XVII nodaļa
«Vecums nenodara viņai pāri…»
Viljams Šekspīrs (1564—1616)
Tad tā meitene saka skolas medmāsai: «Mans brālis domā, ka viņš ir vista.» Māsiņa atbild: «Ak Dievs! Kas tiek darīts, lai palīdzētu viņam?» Meitene atbild: «Nekas. Mamma saka, ka mums vajag olas.»
Vai sievietes maldi ir uztraukuma vērti? Ja viņa ir laimīga ar šiem maldiem? Vai man bija pienākums aizvest Gvenu pie psihoanalītiķa, lai mēģinātu viņu izārstēt?
Pie velna, nē! Psihoanalītiķi ir aklie, kas rāda ceļu citiem aklajiem, pat labākie no viņu vidus ir puskoka lēcēji. Katram, kas apmeklē psihoanalītiķi, vajadzētu pārbaudīt galvu.
Tuva apskate liecināja, ka Gvenai varbūt bija pāri trīsdesmit, varbūt nedaudz zem četrdesmit — bet nekādā gadījumā ne piecdesmit. Tad kā lai sadzīvo ar viņas apgalvojumu, ka viņa esot dzimusi vairāk kā pirms simts gadiem?
Visi zina, ka uz Mēness dzimušie cilvēki noveco lēnāk nekā Zemes ložņas, kas uzauguši pilnas gravitācijas apstākļos. Gvenas maldi lika saprast, ka viņa pati bija dzimusi uz Mēness, nevis uz Dubļu pikas, kā bija apgalvojusi agrāk. Bet arī Meness iedzīvotāji noveco, kaut arī lēnāk, un vairāk kā simts gadus veci Mēness iedzīvotāji (es esmu saticis dažus no viņiem) neizskatās trīsdesmitgadīgi, viņi izskatās aizvēsturiski.
Man nāktos krietni papūlēties, lai pārliecinātu Gvenu, ka es ticu katram viņas vārdam… tai pašā laikā neticot nevienam, un mēģināt sev iestāstīt, ka tam nav nozīmes. Es reiz pazinu kādu vīru, kurš, pats būdams saprātīgs, bija apprecējies ar sievieti, kura ticēja astroloģijai. Viņa vienmēr visiem jautāja, kādā zīmē kārtējais upuris ir dzimis. Ar tādu
antisociālu trakumu droši vien ir daudz grūtāk sadzīvot nekā ar Gvenas maldiem.
Tomēr šķita, ka tas vīrs ir laimīgs. Viņa sieva bija lieliska pavāre un patīkama sieviete (izņemot šo vienu trūkumu viņas galvā), un viņa varēja būt Rendžijai Lilai līdzīga guļamistabas māksliniece. Tad kāpēc gan vīrs uztraucās par viņas sindromu? Viņa bija laimīga ar to, pat, ja tas kaitināja citus. Man liekas, ka viņš bija ar mieru dzīvot intelektuālā vakuumā mājās, kamēr tur valdīja fizisks komforts.
Novēlusi no saviem skaistajiem pleciem smagumu, kas viņu nomāca, Gvena gaja gulēt un ari es drīz darīju tāpat
— gara, laimīga, netraucēta miega pilna nakts. Es pamodos atpūties un līksms, gatavs cīnīties ar klaburčūsku un pat atļaut tai uzvarēt divos pirmajos raundos.
Vai arī — gatavs apēst klaburčūsku. Es nolēmu pirmdien sameklēt mums jaunu apmešanās vietu, man nav iebildumu iet paēst ārā, bet brokastīm jābūt klāt, pirms tev nākas skatīties acis pasaulei. Tas nav vienīgais iemesls precēties, bet tas ir labs iemesls. Protams, ir vairākas iespējas tikt pie brokastīm mājās, bet apprecēties un likt sievai gatavot brokastis, manuprāt, ir tradicionālā stratēģija.
Tad es atvēru acis mazliet platāk un sapratu, ka mēs varējām pasūtīt brokastis tepat. Vai arī nē? Cikos sāk darboties virtuve? Cik tagad ir pulkstens? Es paskatījos uz zīmīti pie virtuves lifta, un tā mani neiepriecināja.
Es biju iztīrījis zobus, pielicis kājas protēzi un vilku kājās bikses (ievēroju, ka šodien jānopērk drēbes, šīs bikses jau bija sasniegušas kritisku stāvokli), kad pamodās Gvena.
Viņa pavēra vienu aci. «Vai mēs esam pazīstami?»
«Mēs, bostonieši, to neuzskatītu par oficiālu iepazīstināšanu. Bet jebkurā gadījumā es labprāt izmaksātu tev brokastis, tu biji visai enerģiska. Ko tu vēlies? Šis šķūnis piedāvā tikai kaut ko, kas saucas «cafe complet», drūmu solījumu labākajā gadījumā. Vai ari tu vari padarīt savu izskatu piedienīgu un mēs lēni aizklibosim līdz «Nevīžīgajam Džo».»
«Nāc atpakaļ gultā.»
«Sieviete, tu gribi saņemt naudu par manu dzīvības apdrošināšanas polisi. «Nevīžigais Džo»? Vai arī pasūtīt tasi
remdenas Nescafe, sakaltušu maizīti un glāzi sintētiskas apelsīnu sulas greznām brokastīm gultā?»
«Tu apsolīji man vafeles katru rītu. Tu man apsolīji. Tu solīji.»
«Jā, pie «Nevīžīga Džo». Tieši uz turieni es dodos. Vai tu nāksi man līdzi? Vai ari labāk vēlies, lai es pasutu Raffles speciālās brokastis?»
Gvena turpināja kurnēt, vaidēt un apvainot mani drausmīgākajos noziegumos, un aicināt mani nākt un mirt kā vīram, vienlaicīgi mostoties, mazgājoties dušā un ģērbjoties. Galu galā viņa izskatījās gluži kā no apģērbu salona iznākusi, nevis trīs dienas pēc kārtas valkājusi vienas drēbes. Mums abiem bija jauna apakšveļa, šķietami tīri nagi un prāts, mēs tikko bijām karstā vanna… bet viņa izskatījās svaiga un tīra, turpretī es — kā skumja cūka. Tā bija viņas neveiksme, nevis manējā, bija tik labi pamosties blakus Gvenai. Laime šķita plūstam pāri maļam.
Ejot ārā no istabas L, viņa satvēra manu roku un pieķērās tai. «Mister, paldies par ielūgumu brokastīs.»
«Katrā laikā, mazā. Kurā istabā ir Bils?»
Viņa acumirkli kļuva praktiska. «Ričard, es nedomāju tevi konfrontēt ar Bilu, pirms neesi paēdis. Tā būs labāk?»
«0, velns, man nepatīk gaidīt brokastis un es neredzu iemeslu likt Bilam gaidīt viņa brokastis. Mums uz viņu nav jāskatās; es pasūtīšu galdiņu diviem un viņš var sēdēt pie letes.»
«Ričard, tu esi mīkstsirdīgs radījums. Es tevi mīlu.»
«Nesauc mani par mīkstsirdīgu radījumu, tu, mīkstsirdīgais radijum! Kas izdomāja tērēt naudu viņa dēļ?»
«Es tā biju, es kļūdījos, es dabūju naudu atpakaļ, un tas nekad vairs neatkārtosies.»
«Tu dabūji atpakaļ tikai daļu.»
«Daļu, kas bija palikusi, un beidz man to atgādināt. Es biju idiote, Ričard. Patiešām.»
«Tad aizmirsīsim par to. Vai šī ir viņa istaba?»
Bila numurā nebija. Viesnīcnieks apliecināja to, ko mēs sapratām, kad neviens neatsaucās uz mūsu klauvēšanu — Bils bija izgājis pirms pusstundas. Es domāju, ka Gvena jutās atvieglota. Es zinu, ka es tā jutos. Mūsu rūpju bērns
bija kļuvis par vissāpigāko problēmu. Lai pieminētu Bilu ar kaut ko labu, man nācās atgādināt sev, ka viņš izglāba Lilibetas dzīvību.
Pec pāris minūtēm mēs iegājām pa vietējā «Nevīžīgā Džo» durvīm. Es skatījos apkārt, meklēdams brīvu galdiņu diviem, kad Gvena saspieda manu roku. Es pacēlu acis un paskatījos virzienā, kurā skatījās viņa.
Bils stāvēja pie kases un norēķinājās. Viņš to darīja ar divdesmit piecu kronu banknoti.
Mēs nogaidījām. Kad pagriezāmies, viņš mūs ieraudzīja
— un izskatījās gatavs bēgt. Bet nebija cita ceļa, kā tikai garām mums.
Bez liekām scēnām mēs izvedām puisi ārā. Aiz durvīm Gvena paskatījās uz viņu ar riebumā sastingušu seju. «Bil, kur tu dabūji to naudu?»
Viņš paskatījās uz Gvenu, tad novērsās. «Tā ir mana.»
«Muļķības. Tu atstāji Zelta Likumu bez graša kabatā. To naudu tev iedevu es. Vakar tu man meloji — tu noklusēji patiesību.»
Bils izskatījās nelokāmi stūrgalvīgs un klusēja. Es ierunājos: «Bil, ej atpakaļ uz savu istabu. Pēc brokastīm mēs ieiesim pie tevis. Un mēs uzzināsim patiesību.»
Viņš paskatījās uz mani ar slikti slēptām dusmām. «Senator, ta nav jūsu darīšana.»
«To mēs uzzināsim. Ej atpakaļ uz Raffles. Nāc, Gvena.»
«Bet es gribu, lai Bils atdod manu naudu, un nekavējoties!»
«Pēc brokastīm. Šoreiz darīsim ta, kā es teikšu. Vai tu
nāc?»
Gvena apklusa, un mēs devāmies atpakaļ uz restorānu. Es rūpējos, lai mēs nesāktu runāt par Bilu — pastāv sarunu tēmas, kuras traucē kuņģa sulas izdalīšanos.
Apmēram trīsdesmit minūtes vēlāk iejautājos: «Vēl kādu vafeli, dārgā?»
«Nē, paldies, Ričard, man pietiks. Tās nav tik garšīgas kā tavējās.»
«Tas tāpēc, ka es esmu ģēnijs. Beigsim ēst un iesim parūpēties par Bilu. Vai mēs viņam dzīvam novilksim ādu, vai uzsēdināsim viņu uz mieta?»
«Es biju plānojusi nopratināt viņu uz moku sola. Ričard, dzīve ir zaudējusi daļu sava skaistuma, kopš patiesības tabletes ir nomainījušas nagu maukšanu un karstu dzelzi.»
«Mana mīļā, tu esi maza, asinskāra ragana. Vēl kafiju?»
«Tu to teici, lai man glaimotu. Nē, paldies.»
Mēs atgriezāmies Raffles, aizgājām līdz Bila istabai, bet ar klauvēšanu nevarējām viņu pamodināt, un devāmies atpakaļ pie reģistratūras. Mizantrops, kurš bija mani pierakstījis, atkal atradās savā postenī. Es jautāju: «Vai jūs esat redzējis Viljamu Džonsonu no isabas KK?»
«Jā. Apmēram pirms trīsdesmit minūtēm viņš izņēma ķīlas naudu par atslēgu un aizgāja.»
«Bet es samaksāju par to atslēgu!» Gvena visai uzstājīgi teica.
Viesnīcnieks bija bezkaislīgs. «Gospaža, es zinu. Bet mēs izmaksājam drošības naudu par atslēgu tam, kurš to atdod. Nav svarīgi, kurš ir samaksājis par numuru.» Viņš pasniedzās līdz savam atslēgu plauktam un paņēma istabas KK atslēgu. «Ši drošības nauda tik tikko sedz izdevumus par magnētiskā koda maiņu, ja kāds gadījumā neatdod atslēgu. Ja jūs esat nosviedis savu atslēgu gaitenī, kāds to ir pacēlis un atdevis, mēs viņam samaksātu ķīlas naudu… tad jums būtu šī ķīlas nauda jāsamaksā vēlreiz, lai tiktu savā istabā.»
Es cieši satvēru Gvenas elkoni. «Visai taisnīgi. Ja viņš parādīsies, paziņojiet mums, labi? Istabā L.»
Viņš paskatījās uz Gvenu. «Vai jūs nevēlaties istabu KK?»
«Nē.»
Viņš pievērsās man. «Jūs maksājat par istabu L vienvietīga numura cenu. Par diviem iemītniekiem ir jāmaksā
vairāk.»
Pēkšņi man pietika. Visu šo mēslu, visu muļķību, kas bija jāpacieš. «Pamēģiniet noplēst man vēl vienu kronu, un es aizvilkšu jūs uz Tumšo aleju, lai apgrieztu sprandu!
Nāc, dārgā.»
Es vēl joprojām biju ka uzvilkts, kad iegājām sava istabā un aizslēdzām durvis. «Gvena, nepaliksim Lunasitijā. Šī vieta ir mainījusies, pie kam uz slikto pusi.»
«Kurp tu gribi doties, Ričard?» Viņa izskatījās un izklausījās norūpējusies.
«Ee — es labprāt emigrētu, pavisam ārā no Sistēmas — uz Botānikas līci vai Proksimu, vai jebkur —, ja būtu jaunāks un man būtu divas kājas.» Es nopūtos. «Reizēm es jūtos kā bārenis.»
«Dārgais…»
«Jā, mīļā?»
«Es esmu šeit, un es gribu par tevi rūpēties. Es iešu turpat, kur tu iesi. Es sekošu tev līdz Galaktikas malai. Bet es vēl negribu pamest Lunasitiju… ja tu atļausi. Mēs varam atrast citu vietu, kur apmesties. Ja mēs neko neatradīsim — rabīnam Ezram varbūt bija taisnība —, vai līdz pirmdienai nevaram samierināties ar to īgno klerku? Tad mēs noteikti kaut ko atradīsim.»
Es koncentrējos, lai nomierinātos, un man tas izdevās. «Jā, Gvena. Mēs varam pameklēt kādu vietu, kur apmesties nākamnedēļ, kad Šķirsta pielūdzēji būs prom, ja vien būs iespējams atrast kaut ko vienlaicīgi lētu un piemerotu. Man nebūtu iebildumu pret to riebekli aiz letes, ja mēs būtu droši, ka atradīsim ko labāku.»
«Jā, ser. Vai es varu tev pateikt, kāpēc gribu kādu laiku palikt Lunasitijā?»
«E? Jā, protams. Patiesībā es arī labprāt paliktu vienā vietā ilgāku laiku. Lai kaut ko uzrakstītu un nopelnītu naudu, lai atlīdzinātu šīs nedēļas visai ievērojamos izdevumus.»
«Ričard. Es jau tev teicu. Par naudu nav jāuztraucas.»
«Gvena, par naudu ir jāuztraucas vienmēr. Es nevēlos iztērēt tavus ietaupījumus. Sauc mani par macho, ja gribi, bet es tevi atbalstīšu.»
«Jā, Ričard! Paldies. Bet tev nevajag just nekādu laika spiedienu. Manā rīcībā ir jebkura naudas summa, kāda vien var būt vajadzīga.»
«Ak tā? Tas ir aizraujošs paziņojums.»
«Tā tas bija domāts, ser. Ričard, es beidzu tev melot. Ir pienācis patiesības laiks.»
Es atgaiņājos ar abām rokām. «Gvena, vai es neesmu pietiekami skaidri pateicis, ka mani neinteresē, ko tu man
esi melojusi, vai cik tev ir gadu, vai ari, kas tu esi bijusi? Ta ir jauna dzīve — gan tev, gan man.»
«Ričard, neizturies pret mani kā pret bērnu!»
«Gvena, es neizturos pret tevi kā jpret bērnu. Es gribu teikt, ka pieņemu tevi, kāda tu esi. Šodien. Tagad. Tava pagātne ir tava darīšana.»
Viņa skumji paskatījās uz mani. «Mīļotais, tu netici, ka es esmu Heizela Stouna, vai ne?»
Laiks melot! Bet meliem nav jēgas, ja tiem netic (ja vien netiek melots, lai neticētu, kas uz šo bridi nebūtu attiecināms). Tā vietā pienācis īstais brīdis vēdekļu dejai. «Mīļā, es esmu mēģinājis tev paskaidrot, ka man nav svarīgi, vai tu esi Heizela Stouna, vai neesi. Vai Sedija Lipšica. Vai Pokahonta. Tu esi mana mīļā sieva. Neaptumšosim šo zeltā mirdzošo faktu ar nesvarīgiem sīkumiem.»
«Ričard, Ričard! Paklausies. Ļauj man runāt.» Viņa nopūtās. «Vai kā.»
«Vai kā?»
«Tu zini, ko nozīmē «vai kā», tu to reiz izmantoji pret mani. Ja tu neklausīsies, man būs jāatgriežas un jāziņo, ka man nekas nav izdevies.»
«Jāatgriežas? Ziņot kam? Kas nav izdevies?»
«Ja tu neklausīsies, tas vairs nebūs svarīgi.»
«Tu man teici — neļaut tev mani pamest!»
«Es tevi nepametīšu; es tikai aizbraukšu īsā komandējumā, un atgriezīšos mājās pie tevis. Vai arī tu vari braukt man līdzi
— o, kaut tu to darītu! Bet man jāziņo par savu neveiksmi un jāatsakās no sava uzdevuma… tad es varēšu brīvi doties tev līdzi kaut uz Visuma malu. Bet man jāatsakās, es nevaru vienkārši dezertēt. Tu esi karavīrs, tu to saproti.»
«Tu esi dienestā?»
«Ne gluži. Aģente.»
«Mm… aģente provocateu.se'!»
«Nu, tuvu.» Viņa sāji pasmaidīja. «Varbūt aģente amoureuse. Kaut gan man nebija teikts iemīlēties tevī. Tikai apprecēties. Bet es tevī iemīlējos, Ričard, un tas varbūt mani pazudināja kā aģenti. Vai tu brauksi man līdzi? Lūdzu?»
Ar katru bridi es samulsu arvien vairāk. «Gvena, ar katru bridi es mulstu arvien vairāk.»
«Tad kāpēc tu neļauj man paskaidrot?»
«E… Gvena, to nevar paskaidrot. Tu paziņo, ka esi Heizela Stouna.»
«Jā, esmu.»
«Nolādēts,_ es protu skaitīt. Heizela Stouna, ja viņa ir dzīva, ir vairāk kā gadsimtu veca.»
«Tas tiesa. Man ir stipri pāri simtam.» Viņa pasmaidīja. «Es esmu pavedusi mazgadīgo, dārgais.»
«Ak, Dieva dēļ! Klausies, dārgā, pēdējās piecas naktis es esmu pavadījis gultā ar tevi. Tu esi ārkārtīgi enerģiska večiņa!»
Viņa pasmīnēja. «Paldies, mīļais. Man par to jāpateicas Lidijas Pinkemas Dārzeņu mikstūrai.»
«Ak tā, ja? Patentētais preparāts izvilka kalciju no tavam locītavām un ievilināja atpakaļ kaulos, un izgludināja grumbas no sejas, un atjaunoja tavu hormonālo līdzsvaru, un attīrīja tavas artērijas? Pasūti man veselu mucu šīs mikstūras, es jūtos nolietojies.»
«Misis Pinkemai palīdzēja eksperti, mīļais. Ričard, ja vien tu ļautu man pierādīt, kas es esmu, ar saviem pirkstu nospiedumiem zem Neatkarības Deklarācijas, tavs prāts būtu atvērts patiesībai, kaut arī tā ir neparasta. Kaut es varētu tev piedāvāt identifikāciju pēc acs tīklenes… bet toreiz manas acs tīklene netika nofotografēta. Bet tur ir pirkstu nospiedumi. Un tur ir arī manu asiņu raksturojums.»
Mani sāka pārņemt panika — ko Gvena darītu, ja viņas ilūzijas tiktu sagrautas?
Tad es kaut ko atcerējos. «Gvena, Grieta pieminēja Heizelu Stounu.»
«Jā, Grieta ir mana mazmazmazmeita. Ričard, es apprecējos ar Slaido Lemki no Stouna bandas savā četrpadsmitajā dzimšanas dienā, un pirmais bērns no viņa man piedzima Zemes rudens saulgriežos 2078. gadā — zēns, es nosaucu viņu par Rodžeru sava tēva piemiņai. 2080. gadā man piedzima pirmā meita…»
«Pagaidi. Tava vecākā meita bija Persivāla Lovela skolas skolniece, kad es vadīju glābšanas operāciju. Tā tu teici.»
«Daļa no tā ir meli, Ričard. Tajā fakultātē patiešām mācījās mana atvase — mana mazmeita. Tā kā es patiešām
esmu pateicīga. Bet man nācās pielabot detaļas, lai tās atbilstu manam šķietamajam vecumam. Manu pirmo meitu sauca Ingrida, par godu Lemkes mātei… un Ingrīdu Hendersoni nosauca tādā vārdā par godu viņas vecmāmiņai — manai meitai Ingrīdai Stounai. Ričard, tajā laikā tu nevarēji iedomāties, cik grūti man bija Sauso Kaulu apmetnē pirmo reizi redzēt piecus savus asinsradiniekus un neko neteikt.
Jo es nevaru būt vecmāmiņa Heizela, kad esmu Gvena Novaka. Es klusēju… un tā nebija pirmā reize, kad man nācās to darīt. Man ir daudz bērnu — četrdesmit četros gados līdz menopauzei es esmu dzemdējusi sešpadsmit bērnus no četriem vīriem un trim svešiniekiem — un pieņēmusi atpakaļ Stounas uzvārdu pēc ceturtā vīra nāves. Tāpēc, ka sāku dzīvot kopā ar savu dēlu Rodžeru Stounu.
Es uzaudzināju četrus no Rodžera un viņa otrās sievas bērniem — viņa ir ārste, un viņai bija vajadzīgs kāds, kas var pieskatīt bērnus. Trīs no viņiem es izprecināju, bet jaunākais tagad ir Cereras galvenais ārsts un varbūt nekad neapprecēsies, jo ir izskatīgs, visai egocentrisks un tic vecajai parunai «Kāpēc turēt govi?».
Tad es sāku lietot to dārzeņu mikstūru, un te nu es esmu, atkal gatava dibināt jaunu ģimeni. Viņa pasmaidīja un noglāstīja savu vēderu. «Iesim atpakaļ gultā.»
«Nolādēts, tas neko neatrisinās?»
«Nē, bet tas ir labs laika pavadīšanas veids. Un reizēm aptur asiņošanu. Atcerējos — ja Grieta vēl kādreiz parādīsies, es otrreiz neiejaukšos. Man vienkārši nepatika, ka mana mazmazmazmeita iejaucas manā medusmēnesī, kurā jau tāpat bija iejaukušies pārāk daudzi un kur bija pārāk daudz uztraukumu.»
«Grieta ir tikai bērns.»
«Tu tā domā? Fiziski viņa ir tikpat nobriedusi kā es četrpadsmit gadu vecumā… kad apprecējos un uzreiz paliku stāvoklī. Jaunava precas, Ričard; šeit tas gadās biežāk nekā jebkur citur. Mamma Mimī bija stingra, un mamma Vaio vienmēr mani pieskatīja, un man tāpat nebija vēlēšanās klaiņot, jo Deivisu ģimene bija sociāli augstākajā pozīcijā, kāda vien tajās dienās Lunasitijā bija iespējama, un
es biju laimīga par to, ka viņas bija mani adoptējušas. Mīļais, es neteikšu vairs ne vārda par sevi, kamēr tu nebūsi pārbaudījis manu zīmogu un pirkstu nospiedumus zem Deklarācijas. Es jūtu, ka tu netici… un tas mani pazemo.»
(Ko lai dara, ja sieva uzstāj? Laulība ir lieliskākais cilvēces mākslas darbs… kad tas izdodas.) «Mīļā, es negribu tevi pazemot. Bet es neesmu pietiekami kompetents, lai salīdzinātu pirkstu nospiedumus. Bet tā jau nav vienīgā izeja. Vai tava dēla Rodžera otrā sieva vēl ir dzīva?»
«Pat ļoti. Dr. Edīte Stouna.»
«Tad šeit, Lunasitijā, varbūt ir reģistrēta viņas laulība ar tavu dēlu, un — vai viņš ir tas pats Rodžers Stouns, kas reiz bija mērs?»
«Jā. No 2122. līdz 2130. gadam. Bet viņš aizbrauca no šejienes 2148. gadā.»
«Kur viņš ir tagad?»
«Vairāku gaismas gadu attālumā. Edīte un Rodžers emigrēja uz Vijolnieka Dārziem. Neviens no ši manas ģimenes atzara nav tepat tuvumā. Nekas nesanāks, dārgais. Tu meklē kādu, kas varētu apliecināt, ka esmu Heizela Stouna,
vai ne?»
«Nu… jā. Es domāju, ka Dr. Edīte Stouna varētu būt eksperte un neuzpērkama lieciniece.»
«Mmm… vina var būt.»
«Kā?»
«Asins grupa, Ričard.»
«Gvena, asins grupa ir tēma, kurā man vajadzētu orientēties, jo es biju kara ārsts. Es rūpējos, lai manā pulkā katrs vīrs to reģistrētu. Pēc asins grupas var noteikt, kas tu neesi, ar to nevar pierādīt, kas tu esi. Pat vienā pulkā retais AB negatīvais rēzus parādījās ne vienu reizi vien — viens no divsimt. Es to atceros, jo tā ir arī mana grupa.»
Viņa piekrītoši pamāja. «Un man ir O grupa, rēzus pozitīvs, no visām visplašāk izplatītā. Bet tas nav viss. Ja ņem vērā visas asins grupas — vairāk kā trīsdesmit —, tad asins tips ir nosakāms precīzi un ir tikpat unikāls, kā pirkstu nospiedumi vai acs tīklene. Ričard, Revolūcijas laika daudzi no mūsējiem gāja bojā tikai tāpēc, ka nebija noteikts viņu asins tips. Mēs zinājām, kā pārliet asinis, bet
drošu donoru varējām atrast tikai pēc salīdzināšanas metodes. Parasti tas bija pārāk lēns process; daudzi — nē, lielākā daļa — no mušu ievainotajiem, kuriem bija jāpārlej asinis, nomira, jo nebija iespējams laikus atrast donoru.
Pec miera noslēgšanas un neatkarības pasludināšanas mamma Vaio — Vaiomingas Notas Deivisas slimnīca Honkongā — vai tu zini?»
«Es ievēroju.»
«Mamma Vaio bija profesionāla māsiņa Honkongā, un zināja tādas lietas. Viņa dibināja pirmo asins banku, kurai naudu sagādāja majors Vatanabī, vēl viens Tēvs — Dibinātājs. Varbūt vēl tagad Honkongā atrodas puslitrs manu sasaldēto asiņu… bet pavisam droši šeit ir precīzi reģistrēts mans asins raksturojums, jo Edīte parūpējās, lai katrs no mums atstātu pilnu aprakstu, pirms sākām 2148. gada klejojumus.»
Gvena laimīgi pasmaidīja. «Tāpēc paņem manu asiņu paraugu, Ričard, un nosuti to uz Galileja Universitātes Medicīnas centru analizei. Es samaksāšu par to. Salīdzini to ar analīzi, kas izdarīta 2148. gadā un atrodas Vaiomingas Notas Memoriālajā slimnicā. Katrs, kas prot lasīt angliski, varēs pateikt, vai šie divi rezultāti sakrīt; tam nav vajadzīgas tādas speciālas zināšanas, kā pirkstu nospiedumu salīdzināšanai. Ja rezultāti nepierādīs, ka es esmu es, tad pasuti trakokreklu, jo būs īstais laiks tikt no manis vaļā.»
«Gvena, mēs neatgriezīsimies Honkongā, neparko.»
«Nav ari vajadzības. Mēs varam samaksāt Galileja asins bankai, lai viņi atsūta aprakstu no Honkongas ar termināla starpniecību.» Viņas seja sadrūma. «Bet tad es zaudēšu savu drošo misis Novakas vārdu. Līdzko šie divi paraugi bus blakus, viņi sapratīs, ka vecmāmiņa Heizela ir atgriezusies savu noziegumu izdarīšanas vietā. Es nezinu, kā tas ietekmēs manu uzdevumu; tam nebūtu jānotiek. Bet es zinu, ka manas misijas neatņemama sastāvdaļa ir pārliecināt tevi.»
«Gvena, uzskati, ka tu mani esi pārliecinājusi.»
«Patiešām, dārgais? Tu man nemelo?»
(Jā, es varētu, mazā. Bet man jāatzīst, ka tu runā pārliecinoši. Viss, ko tu esi teikusi, atbilst Mēness vēsturei, ko
es pats rūpīgi izstudēju… un tu zini tādus sīkumus, it kā patiešām būtu bijusi tur klāt. Tas viss ir pārliecinoši, bet fiziski neicspejami — tu esi jauna, dārgā; tu neesi vairāk kā gadsimtu veca grabaža.) «Mīļumiņ, tu man esi ieteikusi divus pieņemamus veidus, kā pārbaudīt tavu identitāti. Tāpēc pieņemsim, ka esmu izmantojis vienu vai otru, vai abus. Tu esi Heizela. Vai tu labāk gribi, lai tevi sauc par Heizelu?»
«Es atsaucos uz abiem vārdiem, dārgais. Dari, kā tev pašam patīk.»
«Labi. Vienīgā problēma ir tavs izskats. Ja tu būtu veca un sažuvusi, nevis jauna un svaiga…»
«Vai tu žēlojies?»
«Nē. Tikai vēroju. Pieņemot, ka tu esi Heizela Stouna, dzimusi 2063. gadā, kā tu vari izskaidrot savu izskatu? Un nestāsti man pasakas par leģendāru patentētu brīnumlīdzekli.»
«Tev būs grūti noticēt patiesībai, Ričard. Esmu pārcietusi atjaunošanas procedūru. Patiesībā divreiz. Pirmo reizi
— lai es atkal izskatītos kā pusmūža sieviete, un ķermeņa funkcijas atkal būtu kā jaunības briedumā. Otrreiz — lielākoties kosmētiskas, lai es izskatītos pievilcīga. Lai savaldzinātu jūs, ser.»
«Sasodīts. Vai tā ir tava īstā seja?»
«Jā. To var izmainīt, ja tu gribi, lai es izskatos savada k.»
«Ak, nē! Es neuztraucos par skaistumu, ja vien meitenes sirds ir skaidra.»
«Ak, tu, uts!»
«Bet, tā kā tava sirds nav nemaz tik skaidra, ir labi, ka tu esi skaista.»
«Tik viegli tu nevarēsi atrunāties!»
«Labi, tu esi brīnišķīga, seksīga un ļauna. Bet vārds «atjaunošana» neko nepaskaidro. Cik esmu dzirdējis, tā attiecas uz plakantārpiem, un ne uz vienu citu augstāk pa evolūcijas kāpnēm.»
«Ričard, tev nāksies tam ticēt — vismaz pagaidām. Es pārcietu atjaunošanas operāciju pāris tūkstošus gadu uz priekšu un pretējā virzienā.»
«Hmmm. Izklausās pēc trika, par kādu es varēju sapņot, kad rakstīju fantastiku.»
«Ja, vai ne? Ne pārāk pārliecinoši.»
«Tāpēc es neredzu nekādu iespēju to pārbaudīt. Varbūt man vajadzēs pasūtīt to asins grupas raksturojumu. Ee… Heizela Stouna, Rodžers Stouns — Kosmosa ceļu sodība!»
«Ak Dievs, mana pagātne nāk man lidzi! Ričard, vai tu esi skatījies manu seriālu?»
«Katru sēriju, ja vien mani nepieķēra kādā nedarbā, par kuru pienācās smags sods. Kapteinis Džons Sterlings bija mans bērnības varonis. Un tu to uzrakstīji?»
«To iesāka mans dēls Rodžers. Es sāku rakstīt 2148. gadā, bet veselu gadu nepieminēju savu vārdu, pēc tam bija Rodžers un Heizela Stouni.»
«Es atceros! Bet es nedomāju, ka Rodžers Stouns pats to butu uzrakstījis.»
«Viņš uzrakstīja gan — līdz viņam apnika zelta konveijers. Es pārņēmu darbu, ar nolūku to beigt…»
«Mīļā, tu nevari nobeigt seriālu! Tas ir pretlikumīgi!»
«Es zinu. Jebkurā gadījumā viņi izdarīja izvēli, un piedāvaja visai daudz naudas. Un nauda mums bija vajadzīga; tad mēs dzīvojām Izplatījumā, un kosmosa kuģis, kaut arī tikai neliels ģimenes mājoklis, izmaksā dārgi.»
«Man nekad nav pieticis drosmes rakstīt seriālu saskaņā ar noteiktu termiņu. Es esmu rakstījis dažas atsevišķas epizodes, izmantojot seriāla noteikumus, bet ne pats uz savu roku un ar stobru pie deniņiem.»
«Mes neizmantojām noteikumus; Basters un es vienkārši improvizējām.»
«Basters?»
«Mans mazdēls. Viņš tagad ir galvenais ārsts uz Cereras. Vienpadsmit gadus mēs strādājām kopā pie šī scenārija, ikreiz sarūgtinot Galaktikas Pavēlnieku…»
«Galaktikas Pavēlnieks! Labākais ļaundaris seriālos. Mīļā, es vēlos, kaut patiešām būtu tāds Galaktikas Pavēlnieks.»
«Tu, mazais puišeli, kā tu uzdrošinies apšaubīt Galaktikas Pavēlnieka autentiskumu? Ko tu par to zini?»
15 — 2589
225
«Piedod. Es atvainojos. Viņš ir tikpat īsts kā Lunasitija. Jo savādāk Džonam Sterlingam no Zvaigžņu Patruļas nebūtu neviena, ko sarūgtināt… un kapteiņa Džona Sterlinga eksistencei es ticu.»
«Tā ir labāk.»
«Tajā laikā kapteinis Sterlings bija apmaldījies Zirga Galvas miglājā, un radiācijas tārpi dzinās pakaļ — kā viņš tika ara? Tā bija viena no reizēm, kad mani sodīja un neļava skatīties.»
«Cik es atceros — padomā tikai, tas bija pirms krietni daudz gadiem. Šķiet, ka viņš ar sava doplera radara polarizētajiem stariem sadedzināja viņus.»
«Ne, to viņš izmantoja pret kosmītiem.»
«Ričard, vai tu esi pārliecināts? Es domāju, ka viņš nesalikās ar kosmītiem pirms izkļūšanas no Zirga Galvas miglājā. Kad viņam vajadzēja noslēgt īslaicīgu pamieru ar Galaktikas Pavēlnieku, lai glābtu Galaktiku.»
Es padomāju par to. Cik man toreiz bija gadu? Kurā klasē es mācījos? «Mīļumiņ, es ticu, tev ir taisnība. Mani satrauca tas, ka viņš samierinās ar Pavēlnieku, kaut arī Galaktikas glābšanas dēļ. Es…»
«Bet viņam tas bija jādara, Ričard! Viņš nevarēja ļaut miljardiem nevainīgu cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izvairītos no roku smērēšanas sadarbībā ar Pavēlnieku. Bet es tevi saprotu. Mums ar Basteru bija domstarpības par šo epizodi. Baslers gribēja izmantot īslaicīgo pamieru, lai iegāztu Pavēlnieku, tiklīdz kosmīti būtu iznīcināti…»
«Nē, kapteinis Sterlings nekad nelauž savu vārdu.»
«Tas tiesa. Bet Basters vienmēr bija pragmatiķis. Viņa risinājums gandrīz katrai problēmai bija apgriezt kādam sprandu.»
«Nu, tas ir pārliecinošs arguments,» es atzinu.
«Bet, Ričard, seriālā tev ir jādomā, pirms tu nogalini kadu personāžu, ir jāatstāj kaut kas nākamajai sērijai. Bet tu man teici, ka nekad neesi pats rakstījis nevienu veselu seriālu.»
«Jā, bet es to zinu; es esmu tos pietiekami daudz skatījies. Heizela, kāpēc tu ļāvi man tev sastāstīt tik daudz pupu mizu par rakstnieka dzīvi?»
«Tu nosauci mani par Heizelu!»
«Mīļā — mana dārgā Heizela —, mani neinteresē asins grupas vai pirkstu nospiedumi. Bez šaubām, tu esi pasaules vēstures lieliskākā seriāla «Kosmosa ceļu sodība» autore. Nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada titros bija rakstīts: «Scenārija autore Heizela Stouna.» Tad, par nožēlu — «Scenārijs balstīts uz Heizelas Stounas radītiem tēliem.»»
«Vai tiešām? Tur vajadzēja būt Rodžera vārdam, jo viņš bija scenārija autors, nevis es. Tie nejēgas.»
«Tam nebija nozīmes, jo seriāla varoņi kļuva anēmiski un izmira. Bez tevis seriāls zaudēja spožumu.»
«Man bija jāiet prom, jo Basters kļuva pieaudzis. Es izdomāju sižetu; viņš pievienoja asinis. Reizēm es kļuvu žēlsirdīga, bet Basters — nekad.»
«Heizela? Kāpēc mums to neatjaunot? Mēs to varētu darīt kopā — tu rakstīsi, es tikšu galā ar ēdiena gatavošanu un mājsaimniecību.» Es apklusu un paskatījos uz viņu. «Par ko tu raudi?»
«Es raudāšu, ja gribēšu! Tu nosauci mani par Heizelu — tu man tici!»
«Man ir jātic tev. Kurš katrs varētu mani piemānīt ar asins grupu vai pirkstu nospiedumiem. Bet ne ar televīzijas seriālu. Ne ar šo. Tu, mana mīļā, patiešām esi īstā kosmosa ceļu sodība. Bet tu vēl joprojām esi mana mazā, sasvīdusī nimfomāne — un man nav iebildumu, ka tu esi paris gadsimtus veca.»
«Es vēl neesmu divus gadsimtus veca! Un vēl gadiem ilgi nebūšu.»
«Bet tu tomēr esi mana mazā, miļota, sasvīdusī nimfomāne?»
«Ja tu man ļausi.»
Es pasmīnēju. «Vai man šajā lietā ir teikšana? Novelc drēbes un ķersimies pie sižeta.»
«Sižeta?»
«Vislabākā rakstīšana ir ar sēkliniekiem, Heizela, mana brīnišķīgā mīļotā — vai tu to nezināji? Kaujas posteņi! Un nāk Galaktikas Pavēlnieks!»
«Ak, Ričard!»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ