XV nodaļa
«Pirmsmenstruāciju sindroms: tieši pirms menešreizēm sievietes uzvedas tā, kā vīrieši uzvedas vienmēr.»
Lovels Stouns, medicīnas doktors (2144)
Mēs nemetāmies skriet, bet tomēr devāmies no turienes ārā tik ātri, cik vien iespējams. Tiesa, Lilībeta bija pierunājusi misteru Mao pieņemt mani kā «varoni», nevis noziedznieku — bet tas nelika viņam mani mīlēt, un es to zināju.
Majors Bozels nemaz neizlikās, ka es viņam patīku. Kapteiņa Mersija «pārkāpums» saniknoja Bozelu; Gvenas fotogrāfijas, kurās patiešām bija redzami bandīti (rajonā, kur to noteikti nav!) salauza viņa sirdi. Tad boss satrieca viņu ar pavēli savākt savus padotos, braukt ārā un atrast bandītus. Nekavējoties! «Ja jūs, major, nevarat to izdarīt, man nāksies sameklēt kādu, kas to varēs. Simt kilometru robeža ir jusu ideja. Tagad pildiet savus solījumus.»
Mao nevajadzēja teikt to Bozelam citu cilvēku, it īpaši manā klātbūtnē. To es zinu no profesionālās pieredzes abās lomās.
Man liekas, Gvena deva Lilībetai kādu zīmi. Krustmāte Lilībeta teica Mao, ka nu viņai jāiet. «Mana mazā auklīte rāsies par to, ka es palieku ārā tik ilgi. Es negribu, lai viņa rājas pārāk skarbi. Mei-Linga Uspenskaja — vai tu pazīsti viņu, Džeferson? Viņa pazīst tavu māmuļu.»
Tie paši divi policisti aizstūma Lilībetas ratiņus cauri visiem gaiteņiem līdz publiskajam gaitenim — drīzāk laukumam, jo pilsētas iestādes atrodas Revolūcijas laukumā. Viņa atvadījās no mums, un policisti aizveda viņu uz Vaiominga Nota Memoriālo slimnīcu, divus līmeņus zemāk un uz ziemeļiem no šejienes. Es domāju, ka viņi nebija paredzējuši to darīt — es zinu, ka Gvena šos abus savervēja turpat Priekšsēdētāja birojā — bet Lilībeta pieņēma, ka
tiks nogādāta atpakaļ slimnīcā, un tā ari notika. «Nē, Gvena, saldumiņ, nevajag mani pavadīt — šie laipnie kungi zina, kur ir slimnīca.»
(Lēdijai atver durvis tāpēc, ka viņa ir pārliecināta, ka tās atvērs. Gan Gvenai, gan Lillbetai šis princips bija asinīs.)
Pretī municipālajai ēkai atradās liels, grezns transparents:
BRĪVAIS MĒNESS!
4. jūlijs, 2076—2188
Vai patiešām jau bija pienākusi Neatkarības diena? Es rēķināju prātā. Jā, mēs ar Gvenu apprecējāmies pirmajā datuma — tātad šodien ir Ceturtais jūlijs. Laba zīme!
Revolūcijas laukuma vidū uz soliņa pie stiūklakas sēdēja Ksija un gaidīja mūs.
Es biju gaidījis Gvenu, bet ne Ksiju. Šlrīta sarunā es biju lūdzis sameklēt Gvenu un pateikt viņai, kur esmu aizgājis un kāpēc to darīju. «Ksija, man nepatīk, ka kruķi mani uzaicina uz nopratināšanu, it īpaši svešā pilsētā, kur nepārzinu politisko noskaņojumu. Ja es tieku «apcietināts», tad gribu, lai sieva zina, kur mani meklēt.»
Es nebiju teicis, ko Gvenai vajadzētu darīt. Es biju precējies ar Gvenu tikai trīs dienas, un jau biju sapratis, ka nekas, ko es varētu ieteikt, nespētu līdzināties tam, ko iedomātos viņa pati — būt Gvenas vīram nemaz nebija garlaicīgi!
Man bija patīkami redzēt Ksiju, bet es biju pārsteigts par to, kas viņai bija līdzi. Es skatījos un jautāju: «Vai kāds ir aizņēmis jaunlaulāto numuru?» Uz soliņa blakus Ksijai atradās Gvenas koferis, iesaiņotā parūka, bonsai kļava, un man nepazīstams sainis, par kura saturu liecināja Sears Montgomery iesaiņojums. «Varu derēt, ka mana zobu suka vēl joprojām atrodas uz vannasistabas plauktiņa.»
«Kādā sakarā?» atjautāja Ksija. «Jūs zaudēsiet. Ričard, man jūsu abu pietrūks. Varbūt iebraukšu Lunasitijā jūs apciemot.»
«Dari gan tā!» atsaucās Gvena.
«Pieņemot, ka mēs dodamies uz Lunasitiju. Vai mēs to
darām?»
«Tūlīt pat,» atbildēja Gvena.
«Bil, vai tu zināji par to?»
«Nē, senator. Bet viņa lika man steigties pie Sears un nodot savu skafandru. Tā ka es esmu gatavs.»
«Ričard,» Gvena nopietni ierunājās. «Tev būtu bīstami šeit palikt.»
«Tā gan,» noteica balss man aiz muguras (vēlreiz pierādot, ka privātas lietas nevajadzētu apspriest publiskās vietās). «Jo ātrāk jūs aizbrauksiet, jo labāk. Sveika, Ksija. Vai tu esi kopā ar šiem bīstamajiem tipiņiem?»
«Sveiks, Čoi-Mu. Vēlreiz paldies.»
Es paskatījos uz viņu. «Kapteini Mersij! Man prieks, ka jūs iznācāt ārā, es gribēju jums pateikties.»
«Nav par ko, kapteini Pusnakts — vai senator?»
«Nu… patiesībā — doktor, vai mister. Bet jums — Ričards, ja vēlaties. Jūs izglābāt manu ādu.»
«Un es esmu Coi-Mu, Ričard. Bet es neizglābu jūsu ādu. Es iznācu ārā, lai to pateiktu. Jūs varbūt domājat, ka uzvarējāt tur iekšā. Bet, nē — jūs zaudējāt. Jūs likāt Priekšsēdētājam zaudēt pamatu zem kājām — viņiem abiem. Tāpēc jūs esat staigājoša bumba ar laika degli.» Viņš saviebās. «Arī man nebija pārāk veselīgi būt klāt tādā mirklī… pēc tam, kad biju pieļāvis liktenīgu kļūdu un «atnesis karalim sliktās ziņas». Saprotat mani?»
«Man šķiet, ka diemžēl, jā.»
Ksija pajautāja: «Čoi-Mu, vai patiešām Numur Viens izgāzās?»
«Patiešām, mīļā. Tā bija krustmāte Lilībeta Vašingtone, kas to paveica. Bet, protams, viņš to neaiztiks. Tātad visa atbildība gulstas uz kapteiņa Ričarda pleciem. Tā es to saprotu.»
Ksija piecēlās. «Gvena, iesim tieši uz staciju, nevilcinoties ne sekundi! Ak, nolādēts! Es tik ļoti gribēju, lai jūs paliekat vēl dažas dienas.»
Pēc divdesmit minūtēm mēs bijām pie Dienvidu metro stacijas un gatavojāmies iekāpt ballistiskā metro kapsulā, kas devās uz Lunasitiju. Fakts, ka mēs varējām nopirkt biļetes kapsulā, kas devās uz turieni un izbrauca gandrīz ne
kavējoties, noteica mūsu ceļa mērķi. Čoi-Mu un Ksija bija atnakuši mūs pavadīt, un brīdī, kad ar vietējo pilsētas pazemes vilcienu bijām nonākuši stacijā, viņi bija pārliecinājuši mani — vai Gvenu (kas vairāk atbilst patiesībai) —, ka mums ir jāaizbrauc ar pirmo transportu vienalga, uz kurieni.
No tās pašas stacijas ir parasto (ne ballistisko) metro reisi uz Plato, Lejas Tiho, un Novijļeņingradu — ja mēs butu ieradušies stacijā sešas minūtes agrāk, nonāktu Plato rezervātā, kas daudz ko mainītu.
Vai tas kaut ko mainītu? Vai pastāv liktenis, kas nosaka mūsu gaitas? (Gvenas gaita bija brīnišķīga. Arī Ksijas gaita, ja tā padomā.)
Tikko pietika laika atvadīties, kad mums jau bija jāiekāpj un jāpiesprādzējas. Ksija mūs visus uz atvadām noskūpstīja un mani iepriecināja, ka Gvena neļāva Čoi-Mu palikt bez atvadu skūpsta. Kā īsts Mēness iedzīvotājs, viņš ilgi vilcinājās, pirms saprata, un tad ar entuziasmu atbildēja. Es vēroju, kā Ksija noskūpstīja Bilu — viņš atbildēja bez jebkādas vilcināšanās. Nospriedu, ka Gvenas mēģinājums spēlēt Pigmalionu šai tik nepiemērotajai Galatejai bija izdevies, bet Bilam būtu jāiemācās Mēness iedzīvotāju manieres, savadāk viņš varētu zaudēt pāris zobus.
Mēs piesprādzējāmies, kapsula tika aizvērta, un atkal Bils auklēja mazās kļavas podu. Sākās paātrinājums — pilna gravitācija, augsts paātrinājums Mēness iedzīvotājiem, kuri piepildīja visu salonu. Divas minūtes un piecdesmit viena sekunde paātrinājuma, un tad mēs sasniedzām orbitālo ātrumu.
Ir dīvaini atrasties bezsvara stāvoklī pazemē. Bet tas patiešām ir jautri. .
Tā bija pirmā reize, kad es braucu ar ballistisko metro. Tas jau bija pirms Revolūcijas, kaut gan tad (tā esmu lasījis) sniedzās tikai līdz Endsvilai. Vēlāk tīklu pabeidza, bet šis princips nekad netika izmantots citām pazemes transporta sistēmām — esmu dzirdējis, ka tas esot izdevīgi tikai gariem posmiem, kuru tyineļus var izrakt pilnīgi «taisnus»
— «taisns» šajā gadījumā nozīmē «precīzi veido ballistisko līkni orbitālajā ātrumā».
Šis pazemes transports ir vienīgais pazemes «kosmosa kuģis». Tas darbojas kā indukcijas katapultas, kas transportē kravu uz Ceturto un Piekto Spārnu un uz Zemi… izņemot to, ka gan starta stacija, gan mērķa stacija, gan visa trajektorija atrodas zem zemes… lielākoties pāris metrus zem virsmas, bet zem kalniem apmēram trīs kilometru dziļumā.
Divas minūtes un piecdesmit viena sekunde pilnas gravitācijas, divpadsmit minūtes un divdesmit septiņas sekundes bezsvara, divas minūtes un piecdesmit viena sekunde bremzēšanai pilnā gravitācijā — vidējais ātrums kopā sanāk vairāk kā pieci tūkstoši kilometru stundā. Neviena «virszemes» transporta sistēma nav sasniegusi šādu ātrumu. Turklāt brauciens ir ari ļoti komfortabls — trīs minūtes, kurās cilvēks jūtas kā guļamtīklā uz Zemes, tad divpadsmit ar pusi minūtes bezsvara stāvoklī, un atkal trīs minūtes kā dārza šūpuļtīklā. Kas gan var būt labāks?
O, var pārvietoties vēl ātrāk, paātrinājuma laikā vairākkārt palielinot gravitāciju. Bet ne pārāk daudz. Ja paātrinājums varētu būt acumirklīgs (kas nogalinātu visus pasažierus!) un bremzēšanas laikā tāpat (plakš!), vidējo ātrumu būtu iespējams palielināt tikai līdz sešiem tūkstošiem kilometru stundā un braukšanas ilgumu samazināt tikai par trim minūtēm. Bet tas ir maksimums.
Tas ir arī vislabākais iespējamais laiks raķetes lidojumam no Honkongas līdz Lunasitijai. Patiesībā raķetei vajadzēs apmēram pusstundu — tas atkarīgs no trajektorijas augstuma.
Bet, protams, pusstunda ir pietiekami īss laiks. Kāpēc rakt tuneļus zem klajumiem un kalniem, ja var iztikt ar raķetēm?
Raķete ir visdārgākais transporta veids, kāds vien jebkad izdomāts. Tipiskā braucienā ar raķeti puse enerģijas tiek patērēta, lai pārvarētu gravitāciju un paceltos, un otra puse enerģijas vajadzīga, lai cīnītos ar gravitāciju un pieklājīgi nolaistos, jo raķetes sadragāšana tiek uzskatīta par misijas neapmierinošu iznākumu. Gigantiskās katapultas uz Mēness, Zemes, Marsa un citur Izplatījumā ir lieliski argumenti raķešu dzinēju neekonomiskumam.
Turpretī ballistiskais pazemes transports ir visekonomiskākais, kāds vien jelkad izgudrots: nekas netiek sadedzi
nāts vai izšķiests, un enerģija, kas tiek patērēta paātrinājuma sasniegšanai, tiek atdota atpakaļ, bremzējot galapunktā.
Te nav nekādas maģijas. Elektriskā katapulta ir motors/ģenerators. Nekas, ka izskatās pavisam savādāk. Paātrinājuma fāzē tā ir motors; elektriskā strāva tiek pārvērsta kinētiskajā enerģijā. Bremzēšanas fāzē tā ir ģernerators, kapsulas kinētiskā enerģija tiek pārveidota elektriskajā strāvā un uzglabāta Shipstone. Tad tā pati enerģija no Shipstone tiek izmantota, lai sūtītu kapsulu atpakaļ uz Honkongu.
Brivpusdienas!
Ne gluži. Pastāv palēninājuma zaudējumi un citi trūkumi. Entropija vienmēr palielinās, otro termodinamikas likumu nav iespējams apiet. Visvairāk tas attiecas uz bremzēšanu. Kādreiz bija laiks, kad virszemes mašīnas palēnināja gaitu un bremzēja ar berzes palīdzību, kas tika pielietota visai rupji. Tad kāds gudrs čalis saprata, ka riteni kustībā var apturēt, ja to izmanto kā ģeneratoru un lika tam maksāt par apstāšanās privilēģiju — kustības inerces spēku var uzkrāt un saglabāt «akumulatoru baterijās» (agrīnie Shipstones priekšteči).
Kapsula no Honkongas darbojas līdzīgi, sasniedzot enerģijas magnētiskās līnijas Lunasitijas galā, tā rada milzīgu elektrovilces spēku, kas apstādina kapsulu un pārveido tās kinētisko enerģiju elektriskajā strāvā, kas tālāk tiek uzglabāta.
Bet pasažieriem nekas no tā nav jāzina. Viņš vienkārši iekārtojas savā «guļamtīklā» un ļaujas visvieglākajam ceļojumam, kāds vien iespējams.
Mēs bijām pavadījuši trīs dienas, nobraucot septiņsimt kilometrus. Tagad piecpadsmit tūkstošu kilometru attālumu pārvarējām astoņpadsmit minūtēs.
Mums nācās ar elkoņiem lauzties ārā no kapsulas un, lai izietu no stacijas, jo Šķirsta pielūdzēji jau nepacietīgi gaidīja iespēju iekāpt un doties uz Honkongu. Es dzirdēju, kāds teica, ka «viņiem» (anonīmie «viņi», kas ir vainīgi pie visa) — «viņiem vajadzēja organizēt vairākas kapsulas». Mēness iedzīvotājs mēģināja izskaidrot, ka šī prasība ir
neiespējama — ir tikai viens tunelis, kurā var atrasties tikai viena kapsula, kas var būt vai nu šajā vai tajā galā, vai pa vidu. Bet vienā tunelī atrasties divām kapsulām — tas ir neiespējami, pašnāvnieciski.
Vjņa paskaidrojumi tika uzklausīti ar acīm redzamu neticību. Šķita, ka arī apmeklētājiem ir grūti saprast, ka ballistiskais metro ir privātīpašums un to nav iespējams regulēt… kas beidzot tika noskaidrots, kad Mēness cilvēks teica: «Jums vajag vēl vienu tuneli — uz priekšu! Uzbūvējiet to! Jums ir brīvas rokas, neviens negrasās jūs kavēt. Ja tāds risinājums jūs neapmierina, dodieties atpakaj uz savu Liverpūli!»
Diezgan nelaipni. Zemes tārpi ir un paliek zemes tārpi. Katru gadu daži no viņiem mirst, jo nespēj saprast, ka Mēness nav kā Liverpūle, Denvera vai Buenosairesa.
Mēs izgājām cauri gaisa slūžām, kas atdalīja Artemis Transit Companv teritoriju no municipālā īpašuma. Tunelī uzreiz aiz slūžām bija redzams uzraksts:
MAKSĀJIET PAR GAISU ŠEIT
Zem zīmes pie galda sēdēja kāds vīrs, kurš bija divreiz vairāk invalīds nekā es — viņa kājas beidzās pie ceļgaliem. Šķita, ka tas viņu nesatrauc, viņš pārdeva gan gaisu, gan žurnālus un saldumus, reklamēja gidu dienestu un tūrismu, un visur bija redzama zīme:
CEĻA PRIEKŠROCĪBAS
Lielākā daļa cilvēku steidzās garām vienā vai otrā virzienā un neapstājās pie šī vīra. Bils arī gribēja iet garām, kad es viņu pamanīju. «Ei, pagaidi, Bil!»
«Senator, man jāaplaista koks.»
«Pagaidi. Un nesauc mani par senatoru, sauc par doktoru. Doktors Ričards Eimss.»
«Mm?»
«Nekas, tikai dari tā. Tagad mums jāsamaksā par gaisu. Vai tu nemaksāji par gaisu Honkongā?»
Bils to nebija darījis. Viņš bija iegājis pilsētas gaisa spiediena telpā, palīdzot Lilībetai, un neviens nebija licis viņam maksāt.
«Nu, tad tev vajadzēja samaksāt. Vai tu ievēroji, ka Grieta Laimīgajā Pūķī samaksāja par mums visiem? Tā tas bija. Un mēs maksāsim arī šeit, bet vairāk nekā par diennakti. Pagaidi šeit.»
Es piegāju pie galda. «Sveiki, vai jūs pieņemat maksu par gaisu?»
Gaisa pārdevējs pacēla acis un nopētīja mani.
«Jums nav jāmaksā. Jūs samaksājāt par gaisu tad, kad pirkāt biļeti.»
«Ne gluži,» es atbildēju. «Es esmu Mēness iedzīvotājs un atgriežos mājās. Kopā ar sievu un vienu padoto. Man vajadzīgs gaiss trijām personām.»
«Labs mēģinājums. Bet veltīgs. Klausieties, pilsoņa zīmogs nenozīmē, ka jūs apkalpos par pilsoņu cenām — viņi joprojām uzskatis jūs par tūristu un pieprasīs tūristu cenas. Ja jūs vēlaties pagarināt vīzu, varat to darīt. Un viņi iekasēs maksu par gaisu atbilstoši vīzas pagarinājumam. Tagad beidziet, pirms es neesmu nolēmis jūs apkrāpt.»
«Draudziņ, jūs ir grūti iepriecināt.» Es izvilku savu pasi
— pārliecinājos, ka tā ir mana «Ričarda Eimsa» pase — un pasniedzu to viņam. «Esmu bijis prom vairākus gadus. Ja tāpēc es jūsu acīs izskatos pēc Zemes tārpa, tad tas ir nožēlojami. Bet, lūdzu, ievērojiet, kur esmu dzimis.»
Viņš apskatīja pasi un atdeva man. «Okei, jūs mani pieveicāt. Jūs esat trīs, ja? Uz cik ilgu laiku?»
«Man nav konkrētu plānu. Kāds ir īsākais termiņš pastāvīgās uzturēšanās grupā?»
«Viens ceturksnis. Un vēl piecu procentu atlaide, ja maksāsiet par pieciem gadiem uz priekšu… bet pie šodienas kursa septiņi komats viens tas ir absolūti neizdevīgi.»
Es samaksāju par trim pieaugušajiem uz deviņdesmit dienām un pajautāju, ko viņš zina par apmešanās iespējām. «Tā kā esmu bijis prom tik ilgi, man nav sava dzīvokļa, nepārzinu arī tirgu — un es negribu paļauties uz saldu dusu Tumšajā alejā.»
«Jūs pamostos bez kurpēm, ar pārgrieztu rīkli, un žurkas skraidītu pa jūsu seju. Mmm, grūts jautājums. Redziet tās smieklīgās sarkanās cepurītes. Lielākais salidojums, kāds Lunasitijā jebkad ir bijis, kopš salidojuma līdz pat Neatka-
13 — 2689
193
rības dienai visa pilsēta ir piebāzta ar viņiem. Bet, ja jūs neesat pārāk nervozi…»
«Nē, neesam gan.»
«Tad jūs varētu atrast kaut ko labāku nākamās nedēļas sākumā, bet pašlaik ir viena veca vietiņa sestajā līmenī, Raffles, pretī…»
«Es zinu, kur tas ir, mēs pamēģināsim.»
«Labāk vispirms piezvaniet un sakiet, ka es jūs sūtīju. Rabīns Ezra ben Dāvids. Tas man ko atgādina — Eimss, Ričards. Vai jūs esat tas Ričards Eimss, kuru meklē par slepkavību?»
«Ak Dievs!»
«Pārsteigums? Patiesība, cilvēk. Man te kaut kur ir ziņojums.» Viņš rakņājās žurnālos, ar zīmuli rakstītās piezīmēs un šaha uzdevumos. «Te tas ir. Jūs tiekat meklēts Zelta Likuma apmetnē — šķiet, jūs esat nolaidis no kājām kādu ļoti svarīgu personu. Tā viņi saka.»
«Interesanti. Vai šeit ari es tieku meklēts?»
«Uz Mēness? Es domāju, ka ne. Kāpēc gan? Vēl joprojām vecā labā atturība, nav nekādu diplomātisko attiecību ar Zelta Likumu, kamēr viņi neparakstīts Oslo Konvenciju. Ko viņi nevar izdarīt bez tiesību pamatlikuma, un tas nu neizklausās sasodīti iespējams.»
«Es domāju gan.»
«Tomēr… ja jums ir vajadzīga advokāta palīdzība, nāciet pie manis, es nodarbojos arī ar tādām lietām. Mani var šeit satikt katru pēcpusdienu, vai arī jūs varat atstāt ziņu Seymor's Kosher Fish Emporium pretī Kārnegī bibliotēkai, Seimors ir mans dēls.»
«Paldies, es atcerēšos. Starp citu, kas ir tas cilvēks, ko es it ka esot nogalinājis?»
«Vai tad jūs nezināt?»
«Tā kā neesmu nevienu nogalinājis, kā es to varu
zināt?»
«Tur ir zināms loģikas trūkums, par ko es īpaši nerunāšu. Tiek ziņots, ka jūsu upuris ir Enriko Šulcs. Vai jums šis vārds ir pazīstams?»
«Enriko Sulcs. Esmu pārliecināts, ka šo vārdu nekad agrak neesmu dzirdējis. Nepazīstu. Lielākoties slepkavību
upurus nogalina tuvi draugi vai radinieki, nevis svešinieki. Un šajā gadījumā tas neesmu es.»
«Patiešām dīvaini. Tomēr Zelta Likuma īpašnieki piedāvā ievērojamu atlīdzību par jūsu nāvi. Vai, precīzāk sakot, par jums — dzīvu vai mirušu, bet bez uzsvara uz vārda «dzīvu», tikai par jūsu ķermeni, brāl, aukstu vai siltu. Vai man speciāli jāatzīmē, ka ētika aizliegtu izmantot šo izdevību, ja es būtu jūsu advokāts?»
«Rabīn, es domāju, jūs tāpat neizmantosiet šo izdevību, jūs esat tipisks Mēness iedzīvotājs. Jūs vienkārši mēģināt pierunāt nolīgt sevi. Mmm. Es izsludinu Trīs Dienas.»
«Trīs Dienas. Jūs gribat zīmogus vai pietiks ar čeku?»
«Es esmu zaudējis īstā Mēness iedzīvotāja izskatu, tāpēc labāk abus.»
«Ļoti labi. Kronu vai divas veiksmei?»
Reverends Ezra uzlika uz mūsu rokām zīmogu ar trīs mēnešu termiņu — ar ūdensdrošu tinti, kas redzama tikai speciālā gaismā, un parādīja to mums, iededzot pārbaudes lampu. Mēs varējām likumīgi elpot Lunasitijas municipālo gaisu turpmākos trīs mēnešus, un izmantot citas privilēģijas, kā, piemēram, sabiedriskās telpas. Es piedāvāju viņam trīs kronas vairāk par noteikto cenu, viņš pieņēma divas.
Pateicos un atvadījos, un mēs devāmies tunelī, katrs dīvaini apkrāvies ar saiņiem. Piecdesmit metrus tālāk tunelis izveda uz galveno gaiteni. Mēs tuvojāmies izejai, es mēģināju orientēties — tālāk iet pa labi vai pa kreisi, kad izdzirdēju svilpi un soprāna balsi: «Stāt! Ne tik strauji. Inspekcija.»
Es apstājos un pagriezos. Viņas sejā bija rakstīts: «Ierēdne», un nejautājiet man, kā es to zinu. No trim planētām, vairākiem planetoīdiem un vēl vairākām kosmosa apmetnēm es vienkārši zinu, ka tā izskatās visi ierēdņi, kam jānolauž pēdējie gadi līdz pensijai. Viņas uniforma nebija nedz militāra, nedz policijas. «Tikko ieradāties no Honkongas?»
Atbildēju, ka jā.
«Vai jūs visi trīs esat kopā? Nolieciet visu uz galda. Atveriet savas somas. Vai jūs vedat augļus, dārzeņus, pārtiku?»
Es atjautāju: «Kāpēc tā?»
Gvena teica: «Man ir Hershey šokolāde. Vai vēlaties gabaliņu?»
«Man liekas, ka to var nosaukt par kukuli. Protams, kāpēc ne?»
«Protams, es vēlos jūs piekukuļot. Man somā ir mazs aligatoriņš. Viņš nav nedz auglis, nedz dārzenis, pieņemsim, ka viņš varētu būt pārtika. Jebkurā gadījumā viņš ir gandrīz noteikti pret jūsu uzpūstajiem likumiem.»
«Acumirkli, man jāpārbauda saraksti.» Inspektore rakņājās iespaidīgā no kompjūtera izdrukātu lapu kaudzē. «Aligatoru āboli; aligatoru ādas, apstrādātas vai krāsotas; aligatori, izbāzti — vai šis ir izbāzts?»
«Tikai tad, kad viņš pārēdas, viņš ir badīgs.»
«Mīļa, vai jūs man gribat iestāstīt, ka jums tajā somā ir dzīvs aligators?»
«Ja vēlaties, varat riskēt un iebāzt roku somā. Viņš ir trenēts kā sargs. Pirms tam saskaitiet savus pirkstus, varēsiet pārskaitīt, kad izvilksiet roku.»
«Jūs jokojat.»
«Nebūt ne. Bet atcerieties, es jūs brīdināju.»
«Ak, nieki.» Inspektore iebāza roku Gvenas somā un ar kliedzienu atrāvās. «Tas man iekoda!» Viņa ielika pirkstus mutē.
«Tieši tāpēc viņš man ir,» Gvena paskaidroja. «Es jūs brīdināju. Vai jums sāp? Parādiet man.»
Sievietes apskatīja roku un nosprieda, ka sarkanie iespiedumi ir vienīgais ļaunums. «Tas labi,» noteica Gvena. «Esmu iemācījusi viņam satvert cieši, bet nepārkost ādu. Un nekad, nekad nenokost pirkstus. Viņš mācās, viņš vēl ir jauns. Bet viņam nevajadzēja atlaist jūsu roku tik viegli, esmu mācījusi Alfrēdam turēties cieši kā buldogam, kamēr saņemu radio signālu un steidzos mājās.»
«Es neko nezinu par buldogiem, bet viņš pilnīgi droši gribēja nokost man pirkstus.»
«Ak, protams, nē! Vai jūs esat kādreiz redzējusi suni?»
«Tikai izkāmējušus, apģērbtus mirlas gaļas tirgū. Nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ, es redzēju vienu Tiho zoodārzā, kad biju maza meitene. Liels, neglīts riebeklis. Es nobijos.»
«Daži no viņiem ir mazi, un daži nemaz nav neglīti. Buldogs ir visai neglīts, bet ne pārāk liels. Iekosties un nelaist vaļā ir tas, ko viņi dara vislabāk. To es gribu iemācīt arī Alfrēdam.»
«Izvelciet viņu ārā un parādiet man.»
«Ne par ko! Viņš ir sargdzīvnieks, es negribu, lai citi cilvēki viņu glāsta un dūdo apkārt, es gribu, lai viņš kož. Ja jūs gribat viņu redzēt, tad izvelciet ārā pati. Varbūt šoreiz viņš tik ātri neatlaidīs savus žokļus, es ceru.»
Ar to arī beidzās mēģinājums mūs pārbaudīt. Adele Sasbauma, Pirmās Klases Nevienam Nevajadzīgā Ierēdne, piekrita, ka bonsai kļavas ievešana nav aizliegta, apbrīnoja to un jautāja, vai tas kādreiz zied. Kad viņa sāka apmainīties ar Gvenu receptēm, es iejaucos un uzstāju, ka mums jātiek tālāk
— ja municipālā veselības un drošības pārbaude bija galā.
Mēs šķērsojām Ārējo loku, es atradu Gatvi un zināju ceļu tālāk. Mēs nokāpām līmeni zemāk un izgājām cauri Vecajam Domam, tad devāmies uz tuneli — mana atmiņa teica priekšā, ka tur atrodas Raffles viesnīca.
Bet pa ceļam Bils mani iepazīstināja ar saviem politiskajiem uzskatiem. «Senator…»
«Nevis «senator», bet «doktor», Bil.»
«Doktor. Jā, ser, doktor, es domāju, ka tas nav pareizi, kas tur notika.»
«Jā, nav. Tā saucamā inspekcija ir bezjēdzīga. Tā ir viena no dārgajām, nevajadzīgajām lietām, kuras gadu gaitā iegūst katra valdība, tāpat kā okeāna kuģi apaug ar gliemezīšiem.»
«O, es nedomāju to! Ar to viss ir kārtībā, šī būšana apsargā pilsētu un nodrošina to ar godīgu darbu.»
«Izsvītro vārdu «godīgs».»
«Mm? Es runāju par to, ka jāmaksā par gaisu. Tas ir nepareizi. Gaisam jābūt bezmaksas.»
«Kāpēc tu tā saki, Bil? Šeit nav Ņūorleāna, mēs esam uz Mēness. Te nav atmosfēras. Ja tu nemaksāsi par gaisu, ko gan tu elposi?»
«Bet tieši to es gribēju teikt! Katram ir tiesības elpot. Valdībai ir jānodrošina tāda iespēja.»
«Pilsētas valdība to arī nodrošina pilsētas robežās. Tieši par to mēs tikko samaksājām.»
Es novicināju roku viņa deguna priekšā. «Par šito.»
«Bet es jau par to ari runāju! Nevienam nevajadzētu maksāt par gaisu. Elpot ir cilvēka dabiskās tiesības, un valdībai būtu tās jānodrošina par velti.»
Es pievērsos Gvenai: «Pagaidi, dārgā, tas ir jānokārto. Varbūt mums nāksies iznīcināt Bilu, lai viņš kļūtu laimīgs. Apstāsimies tepat un noskaidrosim situāciju. Bil, es samaksāju par gaisu, ko tu elpo, jo tev nav naudas. Pareizi?»
Viņš uzreiz neatbildēja. Gvena klusi ieteicās: «Es iedevu viņam kabatas naudu. Vai tev ir iebildumi?»
Es domīgi paskatījos uz viņu. «Liekas, man jau vajadzēja zināt. Mana mīļā, ja man jābūt atbildīgam par šo ģimeni, tad jāzina, kas te notiek.» Es pagriezos pret Bilu. «Kad es tur samaksāju par tavu gaisu, kāpēc tu nepiedāvāji samaksāt savu daļu no naudas, kas bija tev kabatā?»
«Bet viņa to iedeva man, nevis jums.»
«Nu? Tad atdot to viņai atpakaļ.»
Bils izskatījās pārsteigts, Gvena iejaucās: «Ričard, vai tas ir nepieciešams?»
«Es domāju, ka jā.»
«Bet es domāju, ka nē.»
Bils klusēja un nekustīgi skatījās. Es uzgriezu viņam muguru un griezos tieši pie Gvenas. «Gvena, man vajadzīgs tavs atbalsts,» es klusi teicu.
«Ričard, tu radi problēmas tur, kur to nav!»
«Es nedomāju, ka te to nav, dārgā. Gluži pretēji, šī ir ļoti būtiska lieta un man vajadzīga tava palīdzība. Tāpēc kaut kā atbalsti mani.»
«Ko nozīmē «kaut kā», dāgais?»
«Tu zini, ko tas nozīmē. Izdomā kaut ko. Vai tu mani
atbalstīsi?»
«Ričard, tas ir smieklīgi! Es neredzu nekādu iemeslu pievērsties šim jautājumam.»
«Gvena, es lūdzu tavu palīdzību.» Es gaidīju bezgalīgi ilgi, tad nopūtos. «Vai ej tālāk un neatskaties.»
Viņa sarāvās, it kā es būtu viņai iesitis. Tad mana sieva paņēma savu koferi un sāka iet.
Bils palika ar pārsteigumā atkārušos žokli, tad steidzās viņai pakaļ, neizlaizdams no rokām dārgo kociņu.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ