XXVII nodaļa
«Tā ir vāja atmiņa, kas darbojas tikai attiecībā uz pagātni.»
Čārlzs L. Dodžsons (1832—1898)
«Gvendolina, mana mīļā.»
Heizela apstājās ar zobu suku rokās un izskatījās pārsteigta. «Jā, Ričard?»
«Si ir mūsu pirmā jubileja. Mums tā jāatzīmē.»
«Es labprāt atzīmētu, bet nespēju izsekot līdzi tavai aritmētikai. Un jāatzīmē tūlīt? Greznas brokastis? Vai atpakaļ gultā?»
«Abus kopā. Plus īpašs pasākums. Bet vispirms paēst. Rēķinot pēc manas aritmētikas, šodien ir mūsu pirmā jubileja, jo esam precējušies precīzi vienu nedēļu. Jā, es zinu, ka tev tie ir divi gadi…»
«Tie neskaitās. Tāpat kā Bruklinā pavadītais laiks.»
«Un tu saki man, ka esmu bijis šeit trīsdesmit septiņas, trīsdesmit astoņas, trīsdesmit deviņas dienas. Bet man tās nav trīsdesmit deviņas dienas, Gvena-Heizela, jo Allahs neatskaitīs Lētas lokā pavadītās dienas no manai dzīvei atvēlētā laika, tāpēc es tās nerēķinu. Pie velna, es tam neticētu, ja tagad man nebūtu divas kājas…»
«Vai tu žēlojies?»
«Ak nē! Izņemot par to, ka man tagad nāksies apgriezt nagus lielākam kāju pirkstu skaitam…»
«Blert!»
«Ko tu par to zini? Tev nav kāju pirkstu nagu; tev ir ķepas. Un tu man ieskrāpēji naktī, tā tas bija. Jā, tu to izdarīji — neizskaties tik nevainīgs. Trīsdesmitā jūnija, pirmdienas, vakarā 2188. gadā, es gan neesmu pārliecināts par to, kāds gads ir šeit, mēs gājām uz Halifaksas Baleta teātri, skatīties Luannu Paulīni kā Titāniju.»
«Jā. Vai viņa nav jauka?»
«Vai viņa nebija! Pagātne, mīļā. Ja tā ir tiesa, kas man ir stāstīts, viņas ēteriskais skaistums ir pīšļi jau vairāk kā divtūkstoš gadus. Lai miers viņas pīšļiem! Tad mēs devāmies uz «Varavīksnes galu» ieturēt vēlas vakariņas, un pilnīgi svešs cilvēks bija tik bezgaumīgs, ka atļāvās iet bojā pie mūsu galdiņa. Tad tu mani izvaroji.»
«Ne jau pie galda!»
«Nē, manā vecpuiša dzīvokli.»
«Un tā nebija izvarošana.»
«Mums par to vairs nevajag strīdēties, jo tu saglābi manu aptraipīto godu līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Tā bija mūsu laulību diena, mana patiesā mīla. Misis Gvendolina Novaka un Dr. Ričards Eimss paziņoja par savām laulībām otrdien, 2188. gada pirmajā jūlijā. Atceries to datumu.»
«Man nemaz nenāk prātā to aizmirst!»
«Man ari ne. Tajā vakarā mēs laidāmies no pilsētas, ko kājas nes, šerifa suņi jau rūca un rēja, mīdami mums uz papēžiem. Tonakt nakšņojām Sauso Kaulu apmetnē. Pareizi?»
«Tiktāl pareizi.»
«Otrajā mūsu kopīgajā dienā, kas bija trešdiena, Grieta mūs aizveda līdz Laimīgā Puķa apmetnei, un mēs palikām pa nakti Dr. Čana iestādījumā. Trešajā dienā, ceturtdien, krustmāmiņa mūs veda uz Mēness Honkongu, bet viņa neaizveda mūs līdz galam, jo mēs sastapāmies ar neapmierinātajiem agrāro reformu atbalstītājiem. Atlikušo ceļu pie stūres sēdēji tu, un diena beidzās Ksijas viesnīcā tik vēlu, ka gandrīz nebija vērts vairs iet gulēt. Bet mēs tomēr gājām. Tā mēs nonākam līdz piektdienai, Ceturtajam jūlijam. Neatkarības dienai. Taisnība?»
«Taisnība.»
«Mūs pamodināja — mani pamodināja; tu jau biji aizgājusi — mani pamodināja pārāk agri vēlajā piektdienas rīta… un es uzzināju, ka pilsētas pārvaldei es nepatīku. Bet jūs ar krustmāmiņu izglābāt mani… un mēs devāmies uz Lunasitiju tik strauji, ka mana parūka palika karājamies gaisā.»
«Tu nevalkā parūku.»
«Vairs ne, tā vēl joprojām tur karājas. Mēs ieradāmies Lunasitijā tajā pašā piektdienā apmēram sešpadsmitos. Tev un man bija atšķirīgs viedoklis…»
«Ričard! Lūdzu, neatgādini manus pagātnes grēkus.»
«… kas drīz tika noskaidrots, jo es sapratu savu kļūdu un lūdzu piedošanu. Tonakt mēs palikām Raffles viesnīcā, mēs gājām gulēt vēl tajā pašā piektdienā, Ceturtajā jūlijā. To dienu mēs bijām sākuši krietni talu uz rietumiem, ar brīvības cīnītājiem, kas niekojās ar ieročiem. Tu vēl seko līdzi manam stāstam?»
«Jā. Manās atmiņās tas liekas daudz ilgāks laiks.» «Medusmenesis nekad nav pietiekami garš, un mūsējais ir visai raibs un notikumiem bagāts. Nākamajā rītā, sestdienā, mēs satikamies ar Ezru, tad devāmies uz_ Valdības kompleksu… atgriezāmies un mūsu ceļu aizšķērsoja pie Raffles ieejas durvīm. Tāpēc mēs aizbraucām no Raffles lielā steigā, atstājot tur kaudzi līķu, un nonācām Gejas Krāpnieces un Laika korpusa gādībā. Pēc pavisam īsa mirkļa mēs bijām manas nevainīgās jaunības zemē Aiovā, kur aug gara kukurūza. Tad nākamajā acumirklī mēs bijām uz Tertiusa. Mīļā, šajā brīdī mans Zemes ložņas kalendārs kļūst nederīgs. Mēs aizbraucām no Mēness sestdienas vakarā; mēs ieradāmies uz Tertiusa pēc pāris minūtēm, tāpēc mūsu ierašanās dienu es nosaukšu par svētdienu, 2188. gada piekto jūliju. Nav svarīgi, kā to sauc Tertiusa iedzīvotāji, tas mani tikai mulsinās. Vai vēl vari izsekot līdzi?»
«Nu... labi.»
«Paldies. Es pamodos nākamajā rītā — svētdienā, sestajā jūlijā — ar divām kājām. Pēc Tertiusa mērogiem laika zudums bija trīsdesmit septiņas dienas, kā es varu secināt. Tu man saki, ka tev tie ir bijuši divi gadi, neticams stāsts
— es labāk ticēšu vienradžiem un jaunavām. Grietai bija pagājuši pieci vai seši gadi, tam es esmu spiests noticēt, jo viņai tagad ir astoņpadsmitvai deviņpadsmit un viņa ir stāvoklī; tam es nevaru neticet. Bet man pagaja tikai viena nakts — no sestdienas uz svētdienu.
Nākamajā — «svētdienas» naktī — es gulēju ar Ksiju, Grietu, Minervu, Galahedu, Pikseļu un, iespejams, arī ar Tomu, Diku, Hariju un viņu dāmām Agnesi, Meiblu un Bekiju.»
«Kas ir šīs meitenes? Puišus es pazīstu, pat pārāk labi.»
«Tu, nabaga mīļais, nevainīgais bērns; tu esi pārāk jauna, lai viņas pazītu. Par brīnumu es gulēju ļoti labi. Ta rezultātā mēs nonākam līdz vakardienai, kura manā numerācijās sistēma ir pirmdiena, septītais jūlijs. Pagājušo nakti mēs pavadītam, atgūstot citās medusmēneša dienās nokavēto… un bolšoi paldies tev, mana mīļotā.»
«Laipni lūdzu, ser. Bet prieks tika dalīts. Tagad es saprotu, kā tu nonāci līdz šādam datumam. Gan pēc Dubļu pikas kalendāra, gan pēc tava bioloģiskā pulksteņa — pamatpulksteņa, kā zina katrs laika ceļotājs — šodien ir otrdiena, astotais jūlijs. Apsveicu kāzu jubilejā, dārgais!»
Mēs apsveicām viens otru, Heizela apraudājās, un manas acis kļuva miklas.
Brokastis bija lieliskas. Tas ir viss, ko es varu pateikt, jo Gvena-Heizela nolēma man nodemonstrēt Tertiusa tradicionālās virtuves brīnumus un slepeni konsultējās ar Doru, tādējādi es ēdu to, kas man tika celts priekšā, kā viens Aiovas fermeris bija licis iegravēt uz sava kapakmeņa. Tāpat darīja arī Piksels, kuram tika pasniegta kāda speciāla barība, kas neizskatījās pēc pārtikas, bet viņam garšoja kā dievu ēdiens, par ko liecināja kaķēna uzvedība.
Mēs tikko bijām izdzēruši katrs savu otro tasīti — nē, tā nebija kafija — un gatavojāmies doties uz Longa mājokli, uz «speciālo pasākumu», tas ir, man būtu jāredz mana jaunā meita Vaiominga Longa, kad ierunājās Dora:
«Konsultācija: Laika līnija, datums, laiks un atrašanās vieta. Oficiāli. Lūdzu, sagatavojiet savus laikrāžus noregulēšanai.» Heizela izskatījās pārsteigta, steidzīgi paķēra rokassomiņu, parakņājās tajā un izvilka kādu neredzētu priekšmetu. Sauksim to par hronometru. «Mēs atrodamies stabilajā orbitā ap Tellusu, Saule III, laika līnija numur trīs, kods «Nīls Armstrongs». Datums — otrdiena, pirmais jūlijs…»
«Mans Dievs! Mēs esam atkal tur, kur sakam! Musu laulibu dienā!»
«Klusu, dārgais! Lūdzu!»
«… pēc Gregora kalendāra. Atkārtoju: Laika līnija numur trīs, Saule III, pirmais jūlijs, 2177. gads pēc Gregora kalendāra. Atskanot «tik», mēs būsim piektajā zonā, nulle deviņi četrdesmit piecas. Tik! Tie, kas ir ekipēti ar skaņas korekcijas aparatūru, gaidiet signālu.»
Tas sākās ar ļoti zemu skaņu un beidzās ar tik augstu, ka griezās ausīs. Dora piebilda: «Nākamā laika regulēšana un skaņas korekcija tiks piedāvāta pēc piecām minūtēm, pēc kuģa laika vai Tellusa piektās zonas laika, kas tagad saskan ar lokālo oficiālo laiku, kas tiek saukts par «dienas laiku» pārtveršanas punktā šajā laika līnijā. Heizela, dārgā, personiski tev.»
«Jā, Dora?»
«Te ir Ričarda kurpes… (Plakt, tās iekrita gultā. Ne no kurienes.) … un divi viņa uzvalki… (Plop.) … un es iesaiņoju veļu un zeķes turpat. Vai pievienot pāris kombinezonus? Es reģistrēju Ričarda izmērus, kamēr jūs gulējāt. Šie nav jāmazgā; tas ir Elerkulesa audums, nekļūst netīrs un nedilst.»
«Jā, Dora, paldies, mīļā. Tu domā par mums. Es nebiju vēl nopirkusi viņam neko citu, kā tikai pilsētas drēbes.»
«Es pamanīju.» (Plop — vēl viens sainītis.) Dora turpināja: «Mēs visu nakti ielādējām un izlādējām. Pēdējais izbrauca nulle deviņos nulle nulle, bet es teicu kapteinei Lesai par jūsu jubilejas brokastīm, un viņa neļāva Lācaram jūs traucēt. Ziņa no Lācara: ja jums labpatiktu, vai jūs nebūtu tik laipni un neizkāptu no gultas, un ziņotu LGP. Ziņas beigas. Tiešais pieslēgums no tilta.»
«Heizela? Runā kapteine Lesa. Vai jūs varat atstāt kuģi līdz desmitiem nulle nulle? Es teicu stūrgalvīgajam brālim, ka desmit ir izbraukšanas laiks, uz ko viņš var paļauties.»
Heizela nopūtās. «Jā. Mēs uzreiz ejam uz mašīnu.»
«Labi. Sveicieni jums abiem no manis, Loras un Doras. Lai daudz tikpat laimīgu dienu! Bija prieks jūs uzņemt kuģī.»
Mēs bijām pie mašīnas divas minūtes ātrāk, es nesu saiņus un kaķi, un mēģināju pierast pie jaunajām kurpēm
— nu, pie vienas vecas, vienas jaunas. Es uzzināju, ka vārds «mašīna» attiecās uz mūsu veco draudzeni Geju Krāpnieci; šaura gaitenīša galā bija Gejas durvis. Atkal es neredzēju tās vannasistabas; Heizelas mazdēli vadīja mašīnu, mums bija jāapsēžas aizmugurē. Pols izkāpa ārā, lai mēs tiktu iekšā. «Sveika, vecmāmiņ! Labrīt, ser.»
Es atbildēju ar labrītu, un Heizela, nezaudējot ne sekundi, garāmejot noskūpstīja abus mazdēlus. Mēs apsēdā
mies un piesprādzējāmies. Kess iesaucās: «Ziņojiet par drošības jostām.»
«Pasažieru drošības jostas kārtībā,» Heizela ziņoja.
«Tilts! Esam gatavi izbraukšanai.»
Lesa atbildēja: «Varat izbraukt.»
Acumirkli mēs bijām gaisā un bezsvara stāvokli. Piksels sāka pretoties; es turēju viņu ar abām rokām. Es iedomājos, ka varbūt bezsvara stāvoklis viņu pārsteidza… bet kā gan viņš to zinātu? Viņš jau pats bija bez svara.
Zeme bija redzama pa labi, acīm redzami «pilna», bet to ir grūti pateikt no tik maza attāluma. Mēs atradāmies virs Ziemeļamerikas vidienes, pēc kā es sapratu, ka Lesa bija vairāk kā kompetents pilots. Ja mēs atrastos parastajā divdesmit četru stundu orbītā, tad būtu virs ekvatora deviņdesmit grādus uz rietumiem, tas ir, virs Galapagu salām. Es domāju, ka viņa bija izvēlējusies aptuveni četrdesmit grādus slīpu orbītu uz desmitiem nulle nulle pēc kuģa laika — un es paturēju prātā, ka to vajadzētu pārbaudīt, ja kādreiz tiktu pie kuģa mēraparātiem.
(Pilots nevar nedomāt līdzi tam pilotam, kurš vada kuģi, tā ir profesionāla slimība. Piedodiet.)
Tad mēs pēkšņi bijām atmosfērā, trīsdesmit sešus tūkstošus kilometru zemāk. Geja izpleta savus spārnus, Kess nolieca priekšgalu uz leju, tad izlīdzināja, un mums atkal bija svars, pilna gravitācija — un Pikselam šī pārmaiņa patika vēl mazāk. Heizela pasniedzās un paņēma Pikseļu, noglāstīja viņu, un kaķēns nomierinājās — man liekas, viņš drošāk jutās ar Heizelu. Es biju Geju redzējis tikai ar ievilktiem spārniem kā virsskaņas lidaparātu. Ar izplestiem spārniem viņa brīnišķīgi planē. Mēs bijām apmēram tūkstoš metru augstumā, bija jauka vasaras diena, zem mums atradās lauku rajons, debesis bija skaidras, izņemot dažus mākoņus šur un tur pie horizonta. Lieliski! Diena, kurā var justies jauns.
Kess teica: «Es ceru, ka pāreja jūs neapgrūtināja. Ja es būtu atstājis to Gejas rokās, viņa būtu mūs nosēdinājusi zemē vienā lēcienā; viņa uztraucas par pretgaisa ieročiem.»
«Es neuztraucos. Esmu apdomīgi uzmanīga.»
«Tieši tā, Geja. Viņai ir iemesls būt uzmanīgai. Pilotu brīdinājuma paziņojumā par šo planētu šajā laika līnijā un šajā
gadā ir rakstīts, ka jāuzmanās no pretgaisa ieročiem visu lielpilsētu un lielāko pilsētiņu apkārtnē. Tāpēc Geja noraida informāciju pretgaisa aizsardzības radaram tur lejā…»
«Tu tā ceri,» mašīna atbildēja.
«… un viņa izskatīsies ka vienkārša^ parasta privātā lidmašīna, ja tur vispār ir kāds radars. Seit, kur mēs atrodamies, tāda nav.»
«Optimists,» mašīna nošņācās.
«Beidz strīdēties. Vai tu esi pamanījusi mūsu mērķi?»
«Jau sen. Ja tu beigsi kult tukšus salmus un dosi man atļauju, es tur nosēdīšos.»
«Kad vēlies, Geja.»
Es teicu: «Heizela, es biju rēķinājies, ka ap šo laiku iepazīšos ar savu jauno meitu. Vaiomingu.»
«Neuztraucies, dārgais; viņa nekad neuzzinās, ka mēs bijām prom. Tā ir vienīgā iespēja tikt ar to galā, kamēr bērns nav pietiekami pieaudzis, lai saprastu.»
«Viņa neuzzinās, bet es gan. Esmu vīlies. Aizmirsīsim to.»
Mēs bijām zemē. Kess teica: «Lūdzu, pārbaudiet, vai neesat kaut ko atstājuši aiz sevis.» Kad mēs izkāpām, Geja Krāpniece izzuda.
Es blenzu uz vietu, kur tikko bija atradies kosmosa kuģis. Divsimt metrus tālāk atradās mana tēvoča Džoka māja.
«Heizela, kā Dora teica — kāds datums tagad ir?»
«Otrdiena, 2177. gada pirmais jūlijs.»
«Man likās, ka es tā dzirdēju. Bet kad padomāju, tad nolēmu, ka droši vien būšu kļūdījies. Tagad es saprotu, ka viņa nejokoja — ’77. Vienpadsmit gadi pagātnē. Mīļā, tas šķībais, vecais šķūnis atrodas tajā vietā, kur mēs pagājušajā sestdienā nolaidāmies, tas ir, pirms trim dienām. Tu aizvedi mani Ezras ratiņos no turienes uz māju. Dārgā, šķūnis, kuru mēs tagad tur redzam, tika nojaukts pirms vairākiem gadiem; te ir tikai tā spoks. Tas ir slikti.»
«Neuztraucies par to, Ričard. Ceļojot laikā un pirmo reizi saskaroties ar laika cilpu, tādas izjūtas rodas.»
«Es jau vienreiz esmu nodzīvojis 2177. gadu! Man nepatīk tādi paradoksi.»
«Ričard, uztver to kā jebkuru citu vietu jebkurā citā laikā. Neviens cits šādu paradoksu neievēros, tāpēc ignorē to pats. Iespēja, ka kāds varētu tevi pazīt, kamēr tu dzīvo tādā paradoksā, ir nulle jebkurā ērā ārpus tavas normālās dzives laika… bet parasti viens pret miljonu, pat ja tu nonāc tuvu mājām savā laika ceļojumā. Tu aizbrauci no šejienes visai jauns, vai ne?»
«Man bija septiņpadsmit — 2150. gads.»
«Tāpēc aizmirsti to. Tevi nevar pazīt.»
«Tēvocis Džoks mani pazīs. Esmu viņu vairākkārt apciemojis. Kaut arī ne pēdējā laikā. Ja neskaita mūsu īso vizīti pirms trim dienām.»
«Viņš to neatcerēsies.»
«Viņš neatcerēsies, ja? Protams, viņš ir simtu sešpadsmit gadus vecs. Vai ari būs tik vecs pēc vienpadsmit gadiem. Bet viņš nav senils.»
«Tev taisnība, viņš noteikti nav senils. Un tēvocis Džoks ir pieradis pie laika cilpām. Kā jau tu esi sapratis, viņš ir Korpusā, un jau krietni sen. Faktiski viņš ir Ziemeļamerikas stacijas galvenais saimnieks trešajā laika līnijā. LGP evakuācijas mērķis pagājušajā naktī bija šī stacija. Vai tu to nesaprati?»
«Heizela, es neko nesaprotu. Pirms divdesmit minūtēm es sēdēju mūsu istabā — Dora bija uz Tertiusa, es tā domāju — un es mēģināju izlemt, vai izdzert vēl vienu tasīti, vai aizvest tevi atpakaļ uz gultu. Kopš tā brīža es esmu skrējis, cik vien spēka, lai panāktu kārtējos mulsinošos notikumus. Nesekmīgi. Es esmu vienkārši vecs karavīrs un nekaitīgs, pirātisks rakstnieks, es neesmu pieradis pie tādiem piedzīvojumiem. Nu, iesim. Es tevi iepazīstināšu ar savu tanti Sisiju.»
Geja bija mūs izsēdinājusi pie ceļa pretī tēvoča Džoka mājai. Mēs gājām kādu gabaliņu pa ceļu, es nesu saiņus un šūpoju savu spieķi, Heizelai bija rokassomiņa un kaķis. Pirms pāris gadiem tēvocis Džoks apkārt savam īpašumam bija uzstādījis daudz drošāku sētu, nekā tolaik bija pierasts darīt Aiovā. Tā vēl nebija uzcelta, kad es pametu mājas un 2150. gadā devos dienēt; bet tā jau bija laikā, kad es biju atbraucis ciemos… 2161. gadā? Aptuveni.
23—2589
353
Sēta bija no masīva metāla, divus metrus augsta un augšpusē sešās kārtās nostieptas dzeloņstieples. Dzeloņstieples droši vien ir pieliktas vēlāk, es tās neatcerējos.
Rāmi bija iestiprināti vara vadi uz keramikas izolatoriem. Apmēram ik pēc divdesmit metriem pie sētas bija piestiprināts uzraksts:
SARGIES!!!
Nepieskarties sētai,
neizslēdzot galveno slēdzi nr. 12.
Pie vārtiem bija vēl viens, lielāks uzraksts:
STARPBIROJU SAKARU AĢENTŪRA BIOEKOLOGISKO PĒTĪJUMU NODALA RAJONA FILIĀLE Radioaktīvos materiālus piegādāt
pie ceturtajiem vārtiem — tikai trešd.
7-D-92-10-3sc Tiek izmantoti jusu nodokļi
Heizela domīgi teica: «Ričard, neizskatās, ka tēvocis Džoks šogad te dzīvotu. Vai arī šī ir nepareizā māja un Geja ir kaut ko sajaukusi. Varbūt man vajadzēs izsaukt palīdzību.»
«ŠI ir pareizā māja un tēvocis Džoks šogad te dzīvo… dzīvoja. Ja pašlaik ir 2177. gads, kā es to pieņemu. Šī zīme šķiet raksturīga tēvocim Džokam — viņam vienmēr patikušas dīvainas idejas par privātīpašuma aizsardzību. Vienu gadu bija piraijas un ūdens kaskāde.»
Es atradu pogu pa labi no vārtiem un nospiedu to. Metāliskā balss, tik mākslīga, ka likās, tur noteikti ir aktieris, paziņoja: «Nostājieties pusmetru no videokameras. Uzrādiet savu apliecību. Stāviet pretskatā. Pagriezieties par deviņdesmit grādiem un nostājieties profilā. Šo īpašumu apsargā suņi, gāze un snaiperi.»
«Vai Džoks Kempbels ir mājās?»
«Identificējiet sevi.»
«Es esmu viņa māsasdēls Kolins Kempbels.»
Metāliskās balss vietā ierunājās pazīstamā balss: «Dikij, vai tev atkal ir nepatikšanas?»
«Nē, tēvoci Džok. Es vienkārši gribu tikt iekšā. Es domāju, ka tu mani gaidi.»
«Vai ar tevi kāds ir?»
«Mana sieva.»
«Kā viņu sauc?»
«Ej ellē.»
«Vēlāk, nesteidzini mani. Man jāzina viņas vārds.»
«Un es negribu spēlēties; mēs ejam prom. Ja tu satiksi Lācaru Longu — vai Dr. Hubertu — pasaki viņam, ka man jau ir nelabi no bērnišķīgām spēlītēm un es nepiedalos. Uz redzi, tēvoci.»
«Pagaidi! Nekusties; es tevi redzu.»
Es pagriezos neatbildējis un teicu Heizelai: «Iesim, dārgā. Pilsēta ir diezgan tālu, bet gan jau kāds brauks garām un aizvedis mūs. Cilvēki šeit ir draudzīgi.»
«Es varu izsaukt palīdzību. Tāpat kā no Raffles.» Viņa pacēla savu rokassomiņu.
«Vai tiešām? Vai tavs zvans nenonāks atpakaļ šajā mājā, vienalga, kur, kad un kurā laika līnijā? Vai ari es neko neesmu sapratis. Sāksim soļot. Mana kārta nest nikno kaķi.»
«Labi.»
Šķita, ka Heizela neuztraucas par mūsu neveiksmīgo mēģinājumu tikt tēvoča Džoka mājā, vai Laika Galvenajā Pārvaldē. Kas attiecas uz mani, es biju laimīgs un bezrūpīgs. Man blakus bija skaista, mīlama sieva. Es vairs nebiju kroplis un jutos daudz jaunāks par savu kalendāro vecumu. Ja man vēl vispār bija kalendārais vecums. Laiks bija tik debešķīgs, kāds var būt vienīgi Aiovā. Vēlāk pa dienu kļūs karsts (labas kukurūzas audzēšanai vajadzīga karsta saule), bet pašlaik, apmēram desmitos piecpadsmit, vēl bija pietiekami vēss; līdz karstumam es būšu nogādājis savu sievu un kaķēnu kaut kur zem jumta. Pat ja mums nāktos apstāties nākamajā lauku mājā. Paskatīsimies… Tangvejs? Vai vecais vīrs nav kaut kur pārcēlies līdz 2177. gadam? Nav svarīgi.
Es neuztraucos par to, ka man nebija vietējās, likumīgās naudas un vispār nekādu materiālu vērtību. Skaistā vasaras dienā Aiovā nav vietas uztraukumam. Es varēju strādāt — kaut vai vest mēslus, ja tas būtu vienīgais pieejamais darbs. Un drīz es varētu vest citas konsistences mēslus, mēnesnī
cas naktīs un svētdienās. 2177. gadā Ivlins Fingerhats vēl nebija aizgājis pensijā, tāpēc es varētu izvēlēties jaunus pseidonīmus un pārdot viņam to pašu veco preci. Tos pašus stāstus — tikai izmainīt kārtas numurus.
Izmainīt kārtas numurus, mazliet izmainīt galvenās sižeta linijas, mazliet atsvaidzināt krāsas, un māksla rokā! — tas ir literāro panākumu noslēpums. Redaktori vienmēr sakās meklējam jaunus stāstus, bet viņi tos nepērk; viņi pērk «to pašu, ko iepriekš». Tāpēc, ka pircēji vēlas, lai viņus izklaidē, nevis pārsteidz, pamāca vai iebiedē.
Ja cilvēki patiešām gribētu kaut ko jaunu, beisbols būtu nomiris jau pirms divsimt gadiem…. bet tas vēl joprojām ir populārs. Kas gan tāds varētu notikt beisbola spēlē, ko visi nebutu jau neskaitamas reizes redzējuši? Tomēr cilvēkiem joprojām patīk skatīties beisbolu — ei, man pašam labprāt gribētos tūlīt pat noskatīties beisbola spēli, ar hotdogiem un alu.
«Heizela, vai tev patīk beisbols?»
«Nekad nav bijusi iespēja par to pārliecināties. Kad parādījās zāles pret paātrinājumu, es devos uz Dubļu piku iegūt juristes grādu, bet man nekad nebija laika skatīties beisbolu kaut vai idiotu kastē. Es mācījos juristu skolā un biju aizņemta! Tad es biju Sedija Lipšica.»
«Kāpēc? Tu taču teici, ka tev šis vārds nepatīk.»
«Vai tu patiešām gribi zināt? Atbilde uz jautājumu «kāpēc» vienmēr ir «nauda».»
«Ja tu gribēsi, lai es zinu, tu pateiksi.»
«Nelietis. Tas bija pēc Lemkes Stouna nāves un — ko, pie velna, nozīmē tā rūkoņa?»
«Tas ir automobilis.» Es atskatījos, lai ieraudzītu skaņas avotu.
No 2150. gada vai mazliet agrāk (pirmo es redzēju tajā gadā, kad sāku dienēt) Aiovā fermerim lielākais gods bija braukt ar divdesmitā gadsimta «automobiļa» — personiskā transporta lidzekļa — kopiju. Protams, tas nedarbojās ar naftas pārstrādes produkta sadegšanas eksploziju motoru: pat Dienvidāfrikas Tautas Republikā ar likumu bija aizliegts saindēt gaisu. Bet ar noslēptu Shipstone motoru un skaņas ierakstu, kas atgādina iekšdedzes dzinēja darbības
skaņu, atšķirība starp šo darbojošos kopiju un īstu «automobili» bija nemanāma.
Šī bija vislepnākā no kopijām, «skārda Lizija», «Ford izbraukumu mašīna, modelis T, 1914.», to godāja arī par karalieni Viktoriju, kam tā bija līdzīga. Un tā piederēja tēvocim Džokam… kā jau es biju iedomājies, kad izdzirdēju to elles troksni.
Es teicu Heizelai: «Paņem Pikseļu un nomierini viņu; viņš pilnīgi droši nekad nav dzirdējis kaut ko tādu. Un ej gar pašu ceļa malu; šie daikti ir grūti vadāmi.» Mēs gājām tālāk pa ceļu; kopija piebrauca blakus un apstājās.
«Vai jūs paķert uz asiti?» jautāja tēvocis Džoks. Tuvumā troksnis bija neizturams.
Es pagriezos, pasmaidīju un atbildēju, runādams tik klusu, ka manus vārdus nevarēja dzirdēt cauri rūkoņai: «Četri punkti un pirms septiņiem gadiem bremzes dobē un saules dēļ dzied.»
«Ko tu teici?»
«Biljards nekad nevar aizvietot seksu, pat ne tomātus.»
Tēvocis Džoks noliecās un izslēdza skaņas efektu. Es sacīju: «Paldies, tēvoci. Troksnis bija nobiedējis mūsu kaķēnu. Ir jauki, ka tu to izslēdzi. Ko tu teici? Es nevarēju dzirdēt dzinēja trokšņa dēļ.»
«Es jautāju, vai jūs aizvest kaut kur.»
«Paldies. Vai tu brauc uz Grinellu?»
«Es plānoju aizvest jūs atpakaļ uz māju. Kāpēc jūs aizmukāt?»
«Tu jau zini, kāpēc. Vai Dr. Huberts, vai Lācars Longs, vai kādu vārdu viņš šonedēļ izmanto, tev lika to darīt? Ja tā, tad kāpēc?»
«Vispirms esi tik laipns un iepazīstini mūs, māsasdēls. Un atvainojiet, ka es neizkāpju, mem, šis zirgs ir nervozs.»
«Džok Kempbel, tu, vecais āzi, neuzdrošinies izlikties, ka mani nepazīsti! Es pagatavošu kastaņetes no tavām bumbām, tici man!»
Pirmo reizi, cik vien es spēju atcerēties, tēvocis Džoks izskatījās šokēts. «Madam?»
Heizela redzēja viņa sejas izteiksmi un steidzīgi turpināja: «Vai mēs esam invertēti? Es atvainojos. Es esmu majo
re Sedija Lipšica, Laika korpuss, Pavēlnieka operācija. Es pirmoreiz tikos ar tevi Bundokā pirms apmēram desmit maniem subjektīvajiem gadiem. Tu mani uzaicināji ciemos uz šejieni, un es ierados 2186. gadā, cik atceros. Saskan?»
«Klikt, skaidra inversija. Majore, esmu patiešām laimīgs tevi satikt. Bet es esmu vēl laimīgāks uzzināt, ka satikšu tevi atkal. Es nevaru vien sagaidīt.»
Heizela atbildēja: «Mēs labi pavadījām laiku, to es varu apgalvot. Tagad es esmu precējusies ar tavu māsasdēlu… bet tu joprojām esi vecs āzis. Izkāp ārā no savas spēļu mašīnītes un noskūpsti mani, kā pienākas.»
Ar steigu tēvocis pameta savu ligzdiņu un izkāpa; Heizela pasniedza man Pikseļu, ar to izglābjot viņa dzīvību. Pēc brītiņa «vecais āzis» teica: «Nē, es neesmu tevi agrāk saticis; to nebūtu iespējams aizmirst.»
Heizela atteica: «Jā, es gan esmu tevi satikusi iepriekš; un es nekad to neaizmirsīšu. Ak Dievs, ir tik labi atkal tevi redzēt, Džok. Tu nemaz neesi mainījies. Kad bija tava pēdējā atjaunošanas operācija?»
«Pirms pieciem subjektīvajiem gadiem — pietiekami sen, lai iemarinētos. Bet es neļāvu viņiem ķerties pie manas sejas. Kad bija tava operācija?»
«Apmēram pirms tikpat subjektīvajiem gadiem. Tas vēl nebija nepieciešams, bet es tomēr izgāju kosmētiskās atjaunošanas procedūras, jo biju ieplānojusi apprecēties ar tavu māsasdēlu. Tā es pie reizes arī atjaunoju ķermeni. Izrādījās, ka tas ir nepieciešams; viņš arī ir āzis.»
«Es zinu. Dikijam vajadzēja iet armijā, jo viņam uzmācās no visām pusēm. (Salti meli!) Bet vai tu esi pārliecināta, ka tavs vārds ir Sedija? Tas nav vārds, ko Lācars man nosauca kā paroles vārdu.»
«Mani sauc, kā vien es vēlos, tieši tāpat kā Lācaru. Mans Dievs, esmu priecīga, ka viņi vakarnakt pārvietoja LGP uz šejieni! Noskūpsti mani vēlreiz!»
Viņš tā arī darīja un es uzmanīgi ierunājos: «Bet ne uz sabiedriskā ceļa, mīlīši, ne jau šajā vietā. Te nav Bundoka.»
«Nebāz degunu citu darīšanās, māsasdēls. Sedija, Galveno Pārvaldi pārvietoja uz šejieni nevis vakarnakt, bet gan pirms trim gadiem.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ