam. Tici, dārgā, man šī problēma ir bijusi gadiem ilgi, es zinu, kā ar to tikt galā. Man būs mana mazā istabiņa ar terminālu, es tur ieiešu, tu aizzīmogosi durvis un es būšu gluži kā normāls, veselīgs vīrs, kurš katru rītu iet uz darbu birojā un dara to, ko nu vīrieši mēdz darīt birojos
— nekad neesmu to zinājis un man arī nav īpašas vēlēšanas to uzzināt.»
«Ja, dārgais. Ričard, vai tev rakstīšana sagādā prieku?»
«Nevienam nepatīk rakstīt.»
«Es jau tā domāju. Tad man jāatzīst, gluži tā nebija, ka apprecējos ar tevi naudas dēļ.»
«Un es gluži nemaz nenoticēju. Nu mēs esam līdzīgi.»
«Jā, dārgais. Es patiesībā varētu atļauties turēt tevi savā aizgadībā. 0, es nevaru pirkt tev jahtas. Bet mēs varam
dzīvot samērā komfortabli šeit, Zelta Likumā, kas nav tā pati lētākā vieta Saules sistēmā. Tev nebūs jāraksta.»
Es uzmanīgi noskūpstīju viņu. «Es esmu laimīgs, ka apprecējos ar tevi. Bet man patiešām vajadzēs rakstīt.»
«Taču tas tev nesagādā prieku un mums nav vajadzīga nauda. Patiešām nav!»
«Paldies, mana mīļā. Bet es tev nepaskaidroju otru rakstīšanas iemeslu. Nav iespējams to pārtraukt. Rakstnieki turpina rakstīt ilgi pēc tam, kad tas vairs nav jādara naudas dēļ… jo sāpīgāk ir nerakstīt, nekā rakstīt.»
«Es nesaprotu.»
«Es arī kādreiz nesapratu, kad spēru pirmo liktenīgo soli, — tas bija īsais stāsts, un es patiešām domāju, ka jebkura mirklī varēšu apstāties. Bet neuztraucies, dārgā. Turpmāko desmit gadu laikā tu to sapratīsi. Tikai nepievērs man uzmanību, kad raudāšu. Tas neko īpašu nenozīmē
— tikai tāds kā mērkaķis man uz muguras.»
«Ričard? Vai psihoanalīze tev varētu palīdzēt?»
«Negribu riskēt. Es reiz pazinu kādu rakstnieku, kurš to izmēģināja. Viņu sekmīgi atradināja no rakstīšanas. Bet neizārstēja no vajadzības rakstīt. Pēdējoreiz es viņu redzēju trīcošu un ierāvušos stūrī, tā bija viņa veselīgā fāze. Bet atlika tikai uzmest skatienu datoram, kad viņam sākās lēkme.»
«Un… tava tieksme nedaudz pārspīlēt?»
«Nu ko tu, Gvena! Es tevi varētu aizvest pie viņa. Parādīt viņa kapakmeni. Neuztraucies, mīļā, es zvanīšu Izmitināšanas dienestam.»
Es atgriezos pie termināla, kas tajā pašā mirklī pārvērtās par Ziemsvētku eglītes rotājumu lampiņām un iezvanījās neatliekamā izsaukuma signāls. Es pacēlu klausuli. «Šeit Eimss! Kas notiek?» Monitorā slīdēja burtu virknes, un printeris bez komandas sāka drukāt lappusi — ciest nevaru, kad tā notiek.
«Oficiāls paziņojums Dr. Ričardam Eimsam: vadība uzskata, ka dzīvoklis, ko jūs pašlaik lietojat, modelis 715301 no 65-15-0.4, ir steidzami nepieciešams. Jūs lūdz to atstāt. Jūsu rēķinā ieskaitīta neizmantota īre un piecdesmit kronas kā kompensācija par jebkurām neērtībām, kas varētu rasties. Pavēli parakstījis Artūrs Midlgafs, Menedžera vietnieks dzīvokļu jautājumos. Vēlam veiksmi!»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ