XXIV nodaļa

«Optimisti teic, ka mēs dzīvojam labākajā no visām iespējamajām pasaulēm, un pesimisti baidās, ka tā varētu būt patiesība.»

Džeimss Brānčs Kebels (1879—1958)

«Heizela…»

«Heizela, pie velna! Atbildi man! Ko tu te dari, cūkojies manā lauciņā? Es tev teicu likties mierā, es tevi brīdināju. Es teicu, ka tā ir delikāta saruna. Bet, tikko es uzgriežu muguru, atstājot viņu Minervas un Galaheda drošajās, gā­dīgajās rokās, un pildu uzdevumu… ko es atgriežoties ie­raugu? Tevi! Tu iejaucies ar saviem trulajiem miesnieka paņēmieniem, kā vienmēr, un sagrauj manu rūpīgo darbu.»

«Paklau, Sedija…»

«Sasodīts! Lācar, kas gan tev liek melot un krāpt? Kāpēc tu nevari lielākoties būt godīgs? Un no kurienes tev šī pretīgā vēlēšanās iejaukties? Ne jau no Maurīnas, tas nu ir skaidrs. Atbildi man, nolādēts! — pirms neesmu norāvu­si tev galvu un iebāzusi tavā rīklē!»

«Gvena, es vienkārši mēģināju noskaidrot…»

Mana mīļā pārtrauca viņu ar tādu spilgtu un bagātas iz­tēles radītu lamuvārdu izvirdumu, ka es labāk neatkārtošu, jo tas nebūtu taisnīgi; mana atmiņa nav nevainojama. Viņa runāja augstā, dziedošā balsī, kas atgādinaja man pagānu priesterienes, kuras skaita lūgšanas pie upura — pie cilvē­ka upura, kurš šoreiz bija Dr. Huberts.

Kamēr Heizela verbāli uzbruka, pa atvērto sienu ienāca trīs sievietes. (Vairāki vīrieši aiz viņām palūkojās iekšā, bet steidzīgi atkāpās; man šķiet,’ ka viņi negribēja būt klāt situācijā, kurā Dr. Iiubertam tiktu noņemts skalps.) Trīs sievietes bija skaistas, bet nebija līdzīgas viena otrai.

Viena bija blondīne, tikpat gara kā es vai garāka, kā skandināvu dieviete.

Viņa ieklausījās, skumji pašūpoja galvu, tad atgriezās at­pakaļ dārzā un izzuda skatienam. Nākamā bija rudmate, ko pirmajā mirkli kļūdaini noturēju par Lesu vai Loru, tad ie­vēroju, ka viņa bija… ne gluži vecāka, bet vairāk nobrie­dusi. Viņa nesmaidīja.

Es paskatījos uz viņu vēlreiz, un man likās, ka es sa­pratu: viņai vajadzēja būt Loras un Lesas vecākajai māsai

— un Dr. Huberts bija tēvs (brālis?) viņām visām… kas izskaidroja, kā Dr. Huberts izrādījās šis «Lācars», par kuru es biju dzirdējis neskaitāmas reizes, bet kuru vēl nebiju re­dzējis — izņemot to vienu reizi Aiovā.

Trešā sieviete bija maza porcelāna lellīte — ne ķīniešu porcelāna kā Ksija — ne vairāk kā simt piecdesmit centi­metrus gara, varbūt četrdesmit kilogramus smaga, ar kara­lienes Nofretetes mūžīgo skaistumu. Mana mīļotā ievilka elpu, un šī mazā laumiņa skaļi iesvilpās un aplaudēja. «Tu­ries tā, Heizela! Es esmu tavā pusē!»

Huberts-Lācars teica: «Hilda, neiedrošini viņu.»

«Un kāpēc gan ne? Tu esi pieķerts nozieguma vietā, jo citādi Heizela nebūtu satrakojusies, tas ir pilnīgi skaidrs. Es viņu pazīstu, es pazīstu tevi — saderam?»

«Es neko neesmu izdarījis. Es vienkārši mēģināju īste­not iepriekš ieplānotu politiku, kurā Heizelai bija vajadzī­ga palīdzība.»

Mazā sieviete aizsedza acis un teica: «Ak Kungs, piedod viņam, viņš atkal sāk.» Rudmate pieklājīgi ierunājās: «Vudro, tieši ko tu esi izdarījis?»

«Es neko neesmu izdarījis.»

«Vudro!»

«Es tev saku, es neesmu izdarījis neko tādu, kas pelnītu viņas dusmas. Mums te bija civilizēta saruna ar pulkvedi Kempbelu, kad…» Viņš apklusa.

«Nu, Vudro?»

«Mēs nevienojāmies.»

Ierunājās kompjūters. «Mauriņa, vai tu gribi zināt, kāpēc viņi nevienojās? Vai man atskaņot šīs, tā sauktās civilizētās diskusijas ierakstu?»

Lācars teica: «Atēna, tu to nedarīsi. Tā bija privāta sa­runa.»

Es ātri iejaucos. «Es nepiekrītu. Viņa pilnīgi droši var atskaņot to, ko teicu es.»

«Nē, Atēna, tā ir pavēle.»

Kompjūters atbildēja: «Likums Numur Viens: es strādāju Aira, nevis tavā labā. Tu pats to nolēmi, kad mani pirmo­reiz iedarbināja. Vai man lūgt Airam to apliecināt, vai arī atskaņot to sarunas daļu, kurā runā mans līgavainis?»

Lacars-Huberts izskatījās pārsteigts. «Tavs — kas?»

«Mans līgavainis. Tuvā nākotnē, kad es saņemšu savu satriecoši skaisto ķermeni, pulkvedis Kempbels stāsies tavā priekšā kopā ar mani, un mēs zvērēsim viens otram. Tā kā redzi, Lācar, tu mēģināji uzbrukt manam iecerētajam un Heizelas laulātajam draugam. Mēs to nevaram pieļaut. Patiešām nē. Tu labāk atkāpies un atvainojies… nevis cen­ties iziet kā uzvarētājs. Tu to nevari, un tu to zini; tu esi pieķerts. Ne tikai es dzirdēju, ko tu teici, bet arī Heizela dzirdēja katru vārdu.»

Lācars izskatījās vēl vairak sašutis. «Atēna, tu pārraidīji privātu sarunu?»

«Tu nepaziņoji, ka tā ir privāta. Gluži otrādi, Heizela pie­prasīja novērot Ričardu. Viss ir pareizi, tā ka nemēģini man draudēt ar kādu post factum likumu. Lācar, paklausi sava vienīga drauga padomam, drauga, kuru tu nevari piekrāpt un kurš tevi mīl par spiti tavai ļaunajai rīcībai, tas ir, manu pa­domu: atbrīvojies no savām prasībām, puis, un mēģini tikt ārā ar labu. Atlikušos simts metrus lien uz vēdera, un varbūt Ri­čards ļaus tev sākt no sākuma. Ar viņu nav grūti sarunāt. Ap­mīļo viņu, un viņš murrās, gluži kā kaķēns.» (Piksels sēdēja man klēpī un es glāstīju viņu, kaķēns bija uzrāpies augšā pa manu «veco» kāju, ieķerdamies ar nadziņiem, es zaudēju asi­nis, bet nepietiekami, lai pieprasītu asins pārliešanu.) «Pa­jautā Minervai. Pajautā Galahedam. Pajautā Grietai vai Ksijai. Lesai vai Lorai. Pajautā jebkuram.»

(Es nolēmu lūgt Tīnai — privāti — aizpildīt robus manā atmiņā. Vai tas būtu prātīgi?) Lācars atbildēja: «Es nekad nedomāju tevi apvainot, pulkvedi. Ja es uzstāju pārāk agresīvi, piedod.»

«Aizmirsti to.»

«Sarokosimies?»

«Labi.» Es pasniedzu roku, viņš to satvēra. Viņa rokas­spiediens bija ciešs, bet viņš nemēģināja salauzt manus kau­lus. Huberts paskatījās man acīs, un es jutu viņa siltumu. Ir grūti uz viņu skatīties ar nepatiku — kad viņš cenšas.

Mana mīļotā teica: «Pagaidi, mīļais, es vēl gribu izvazāt viņu pa grīdu.»

«Vai tas patiešām ir vajadzīgs?»

«Ir gan. Tu esi nesen šeit ieradies, dārgais. Lācars no­zags tavas zeķes, nenovelkot kurpes, pārdos tev pašam, liks noticēt, ka tu esi noslēdzis izdevīgu darījumu — tad nozags kurpes, kad tu apsēdīsies, lai uzvilktu zeķes, un galu galā tu teiksi viņam paldies.»

Lācars ierunājās: «Heizela…»

«Aizveries. Radi un draugi, Lācars mēģināja piespiest Ričardu nedomājot pierakstīties Galaktikas Pavēlnieka Operācijā, mēģinot viņam likt justies vainīgam par kājas transplantēšanu. Lācars uzstāja, ka Ričardam tagad jāat­maksā parāds.»

«Es tā nedomāju.»

«Es tev teicu — aizveries. Tu tā nedomāji. Radi un draugi, mans jaunais vīrs nāk no kultūras, kurā parādi ir svēta lieta. Viņu nacionālais moto ir «Nav tādas lietas kā pusdienas par velti», kas ir izšūta uz viņu karoga. Uz Mē­ness — Mēness Ričarda laika līnijā, nevis šajā — cilvēks var tev pārgriezt rīkli, bet viņš mirs, nevis neatdos parādu. Lācars to zināja, tāpēc devās uzbrukumā tieši pret šo, vis­vājāko punktu. Lācars nolika savu vairāk kā divtūkstošgadīgo pieredzi, neizmērojamās zināšanas par kultūrām un cilvēka uzvedību pret cilvēku ar mazāk kā simt gadu piere­dzi, kas tāpat iegūta viņa mazajā Saules sistēmā un vienā laika linijā. Tā nebija godīga cīņa, un Lācars to zināja. Kliedzoša netaisnība. Tāpat kā likt tam mazajam kaķēnam cīnīties ar vecu meža kaķi.»

Es sēdēju blakus Lācaram, palicis nekustīgi savā vietā kopš tās muļķīgās apskates.

Es biju noliecis galvu, it kā lai rotaļātos ar kaķēnu, bet patiesībā — lai nebūtu jāskatās uz Lācaru vai vispār uz

kādu, jo Heizelas uzstājīgā vēlme visu pateikt man šķita diezgan nepatīkama. Kaitinoša.

Tā nu es skatījos uz savām un viņa kājām. Vai es jau teicu, ka Lācars bija basām kājām? Es tam nebiju pievērsis nekādu uzmanību, jo pie tā var pierast acumirklī, jo uz Tertiusa ir raksturīgs ģērbšanas paražu trūkums. Ar to es nedomāju apģērba trūkumu. (Bundokā pārdod vairāk ap­ģērba nekā jebkura līdzīga izmēra zemes ložņu pilsētā — apmēram miljons iedzīvotāju — lielākoties tāpēc, ka apģēr­bu valkā vienreiz, tad pārstrādā.)

Es gribēju teikt, ka nedz basas kājas, nedz kaili ķermeņi pēc piecām minūtēm vairs nepārsteidz. Lācars valkāja kādu apmetni, kas varētu būt lava-lava vai kilts, basās kājas es ievēroju tikai tad, kad skatījos tajā virzienā.

Heizela turpināja: «Lācars tik nežēlīgi uzbruka Ričarda vājajam punktam, kas bija naids pret palikšanu parādā —, ka Ričards pieprasīja, lai viņa transplantēto kāju amputē. Izmisīgi vēlēdamies saglabāt savu godu, viņš teica Lācaram: «Griez to nost! Noliec to atpakaļ noliktavā!»»

Lācars atbildēja: «O, nu beidz! Viņš to nedomāja no­pietni, un es to neuztvēru nopietni. Tā ir tikai izteikšanās forma. Lai parādītu, ka es viņu biju nokaitinājis. Kā tas arī varētu būt. Es kļūdījos, es to atzīstu.»

«Tu patiešām kļūdījies!» es iejaucos. «Nāvīgi kļūdījies. Varbūt nāvīgi tev, nevis man. Jo tā nebija izteikšanās forma. Es gribu, lai šo kāju amputē. Es pieprasu, lai tu paņemtu at­pakaļ savu kāju. Tavu kāju, ser! Paskatieties visi šeit, un tad šeit! Uz manu labo kāju, un tad uz viņa labo kāju.»

Katrs, kurš paskatījās, nevarēja neredzēt to, ko es gri­bēju uzsvērt. Četras vīriešu kājas — trīs neapšaubāmi bija vienādas: Lācara divas kājas un mana jaunā kāja. Ceturtā bija kāja, ar kuru es biju piedzimis; tā līdzinājās pārējām trim tikai izmēra ziņā, nevis ādas krāsā, apmatojuma daudzumā vai citos sīkumos.

Kad Lācars bija uzbrucis man par transplantācijas iz­maksām, es jutos aizskarts. Bet jaunais atklājums, ka Lā­cars pats bija anonīmais donors un ka es negribot biju padarīts par viņa labdarības objektu tieši kājas dēļ, bija neizturams.

20 — 2589

305

Es skatijos uz Lācaru. «Doktor, man aiz muguras un bez manas ziņas tu noliec mani neizpildāma pienākuma priekšā. Es ar to nesamierināšos!» Es trīcēju dusmas.

«Ričard, Ričard, lūdzu!» Šķita, ka Heizela sāks raudāt.

Un es arī. Rudmatainā lēdija piesteidzās pie manis, no­liecās pār mani, piespieda manu galvu pie savām mātišķa­jām krūtīm un mierināja mani. «Nē, Ričard, nē! Tu tā nedrīksti justies.»

Mes aizbraucām tajā pašā dienā. Bet palikām uz pusdie­nām, mēs neaizskrējām saniknoti.

Heizela un Mauriņa (mīļa lēdija, kas bija mani mierinā­jusi) vienojās mani pārliecināt, ka man nav jāuztraucas par slimnīcas un ārstēšanas izdevumiem, jo Heizelai bija nogul­dīts pietiekami daudz līdzekļu vietējā bankā — ko Tīna apstiprināja — un Heizela samaksās manus rēķinus, ja ras­tos vajadzība tos segt pēc savādākiem noteikumiem, nekā es tiku hospitalizēts. (Es iedomājos lūgt savai mīļotajai no­kārtot to uzreiz ar Tīnas palīdzību. Bet es nolēmu neuz­bāzties. Pie velna, pamatlikums ir «nav nekādu brivpusdienu», bet «nabags neizvēlas» arī ir patiesība, un tajā mirklī es biju nabags. Tā nekad nav laba pozīcija da­rījumu slēgšanai.)

Runājot par kāju, pēc vietējām paražām «rezerves daļas» (rokas, kājas, sirdis, nieres un tā tālāk) netiek ne pirktas, ne pārdotas; pie operācijas cenas tika pierēķināta tikai pa­kalpojuma un uzglabāšanas maksa.

Galaheds to apstiprināja. «Mēs tā darām, lai izvairītos no melnā tirgus. Es varētu uzrādīt vairākas planētas, kur patiešām pastāv tāds melnais tirgus, kur atbilstošas aknas var nozīmēt atbilstošu slepkavību — bet tikai ne šeit. Lācars pats vairāk kā pirms simts gadiem bija šī likuma inici­ators. Mēs pērkam un pārdodam jebko… bet tikai ne cilvēkus vai cilvēka ķermeņa daļas.»

Galaheds uzsmaidīja. «Bet ir vēl kāds iemesls, kāpēc tev nevajadzētu uztraukties. Tev neviens neko nejautāja, kad mēs, ārstu komanda, pielikām tev kāju; visi to zina. Bet tāpat visi zina, ka tu nevari tikt no tās vaļā… ja vien tu nenogriezīsi to pats ar savu kabatas nazīti. Tāpēc, ka es to

neamputēšu. Tu neatradīsi nevienu ķirurgu uz Tertiusa, kas butu ar mieru to darīt. Savienības likumi, saproti, un pro­fesionālie principi.»

Viņš piebilda: «Ja tu nolemsi pats sev to nogriezt, lūdzu, uzaicini mani; es gribu paskatīties.» Viņš to pateica tieši, un Mauriņa viņu par to sarāja. Šaubos, vai viņš jokoja.

Tomēr Heizelai nācās ievērojami mainīt savus plānus. Lācaram bija taisnība, ka viss, ko viņš bija mēģinājis darīt, bija īstenot iepriekš apstiprinātu plānu. Bet plānā bija pa­redzēts, ka Heizela (nevis Lācars) to īstenos.

Heizela būtu to paveikusi, bet Lācars to nespēja. Lācars nevarēja man neko iestāstīt, jo es uzskatīju, ka viss kopu­mā ir smieklīgi. Vai, no otras puses, ja Heizela kaut ko vēlas no manis, es to izdarītu tikpat noteikti, kā — nu, piemēram, Džinkss Hendersons nespētu atteikties izpildīt savas meitas Grietas lugumu.

Bet Lācars to nesaprata.

Es domāju, ka Lācaram ir tieksme justies kā vislielākajai zivij jebkurā dīķī. Viņš uzskata, ka viņam jābūt līgavai katrās kazās, līķim katrās bērēs… tai pašā laikā izliekoties, ka viņam nav ne mazāko ambīciju un ka viņš ir tikai baskājains lauku puisis ar salmiem matos un kūtsmēsliem starp kāju pirkstiem.

Ja jūs teiktu, ka Lācars Longs man ne sevišķi patīk, es nestrīdētos.

Plāns bija apmēram tāds, kā Lācars bija stāstījis. Heize­la gaidīja, ka es pievienošos viņai Laika korpusā, un bija paredzējusi man atjaunošanas operāciju — ķermeņa atjau­nošanu līdz astoņpadsmit gadu bioloģiskajam vecumam, kosmētisko atjaunošanu pēc manas izvēles. Pa to laiku man būtu jāiemacās galakta, multikosmosa vēsture vismaz dažām laika līnijām, un pēc atjaunošanas atkal jāiziet dažādi mili­tāro mācību kursi, līdz es kļūtu par staigājošu nāves eņģeli, apbruņotu vai neapbruņotu.

Kad viņa nolemtu, ka es esmu gatavs, mums būtu jāveic Galaktikas Pavēlnieka Operācijas uzdevums «Ādams Selens».

Ja mēs pēc tā izdzīvotu, tad varētu atvaļināties no Laika korpusa un dzīvot savas dieniņas kādā pansijā uz jebkuras planētas, ko paši izvēlētos — resni un laimīgi.

Vai ari mēs varētu palikt Korpusā kopā, ja es atkal parakstītos uz piecdesmit gadu posmu — tad atjaunošana katra posmā un iespēja mums abiem kļūt par Laika korpusa pavēlniekiem. Tā būtu lielākā balva — vairāk prieka nekā rotaļāties ar kaķēnu, aizraujošāk nekā amerikāņu kalni, in­teresantāk nekā but septiņpadsmitgadīgam un iemīlēties.

Dzīvi vai miruši, mēs to darītu kopā — lidz beidzot viens no mums gaidītu otru tā tuneļa galā.

Bet šī programma izgāzās, jo Lācars iejaucās un mēģināja izgriezt man rokas (kāju?), lai es to pieņemtu. Mana mīļotā bija iecerējusi pianissimo pieeju: padzīvot kādu laiku uz Tertiusa (debešķīga vieta), ieinteresēt mani par multikosmosa vēsturi un laika ceļojumu teoriju, un tā tālāk. Neuzbāzties ar lugumiem pierakstīties, bet paļauties uz faktu, ka viņa, Grieta, Ezra un citi (tēvocis Džoks un pārējie) dien Korpu­sā… līdz es lūgtu, lai man atļauj pierakstīties.

Jaunās kājas cena mani neuztrauktu: a) ja Heizelai būtu bijis laiks pārliecināt mani, ka tās vērtību atlīdzinātu mana dalība «Ādama Selena» operācijā, un tādējādi kāja atmak­sātos (vienkārša patiesība! — un Lācars to zināja); b) ja Lācars nebutu bijis tik uzstājīgs un nebūtu izmantojis kājas transplantāciju kā šantāžas paņēmienu; c) ja Lācars būtu licis mani mierā (kā jau bija paredzējis), un tā nekad ne­būtu radījis man iespēju uzzināt, ka viņš bija mans anonī­mais donors — ar basām kājām vai bez.

Man liekas, jūs varētu teikt, ka nekas no tā nebūtu no­ticis, ja Heizela nebūtu mēģinājusi manipulēt ar mani (un viņa mēģināja, un tā notika)… bet sievas mūžīgās, tradīci­jās fiksētās tiesības manipulēt ar savu vīru, ir spēkā bez pārtraukumiem un izņēmumiem vismaz kopš Ievas un ābola laikiem. Es negrasos kritizēt svētu tradīciju.

Heizela neatteicās no sava nodoma, viņa tikai mainīja taktiku. Viņa nolēma aizvest mani uz Laika Galveno pār­valdi un ļaut lielajiem vīriem un tehniskajiem ekspertiem atbildēt uz maniem jautājumiem. «Dārgais,» viņa man teica, «tu zini, ka es gribu izglābt Ādamu Selenu, un arī Manijs, mans tētis, to grib. Bet mūsu iemesli ir sentimentāli, ar tiem nepietiek, lai es lūgtu tev riskēt ar dzivību.»

«Ak, nesaki vis, mana miļā! Tevis dēļ es pārpeldētu Hellespontu. Tas ir, mierīgā dienā, ar eskorta laivu aiz muguras. Un kontraktu. Komerciālās tiesības. Noteikumi.»

«Esi nopietns, dārgais. Es nebiju plānojusi mēģināt tevi pierunāt, izskaidrojot galveno mērķi un iespaidu uz multikosmosu… tā kā es pati to pilnībā nesaprotu. Matemātika nav mana stiprā puse, un es neesmu Apļa biedrene — Ouroboro Apļa, kurš vada visas kosmiskās izmaiņas.

Bet Lācars visu sabojāja, cenzdamies sasteigt notikumus. Tāpēc es jūtu, ka tev ir jāzina precīzi, kāpēc šī glābšanas operācija ir nepieciešama un kāpēc tev lūdz tajā piedalī­ties. Mēs aizbrauksim uz Galveno pārvaldi, un viņi tevi pārliecinās; no tās darba daļas es atsakos. Tas ir atkarīgs no biedriem, laika manipulāciju galvenajiem vadītājiem. Es Lācaram tā teicu — viņš ir Apļa biedrs.»

«Mīļā, man daudz labāk patiktu klausīties tevi. Lācaram nebūtu viegli iesmērēt man desmit kronu banknoti kā divas kronas.»

«Tās ir viņa problēmas. Bet Aplī viņam ir tikai viena balss, kaut ari viņš ir seniors. Protams, viņš vienmēr un jebkur ir seniors.»

Es ieklausījos uzmanīgāk. «Mājiens, ka Lācars ir divtūk­stoš gadu vecs…»

«Vairāk, vairāk kā divi tūkstoši četrsimt gadu.»

«Vienalga. Kurš apgalvo, ka viņš ir vairāk kā divtūkstoš gadus vecs? Viņš izskatās jaunāks par mani. »

«Viņš ir ticis vairākkārt atjaunots.»

«Bet kurš gan apgalvo, ka viņš ir tik vecs? Piedod, mīļā, bet tu nevari to pierādīt. Pat, ja mēs ņemam vērā tikai .katru otro nedēļu, viņš tāpat būtu vairāk kā desmit reizes vecāks par tevi. Ja viņš ir. Atkal — kas to var pierādīt?»

«Mmm… ne jau es, tas tiesa. Bet man nekad nav bijis iemesla apšaubīt to. Es domāju, ka tev vajadzētu parunāt ar Džastinu Fūtu.» Heizela paskatījās apkārt. Mēs atradā­mies tajā brīnišķīgajā pagalmā — dārzā aiz istabas, kurā es pamodos. (Tā bija viņas istaba, kā es uzzināju vēlāk

— vai ari viņa tur apmetās, kad vēlējās; tādas lietas ne­bija konkrētas. Ikreiz citas paražas.) Mēs bijām tajā dārzā kopā ar citiem Longa ģimenes locekļiem, viesiem, drau-

gicm, radiniekiem, iebaudījām garšīgas uzkodas un atslābi­nājāmies. Heizela ieraudzīja maza auguma, pelei līdzīgu vīrieti, kādus parasti ievēl par kasieriem jebkurā organizā­cijā, kādai vien viņi pieder. «Džastin! Nac šeit, mīļais. Atvēli man mirklīti.»

Viņš nāca uz mūsu pusi, kāpdams pāri suņiem un bēr­niem, un sasveicinājās ar manu sievu tajā sirsnīgajā stilā, kā viņu apsveica visi. Viņš teica: «Sikspārni, tu biji prom tik ilgi.»

«Darīšanas, mīļais. Džastin, tas ir mans mīļotais vīrs Ri­čards.»

«Musu mājas ir tavējās.» Viņš mani apskāva un noskūp­stīja, kā jau bija noticis tik bieži. Šie cilvēki skūpstījās tik­pat bieži kā agrīnie kristieši. Tās bija tradīcijas un protokols.

«Paldies, ser.»

«Lūdzu, saprotiet, ka ar speķu ietekmēt mūsu viesus nav šejienes paraža. Lācars ir likumdevējs pats sev, bet viņš neietekmē pārējos.» Džastins Fūts man uzsmaidīja, tad pie­vērsās manai sievai. «Heizela, vai tu atļausi palūgt Atēnai tavas sarunas ar Lācaru kopiju Arhīviem?»

«Kāpēc? Es viņu sabradāju, viss cauri.»

«Vēsturiska interese. Neviens cits, pat ne Ištara, nekad nav samizojis Senioru tā, ka tu to izdarīji. Lielākā daļa cil­vēku nespēj atklāti viņam nepiekrist pat tad, ja viņi tiešām nepiekrīt. Tā kā tas būtu ne tikai interesants ieraksts nā­kotnes zinātniekiem, bet arī varētu būt pakalpojums pašam Lācaram, ja viņš to kādreiz uzietu. Viņš ir tiktāl pieradis panākt savu, ka nāktu tikai par labu laiku pa laikam atgadināt, ka viņš nav Dievs.» Džastins pasmaidīja. «Un mums pārējiem tas ir svaiga gaisa malks. Pie tam vēl, Heizela mīļā, runas literārā kvalitāte ir unikāla un lieliska. Es gribu to dabūt Arhīviem.»

«Mmm… muļķības, mīļais. Runā ar Lācaru. Nihil obstat, bet tam vajadzīga viņa atļauja.»

«Uzskati, ka tā man jau ir; es zinu, kā izmantot viņa stūrgalvīgo lepnumu. Sivēna princips. Viss, kas man jādara

— jāpiedāvā viņam to cenzēt un paturēt ārpus Arhīviem. Ar mājienu, ka es saprotu viņa jūtas. Tad viņš iespītēsies

un uzstās, lai ieraksts tiktu noglabāts Arhīvos… nerediģets, nepārveidots.»

«Nu, labi, ja viņš piekrīt.»

«Vai es drīkstu jautāt, dārgā, kur tu iemācījies trakākos no tiem izteicieniem?»

«Nē, tu to nedrīksti. Džastin, Ričards man uzdeva jautā­jumu, uz kuru es nevaru atbildēt. Kā mēs zinām, ka Seni­ors ir vairāk kā divtūkstoš gadu vecs? Man tas ir kā jautājums — kā es zinu, ka Saule rīt uzlēks? Es vienkārši to zinu.»

«Nē, tas ir tāpat kā jautāt — kā tu zini, ka Saule bija jau ilgi pirms tavas dzimšanas? Atbilde ir — tu nezini. Hmmm, interesanti.»

Viņš paskatījās uz mani. «Daļa no problēmas, manuprāt, saistas ar faktu, ka tu nac no Izplatījuma, kurā Hovarda Ģimeņu fenomens nekad nav noticis.»

«Man liekas, es nekad neesmu par to pat dzirdējis. Kas tas ir?»

«Tas ir kodēts nosaukums cilvēkiem ar īpaši garu mužu. Bet man vispirms jāsniedz pamatinformācija. Ouroboro Apļa biedru uzņēmums, kuru vada finansists D. D. Harimens, un pirmais cilvēks uz Zemes jautā, kurš pirmais spēra kāju uz Mēness. Kas to izdarīja tavā pasaulē?»

«E? Puisis vārdā Nīls Armstrongs un pulkvedis Bazs Oldrins.»

«Tieši tā. NASA, valdības biroja, pasākums, ja es pa­reizi atceros. Bet šajā Izplatījumā, manā un Lācara Longa pasaulē, pirmo ceļojumu uz Mēnesi apmaksāja nevis valdi-ba, bet privātuzņēmums, kuru vadīja finansists, kāds D. D. Harimens, un pirmais cilvēks, kas spēra kaju uz Mēness, bija Leslijs Lakrua, Harimena darbinieks. Kādā citā Izplatī­jumā tas bija militārs projekts. Citā — vienalga, katrā Iz­platījumā kosmosa ceļojumu sākums ir būtisks notikums, kas ietekmē visu, kas seko. Tagad par Senioru — manā Izpla­tījumā viņš ir viens no pirmajiem kosmosa pilotiem. Es vairākus gadus biju Hovarda Ģimeņu arhivārs… un pēc šiem arhīviem varu pierādīt, ka Lācars Longs ir bijis kosmosa pilots vairāk kā divdesmit četrus gadsimtus. Vai tev tas izklausās pārliecinoši?»

«Nē.»

Džastins Fūts pamāja. «Saprotu. Kad saprātīgs cilvēks dzird kaut ko, kas ir pretrunā veselā saprāta noteikumiem, viņš netic — un viņam nevajag ticēt tam bez pietiekamiem pierādījumiem. Tev nav piedāvāts neviens ticams pierādī­jums. Tikai baumas. Cienījamas baumas, kas faktiski ir patiesas, bet tomēr tikai baumas. Dīvainas. Es esmu uz­audzis kopā ar to; es esmu Hovarda Ģimeņu četrdesmit piektais loceklis, kurš dzīvo ar vārdu Džastins Fūts, pir­mais ar manu vārdu bija Ģimeņu uzticības persona divdes­mitā gadsimta sākumā, kad Lācars Longs bija zīdainis, bet Mauriņa — jauna sieviete.»

Šajā brīdī saruna zaudēja realitātes pieskaņu. Uzzināju, ka mīļajai lēdijai, kas mani pirmīt bija mierinājusi, ir div­desmit četrus gadsimtus vecs dēls…. bet viņa pati izskatījās ne vairāk kā pusotru gadsimtu veca meitene — pie velna, reizēm nav vērts kāpt ārā no gultas — paruna Aiovā, kad biju jauns, un tā vēl joprojām ir patiesa uz Tertiusa vairāk ka pēc diviem tūkstošiem gadu. (Ja tā bija!) Man bija ļoti labi ar Minervu pie viena sana un Galahedu pie otra, un Pikseļu uz krūtīm. Neņemot vērā spiedienu urīnpūsli.

Maurīnas pieminēšana atgādināja man par vēl vienu ne­skaidrību. «Džastin, mani pārsteidz vēl kaut kas. Tu saki, ka šī planēta ir tālu, tālu kosmosā un laikā no manām mājām — vairāk kā divtūkstoš gadu laikā un vairāk kā septiņi tūkstoši gaismas gadu attālumā.»

«Nē, es to nesaku, jo neesmu astrofiziķis. Bet tas sa­skan ar to, ko esmu mācījies.»

«Bet tomēr šeit es dzirdu idiomātisku angļu valodu, kas tiek runāta mana laika un atrašanās vietas dialektā. Vēl vairāk, tas ir Ziemeļamerikas vidējo rietumu akcents, ass kā sarūsējis zāģis. Neglīts un ne ar ko nesajaucams. Paskaid­rosi man to?»

«0! Dīvaini, bet tur nav nekādas mistikas. Visi runā an­gliski par godu tev.»

«Man?»

«Jā. Atēna varētu tev nodrošināt sinhrono tulkojumu abos virzienos, un viesību sarunas skanētu galaktā. Bet, par laimi, pēc Ištaras lēmuma jau vairākus gadus angļu valoda ir šīs

klīnikas un slimnīcas oficiālā darba valoda. Iespēja tam no­tikt saistās ar Seniora pēdējo atjaunošanas operāciju. Bet akcents un idiomas — akcents nāk no paša Seniora, kurš to mantojis no savas mātes, un ko papildina fakts, ka Atēna runā šajā akcentā, un neparko nerunās angliski savādāk. Tas pats attiecas uz Minervu, jo viņa šo valodu iemācījās vēl tad, kad bija kompjūters. Bet ne visi no mums runā an­gliski vienādi viegli. Vai tu pazisti Tamāru?»

«Ne tik labi, kā gribētu.»

«Iespējams, ka viņa ir vismīlošākā un vismilamākā per­sona uz visas planētas. Bet viņa nav lingviste. Tamija ie­mācījās angļu valodu, kad viņai bija pāri divsimt; man liekas, ka viņa vienmēr runās lauzītā angļu valodā, kaut arī runā katru dienu. Vai tas izskaidro dīvaino faktu, ka ģime­nes viesībās uz planētas, kas atrodas neiedomājami tālu no Mātes Zemes, runā mirušā valodā?»

«Izskaidro. Bet tas mani neapmierina. Džastin, man lie­kas, ka es saņemšu atbildi uz jebkuru jautājumu… bet mani nevarēs pārliecināt.»

«Saprotu. Kāpēc gan nepagaidīt kādu laiciņu? Pagaidām, pārāk nesteidzoties, fakti, kurus tev ir grūti pieņemt, paši atradīs savu īsto vietu.»

Tā mēs mainijām sarunas tematu. Heizela ierunājās: «Mīļais, es tev neesmu vēl teikusi, kāpēc man bija jādodas komandējumā… vai arī, kāpēc es kavējos. Džastin, vai tu kādreiz esi aizkavējies pie teleportācijas kabīnes?»

«Pārāk bieži. Es ceru, ka drīz kāda konkurējoša firma piedāvās savu risinājumu. Es sagādātu kapitālu un uzceltu to pats saviem spēkiem, ja nebūtu tik ļoti slinks.»

«Šodien es gāju iepirkties Ričardam — kurpes, dārgais, bet nevalka tās, kamēr Galaheds nav piekritis — un uzval­ki to vietā, kurus es pazaudēju tajā kautiņā pie Raffles. Nevarēju atrast attiecīgās krāsas, tāpēc izvēlējos ķiršsarka­nu un bāli zaļu.»

«Lieliska izvēle.»

«Jā, tev tie derēs, man liekas. Es beidzu iepirkties un būtu atgriezusies šeit, pirms tu pamodies — Džastin, pie teleporta bija rinda, es nopūtos un gaidīju savu kārtu… un

nekauņa, kaut kāds sasodīts tūrists no Secundus, ielīda pa vidu sešas vietas priekšā man.»

«Nelietis!»

«Viņam tāpat nebija nekāda labuma no tā. Viņu nošāva.»

Es paskatījos uz viņu. «Heizela?»

«Es? Nē, nē, dārgais! Es atzīšos, ka mani mocīja kārdi­nājums. Bet, pēc maniem uzskatiem, līšana kaut kur bez rindas nav smagāk sodāma kā ar rokas salaušanu. Nē, tas nebija iemesls, kura dēļ es atturējos. Rindā gaidošie uzreiz izveidoja linča tiesu, un mani gandrīz ievēlēja par vienu no tiesnešiem. Vienīgā iespēja tikt no turienes prom — es atzinu, ka biju lieciniece, jo man likās, ka tā varēs ietaupīt laiku. Diemžēl tiesa vilkās apmēram pusstundu.»

«Viņi pakāra to nelieti?» Džastins iejautājās.

«Nošāva. Spriedums bija: slepkavība sabiedrības interešu labā. Es devos mājās, bet, kā izrādījās, par vēlu. Lācars, nolādēts, bija ķēries klāt Ričardam un padarījis viņu nelai­mīgu, un sagrāvis manus plānus, tāpēc es savukārt padarīju nelaimīgu Lācaru. Kā tu jau zini.»

«Kā mēs visi zinām. Vai nabaga tūristam bija kāds līdzi?»

«Es nezinu. Mani ari neinteresē. Es domāju, ka viņu nogalināt bija pārāk vieglprātīgs lēmums. Bet es esmu un vienmēr esmu bijusi bailīga. Agrāk, kad kāds iestājās rindā man priekšā, es vienmēr reaģēju ar ne pārāk lielu traci. Bet tādu negodīgu attieksmi pret rindām nedrīkst ignorēt, tad arī citi iedrošināsies pārkāpt noteikumus. Ričard, es tev nopirku kurpes, jo zināju, ka tavai jaunajai kājai nederēs tie apavi, ar kuriem mes ieradāmies šeit.»

«Tas tiesa.» (Mana labā kurpe kopš kājas amputacijas vienmēr bija speciāls pasūtījums protēzei. Dzīvai kajai tā nederētu.)

«Es negāju uz apavu veikalu. Es biju fabrikā — laborato­rijā, kurā ir pantogrāfs, un viņi pēc tavas kreisās kurpes sintezēja atbilstošu labo, izmantojot spoguļattēla paņēmienu. Tai vajadzētu but identiskai ar tavu kreiso kurpi, tikai tā ir labā.»

«Paldies!»

«Es ceru, ka tā derēs. Ja tas sasodītais bezrindnieks ne­būtu izaicinājis savu likteni un ticis nogalināts gandrīz vai man uz ceļgaliem, es būtu atgriezusies mājās laikā.»

Es paskatījos uz viņu. «Es atkal esmu pārsteigts. Kāda ir šis planētas pārvaldes sistēma — vai tā ir anarhija?»

Heizela paraustīja plecus. Džastins Fūts izskatijās domīgs. «Nē, es tā neteiktu. Tā nemaz nav tik labi organizēta.»

Mes aizbraucām uzreiz pēc vakariņām tajā pašā četrvietī­gajā lidaparātā — Heizela un es, mazs milzis vārdā Zebs, Hilda — mazā skaistule, Lācars, Dr. Džeikobs Barouzs, Dr. Džabels Heršovs, vēl viena rudmate — precīzāk, sārta blondīne vārdā Dītija, un vēl viena, kas nebija viņas dvī­ņumāsa, bet varētu but mīļa meitene Elizabete, kuru visi sauca par Libiju. Es paskatījos uz viņām abam un čukstus jautāju Heizelai: «Vai viņas ari ir Lācara pēcteces? Vai arī tavas?»

«Nē, es domāju, ka ne. Par Lācaru, tas ir. Es zinu pilnīgi droši, ka tās nav manas pēcteces, es neesmu tik pavirša. Viena ir no cita Izplatījuma, otra ir vairāk kā tūkstoš gadus vecāka par mani. Mmm… vai tu vakariņās ievēroji mazu meiteni, vēl vienu rudmati, kas spēlējās pie strūklakas?»

«Jā, ļoti jauka.»

«Viņa…» mes, visi deviņi, sākām iekāpt tajā četrvietīgajā kosmosa kuģītī. Heizela noteica: «Pastāstīšu vēlāk,» un ie­kāpa. Es sekoju. Mazais milzis cieši satvēra manu roku un apturēja mani, jo bija apmēram četrdesmit kilogramus sma­gāks par mani. «Mēs neesam iepazinušies. Es esmu Zebs Kārters.»

«Es esmu Ričards Eimss Kempbels, Zeb. Patīkami iepa­zīties.»

«Un tā ir mana mamma, Hilda Mēja.» Viņš norādīja uz sievieti, kas izskatījas pēc porcelāna lellītes.

Man nebija laika pārdomāt viņa apgalvojuma neiespēja­mību. Hilda atbildēja: «Es esmu viņa pamāte, nepilnu laiku

— sieva, un reizēm mīļākā, Ričard; Zebijs vienmēr nav droši pārliecināts. Bet viņš ir mīļš. Un tu piederi Heizelai, tā ka vari rīkoties ar pilsētas atslēgām.» Viņa pastiepās uz pirkstgaliem, uzlika rokas uz maniem pleciem, un noskūp­stīja mani. Skūpsts bija ātrs, bet silts un ne gluži sauss; es kļuvu domīgs. «Ja tu vēlies kaut ko, tikai saki. Zebijs visu izdarīs.»

Šķita, ka tajā ģimenē (vai apakšģimenē — viņi visi bija piederīgi Longa mājai vai ģimenei, bet es to nebiju sapra­tis) bija pieci cilvēki: Zebs un viņa sieva Dītija, tā sārtā blondīne, kuru biju uz mirkli saticis, un viņas tēvs Džeiks Barouzs, kura sieva bija Hilda, bet kura nebija Dītijas māte — un piektā bija Geja. Zebs bija teicis: «Un Geja, protams. Tu jau zini, ko es domāju.»

Es jautāju Zebam: «Kas ir Geja?»

«Tas neesmu es, ja nu tikai šad tad pa jokam. Mūsu mašīna ir Geja.»

Kaislīgs kontralts teica: «Es esmu Geja. Sveiks, Ričard, tu vienreiz biji mani, bet man liekas, ka tu to neatceries.»

Es nospriedu, ka Lētas lokam ir kādi patiešām smagi blakusefekti. Ja es kādreiz esmu bijis sievietē (viņa tā to formulēja, nevis es) ar tik ļoti pavedinošu balsi, un esmu to aizmirsis…

«Piedod. Es neredzu viņu. Lēdiju vārdā Geju.»

«Viņa nav lēdija, viņa ir palaistuve.»

«Zebij, tu to nožēlosi. Viņš ar to gribēja teikt, ka es neesmu sieviete, Ričard. Es esmu mašīna, kurā tu pašlaik grasies iekāpt — un kurā tu jau esi reiz bijis, bet tu toreiz biji ievainots un slims, tāpēc es neapvainojos, ka tu mani neatceries.»

«O, es atceros gan!»

«Vai tiešām? Tas ir jauki. Katrā gadījumā es esmu Geja Krāpniece, un tu esi laipni gaidīts manī.»

Es iekāpu kabīnē un devos uz kravas nodalījuma dur­vīm aiz sēdekļiem. Hilda mani atturēja. «Neej tur. Tur ir tava sieva ar diviem vīriešiem. Atstāj taču meitenei kādu iespēju.»

«Un arī Libija ir tur,» Dītija piebilda. «Nekaitini viņu, krustmāt Asā Mēle. Apsēdies, Ričard.» Es apsēdos viņām pa vidu — kas bija patīkami, tikai es gribēju tikt tajā dī­vainajā vannasistabā. Ja te vispār tāda bija. Ja tas nebija tikai Lētas sapnis.

Hilda iekārtojās man blakus kā kaķis un teica: «Tev ir radies slikts pirmais iespaids par Lācaru, Ričard; es negri­bu, lai tā ari paliek.»

Es atzinu, ka skalā ar desmit iedaļām Lācaram es dotu mīnus trīs.

«Es ceru, ka tā neturpināsies. Dītija?»

«Pēc pāris dienām Lācara vidējais reitings būs tuvāk at­zīmei deviņi, Ričard. Tu redzēsi pats.»

«Ričard,» Hilda turpināja, «par spīti tam, ko es teicu, es nedomāju neko sliktu par Lācaru. Es esmu dzemdējusi vienu viņa bērnu… un tik tālu es eju tikai ar vīriešiem, kurus cienu. Bet Lācaram ir savi sliktie paradumi, un laiku pa laikam viņu vajag mazliet iekaustīt. Tomēr es viņu mīlu.»

«Es arī,» piekrita Dītija. «Man no Lācara ir meitiņa, un tas nozīmē, ka es viņu cienu un mīlu, pretējā gadījumā nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Pareizi, Zebadija?»

«Kā lai es to zinu? Mīla, ak, bezrūpīgā mīla! Priekšniec, vai mēs kaut kur dodamies? Geja grib zināt.»

«Ziņo, kad esam gatavi.»

«Labās puses durvis ciet, pārslēdzējs darbībai gatavs.»

«Kreisās puses durvis ciet, sēdekļu drošības jostas pie­stiprinātas, visas sistēmas kārtībā.»

«Laika korpusa Galvenā pārvalde caur Alfa un Beta. Pēc vēlēšanās, Galvenais pilot.»

«Tieši tā, kaptein. Geja Krāpniece, kontrolpunkts Alfa. Izpildīt.»

Spožo saules gaismu un zaļo pļavu pie Longu mājas nomainīja tumsa un zvaigznes.

Mēs bijām bezsvara stāvokli.

«Kontrolpunkts Alfa, iespējams,» Zebs teica. «Geja, vai tu redzi LGP?»

«Kontrolpunkts Alfa deguna priekšā,» mašīna atbildēja. «Laika korpusa GP taisni pretī. Zeb, tev vajag brilles.»

«Kontrolpunkts Beta, izpildīt.» Debesis atkal pārmainījās.

Šoreiz es to ieraudzīju. Tā nebija planēta, drīzāk kosmosa apmetne, varbūt desmit, varbūt tūkstoš kilometru attālumā — kosmosā nav iespējams uzminēt attālumu līdz nepazīstamam priekšmetam.

Zebs teica: «Laika korpusa Galvenā pārvalde, Geja — atkāpties!»

Mūsu priekšā uzliesmoja novas bumba.

Загрузка...