XXIX nodaļa
«Var pienākt laiki, kad lauva un aita gulēs blakus, bet es tomēr labāk lieku savu likmi uz lauvu.»
Henrijs Vīlers Šovs (1818—1885)
«Vai nebūtu labāk,» es iebildu, «likt man izvilkt zobenu no akmens? Ja jūs patiešām vēlaties pārdot savu preci. Viss plāns ir muļķīgs!»
Mēs sēdējām pie piknika galda austrumu dārzā — Manijs Deiviss, kapteinis Džons Sterlings, tēvocis Džoks, Džabels Heršovs un es, un profesors Rufo — vecs, plikpaurains virs, ar kuru mani iepazīstināja kā ar Viņas Gudrības palīgu un (neiespējami!) mazdēlu. (Bet pēc tam, kad pats ar savām nogurušajām acīm biju redzējis vairākus Dr. Ištaras meistarības rezultātus, es vairs nelietoju vārdu «neiespējami» tik bieži kā pirms nedēļas.)
Piksels ari bija ar mums, bet viņš jau sen bija paēdis un tagad zālē mēģināja noķert taureni. Viņu ciņa pagaidām bija vienlīdzīga, bet taurenis bija savācis vairāk punktu.
Spožās un tīrās debesis solīja trisdesmit astoņu vai četrdesmit grādu temperatūru pēcpusdienā, manas tantes bija nolēmušas pusdienot savā virtuvē ar gaisa kondicionētāju. Bet ārā bija viegls vējiņš un zem kokiem bija pietiekami vēss — brīnišķīga diena. Tieši kā piemērota piknikam; situācija man atgādināja tikšanos ar tēvu Sulcu Vecā Makdonalda fermas dārzā tikai pirms nedēļas (un vienpadsmit gadus nākotnē).
Vienīgi man blakus nebija Heizelas.
Tas mani sarūgtināja, bet es centos to neizrādīt. Kad Apļa sanāksme izlēma par labu pusdienu pārtraukumam, tantei Tillai bija ziņa man. «Heizela pirms pāris minūtēm aizbrauca ar Leifu,» viņa man teica. «Viņa lūdza tev
pateikt, ka nebūs pusdienās, bet cer tevi satikt vēlāk šopēcpusdien… un noteikti ieradīsies uz vakariņām.»
Sasodīti skopa ziņa! Man vajadzēja pārspriest ar Heizelu Apļa sarunas un notikumus. Pie velna, kā lai es pieņemu kādu lēmumu, ja man nav iespējas apspriesties ar savu sievu?
Sievietes un kaķi dara, ko grib; vīrieši tur neko nevar ietekmēt.
«Es tev pārdošu zobenu akmenī,» teica profesors Rufo, «lēti. Gluži jaunu. Tas ir lietots tikai vienreiz — karalis Arturs to lietoja. Kopumā viņam nebija nekāda labuma no tā, un es nevaru garantēt, ka tas palīdzēs arī tev… bet man nav iebildumu nopelnīt.»
Tēvocis teica: «Rufo, tu pārdotu biļetes pats uz savām bērēm.»
«Ne jau «pārdotu», es jau to esmu darījis. Tik daudz cilvēku gribēja pārliecināties, ka es esmu miris.»
«Tā tu viņus apmānīji.»
«Nepavisam. Uz biļetēm nebija rakstīts, ka es būšu miris, tās atļāva apmeklēt manas bēres. Un tās bija jaukas beres, visjaukākās, kādas man bijušas… it īpaši kulminācija, kad es piecēlos sēdus savā zārkā un dziedāju oratoriju no Džesa Džeimsa nāves, visu viens pats. Neviens neprasīja savu naudu atpakaļ. Daži pat aizgāja ātrāk. Rupjie radījumi. Aizej pats uz savām bērēm, un tu redzēsi, kas ir tavi īstie draugi.» Rufo pievērsās man. «Vai tu gribi to zobenu un akmeni? Lēti, bet skaidrā naudā. Es nevaru tev piešķirt kredītu, tavas dzīvības izredzes nav pārāk spožas. Teiksim, sešsimt tūkstoši imperiālo dolāru nelielās banknotēs? Neviena banknote nedrīkst būt lielāka par desmit tūkstošiem.»
«Profesor, man nevajag zobenu akmenī; viss šis muļķīgais pasākums spēcīgi atgādina pirmsārmstronga laiku «patiesos» stāstus. Nav iespējams darīt to atklāti ar naudu, nav iespējams to darīt pietiekami droši ar spēku, lai zaudējumi nebūtu lielāki par nulli, bet man un manai sievai tas jādara ar skautu nazīti. Sižets nekam neder; pat lubu romānu izdevniecība tādu nedrukātu. Tas ir loģiski neiespējami.»
«Piecsimt piecdesmit tūkstoši un es samaksāšu tirdzniecības nodokli.»
«Ričard,» Džabels Heršovs atbildēja, «loģika pati ir neiespējama. Gadu tūkstošiem filozofi un svētie ir mēģinājuši izprātot Izplatījuma loģisko shēmu… līdz ienāca Hilda un pierādīja, ka Izplatījums nav loģisks, bet maģisks, tā struktūra ir atkarīga vienīgi no neloģisku sapņotāju sapņiem un murgiem.»
Viņš paraustīja plecus, gandrīz apgāzdams savu Tuborg glāzi. «Ja lielās smadzenes nebūtu tik ļoti pieķērušās vienotajai pārliecībai, ka Izplatījumā jābūt pastāvīgai un loģiskai struktūrai, ko varētu izpētīt ar rūpīgas analīzes un sintēzes palīdzību, viņi būtu pamanījuši uzkrītošo faktu, ka kosmosā — multikosmosā — nepastāv ne loģika, ne taisnība, izņemot vietas, kurās mēs vai citi mums līdzīgie ievieš šādas vērtības haosa un nežēlības pasaulē.»
«Piecsimt tūkstoši, un tas ir mans pēdējais piedāvājums.»
«Tad kāpēc man un Heizelai būtu jāriske ar savu ādu?» Es piebildu: «Piksel! Liec taču to kukaini mierā!»
«Taureņi nav kukaiņi,» kapteinis Džons Sterlings nopietni teica. «Tie ir lidojoši ziedi. Lēdija Heizela man to iemācīja pirms daudziem gadiem.» Viņš noliecās un maigi satvēra Pikseļu. «Kā tu viņu piespiedi dzert?»
Es parādīju, izmantojot ūdeni un savu pirkstu. Tad Sterlings uzlaboja šo variantu, piedāvājot kaķēnam nelielu ezeriņu savā plaukstā. Kaķēns tam pieskārās, tad sāka lakt, kā jau kaķim pienākas, mērcot ieliekto mēlīti ūdenī.
Sterlings man sagādāja raizes. Es zināju viņa izcelsmi, vai vismaz domāju, ka zinu, un tāpēc man bija grūti ticēt viņa eksistencei, pat runājot ar viņu. Tomēr nav iespējams neticēt cilvēka eksistencei, kad tu redzi viņu un dzirdi, kā viņš sakožļā selerijas un kartupeļu čipsus.
Tomēr viņš bija it kā divās dimensijās. Viņš nesmaidīja un nesmējās. Viņš bija nevainojami pieklājīgs, bet vienmēr nāvīgi nopietns. Es biju mēģinājis pateikties par savas dzīvības glābšanu, nošaujot, kā nu viņu tur sauca… Sterlings bija mani pārtraucis. «Tas ir mans pienākums. Viņš ir aizvietojams, tu ne.»
«Četrsimt tūkstošu. Pulkvedi, vai tur vēl ir olas?»
Es pasniedzu Rufo pildītās olas. «Vai man tev pateikt, ko darīt ar to zobenu akmenī? Vispirms — izvelc zobenu, tad…»
«Profesor, es negribu to zobenu. Es tikai vienkārši tēlaini.»
«Labāk izmanto izdevību, tev to vajadzēs pirmizrādei, kad viņi to visu nofilmēs seriālam.»
«Nekādas publicitātes. Tas ir viens no noteikumiem, kas man jāpilda. Ja es piekritu.»
«Nekādas publicitātes, līdz viss nav beidzies. Tad publicitatei ir jābūt, notikumam jāparādās vēstures grāmatās. Manij, pasaki viņam, kāpēc tu nekad neesi publicējis savus memuārus par Revolūciju.»
Misters Deiviss atbildēja: «Maiks aizmidzis. Cilvēki netraucēt viņu. Ņet.»
Tēvocis Džoks ierunājās: «Manuel, vai tev ir nepublicēta autobiogrāfija?»
Mans sievastēvs pamāja. «Vajag. Profs miris, Vaiominga mirusi, Maiks miris varbūt. Es vienīgais liecinieks patiesajam stāstam par Mēness Revolūciju. Meli, daudz melu, stāsta tie, kas tur nebija.» Viņš pakasīja zodu ar kreiso roku, es zināju, ka tā bija māksliga. Vai tā es biju dzirdējis. Tā izskatījās tāpat kā labā. Transplantācija? «Viss ar Maiku pirms ārā uz Asteroīdiem. Mēs izglābjam Maiku — tad varbūt publicējam.» Deiviss paskatījās uz mani. «Gribi dzirdēt, kā es satiku savu meitu Heizelu?»
«Noteikti!» es atsaucos, un ari Sterlings piekrita.
«Bija pirmdiena, trīspadsmitais maijs, 2075. gads Lunasitijā. Stiļagi zālē apspriedāmies, kā cīnīties ar valdību. Nekāda revolūcija, tikai skumja, muļķīga runāšana, nelaimīgi cilvēki. Priekšā uz grīdas sēdēja maza, kalsna meitene. Oranži mati, bez krūtīm. Desmit, varbūt vienpadsmit gadi. Klausās katru vārdu, aplaudē, nāvīgi nopietna.
Dzeltenās žaketes, valdības kruķi, ielauzās, sāka slepkavot. Pārāk aizņemts, lai domātu par kalsnām rudmatēm, Žaketes slepkavo manu labāko draugu… tad ieraudzīju viņu. Lec pa gaisu, kūleņo, sit Dzeltenajai žaketei pa ceļiem, viņš krīt gar zemi. Es ielaužu viņam žokli ar kreiso roku — ne ar šo, ar roku numur divi — un kāpju pāri, vilkdams līdzi savu sievu Vaiomingu — viņa vēl nebija mana sieva. Kalsnā rudmate ir prom, neredzu viņu dažas nedēļas. Bet, draugi, patiesība — Heizela kā maza meitenī
te cīnījās tik droši un veikli, ka izglaba savu tēti Māniju un mammu Vaio no valdības ķetnām, pirms zināja, ka ir mūsu meita.»
Manuels Deiviss pasmaidīja. «Atradām viņu, Deivisu ģimene adoptēja viņu — kā meitu, ne sievu. Vēl bērns. Bet vairs ne bērns darbā! Strādāja Mēness labā katru dienu, katru stundu, briesmas nekad viņu neaptur. Ceturtajā jūlijā, 2076. gadā, Heizela Mīda Deivisa, jaunākā no biedriem, kas parakstīja Neatkarības Deklarāciju.»
Misteram Deivisam acīs bija asaras. Man ari.
Kapteinis Sterlings piecēlās. «Mister Deivis, es lepojos ar to, ka man bija iespēja noklausīties šo stāstu. Mister Kempbel, esmu pateicīgs par tavu viesmīlību. Pulkvedi Kempbel, es ceru, ka tu izlemsi cīnīties kopā ar mums; tu esi mums vajadzīgs. Tagad, ja jūs man piedosiet, man jāiet. Tāpat, kā Galaktikas Pavēlnieks nevar atļauties pārāk garus pusdienas pārtraukumus, es arī to nevaru.»
Tēvocis Džoks teica: «Paklau, Džon, tev šad tad vajadzētu izklaidēties. Iesim vēlreiz kopā dinozauru medībās. Mezozojā pavadītais laiks nevar ietekmēt tavu uzdevumu, Pavēlnieks nekad neuzzinās, ka tu biji prom. Tā ir lielākā laika ceļojumu priekšrocība.»
«Es zinātu, ka biju prom. Bet, paldies. Man patika tās medības.» Viņš paklanījās un aizgāja.
Dr. Heršovs mierīgi teica: «Tas ir īsts bruņnieciskums. Kad viņš beidzot iznicinās Pavēlnieku, viņš pats tiks likvidēts. Viņš to zina. Tas viņu neaptur.»
«Kāpēc viņš jālikvidē?» es jautāju.
«Mm? Pulkvedi, es zinu, ka viss tev vēl ir jauns… bet tu esi vai esi bijis rakstnieks, vai ne?»
«Vēl esmu, cik zinu. Tikko pabeidzu vienu garo stāstu un aizsūtīju savam aģentam tikai pirms desmit dienām. Man driz jāatgriežas pie darba — man ir sieva, kas jāuztur.»
«Tad tu zini, ka sižeta vajadzībām, it īpaši piedzīvojumu literatūrā, pozitīvie un negatīvie varoņi ir sadalīti atbilstošos pāros. Viens ir nepieciešams otram.»
«Jā, bet — paklau, šis cilvēks, kurš tikko aizgāja, ir Heizelas un viņas dēla Rodžera Stouna varonis, kas radīts viņu seriālam «Kosmosa ceļu sodība»?»
«Jā. Heizela un viņas dēls radīja šo varoni. Sterlings pats to zina. Paklau, ser, visi mēs esam fikcija, kāda stāstnieka sapņi. Bet parasti mēs to nezinām. Džons Sterlings to zina, un ir pietiekami spēcīgs, lai dzīvotu ar tādu apziņu. Viņš zina savu lomu un savu mērķi; viņš to ir pieņēmis.»
«Viņu nevajag likvidēt.»
Dr. Heršovs izskatījās domīgs. «Bet tu esi rakstnieks. Varbūt literārais rakstnieks — bez sižeta?»
«Es? Es nemāku rakstīt literatūru; es rakstu stāstus. Drukātam materiālam, trīsdimensiju risinājumam vai pat iesietām grāmatām, bet visdažādākos. Grēki, ciešanas, atzīšanās. Zirgu operas. Kosmosa operas. Kari. Slepkavibas. Spiegi. Jūras stāsti. Pilnīgi viss. Mēs ar Heizelu atdzīvināsim viņas klasisko seriālu ar kapteini Sterlingu galvenajā lomā. Kā vienmēr. Tad kāpēc runāt par viņa likvidēšanu?»
«Tu neļausi viņam iznīcināt Galaktikas Pavēlnieku? Tev vajadzētu, tev noteikti jāļauj, jo Pavēlnieks ir tikpat ļauns kā Boskone.»
«O, protams! Pirmajās trīspadsmit nedēļās. Tam jau vajadzēja notikt pirms trīspadsmit gadiem.»
«Bet viņš nevarēja. Seriāls beidzās, un gan pozitīvais varonis, gan nelietis palika dzīvi. Sterlings kopš tā laika ir spiests cīnīties tikai aizsardzības pozīcijā.»
«O! Nu, mēs to izlabosim. Pavēlnieks delenda est\»
«Tad ko darīs Sterlings?»
Es gribēju atbildēt, tad pēkšņi sapratu, ka jautājums bija retorisks, nevis informācijas iegūšanai. Kāds podiņš, tāds vāciņš. Sterlinga mēroga varonim vajadzīgs tikpat spēcīgs pretinieks. Ja mēs novāksim Pavēlnieku, mums jāizdomā Pavēlnieka Dēls, kuram būtu tādas pat iekšas, tikpat gari zobi, tikpat ļauna attieksme un pa ausīm plūstu tvaiks.
«Es nezinu. Mēs izdomāsim kaut ko. Varbūt padarīsim vecu un liksim viņam būt par ganu Zvaigžņu Patruļas Akadēmijas komendanta amatā. Kaut ko tādu. Tāds darbs neprasītu tikpat spēcīgu pretinieku kā Pavēlnieks.»
«Vai tad ne?» Heršovs mierīgi jautāja.
«Nu — varbūt tu gribi pārņfemt seriālu?»
«Es ne. Es esmu pa pusei atvaļināts. Viss, kas man tagad ir — «Stounbenderu ģimene» — komiskais seriāls,
tur nav obligāti jābūt kādam īpašam ļaundarim. Tagad, zinot patiesību par pasauli kā mītu, es nekad vairs neradīšu nevienu īstu ļaundari… un, pateicoties Klono, nekad arī neesmu nevienu tā īsti radījis, jo mana ticība ļaunumam ir ierobežota.»
«Nu, es diemžēl nevaru atbildēt bez Heizelas; es esmu jaunākais rakstnieks, es atbildu par interpunkciju un laika apstākļu un notikumu vietu aprakstiem; viņa kontrolē sižetu. Tāpēc man jāmaina sarunas temats. Tēvoci Džok, ko tu runāji ar kapteini Sterlingu par dinozauru medībām? Vai tas bija viens no taviem jociņiem? Tāpat kā toreiz, kad tu nozāģēji desmit kvadrātkilometrus no Rosa Ledus šelfa un aizstūmi to līdz Singapūrai, peldot tauriņstilā.»
«Ne jau visu ceļu, tas nav iespējams.»
«Beidz par to. Dinozauri.»
«Kas ir ar dinozauriem? Man patīk tos medīt. Vienreiz es paņēmu līdzi Džonu Sterlingu; viņam gadījās viens patiešām lielisks tyranosaurus rex. Vai tu arī gribētu pamēģināt?»
«Vai tu runā nopietni? Tēvoci, tu taču zini, ka es nemedīju. Man nepatīk šaut ne uz ko, kas nevar šaut pretī.»
«Oho! Tu mani pārprati, māsasdēls. Mēs nenogalinām nabaga zvērus, nogalināt dinozauru ir tikpat interesanti kā šaut uz govi. Un gaļa nav tik laba. Vairāk kā gadu veca dinozaura gaļa ir cieta un bezgaršīga. Es par to pārliecinājos pirms vairākiem gadiem, kad bija ideja izmantot dinozauru gaļu, lai cīnītos ar badu laika līnijā numur septiņi. Bet tas bija ļoti neizdevīgi, un, ja tā padomā, nav īpaši taisnīgi nogalināt stulbas ķirzakas, lai pabarotu stulbus cilvēkus, kuri ir pelnījuši badu. Bet medit dinozaurus ar fotoaparātu — tas ir patiešām interesanti. Tas pat kļūst aizraujoši, kad tu seko lielajiem gaļēdājiem, un uzduries kādam lecīgam un seksīgam tēviņam — tad var patrenēties skriešanā. Vai citādi. Dikij, ir viena vieta netālu no Vičitas, kur es tev varu apsolīt triceratopus, dažādu sugu pterodaktilus, pīļknābjus, ķirzakas un varbūt stegozauru tēviņus vienā dienā. Tikko viss te būs beidzies, mēs atļausimies kādu brīvdienu un aizbrauksim. Ko tu par to saki?»
«Vai tas ir tik vienkārši?»
«Ar esošo ekipējumu mezozoja ēra nav tālāk kā LGP vai Bundoka. Laiks un telpa ir ilūzijas; Barouza izgudrotais telpas transformācijas aparāts tevi izsviedīs tieši šo radījumu bara vidu, kuri barojas un kopojas. Un tu pat nebūsi paspējis pateikt «sešdesmit pieci miljoni gadu».»
«Tava piedāvājuma forma izteica — tu uzskati, ka es jau esmu parakstījies uzdevumam «Ādams Selens».»
«Dikij, ekipējums tiešām pieder Laika korpusam… un tas ir dārgs, mēs nerunāsim par to, cik dārgs. Tas tika izgatavots Ilgtermiņa Plāna vajadzībām, bet šad tad to izmanto atpūtai. Jā, es tā uzskatu. Vai tad tu to nedarīsi?»
Manijs Deiviss neizteiksmīgi paskatījās uz mani. Rufo piecēlās un skaļi paziņoja: «Man jāiet, Zvaigznei ir man paredzēts darbs. Paldies, un, vēlreiz paldies, Džok. Bija patīkami iepazīties, pulkvedi.» Viņš steidzīgi aizgāja. Heršovs neteica neko.
Es nopūtos. «Tēvoci, es varbūt piekritīšu, ja Heizela uzstās. Bet es centīšos atrunāt viņu pašu. Man nav piedāvāts neviens attaisnojums, kāpēc divas iespējas, kuras es izteicu, ir aplamas un nederīgas. Katra no tām ir daudz saprātīgāka pieeja Holmsa IV vai Maika programmu un atmiņas glābšanai… un es pieņemu, ka to vajag glābt. Bet manas metodes ir loģiskākas.»
Heršovs teica: «Tas nav loģikas jautājums, pulkvedi.»
«Tas ir manas dzīvības jautājums, doktor. Bet es darīšu to, ko gribēs Heizela… es domāju. Tas ir tikai…»
«Tikai kas, Dikij?»
«Es negribu iesaistīties kādā operācijā ar neadekvātām zināšanām? Tēvoci, pēdējās nedēļas vai desmit dienu laikā
— man grūti pateikt precīzi, esmu tā mētāts — mani vajāja neizskaidrojamas un, teiksim, slepkavīgas muļķības. Vai tas ir Pavēlnieks, kurš mani vajā? Vai fakts, ka esmu iesaistīts šajā situācijā, arī pieskaitāms pie daudzajiem, gandrīz precīzajiem uzbrukumiem? Vai ari es kļūstu paranoidāls?»
«Es nezinu. Pastāsti man.»
Es sāku stāstīt. Pēc brītiņa Heršovs izvilka piezīmju grāmatiņu un šo to pierakstīja. Es centos atcerēties visu: Enriko Sulcu un viņa dīvaino izteikumu par Toliveru un
25 — 2689
385
Valkera Evansa pieminēšanu. Viņa nāvi. Ja tā bija īsta nāve. Bilu. Zelta Likuma vadības uzvedību. Tos rolligonus uz Mēness un slepkavas tajos. Džefersonu Mao. Uzbrucējus pie Raffles.
«Vai tas ir viss?»
«Vai tad ar to nepietiek? Nē, ne gluži viss. Kādu kravu veda krustmāte? Kā mūs pierunāja lidot ar grabažu, kura mūs tik tikko nenogalināja? Ko lēdija Diāna un viņas tukšpaurainie vīri darīja tādā nomalē? Ja es varētu atļauties, es tērētu bezgalīgi daudz naudas detektīviem, lai izpētītu, kas tur notika, kas patiešām bija mērķēts uz mani, kas bija tikai mans uztraukums, un kas bija tikai sagadīšanās.»
Heršovs atbildēja: «Te nav sagadīšanos. Viens aspekts, kurā Pasaule kā Mīts ir daudz vienkāršākā nekā līdzšinējā teleoloģija, ir elementārais fakts, ka nav nelaimes gadījumu, nav sagadīšanos.»
Tēvocis Džoks teica: «Džabel? Man nav pilnvaras.»
«Un man ir. Jā.» Viņš piecēlās. «Abiem, es domāju.»
Arī mans tēvocis piecēlās. «Dikij, zēn, pagaidi tepat; mēs būsim pēc apmēram piecām minūtēm. Uzdevums.»
Kad viņi aizgāja, piecēlās Deiviss. «Atvainosi, lūdzu? Jāapmaina roka.»
«Protams, tēti Manij. Nē, nē, Piksel! Alus nav domāts maziem kaķēniem.»
Viņi atgriezās pēc septiņām minūtēm, pēc mana Sonychron. Bet acīmredzot ne pēc viņu laika. Tēvocim bija izaugusi pilnbārda. Heršovam bija svaiga, sārta naža rēta pār kreiso vaigu. Es paskatījos uz viņiem. «Ak Dievs! Kas noticis?»
«Viss. Vai te vēl ir palicis alus? Sisij,» viņš teica, nepaaugstinot balsi, «vai mēs varam vēl palūgt alu? Un mēs ar Džabelu neesam ēduši kādu laiku. Vairākas stundas. Varbūt dienas.»
«Tūlīt.» Neredzamās tantes Sisijas balss atbildēja. «Mīļais? Man liekas, tev vajadzētu nosnausties.»
«Vēlāk.»
«Tikko tu būsi paēdis. Pēc četrdesmit minūtēm?»
«Beidz mani grūstīt. Vai es varu pasūtīt tomātu zupu? Džabelam arī.»
«Zupa un viss pārējais būs. Pēc četrdesmit piecām minūtēm — gulēt. Tas ir oficiāli. Tilla tā saka.»
«Atgādini, ka man tevi jāiekausta.»
«Jā, mīļais. Bet ne šodien, tu esi pārguris.»
«Ļoti labi.» Tēvocis Džoks pagriezās pret mani. «Paskatīsimies, kas mums ir pirmais. Tie rolligoni? Tavs draugs Hendriks Šulcs man izstāstīja, vari būt drošs, ka tā ir pilnīga informācija. Izrādījās, ka viņš ir lielisks izmeklētājs. Tur nebija nekāda iemesla runāt par paranoju, Dikij — divi pretinieki, Laika Valdnieki un Ainas Mainītāji… un abi dzinās pakaļ tev, un viens otram. Tev ir apburta dzīve, dēls — tu esi dzimis, lai tevi pakārtu.»
«Ko tu ar to gribi teikt — Laika Valdnieki un Ainas Mainītāji? Un kāpēc es?»
«Vai tad šie nosaukumi jau neizsaka pietiekami daudz. Valdnieki un Mainītāji ir grupas, kas dara apmēram tādu pašu darbu kā Aplis… bet mēs nesastopamies ar viņiem aci pret aci. Dikij, nedomā, ka visos Izplatījumos mēs no Apļa esam vienīgie, kas iestājas par taisnību un mēģina darīt kaut ko tās labā.»
«Es neko par to nezinu.»
«Pulkvedi,» ierunājās Dr. Heršovs, «Pasaules kā Mīta galvenais trūkums ir fakts, ka mums jācīnās… un mēs bieži zaudējam… triju veidu pretiniekiem: tādiem neliešiem kā Galaktikas Pavēlnieks, un mums līdzīgām grupām, kurām ir savādāki mērķi — slikti pēc mūsu uzskatiem, varbūt labi pēc viņu uzskatiem — un trešie, visspēcīgākie, ir paši mitu radītāji — tādi kā Houmers, Tvens, Šekspīrs, Baums, Svifts un viņu kolēģi panteonā. Bet ne tie, kurus es nosaucu. Viņu ķermenis ir miris, viņi turpina dzīvot nemirstīgā mīta veidolā, ko katrs no viņiem ir radījis… tas paliek nemainīgs un tādējādi neapdraud mūs. Bet ir dzīvie mītu radītāji, katrs no viņiem ir bīstams, katrs no viņiem paviršs un neuzmanīgs, pārskatot mītu un iznīcinot kādu varoni.» Heršovs drūmi pasmaidīja. «Vienīgā iespēja sadzīvot ar šādu domu — vispirms saprast, ka tā ir vienīgā spēle visā pagalmā, un, otrkārt, ka tā ir nesāpīga. Izdzēšana. Izsvītrošana no stāsta.»
«Kā tu zini, ka tas ir nesāpīgi?»
«Tāpēc, ka es atsakos pieņemt jebkādu citu teoriju! Vai mums ķerties pie savas atskaites?»
«Dikij, zēn, tu jautāji — kāpēc es? Tieši tā paša iemesla dēļ Džabels un es aizgājām no patīkamām pusdienām, lai nostrādātos vaiga sviedros un liktu ari citiem nodarboties ar darbietilpīgu un bīstamu izmeklēšanas darbu vairākās laika līnijās. Uzdevuma «Ādams Selens» un tavas gaJvenās lomas dēļ. Kā mēs varam noteikt, Laika Valdnieki grib nolaupīt Maiku, bet Ainas Mainītāji grib viņu iznicināt. Bet abas grupas grib tevi nogalināt; tu esi šķērslis viņu plāniem.»
«Bet tajā laikā es pat nebiju dzirdējis par Maiku Kompjūteru.»
«Labākais laiks, lai tevi nogalinātu, vai ne? Sisij, tu esi ne tikai skaista, bet ir patīkami atrasties tavā tuvumā. Nerunājot par taviem apslēptajiem talantiem. Tikai noliec; mēs paši tiksim galā.»
«Blagueur et gros menteur. Tev tomēr ir jāiet nosnausties. Ziņa no Tillas. Tu nedrīksti sēsties pie galda, kamēr nebūsi noskuvis to bārdu.»
«Pasaki viņai, ka es nomiršu badā, pirms ļaušu pabāzt sevi zem tupeles.»
«Jā, ser. Un es domāju to pašu, ko viņa.»
«Miers, sieviete.»
«Tāpēc es brīvprātīgi piesakos noskūt tevi. Un apgriezt tev matus.»
«Es pieņemu.»
«Pēc tam, kad būsi atpūties.»
«Pazūdi. Džabel, vai tu nogaršoji šos salātus ar želeju? Tilla tos prot pagatavot apbrīnojami gardus… kaut ari visas trīs manas īpašnieces ir labas pavāres.»
«Vai tu to uzrakstīsi?»
«Es jau teicu tev pazust. Džabel, nav viegli dzīvot kopā ar trim sievietēm.»
«Es zinu. Es to esmu pieredzējis gadiem ilgi. Gara spēks plus eņģelisks raksturs. Un vieglas dzīves izjūta. Bet grupas laulibas, kā mūsu Longa Ģimene, sevī apvieno vecpuisibas, monogāmijas un poligāmijas īpašības, un nevienai nav savas ēnas puses.»
«Es nestrīdēšos, bet es palikšu kopā ar savām trim Grācijām tik ilgi, kamēs viņas mani pacietīs. Tagad paskatīsimies. Enriko Šulcs. Nav tāda.»
«Tā?» es atjautāju. «Viņš atstāja dažus briesmīgus traipus uz mana galdauta.»
«Tas nozīmē, ka viņam ir cits vārds. Bet tu to zināji. Labākā hipotēze padara viņu par tās pašas bandas locekli, kurā bija tavs draugs Bils… kurš bija smaidošs nelietis, ja vispār smaidīja, tāpat kā labs aktieris. Mēs sauksim viņus par Revizoriem. Motivācija bija Ādams Selens, nevis Valkers Evanss.»
«Kāpēc tad viņš pieminēja Valkeru Evansu?»
«Varbūt, lai sapurinātu tevi. Dikij, es nezināju par ģenerāli Evansu, līdz tu nesāki par to runāt, jo šis negadījums vēl ir manā nākotnē. Manā normālajā nākotnē. Es redzu, kā tas nomāc tavu prātu. Nomāks. Atceries, es nezināju, ka tu esi atzīts par nederīgu dienestam Andoras Algoto Karotāju vienībā, pirms tu man to nepateici.
Katrā gadījumā — visi «Valkera Evansa draugi» ir miruši, izņemot tevi un vienu, kurš ir devies uz Asteroīdiem un kuru nav iespējams atrast. Tiktāl — kas attiecas uz 2188. gada desmito jūliju, vienpadsmit gadus nākotnē. Ja vien tu nevēlies runāt ar kādu no viņiem ne tik tālā nākotnē.»
«Neredzu nekādu iemeslu to darīt.»
«Tā šķita arī mums. Tagad par pašu Valkeru Evansu. Lācars pasniedza to… un pasaules mainīšanas punktu, daļēji tāpēc, lai parādītu, ko var izdarīt. Netika izdarīts mēģinājums atkārtot kauju. Tas būtu grūti, 2177. gadā atkārtot kauju, kas notiek 2178. gadā, un neizmainīt tavu dzīvi. Vai nu nāktos tajā gadā tevi nogalināt, vai arī neļaut tev zaudēt kāju, un tu paliktu dienestā — jā, tagad es zinu par tavu kāju, kaut ari man tā ir nākotne. Tad tu nenonāktu Zelta Likumā, neapprecētos ar Heizelu… un mēs te nesēdētu un par to nerunātu. Pasaules mainīšana prasa uzmanību, Dikij — vislabāk to pielietot homeopātiskās devās.
Lācaram ir divi paziņojumi tev. Viņš saka, ka tev nav jājūtas personiski vainīgam par to negadījumu. Tas būtu tikpat muļķīgi, kā Kastera padotajam justies vainīgam par
Litlbighornu… un viņš piebilda, ka Kasters bija daudz labāks ģenerālis par Evansu. Lācars runā kā cilvēks, kam ir bijušas visas pakāpes — no civiliedzīvotāja lidz galvenajam komandierim un kuram ir vairāku gadsimtu un septiņpadsmit karu pieredze.
Tā bija pirmā ziņa. Otra ir šāda: pateikt manam māsasdēlam, ka — jā, tas biedē patīkamus cilvēkus. Bet tā gadās. Tikai tie, kas tiek tālāk par apgaismotām ielām un pagrabiem, zina, ka kaut kas tāds var notikt. Viņš teica, ka ir pārliecināts — Valkers Evanss nestātos tev pretī. Dikij, par ko viņš runāja?»
«Ja viņš būtu gribējis, lai tu to zini, pats būtu pateicis.»
«Skaidrs. Vai ģenerālis Evanss bija ciešams?»
«Ko?» Es blenzu uz savu tēvoci, tad izklaidīgi atbildēju: «Nu, nē, es neteiktu vis. Viņš bija cīpslains un ciets.»
«Tagad mēs runājam par to atklāti…»
«Jā, sasodīts!»
«… un es varu tev pastāstīt visu pārējo, kas attiecas uz pasaules mainīšanu. Mūsu aģents zem ģenerāļa līķa noslēpa vairākas provianta paciņas. Kad tu izkustināji līķi, tu tās atradi… un tur bija pietiekami daudz, lai nevienam no Valkera Evansa draugiem nebūtu jāsasniedz tā izsalkuma pakāpe, kas pieļauj tabu pārkāpšanu. Tāpēc tas nekad nenotika.»
«Tad kāpēc es to atceros?»
«Vai tu atceries?»
«Kāpēc?»
«Tu atceries, ka atradi proviantu zem līķa. Un cik labi tu juties!»
«Tēvoci, tas ir ārprāts.»
«Tā ir pasaules mainīšana. Kādu laiku tev būs atmiņas. Tad izdzisušas atmiņas par atmiņām. Tad nekas. Tas nav noticis, Dikij. Tu izgāji cauri ellei un zaudēji kāju. Bet tu neesi apēdis savu komandieri.»
* * *
Tēvocis turpināja: «Džabel, kas vēl svarīgs mums palicis? Dikij, tu nevari gaidīt atbildes uz visiem jautājumiem; neviens to nevar pieprasīt. Mmm, o, jā, tās slimības — tev
bija divas no tām; pārējais bija pārspīlējums. Tevi izārstēja apmēram trijās dienās; tad viņi turēja tevi kontrolētas atmiņas lokā, un pielika tev jaunu kāju… un izdarīja vēl kaut ko. Vai tu pēdējā laikā neesi juties labāk? Bijis mundrāks? Enerģiskāks?»
«Nu… jā. Bet tas sākās no dienas, kad es apprecējos ar Heizelu, nevis pec ierašanās Bundokā.»
«Abi kopā, iespējams. Tā mēneša laikā Dr. Ištara tevi atjaunoja. Es uzzināju, ka viņi pārvietoja tevi no atjaunošanas klīnikas uz slimnīcu dienu, pirms ļāva tev pamosties. O, viņi tevi patiešām piekrāpa, viņi pielika tev jaunu kāju un padarīja tevi trīsdesmit gadus jaunāku. Es domāju, ka tev vajadzētu iesūdzēt viņus tiesā.»
«Nu, beidz. Un kas bija ar to karstuma bumbu? Ari pārspīlējums?»
«Varbūt jā, varbūt nē. Tas nav skaidrs, ir tikai noteikts punkts laikā. Viss ir…»
Heršovs iejaucās. «Ričard, mēs tagad domājam, ka varētu paveikt uzdevumu «Ādams Selens», pirms nepieciešama karstuma bumba. Ir daži plāni. Tāpēc karstuma bumba pašlaik ir Šrēdingera kaķa statusā. Iznākums atkarīgs no uzdevuma «Ādams Selens». Un otrādi. Mēs to uzzināsim.»
«Šie plāni… jūs pieņemat, ka es piedalīšos.»
«Nē. Mēs pieņemam, ka tu nepiedalīsies.»
«Hmmm… ja jūs pieņemat, ka es nepiedalīšos, kāpēc jūs abi man to visu stāstāt?»
Tēvocis atbildēja nogurušā balsi: «Dikij, zēn, tūkstoši un tūkstoši cilvēkstundu ir patērētas, lai apmierinātu tavu bērnišķīgo vēlmi atklāt nezināmo. Tu domā, ka mēs vienkārši nometīsim zemē rezultātus? Apsēdies un paklausies. Mmm, turies tālāk no Mēness un Zelta Likuma pēc 2188. gada jūnija; tevi tur meklē par astoņām slepkavībām.»
«Astoņām! Kas?»
«Mmm, Tolivers, Enriko Šulcs, Džonsons, Osvalds Progants, Rasmusens…»
«Rasmusens!»
«Vai tu viņu pazīsti?»
«Es valkāju viņa fesku kādas desmit minūtes; nekad neesmu viņu redzējis.»
«Nešķiedīsim laiku šīm apsūdzībām slepkavībās. Viss, ko tās izsaka — kāds tevi meklē, gan Lunasitijā, gan Zelta Likumā. Tas nav nekāds pārsteigums, ja tev dzenas pakaļ trīs laika ceļotāju grupas. Tu gribi, lai viņi pazūd, no viņiem var atbrīvoties vēlāk, ja nepieciešams. Ja vien tu vienkārši negribi doties uz Tertiusu un aizmirst par viņiem. O, jā, tās kodu grupas. Tie nav ziņojumi, tikai butaforija, lai liktu tev atvērt durvis. Bet tu neļāvi sevi pieveikt klusiņām, kā tas bija paredzēts. Dikij, tu esi rūpju bērns.»
«Ak Dievs, es atvainojos.»
«Vai tev ir vēl kādi jautājumi?»
«Ej, atpūties.»
«Vēl ne. Džabel! Tagad?»
«Protams.» Dr. Heršovs piecēlās un aizgāja.
«Dikij!»
«Jā, tēvoci.»
«Viņa tevi mil, puika, viņa patiešām tevi mil. Dievs vien zina, kāpēc. Bet tas nenozīmē, ka viņa tev teiks patiesību vai vienmēr aizstāvēs tavas intereses. Es tevi brīdinu.»
«Tēvoci Džok, nav nekādas jēgas brīdināt cilvēku par viņa sievu. Vai tu uzklausītu manu padomu par Sisiju?»
«Protams, nē. Bet es esmu vecāks par tevi un vairāk pieredzējis.»
«Atbildi man.»
«Labāk runāsim par kaut ko citu. Tev nepatīk Lācars Longs.»
Es pasmīnēju. «Tēvoci, vienīgais, kas mani pārliecina par to, ka viņš varētu būt tik vecs, kā stāsta, ir fakts, ka vajag ilgāku laiku nekā vienu cilvēka mūžu, lai kļūtu par tik kašķīgu un neciešamu vīru kā viņš. Viņš mani vienmēr glauda pret spalvu. Un viņš — bastards — visu vēl vairāk sarežģī, uzliekot man pienākumus pret viņu. Šī kāja — no viņa klonētās kopijas — vai tu par to zināji? Un tas juceklis, par ko tu šorīt dzirdēji. Lācars nošāva to puisi, kā viņu tur sauca, kurš mēģināja nogalināt mani. Bet kapteinis Sterlings un komandieris Smits arī šāva, varbūt pat ātrāk. Vai varbūt nē. Katrā gadījumā man jāpateicas viņiem visiem. Sasodīts, es gribētu izglābt viņa dzīvību kaut vai vienreiz, lai rēķini tiktu izlīdzināti. Bastards.»
«Tā nu gan nerunā, Dikij. Abija tevi iekaustītu.»
«Tas gan. Es atvainojos.»
«Bez tam — tavi vecāki nav bijuši precēts pāris.»
«Tā man ir bieži stāstīts. Krāšņi.»
«Es domāju to burtiskā nozīmē. Tava māte bija mana vismīļākā māsa. Daudz jaunāka par mani. Jauks bērniņš. Es mācīju viņai staigāt. Spēlējos ar viņu, kamēr viņa auga, samaitāju viņu, kā vien pratu. Tā, dabiski, kad viņa bija nonākusi tā saucamajās «nepatikšanās», viņa atnāca pie sava lielā brāļa. Un pie tavas tantes Abijas. Dikij, nebija tā, ka tava tēva nebūtu tuvumā; tavam vectēvam viņš nepatika, nepatika tikpat intensīvi, kā tev nepatīk Lācars Longs.
Es nerunāju par misteru Eimsu. Tev ir viņa uzvārds, bet viņš satika Vendiju un apprecējās ar viņu pēc tavas dzimšanas. Mēs tevi pieņēmām un uzaudzinājām. Tava māte gribēja braukt tev pakaļ, pēc gada — viņa teica, ka Eimss ir tik daudz pelnījis — bet viņa tik ilgi nenodzīvoja. Tā Abija bija gandrīz vai tava māte, izņemot bioloģisko faktoru.»
«Tēvoci, tante Abija bija vislabākā māte, kādu vien zēns var vēlēties. Paklau, tās rīkstes nāca man tikai par labu. Es zinu.»
«Man patīkami to dzirdēt. Dikij, es mīlu visas tavas tantes… bet otras Abijas vairs nekad nebūs. Heizela man atgādina viņu. Dikij, vai tu esi izlēmis?»
«Tēvoci, es pretošos. Kā gan es varu ļaut savai sievai riskēt, ja iespēja izkļūt dzīvai ir piecdesmit pret piecdesmit? it īpaši, ja neviens nav pat centies pierādīt, kāpēc mani varianti nav labāki?»
«Es tikai pajautāju. Matemātiķi pārbauda vēl vienu komandu — tā kā tu izturies tik noraidoši. Redzēsim. Tavs tēvs bija stūrgalvīgs, un tavs vectēvs bija stūrgalvīgs; nav nekāds brīnums, ka arī tu esi stūrgalvīgs. Tavs vectēvs — mans tēvs — atklāti teica, ka viņš labāk pieņems ģimenē bastardu nekā Lācaru Longu. Tā viņš arī darīja. Tu tas biji. Un Lācars aizgāja un nekad neuzzināja par tevi.
Nav pārsteidzoši, ka tu nēsatiec ar savu tēvu; jūs esat pārāk līdzīgi. Un tagad viņš ieņems tavu vietu uzdevuma «Ādams Selens» grupā.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ