I nodaļa
«Lai ko tu darītu, tev nāksies nožēlot.» Alans Makleods Grejs (1905—1975)
«Mums vajag, lai jūs nogalinātu cilvēku.»
Svešinieks nervozi skatījās apkārt. Es saprotu, ka pārpildīts restorāns nav īstā vieta šādai sarunai, jo skaļais troksnis sniedz tikai daļēju slepenību.
Es papurināju galvu. «Es neesmu algots slepkava. Nogalināšana man ir vairāk kā vaļasprieks. Vai jūs jau esat paēdis vakariņas?»
«Es šeit neesmu atnācis ēst. Tikai ļaujiet man…»
«Nu, labi, beidziet. Es pieprasu.» Viņš bija mani nokaitinājis ar ielaušanos vakarā, ko pavadīju ar brīnišķīgu lēdiju; tagad es viņam savā veidā atriebos. Nevienam nav jaatbalsta slikti paradumi, par tiem ir jāatmaksā — civilizēti, bet noteikti.
Šī lēdija, Gvena Novaka, bija atvainojusies un aizgājusi no galdiņa, kamēr Nepazīstamais kungs bija materializējies un nelūgts apsēdies. Es jau gatavojos teikt, lai viņš vācas prom, kad viņš pieminēja Valkera Evansa vārdu.
Nav tāda «Valkera Evansa».
Šis vārds ir (vai tam vajadzētu būt) ziņojums, ko sniedz kāds no sešiem cilvēkiem — pieciem vīriešiem un vienas sievietes; parole, kurai vajadzētu atgādināt man par parādu.
Var iedomāties, ka tā senā parāda dzēšana varētu prasīt no manis nogalināt kādu — tas ir iespējams, bet maz ticams.
Bet nebija iedomājams, ka es varētu nogalināt pēc kāda svešinieka lūguma tikai tāpēc, ka viņš pieminēja šo vārdu.
Kaut jutos spiests uzklausīt, tomēr negrasījos atļaut viņam sabojāt vakaru. Tā kā viņš sēdēja pie mana galdiņa, tad sasodīti viegli varēja uzvesties kā lūgts viesis. «Ser, ja jūs nevēlaties pilnas vakariņas, varam piedāvāt uzkodas. Ragū ar grauzdiņiem varbūt neizklausās pārāk grezni, bet mūsu šefpavārs māk to pagatavot tā, ka tas garšo kā dievu ēdiens.»
«Bet es negribu…»
«Ludzu.» Es paskatījos uz augšu un uztvēru sava viesmīļa skatienu. «Moris!»
Beidzot Moriss bija man blakus. «Lūdzu, trīs porcijas ragu, Moris, un palūdz Hansu izvēlēties man sauso baltvīnu.»
«Jā, doktor Eims.»
«Nepasniedziet neko, pirms lēdija nav atgriezusies.»
«Protams, ser.»
Es pagaidīju, kamēr viesmīlis aizgāja. «Tūlīt atgriezīsies mana viešņa. Jums ir maz laika, lai zem četrām acīm izstāstītu savu vajadzību. Lūdzu, sākumā pasakiet, kā jūs sauc.»
«Mans vārds nav svarīgs. Es…»
«Beidziet, ser! Jūsu vārds. Lūdzu.»
«Man vienkārši lika pateikt — «Valkers Evanss».»
«Pagaidām labi. Bet jūsu vārds nav Valkers Evanss un es neielaižos ar cilvēku, kurš nevar nosaukt savu vārdu. Pasakiet, kas jūs esat, un būtu labi, ja jūs uzrādītu man kādu personu apliecinošu dokumentu.»
«Bet… pulkvedi, daudz svarīgāk ir izskaidrot, kam jāmirst un kāpēc jūs esat tas cilvēks, kuram nāksies viņu nogalināt! Jums tas jāatzīst!»
«Man nekas nav jāatzīst. Jūsu vārds, ser! Un personas apliecību. Un, ludzu, nesauciet mani par pulkvedi, es esmu doktors Eimss.» Man bija jārunā skaļāk, lai balsi neapslāpētu bungu rīboņa; sākās nakts izrāde. Gaismas tika izslēgtas un starmetis izgaismoja vakara vadītāju.
«Labi, labi!» Mans nelūgtais viesis izvilka kabatas portfeli. «Bet Toliveram jāmirst līdz svētdienas pusdienlaikam, vai ari mes visi būsim pagalam!»
Viņš atvēra kabatas portfeli, lai parādītu man apliecību. Uz viņa baltā krekla parādījās mazs, tumšs traipiņš. Viņš izskatījās pārsteigts, klusi noteica: «Piedodiet,» un sakņupa uz priekšu. Šķita, ka vīrietis gribēja teikt vēl kaut ko, bet pa muti viņam izšļācās asinis. Viņa galva noslīga uz galdauta.
Es acumirklī pielēcu kājās un pieskrēju viņam klāt no labās puses. Gandrīz tai pašā mirklī no kreisās puses piesteidzās Moriss. Varbūt Moriss centās viņam palīdzēt; es ne — jau bija par vēlu. Četru milimetru šautriņa nerada lielu brūci, bet tā paliek organismā un tur eksplodē. Ja ievainojums ir torsā, uzreiz seko nāve. Es skatījos pūli. un man bija vēl viens, mazāks uzdevums.
Kamēr mēģināju ieraudzīt slepkavu, Morisam bija pievienojies zāles pārzinis un šoferis. Trijotne kustējās tik ātri un efektīvi, ka varēja padomāt — ar kādu nogalinātu viesi pie galdiņa viņi saskaras ik vakaru. Viņi aizvāca līķi tik ātri un klusi kā ķiniešu teātrī; ceturtais vīrs salocīja galdautu un aiznesa to kopā ar galda piederumiem, pēc mirkļa bija atpakaļ un uzklāja galdu divām personām.
Es atkal apsēdos. Nebiju varējis atpazīt iespējamo slepkavu; es neievēroju pat nevienu, kas izrādītu aizdomigu ziņkārības trūkumu par kustību pie mana galdiņa. Cilvēki skatījās, bet, kad līķis bija aiznests, viņi pievērsās izrādei. Neatskanēja neviens kliedziens, nebija redzama šausmu izteiksme sejās; šķita, ka visi, kas ievēroja notiekošo, bija nosprieduši, ka kādam apmeklētājam pēkšņi palicis slikti, vai arī, ka viņu pieveikuši dzērieni.
Mirušā kabatas portfelis tagad bija manas žaketes kreisajā kabatā.
Kad Gvena Novaka atgriezās, es atkal pieceļos un atvilku viņas krēslu. Viņa pasmaidīja un jautāja: «Vai es ko palaidu garām?»
«Neko daudz. Tie joki bija veci_ jau pirms tavas dzimšanas. Tie bija veci jau pirms Nīla Armstronga dzimšanas.»
«Man patīk veci joki, Ričard. Vismaz var zināt, kad jāsmejas.»
«Tad tu esi īstajā vietā.»
Man arī patīk veci joki, man patīk visas vecās lietas — veci draugi, vecas grāmatas, veca dzeja, vecas lugas. Mēs
savu vakaru bijām iesākuši ar klasisku izrādi — «Sapnis vasaras nakti» Halifaksas baleta teātra priekšnesumā ar Luannu Paulini Titānijas lomā. Viegls balets, enerģiski aktieri un maģiskās hologrammas bija radījušas tādu pasakas atmosfēru, kas noteikti būtu patikusi Viljamam Šekspīram. Jaunajā nav nekā laba.
Drīz vien mūzika apslāpēja vakara vadītāja novecojušo humoru; uz deju laukuma graciozi, viegli kustējās dejotājas. Viesmīlis atnesa pasūtīto ragū un kopā ar to — vīnu. Kad bijām paēduši, Gvena aicināja mani dejot. Man ir problēmas ar kāju, bet es varu tikt galā ar klasiskajām lēnajām dejām — valsi, tango un citām. Gvena ir maiga, enerģiska, smaržīga sieviete, un dejot ar viņu ir patiesa bauda.
Galu galā vakars beidzās laimīgi. Svešinieks, kuram bija tik slikta gaume, ka viņš ļāva sevi nogalināt pie mana galdiņa, vēl joprojām nebija aizmirsts. Tā kā šķita, ka Gvena neko nezina par nepatīkamo gadījumu, es to biju noglabājis atmiņā, lai padomātu par to vēlāk. Kuru katru brīdi es biju gatavs tam pieskārienam uz pleca… bet pašlaik es priecājos par garšīgo ēdienu, labo vīnu un jauko sabiedrību. Dzīve ir traģēdiju pārpilna; ja ļauj tām pārņemt sevi, vairs nav iespējams baudīt dzīves nevainīgos priekus.
Gvena zina, ka mana kāja neizturētu pārāk ilgu dejošanu; pirmajā mūzikas pauzē viņa aizveda mani atpakaļ pie galdiņa. Es pamāju Morisam, lai viņš atnes rēķinu. Viņš to izvilka no tukša gaisa; es ievadīju kredītkartes numuru, pierēķināju parasto dzeramnaudu plus vēl pusi un salīdzināju pirksta nospiedumu.
Moriss pateicās. «Pēdējo glāzīti, ser? Kādu brendiju? Varbūt lēdija vēlētos liķieri? Sveicieni no «Varavīksnes gala».» Restorāna īpašnieks, vecs ēģiptietis, bija pārpilnības atbalstītājs, vismaz attiecībā uz saviem pastāvīgajiem apmeklētājiem; nezinu, kā tika apkalpoti tūristi no citurienes.
«Gvena?» es jautāju, gaidīdams, ka viņa atteiksies, jo viņa nekad nedzer vairāk kā vienu glāzi vīna ēdienreizē. Vienu.
«Cointreau būtu ļoti jauki. Es gribētu palikt kādu brīdi un paklausīties mūziku.»
«Cointreau lēdijai,» Moriss pierakstīja. «Doktor?»
«Marijas Asaras un glāzi ūdens, lūdzu, Moris.»
Kad Moriss aizgāja, Gvena klusi teica: «Man bija vajadzīgs laiks, lai ar tevi parunātos, Ričard. Vai tu šonakt gribi palikt manās mājās? Nesaki tikai, ka vari aizmigt
viens.»
«Man nemaz tik ļoti nepatīk gulēt vienam.» Es prātā pārcilāju visas iespējamās varbūtības. Viņa bija pasūtījusi dzērienu, kuru nevēlējās, lai izteiktu man piedāvājumu, kas šeit neiederējās. Gvena ir tieša; es sapratu, ka viņa man būtu teikusi, ja būtu vēlējusies ar mani pārgulēt — viņa tad nebūtu spēlējusi «tuvāk— tālāk» spēli.
Viņa bija uzaicinājusi mani uz savu dzīvokli tāpēc, ka domāja — man varētu būt bīstami gulēt savā gultā. Tāpēc…
«Tu to redzēji.»
«No attāluma. Es pagaidīju, kamēr viss nomierinās, un atgriezos pie galdiņa. Ričard, es neesmu īsti pārliecināta par to, kas te notika. Bet, ja tev vajadzīga vieta, kur palikt nemanītam — esi laipni ielūgts!»
«Paldies, mana dārgā!» Draugs, kas piedāvā palīdzību un neuzdodot liekus jautājumus, ir nepārvērtējams dārgums. «Vai es to pieņemu vai ne, esmu tavs parādnieks. Jāā, Gvena, es pats īsti nezinu, kas notika. Pilnīgs svešinieks, kurš tiek nogalināts, kamēr mēģina kaut ko pateikt — klišeja, banāla klišeja. Ja es mūsdienās uzrakstītu tādu stāstu, amatbrāļu ģilde mani no tās izslēgtu.» Es uzsmaidīju viņai. «Klasiskajā variantā tu pati izrādītos slepkava… Sis fakts atklātos pamazām, kamēr tu izliktos, ka palīdzi izmeklēšanā. Izsmalcinātais lasītājs jau no pirmās nodaļas zinātu, ka tu to izdarīji, bet es kā detektīvs nekad neuzminētu to, kas bija acīmredzams kā deguns tavā sejā. Laboju: manā sejā.»
«0, mans deguns ir pietiekami neievērojams, vīrieši parasti atceras manu muti. Ričard, es negribu tev palīdzēt novelt kaut ko uz maniem pleciem. Es vienkārši piedāvāju patvērumu. Vai viņš patiešām tika nogalināts? Es nebiju īsti pārliecināta.»
«Hm?» No pārāk straujas atbildes mani izglaba Moriss, kurš atnesa dzērienus. Kad viņš aizgāja, es atbildēju: «Nebiju iedomājies nevienu citu iespēju. Gvena, viņš nebija ievainots. Vai nu viņš nomira acumirklī, vai arī tā bija
izrāde. Vai tā varēja būt izrāde? Protams. Tās sarīkošanai nav vajadzīgs īpašs sagatavošanās laiks vai rekvizīti.» Es visu pārdomāju. Kāpēc restorāna darbinieki bija tik veikli un precīzi, līķi aizvācot? Kāpēc es nebiju jutis to uzsitienu uz pleca? «Gvena, es atteikšos no tava piedāvājuma. Ja viņiem esmu vajadzīgs, viņi mani atradīs. Bet es gribētu par to parunāties vairāk, nekā šeit iespējams, kaut arī mēs runājam klusinātās balsīs.»
«Labi.» Viņa piecēlās. «Tas nebūs ilgi, dārgais.» Viņa devās uz tualetes pusi.
Es piecēlos, Moriss pasniedza man spieķi, un es sekoju Gvenai, balstīdamies uz tā. Man patiesībā nemaz nevajag spieķi — es pat varu dejot, kā jūs zināt —, bet atbalsts tomēr pasargā neveselo kāju.
Iznācis no vīriešu tualetes, es apsēdos foajē un gaidīju.
Un gaidīju.
Gaidījis daudz ilgāk par saprāta robežās pieņemamu brīdi, es izsaucu viesnicas pārvaldnieku. «Tonij, vai tu, lūdzu, varētu aizsūtīt kadu sieviešu kārtas darbinieci uz sieviešu tualetes telpām un palūgt sameklēt misis Novaku? Es domāju, ka viņai varbūt kļuva slikti vai atgadījās kādas nepatikšanas.»
«Jūsu viešņa, doktor Eims?»
«Jā.»
«Bet viņa aizgāja pirms divdesmit minūtēm. Es pats viņu pavadīju.»
«Ak tā? Es laikam pārpratu. Paldies, un ar labvakaru.»
Izgājis no «Varavīksnes gala», mirkli stāvēju publiskajā ejā ārpusē, trīsdesmitajā lokā, pusgravitācijas līmenī, pulksteņa rādītāja virzienā no divsimt septiņdesmitā rādiusa Petikoutleinā, kas bija trokšņains rajons pat vienos naktī. Paskatījos apkārt, vai nav redzami iespējamie sekotāji, un daļēji gatavojos ieraudzīt Gvenu jau sagūstītu.
Nekā tamlīdzīga. Parastā garāmgājēju straume, lielākoties raiba kā dzeņa vēders pēc ģērbšanās un izturēšanās veida, vēl apšaubāmi darboņi, lielībnieki, kabatzagļi un garīdznieki. Zelta Likuma apmetne visā sistēmā ir pazīstama kā vieta, kur viss paredzēts pārdošanai un Petikoutleinai ir tāda reputācija, it īpaši attiecībā uz visu, kas saistīts ar
pārliecīgu greznību. Lai nonāktu mērenākos iestādījumos, jums tikai jāiet pulksteņa rādītāja virzienā deviņdesmit grādu leņķī pa Trednīdlstrītu.
Ne miņas no sekotājiem, ne ziņas no Gvenas.
Viņa bija solījusies mani sagaidīt pie izejas. Vai tiešām? Nē, ne gluži. Viņa teica: «Tas nebūs ilgi, dārgais.» Es biju sapratis, ka viņa mani gaidīs uz ielas pie restorāna durvīm.
Esmu dzirdējis visus vecos teicienus par sievietēm un laiku, La donna e mobile un tā tālāk — neticu nekam. Gvena nebija pēkšņi pārdomājusi. Kāda iemesla — kāda pamatīga iemesla — dēļ viņa bija izgājusi viena un tagad gaida, ka ieradīšos pie viņas mājās.
Tā es vismaz teicu sev.
Ja viņa bija iekāpusi skuterā, viņa jau bija mājās; ja viņa bija gājusi kājām, viņa tur būs drīz — Tonijs bija teicis: «Pirms divdesmit minūtēm.» Pie trīsdesmitā loka un Petikoutleinas krustojuma ir skuteru pietura. Es atradu vienu brīvu un ievadīju vajadzīgās koordinātas — uz simtu piekto loku, rādiuss 1-35, sešas desmitdaļas gravitācijas, kas mani pievestu pie Gvenas dzīvokļa, cik vien tuvu to ar sabiedrisko skuteru var.
Gvena dzīvo Gretnagrīnā, uzreiz pie Apija ceļa, kur tas krustojas ar Dzelteno ķieģeļu ceļu — kas nenozīmē neko tam, kurš nekad nav bijis Zelta Likuma apmetnē. Kāds sabiedrisko attiecību «eksperts» bija izlēmis, ka iedzīvotāji jutīsies daudz mājīgāk, ja apkārt būs no Dubļu pikas pazīstami vietu nosaukumi. Tur ir pat (nevajag atraugāties) «Māja pie Fui stūra». Es ievadīju koordinātas galvenajā cilindrā — 105, 135, 0.6.
Ārpusē netālu no desmitā loka skutera smadzenes pieņēma šīs koordinātas un gaidīja; es ievadīju savu kredīta kodu un ieņēmu vietu, atspiedies pret paātrinājuma amortizatoriem.
Tām idiotiskajām smadzenēm bija vajadzīgs nepiedodami ilgs laiks, lai izlemtu, ka mans kredīts bija pietiekams — tad tās izveidoja ap mani tīmekli, piestiprināja to, aizvēra kapsulu — un uffl bing! bam! mēs bijām ceļā… tad straujš brauciens trīs kilometrus no trīsdesmitā loka uz simtu piekto loku, tad bam! bing! uff! Es biju Gretnagrīnā. Skutera lūka atvērās.
Man šāda apkalpošana liekas samaksātās cenas vērta. Bet Menedžeris pēdējos divus gadus bija mūs brīdinājis, ka sistēma neatmaksājas; vai nu nāksies to biežāk izmantot, vai maksāt vairāk par vienu braucienu; vai ari aparatūra tiks izņemta un tās vietu izīrēs. Es ceru, ka viņi atradīs risinājumu; dažiem cilvēkiem šie pakalpojumi ir vajadzīgi. (Jā, es zinu; Lafera teorija šādai problēmai vienmēr piedāvās divu līmeņu risinājumu, zemu un augstu — izņemot gadījumus, kad teorija pierāda to, ka abi risinājumi ir vienādi… un abi iluzori. Tas varētu būt šis gadījums. Varētu būt, ka skuteru sistēma ir apmetnei pārāk dārga Izplatījuma pašreizējās inženierijas attīstības posmā.)
Ceļš līdz Gvenas dzīvoklim bija viegls: pa kāpnēm uz leju līdz septiņu desmitdaļu gravitācijai, piecdesmit metrus «uz priekšu» līdz viņas durvīm, — un tad es zvanīju.
Atskanēja atbilde: «Šis ir Gvenas Novakas balss ieraksts. Esmu aizgājusi pie miera, un, cerams, saldi guļu. Ja jūsu apmeklējums patiešām ir neatliekams, iemaksājiet simt kronas ar sava kredīta kodu. Ja piekritīšu, ka mani modinājāt pamatoti, jūs saņemsiet naudu atpakaļ. Ja nepiekritīšu
— smiekli — iztērēšu to džinam un kaut kā izvairīšos no jums. Ja apciemojums nav neatliekams, lūdzu, ierunājiet ziņu pēc mana kliedziena.»
Tam sekoja spiedziens, kurš strauji aprāvās, it kā būtu nožņaugta kāda nelaimīga meiča.
Vai mans apmeklējums bija neatliekams? Vai tas bija simt kronu vērts? Nolēmu, ka tas ir atliekams, un atstāju ziņu:
«Dārgā Gvena, te runā tavs patiesi uzticamais pielūdzējs Ričards. Mēs kaut kā pazaudējām viens otru. Bet no rīta visu varam noskaidrot. Vai tu man piezvanīsi, kad pamodīsies? Mīlu, skūpstu, Ričards Lauvassirds.»
Es centos apslāpēt pamatoto aizkaitinājumu balsī. Jutu, ka mani izmantoja, bet nojautu arī, ka Gvena nebūtu ar nodomu pret mani tā izturējusies, tam jābūt vienkārši pārpratumam, kaut arī nezināju, kā to saprast.
Tad es devos mājās — uff! bing! bam!… bam! bing! uff!
Man ir luksusa dzīvoklis, kurā guļamistaba ir atdalīta no dzīvojamās istabas. Es iegāju, pārbaudīju, vai terminālā nav atstāta kāda ziņa, — nebija —, pārslēdzu uz nakts režīmu
gan terminālu, gan ārdurvis, noliku spieķi un iegāju guļamistabā.
Gvena bija aizmigusi manā gultā.
Viņa izskatījās maiga un mierpilna. Es klusi izgāju ārā, bez skaņas noģērbos un iegāju dušā, aizvēris aiz sevis skaņu necaurlaidīgās durvis. Centos atsvaidzināties pēc iespējas klusāk, jo «skaņas necaurlaidība» ir vairāk vēlamais nekā esošais. Kad biju tik svaigs un nesmaržojošs, cik vien vīriešu kārtas nespalvains pērtiķis var būt, iztiekot bez ķirurģiskas iejaukšanās, es klusi atgriezos savā guļamistabā un uzmanīgi apgūlos gultā. Gvena sakustējās, taču nepamodās.
Pamodies nakts vidū, es izslēdzu modinātājpulksteņa zvanu. Bet pamodos tāpat parastajā laikā, jo mans urīnpūslis nav izslēdzams. Es piecēlos, parūpējos par to, nomazgājos, nolēmu, ka gribu dzīvot, un uzvilku aizsargtērpu. Bez skaņas iegājis dzīvojamā istabā, atvēru pieliekamo un novērtēju iespējas. īpašam viesim pienācās īpašas brokastis.
Durvis es atstāju vaļā, lai varētu ik pa brīdim paskatīties uz Gvenu. Man liekas, viņu pamodināja kafijas aromāts.
Kad pamanīju, ka viņa bija atvērusi acis, uzsaucu: «Labrīt, skaistule. Celies un iztīri zobus, brokastis ir gatavas.»
«Zobus es iztīrīju jau pirms stundas, nāc atpakaļ gultā.»
«N'imfomāne. Apelsīnu vai ķiršu sulu, vai abas?»
«Mmjā… abas. Bet nenovērsies no tēmas. Nāc šurp un sagaidi savu likteni kā vīrs.»
«Vispirms paēd.»
«Gļēvulis. Ričards ir mīkstais, Ričards ir mīkstais!»
«Pilnīgs gļēvulis! Cik daudz vafeļu tu vari apēst?»
«Šīs apņemšanās! Vai tu tās atsaldēsi?»
«Šīs nav saldētas. Tikai pirms pāris mirkļiem tās bja dzīvas un kustējās, es tās pašrocīgi nogalināju. Ķeries klāt, vai arī es apēdīšu visas.»
«Ak, kauns un negods, atteikties no vafelēm. Nekas cits neatliek, kā iestāties klosterī. Divas.»
«Trīs. Tu gribēji teikt — sieviešu klosterī.»
«Es zinu, ko gribēju teikt.» Viņa piecēlās, devās nomazgāties un ātri atgriezās ar vienu no maniem rītasvārkiem mugurā. Šur tur vīdēja patīkamas Gvenas ķermeņa daļas.
Es pasniedzu viņai glāzi sulas; viņa iedzēra divus malkus, pirms ko teica. «Ļoti garšīga. Ričard vai tad, kad mēs apprecēsimies, tu man katru ritu gatavosi brokastis?»
«Šajā nopratināšanā tu izvirzi tādas hipotēzes, kuras es nevēlos pieņemt kā pašsaprotamas…»
«Pēc tam, kad tev uzticējos un atdevu visu!»
«… bet bez noteikumu uzstādīšanas es varu atzīt, ka tik pat viegli varu pagatavot brokastis kā vienam, tā diviem. Kāpēc tu domā, ka gatavojos tevi apprecēt? Kādus pamudinājumus tu piedāvā? Vai esi gatava vafelei?»
«Redzi, mister, ne jau visi vīrieši tik noraidoši izturas pret precībām ar vecmāmiņu. Man ir bijuši priekšlikumi. Jā, esmu gatava apēst vafeli.»
«Lūdzu.» Es paskatījos uz viņu. «Kāda tur vecmāmiņa, pie manas neesošās pēdas. Ja arī tavs pirmais bērns būtu piedzimis nesen, tad šī atvase būtu dzemdējusi tikpat ātri.»
«Nekā tamlīdzīga. Ričard, es mēģinu skaidri pateikt divas lietas. Nē, trīs. Pirmkārt, es runāju nopietni, kad teicu, ka vēlos apprecēties ar tevi, ja vien tu piekritīsi… ja nē, tad es tevi turēšu kā mājdzīvnieku un gatavošu tev brokastis. Otrkārt, es patiešām esmu vecmāmiņā. Treškārt — ja tu par spīti manam lielajam gadu skaitam vēlēsies bērnus no manis, modernās mikrobioloģijas brīnumi ir saglabājuši manu auglību tāpat, kā pasargājuši no grumbiņām. Ja tu vēlies mani nogurdināt, tad tas nav nekāds grūtais uzdevums.»
«Es varētu sevi piespiest to darīt. Tajā ir kļavu sīrups, šajā — zileņu. Vai es tā izdarīju vakar vakarā?»
«Kļūda vismaz par nedēļu… bet ko tu teiktu, ja es iesauktos — trāpīts?»
«Beidz jokot un un pabeidz savu vafeli, nākama jau ir gatava.»
«Tu esi sadistisks monstrs. Un pie tam vēl deformēts.»
«Neesmu deformēts,» es protestēju. «Pēda tika amputēta; es tāds nepiedzimu. Mana imūnsistēma nepieņem transplantētu kāju, tāpēc es dzīvoju zemajā gravitācijā.»
Gvena pēkšņi kļuva nopietna. «Mans mīļais! Es taču nerunāju par tavu kāju. Ak Dievs! Tavai kājai nav nozīmes… izņemot to, ka es būšu uzmanīgāka, lai nenodarītu tai pāri.»
«Piedod. Atgriezīsimies pie sarunas. Kas tad manī ir deformēts?»
Atkal viņa bija pierasti jautra. «Tev jau nu būtu jāzina! Tu mani esi samocījis tā, ka vairs nederēšu normālam vīrietim. Un tagad tu negribi mani apprecēt. Iesim atpakaļ gultā.»
«Vispirms pabeigsim brokastis — vai tev nemaz nav manis žēl? Es neteicu, ka neprecēšu tevi… un es tevi nesamocīju.»
«Ak, kādi salti meli! Pasniedz, lūdzu, sviestu. Tu patiešām esi deformēts. Cik liels ir tas izaugums ar kaulu? Divdesmit pieci centimetri? Vairāk? Un kāds apkārtmērs? Ja to pirms tam būtu redzējusi, nekad neriskētu.»
«Ko niekus! Nav pat divdesmit centimetru. Es neko tādu neizdarīju, tas ir tikai vidēja izmēra. Tev būtu jāredz mans krusttēvs Džoks. Vēl kafiju?»
«Jā, paldies. Tu patiešām mani samocīji! Un… vai tavs krusttēvs Džoks ir lielāks par tevi? Lokālā nozīmē.»
«Daudz lielāks.»
«Un kur viņš dzīvo?»
«Pabeidz ēst savu vafeli. Vai tu patiešām vēl vēlies mani iedabūt atpakaļ gultā? Vai labāk gribētu aizsūtit ziņu manam krusttēvam Džokam?»
«Kāpēc es nevarētu gribēt gan vienu, gan otru? Jā, vēl mazliet šķiņķa, paldies. Ričard, tu esi labs pavārs. Es negribu precēties ar krusttēvu Džoku; esmu vienkārši ziņkārīga.»
«Nelūdz viņam to parādīt, kamēr tas nav nopietns darījums… viņam vienmēr viss ir darījums. Džoks pavedināja savas skautu grupas vadītāja sievu, kad viņam bija divpadsmit gadu. Aizbēga kopā ar viņu. Tas izraisīja ievērojamu interesi Dienvidaiovā, jo šī sieviete negribēja viņu pamest. Tas bija vairāk kā pirms simt gadiem, kad tādām lietām vēl pievērsa uzmanību, vismaz Aiovā.»
«Ričard, vai tu gribi teikt, ka krusttēvam Džokam ir vairāk kā simts gadu, un viņš joprojām ir aktīvs un vīrišķīgs?»
«Simtu sešpadsmit, un viņš vēl joprojām neliek mierā savu draugu sievas, meitas, mātes un mājlopus. Un viņam ir trīs sievas, kas atļauts Aiovas vecāko pilsoņu likumā, viena no viņām — mana krustmāte Sisija — vēl mācās koledžā.»
«Ričard, man reizēm šķiet, ka tu ne vienmēr esi īsti patiess. Neliela nosliece pārspīlēt.»
«Sieviete! Tā nerunā ar nākamo vīru. Tev aiz muguras ir termināls. Uzspied Grinelu, Aiovā; krusttēvs Džoks dzīvo turpat netālu. Vai mēs viņam piezvanīsim? Parunā ar viņu īpaši mīļi, un viņš tev varbūt parādīs savu prieku un lepnumu. Nu, mīļā?»
«Tu tikai mēģini atrunāt mani no likšanās atpakaļ gultā.»
«Vēl vienu vafeli?»
«Beidz mani uzpirkt. Nu, varbūt pusiti. Uz pusēm kopā ar tevi?»
«Nē. Katram vienu.»
«Sveiks, Cēzar! Tu esi tas sliktais piemērs, kas man vienmēr bijis vajadzīgs. Līdzko mēs apprecēsimies, es kļūšu resna.»
«Man prieks, ka tu tā saki. Es vienmēr esmu vilcinājies to teikt, bet tu esi mazliet par kalsnu. Asi kauli. Zilumi. Nedaudz mīkstuma nebūtu par ļaunu.»
Es izlaidīšu to, ko Gvena man atbildēja. Tas bija krāšņi, pat liriski, bet (pēc manām domām) nesievišķīgi. Tā nebija viņas patiesā seja, tāpēc mēs to nepieminēsim.
Es atbildēju: «Tas patiešām nav svarīgi. Es apbrīnoju tavu inteliģenci. Un tavu eņģelisko garu. Tavu skaisto dvēseli. Nerunāsim par fizisko.»
Atkal jūtu, ka nepieciešama cenzūra.
«Labi,» es piekritu. «Ja tas ir tas, ko tu vēlies. Ej atpakaļ gultā un sāc domāt fiziskas domas. Es izslēgšu vafeļu pannu.»
Kaut kad vēlāk es jautāju: «Vai tu gribi laulāties baznīcā?»
«Vai man būs jāvelk balta kleita? Ričard, vai tu esi draudzes loceklis?»
«Nē.»
«Es arī ne. Es domāju, ka mēs abi neiederamies baznīcā.»
«Piekrītu. Bet kā tad tu domā apprecēties? Cik es zinu, Zelta Likumā nav citas iespējas. Menedžera noteikumos par to nekā nav. Šeit laulību institūcija legāli neeksistē.»
«Bet, Ričard, daudzi cilvēki taču precas.»
«Bet kā, mīļā? Es saprotu, ka viņi to dara, bet, ja tas nenotiek baznīcā, es nezinu, kā viņi to panāk. Man nekad nav bijusi iespēja to uzzināt. Vai viņi dodas uz Lunasitiju? Vai lejā uz Dubļu piku? Kā?»
«Kā vien vēlas. Noirē zāli un uzaicina kādu īpaši Svarigu Personu sasiet mezglu viesu pūļa priekšā, ar mūziku un lielu pieņemšanu pēc tam…, vai izdara to mājās tikai dažu draugu klātbūtnē. Vai kaut kā līdzīgi. Tā ir tava izvēle, Ričard.»
«Ahā, ne jau mana. Tavējā. Es vienkārši piekritu piedalīties. Kas attiecas uz mani — es uzskatu, ka sieviete ir vislabākajā formā, ja viņa ir mazliet saspringta, neesot pārliecināta par savu statusu. Tad viņa tur acis un ausis vaļā. Vai tu piekrīti? Ei! Beidz!»
«Tad beidz mani kaitināt. Ja vien tu negribi dziedāt soprānu pats savās kāzās.»
«Izdari tā vēlreiz, un nebūs nekādu kāzu. Dārgā, kādas kāzas tad tu gribi?»
«Ričard, man nav vajadzīga kāzu ceremonija, man nav vajadzīgi liecinieki. Es tikai gribu apsolīt tev visu, ko sieva var apsolīt.»
«Vai tu esi droša, Gvena? Vai tu nepārsteidzies?» Solījumiem, ko sieviete dod gultā, nevajadzētu pārāk pieķerties.
«Es neesmu pārsteidzīga. Es nolēmu ar tevi apprecēties jau vairāk nekā pirms gada.»
«Tiešām? Nu, tad es… Ei! Mēs iepazināmies pirms nepilna gada. Pirmās Dienas ballē. Divdesmitajā jūlijā. Es atceros.»
«Tiesa.»
«Nu?»
«Ko «nu», dārgais? Es nolēmu apprecēties ar tevi, vēl pirms mēs satikāmies. Vai tev ir problēmas ar to? Man nav. Man nebija.»
«Mmjā. Man tev jāizstāsta dažas lietas. Manā pagatnē ir epizodes, par kurām nemēdzu runāt. Ne gluži apkaunojošas, bet kaut kā tumšas. Un Eimss nav mans īstais vārds.»
«Ričard, es būšu lepna, ja mani uzrunās kā misis Eimsu. Vai kā… misis Kempbelu… Kolins.»
Es neteicu neko — tad pajautāju: «Ko vēl tu zini?»
Viņa cieši un nopietni paskatījās man acīs. «Visu, kas man jāzina. Pulkvedis Kolins Kempbels, savu padoto vidū pazīstams kā «slepkava» Kempbels. Persivāla Lovela akadēmijas studentiem — eņģelis-glābējs. Ričard, vai, Kolins, mana vecākā meita bija šo studentu vidū.»
«Es būšu mūžīgi nolādēts.»
«Es šaubos par to.»
«Un tāpēc tu nolēmi apprecēties ar mani?»
«Ne, mīļais. Iemesls radās pirms gada. Bet šoreiz man bija vairāki mēneši, kuru laikā zem grāmatu varoņa čaulas varēju atklāt īstu cilvēku. Un… es vakar varbūt pārāk strauji ievilku tevi gultā, bet neviens no mums neprecētos tikai šī iemesla pēc. Vai tu gribi uzzināt kaut ko par manu tumšo pagātni? Es pastāstīšu.»
«Nē.» Es paskatījos uz viņu un satvēru abas viņas rokas. «Gvendolina, es gribu, lai tu kļūsti mana sieva. Vai tu gribi mani par savu vīru?»
«Jā.»
«Es, Kolins-Ričards, ņemu tevi, Gvendolina, par sievu, un solos tevi sargāt, mīlēt un cienīt tik ilgi, kamēr dzīvošu.»
«Es, Sedija Gvendolina, ņemu tevi, Kolins-Ričard, par vīru, un solos rūpēties par tevi, mīlēt un cienīt visu turpmāko dzivi.»
«Es domāju, ar to arī pietiek.»
«Jā. Bet noskūpsti mani.»
Es to izdarīju. «Kad parādījās vārds Sedija?»
«Sedija Lipšica, ar tādu vārdu es piedzimu. Man tas nepatika, un tāpēc es to nomainīju. Ričard, vienīgais, kas palicis, lai viss būtu oficiāli — publicēt ziņu. Ar to viss beigtos. Un es gribu, lai viss beidzas, kamēr tu vēl esi tāds apreibis.»
«Labi. Publicēt to tagad?»
«Vai es drīkstu izmantot tavu terminālu?»
«Mūsu terminālu. Tev nav jālūdz atļauja.»
«Mūsu terminālu. Paldies, dārgais.» Viņa piecēlās, piegāja pie termināla, piezvanīja uz Golden Rule Herald un runāja ar sabiedriskās dzīves nodaļas redaktoru. «Lūdzu, pierakstiet. Dr. Ričards Eimss un misis Gvendolina Novaka paziņo par savām laulībām. Dāvanas un ziedi netiek gaidīti. Lūdzu apliecināt.» Viņa izslēdza terminālu. Vēlāk viņi piezvanīja, es atsaucos un apliecināju informācijas patiesumu.
Viņa nopūtās. «Ričard, es tevi steidzināju. Bet man tas bija jādara. Tagad neviens man vairs nevar pieprasīt, lai liecinu pret tevi jebkurā jurisdikcijā. Es gribu tev palīdzēt, cik vien manos spēkos. Kāpēc tu vinu nogalināji, dārgais? Un kā?»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ