VII nodaļa
«Nav iespējams apmānīt godīgu vīru. Viņa sirdī tad jābūt zādzībai.»
Klods Viljams Djūkenfīlds (/880—1946)
Ārpusē mēs ieraudzījām Bilu sēžam uz manas somas un turam rokās miniatūro kociņu. Viņš piecēlās kājās ar nenoteiktu sejas izteiksmi. Bet, kad Gvena uzsmaidīja viņam, saviebās atbildes grimasē. Es iejautājos: «Vai kādas problēmas, Bil?»
«Nē, šef. Ee, čoms gribēja nopirkt mazo kociņu.»
«Kāpēc tu to nepārdevi?»
Viņš izskatījās šokēts. «Kā? Tas taču pieder viņai.»
«Tas tiesa. Ja tu būtu to pārdevis, vai zini, ko viņa būtu izdarījusi ar tevi? Viņa būtu tevi noslīcinājusi kāpuros, to viņa būtu izdarījusi. Tā kā tu biji pietiekami gudrs. Bet nekādas žurkas. Tik ilgi, kamēr tu paliec kopā ar viņu, tev nekad nav jābaidās no žurkām. Pareizi, misis Hārdestija?»
«Pareizi, senator. Nekad nekādas žurkas. Bil, es lepojos ar tevi, ka neļāvies kārdinājumam. Bet es gribu, lai tu pārtrauc runāt žargonā — ja kāds to dzirdēs, nodomās, ka tu esi klaidonis, un mēs taču to nevēlamies, vai ne? Tāpēc nesaki, piemēram, «čoms gribēja nopirkt koku», saki vienkārši «cilvēks».»
«Eē, faktiski šis čoms bija čomene. Eē, džude. Saprot’?»
«Jā. Bet pamēģināsim vēlreiz. Saki — sieviete.»
«Labs ir. Tas čoms bija sieviete.» Viņš muļķīgi saviebās. «Jūs runājat tieši tā, kā māsas, kas mūs mācīja Svētā vārda patversmē tur, uz Dubļu pikas.»
«Es to uzskatīšu par komplimentu, Bil… un es piesiešos tavai gramatikai un izrunai, un vārdu izvēlei vēl vairāk, nekā viņas. Lidz tu runāsi tikpat skaisti, kā senators. Jo pirms daudziem gadiem kāds gudrs un cinisks vīrs pierādī-
ja, ka saskarsmē ar apkārtējo pasauli cilvēka runasveids ir vissvarīgākais. Vai tu mani saproti?»
«Eee… mazliet.»
«Tu nevari iemācīties visu uzreiz, un es nemaz negaidu to no tevis. Bil, ja tu mazgāsies katru dienu un runāsi pareizi, pasaule nospriedīs, ka tu esi veiksminieks, un attiecīgi izturēsies pret tevi. Tāpēc mēs mēģināsim to sasniegt.»
Es piebildu: «Un pašlaik ir svarīgi tikt no šejienes ārā.»
«Senator, tas arī ir svarīgi.»
«Jā, jā, vecais likums. Es saprotu. Bet kustēsimies.»
«Jā, ser. Taisni uz lidlauku?»
«Vēl ne. Taisni uz El Camino Real un pa ceļam meklēt kādu publisko terminālu, kurš pieņemtu monētas. Vai tev ir monētas?»
«Dažas. Varbūt īsai sarunai pietiks.»
«Labi. Bet turi acis vaļā arī pie naudas mainīšanas automātiem, tā kā mums vairs nav kredīta koda, būs jāizmanto monētas.»
Mēs atkal paņēmām savus nesamos un devāmies ārā. Gvena klusi teica: «Es negribu, lai Bils to dzird… bet nav grūti pārliecināt publisko terminālu, ka tu izmanto derīgu kredīta kodu tad, ja tas neeksistē.»
Es atbildēju tikpat klusi: «Mēs pie tā ķersimies tikai tad, ja godīgā ceļā neko nepanāksim. Mana dārgā, cik vēl mazu triku tu slēp?»
«Ser, es nezinu, par ko tu runā. Simts metrus tālāk — vai tam terminālam pa labi ir dzeltenā zīme? Kāpēc tik maz publisko terminālu pieņem monētas?»
«Jo Lielajam Brālim patīk zināt, kurš kuram zvana… un ar kredīta kodu mēs tieši vai lūdzam viņu ieklausīties savos noslēpumos. Jā, tam ir dzeltenā zīme. Savāksim savas monētas.»
Mācītājs doktors Hendriks Hadsons Šulcs atbildēja tūlīt. Viņa Ziemsvētku vecīša seja bija pagriezta pret mani, ar skatienu viņš it kā novērtēja, cik naudas ir manā maciņā.
«Tēvs Šulcs?»
«Pats personīgi. Kā varu pakalpot, ser?»
Tā vietā, lai atbildētu, es izvilku tūkstoš kronu banknoti un turēju viņa sejas priekšā.
Doktors Šulcs paskatījās uz to un sarauca biezās uzacis. «Jūs man esat vajadzīgs, ser.»
Es paskatījos uz visām pusēm, un parādīju viņam trīs pērtiķu zīmi — neredzu, nedzirdu, nerunāju. Viņš atsaucās: «Jā, es tieši grasījos iziet iedzert tasi kafijas. Vai jūs pievienosieties? Vienu mirkli…»
Viņš pacēla papīra lapu, uz kuras ar lieliem burtiem bija uzrakstījis:
VECĀ MAKDONALDA FERMA
«Vai jūs varat mani gaidīt Sansusī grilbārā? Tas ir Petikoutleinā, tieši pretī manai studijai. Apmēram pēc desmit minūtēm?» Runādams viņš ar pirkstu bakstīja lapu, ko rādīja man.
Es atbildēju: «Sarunāts!» un beidzu sarunu.
Man nebija noskaņojuma doties uz laukiem, jo pilna gravitācija nav pieņemama manai kājai un šķiet, ka fermas atrodas pilnā gravitācijā. Nē, nav tiesa, Saules sistēmā droši vien ir vairākas apmetnes, kurās fermas atrodas tādas gravitācijas ietekmē, kāda vien var ienākt prātā (vai kāda labāk patik augiem — mutantiem), nekā tādu, kuras izmanto dabisko saules gaismu un pilnu gravitāciju. Var būt, ka Zelta Likums izmanto saules gaismu un gravitāciju svaigās pārtikas ražošanas dēļ. Citi Zelta Likuma rajoni izmanto mākslīgo apgaismojumu un citus uzlabojumus pārtikas augu audzēšanai — cik daudz, es nezinu. Bet milzīgā telpa no piecdesmitā līdz septiņdesmitajam lokam ir zem klajām debesīm, izņemot balstus, vibrācijas stabilizatorus un ejas, kas savjenoti ar galvenajiem ceļiem.
Šajā divdesmit loku posmā — astoņsimt metru platumā — rādiusā 0-60, 120-180 un 240-300 bija saules gaisma, rādiusā 60-120, 180-240 un 300-0 bija aramzeme, no kuras rādiusā 180-240, lokā 50-70 bija Vecā Makdonalda ferma.
Tas ir plašs apgabals. Cilvēks tur var apmaldīties, it īpaši laukos, kur kukurūza ir vēl garāka nekā Aiovā. Bet doktors Šulcs bija man izteicis komplimentu, pieņemdams, ka zināšu, kur viņu satikt: populārā brīvdabas restorānā un bārā, kas saucās «Lauku virtuve», fermas vidū, sešdesmitajā lokā, rādiuss 210, pilna gravitācija (protams).
Lai sasniegtu restorānu, mums bija jākāpj lejā līdz piecdesmitajam lokam, tad jāiet līdz sešdesmitajam lokam (pie pilnas gravitācijas, sasodīts!), apmēram četrsimt metri. Neliels attālums, patiesi — apmēram četri pilsētas kvartāli. Pamēģiniet to noiet ar mākslīgo kāju, kad vienai dienai jau ir pārāk daudz staigāts un nests.
Gvena to pamanīja — manā balsī, sejā vai gaitā, vai vēl kā citādāk —, varbūt viņa lasīja maņas domas, es neesmu par to drošs. Viņa apstājās.
Ari es apstājos. «Vai kas noticis, dārgā?»
«Jā, senator. Noliec zemē to saini. Es varu nest cienījamo Koku uz galvas. Dod saini.»
«Ar mani viss ir kārtībā.»
«Jā, ser. Ar tevi pilnīgi viss ir kārtībā, un es gribu, lai tā būtu arī turpmāk. Tava privilēģija ir būt macho, kad vien tu vēlies… un mana privilēģija ir kļūt sievišķīgai, nomāktai, vājai un nesaprātīgai. Es tūlīt noģībšu. Un palikšu ģībonī tik ilgi, kamēr tu man neatdosi saini. Tu mani varēsi vēlāk iekaustīt.»
«Hmm, kad būs mana kārtā uzvarēt strīdā?»
«Tavā dzimšanas dienā, ser. Kas noteikti nav šodien. Lūdzu, atdod man saini!»
Tas nebija strīds, kurā es gribētu uzvarēt, es atdevu viņai saini. Bils un Gvena gāja mān pa priekšu, Bils pirmais. Gvena nekad nezaudēja kontroli pār nešļavu uz galvas, kaut ari ceļš nebija nekāds gludais — zemes ceļš. īsti dubļi — pilnīgi nevajadzīgi.
Es lēni kliboju viņiem aiz muguras, smagi balstoties uz spieķa un cenšoties likt svaru tikai uz veselās kājas. Kad sasniedzām brīvdabas restorānu, es jau jutos labāk.
Doktors Šulcs bija ar elkoni atspiedies pret bāru. Viņš mani pazina, bet nelika to manīt, pirms nebiju pienācis klāt. «Doktor Šulc?»
«Ak, jā!» Viņš nejautāja manu vārdu. «Vai mēs sameklēsim kādu mierīgu vietiņu? Man liekas, tas varētu būt ābeļdārzs. Vai palūgt kalpotājam novietot tur pie kokiem galdiņu un pāris krēslus?»
«Jā. Bet trīs krēslus, nevis divus.»
Gvena bija pievienojusies mums. «Nevis četrus?»
«Nē. Es gribu, lai Bils paliek un pieskata mūsu mantas. Es redzu vienu brivu galdiņu, viņš var tur novietot somas un saiņus.»
Drīz visi trīs sēdējām pie galdiņa, kas bija ienests ābeļdārzā. Pajautājis mācītājam, ko viņš vēlas, es pasūtīju alu sev un mācītājam, kolu Gvenai, un lūdzu oficianti sameklēt puisi ar saiņiem un atnest to, ko viņš vēlas — alu, kolu, sviestmaizes. (Es pēkšņi sapratu, ka viņš šodien varbūt nemaz nav ēdis.)
Kad viņa aizgāja, es izvilku no kabatas tūkstoš kronu banknoti un iedevu doktoram Šulcam.
Tā pazuda viņa rokās. «Ser, vai jūs vēlaties kvīti?»
«Nē.»
«Džentlmeņu noruna, ja? Lieliski. Ar ko varu palīdzēt?»
* * *
Četrdesmit minūtes vēlāk doktors Šulcs zināja par mūsu nepatikšanām gandrīz tikpat daudz, kā es, jo neko nenoklusēju. Viņš varēs mums palīdzēt, man tā šķita, tikai tad, ja zinās visu par notikušo.
«Jūs sakāt, ka *Rons Tolivers ir sašauts?» beidzot viņš jautāja.
«Es to neesmu redzejis. Es dzirdēju, ka galvenais uzraugs tā saka. Labojums: es dzirdēju, ka to saka cilvēks, kura balss izklausījās kā Franko balss, un Menedžeris runāja ar viņu kā ar Franko.»
«Pietiekami labi. Dzirdot pakavu dipoņu, gaidi parādāmies zirgus, nevis zebras. Bet pa ceļam uz šejieni es par to neko nedzirdēju un nemanīju nekādas satraukuma zīmes šajā restorānā — un otrā lielākā kompānijas akciju īpašnieka slepkavībai vai slepkavības mēģinājumam vajadzētu izraisīt zināmu satraukumu. Es biju pie bāra kādu laiku, pirms jūs atnācāt. Par to ne vārda netika bilsts. Kaut arī bāri ir bēdīgi slaveni kā vieta, kur ziņas nonāk vispirms, vienmēr tur ir kāds ekrāns ar ziņu programmu. Hmm… vai varētu būt, ka Menedžeris to slēpj?»
«Tā meligā čūska spēj visu.»
«Es nerunāju par viņa morālo stāju, šeit mani uzskati sakrīt ar jūsējiem, bet tikai un vienīgi par fiziskajām iespē
jām. Šaušanu tik viegli nenoslēpsi. Asinis. Troksnis. Ievainots vai miris upuris. Un jūs runājāt par lieciniekiem — vai ari Franko tā teica. Taču tiesnesis Setoss kontrolē vienīgo laikrakstu, kompjūteru tīklu un uzraugus. Jā, ja viņš vēlētos sasprindzināties, varētu to kādu laiku noklusēt. Redzēsim — un tas ir vēl viens jautājums, uz kuru es jums atbildēšu, kad sasniegsiet Lunasitiju.»
«Mēs varbūt nebūsim Lunasitijā. Es jums piezvanīšu.»
«Pulkvedi, vai tas būtu prātīgi? Ja vien mūsu acumirklīgo atrašanos kopā pie bāra nav ievērojušas kādas ieinteresētas personas, kas pazīst mūs abus, ir iespējams, ka mums ir izdevies saglabāt sadarbības noslēpumu. Tā ir patiesa veiksme, ka nekad agrāk nekādā veidā neesam bijuši pazīstami vai saistīti, nav nekādas iespējas izsekot jūs ar manu starpniecību vai otrādi. Jūs varat man zvanīt, protams… bet jāpieņem, ka manu terminālu var noklausīties vai izvietot noklausīšanās ierīces manā studijā, vai abējādi — un abi varianti ir bijuši. Es labāk iesaku lietot pastu… ja vien tā nav neatliekama, steidzama vajadzība.»
«Bet vēstules var izlasīt. Starp citu, es esmu doktors Eimss, nevis pulkvedis Kempbels. Un, ak jā! — šis jaunais cilvēks. Viņš pazīst mani kā «senatoru» un misis Eimsu kā «misis Hārdestiju» pēc gadījuma, par ko jums stāstīju.»
«Es atcerēšos. Dzīves gaitā katram ir vairākas lomas. Vai jūs varētu noticēt, ka es kādreiz biju pazīstams kā «Impērijas jūras kara spēku kaprālis Finegans»?»
«Nav grūti iedomāties.»
«Tas ir tikai piemērs, tā nemaz nebija. Bet es esmu darījis vēl dīvainākus darbus. Tiesa, pastu var izlasīt, bet, ja es aiznesu vēstuli uz kosmosa kuģi, kas dodas uz Lunasitiju, un pāris acumirkļus pirms izlidošanas, maz ticams, ka tā varētu nonākt to personu rokās, kas vēlētos to atvērt. Pretējā virzienā vēstule, kas adresēta Henrietai van Lūnai pie Madame Pompadour, Petikoutleinā 20012, sasniegs mani ar pavisam nelielu aizkavēšanos. Vecā lēdija jau gadiem ilgi eleganti tiek galā ar citu cilvēku noslēpumiem. Viņai var uzticēties. Ta ir visa māksla — zināt, kam var uzticēties.»
«Dok, man liekas, ka jums es uzticos.»
6 — 2589
81
Viņš nokrekšķējās. «Dārgais ser, es ar lielāko prieku pārdotu jums paša cepuri, ja būtu atstājis to uz manas letes, bet būtībā jūs nekļūdāties. Tā kā uzskatu jūs par savu klientu, tad varat man pilnīgi uzticēties. Būt dubultaģentam nozīmētu iedzīvoties kuņģa čūlā… un es esmu gardēdis, kas nedara neko, kas varētu traucēt ēdiena baudīšanu.»
Viņš izskatījās domīgs, un piebilda: «Parādiet vēlreiz to kabatas portfeli. Enriko Šulcs.»
Es to pasniedzu.
Viņš izņēma personas apliecību. «Jūs sakāt, ka viņš ir līdzīgs fotogrāfijā redzamajam?»
«Pilnīgi, es domāju.»
«Doktor Eims, jūs sapratīsiet, ka pats vārds «Šulcs» uzreiz piesaista manu uzmanību. Varbūt jūs to nevarat iedomāties, bet manas darbības daudzpusīgais raksturs prasa, lai es pamanītu katras jaunas personas ierašanos apmetnē. Es katru dienu lasu Herald, pārskatot pilnīgi visu, bet īpašu uzmanību pievēršot jebkurām ziņām par personām. Es nešaubigi varu apliecināt, ka šis vīrs neieradās apmetnē ar šādu vārdu. Ar jebkuru citu vārdu mana atmiņa varēja kļūdīties, bet ne jau ar manu personīgo uzvārdu. Tas nav iespējams.»
«Šķiet, ka viņš šo vārdu ir nosaucis ierodoties.»
«… šķiet, jūs izvēlējāties pareizo vārdu.» Šulcs paskatījās uz apliecību. «Divdesmit minūtēs savā studijā — nē, dodiet man pusstundu — es varētu izgatavot tādu apliecību ar šo pašu seju un tikpat labā kvalitātē, un uz tās būtu rakstīts «Alberts Einšteins».»
«Jūs gribat teikt, ka mēs nevaram izsekot viņa gaitām pēc šīs apliecības.»
«Pagaidiet, es to neteicu. Jūs sakāt, ka fotogrāfija ir līdzīga oriģinālam. Fotogrāfija ir labāks palīgs nekā drukāts vārds. Daudzi cilvēki būs redzējuši šo vīru. Vairākiem arī vajadzētu zināt, kas viņš ir. Mazāk cilvēku varētu zināt, kāpēc viņu nogalināja. Ja vispār nogalināja. Jūs bijāt uzmanīgs un atstājāt šo jautājumu neatbildētu.»
«Nu…, pirmkārt, tās neticamās meksikāņu cepuru dejas dēļ, kas tur notika acumirkli pēc viņa nošaušanas. Ja tāda
bija. Tā vietā, lai apmulstu, tie četri uzvedās tā, it kā būtu vairākkārt samēģinājuši.»
«Man būtu jānoskaidro šī lieta gan ar pīrāga, gan pātagas palidzību. Ja cilvēkam ir netīra sirdsapziņa vai alkatīga daba — un lielākajai daļai ir abas — pastāv zināmi paņēmieni, kā izvilkt no viņiem visu, ko tie zina. Ser, šķiet, mēs ar to esam tikuši galā. Bet noskaidrosim visu, jo liekas, ka mums vairs nebūs iespējas tā parunāties. Jūs pētīsiet tālāk Valkera Evansa līniju, kamēr es ievākšu ziņas par citiem jautājumiem jūsu sarakstā. Notikumu attīstības gaitā mēs informēsim viens otru par jaunumiem, it īpaši par tiem, kas ved uz Zelta Likumu vai prom no tā. Vai vēl kas? Ak jā, tā šifrētā ziņa — vai jūs to atšifrēsiet?»
«Vai jums ir kāds priekšlikums?»
«Es ieteiktu jums to saglabāt un aiznest uz Mackay galveno biroju Lunasitijā. Ja viņi spēj identificēt šifru, tad paliek tikai legālas vai nelegālas summas samaksāšanas jautājums, lai to iztulkotu. Ziņas saturs pateiks jums priekšā, vai man tas šeit jāzina. Ja Mackay nevar palīdzēt, tad jūs varat to aiznest uz Galileja universitāti doktoram Džeikobam Raskobam. Viņš ir kriptogrāfs kompjūterzinātņu nodaļā… un, ja viņš nesaprot, ko ar to darīt, tad es varu ieteikt tikai lūgšanu. Vai es drīkstu paturēt sava brālēna Enriko fotogrāfiju?»
«Jā, protams. Bet atsūtiet man kopiju, lūdzu; man tā var izrādīties noderīga, sekojot Valkera Evansa līnijai. Doktor, mums ir vēl viena problēma, par kuru vēl neesmu neko teicis.»
«Jā?»
«Jaunais cilvēks, kas ir kopā ar mums. Viņš ir spoks, jūsu godība, klaidonis. Un viņš ir kails. Mēs gribam viņu piesegt. Vai jūs varat iedomāties kādu, kurš to varētu izdarīt — un tūlīt? Mēs gribam paspēt uz nākamo kosmosa kuģi.»
«Vienu mirkli, ser! Vai man jāsaprot, ka jūsu nesējs, jaunais cilvēks ar jūsu bagāžu, ir tas nelietis, kurš izlikās par uzraugu?»
«Vai es neizteicos pietiekami skaidri?»
«Varbūt es biju neapķērīgs. Ļoti labi, es pieņemu šo faktu… tomēr neslēpju pārsteigumu. Jūs gribat, lai es sagādāju viņam papīrus? Tā, lai viņš varētu pārvietoties pa Zelta Likumu, nebaidoties no uzraugiem?»
«Ne gluži. Es gribu mazliet vairāk. Pasi. Lai viņš varētu izbraukt no Zelta Likuma un iebraukt Mēness brīvvalstī.»
Doktors Šulcs pastiepa apakšlūpu. «Ko viņš darīs tur? Nē, es ņemu savus vādus atpakaļ — tā ir jūsu darīšana, ne mana. Vai viņa darīšana.»
Gvena ierunājās: «Es gribu viņu pāraudzināt, tēv Šulc. Viņam jāiemācās turēt nagus tirus un nekropļot divdabjus. Un viņam vajadzīgs gribasspēks, ar ko es gribētu viņu nodrošināt.»
Šulcs domīgi paskatījās uz Gvenu. «Jā, es domāju, ka ar jūsējo pietiek diviem. Kundze, vai drīkstu teikt, nevēloties sacensties, ka es jūs patiešām apbrīnoju?»
«Es nevaru ciest, ja kaut kas tiek nelietderīgi izšķiests. Bilam ir apmēram divdesmit pieci gadi, man liekas, bet viņš uzvedas un runā kā desmit vai divpadsmitgadīgs puika. Tajā pašā laikā viņš nav stulbs.» Viņa pavīpsnāja. «Es iemācīs viņ’ pat tad, ja man vaidzēs sasist viņa tukšo pauri!»
«Jūs to varat,» Sulcs atbildēja. «Bet ja nu viņš izrādās vienkārši stulbs? Ja nu viņam nav iespēju augt?»
Gvena nopūtās. «Tad es droši vien mazliet paraudāšu un atradīšu kādu drošu vietu, kur viņš varētu strādāt to, ko spēj, un būt, kas viņš ir, cienīgi un ar komfortu. Jūsu cienība, es nevarētu viņu aizsūtīt atpakaļ uz Dubļiem, badā un bailēs — un pie žurkām. Tāda dzīve ir sliktāka par nāvi.»
«Jā, tā tas ir. No nāves nav jābaidās — tas ir pēdējais mierinājums. Kā mēs katrs kādreiz uzzināsim. Ļoti labi, īstu pasi Bilam. Man būs jāsatiek viena lēdija — tad redzēs, vai viņa var izpildīt steidzamu pasūtījumu.» Viņš sarauca pieri. «Nebūs viegli paspēt līdz nākamajam kosmosa kuģim. Un man ir vajadzīga viņa fotogrāfija. Sasodīts, tas nozīmē ceļojumu uz manu studiju. Zaudēts laiks un risks jums.»
Gvena atvēra somiņu un izņēma. Mini Helvetia, kas gandrīz visur bija nelegāls, bez licences, bet šeit varbūt Menedžera noteikumi uz to neattiecās. «Doktor Šulc, ar šo
nevar dabūt pasei piemērota lieluma fotogrāfiju, bet varbūt to var palielināt?»
«Protams. Mmm, tas ir iespaidīgs fotoaparāts.»
«Man tas patīk. Es reiz strādāju — aģentūrai, kas izmantoja tādus aparātus. Kad aizgāju no šī darba, atklāju, ka esmu to pazaudējusi…. un man bija par to jāsamaksā.» Viņa nerātni pasmaidīja. «Vēlāk es to atradu — tas visu laiku bija manā somiņā… bet pašā apakšā starp visādiem krāmiem.» Viņa piebilda: «Es aizskriešu un nofotografēšu Bilu.»
Es steidzīgi piebildu: «Izmanto neitrālu fonu.»
«Domāji, ka man vajadzīgs tāds mājiens ar mietu? Atvainojiet, būšu atpakaļ pēc mirkļa.»
Viņa atgriezās pēc pāris minūtēm, un vēl pēc minūtes fotogrāfija bija gatava, un Gvena pasniedza to dokoram Šulcam. «Vai būs gana laba?»
«Brīnišķīgi! Bet kas ir fonā, ja drīkst jautāt?»
«Bāra dvielis. Frenkijs un Huanita to nostiepa aiz Bila galvas.»
«Frenkijs un Huanita?» es atkārtoju. «Kas viņi ir?»
«Galvenais bārmenis un vadītāja. Jauki cilvēki.»
«Gvena, es nezināju, ka tu šeit kādu pazīsti, tas var radīt problēmas.»
«Es nevienu šeit nepazīstu, es nekad agrāk šeit neesmu bijusi, dārgais. Es kādreiz biju «Čuk-Čuk Bāņa» pastāvīga apmeklētāja deviņdesmitajā rādiusā — viņiem ir lieliskas dejas.» Gvena paskatījās uz augšu, samiegusi acis pret saules gaismu — apmetne, pastāvīgi griezdamās, pašlaik slīdēja pa līniju, kurā virs Vecā Makdonalda fermas Saule bija zenītā. Viņa rādīja uz augšu, apmēram sešdesmit grādu leņķī. «Tas ir tur, var redzēt «Čuk-Čuk Bāni»; deju zāle ir tieši virs tā, uz Saules pusi. Vai viņi dejo? Vai jūs redzat? Balsts ir tieši pretī.»
«Tas ir pārāk tālu, lai redzētu,» es atzinu.
«Viņi dejo,» piekrita doktors Šulcs. «Teksasas zvaigzni, man liekas. Jā, tieši tas solis. Ak, jaunība, jaunība! Es vairs nedejoju, bet esmu bijis nejaušs viesis «Čuk-Čuk Bāni». Vai esmu jūs tur redzējis, misis Eimsa? Liekas, ka ne.»
«Domāju, ka jā,» Gvena atbildēja. «Bet es tajā dienā biju maskā. Man patika jūsu dejas, doktor. Jums ir patiešām īsta dejas izjūta.»
«Augstāku uzslavu nejaušs viesis nemaz nevar vēlēties. «Maskā» — vai jums mugurā nebija zaļi balta kleita ar šaurām lencītēm? Ar saules griezuma svārkiem?»
«Vēl vairāk kā saules, tie viļņojās ikreiz, kad dejas partneris mani sagrieza — cilvēki žēlojās, ka no tā skata vien viņiem sākusies jūras slimība. Jums ir nevainojama atmiņa, ser.»
«Un jūs esat nevainojama dejotāja, kundze.»
Nezin kāpēc saērcināts, es iejaucos sarunā: «Vai mēs varam pārtraukt šo atmiņu vakaru? Vēl ir vairākas steidzamas darīšanas, un man vēl ir cerība, ka varam paspēt uz kosmosa kuģi divdesmitos.»
Šulcs papurināja galvu. «Neiespējami, ser.»
«Kāpēc neiespējami? Tas ir vairāk kā pēc trim stundām. Man kaut kā nepatīk doma par vēlāka kosmosa kuģa gaidīšanu; Franko var nolemt sūtīt mums pakaļ savus algotos slepkavas.»
«Jūs lūdzāt man pasi Bilam, doktor Eims, un pat visbēdīgākās imitācijas izgatavošanai vajag vairāk par trim stundām.» Viņš apklusa, un tagad izskatījās mazāk pēc Ziemsvētku vecīša, bet vairāk pēc veca un noguruša vīra. «Jūsu galvenais mērķis taču ir dabūt Bilu ārā no šejienes un aizvest uz Mēnesi?»
«Jā.»
«Es pieņemu, ka viņu šeit pieņēmāt kā nebrīvo kalpotāju?»
«Mmm? Mēness brīvvalstī nedrīkst ievest vergus.»
«Gan jā, gan nē. Jūs varat vest vergu uz Mēnesi… bet, tikko viņš sper kāju uz Mēness, tā automātiski kļūst brīvs uz visiem laikiem. Tas ir viens likums, ko panāca katordznieki, kad atbrīvoja paši sevi. Doktor Eims, es varu izgatavot pārdošanas kvīti, kas aizstātu Bila dokumentus, un esmu pārliecināts, ka paspēšu līdz vakara reisam. Man ir viņa fotogrāfija, man ir autentisku oficiālo dokumentu krājums, un ir gana laika, lai padarītu dokumentu vecāku un nolietotu. Patiesi, tas būtu drošāk, nekā sasteigt ar pasi.»
«Es paļaujos uz jūsu profesionālajiem uzskatiem. Kur, kad un kā mēs dabūsim to papīru?»
«Mmm, ne manā studijā. Vai jūs zināt nelielo bistro blakus lidlaukam, viena desmitdaļa gravitācijas trīssimtajā rādiusā? «Astronauta atraitne»?»
Es jau gribēju teikt nē, bet atradīšu, kad ierunājās Gvena. «Es zinu, kur tas ir. Lai tur nokļūtu, jāiet garām Mac’’s noliktavai, un pie durvīm nav nekāda uzraksta.»
«Tieši tā. Patiesībā tas ir privātklubs, bet es jums iedošu ieejas karti. Jūs tur varat atvilkt elpu un uzkost. Neviens jūs netraucēs. Saimnieki tur cenšas netraucēt privātas darīšanas.»
(Tāpēc, ka šīs darīšanas ir krāpšana vai kaut kas tamlīdzīgs — bet es to nepateicu skaļi.) «Tad viss kārtībā.»
Mācītājs-doktors izņēma karti un sāka kaut ko rakstīt uz tās, tad apstājās. «Vārdi?»
«Misis Hārdestija,» Gvena uzreiz atbildēja.
«Pareizi,» doktors Šulcs noteica. «Piesardzība nekad nav lieka. Senator, kāds ir jūsu vārds?»
«Tas nevar būt Kantors, jo varbūt kāds tur zina, kā izskatās senators Kantors. Ee, Hārdestijs?»
«Nē, viņa ir jūsu sekretāre, nevis sieva. «Džonsons». Ir bijuši vairāki senatori Džonsoni, tāpēc šis vārds nerada ne mazākās aizdomas — un saskan ar Bila uzvārdu… kas varētu but noderīgi.» Viņš beidza rakstīt un pasniedza karti man. «Jūsu apkalpotāja vārds ir Tīģeris Kondo un brīvajā laikā viņš māca visdažādākos ātras nogalināšanas paņēmienus. Uz viņu var paļauties.»
«Paldies, ser.» Es paskatījos uz karti un ieliku to kabatā. «Doktor, vai jūs tagad vēlaties saņemt atlīdzību?»
Viņš dzīvespriecīgi pasmaidīja. «Nu, nu! Es vēl nemaz neesmu sapratis, cik daudz varu prasīt.»
«Prātīgi. Tad pagaidām uz redzi. Mums labāk iziet atsevišķi.»
«Piekrītu. Deviņpadsmit būtu agrākais laiks. Dārgie draugi, bija ļoti patīkami. Un neaizmirsīsim šīs dienas lielo nozīmi. Mani sveicieni, kundze. Visu cieņu, ser. Lai jūsu turpmākā kopdzīve ir gara, mierīga un mīlas pilna.»
Gvena pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja viņu, un abiem acīs bija asaras. Man arī.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ