Kaķis, kas staigā cauri sienām

XXX nodaļa

«Mūsu dzīres nu ir galā.»

Viljams Šekspīrs (1564—1616)

Nomirt nav grūti. Pat kaķēns to var.

Es sēžu atspiedies ar muguru pret sienu vecajā kompjū­teru istabā Mēness Valdības kompleksā. Piksels ir pie manas kreisās rokas. Heizela guļ uz grīdas. Es neesmu pārliecināts, vai Piksels ir miris. Viņš varbūt ir aizmidzis. Bet es netraucēšu viņu, lai par to pārliecinātos; labākajā gadījumā viņš ir smagi ievainots mazulis.

Es zinu, ka Heizela vēl ir dziva, jo es uzmanu viņas el­pošanu. Bet viņa nav labā formā. Kaut viņi pasteigtos.

Es nevaru neko daudz palīdzēt nevienam no viņiem, jo man nav ar ko, un es nevaru pakustēties. Man nav vienas kājas, un nav protēzes. Jā, tā pati labā kāja — Lācara kāja — sadega apmēram lidz transplantācijas līnijai. Man laikam nevajadzētu sūdzēties — apdegums īpaši neasiņo. Vēl nav sākušās sāpes. Ne jau tās spēcīgās, uzliesmojošās sāpes. Tās sāksies vēlāk.

Es iedomājos — vai Lācars zina, ka ir mans tēvs? Vai tēvocis viņam to ir teicis?

Ei, tas nozīmē, ka Mauriņa, brīnišķīgā, skaistā sieviete ir mana vecmāmiņa!

Un — varbūt man labāk atkāpties.

Man mazliet reibst galva.

Es pat neesmu pārliecināts, vai notiekošais tiek reģis­trēts. Man ir kaujas reģistrētājs, bet man nepazīstams, mazs Tertiusa modelis. Vai nu tas bija ieslēgts, un es to iz­slēdzu, vai arī tas bija izslēgts un es to ieslēdzu. Es nees­mu pārliecināts, vai Piksels ir miris. Vai es jau to teicu? Varbūt man labāk atkāpties.

* * *

Komanda bija laba, vislabaka; ieroču pietika, lai es justu, ka mūsu izredzes bija labas.

Heizela komandēja, protams…

Majore Sedija Lipšica, kaujas komandas vadītāja.

Kapteinis Ričards Kempbels.

Kornete Grieta Hendersone.

Seržants Ezra Deividsons.

Kaprālis Teds Bronsons jeb V. V. Smits, jeb Lācars Longs, jeb Lafajets Huberts, medicīnas doktors — pa­pildspēks, medicīnas virsnieks.

Manuels Deiviss, civilais speciālists.

Lācars uzstāja, lai viņu sauc par Tedu Bronsonu, kad viņš tika nozīmēts par kaprali šī uzdevuma izpildei. Tas bija savējo joks; es netiku iepazīstināts ar to.

Kornete Hendersone bija atgriezusies dienestā vairākus menešus pēc dzemdībām — piedzima puika. Viņa bija slai­da, iedegusi un skaista, un kaujas lentes uz viņas skaista­jām krūtīm izskatījās kā radītas šai vietai. Seržants Ezra vienmēr izskatījās kā karavīrs, kopš viņam bija kājas, un to pierādīja ari zīmotnes. Laba komanda.

Kāpēc es tiku paaugstināts par kapteini? Es uzdevu šo jautājumu uzreiz pēc tam, kad biju nodevis Heizelai Kor­pusa zvērestu — un saņēmu muļķigu vai prātīgu atbildi, tas atkarīgs no jūsu ievirzes. Tāpēc (teica Heizela), ka katrā vēstures grāmatā, kur tika pieminēts šis notikums, es biju otrais atbildīgais. Vēstures grāmatas neminēja pārējo vār­dus, bet neteica arī, ka mēs darbojāmies divatā, tā kā viņa izlēma, ka vairāk būs labāk un sastādīja savu komandu. (Viņa pieņēma lēmumus. Viņa izvēlējās. Nevis Lācars. Nevis kāds LGP smadzeņu centrs. Tas man patika.)

Geja Krāpniece arī ietilpa pirmajā komandā. Vēl — Hilda, komandiere; Dītija, navigatore; Zebs Kārters, galve­nais pilots; Džeiks Barouzs, otrais pilots — un Geja pati, apzinīga, domājoša un spējīga vadīt sevi pati… kas neattie­cās ne uz vienu citu laika mašīnu, izņemot Doru (kas bija pārāk liela šim darbam).

Mašīnas komandiere Hilda bija pakļauta kaujas koman­das vadītājai. Es būtu gaidījis saķeršanos… bet Hilda pati

bija to ieteikusi. «Heizela, tam tā ir jābūt. Katram jāzina, kurš ir boss.»

Laba komanda. Mēs nebijām trenējušies kopā, bet mēs bijām profesionāļi, un mūsu komandiere visu pateica tik skaidri, ka nebija vajadzīga prakse. «Uzmanību pavēlēm. Šīs operācijas mērķis ir iegūt priekšmetus, kurus izvēlēsies Deiviss, un nogādāt tos un Deivisu atpakaļ uz Tertiusa. Nav cita mērķa. Ja nebūs nelaimes gadījumu — labi. Bet, ja arī visus mūs nogalina, kamēr Deiviss un viņam nepieciešamie priekšmeti sasniedz Tertiusu, mūsu uzdevums ir paveikts.

Tāds ir plāns. Hilda mūs novieto pie ziemeļu sienas ar labo sānu, kad LGP paziņo, ka telpas izmainīšanas prog­ramma ir aktivizēta. Izkāpt šādā secībā: Lipšica, Kempbels, Hendersone, Deividsons, Bronsons, Deiviss. Izkārtojieties tā, lai varētu izkāpt tādā secībā.

Kompjūtera istaba ir taisnstūris. Lipšica dienvidaustrumu stūri, Hendersone dienvidrietumu stūrī, Kempbels ziemeļrie­tumu stūrī, Deividsons ziemeļaustrumu stūrī. Pāri pa diago­nāli sedz visas četras sienas, divi šādi pāri dubultīgi nosedz visas sienas. Bronsons ir Deivisa miesassargs, bez fiksētas atrašanās vietas. Kamēr Deiviss strādā, mašīnā tiks ienestas piepildītas kastes. Hendersone un Deividsons tās nesis uz mašīnu, izpildot Deivisa norādījumus, un iekšā pa­līdzēs Dītija. Mašīnas komandiere un piloti būs gatavi aiz­braukšanai, un palīdzēs priekšmetus pārvietot tālāk iekšā. Bronsons nenesis, atkārtoju, nenesis kravu; viņa vienīgais uzdevums ir apsargāt Deivisu.

Kad Deiviss man ziņos, ka uzdevums ir paveikts, mēs atgriezīsimies mašīnā, cik vien ātri iespējams, apgrieztā se­cībā — Deiviss, Bronsons, Deividsons, Hendersone, Kem­pbels, Lipšica. Hilda, tu pavēlēsi izbraukt jebkurā brīdī pēc tam, kad Deiviss un krava būs kuģī, atkarībā no situācijas. Ja būs nepatikšanas, negaidi nevienu. Izlem pati, bet tev jāpatur prātā, ka jāizglābj Manijs un viņa krava, neskato­ties uz tiem, kas paliek. Vai ir kādi jautājumi?»

Cik ilgi es biju aizsnaudies? Mans Sonychron cieta pir­mais. Komanda, ko Heizela izvēlējās, bija… nē, es jau to teicu. Man liekas.

Kas notika ar kļavas kociņu?

Izvēlētais laiks bija tieši pēc tam, kad Heizela bija izgā­jusi no kompjūtera istabas sestdien, piektajā jūlijā. Grupa, kas aprēķināja laiku, bija izsprieduši — ja liks mums at­griezties Raffles, tad pretinieks (Laika Valdnieki?) nemek­lēs mūs kompjūtera istabā. Nebija iespējams izdarīt to agrāk. Heizela bija ziņojusi, ka Ādams Selens ir tur tad, kad viņa to bija redzējusi.

Mēs ieradāmies strauji, gandrīz pārāk strauji; kad Hei­zela kāpa ārā no Gejas, viņa pēkšņi apstājās, mirklīti no­gaidīja, tad kāpa ārā. Viņa gaidīja tāpēc, ka redzēja pati savu muguru, izejam ārā no šīs telpas.

* * *

Man jāpasaka tantei Tillai, ka mēs ar Heizelu netiksim mājās uz vakariņām.

Man sāp galva un acis.

Es nezinu, kā Piksels tika Gejā. Kā tas mazulītis staigā apkārt!

Džabels Heršovs saka: «Vienīgā nemainīgā vērtība šajā mainīgajā, neuzticamajā pasaulē ir cilvēku mīlestība.» Ar to pietiek.

Piksels sakustējās.

Bija jauki dažas dienas pastaigāt uz divām kājām.

«Ričard?»

«Jā, mīļotā?»

«Grietas bērns. Tu esi viņa tēvs.»

«Mmm?»

«Viņa man pastāstīja, pirms vairākiem mēnešiem.»

«Es nesaprotu.»

«Paradokss.»

Es kaut ko jautāju, viņa atkal bija aizmigusi. Apsējs, ko es biju uzlicis viņas ievainojumam, bija piesūcies. Bet man nebija nekā cita, tāpēc es tam nepieskāros.

Šoreiz neredzešu tanti Beldenu. Zel.

Kas noticis ar maniem failiem? Vai tie joprojām ir manā protēzē?

Ei! Rīt ir diena, kad «mēs visi būsim pagalam», ja nebūs miris Tolivers.

Pirmā stunda pagāja bez starpgadījumiem. Manijs cītīgi strādāja, vienreiz apmainīja roku, sāka piepildīt kastes. Grieta un Ezra nesa tās uz mašīnu, pasniedza tālāk. Lielā­koties šķita, ka tās ir programmas, ko Manijs pārraksta pats savos kubos, izmantojot aparatūru, kas viņam bija līdzi. Es neredzēju. Tad viņš sāka darboties ātrāk, liekot cilindrus kastēs. Ādama Selena atmiņas? Es nezinu. Varbūt es skatījos pārāk daudz.

Manijs iztaisnoja muguru un noteica: «Viss!» Es dzirdēju atbildi: «Blert!»

Un viņi mums uzbruka.

Es uzreiz biju zemē, bez kājas. Es redzēju, ka krīt Manijs. Es dzirdēju, ka Heizela kliedza: «Bronson! Dabū viņu iekšā! Hendersone, Deividson — tās divas kastes!» Tālāk es ne­dzirdēju, jo šāvu. Visa austrumu siena bija vaļā; es mērķēju uz turieni. Kāds vēl šāva, no mūsu puses, man liekas.

Tad iestājās klusums.

«Rič?»

«Jā, dārgā.»

«Bija jautri.»

«Jā, mīļā! Viss bija jautri.»

«Rič… tā gaisma tuneļa galā.»

«Jā?»

«Es gaidīšu… tur.»

«Dārgā, tu dzīvosi ilgāk par mani!»

«Meklē mani. Es…»

Kad siena atvērās, man likās, ka es redzēju, kā viņu sauca. Vai tas puisis, kas viņu izdzēsa, būtu atkal viņu ie­rakstījis stāstā? Lai novāktu mūs?

Kas rakstīja mūsu stāstu? Vai viņš ļaus mums dzīvot?

Katrs, kurš var nogalināt kaķēnu, ir nežēlīgs, ļauni ne­žēlīgs. Lai kas tu būtu, es tevi ienīstu. Es neieredzu tevi!

Es pamodos, sapratu, ka biju aizmidzis sardzē! Man bija jāsaņemas, jo viņi varētu atgriezties. Ak Dievs! Geja Krāp­niece atgriezīsies. Es nespēju saprast, kāpēc Geja Krāpnie­ce neatgriezās. Grūtības ar pareizā mirkļa noteikšanu? Viss varētu būt. Bet viņi taču neatstātu mūs te.

Mēs izglābām Māniju un viņa kravu. Mēs uzvarējām, sa­sodīts! Jāpaskatās, kādi ieroči un munīcija ir palikusi. Man nekā vairs nebija. Mans lāzermetējs bija tukšs, es zināju. Bet mans šaujamais? Neatceros, ka būtu no tā šāvis. Viss ir pazudis. Jāpaskatās apkārt.

* * *

«Dārgais?»

«Jā, Heizela?» (Viņa lūgs man ūdeni, un man tā nav!)

«Man žēl, ka tas notika, kad cilvēki ēda.»

«Kā tā?»

«Man viņš bija jānogalina, dārgais; viņš bija norīkots, lai nogalinātu tevi.»

Es uzliku kaķēnu Heizelai. Varbūt viņš pakustējās, varbūt nē. Varbūt viņi abi bija miruši. Es kaut kā piecēlos, pieturē­damies pie kompjūteru plaukta, tad atkal apsēdos. Par spīti ilgajai lēkāšanas pieredzei vienu sestdaļu lielā gravitācijā, es sapratu, ka man nebija pietiekami spēka un nebija lidzsvara izjūtas — un man nebija spieķa, pirmo reizi ilgos gados. Es domāju, ka tas varēja būt Gejas pirmajā vannasistabā.

Es rāpoju, uzmanīdams labo kāju. Sāka sāpēt. Es neatradu nevienu pielādētu ieroci. Beidzot es atgriezos pie Gvenas un Pikseļa. Neviens nekustējās. Nevarēju būt drošs.

Viena nedēļa nav garš medusmēnesis, un tā ir šausmīgi īsa dzīve laulībā.

Es pārmeklēju viņas somiņu, ko man vajadzēja iedomāties izdarīt jau agrāk. Viņa to bija nēsājusi pāri plecam pat kau­jas laikā. Somiņa iekšpusē bija daudz lielāka nekā izskatījas Es atradu divpadsmit šokolādes tāfelītes. Atradu viņas mazo fotoaparātu. Atradu mazo, nāvējošo dāmu ierocīti Miyuko

— pielādētu, astoņas patronas aptverē, viena stobrā.

Un pašā apakšā — šautriņu pistoli, kurai tur bija jābūt. Es gandriz to nepamanīju, tas izskatījās kā viens no tuale tes piederumiem. Tajā vēl bija četras šautriņas.

Ja viņi atgrieztos — vai arī nāktu jauna banda, man vien alga —, es viņiem parādītu velnu.

Beigas

Roberts Hcinleins Kaķis, kas staigā cauri sienām

Tulkoja Alise Tīfentāle

Redaktore Silvija Mūrniece Māksliniece Kristīne Seņkova Maketētājs Viktors Adamovičs

Izdevniecība «Iljus», Kr. Barona, 24/26, Rīgā. LV-!050. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0941 Iespiests Talsu tipogrāfijā. Jaunā ielā 17, Talsos, LV-3201.