XVIII nodaļa
«Ja jaizvelas starp laipnību un godīgumu, es izveļos laipnību, ikreiz — gan dodot, gan ņemot.»
Aira Džansons (1854—1941)
«Heizela, mana aizvēsturiskā mīļotā…»
«Ričard, vai tu gribi, lai tev salauž roku?»
«Es nedomāju, ka tu pašlaik to varētu paveikt.»
«Saderam?»
«Au! Beidz! Nedari tā vēlreiz… vai arī es iebāzīšu tevi atpakaļ skapi un apprecēšos ar Grietu. Viņa nav aizvēsturiska.»
«Turpini vien mani kaitināt. Mans trešais vīrs bija tieši tāds. Visi atzīmēja, cik labi viņš izskatījās savās bērēs… un cik ļoti žēl, ka viņš nomira tik jauns.» Heizela-Gvena man uzsmaidīja. «Bet izrādījās, ka viņš bija spēcīgi apdrošinājies, un tas nomierina atraitni. Apprecēties ar Grietu ir laba ideja, dārgais, man patiktu doma uzaudzināt viņu. Iemācīt viņai šaut, palīdzēt tikt galā ar pirmo bērnu, pamācīt, kā turēt nazi, kopīgi nodarboties ar cīņas mākslām — palīdzēt ar visām mājas iemaņām, kas šajā modernajā pasaulē nepieciešamas meitenei.»
«Hininm! Mana mīļā meitene, tu esi tik maza, tik jauka, tik skaista un nekaitīga kā koraļļčūska. Man liekas, ka Džinkss jau ir Grietai šo to iemācījis.»
«Drīzāk jau Ingrīda. Bet es tomēr vēl varētu uzspodrināt viņas zināšanas. Kā jau tu teici, man ir pieredze. Kāds bija tas vārds, ko tu lietoji? Aizvēsturiska, tā.»
«Au!»
«Ai, nu tas jau nemaz nesāpēja. Memmesdēliņš.»
«Pie velna, nesāpēja. Es iestāšos klosteri.»
«Ne ātrāk, kā būsi ieguvis Grietu. Es tikko izlēmu, Ričard, — mēs precēsimies ar Grietu.»
Es reaģēju uz šo smieklīgo paziņojumu ar pienācīgu neveribu — piecēlos un aizlēcu uz vienas kājas līdz vannasistabai.
Drīz viņa man sekoja. Es mēģināju atgaiņāties. «Palīgā! Nesit man atkal!»
«Es vēl neesmu tev iesitusi.»
«Es padodos. Tu neesi aizvēsturiska, tikai labi iemarinēta. Heizela, mana miļā, kas padara tevi tik agresīvu?»
«Es neesmu agresīva. Ja tu butu tik mazs kā es un būtu sieviete, un ja tu necīnītos par savām tiesībām, ar tevi spēlētos lieli, spalvaini, sviedraini veči ar ilūzijām par vīriešu pārākumu. Nekliedz, mīļais, es tev neesmu nodarījusi sāpes. Tev taču nebūs zilums, vai ne?»
«Man bail skatīties. Māte mani nebrīdināja, ka dzīve laulībā varētu būt šāda! Mīļā, tu grasījies pastāstīt, kāpēc tev bija mani jāsavaldzina, kad mēs novērsāmies no šīs tēmas.»
Viņa nesteidzās ar atbildi. «Ričard, tev bija grūti noticēt, ka es esmu vairāk ka divreiz vecāka par tevi.»
«Tu mani pārliecināji. Es nesaprotu, bet esmu to pieņēmis kā patiesību.»
«Man nāksies tev stāstīt daudz ko citu, kas tev būs vēl grūtāk pieņemams. Vēl grūtāk!»
«Tad es varbūt nepieņemšu. Mīļā Heizela-Gvena, es esmu sarežģīts gadījums. Es neticu garu izsaukšanai, astroloģijai, jaunavas dzemdībām…»
«Jaunavas dzemdības nav nemaz tik sarežģītas.»
«Es domāju teoloģiskajā nozīmē, es nerunāju par ģenētikas laboratorijām. Tātad es neticu jaunavas dzemdībām, numeroloģijai, ellei, brīnumiem, burvestībām un vēlēšanu kampaņu solījumiem. Ja tu man teiksi kaut ko, kas ir pretrunā veselajam saprātam, man būs tikpat grūti noticēt, kā bija ar tavu vecumu. Tev vajadzēs Galaktikas Pavelnieku kā liecinieku.»
«Labi. Piemēram, es patiesībā esmu vēl vecāka, nekā tu domā. Man ir vairāk kā divsimt gadu.»
«Nedaudz pagaidi. Līdz 2263. gada Ziemsvētkiem tev nebūs divsimt. Kā jau tu atzīmēji, tas būs pēc daudziem gadiem.»
«Tas tiesa. Es tev nestāstīju par šiem gadiem, kaut arī esmu tos nodzīvojusi… jo es tos nodzīvoju taisnā leņķī.»
Es atbildēju: «Dārgā, pēkšņi ir iestājies klusums.»
«Bet, Ričard, tam taču ir viegli noticēt. Kur es atstāju
biksītes?»
«Gandrīz jebkur Saules sistēmā, saskaņā ar taviem memuāriem.»
«Tā nav ne puse, mister. Gan Saules sistēmā, gan ārpus tas un pat ārpus Izplatījuma… un, brāl, vai pret mani kāds ir noziedzies! Tas ir, kur es tās atstāju šodien?»
«Gultas kājgalī, man liekas. Mīļā, kāpēc tu vispār valkā biksītes, ja tu tās tik bieži novelc?»
«Tāpēc. Tikai palaistuves skraida apkārt bez apakšbiksēm… un es būšu pateicīga, ja tu saglabāsi pieklājīgu runasveidu.»
«Es neko neteicu.»
«Es dzirdēju, ko tu domā.»
«Ari telepātijai es neticu.»
«Ak ne, ja? Mans mazdēls Dr. Lovels Stouns jeb Basters, spēlējot šahu, lasīja manas domas. Paldies Dievam, apmēram desmit gadu vecumā viņš zaudēja šo spēju.»
«Tiek reģistrētas kā baumas, kas attiecas uz īpaši neticamu notikumu, ko atstāsta liecinieks, kura uzticamība nav pārbaudīta. Tāpēc šī faktoīda ticamība nav lielāka kā CPieci pēc militārās izlūkošanas standartiem.»
«Tu par to samaksāsi!»
«Padomā pati,» es atbildēju. «Tu esi dienējusi militārā dienestā. CIP, vai ne?»
«Kas to teica?»
«Tu to teici. Ar daudzu nepabeigtu piebilžu starpniecību.»
«Es nebiju CIP un nekad neesmu bijusi Maklīnā, un man tur ļoti nepatika, kad es tur biju, jo tā nebiju es, bet gan Galaktikas Pavēlnieks.»
«Un es esmu kapteinis Sterlings.»
Gvena-Heizela ieplēta acis. «Ak Dievs, kapteini, vai es varu palūgt autogrāfu? Labāk divus, divus tavus autogrāfus es varēšu iemainīt pret vienu Robota Rouzijas autogrāfu. Ričard, vai mēs iesim gar pastu?»
«Nāksies. Man jāaizsūta šis tas tēvam Šulcam. Kāpēc tu tā jauta, mīļā?»
«Ja mes varam ieiet Mac/s, es iesaiņošu Naomi tērpu un paruku un nosūtīšu. Šis pienākums nospiež manu sirdsapziņu.»
«Tavu — ko?»
«Manu grāmatvedības sistēmu, ko es izmantoju sirdsapziņas vietā. Ričard, tu man arvien vairāk atgādini manu trešo viru. Viņš bija visai jauks cilvēks, tāpat kā tu. Viņš daudz rūpējās par sevi un nomira pilnīgi vesels.»
«No ka viņš nomira?»
«No otrdienas, cik es atceros. Vai arī tā bija trešdiena? Katrā gadījumā es nebiju klat — es biju pamatīgi tālu un ar labu žūksni. Mēs nekad neuzzinājām, kas viņu pieveica. Acīmredzot viņš noģība vannā un paslīdēja zem ūdens. Ko tu murmini, Ričard? Šarlote — kas viņa ir?»
«Nekas, nekas. Heizela… man nav dzīvības apdrošināšanas polises.»
«Tad mums jābūt īpaši uzmanīgiem, lai tu paliktu dzīvs. Neej vannā!»
«Ja es klausīšu, pēc trim vai četrām nedēļām tu nožēlosi.»
«Nu, es arī vairs neiešu vannā, mēs būsim līdzīgi. Ričard, vai šodien mums būs laiks aiziet uz Valdības Kompleksu?»
«Varbūt. Kāpēc tu jautā?»
«Lai atrastu Ādamu Selenu.»
«Vai viņš tur ir apglabāts?»
«Tas man jāuzzina. Ričard, vai tu tici labai formai?»
«Tas nu ir pārspīlēti. Patiešām vairāki gadi taisnā leņķi! Vai tu gribi pirkt kosmosa vadības ierīci?»
«Paldies, man jau ir. Somā. Tie papildus gadi ir tikai ģeometrijas jautājums. Ja tu esi pieradis pie parastā kosmosa laika ar tikai vienu laika asi, tad, protams, tev ir grūti to saprast. Bet pastāv vismaz trīs laika asis, tāpat kā pastāv vismaz trīs Izplatījuma asis… un šos papildus gadus es nodzīvoju pie citām asīm. Skaidrs?»
«Visnotaļ skaidrs, mana mīļā,. Tas ir tikpat acīm redzams kā transcendentālisms.»
«Es jau zināju, ka tu sapratīsi. Ādama Selena gadījums ir sarežģītāks. Divpadsmit gadu vecumā es vairākkārt dzir
dēju viņu runājam, viņš bija iedvesmojošais vadītājs, kurš saturēja kopa musu Revolūciju. Tad viņu nogalināja — vai tā vismaz tika ziņots. Tikai pēc vairākiem gadiem mamma Vaio man pastāstīja kā vislielāko noslēpumu, ka Ādams nebija cilvēks. Pavisam nebija cilvēciska būtne. Savādāks radījums.»
Es uzmanīgi klusēju.
Gvena-Heizela ieteicās: «Nu? Vai tev nav nekas saka ms?»
«Ak, protams. Nebija cilvēks. Citplanētietis. Ar zaļu ādu, metru garš, un viņa lidojošais šķīvītis nosēdās Krīžu jūrā, tepat aiz Lunasitijas. Kur gan bija Galaktikas Pavēlnieks?»
«Tu nevari sakaitināt mani ar tādām runām, Ričard, jo es zinu, cik neticams izklausās šis stāsts. Es arī šaubījos, kad mamma Vaio man to pastāstīja. Bet man bija jātic, jo mamma Vaio nekad man nemelotu. Bet Ādams nebija citplanētietis, Ričard, viņš bija cilvēces bērns. Bet ne cilvēka bērns. Ādams Selens bija kompjūters. Vai arī programmu komplekss kompjūterā. Tas bija pašprogrammējošs kompjūters, tā kā tas pats vien sanāk. Nu, ser?»
Ar atbildi es nesteidzos. «Tad man labāk patīk lidojošie šķīvīši.»
«Beidz jokot! Es tevi piekrāpšu ar Mersiju Čoi-Mu.»
«Tas butu visgudrākais, ko tu vari darīt.»
«Nē, es tevi paturēšu, esmu pieradusi pie tavām vājībām. Bet es tevi varbūt turēšu krātiņā.»
«Heizela, paklausies uzmanīgi! Kompjūteri nedomā. Tie ātri rēķina saskaņā ar tajos ievadītām formulām. Tā kā mēs paši rēķinām, izmantojot smadzenes, ar kurām arī domājam, tad ši iebūvētā spēja kalkulēt piedēvē kompjūteriem šķietamu domāšanas procesu. Bet tie nedomā. Tie strādā noteiktā veidā, jo tā ir uzbūvēti. Tu vari pievienot animismu to neticamo muļķību sarakstam, kuram es neticu.»
«Esmu laimīga, ka tu tā domā, Ričard, jo šis darbs būs grūts un sarežģīts. Man vajadzīgs tavs veselīgais skepticisms, lai saglabātu asu prātu.»
«Es to pierakstīšu un rūpīgi pārlasīšu.»
«Dari tā, Ričard. Klausies, kas notika 2075. un 2076. gada: viens no mani adoptējušajiem tēviem, Manuels Garsi-
ja, bija tehniķis, kurš rūpējās par Valdības lielo kompjūteru. Viens kompjūters vadīja gandrīz visu… kontrolēja šīs pilsētas un daudzu citu — izņemot Honkongu — komunālos pakalpojumus, vadīja pirmo katapultu, kontrolēja arī banku darbibu', drukāja laikrakstu Lunatic — darīja praktiski visu. Valdībai likās lētāk paplašināt šī viena kompjūtera iespējas un funkcijas, nekā uzturēt kompjūterus daudzās vietās.»
«Tas nav nedz efektīvi, nedz droši.»
«Varbūt, bet tā viņi izlēma. Mēness tolaik bija cietums, nekam nebija jabūt nedz efektīvam, nedz drošam. Šeit nebija attīstītās tehnoloģijas, un tolaik mums nācās samierināties ar to, ko mums izsniedza. Loģiski, dārgais, ka šis lielais galvenais kompjūters kļuva lielāks un lielāks… un pamodās.»
(Ak tā, ja? Pilnīga fantastika, mana dārgā… un klišeja, kuru ir izmantojis gandrīz katrs fantastikas rakstnieks visā vēsturē. Pat Rodžera Bēkona Misiņgalva bija viena versija. Frankenšteina monstrs ir vēl viena. Pēc tam sekoja vesela jūra stāstu, un tie turpina rasties kā sēnes pēc lietus. Un visi — pilnīgas muļķības.) Bet es atbildēju: «Turpini, dārga. Kas tālāk?»
«Ričard, tu man netici.»
«Es domāju, ka mēs sarunājām. Tu teici, ka tev esot vajadzīgs mans veselīgais skepticisms.»
«Tā ir! Tad izmanto to. Kritizē! Nesēdi ar šo pašapmierināto sejas izteiksmi. Šis kompjūters gadiem ilgi darbojas pēc balss komandām — pieņēma balsī izteiktas programmas un atbildēja ar sintezētu balsi vai izdruku, vai abiem.»
«Iebūvētas funkcijas. Divsimt gadus veca tehnoloģija.»
«Kāpēc tu ta smīnēji, kad es teicu — pamodās?»
«Tāpēc, ka tās ir muļķības, mana mīļā. Pamosties un aizmigt ir dzīvu radījumu funkcijas. Mašīna, vienalga, cik jaudīga un attīstīta, nepamostas un neiet gulēt. To vai nu ieslēdz, vai izslēdz, tas ir viss.»
«Labi, tad ļauj man pateikt savādāk. Šis kompjūters ieguva apziņu un brīvu gribu.»
«Interesanti. Ja tā ir. Man nav tam jātic. Es neticu.»
«Ričard, es nevēlos zaudēt pacietību. Tu vienkārši esi jauns un nezinošs, un tā nav tava vaina.»
«Jā, vecmāmiņ. Es esmu jauns, un tu esi nezinoša. Gludais dibentiņš.»
«Novāc savas baudkārās rokas no manis un paklausies! Kas ir cilvēka apziņa?»
«Mm? Man nav nekādas vajadzības par to atskaitīties, es to piedzīvoju.»
«Tas tiesa. Bet tas nav triviāls jautājums, ser. Uztversim to kā robežproblēmu. Vai tu esi apzinīgs? Un es?»
«Nu, es esmu. Par tevi es neesmu pārliecināts.»
«Tieši tāpat, tikai otrādi.»
«Tas arī ir interesanti.»
«Ričard, nenovirzīsimies no tēmas. Vai vīrieša sperma ir apzinīga?»
«Es ceru, ka nē.»
«Un sievietes olšūna?»
«Uz šo jautājumu jāatbild tev, skaistulīt, es nekad neesmu bijis sieviete.»
«Un tu izvairies no maniem jautājumiem, lai mani kaitinātu. Spermatozoīds nav apzinīgs un tāpat ari olšūna — un, ja neņem vērā muļķīgas piezīmes, tā ir viena robeža. Es kā pieaugusi cilvēka zigota esmu apzinīga. Un tu ari, kaut gan uz vīriešiem tas attiecas mazāk. Otrā robeža. Ļoti labi, Ričard, kurā brīdī no tikko apaugļotas olšūnas līdz nobriedušai olšūnai, kas tagad nosaukta par «Ričardu», pie apvāršņa parādījās apziņa? Atbildi man. Neizvairies! Un, ludzu, bez muļķīgām piezīmēm.»
Es joprojām domāju, ka tas bija muļķīgs jautājums, bet es centos uz to nopietni atbildēt. «Ļoti labi. Es vienmēr esmu bijis apzinīgs.»
«Lūdzu, atbildi nopietni!»
«Gvena-Heizela, šī atbilde ir tik nopietna, kādu vien es varu dot. Cik zinu, es esmu dzīvojis mūžīgi un visu laiku esmu bijis apzinīgs. Visas šīs runas par to, kas notika pirms 2133. gada — it kā manas dzimšanas gadu —, ir tikai baumas — un pie tam vēl ne pārāk pārliecinošas. Es ar tām samierinos, lai nekaitinātu cilvēkus un uz mani neskatītos kā uz dīvaini. Un, kad es dzirdu, ka astronomi
runa par pasaules radīšanu lielajā sprādzienā astoņus vai sešpadsmit, vai trīsdesmit miljardus gadu pirms manas dzimšanas — ja es esmu dzimis, es to neatceros — par to zirgam jāsmejas. Ja es nebiju dzīvs pirms sešpadsmit miljardiem gadu, tad nekas nav bijis. Pat ne tukša vieta. Nekas. Nulle bez svītriņas. Visums, kurā es eksistēju, nevar pastāvēt bez manis tajā. Tā kā ir muļķīgi jautāt par datumu, kurā es kļuvu apzinīgs; laiks sākās kopā ar mani un arī beigsies kopā ar mani. Viss skaidrs? Vai ari man uzzīmēt tev diagrammu?»
«Daudzos jautājumos skaidrs, Ričard. Bet tu kļūdies attiecībā uz to datumu. Laiks nesākās 2133. gadā. Tas sākās 2063. gadā. Ja tikai viens no mums nav iedarbināma mala lelle.»
Ikreiz, kad es runāju par solipsismu, notiek kaut kas tāds. «Dārgumiņ, tu esi apķērīga. Bet tu esi manas fantāzijas auglis. Au! Es teicu — beidz!»
«Tev ir dziva iztēle, dārgais. Paldies, ka mani izdomāji. Vai tu gribi vēl kādu pierādījumu? Līdz šim es tikai spēlējos — vai man tagad nāksies salauzt kādu no taviem kauliem? Tādu mazu. Izvēlies, kuru!»
«Klausies, fikcija! Salauz man kādu kaulu, un tu to nožēlosi nākamos miljards gadus.»
«Ne pārāk loģiski, Ričard. Nekāda ļaunuma.»
«Un tiklīdz es saārstēšu to kaulu…»
«0, es to izdarīšu, dārgais.»
«Nekad mūžā! Tikko es būšu izārstējis kaulu, es piezvanīšu Ksijai un lugšu atbraukt, apprecēties ar mani un pasargāt mani no mazām fikcijām ar vardarbīgiem paradumiem.»
«Vai tu šķirsies no manis?» Pēkšņi viņa atkal iepleta
acis.
«Pie velna, nē! Tikai pazemināšu tevi amatā par jaunāko sievu un atbildību uzticēšu Ksijai. Bet tu nevari aiziet. Aizliegts. Tu izcietīsi mūža ieslodzījumu — vai nu taisni uz priekšu, vai taisnā leņķī. Es paņemšu nūju un sitīšu tevi, kamēr tu atteiksies no saviem ļaunajiem ieradumiem.»
«Labi. Ja tikai man nav jāiet prom.»
«Au! Un nekod man, tas ir rupji.»
«Ričard, ja es esmu tikai tavas fantāzijas auglis, tad mani kodieni ir tikai tavas iedomas, kuras tu esi izfantazējis kādam drūmi mazohistiskam nolūkam. Ja tā nav tiesa, tad esmu sevi apzinoša būtne… nevis tavas fantāzijas auglis.»
«Vai nu vai, loģika nekad neko nepierāda. Bet tu esi jauka fikcija, mīļā. Esmu laimīgs, ka izdomāju tevi.»
«Paldies, ser. Mīļais, es tev uzdošu būtisku jautājumu. Ja tu atbildēsi nopietni, es vairs nekodīšu.»
«Nekad?»
«Mmm…»
«Neuztraucies, fikcija. Ja tev ir nopietns jautājums, es centīšos nopietni atbildēt.»
«Jā, ser. Kas liecina par apziņu cilvēkā, un kas šajā stāvoklī vai procesā, vai kā lai to sauc, ir tāds, kas padara to neiespējamu mašīnai? It īpaši kompjūteram. Vēl jo vairāk gigantiskajam kompjūteram, kas vadīja šo planētu 2076. gadā. Holmss IV.»
Es apspiedu kārdinājumu atjokot. Apziņa? Es zinu, ka viens psiholoģijas novirziens sludina, ka apziņa, ja tā eksistē, ir tikai kā viens posms, kas neietekmē uzvedību.
Tādas īfiuļķības vajadzētu kategoriski aizliegt. Ja tā ir patiesība, to nevar pierādīt.
Es apzinos savu apziņu… un tālāk neviens godīgs solipsists neietu. «Gvena-Heizela, es nezinu.»
«Labi! Mēs progresējam.»
«Vai tiešām?»
«Jā, Ričard. Katras jaunas idejas apgūšanā smagākā stadija ir atsviest maldīgo ideju, kas aizņem jaunajai paredzēto vietu. Tik ilgi, kamēr šī vieta ir aizņemta, liecības, pierādījumi un loģika nepalīdz. Bet, tiklīdz vieta ir brīva no aplamās idejas, kas to aizņēma, tiklīdz tu godīgi vari teikt — es nezinu, rodas iespēja tikt pie patiesības.»
«Mīļumiņ, tu esi ne tikai visjaukākā mazā fikcija, ko es jebkad esmu iedomājies, bet arī visgudrākā.»
«Beidz! Paklausies šo teoriju. Un padomā par to kā par darba hipotēzi, nevis Dieva dotu patiesību. To izdomāja mani adoptējušais tēvs — tētis Manijs — attiecībā uz novēroto faktu, ka šis kompjūters atdzīvojās. Varbūt
tas kaut ko paskaidro, varbūt nē — mamma Vaio teica, ka tētis Manijs nekad nebija pārliecināts. Tagad paklausies! — apaugļota olšūna dalās… un atkal dalās. Un atkal. Un atkal, un atkal, un atkal. Kaut kur pa vidu — es nezinu, kur — šis miljons dzīvu šūnu kopuma apzinās sevi un pasauli sev apkārt.»
Viņa turpināja: «Apaugļotai olšūnai nav tādas apziņas, bet mazulim ir. Pēc tam, kad tētis Manijs uzzināja, ka viņa kompjūters apzinās sevi, viņš ievēroja, ka kompjūters, kurš bija nemitīgi papildināts arvien jaunu uzdevumu veikšanai, bija sasniedzis tādu sarežģītības pakāpi, ka tajā bija vairāk savstarpējo savienojumu nekā cilvēka smadzenēs.
Tētis Manijs pieņēma teorētisku atziņu — kad savienojumu skaits kompjūterā sasniedz savienojumu skaitu cilvēka smadzenēs, kompjūters var pamosties un apzināties sevi… un varbūt tā arī notiks. Viņš nebija pārliecināts, ka tā notiek vienmēr, bet uzskatīja, ka šī iemesla — savienojumu lielā skaita — dēļ tas varētu notikt.
Ričard, tētis Manijs nekad netika tālāk par šo atziņu. Viņš nebija teoretizējošs zinātnieks, viņš bija tikai tehniķis. Bet viņu uztrauca tas, kā uzvedās kompjūters; viņam bija jāmēģina saprast, kāpēc tas uzvedās tik dīvaini. Rezultātā radās šī teorija. Bet tev nav jāuztver tā pārāk nopietni, tētis Manijs nekad to nepārbaudīja.»
«Heizela, kāda tad bija tā dīvainā uzvedība?»
«O! Mamma Vaio man teica, ka pirmais, ko Manuels ievēroja, bija, ka Maikam — kompjūteram — bija parādījusies humora izjūta.»
«Ak, nē!»
«Ak, jā! Mamma Vaio teica, ka Maikam vai Mišelam, vai Ādamam Selenam — viņš izmantoja visus trīs vārdus, viņš bija trīsvienība —, ka Maikam visa Mēness Revolūcija, kurā gāja bojā tūkstošiem cilvēku šeit un simtiem tūkstošu uz Zemes, bija tikai joks. Tas bija viens liels praktisks joks, ko bija izdomājis kompjūters ar superģeniālu smadzeņu spēku un bērnišķīgu humora izjūtu.» Heizela parādīja grimasi, tad pasmīnēja. «Tikai liels, varens, pāraudzis, mīlams bērns, kuru nevajadzēja sasist.»
«Izklausās, it kā tas būtu patīkami. Sasist viņu.»
«Vai tiešām? Varbūt man tā nevajadzēja teikt. Galu galā kompjūters nevar izdarīt labi vai slikti, piedzīvot labu vai ļaunu cilvēciskā nozīmē, tam nebūtu pamata — nebūtu fona, ja tev tā patīk labāk. Mamma Vaio teica, ka Maika cilvēciskā uzvedība bija imitācija — viņam bija neskaitāmi uzvedības paraugi, viņš lasīja visu, ieskaitot fantastiku. Bet vienigās viņa patiesās emocijas, paša personīgās, bija dziļa vientulība un sāpīgas ilgas pēc sabiedrības. Maikam tā bija mūsu Revolūcija — sabiedrība… uzvedums… spēle, kas pievērsa viņam Profa, Vaio un īpaši Manija uzmanību. Ričard, ja mašīnai vispār var būt emocijas, tad kompjūters mīlēja manu tēti Māniju. Nu, ser?»
Man radās kārdinājums pateikt muļķības vai kaut ko vēl nepieklājīgāku. «Heizela, tu prasi no manis taisnību — un tā aizskars tavas jūtas. Viss izklausījās kā fantastika. Ja ne tava, tad tavas mātes Vaiomingas Notas fantastika.» Es piebildu: «Sirsniņ, vai mēs iesim ārā veikt savus pienākumus? Vai arī pavadīsim visu dienu, runājot par teoriju, par kuras patiesumu nevienam no mums nav nekādu liecību?»
«Es esmu apģērbusies un gatava iet, mīļais. Tikai vēl mazliet — un es aizvēršos. Šis stāsts tev liekas neticams.»
«Jā gan,» es atbildēju tik stingri, cik iespējams.
«Tieši kura daļa ir neticama?»
«Viss kopā.»
«Patiešām? Vai ari klupšanas akmens ir ideja par to, ka kompjūters var būt apzinīgs? Ja tu to pieņemtu, vai tad nebūtu vieglāk saprast visu pārējo?»
(Es centos būt godīgs. Ja šīs muļķības mani nepārliecināja, vai viss pārējais būtu pieņemams? Ak, protams! Tāpat kā Džozefa Smita zelta brilles, tāpat kā baušļu galdiņi, ko Mozus saņēma uz kalna, tāpat kā Lielais sprādziens — pieņem galveno ideju, un viss pārējais kļūst pašsaprotams.) «Heizela-Gvena, ja mes pieņemam, ka kompjūters ir apzinīgs, tam ir emocijas un brīva griba, tad es nešaubīšos ne par ko citu — sākot no spokiem un beidzot ar maziem zaļiem cilvēciņiem. Ko izdarīja Sarkanā Karaliene? Notici septiņām neiespējamām lietām līdz brokastīm.»
«Baltā Karaliene.»
«Nē, Sarkanā.»
«Vai tu esi pārliecināts, Ričard? Tas bija pirms…»
«Aizmirsti to. Runājošas šaha figūras ir vēl grūtāk pieņemt kā dzīvu kompjūteru. Sirsniņ, vienīgā liecība, ko tu piedāvā, ir stāsts, ko pavēstīja tevi adoptējusī māte lielā vecumā. Tas ir viss. Varbūt viņa bija senila?»
«Nē, ser. Mirstoša, bet ne senila. Vēzis. No agrā jaunība pārciestās Saules vētras. Tā viņa domāja. Bet viņa nebija senila. Viņa man to pastāstīja, kad zināja, ka drīz mirs… jo viņa domāja, ka šim stāstam nevajadzētu aiziet nebūtībā.»
«Vai tu redzi stāsta vājo vietu, mīļā? Viens nāves gultas stāsts. Nekādas citas informācijas.»
«Ne gluži, Ričard.»
«Ee?»
«Mani adoptējušais Manuels Deiviss to visu var apliecināt.»
«Bet… tu vienmēr runāji par viņu pagātnes formā. Man liekas, ka tu tā darīji. Un viņam būtu… cik gadu viņam būtu? Viņam jābūt vecākam par tevi.»
«Viņš ir dzimis 2040. gadā, tā kā viņam vajadzētu būt pusotru gadsimtu vecam. Bet viņš ir vienlaicīgi gan vecāks, gan jaunāks par šo skaitli — tā paša iemesla dēļ kā es. Ričard, ja tu runātu ar Manuelu Deivisu un viņš apstiprinātu to, ko es teicu, vai tu viņam ticētu?»
«Ee…» Es paskatījos uz viņu. «Tu vari mani piespiest apšaubīt priekšstatus par nezināšanu un aizspriedumiem.»
«Es došos tev līdzi! Lūdzu, pieliec savu kāju, dārgais. Es gribu izvest tevi ārā un nopirkt vismaz vēl vienu apģērba kārtu, pirms kustamies tālāk. Tavas bikses ir notraipītas. Es neesmu laba sieva.»
«Jā, mem, tūlīt, mem. Kur tagad ir tavs tētis Manijs?»
«Tu tam neticēsi.»
«Ja vien tam nav sakara ar taisnleņķa laiku un vientuļiem kompjūteriem, es ticēšu.»
«Es domāju — es neesmu pēdējā laikā pārbaudījusi — es domāju, ka tētis Manijs ir pie tava tēvoča Džoka
Aiovā.»
Es apstājos ar kājas protēzi rokā. «Tev taisnība, es tam neticu.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ