XX nodaļa

«Ja kads šaubās par manu patiesumu, es varu teikt tikai to, ka man žēl viņa par ticības trukumu.»

Barons Minhauzens (1737—1794)

Ksija piebilda: «Grieta, pasniedz man tīru dvieli! Mums pagaidām būs jāiztiek tikai ar pārsēju.»

«Au!»

«Piedod, Ričard.»

«SOS! SOS! Hail, Marija, es esmu uz sēkļa! Atbildi man!»

«Mes jūs dzirdam, majore Lipšica. Ziņojiet savu atrašanās vietu, planētu, sistēmu. Izplatījumu.» Tā bija mehāniska balss ar tipisko metālisko skanējumu, kas man uzdzen drebuļus.

«Tagad cieši nosiesim.»

«Pie velna procedūras! Man vajag transportu — un tūlīt! Pārbaudiet manu uzdevumu un sūtiet šurp! Maiņas punkts: Armstronga «viens mazs solis». Koordinātas: Rafflcs viesnīca, istaba L. Laiks!»

Es joprojām skatījos pa vannasistabas durvīm, lai nebūtu jāskatās uz nepatīkamajām darbībām, ko ar mani veica Grieta un Ksija. Es dzirdēju kliedzienus un skrienošu cil­vēku soļus; kaut kas triecās pret gaiteņa durvīm. Tad sienā pa labi no manis parādījās vēl vienas durvis.

Es saku «durvis», jo nespēju atrast precīzu vārdu. Ie­raudzīju apaļu, sudrabaini pelēku apli no grīdas līdz gries­tiem un tālāk. Sī apļa vidū bija kāda transporta līdzekļa parastas durvis. Nevarēju noteikt, kāda transporta līdzekļa durvis, jo neredzēju neko citu, izņemot durvis.

Tās atvērās; kāds iekšpusē sauca: «Vecmāmiņ!», un gai­teņa durvis ielūza, un istabā ievēlās kāds vīrs. Heizela viņu nošāva. Pirmajam sekoja nākamais, viņa nošāva arī to.

Es pasniedzos pēc sava spieķa — tas bija aiz Ksijas, nolādēts! «Pasniedz manu spieķi! Atri!»

«Mieru, mieru! Guli.»

«Dod man to!» Heizelai bija palikusi viena patrona, varbūt nevienas. Jebkurā gadījumā bija pēdējais laiks viņu atbalstīt.

Atkal atskanēja šāvieni. Ar rūgtu apziņu, ka nav atlicis nekas cits, kā atriebt Heizelu, es pasniedzos, satvēru spieķi un pagriezos.

Cīniņš bija beidzies — pēdējos šāvienus bija raidījis ra­bīns Ezra. (Kāpēc gan es biju pārsteigts, ka invalīds rati­ņos ir apbruņots?) Heizela kliedza: «Visi kāpiet iekšā! Kustieties!»

Un mēs tā arī darījām. Es atkal samulsu, jo no pagai­dām neredzamā transporta līdzekļa iznāca vesels bars jaunu vīriešu un sieviešu, visi bija rudmataini un izpildīja Heizelas pavēles. Divi no viņiem ienesa rabīnu Ezru, kamēr tre­šais salocīja viņa ratiņus un pasniedza tos ceturtajam. Čoi-Mu un Grieta iesteidzās iekšā, tēvs Šulcs viņiem seko­ja. Ari Ksiju iestūma iekšā, kad viņa mēģināja nest mani. Tad divi no rudmatainajiem jauniešiem, vīrietis un sieviete, ienesa mani; manas ar asinīm notraipītās bikses tika ienes­tas pēc tam. Es neizlaidu no rokām savu spieķi.

No transporta līdzekļa es redzēju ļoti maz. Tā durvis veda četrvietīgā pilotu un pasažieru salonā, tā varēja būt kosmosa lidmašīna. Varēja ari nebūt, vadības pults bija ne­parasta, un es nezināju, kā tā darbojās. Mani aiznesa garām sēdekļiem un pa durvīm aiz tiem ienesa kravas no­dalījumā, kur nolika uz salocītajiem rabīna ratiņiem.

Vai pret mani izturēsies kā pret kravu? Nē, es tur gulē­ju tikai īsu mirkli, tad mani pagrieza pa deviņdesmit grā­diem un ienesa pa lielākām durvīm, atkal pagrieza pa deviņdesmit grādiem un nolika uz grīdas.

Es biju laimīgs tur palikt!

Pirmo reizi ilgu gadu laikā izjutu normālu gravitāciju — kā uz Zemes.

Labojums: vakar es biju jutis to pašu ballistiskajā metro, vēl dažus mirkļus tajā Budget Jets grabažā un apmēram stundu Vecā Makdonalda fermā pirms četrām dienām. Bet šoreiz pēkšņais smagums mani pārsteidza un neatlaidās. Es biju zaudējis asinis, bija grūti elpot, un atkal reiba galva.

Man kļuva sevis žēl, kad ieraudzīju Grietas seju; viņa izskatījās gan nobijusies, gan sagurusi no gravitācijas pārmaiņām. Ksija teica: «Noliec galvu uz leju, dārgā! Apgulies blakus Ričardam, tā bus labāk. Ričard, vai tu vari mazliet pavirzīties? Es ari gribu apgulties, es nejūtos labi.»

Tā nu es gulēju ar divām pievilcīgām sievietēm katrā pusē, un man nenāca ne prātā domas par pievilcību. Esmu trenēts cīnīties paātrinājumā līdz pat divkāršai gravitācijai, kas būtu divpadsmit reizes lielāka nekā uz Mēness. Bet tas bija sen, pirms pieciem vieglas, mierīgas dzīves gadiem ne­lielā gravitācijā.

Bija skaidrs, ka arī Ksija un Grieta nedomā par fizisku mīlestību.

Ieradās mana mīļotā ar miniatūro kļaviņu. Viņa to noli­ka, atsūtīja man gaisa skūpstu un sāka aplaistīt koku. «Ksija, es varu sagatavot siltu vannu jums abām, kas esat dzimušas uz Mēness; jūs abas varētu to izmantot.»

Heizelas vardi lika man paskatīties apkārt. Mēs bijām «vannasistabā». Ne jau dušas telpā, kas būtu atbilstoša četrvietigam kosmosa lidaparātam, tā nelīdzinājās mūsējai Raffl.es viesnīcā. Šī istaba bija antīka. Vai jūs jelkad esat redzējuši tapetes ar laumiņām un rūķīšiem? Patiešām, vai jūs vispār kādreiz esat redzējuši tapetes? Un milzīgu metāla vannu uz ķepām? Vai tualetes podu ar koka virspusi un ūdens ierīci virs tā? Visa istaba bija kā no kultūras un an­tropoloģijas muzeja… bet viss bija jauns, spožs un mirdzošs.

Apcerēju, cik gan asiņu es varēju zaudēt.

«Paldies, Gvena, bet man liekas, ka nevajag. Grieta, vai tu gribi iet vannā?»

«Es negribu kustēties!»

«Tas nebūs ilgi,» Gvena centās viņas pārliecināt. «Geja divreiz pagriezās, lai izvairītos no šrapneļa, tā mēs jau būtu lejā. Ričard, kā tu jūties?»

«Es izvilkšu.»

«Protams, dārgais. Es pati jūtu smagumu pēc gada Zelta Likumā. Bet ne pārāk stipri, jo katru dienu trenējos pie pilnas gravitācijas. Dārgais, cik stipri tu esi ievainots?»

«Es nezinu.»

«Ksija?»

«Daudz asiņu un bojāts muskulis. Divdesmit vai divdes­mit pieci centimetri un visai dziļi. Man neliekas, ka kauls būtu skarts. Mēs to cieši nosaitējām. Ja šeit ir pieejami materiāli, es varētu paveikt to labāk un ari izdarīt plašas iedarbības iešļircinājumu.»

«Tu esi labi pastrādājusi. Mēs drīz nolaidīsimies, un tur būs pieejama profesionāla palīdzība.»

«Labi. Man jāatzīst, ka nejūtos pārāk labi.»

«Tad mēģini atpūsties.» Heizela paņēma manas ar asinīm notraipītās bikses. «Izskalošu, pirms asins traipi sažūst.»

«Ar aukstu ūdeni!» Grieta ieteicās, tad piesarka un kaut­rīgi piebilda: «Tā saka mamma.»

«Ingridai taisnība, mīļā.» Heizela ielēja izlietnē ūdeni. «Ričard, esmu spiesta atzīt, ka tajā juceklī es pazaudēju tavas jaunās drēbes.»

«Drēbes mēs varam nopirkt. Es jau domāju, ka pazaudē­šu tevi.»

«Mīļais Ričard! Te ir tavs kabatas portfelis un vēl daži sīkumi. Kabatu tīrīšana.»

«Labāk atdod man.» Es ieliku visu krūšu kabatā. «Kur ir Coi-Mu? Es viņu redzēju — vai ne?»

«Viņš ir otrā vannasistabā kopā ar tēvu Šulcu un tēvu Ezru.»

«Ak tā? Vai tu gribi man teikt, ka četrvietīgā lidaparātā ir divas vannasistabas? Tas taču ir četrvietīgs lidaparāts,

vai ne?»

«Tā tas ir, un pagaidi, kamēr ieraudzīsi rožu dārzus. Un peldbaseinu.»

Es gribēju kaut ko atbildēt, bet aprāvos. Vēl nebiju iz­strādājis formulu, pēc kuras varētu noteikt, kad mana sieva joko un kad saka pilnīgu, bet neticamu patiesību. No muļ­ķīgas diskusijas uzsākšanas mani paglāba ienākusī rudmate

— jauna, muskuļota, vasarraibumaina, veikla kā kaķis, vin­gra un strauja. «Krustmāt Heizela, mēs esam nosēdušies.»

«Paldies, Lora.»

«Es esmu Lesa. Kess grib zināt, kurš paliek šeit, kurš nāk līdzi un cik ilgi līdz izlidošanai. Geja grib zināt, vai mūs bombardēs un vai viņa var nolikt lidaparātu tālāk. Bombardēšana padara viņu nervozu.»

«Kaut kas te nav kārtībā. Gejai nevajadzetu iautat tieši.

Vai ne?»

«Es domāju, ka viņa neuzticas Kesa spriedumiem.»

«Varbūt viņai ir iemesls. Kurš ir atbildīgais?»

«Es.»

«Tā. Es tev pateikšu, kurš iet un kurš paliek, pēc tam, kad bušu parunājusi ar savu tēti un tēvoci Džoku. Es do­māju, pēc pāris minūtēm. Tu vari ļaut Gejai apstāties klu­sajā zonā, ja vēlies, bet, lūdzu, liec viņai palikt manā frekvencē; mēs varbūt ļoti steigsimies. Tagad es gribu iz­vest savu vīru… bet vispirms man jāpalūdz citam mūsu pa­sažierim atļauja aizņemties viņa ratiņus.»

Heizela pagriezās, lai ietu. Es iesaucos: «Man nav va­jadzīgi ratiņi,» bet viņa mani nedzirdēja. Acīmredzot.

* * *

Divas rudmates izcēla mani no lidaparāta un ielika Ezras ratiņos, nolaižot atzveltni zemāk un kāju balstu pa­ceļot augstāk.

Viena no viņām uzklāja man uz kājām milzīgu vannas dvieli. Es teicu: «Paldies, Lesa.»

«Es esmu Lora. Neesiet pārsteigts, ja šis dvielis izgaist, mes nekad neesam mēģinājuši to iznest ārā.»

Viņa iekāpa atpakaļ lidaparātā, bet Heizela stūma rati­ņus gar tā priekšgalu un kreiso sānu… Es uzreiz ievēroju, ka tā patiešām bija kāda no kosmosa lidmašīnām ar korpu­su un pārveidojamiem spārniem — un mani urdīja ziņkāre, kā konstruktors bija pamanījies ievietot divas lielas vannasistabas lidmašīnas kreisajā pusē. No aerodinamikas viedok­ļa tas šķita neiespējami.

Un nebija arī. Kreisais sāns bija tāds pat kā labais, gluds un taisns. Tur nebija vietas vannasistabāņi.

Man nebija laika par to domāt. Kad pirms pāris minū­tēm bijām iegriezušies tunelī, kas veda uz Raffles viesnīcu, mans Sonvchron rādīja septiņpadsmit pēc Griničas vai Lunasitijas laika… kas nozīmētu, ka sestajā zonā uz Dubļu pikas ir vienpadsmit no rīta.

Un tieši tā arī bija, jo mēs tur bijām, sestajā zonā, mana tēvoča Džoka ziemeļu ganibās pie Grinelas, Aiovā.

Acīmredzot es biju ne tikai zaudējis daudz asiņu, bet ari saņēmis smagu triecienu pa galvu — pat speciālajam militā­rajam kurjeram vajag vismaz divas stundas, lai nokļūtu no Mēness uz Zemes.

Priekšā bija redzama tēvoča Džoka jaukā, restaurētā Viktorijas laika māja ar verandām, kupoliem un margām ap jumtu, un viņš pats nāca mums pretī divu citu vīriešu pava­dībā. Tēvocis bija žirgts kā vienmēr, un vēl joprojām ar sirmu matu rotu, *kas padarīja viņu līdzīgu Endrjū Džeksonam. Tos divus es nepazinu. Abi bija vīri gados, bet daudz jaunāki par tēvoci Džoku — nu, gandrīz visi ir jaunāki par viņu.

Heizela apturēja ratiņus, pieskrēja un apskāva vienu no viņiem, un noskūpstīja. Mans tēvocis pārņēma viņu no otra vīrieša rokām, apsveica tikpat jūsmīgi, un viņa nonāca trešā vīrieša skavās, kurš ari tāpat sasveicinājās un nolaida viņu zemē.

Pirms es paspēju justies atstumts, viņa pagriezās un sa­tvēra pirmo vīrieti aiz kreisās rokas. «Tēti, iepazīsties ar manu viru Ričardu Kolinsu. Ričard, tas ir mans tētis Manijs, Manuels Garsija O’Kellijs Deiviss.»

«Esi sveicināts ģimenē, pulkvedi!» Viņš pastiepa man savu labo roku.

«Paldies, ser.»

Heizela pievērsās trešajam vīrietim. «Un Ričard, tas ir…»

«… tas ir Dr. Huberts,» iejaucās tēvocis Džoks. «Leif, sasveicinies ar manu māsasdēlu pulkvedi Kolinsu Kempbelu. Esi sveicināts mājās, Dikij! Ko tu dari tajos bērnu ra­tiņos?»

«Liekas, vienkārši slinkoju. Kur ir tante Sisija?»

«Protams, ieslēgta; es zināju, ka tu atbrauksi. Bet ko tu esi darījis? Izskatās, ka tev nav izdevies izvairīties. Sedija, tu to vari sagaidīt no Dikija; viņš vienmēr ir bijis lēns. Bija tik grūti iemācīt viņam lietot tualeti.»

Es mēģināju sacerēt kādu īpaši aizskarošu atbildi (es jau sen biju atradis veidu, kā tikt galā ar mūsu ģimenes skandāliem), kad zeme nodrebēja un atskanēja sprādziens. Tas nebija kodolsprādziens, vienkārši ļoti spēcīgas eksplo­

zijas bumba. Bet tikpat iedarbiga, tā nav rotaļlieta, un nav labāks nonāvēšanas veids — neviens nav labāks. Tēvocis teica: «Nepiečurā bikses, Dikij, viņi netēmē uz mums. Leif, tu viņu apskatīsi šeit vai iekšā?»

Dr. Huberts atbildēja: «Parādi man savas zīlītes, pulk­vedi.»

Es skatījos viņam acis. Kad Heizela bija apstājusies, lida pa rāts bija pa kreisi no manis; kad sprāga bumba, tas pēkšņi atradās kaut kur citur. Tas bija prom. «… izgaisis kā nebijis.» Vissliktākajā gadījumā es biju jucis. Nejutos savā ādā.

Šķita, ka neviens cits to nebija ievērojis.

Tādēļ arī es izlikos, ka neko neesmu ievērojis, paskatī­jos uz savu ārstu… un nevarēju saprast, kur pēdējā laikā viņu biju redzējis.

«Liekas, ka nav smadzeņu satricinājums. Cik ir naturā­lais logaritms no pī?»

«Ja es būtu pie pilna prāta, vai es atrastos šeit? Paklau, dok, ludzu, nevajag nekādas mīklas. Es esmu noguris.» Netālu sprāga vēl viena bumba.

Dr. Huberts noņēma dvieli no manas kreisās kājas un pataustīja apsēju, ko bija uzlikusi Ksija.

«Vai sāp?»

«Pie velna, jā!»

«Labi. Heizela, vedīsim viņu mājās. Es nevaru šeit pie­nācīgi parūpēties par viņu, jo mēs dosimies uz Ņūhārboru Beilālendā; Angeleni ir ieņēmuši Demoinu un nāk šurp. Ka ievainots cilvēks viņš ir visai labā stāvoklī… bet viņam nekavejoties nepieciešama pienācīga palīdzība.»

Es teicu: «Doktor, vai tev ir kāda saistība ar tām rudmatainajām meitenēm kosmosa lidmašīnā, ar kuru mēs ierā­dāmies?»

«Tās nav meitenes, tās ir paraugušas pusaudzes — no­ziedznieces. Iiii ko viņas būtu tev teikušas, es visu kate­goriski noliedzu. Nododiet manus sveicienus.»

Heizela ierunājās: «Bet man vajadzīga atskaite!»

Visi runāja* vienlaicīgi, līdz Dr. Huberts teica: «Mieru! Heizela dodas prom ar savu vīru un pieskata, lai viņš tiktu iekārtots un paliek tur tik ilgi, cik viņai liekas ne-

17 — 2589

257

pieciešams, tad ziņo uz Ņūhārboru… bet laiks tiek skaitīts no šī brīža. Iebildumi? Tad lai notiek!»

Lida pa rata atgriešanas bija vēl mulsinošāka, un labi, ka es neskatījos. Vai skatījos tikai mazliet. Divi rudmataini vīrieši (izrādījās, ka tur bija tikai četri rudmataini cilvēki, nevis vesela mafija) ienesa mani ar visiem ratiņiem, un Heizela kopa ar mani iegāja tajā dīvainajā vannasistabā… un gandri/, tai pašā mirklī Lesa (Lora?) sekoja mums un paziņoja: «Krustmāt Heizela, mēs esam mājās.»

«Mājās» nozīmēja lielas ēkas jumtu — un bija vēls va­kars, saule tuvojās rietam. Tas lidaparāts būtu jānosauc par Češīras kaķi. (Bet to sauc Geja. Vai viņu sauc Geja. O, lai nu kā!)

Ši ēka bija slimnīca. Reģistrējoties slimnīcā, jums vis­pirms jāgaida stunda un četrdesmit minūtes, kamēr perso­nāls tiek galā ar papīriem. Tad viņi jūs izģērbj un zem plāna palaga nogulda nestuvēs uz riteņiem, atstājot ar kai­lām kājām auksta caurvējā, un liek jums gaidīt pie rentgena laboratorijas durvīm. Tad viņi pieprasa urīna analīzi plast­masas traukā, kamēr jauna lēdija gaida, lūkojoties griestos ar garlaikotu sejas izteiksmi. Pareizi?

Sie cilvēki nebija lasījuši slimnīcas darbības noteikumu pirmo lappusi. Mūsu spējīgie biedri (kas cieta tikai no paātrinājuma) bija jau ceļā tādas kā golfa rnašīnītēs, kad mani atkal izcēla ārā un ielika tādā pat golfa mašīnītē. Rabīns Kzra arī tur bija savos ratiņos. Heizela bija kopā ar mums, nesdama kociņu un Sears saini ar Naomi tērpu. Lidaparāts bija izzudis, es tikko biju paspējis pateikt Lesai (Lorai?), ka Dr. Huberts sūta sveicienus. Viņa nošņācās. «Ja viņš domā, ka ar saldiem vārdiem varēs tikt ārā no nežēlastības, tad rūgti maldās.» Bet viņas krūšu gali sa­kustējās, un es nodomāju, ka viņai tas glaimoja.

Četri no mums bija uz jumta, mēs trīs un slimnīcas per­sonālā pārstāve — maza auguma tumšādaina sieviete, kura, šķiet, bija mātes Ievas un matēs Marijas savienojums. Hei­zela iedeva man saini, pasniedza koku rabīnam Ezram un apskāva sievieti. «Tamij!»

«Ar/i sol, m’tenu/a!» Mātišķā sieviete noskūpstīja Heizelu.

«Rēksi, rēksi — tik ilgi!»

Viņas atraisījās no apskāviena un Heizela teica: «Tamij, tas ir mans mīļotais, Ričards.»

Par to viņa mani noskūpstīja uz lūpām. Tamija to darīja pienācīgi. Vīrietis, kuru ir noskūpstījusi Tamija, nevar to aizmirst stundām ilgi — pat ja viņš ir ievainots un viņa steidzas.

«Un šis ir mūsu dārgais draugs Viņa Svētība rabīns Ezra ben Deivids.»

Viņš nesaņēma to, ko es.

Tamija dziļi paklanījās un noskūpstīja viņam roku. Tā es biju nepārspēts ieguvējs.

Tamija (Tamāra) teica: «Jums ātri jātiek iekšā, lai es varu salabot Ričardu. Bet jūs abi, mani dārgie draugi, bū­siet šeit kādu laiku. Heizela, vai var tev piedāvāt tādu pašu istabu, kādā tu dzīvoji ar Džabelu, ja?»

«Tamij, tā ir lieliska doma! Jo man laiku pa laikam būs jābrauc prom. Džentlmeņi, vai jūs varēsiet sadzīvot vienā istabā, kamēr esat šīs slimnīcas pacienti?»

Es grasījos teikt: «Ja, protams, bet…,» kad rabīns Ezra ierunājās: «Te ir kāds pārpratums. Misis Gvendolina, pa­skaidrojiet šai jaukajai lēdijai, ka es neesmu pacients, ne­esmu hospitalizācijas kandidāts. Man ir nevainojama veselība. Nav pat iesnu.»

Tamāra izskatījās pārsteigta un — nē, ne uztraukta, bet dziļi norūpējusies. Viņa piegāja tuvāk un viegli pieskārās rabīna kreisās kājas stumbenim. «Vai tad mes nepieliksim jums kājas?»

Rabīns Ezra kļuva nopietns. «Esmu pārliecināts, ka jūs gribat tikai labu. Bet es nevaru valkāt protēzes. Patiešām.»

Tamāra pārgāja uz otru valodu un runāja ar Heizelu. Viņa klausījās, tad teica: «Tēvs Ezra, Tamāra runā par īs­tajam kājām. Miesa un asinis. Viņi to var izdarīt. Ir trīs varianti.»

Rabīns Ezra ievilka dziļu elpu, nopūtās un paskatījās uz Tamāru. «Meit, ja jūs varat atdot atpakaļ manas kājas… dariet to! Lūdzu,» un viņš piebilda vēl kaut ko, man lie­kas, ebrejiski.

Загрузка...