Xnodaļa
«Aitai ir bezjēdzīgi pieņemt lēmumus par labu veģetārismam, ja vilki paliek pie cita viedokļa.»
Viljams Ralfs Indžs, teoloģijas doktors (1860—1954)
«Ik mirkli kāds piedzimst.»
P. T. Dārnums (1810—1891)
Es piebildu: «Tā bija skaista nosēšanās, Gvena. PanAm nekad nevienu kuģi nenosēdina vēl maigāk.»
Gvena pavēra kimono un paskatījās ārā pa iluminatoru. «Nekā laba jau nebija. Man vienkārši pietrūka degvielas.»
«Pieticība nevietā. Man vislabāk patika pēdējais nelielais pagrieziens, kas noslidināja mūsu kuģi zemē. Ļoti ērti, jo mums šeit nav nosēšanās laukuma kāpņu.»
«Ričard, kāpēc tas tā notika?»
«Grūti pateikt. Varbūt tam bija sakars ar žiroskopu… kas varēja salūzt. Man nav nekādu ziņu, tāpēc arī nav viedokļa. Dārgā, šajā pozā tu izskaties apburoša. Tristremam Šendijam bija taisnība, kad viņš teica, — sieviete izskatās vislabāk ar svārkiem pār galvu.»
«Es neticu, ka Tristrems Šendijs jebkad to būtu teicis.»
«Tad viņam to vajadzētu teikt. Tev ir brīnišķīgas kājas, dārgā.»
«Paldies. Es domāju gan. Vai tu tagad nebūtu tik laipns un neizvilktu mani ārā no šīs miskastes? Mans kimono ir aizķēries aiz drošības jostas un es nevaru to atsprādzēt.»
«Vai tev būtu iebildumi, ja es vispirms nofotografētu tevi?»
Dažreiz Gvena lieto pilnīgi nesievišķīgus izteicienus, un tad vislabākā izeja ir mainīt sarunas tēmu. Es atsprādzēju savu drošības jostu un nokritu uz griestiem, piecēlos un atbrīvoju Gvenu. Viņas drošības josta nebija īpaši liela
problēma, tikai viņa nevarēja atsprādzēties, jo to neredzēja. Es redzēju un atbrīvoju Gvenu tā, ka viņai nenācās krist.
Nostādījis Gvenu uz kājām, par atlīdzību noskūpstīju viņu. Es jutos vairāk kā laimīgs — vēl pirms pāris minūtēm nebūtu derējis pat uz naudu, ka nosēdīšos dzīvs.
Gvena sniedza atlīdzību vairāk kā pilnā apmērā. «Mums jāatbrīvo Bils.»
«Kāpēc viņš nevar…»
«Viņa rokas ir aizņemtas, Ričard.»
Kad es atlaidu vaļā līgavu un paskatījos, sapratu, ko viņa domāja.
Bils karājās pie sava sēdekļa ar galvu uz leju ar ciešanu pilnu izteiksmi sejā. Viņš turēja manu — mūsu bonsai koku cieši piespiestu pie vēdera, un kļava nebija cietusi. Bils svinīgi paskatījās uz Gvenu. «Es to nepalaidu vaļā,» viņš teica.
Es klusībā piedevu viņam nejaucību nolaišanās laikā. Katrs, kurš var veikt savu pienākumu (kaut arī vienkāršu) akūta nelabuma lēkmes laikā, nevar būt pārāk ļauns. (Bet viņam viss jāsatīra; piedošana nenozīmē, ka es gribētu visu pēc viņa savākt. Nedz arī Gvena. Ja viņa tomēr pieteiktos to darīt, es grasījos būt macho, vīrišķīgi gādīgs un nesaprotošs.)
Gvena paņēma kļavu un nolika to uz kompjūtera aizmugures. Bils atsprādzēja savu drošības jostu, kamēr es pieturēju viņu pie ceļiem, palīdzēju nolaisties lejā un viņš iztaisnoja muguru. «Gvena, atdod Bilam koku, lai viņš turpina par to rūpēties. Tas traucē… jo man jātiek pie kompjūtera un vadības pults.» Vai man vajadzēja skaļi teikt to, kas mani uztrauca? Nē, Bilam atkal varētu kļūt slikti… un Gvena pati droši vien bija to iedomājusies.
Es apgūlos uz muguras un palīdu zem kompjūtera un vadības pults, tad ieslēdzu kompjūteru.
Pazīstama, nekaunīga balss teica: «… septiņpadsmit, vai jus klausāties? Volvo BJ 17, atsaucieties! Te Mēness Honkongas Virsmas kontrole izsauc Volvo BJ 17…»
«Šeit BJ 17, runā Kapteinis Pusnakts. Es jūs dzirdu, Honkonga.»
«Kāda velna pēc jūs nepalikāt trīspadsmitajā kanālā? Jūs palaidāt garām savu punktu. Atteikums. Es tagad nevaru jūs nosēdināt.»
«Neviens nevar, Kapteini Hemoroīd, es jau esmu lejā. Piespiedu nolaišanās. Kompjūtera disfunkcija. Žiroskopa disfunkcija. Radio disfunkcija. Dzinēju disfunkcija. Slikta redzamība. Nosēžoties mēs apgriezāmies otrādi. Degviela ir beigusies, un no pašreizējā stāvokļa nav iespējams pacelties. Un tagad nedarbojas arī gaisa sūknis.»
Otrā galā bija diezgan gara klusuma pauze. «Tovarišč, vai jūs esat samierinājies ar likteni?»
«Es biju pārāk sasodīti aizņemts!»
«Hmm. Saprotu. Kā jūs saglabājat spiedienu kabīnē?»
«Idiotiskā lampiņa spid zaļa, tai nav nekādas skalas.»
«Kur jūs atrodaties?»
«Es nezinu. Viss sagāja dēlī divdesmit vienos četrdesmit septiņās, tieši pirms grasījos nodot kontroli jums. Kopš tā laika esmu pūlējies glābt savu ādu un nosēsties. Kaut arī nezinu, kur atrodamies, mums vajadzētu būt kaut kur Zelta Likuma orbītas astē; dzinēju darbība bija rūpīgi orientēta. Mēs paslīdējām garām, man likās, tas bija Aristotelis, ēe…»
«Divdesmit vienos piecdesmit astoņās,» Gvena pateica priekšā.
«Divdesmit vienos piecdesmit astoņās; mans otrais pilots to reģistrēja. Mēs nosēdāmies uz dienvidiem no turienes. Miera jūrā?»
«Pagaidiet mirklīti. Vai jus palikāt pie gaismas robežas?»
«Jā, mēs joprojām esam. Saule ir pie paša horizonta.»
«Tad jūs nevarat būt tik tālu uz austrumiem. Nolaišanās laiks?»
Man nebija ne mazākās nojausmas. Gvena čukstēja: «Divdesmit divi nulle trīs minūtes, četrdesmit viena sekunde.»
Es atkārtoju: «Divdesmit divi nulle trīs, četrdesmit viena.»
«Hmm. Tūlīt pārbaudīšu. Tādā gadījumā jūs varētu būt uz dienvidiem no Eudoxus, Skaidrības jūras ziemeļu daļā. Vai uz rietumiem no jums ir kalni?»
«Visai augsti.»
«Kaukāza grēda. Jums ir paveicies, jūs varbūt vēl izdzīvosiet līdz pakāršanai. Visai tuvu jūsu atrašanās vietai ir divas apdzīvotas apmetnes, kādam noteikti interesēs jūs izglābt… par jūsu ādu plus desmit procenti.»
«Es samaksāšu.»
«Protams! Ja jūs kāds izglābs, neaizmirstiet palūgt rēķinu ari no mums, varbūt mēs jums būsim vajadzīgi vēl kādu reizi. Labi, es paziņošu par jums. Pagaidiet. Vai tik tās nav kārtējās jūsu Kapteiņa Pusnakts muļķības? Ja tā, es izgriezīšu un izcepšu jūsu aknas.»
«Kapteini Hemoroid, es par to atvainojos, patiešām no sirds. Es vienkārši jokoju ar savu otro pilotu un domāju, ka mans mikrofons ir izslēgts. Tā tam vajadzēja būt, es to pārbaudīju. Tā bija viena no manām nebeidzamajām problēmām šaja lielajā miskastē.»
«Manevrēšanas laikā jums nevajadzētu jokot.»
«Es zinu. Bet — ko nu, pie velna. Otrais pilots ir mana līgava, šodien ir mūsu kāzu diena — tikko apprecējāmies. Visu dienu es smējos un jokoju — tāda diena.»
«Ja tā ir tiesa, tad viss kārtībā. Un daudz laimes. Bet es vēlāk gribēšu pierādījumus. Un mans vārds ir Mersijs, nevis Hemoroīds. Kapteinis Mersijs Čoi-Mu. Es noraidīšu informāciju tālāk, un mēs mēģināsim atrast jūs no orbītas. Pa to laiku jums vajadzētu pāriet uz vienpadsmito kanālu
— nelaimes gadījumiem — un sākt raidīt SOS. Un man te ir satiksme, tā ka…»
Gvena pieliecās pie manis. «Kapteini Mersij?»
«Ā? Jā?»
«Es patiešam esmu viņa līgava, un mēs patiešam šodien apprecējāmies, un, ja viņš nebūtu lielisks pilots, šobrīd es nebūtu dzīva. Viss sagāja grīstē, tieši kā mans vīrs teica. Brauciens bija kā mucā pāri Niagaras ūdenskritumam.»
«Nekad neesmu redzējis Niagaras ūdenskritumu, bet es saprotu. Mani vislabākie novēlējumi, misis Pusnakts. Lai jums gara un laimīga dzīve kopā, un daudz bērnu!»
«Paldies, ser! Ja kāds atradīs mūs, pirms būsim noslāpuši, tad tā arī darīsim!»
* * *
Mēs ar Gvenu pārmaiņus raidījām «SOS, SOS!» vienpadsmitajā kanālā. Kad biju brīvs no šī pienākuma, pētīju vecā, labā Volvo BJ 17 iespējas un ekipējumu. Pēc Brazīlijas Protokola šai debesu mašīnai vajadzēja būt nodrošinātai ar rezerves ūdeni, gaisu un pārtiku, otrās klases pirmās palīdzības komplektu, minimālām sanitārām ierīcēm un četriem avārijas skafandriem (UNSN spec. 10007A).
Bils pavadīja laiku, tīrot iluminatorus un visu pārējo ar cimdu nodalījumā atrastajām papīra salvetēm. Naomi parūka pēc pārciestā izskatījās visai ciešami. Bet Bilam gandrīz pārsprāga urīnpūslis, pirms viņš saņēma drosmi, lai pajautātu man, ko darīt. Tad man nācās viņam pastāstīt, kā lietot balonu… jo debesu mašinas «minimālās sanitārās ierīces» izrādījās neliela rupju priekšmetu kolekcija ar pamfletu, kurā bija aprakstīts, kā tos izmantot, ja rodas nepieciešamība.
Pārējās pirmās nepieciešamības ierīces bija tikpat augstā līmenī.
Pie pilota sēdekļa bija divu litru ūdens tvertne — gandrīz pilna. Nekādas rezerves. Bet nebija vērts uztraukties, jo nebija rezerves gaisa, un mēs paspētu ātrāk nosmakt, nekā nomirt no slāpēm. Gaisa sūknis vēl joprojām nestrādāja, bet bija īpašs kloķis, ar kura palīdzību to varēja darbināt ar rokām — taču nebija kloķa roktura. Pārtika? Labāk nejokosim. Gvenas somiņā bija Hershey šokolādes tāfelīte, viņa to sadalīja trīs daļās. Brīnišķīga šokolāde!
Aiz pasažieru sēdvietām gandrīz visu brīvo vietu aizņēma skafandri un ķiveres — četri komplekti, kā rakstīts uz papīra. Tie bija militārie glābšanas spectērpi, katrs savā oriģinālā, aizzīmogotā kastē. Uz katras kastes bija ražotāja vārds (Michelin riepu rūpnīca) un datums (pirms divdesmit deviņiem gadiem).
Nemaz nerēķinoties ar faktu, ka šajā laikā būs izžuvuši visi plastomēri un elastomēri, kas atrodas gumijas caurulēs, blīvēs utt., un otru faktu, ka kāds blēdīgs idiņš bija atteicies piegādāt gaisa balonus, šie tērpi bija vienkārši smieklīgi — derigi masku ballei.
Tomēr es biju gatavs uzticēt savu dzīvību vienam no šiem klauna kostīmiem uz piecām vai pat desmit minūtēm,
ja alternatīva bija pavērst manu neaizsargāto seju pret vakuumu.
Bet, ja alternatīva būtu, teiksim, satikšanās ar grizli lāci, es rūktu: «Panāc nu šurp, lācīt!»
* * *
Kapteinis Mersijs mūs izsauca, pateica, ka satelīta videokamera norādījusi mūsu atrašanās vietu trīsdesmit piecus grādus un septiņpadsmit minūtes uz ziemeļiem, četrpadsmit grādus septiņas minūtes uz rietumiem. «Esmu devis ziņu Sauso Kaulu un Salauztā Deguna apmetnēm, tās ir vistu* vāk. Labu veiksmi!»
Es centos kompjūterā atrast kādu Mēness telefonu sarakstu. Bet tas vēl joprojām īgņojās, es nespēju to piespiest parādīt pašam savu satura rāditāju. Es izmēģināju testa uzdevumus.
Es uzstāju, ka 2 + 2 = 3,999999999999999999999…
Kad centos panākt, lai kompjūters atzīst, ka 4 = 2 + 2, tas kļuva dusmīgs un paziņoja, ka
4 = 3,14159265358979323846264338327950288419716939937511…
Tad es padevos.
Es atstāju ieslegtu vienpadsmito kanālu un piecēlos no griestiem. Gvena bija pārģērbusies gaišzilā kostīmā ar ugunssarkanu lakatiņu ap kaklu.
Viņa izskatījās apburoši.
Es apjautājos: «Miļā sirds, vai tad visas tavas drēbes nepalika Zelta Likumā?»
«Es iespiedu šo te mazajā koferītī, kad nolēmām atstāt savu bagāžu. Es nevarēju pārstāt justies kā japāniete, kamēr nenotīrīju seju… Cerams, tu ievēroji, ka esmu to izda rijusi.»
«Ne pārāk labi — it īpaši ausis.»
«Kā tad, kā tad! Es izmantoju tikai mitru kabatlakatiņu, lai taupītu dārgo dzeramo ūdeni. Mīļais, es nevarēju iesaiņot safari tērpu vai kaut ko citu priekš tevis. Bet te ir tīri šorti un zeķu pāris.»
«Gvena, tu esi ne tikai derīga, bet ari prasmīga.»
«Derīga!»
«Bet tu tāda esi, dārgā. Tieši tāpēc es apprecējos ar tevi.»
«Au! Kad es tā padomāju, kā tu mani esi apvainojis un cik bieži, tev nāksies par to maksāt… maksāt un maksāt, un maksāt, un maksāt!»
Šo nebeidzamo diskusiju pārtrauca radio: «Volvo BJ 17, vai tas bija jūsu izsaukums? Beidzu.»
«Jā, tieši tā!»
«Šeit Džinkss Hendersons, Laimīgā Gadījuma glābšanas dienests, Sauso Kaulu apmetne. Kas jums vajadzīgs?» Es aprakstīju mūsu situāciju un nosaucu atrašanās vietas garuma un platuma grādus.
Hendersons atbildēja: «Jūs to miskasti dabūjāt no Budget, pareizi? Tas nozīmē, ka jūs viņu nevis nomājāt, bet esat nopirkuši uz izpirkšanas līguma noteikumiem — es pazīstu tos zagļus. Tagad tas jums pieder. Pareizi?»
Es atzinu, ka esmu īpašnieks.
«Vai jūs plānojat to pacelt un nogādāt Honkongā? Ja tā, kas jums vajadzīgs?»
Apmēram trīs sekundēs es izdomāju vairākas garas domas. «Es nedomāju, ka šis kosmosa kuģis jelkad būs izkustināms no šejienes. Tam vajadzīgs nopietns kapitālremonts.»
«Tas nozīmē, ka kuģis jātransportē uz Honkongu. Jā, es to varētu izdarīt. Garš ceļš, liels darbs. Bet pagaidām pasažieru glābšana — divi cilvēki, pareizi?»
«Trīs.»
«Okei, trīs. Vai jūs esat gatavs fiksēt līgumu?»
Iejaucās sievietes balss. «Beidz, Džinks! BJ 17, šeit Megija Snodgrasa, Sarkanā Velna Uguns — policijas un glābšanas dienesta — galvenā operatore un galvenā menedžere, Lauztā Deguna apmetne. Nedariet neko, kamēr neesat saņēmuši manus norādījumus… jo Džinkss grib jūs aplaupīt.»
«Sveika, Megija! Kā iet Džoelam?»
«Kā pa sviestu. Kā klājas Ingridai?»
«Labāk kā jebkad, gaida vēl vienu.»
«Nu, tad jau tev labi! Apsveicu! Kad varētu būt?»
«Ziemsvētkos vai varbūt Jaunajā gadā, vēl tik precīzi nevar zināt.»
«Es centīšos viņu apciemot līdz tam laikam. Vai tu beidzot neatkāpsies un neļausi man godīgi parunāt ar šo džentlmeni? Vai arī tu vēlies, lai es sašauju tavu čaulu un izlaižu ārā visu gaisu? Jā, es tevi redzu, es izbraucu vienlaicīgi ar tevi, tiklīdz Mersijs nosauca atrašanās vietu. Es teicu Džoelam — tā ir mūsu teritorija… bet tas melīgais nelietis Džinkss grib izzagt to no manām rokām — un tu mani nepiekrāpi, puis, tu esi klāt.»
«Un nedomāju nekur iet, Megij, — es esmu gatavs nosviest nelielu nenukleāru atgādinājumu tieši zem tavām kājām, ja neuzvedīsies piedienīgi. Tu zini likumus — virspusē nevienam nekas nepieder… ja vien uz tā kāds nesēž vai neizdara spiedienu.»
«Tās ir tavas iedomas par likumiem, nevis manas. Tās nāk no tiem Lunasitijas advokātu viepļiem… un viņi mani neaizstāv un nekad nav aizstāvējuši. Pārslēgsimies uz ceturto kanālu — ja vien tu nevēlies, lai visa Honkonga dzird, kā tu lūdzies žēlastību un izdves pēdējo pirmsnāves nopūtu.»
«Kanāls četri, Megij, tu, vecā plauša!»
«Kanāls četri. Ko tu nolīgi tā bērna radīšanai, Džinks? Ja tu par glābšanu būtu runājis nopietni, jau būtu klāt ar nopietnu transportu, tāpat kā es — nevis ar savu rolligona vaboli.»
Es ari biju pārslēdzies uz ceturto kanālu kopā ar viņiem, tagad es klausījos un klusēju. Abi bija parādījušies pie horizonta apmēram vienlaicīgi — Megija no dienvidrietumiem, Džinkss no ziemeļrietumiem. Tā kā mūsu kuģa galvenais — priekšējais iluminators atradās pret rietumiem, mēs viņus varējām labi redzēt. Rolligons (tam jābūt Hendersonam, spriežot pēc sarunas) bija ziemeļrietumos un mazliet tuvāk. Tā kabīnes priekšā bija izvirzījums, kas izskatījās pēc bazukas tornīša. Otrs bija ļoti garš transporta līdzeklis ar velkošiem riteņiem katrā galā un aizmugurē piemontētu izturīgu celtni. Es neredzēju piemontētu bazuku, bet man šķita, ka tas, ko redzu, varētu būt Browning 2,54 cm pusautomāts.
«Megij, es steidzos šajā rollī, humānu mērķu vadīts… to tu laikam nespēj saprast. Bet mans puika Volfs ved šurp lielo transportu, un viņa māsa Grieta sēd bruņu tornī. Viņiem vajadzētu būt šeit kuru katru mirkli. Vai man izsaukt viņus un pateikt, lai brauc mājās? Vai lai steidzas šurp un atriebj savu tētuku?»
«Džinks, vai tu patiešām domā, ka es varētu sašaut tavu kabīni kā sietu?»
«Jā, Megij, esmu pavisam drošs, ka tu to varētu. Tad man pietiktu laika ielikt vienu zem taviem riteņiem, tas ir tieši tur, kur es pašlaik tēmēju. Es būtu miris, bet tu te sēdētu, nespētu nekur pārvietoties un gaidītu, ko mani bērni izdarīs ar to, kurš nogalinājis viņu tētuku… Mana torņa ierocis var trāpīt no trīsreiz lielāka attāluma nekā tava zirņu šautene. Tieši tāpēc es tādu iegādājos… kad Hovijs gāja bojā sagadīšanās dēļ.»
«Džinks, vai tu mēģini mani satraukt ar to veco stāstu? Hovijs bija mans partneris. Tev vajadzētu kaunēties.»
«Es tevi nevainoju, mana dārgā. Esmu tikai piesardzīgs. Kā tad būs? Gaidīsi manus bērnus, un saņemsi to, kas tev pienākas? Vai jauki un pieklājīgi pazudīsi?»
Es vienkārši vēlējos, kaut šie entuziasma pārņemtie uzņēmēji ķertos pie lietas.
Gaisa spiediena indikators jau mirgoja sarkans, un man mazliet reiba galva. Man šķiet, tā velšanās pēc nosēšanās radīja nelielu plaisu. Es svārstījos starp vēlēšanos pasteidzināt viņus un sapratni, ka mana jau tā sliktā pozīcija darījumu attiecībās var nokristies līdz nullei vai pat kļūt negatīva, ja es tā darītu.
Misis Snodgrasa domīgi teica: «Nu, Džinks, nav nekādas jēgas vilkt šo miskasti uz tavu apmetni — uz ziemeļiem no manas —, kad ir apmēram trīsdesmit posmus tuvāk vest to uz Honkongu garām manai apmetnei — uz dienvidiem no tavējās. Pareizi?»
«Vienkārša aritmētika, Megij. Un man šajā vabolē ir pietiekami daudz vietas trijiem… un es šaubos, vai tu varētu paņemt trīs pasažierus, pat ja viņus saspiestu kā spīlēs.»
«Es varētu viņus aizvest, bet piekrītu, ka tev ir vairāk vietas. Labi, ņem trīs bēgļus un noplēs viņiem tik, cik
tava sirdsapziņa ļaus… Bet es ņemšu pamesto miskasti un glābšu, kas vien tur varētu būt palicis, ja vispār kaut kas ir.»
«O, nē, Megij! Tu esi pārāk augstsirdīga; es negribētu tevi apkrapt. Tieši uz pusēm. Rakstiski līgumi, abpusēji apstiprināti.»
«Kāpēc, Džinks, tu domā, ka es varētu tevi apkrāpt?»
«Nerunāsim par to, Megij, tas radis tikai liekus pārdzīvojumus. Tā debesu mašīna nav pamesta, pašlaik tajā atrodas tās īpašnieks. Pirms izkustini to no vietas, tev vajadzīga viņa atļauja… kas apstiprināta rakstītā līgumā. Ja tu nevēlies būt prātīga, viņš var šeit pagaidīt manu transportu un nemaz nešķirties no sava īpašuma. Nekādas atlīdzības par glābšanu, vienkārši maksa par kravas pārvadājumu un papildus transportēšanas izdevumi īpašniekam un viņa pasažieriem.»
«Mister, kā jūs tur sauc, neļaujiet Džinksam sevi apmānīt. Ja jūs un jūsu mašīna nonāksiet viņa apmetnē, viņš jūs mizos kā sīpolu, kārtu pēc kārtas, kamēr no jums nepaliks ne smakas. Es piedāvāju tūkstoš kronas skaidrā naudā un tūlīt — par to metāla kaudzi, kurā jūs sēžat.»
Hendersons iejaucās: «Divi tūkstoši, un es jūs aizvedīšu uz apmetni. Neļaujiet viņai sevi apkrāpt, jūsu kompjūters vien ir vairāk vērts, nekā viņa vispār piedāvā.»
Es klusēju, kamēr tie divi vampīri vienojās, kā mūs kāsīs.
Kad viņi bija vienojušies, es piekritu… ar pavisam nenozīmīgu piebildi. Es iebildu, ka cena ir pārāk augsta. Misis Snodgrasa teica: «Ņemiet vai atstājiet.» Džinkss Hendersons savukārt: «Es neesmu izkāpis no siltas gultas, lai zaudētu naudu par savu darbu.»
Tā mēs uzvilkām muļķīgos skafandrus, kas bija gandrīz tikpat gaisa necaurlaidīgi, kā skalu grozs. Gvena uzstāja, ka kociņu nedrīkst turēt vakuumā. Es teicu, lai viņa beidz muļķoties, daži acumirkļi vakuumā nenogalinās mazo kļavu
— un mums tā vai tā vairs nebija gaisa. Tad viņa gribēja to nest, bet beidzot ļāva to darīt Bilam, Gvena bija aizņemta ar mani.
Redziet, es nevaru vilkt spectērpu, kas nav izgatavots speciāli man… kamēr man ir kājas protēze. Tāpēc tā bija janoņem un jālēkā uz vienas kājas. Viss ir kārtībā, esmu pieradis lēkāt, un pie vienas sestdaļas gravitācijas tā nav nekāda problēma. Bet Gvenai bija jārūpējas par mani.
Te nu mēs bijām — Bils pats pirmais ar kļaviņu rokās, saņēmis instrukcijas no Gvenas ātri kāpt iekšā un palūgt misteram Hendersonam ūdeni, ar ko to aplaistīt, tad Gvena un es kā Siāmas dvīņi. Viņa nesa savu koferīti kreisajā rokā un turēja labo man ap vidu. Es turēju savu kājas protēzi pāri plecam, atbalstījos uz spieķa, lēcu un turējos pie Gvenas pleciem ar kreiso roku. Vai gan drīkstēju teikt, ka būtu juties stabilāk bez viņas palīdzības? Es turēju savu lielo muti ciet un ļāvu viņai palīdzēt.
Misters Hendersons ielaida mūs savā mašīnā, cieši aizvēra durvis un atvēra gaisa balonu — viņš bija braucis vakuumā, ģērbies skafandrā. Man patika šis lieliskais gaisa maisījums — ar pūlēm no Mēness klints iegūts skābeklis un skābeklis tieši no Zemes — bet tikai līdz mirklim, kad ieraudzīju to nākamajā dienā savā rēķinā par krietni augstu cenu.
Hendersons palika un palīdzēja Megijai ar celtni uzvilkt veco BJ 17 uz viņas kravas mašīnas, un tad viņš aizveda mūs uz Sauso Kaulu apmetni. Lielāko daļu laika es pavadīju, mēģinot aprēķināt, cik tas man izmaksāja. Savu kosmosa kuģi es varēju norakstīt pilnībā — nedaudz mazāk par divdesmit septiņiem tūkstošiem. Es biju samaksājis trīs tūkstošus katram par glābšanu, kopā ar pateicību astoņi tūkstoši… plus pieci simti katram par naktsmītni un brokastīm… plus (to es uzzināju vēlāk) astoņpadsmit tūkstoši par rītdienas braucienu uz Laimīgā Pūķa apmetni, kas bija tuvākā vieta, no kuras varēja iesēsties autobusā uz Honkongu.
Uz Mēness lētāk ir nomirt.
Tomēr es biju laimīgs, ka esmu dzīvs, lai cik arī tas maksātu. Man bija Gvena, un naudu vienmēr var kaut kā dabūt.
Ingrida Hendersone bija ļoti laipna saimniece — smaidīga, skaista un piebriedusi (acīm redzami viņa gaidīja
bērnu). Viņa inūs silti sagaidīja, pamodināja savu meitu un pārvietoja uz saliekamo gultu savā istabā, izmitinot mūs Grietas istabā un Bilu — kopā ar Volfu. Tajā brīdī es sapratu, ka Džinksa draudiem nebija reāla pamata… un sapratu ari, ka tā nav mana darīšana.
Mūsu saimniece novēlēja mums labu nakti, pateica, ka gaisma dušas telpā esot atstāta ieslēgta, ja gadījumā būtu kas vajadzīgs, un aizgāja. Pirms izslēdzu gaismu, paskatījos pulkstenī.
Pirms divdesmit četrām stundām kāds svešinieks Šulcs bija apsēdies pie mana galdiņa.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ