XXI nodaļa
«Dievs radīja sievieti, lai viņa pieradinātu vīrieti.»
Valters (1694—1778)
Es leni modos, ļaujot dvēselei pamazām atgriezties savā ķermenī. Neatvēru acis, kamēr atcerējos, kas es esmu, kur atrados un kas bija noticis.
Ak jā, es biju precējies ar Gvenu Novaku! Ļoti negaidīti, bet tā bija lieliska doma! Un tad mēs… Ei! Tas nebija vakar. Vakar tu…
Mīļo cilvēk, vakar tev bija traka dieniņa! Tā sākās Lunasitijā, tad turpinājās Grinelā — kā? Pagaidam nav svarīgi, kā. Pieņem to. Tad tu atradies — Kā to Gvena bija nosaukusi? Ei, pagaidi! — Gvenas īstais vārds ir Heizela. Vai tiešām? Par to varēs uztraukties vēlāk. Heizela to bija nosaukusi par «Trešo Zemi», Tellus Tertius. Tamija to sauca vēl savādāk. Tamija? Ak jā, Tamāra. Visi pazīst Tamāru.
Tamija neļāva viņiem aiztikt manu ievainoto kāju, kamēr es biju nomodā — kā, pie velna, es tiku pie tās brūces? Vai es savā vecumā jau kļūstu neveikls? Vai arī es ievēroju Bila seju starp tiem viltus Šķirsta pielūdzējiem? Nav profesionāli jebkuram pārsteigumam ļaut tevi samulsināt. Ja kautiņā parādās tava miesīgā vecmāmiņa, nošauj viņu un dodies tālāk.
Ka tu zināji, ka tie nav Šķirsta pielūdzēji? Tas ir vienkārši. Šķirsta pielūdzēji ir jau gados, drukni un maza auguma; tie puiši bija jauni un spēcīgi. Gatavi kaujai.
Ja, bet tas ir racionāls izskaidrojums, ko tu tikko izdomāji. Tā? Tomēr tā ir patiesība. Bet vakar tu to neizdomāji. Pie velna, nē, protams, nē; notikuma mirkli nav laika domāt. Tu paskatījies uz puisi, kaut kas viņa izskatā bija ka izkārtne «Ienaidnieks!», un tu meties viņam iesist, pirms viņš nav iesitis tev. Ja cīņas laika tu mēģini sakārtot iespaidus pēc secibas un nozīmes, izvērtēt pēc loģikas likumiem — tu esi pagalam! Tā vietā ir jākustas.
Vakar tu nekustējies pietiekami ātri.
Bet mēs izvēlējāmies īsto kaujas partneri, vai ne? — mazu, strauju koraļļčūsku, vārdā Heizela. Un katru kautiņu, pēc kura mēs vēl esam saglabājuši ķermeņa temperatūru ap trīsdesmit septiņiem grādiem, nevar saukt par sakāvi.
Beidz sevi mānīt. Cik daudzus tu pieveici? Divus? Un viņa tika galā ar pārējiem. Un viņai bija tevi jāglābj… pretejā gadījumā tu tagad būtu auksts un miris.
Varbūt es arī esmu miris. Pārbaudīsim.
Es atvēru acis.
Ši istaba patiešām izskatās ka paradīze! Bet tas liecina, ka tu neesi miris, jo paradīzē tev nav lemts nonākt. Bez tam visi saka — kad tu mirsi, vispirms iesi cauri garam tunelim. kura galā bus redzama gaisma, un tur tevi gaidīs tava mīļota… un tā ar tevi nebija. Nav nekāda tuneļa. Nav gaismas tuneļa galā. Un diemžēl nav lleizelas.
Tāpēc es neesmu miris, te nav paradīze un man liekas, ka te nav ari slimnīca. Neviena slimnīca nekad nav bijusi tik skaista vai tik labi smaržojusi. Un kur ir steidzīgās balsis, kas vienmēr piepilda slimnīcu gaiteņus? Viss, ko es dzirdēju, bija putnu dziesmas un stigu trio kaut kur tālumā.
Hi, te taču ir mūsu kļava!
Tātad Heizela ir kaut kur tuvumā. Kur tu esi, saldumiņ? Man vajadzīga palīdzība. Ludzu, sameklē manu protēzi un pasniedz man to. Es nevaru riskēt un šajā gravitācijā lēkt uz. vienas kājas, esmu zaudējis formu… un, sasodīts, man jačura. Kaut kas neiedomājami šausmīgs.
«Redzu, ka tu esi pamodies.» Pie manas labās auss atskanēja patīkama balss. Es pagriezu galvu, lai paskatītos, un viņa pienāca tuvāk, kur es varēju labāk redzēt — jauna, pievilcīga, slaida sieviete, ar mazām krūtīm un gariem brūniem matiem. Viņa pasmaidīja, kad es ieskatījos viņai acīs. «Es esmu Minerva. Ko tu gribēsi brokastīs? Heizela man teica, ka tev garšo vafeles. Bet tu vari pasūtīt jebko, ko vien vēlies.»
«Jebko?» Es pārdomāju. «Vai varu pasūtīt uz lēnas uguns ceptu brontozauru?»
«Ja. protams. Bet tā sagatavošana prasīs vairāk laika nekā vafeles,» viņa nopietni atbildēja. «Vai varu piedāvāt kādas uzkodas, kamēr tu gaidi?»
«Beidz jokot. Runājot par kājām, vai tu esi redzējusi manu kājas protēzi? Pirms brokastīm man jātiek līdz vannasistabai… un man vajadzīga protēze, lai to izdarītu. Šī gravitācija, zini.»
Minerva man atklāti pateica, ko darīt. «Šajā gultā ir iebūvētas viss nepieciešamais, un īsto vannasistabu tu tapat nevari lietot; no vidukļa uz leju tu esi ieslēgts fiksatoros. Bet mūsu ierīces ir drošas, patiešām. Tā ka — dari tepat visu, kas jādara.»
«Ee… es nevaru.» (Es nudien nevarēju. Kad viņi amputēja manu kaju, slimnīcas personālam klajās sasodīti grūti. Beidzot viņi apgādāja mani ar kateteru, kamēr vēl nebiju spējīgs pārvietoties ar kruķiem.)
«Tu sapratīsi, ka vari gan. Un ka viss būs kārtībā.»
«Ee…» (Es nevarēju pakustināt ne savu veselo, ne saīsinato kaju.) «Misis Minerva, vai es varu palūgt parasto slimnīcas gultas urinālu?»
Viņa izskatījās norūpējusies. «Ja tu velies. Bet tas nebūs lietderīgi.» Tad viņas sejas izteiksme mainījās un kļuva domīga. «Es iešu sameklēt. Bet man bus vajadzīgs laiks. Vismaz desmit minūtes. Ne sekundi mazāk. Un es aizslēgšu tavas durvis, lai neviens tevi netraucē, kamēr būšu prom.» Viņa piebilda: «Desmit minūtes,» tad piegāja pie baltās sienas. Tā pavērās un viņa bija prom.
Es nekavējoties gribēju atvilkt sāņus palagu, lai redzētu, kas noticis ar manu veselo kāju.
Palags nekustējās.
Tad es uzsāku spēka spēli ar palagu.
Tas bija viltīgāks par mani.
Es centos apvest to ap stūri — galu galā palags nevar būt viltīgāks par cilvēku. Vai ne?
Var gan.
Beidzot es sev teicu — klausies, vecīt, tā mēs neko nepanāksim. Pieņemsim, ka Minerva runāja absolūtu taisnibu: šajā gulta ir iebūvēts sanitārais mezgls, kas var izturēt visļaunāko, ko vien pie gultas piesaistīts pacients var izdarīt, la teikt, es prata risināju vairākas ballistiskas problēmas
— empīriskus jautājumus, kas pilnīgi droši satrauktu pat cilvēku, kurš zem giljotīnas gaida soda izpildīšanu.
Un, atbrīvojies no puslitra, noputos, un atbrīvojos no otra puslitra. Ne, gulta pat nekļuva mitra.
Sievietes balss nodūdoja: «Labs puisītis!»
* * *
Es steidzīgi paraudzījos apkārt. Nekur neredzēju sievieti, kam ši balss varētu piederēt — «Kas to teica, un kur tu esi?»
«Es esmu Tīna, Minervas māsa. Es esmu netālu no tava elkoņa… tai pašā laikā es atrodos puskilometra attālumā un divsimt metru uz leju. Ja tev ko vajag, tikai pajautā. Mums viss vai nu ir krājumos, vai ari mēs to izgatavojam, vai viltojam. Brīnumus darām uzreiz, visu pārējo — ātrāk. Izņēmums: jaunavas ir jāpasūta speciāli… vidējais pasūtījuma izpildes laiks — četrpadsmit gadi. Rūpnieciski atjaunotas jaunavas — četrpadsmit minūtes.»
«Kam, pie velna, vajadzīga jaunava? Misis Tīna, vai tu domā, ka ir pieklājīgi skatīties, kā es kārtoju savas dabiskas vajadzības?»
«Jaunekli, nemāci savai vecmāmiņai dzīvot. Viens no maniem pienākumiem ir uzraudzīt visu, kas notiek šī izpriecu nama visās nodaļās, un pamanīt kļūdas, pirms tās paspēj notikt. Otrkārt, es esmu jaunava un varu to pierādīt… un es panākšu, lai tu nožēlo, ka esi virietis — par to riebīgo muļķību murmināšanu par jaunavām.»
(Pie velna!) «Misis Tīna, es negribeju tevi aizskart. Es vienkārši biju apjucis, un viss. Tāpēc izteicos pārsteidzīgi.
Bet es uzskatu, ka urinēšanai un citām tamlīdzīgām darbībām jābut privātām.»
«Ne jau slimnīcā, čomiņ. Urīns vienmēr ir nozīmīgs aspekts klīniskajā ainā.»
«Ee…»
«Te jau nāk mana māsa. Ja netici man, pajautā viņai.»
Pēc paris sekundēm siena atvērās un ienāca misis Minerva ar vecmodīgu slimnīcas gultas urinālu — nekādas autornatikas, nekādas elektroniskas kontroles. Es teicu: «Paldies. Bet man vairs to nevajag. Esmu pārliecināts, ka māsa jau to teica.»
«Jā, teica. Bet viņa taču neteica tev par to?»
«Nē, es to secināju. Vai tiesa, ka viņa sēž kaut kur pagraba un izspiego katru pacientu? Vai viņai nekļūst garlaicīgi?»
«Viņa nekam nepievērš uzmanību, kamēr tas nav nepieciešams. Viņai ir tūkstošiem citu, daudz interesantāku pienākumu…»
«Nesalīdzināmi interesantāku!» balss bez sejas iejaucās. «Minnij, viņam nepatīk jaunavas. Es teicu, ka esmu viena no viņām. Apliecini to, mās, es gribu viņam to atgādināt.»
«Tina, nekaitini viņu.»
«Kāpēc ne? Kaitināt vīriešus ir uzjautrinoši, viņi ir tik jūtīgi. Tomēr es nesaprotu, ko Heizela viņā saskata. Skumjš gadījums.»
«Tīna! Pulkvedi, vai Atēna teica, ka viņa ir kompjūters?»
«Ēe? Pasaki to vēlreiz.»
«Atēna ir kompjūters. Viņa ir šīs planētas galvenais atbildīgais kompjūters; citi kompjūteri ir tikai nejūtīgas mašīnas. Atena vada visu… Tāpat kā Maikrofts Holmss reiz vadīja visu uz Mēness — es zinu, ka Heizela tev stāstīja par to.» Minerva pasmaidīja. «Tāpēc Tīna var paziņot, ka ir nevainīga. Tehniski tā arī ir, tajā nozīmē, ka kompjūters nevar piedzīvot ķermenisku savienošanos…»
«Bet es zinu visu par to!»
«Ja, mās… savienošanos ar vīrieti. No otras puses, kad viņa pāries uz dzīvu ķermeni un kļūs par cilvēku, citā tehniskā nozīmē viņa vairs nebūs jaunava, jo viņas jaunavības plēve atrofēsies un tās atliekas tiks nolīdzinātas, pirms viņas ķermenis būs nobriedis. Tā notika ar mani.»
«Un tu biji traka, Minnij, ka ļāvi Ištarai to sev iestāstīt; es negrasos tā darīt. Esmu nolēmusi, ka man būs īsta jaunavība un gan rituālā, gan fiziskā deflorācīja. Pat līgavas tērps un laulību ceremonija, ja sanāks. Vai tu domā, ka mēs varam par to pārliecināt Lācaru?»
«Es par to šaubos. Un tu pieļausi nopietnu kļūdu. Nevajadzīgas sāpes pirmā dzimumakta laikā var tevi pieradināt pie sliktiem paradumiem procesā, kam vienmēr jābūt iespējami patīkamam. Māsiņ, sekss ir vissvarīgākais iemesls, lai kļūtu par cilvēku. Nesabojā to.»
«Tamija saka, tas nemaz tik ļoti nesāpot.»
«Kāpēc lai sāpētu vispār? Jebkurā gadījumā tu nepierunāsi Lācaru parakstīties uz oficiālām laulībām. Viņš tev apsolīja vietu mūsu ģimenē; viņš tev nesolīja neko vairāk.»
«Varbūt mums vajadzētu savervēt pulkvedi Nulli. Līdz tam laikam viņš man bus parāda par neskaitāmiem pakalpojumiem, un Mauriņa saka — neviens nekad tāpat neievēro līgavaini. Ko tu par to saki, zaldātiņ? Padomā par godu būt manam līgavainim greznās jūnija kāzās. Uzmanies ar atbildi.»
Ausis man zvanīja un es jutu tuvojamies galvassāpes. Ja aizvērtu acis, vai es atkal atrastos savā vecpuiša alā Zelta Likuma?
Es pamēģināju, tad atvēru acis. «Atbildi man,» nemateriālā balss uzstāja.
«Minerva, kas pārstādīja manu mazo kļavu?»
«Es. Tamija norādīja, ka tai ir par maz vietas podā, un palūdza atrast lielāku. Es…»
«Es to atradu.»
«Tīna to atrada, un es pārstādīju kociņu. Redzi, cik labi tas tagad jūtas? Koks ir izaudzis vairāk ka par desmit centimetriem.»
Es paskatījos uz miniatūro kociņu. Tad paskatījos vēlreiz. «Cik dienas es esmu šajā slimnīcā?»
Minervas seja pēkšņi kļuva neizteiksmīga. Tad Tīnas balss ierunājās: «Tu nepateici, cik lielu brontozauru gribēsi brokastīs. Labāk tādu mazāku, ne? Vecākie ir šausmīgi sīksti. Tā visi saka.»
Desmit centimetri — Ueizela bija teikusi, ka «no rīta» atnāks mani apraudzīt. Kurā rītā, mana dārgā? Pirms divām
nedēļām? Vai ilgāk? «Vecākie nav sīksti, ja viņi ir pienācīgi sagatavoti. Bet es negribu gaidīt. Vai ar vafelēm bus liela kavēšanās?»
«Ak nē», Tīnas balss atsaucās, «vafeles šeit nav populāras. bet Mauriņa zina visu par tām. Viņa teica, ka ir uzaugusi apmēram pāris kilometrus no vietas, no kuras nāc tu, un apmēram tajā pašā laika, plus mīnus simts gadi. Viņa pazīst to virtuvi, pie kādas tu esi pieradis. Viņa man izskaidroja visu par vafeļu pannām un es eksperimentēju tik ilgi, kamēr pagatavoju tadu, kādu viņa gribēja. Cik vafeles tu vari apēst, resnuli?»
«Piecsimt septiņas.»
Mirkli bija klusums, tad Tīna ierunājās: «Minerva?»
«Es nezinu.»
«Bet,» es turpināju, «es ieturu diētu, tā ka pietiks ar trim.»
«Es neesmu pārliecināta, vai vēlos tevi par savu līgavaini.»
«Jebkurā gadījumā tu neesi runājusi ar manu sievu Heizelu.»
«Nav nekādu šķēršļu, mēs ar Heizelu esam draugos. Gadiem ilgi. Viņa tev liks to darīt. Ja es nolemšu tevi izmantot. Vel neesmu pārliecināta par tevi, Dikij — zēn.»
«Dikij — zēn, ko? Vai tu pazīsti manu tēvoci Džoku? Džoku Kempbelu?»
«Sudrablapsa. Vai es pazīstu tēvoci Džoku? Mēs viņu neuzaicināsim, viņš pieprasīs savas pirmās nakts tiesības.»
«Nāksies tomēr viņu ielūgt, viņš ir mans tuvākais radinieks. Labi, es būšu līgavainis, un tēvocis Džoks būs atbildīgs par līgavas deflorāciju. Lai tā paliek.»
«Minerva?»
«Pulkvedi Ričard, es nedomāju, ka Atēna to darīs. Es pazīstu Dr. Džoku Kempbelu daudzus gadus, un viņš pazīst mani. Ja Atēna paliks pie savām muļķīgajām iedomām, man liekas, ka viņai nevajadzētu vispirms atdoties Dr. Kempbelarn. Gadu vai divus vēlāk, kad viņa zinās…» Minerva paraustīja plecus. «Viņi ir brīvi cilvēki.»
«Tina var apspriesties par to ar Heizelu un tēvoci Džoku, tas nebija mans priekšlikums. Kad notiks šis noziegums?»
«Ļoti drīz, Atēnas klonētais ķermenis ir gandrīz nobriedis. Apmēram trīs jūsējie gadi.»
«0! Es domāju, ka mēs runājam par nākamo nedēļu. Es neuztraukšos; pa to laiku pūcei aste uzziedēs.»
«Kādai pūcei?»
«Naktsputnam. Par tām vafelēm. Misis Minerva, vai tu pievienosies man? Es nevarētu izturēt, ja tev būtu jāstāv, jāskatās, kā es riju vafeles, un jācieš badu.»
«Es jau šorīt paēdu brokastis…»
«Cik žēl.»
«… bet tas bija pirms vairākām stundām un es labprāt nogaršotu vafeles; gan Heizela, gan Maurīna tās slavē. Paldies, es pieņemu piedāvājumu.»
«Tu neielūdzi mani!»
«Bet Tīna, mana potenciālā līgava, ja tu darīsi to, ar ko draudēji, mans galds būs tavējais, ielūgt tevi būtu lieka, nevajadzīga un pārmērīgi grezna liekvārdība, uzmācīga un gandrīz aizvainojoša. Vai Maurīna teica, kā vafeles ir jāpasniedz? Ar sviestu, kļavu sīrupu un daudz kraukšķīga šķiņķa… kopā ar augļu sulu un kafiju. Sulai jābūt ledus aukstai, pārējam jābūt karstam.»
«Trīs minūtes, mīļo zēn.»
Es jau gatavojos atbildēt, kad siena atkal atvērās un ienāca rabīns Ezra. Ienāca! Viņš balstījās uz kruķiem, bet gaja uz abām savām kājām.
Rabīns pasmīnēja un pamāja ar kruķi. «Doktor Eims! Prieks redzet, ka jūs esat pamodies!»
«Prieks jūs redzēt, rabīn Ezra. Tīna, lūdzu, pasniedz visu trim personām.»
«Es jau pasūtīju. Ar zemeņu ievārījumu.»
Maltīte bija patīkama, par spīti visiem jautājumiem, kas mani nomāca. Ēdiens bija lielisks un es biju izsalcis; Minerva un Ezra — un Tīna — bija laba sabiedrība. Es pamērcēju sīrupā savas pirmās vafeles pēdējo kumosu, un ieteicos: «Rabīn Ezra, vai jūs šorīt esat saticis Heizelu? Manu sievu. Viņai bija šeit jābūt.»
Šķita, ka viņš vilcinās ar atbildi; Tīna atbildēja: «Viņa te būs vēlāk, Dikij. Viņa nevar te kavēties un gaidīt, kamēr tu pamosties, viņai ir daudzi citi pienākumi. Un citi vīrieši.»
«Tina, beidz mani kaitināt. Vai arī es neprecēšos ar tevi, pat ja tam piekritīs gan Heizela, gan Džoks.»
«Saderam? Tu pamet mani, nekauņa, un es tevi aizdzīšu no šīs planētas. Tu nedabūsi pat ēdiena atliekas, durvis tev neatvērsies, duša tevi applaucēs, suņi tev kodīs. Un tu būsi pagalam.»
«Māsa!»
«Jā, Minnij.»
Minerva pievērsās man: «Neļauj manai māsai tevi iebiedēt, pulkvedi. Viņa ķircinās tāpēc, ka viņai patīk sabiedrība un tās uzmanība. Bet viņa ir ētisks kompjūters, uz viņu var paļauties.»
«Esmu pārliecināts, ka tā arī ir, Minerva. Bet, ja viņa mani ķircinās un draudēs, viņa nevar gribēt, lai es stājos tiesneša vai mācītāja, vai kāda cita priekšā un solos viņu mīlēt, godāt un paklausīt. Es stipri šaubos, vai es jelkā gribētu viņai pakļauties.»
Kompjūtera balss atbildēja: «Tev nav jāsolās paklausīt man, Dikij, es tevi apmācīšu vēlāk. Es ceru sagaidīt tikai vienkāršas lietas. Lai tu seko man pa pēdām. Pakalpo. Sēdies. Gulies. Pagriezies. Nekusties. Es negaidu neko sarežģītu no vīrieša. Tas ir, izņemot vira pienākumu. Bet tajā ziņā tava reputācija ir tevi apsteigusi.»
«Ko tu ar to gribēji teikt?» Es nosviedu savu salveti. «Viss! Laulības ir atceltas.»
«Mans draugs, Ričard.»
«E? Jā, rabīn.»
«Nevajag uztraukties par Tīnu. Viņa ir bildinājusi mani, un jūs, un tēvu Hendriku, un Čoi-Mu, un, bez šaubām, daudzus citus. Viņas sapnis ir radīt iespaidu, ka Kleopatra salīdzinājumā ar viņu ir bijusi tikai iesācēja.»
«Un Ninona de Lenklo, un Rendžija Lila, un Marija Antuanete, un Raheba, un Karakuģa Keita, un Mesalīna, un tā tālāk. Es būšu čempione starp nimfomānēm visā multiizplatījumā, skaista kā grēks un neatvairāma. Vīrieši manis dēļ duelesies, izdarīs pašnāvību pie manām durvīm un rakstīs odas par godu manam mazajam pirkstiņam. Sievietes ģībs, izdzirdot manu balsi. Katrs vīrietis, katra sieviete un katrs bērns pielūgs mani no attāluma un es mīlēšu ciešāk tik daudzus no
viņiem, cik būs iespējams ietilpināt manā dienas režīmā. Tu tātad negribi but mans līgavainis, ko? Kādas netīras, ļaunas, nekrietnas un nepatīkamas lietas tu stāsti! Nikni vīri tevi saraustīs gabalos un dzers tavas asinis.»
«Tīna, nav pieklājīgi tā runāt pie galda, mēs ēdam.»
«Tu to sāki.»
Es centos atminēties diskusijas gaitu. Vai es tiešām būtu to iesācis? Patiešām, nē, viņa…
Rabīns Ezra man tikko dzirdami pačukstēja: «Padodies. Tu nevari uzvarēt. Es zinu.»
«Misis Tīna, man žēl, ka es to sāku. Man tā nevajadzēja runāt. Es rīkojos ļoti nekrietni.»
«0, viss kārtībā.» Kompjūtera balss izklausījās apmierināta. «Un tev nav mani jāuzrunā «misis Tīna», šeit gandrīz neviens nelieto titulus. Ja jūs uzrunātu Minervu «Dr. Longa», viņa atskatītos, lai redzētu, kas stāv aiz muguras.»
«Labi, Tina, tad sauciet mani par Ričardu. Misis Minerva, vai jums ir doktora grāds? Medicīnas doktora grāds?»
«Viens no maniem grādiem ir terapijā, tiešām. Bet manai māsai ir taisnība, te reti lieto pieklājības uzrunas. Neviens nelieto uzrunu «misis»… ja vien vīrietis nerunā par sievieti, kurai dāvājis savu miesisko mīlestību. Tāpēc nevajag mani saukt par misis Minervu… kamēr tev neienāks prātā man to dāvāt. Kad ienāks prātā. Ja ienāks.»
Nepārprotams teksts!
Es nepaspēju to uztvert. Minerva šķita tik pieklājīga un maiga, ka pārsteidza mani.
Tīna atvēlēja man laiku domu sakārtošanai. «Minnij, nemēģini izraut viņu no manam rokām. Viņš ir mans.»
«Labāk pajautā Heizelai. Vai, vēl labāk, pajautā viņam pašam.»
«Dikij, zēn, pasaki viņai!»
«Ko lai es viņai saku, Tīna? Tu neesi neko sarunājusi ar Heizelu un manu tēvoci Džoku. Bet pagaidām…» es paklanījos Minervai, cik nu var paklanīties gultā sēdošs, fiksatoros ieslēgts cilvēks. «Dārgā lēdija, tavi vārdi mani pagodina. Bet, kā visi zina, pašreiz esmu fiziski paralizēts un nespēju piedalīties tādās izpriecās. Vai pagaidām nevaram pieņemt vēlamo par esošo?»
«Neuzdrošinies saukt viņu par «misis»*!»
«Māsa, uzvedies pieklājīgi. Ser, mani patiešām var uzrunāt ar «misis». Vai, kā tu iesaki, pieņemt veļamo par esošo un pagaidām atlikt. Tava ārstēšana prasis vēl kādu laiku.»
«Ak jā. Tā tas bus.» Es pasakatījos uz mazo kļaviņu, kas vairs nebija nemaz tik miniatūra. «Cik ilgi es šeit biju? Droši vien jau sakrājies visai liels rēķins par manu ārstēšanu.»
«Neuztraucies par to,» Minerva atbildēja.
«Man ir jāuztraucas. Rēķini ir jāsamaksā. Un man pat nav apdrošināšanas polises.» Es paskatījos uz rabīnu. «Rabīn, kā jūs finansējāt savas — tās taču ir transplantētas kājas, vai ne? Jus esat tikpat talu no mājām un sava bankas rēķina, kā es.»
«Daudz tālāk, nekā jūs domājat. Un vairs nav vajadzības uzrunāt mani kā rabīnu — vietā, kur mēs pašlaik atrodamies, Toru neviens nezina. Tagad es esmu Ezra Deividsons, Laika Neregulārā karaspēka korpuss. Viņi apmaksā manus rēķinus. Man liekas, kāda līdzīga organizācija apmaksā jūsējos. Tina, vai tu vari — tas ir, vai tu pateiksi Dr. Eimsam, kas apmaksā viņa rēķinus?»
«Lai viņš pats pajautā.»
«Es, ludzu, Tina, pasaki man.»
«Kempbels, Kolins, zināms ari kā Eimss, Ričards: visus rēķinus apmaksā speciālais konts «Galaktikas Pavēlnieks — dažādi izdevumi». Tā kā neuztraucies, mīļo zēn, tu esi labdarības upuris. Protams, cilvēki, kuru izdevumus apmaksā šis konts, parasti nedzīvo pārāk ilgi.»
«Atēna!»
«Bet, Minnij, tā ir vienkārša patiesība. Vidēji viens komats septiņi uzdevumi, un tad mēs izmaksājam tuviniekiem miršanas pabalstu, Ja vien viņš nav vajadzīgs LGP.»
(Es nespēju iedziļināties teiktā saturā. Patiešām «Galaktikas Pavēlnieks»! Tikai viena persona varēja atvērt tādu rēķinu. Mazā, rotaļīgā meitene. Sasodīts, dārgā, kur tu esi?)
Atkal atvērās siena. «Vai es esmu nokavējusi brokastis? 0, labrīt, dārgais!»
Tā bija viņa!__________
♦Vārdu spēle: «Misircss» angļu vai. ir divas nozīmes — gan «mīļākā», gan uzruna
«misis».
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ