XXIII nodaļa
«Neatliec uz ritu to, ko var izbaudīt šodien.»
Džošs Bilhnļļss (1818—1885)
«Es iešu atpakaļ uz savu istabu. Es jūtos vājš.» Paskatījos pāri ūdenim, kurā atmirdzēja saules gaisma. «Es viņu neredzu.»
«Tieši preti, pa labi no ūdens kalniņiem. Tur ir blondīne un brunete, Grieta ir blondīne.»
«Es nedomāju, ka viņa varētu būt brunete.» Es turpināju skatīties, brunete pamāja mums. Es ieraudzīju ka tā bija Ksija, un pamāju pretī.
«Pievienosimies viņām, Ričard. Atstāj savu spieķi un visu pārējo uz soliņa, neviens to neaiztiks.» Heizela novilka sandales un nolika somiņu blakus manam spieķim.
«Vai man nevajadzētu iet dušā?» es jautāju.
«Tu esi tīrs, Minerva tevi šorīt nomazgāja. Nirsim, vai iesim ūdenī tāpat?»
Mēs kopā ienirām. Heizela slīdēja starp ūdens molekulām kā ronis; es aiz sevis atstāju sliedi, kur pietiktu vietas veselai ģimenei. Mēs iznirām Ksijas un Grietas priekšā, un mani sirsnīgi apsveica.
Man ir stāstīts, ka uz Tertiusa ir iznīcinātas parastās iesnas, tāpat kā paradontoze un citas slimības, kas mīt mutē un kaklā, un, protams, slimību grupa, kas reiz tika saukta par «venēriskajām slimībām», tāpēc, ka tās ir tik grūti saķert, jo inficēšanās notiek visintīmāko kontaktu laikā.
Tikpat labi uz Tertiusa.
Ksijas mute bija pikanta, Grietas mutē jūtams mazas meitenes saldums, kaut gan (es 'ievēroju) viņa vairs nav maza meitene. Man bija visas iespējas salīdzināt; tiklīdz es atlaidu vienu no viņām, otra mani pārtvēra.
Beidzot viņas nogura (es gan ne) un mēs visi četri pārcēlāmies uz nelielu līcīti, atradām brīvu peldošo galdiņu un Heizela pasūtīja tēju — tēju ar kalorijām: mazām kūciņām, sviestmaizēm un saldiem, oranžiem augļiem, kas garšoja kā vīnogas bez sēkliņām. Un es devos uzbrukumā:
«Grieta, kad es tevi pirmoreiz satiku, mazāk kā pirms nedēļas, tu teici, ka tev būs trīspadsmit, cik es atceros. Tad ka gan tu uzdrošinies būt piecus centimetrus garāka, piecus kilogramus smagāka un vismaz piecus gadus vecāka? Apdoma labi, pirms atbildi, jo visu, ko tu teiksi, Tīna ierakstīs, un citā vietā un laikā tas var tikt vērsts pret tevi.»
«Vai kāds pieminēja manu vārdu? Sveika, Grieta, apsveicu tevi mājās!»
«Sveika, Tīna, ir lieliski atgriezties!»
Es pievērsos Ksijai. «Un tu arī. Tu izskaties piecus gadus jaunāka un tev tas ir jāizskaidro.»
«Ar mani nesaistās nekādi noslēpumi. Es studēju molekulāro bioloģiju tieši tāpat, kā to darīju uz Mēness — bet šeit viņi zina nesalīdzināmi vairāk — un pelnu iztiku, strādājot Hovarda klīnikā, daru neparedzamus gadījuma darbus, un katru brīvo brīdi pavadu pie šī baseina. Ričard, es esmu iemācījusies peldēt! Tur, uz Mēness, es nepazinu nevienu, kas pazītu kādu, kurš prot peldēt. Un saule, un svaigais gaiss! Kongvilā es sēdēju telpās, elpoju konservētu gaisu mākslīgajā apgaismojumā, un kaulējos ar puišiem.» Viņa ievilka dziļu elpu, paceļot krūtis augstāk par bīstamo punktu, un nopūtās. «Esmu sākusi dzīvot! Nav nekāds brīnums, ka es izskatos jaunāka.»
«Labi, tev ir piedots. Bet neļauj tam notikt vēlreiz. Grieta?»
«Vecmamiņ Heizela, vai viņš ķircinās? Viņš runā tieši tā, kā Lācars.»
«Viņš joko, mīļā. Pasaki viņam, ko tu darīji un kāpēc tu esi kļuvusi vecāka.»
«Nu… tajā rītā, kad mēs ieradāmies šeit, es lūdzu vecmāmiņai Heizelai padomu…»
«Nav nekādas vajadzības saukt mani par vecmāmiņu, mīļā.»
«Bet Kess un Pols tieši tā tevi uzrunā, un es esmu divas paaudzes jaunāka par viņiem. Viņi pieprasa, lai es saucu viņus par tēvočiem.»
«Es viņiem parādīšu tēvočus! Nepievērs uzmanību Kastoram un Poluksam, Grieta, viņi ir slikts paraugs.»
«Labi. Bet es domāju, ka viņi ir savā veidā jauki. Taču jokdari. Mister Ričard…»
«Un nav nekādas vajadzības saukt mani par misteru.»
«Jā, ser. Heizela bija aizņēma — tu biji tik briesmīgi slims! —, ka viņa man ieteica runāt ar Mauriņu, kas galu galā nosūtīja mani pie Dītijas, kas iemācīja man galaktu, iedeva palasīt vēsturi un iemācīja sešu asu telpas, t.i., laika teorijas pamatus, un literāro paradoksu. Konceptuālo metafiziku…»
«Pagaidi, es netieku līdzi.»
«Vēlāk, Ričard,» iejaucās Heizela.
Grieta turpināja: «Nu… pamatideja ir tāda — Tertiuss un Mēness — tas ir, mūsu Mēness — neatrodas uz vienas laika līnijas, bet gan deviņdesmit grādu leņķī viens pret otru. Tāpēc es nolēmu palikt šeit — veselīgam cilvēkam tas ir pietiekami viegli. Lielākā daļa šīs planētas joprojām ir neapdzīvota, imigranti tiek laipni gaidīti — bet man vēl bija problēmas ar mammu un tēti, viņi butu nodomājuši, ka esmu mirusi.
Tā Kess un Pols aizveda mani atpakaļ uz Mēnesi — mūsu Mēnesi, nevis Mēnesi šajā laika līnijā — un Dītija brauca man līdzi. Sausajos Kaulos es ierados piektā jūlija pēcpusdienā, mazāk kā stundu pēc tam, kad azlidoju Sairuša Torņa raķetē. Visi bija pārsteigti. Bija labi, ka man līdzi brauca Dītija, viņa varēja izskaidrot notiekošo, kaut gan jau mūsu skafandri vien pietiekami pārliecināja tēti. Vai tu esi redzējis skafandrus, kādus lieto šeit?»
«Grieta, es esmu redzējis vienu slimnīcas telpu, vienu brīvā kritiena cauruli un šo peldbaseinu. Es pat nezinu ceļu uz tuvāko pasta nodaļu.»
«Mmm, jā. Katrā gadījumā no tiem, kurus mēs lietojam uz Mēness, šejienes skafandrus šķir divi tūkstoši gadu. Kas nav nekāds brīnums… bet tēti gan tas pārsteidza. Acīmredzot Dītija nokārtoja visu manā vietā. Es varu palikt uz
19 — 2589
Tertiusa… bei man jāapciemo mājas reizi gadā vai divos, ja es varu atrast kādu, kas aizved. Un Dītija apsolīja palīdzēt to nokārtot. Mamma pierunāja arī tēti visam piekrist. Galu gala gandrīz katrs Meness iedzīvotājs gribētu emigrēt uz tādu planētu kā Tertiuss, ja vien varētu… izņemot tos, kas nevar dzīvot augstā gravitācijā. Runājot par to, ser, kā tev patīk jauna kāja?»
«Pamazām sāku pierast. Bet divas kājas ir astoņsimt deviņdesmit septiņas reizes labāk nekā viena kāja.»
«Man šķiet, tu ar to gribēji teikt, ka tev patīk. Tā es atgriezos šeit un pieteicos Laika korpusā…»
«Pagaidi! Es nepārtraukti dzirdu «Laika korpuss». Rabīns Ezra ari saka, ka ir iestājies. Šī te rudmate apgalvo, ka ir majore tajā korpusā. Un tagad tu saki, ka arī esi pieteikusies tajā. Trīspadsmit gadu vecumā? Vai tavā pašreizēja vecumā? Es nesaprotu.»
«Vecmāmiņ, tas ir, Heizela?»
«Viņai atļāva pieteikties kā kadetei palīdzības dienestā, jo es galvoju, ka viņa ir sasniegusi atbilstošu vecumu. Tad viņa varēja mācīties skolā uz Paradoksas. Pēc tam viņa pārgāja uz Otro Harpiju nodaļu un izgāja pamatapmācību, kam sekoja speciālā kaujas skola…»
«Un kad mēs nosēdāmies Solis Ločus ceturtajā laika līnijā, lai ietekmētu iznākumu tur, un toreiz es tiku pie rētas uz sāniem — redzi? — un mani paaugstināja par kaprāli. Un tagad man ir deviņpadsmit gadu, bet oficiāli skaitās divdesmit, lai mani varētu paaugstināt par seržanti pēc kaujas pie Ņūbransvikas. Citā laika līnijā,» viņa piebilda.
«Grieta ir dzimusi militārai karjerai,» Heizela mierīgi teica. «Es jau zināju, ka tā būs.»
«Un man ir jāmācās virsnieku skolā, bet tas pagaidām ir atlikts, kamēr dzemdešu šo bērnu, un…»
«Kādu bērnu?» Es paskatījos uz viņas vēderu. Viņas bērnišķīgais apaļums bija zudis — kaut ari es atcerējos, ka redzēju to pirms četrām dienām… vai arī pirms sešiem gadiem, saskaņā ar neticamo stāstu, ko man nācās uzklausīt. Viņa nebija stāvoklī, cik es varēju redzēt. Tad es ieskatījos viņas acīs, un zem acīm. Nu, varbūt: Iespējams.
«Vai tad tas nav redzams? Heizela pamanīja uzreiz, arī Ksija.»
«Es ne.» (Ričard, dēls, laiks kalt dzelzi, tev nāksies mainīt savus plānus. Viņa ir stāvoklī, kaut arī tu to neizdarīji, tava klātbūtne izmainīja viņas dzīvi. Izjauca viņas karmu. Tā kā tiec ar to galā. Vienalga, cik drosmīga un apņēmīga šķiet jauniete, viņai vajadzīgs virs pie sāniem, kamēr viņa gaida bērnu, jo pretējā gadījumā viņa nevar pienācīgi atslābināties. Nevar būt laimīga. Topošai mātei jābūt laimīgai. Pie velna, vecīt, tu esi rakstījis šo sižetu mīlestības romānos nezin cik reizes, tu zini, kas tev jādara. Tad dari to.)
Es turpināju: «Paklausies, Grieta, tu nevarēsi no manis atbrīvoties tik viegli. Pagājušās trešdienas naktī Laimīgā Puķa apmetnē — vismaz man tā bija pagājušās trešdienas nakts, bet tu esi klejojusi pa dīvainām laika līnijām, un acīmredzot labi pavadījusi laiku. Pēc mana kalendāra pēdējās trešdienas naktī Dr. Čana Saldajos sapņos Laimīgā Puķa apmetnē tu apsolīji precēties ar mani… un, ja Heizela nebūtu pamodusies, mēs būtu radījuši to bērnu jau toreiz. Kā mēs abi zinām. Bet Heizela pamodās un lika man atgriezties otrā pusē.» Es paskatījos uz Heizelu. «Vienmēr sabojā gandrīz izdevušos pasākumus.»
Es turpināju: «Bet ne uz acumirkli neiedomājies, ka tu varēsi izvairīties no solījuma precēties ar mani tikai tāpēc, ka esi dabūjusi bērnu, kamēr es slims gulēju gultā. Tu to nedrīksti. Pasaki viņai, Heizela. Viņai nav izejas. Vai ne?»
«Nē, viņai nav nekādas izejas. Grieta, tev būs jāprecas ar Ričardu.»
«Bet, vecmāmiņ, es neapsolīju precēties ar viņu. Es nesolīju!»
«Ričards saka, ka solīji. Esmu pārliecināta par vienu — kad es pamodos, jūs abi bijāt gatavi bērna radīšanai. Varbūt man vajadzēja tēlot klusu kurmi.» Heizela turpināja: «Bet kāpēc tāds satraukums, mīļā meitene? Es jau teicu Ričardam, ka tu lūdzi man viņa roku… un ka es piekritu, un ka viņš to apstiprināja. Kapec tu tagad atšakies no Ričarda?»
«Aa…» Grieta saņēmās. «Tas bija tad, kad man bija trīspadsmit gadu. Toreiz es nezināju, ka tu esi mana vec-
vecvecmāmiņa — es tevi saucu par Gvenu, atceries? Un toreiz es vēl domāju kā Mēness iedzīvotāji, ka viskonservatīvākā tauta. Bet šeit, uz Tertiusa, ja sievietei ir bērns, bet nav vīra, neviens tam nepievērš uzmanību. Piemēram, Otrajā Harpiju nodaļā lielākajai daļai sieviešu bija bērni, bet tikai retā ir precējusies. Pirms diviem mēnešiem mēs cīnījāmies pie Termopilām, lai grieķi šoreiz uzvarētu un mūsu rezerves pulkvedis vadīja mūs, jo galvenajam pulkvedim — sievietei — tieši bija dzemdības. Tā mēs, vecie profiņi, darām — bez problēmām. Mums ir sava bērnu novietne Barelhausā, Ričard, un mēs pašas rūpējamies par saviem bērniem, patiešām.»
Heizela stingri noteica: «Grieta, mana mazmazmazmazmeita neuzaugs bērnu novietnē. Pie velna, meit, es pati uzaugu tadā novietnē, es neļaušu tev to nodarīt savam bērnam. Ja tu neprecēsies ar mums, vismaz ļauj adoptēt savu bērnu.»
«Nē!»
Heizela atbildēja: «Tad man par to jāparunā ar Ingrīdu.»
«Nē! Ingrīda nav mans boss… un tu ari ne. Vecmāmiņ Heizela, kad pametu mājas, es biju bērns, nevainīgs un nobijies bērns, kas nezināja neko par dzīvi. Bet tagad es vairs neesmu bērns, jau gadiem ilgi neesmu nevainīga, esmu kaujas veterāne, ko nekas nevar iebiedēt.» Viņa paskatījās man acīs. «Es neizmantošu bērnu, lai ievilinātu Ričardu laulībās.»
«Bet, Grieta, tu nemaz nevilini mani lamatās, man patīk mazi bērni. Es gribu tevi apprecēt.»
«Tiešām? Kāpēc?» Viņas balsi bija skumjas.
Viss bija kļuvis pārāk nopietni, mums vajadzēja kādu pārmaiņu. «Kāpēc es gribu ar tevi apprecēties, mīļā? Lai papliķetu tavu dibentiņu un skatītos, kā tas kļūst sārts.»
Grieta pavēra muti, tad pasmaidīja. «Tas ir smieklīgi!»
«Ak tā, ja? Iespējams, ka bērna piedzimšana šajā vietā nav obligāti saistīta ar precēšanos, bet mīlēšanās ir kas cits. Ja es pārguļu ar cita vīrieša sievu, viņš var saniknoties, vai ari viņa, vai abi. Par mani visi runātu. Vai vēl sliktāk. Ja es pavedu neprecētu meiteni, viņa to var izmantot ka lamatas, ja es viņu nemīlu un negribu precē
ties, bet pavedu viņu vienkārši pour le sport. Labāk būtu apprecēties ar tevi, tu esi pie tā pieradusi un tev patīk. Un tavs dibentiņš varētu to izturēt. Tas ir arī labi — jo es parasti pliķēju stipri. Brutāli.»
«Fūūu! No kurienes tev ši muļķīgā iedoma, ka man tas patīk? (Kāpēc gan tavi krūšu gali ir tik piebrieduši, mīļā?) Heizela, vai viņš patiešām sit stipri?»
«Es nezinu, mīļā, jo salauztu viņam roku, un tad viņš to zinātu.»
«Grieta, redzi… ko es neatbalstu? Mazus, nevainīgus prieciņus, kuros man nav nekādu privilēģiju. Ja vien tu neesi precējusies ar mani.»
«Bet es…» Grieta pēkšņi piecēlās, gandrīz apgāžot mūsu peldošo galdiņu, pagriezās, izkāpa no baseina un metās skriet dienvidu virzienā ārā no pagalma — parka.
Es piecēlos un pavadīju Grietu ar skatienu, līdz viņa vairs nebija redzama. Man liekas, es nebūtu viņu panācis pat tad, ja mani nebremzētu jaunā kāja, viņa skrēja kā pārbiedēts spoks.
Es apsēdos un nopūtos. «Nu, mamm, es mēģināju — tas bija pārāk ciets rieksts.»
«Citreiz, dārgais. Viņa to vēlas. Viņa atgriezīsies.»
Ksija ieteicās: «Ričard, tu aizmirsi tikai vienu vārdu — mīlestība.»
«Kas ir mīlestība, Ksija?»
«Tas ir tas, ko sieviete vēlas dzirdēt, kad viņa grasās precēties.»
«Es tomēr vēl nesapratu, ko tas nozīmē.»
«Nu, es zinu tehnisko definīciju. Mmm… Heizela, tu pazīsti Džabelu Heršovu. Seniora ģimenes locekli.»
«Gadiem ilgi. Jebkurā pazīšanās nozīmē.»
«Viņam ir sava definīcija.»
«Mīlestības definīcija, kas, manuprāt, ļautu Ričardam godīgi lietot šo vārdu, runājot ar Grietu. Dr. Heršovs saka: «Vārds mīlestība apzīmē subjektīvu stāvokli, kurā otra cilvēka laime un labklājība nosaka cilvēka paša laimi.» Ričard, man šķiet, ka tu šādas emocijas demonstrēji pret Grietu.»
«Es? Sieviete, tu neesi pie pilna prāta. Es tikai vēlos iedzīt viņu strupceļā, lai varētu iepļaukāt viņas dibentiņu
un skatīties, ka tas kļūst sārts, ikreiz, kad es to gribēšu. Stipri. Brutāli.» Es centos izriezt krūtis un izskatīties kā mucho vīrietis — man tas izdevās ne pārāk pārliecinoši; man butu kaut kas jādara ar to vēderiņu. Nu, pie velna, es taču biju slims.
«Jā, Ričard. Heizela, es domāju, ka tējas viesības ir beigušās. Vai varu jūs abus ielūgt uz savām istabām? Pārāk ilgi es neesmu jūs redzējusi. Un es piezvanīšu Čoi-Mu; man liekas, viņš vēl nezina, ka Ričards jau ir atbrīvojies no Lētas loka iedarbības.»
«Sarunāts,» es piekritu. «Vai ari tēvs Šulcs ir kaut kur tuvumā? Vai viena no jums, lēdijas, varētu pasniegt man spieķi? Es varētu ari apiet apkārt un paņemt to… bet neesmu pārliecināts, ka jau varu riskēt.»
Heizela stingri noteica: «Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tev to nevajadzētu darīt, un tu jau šodien esi pietiekami staigājis. Tīna…»
«Kas te notiek?»
«Vai mēs varam dabūt ratiņus? Ričardam.»
«Kāpēc gan ne trīs?»
«Ar vieniem pietiks.»
«Ha, ha! Ričard, paliec pie sava; viņa atmaigst. Mūsu savaņģotā karotāja.»
Heizela pavēra muti. «0, es aizmirsu, ka mūs novēro un noklausās. Tīna!»
«Neuztraucies, esmu tava draudzene. Tu to zini.»
«Paldies, Tīna.»
Mēs piecēlāmies un gājām prom no peldbaseina. Ksija mani apturēja, apskāva, paskatījās uz mani un teica klusi, bet pietiekami skaļi, lai arī Heizela dzirdētu: «Ričard, esmu redzējusi cēlus raksturus ari agrāk, bet ne pārāk bieži. Es neesmu stāvoklī, un nav nepieciešams precēties ar mani, man nevajag viru un es arī negribu. Bet tu esi ielūgts uz medusmēnesi kopā ar mani ikreiz, kad Heizela var tevi atlaist. Vai vēl labāk — jūs abi. Es domāju, ka tu esi bruņniecisks. Un Grieta to zina.» Ksija mani aizrautīgi noskūpstīja.
Kad mana mute atbrīvojās, es atbildēju: «Tas nav bruņnieciskums, Ksija, man ir tikai netradicionāli pavešanas
paņēmieni. Redzi, cik viegli iekriti tu? Pastāsti to viņai, Heizela.»
«Viņš ir bruņniecisks.»
«Redzi?» Ksija triumfējoši iesaucās.
«Un viņš ir pārbijies, ka kāds to uzzinās.»
«Ak, muļķības! Es labāk pastāstīšu jums par savu ceturtā kursa skolotāju.»
«Vēlāk, Ričard! Pēc tam, kad tev būs laiks to pieslīpēt. Ričards stāsta lieliskus stāstus pirms iemigšanas.»
«Kad es neesmu aizņemts ar ko citu. Ksija, vai tavs dibentiņš klust sārts?»
Šķiet, ka es brokastoju kādu stundu pēc dienvidus. Vakars bija ļoti patīkams, bet es to neatceros pārāk labi. Es nevaru vainot alkoholu; es nemaz tik daudz neizdzēru. Bet es uzzināju, ka Lētas lokam ir neliels blakusefekts, ko var izraisīt alkohols; Lēta var laiku pa laikam ietekmēt pacienta atmiņu, kad tas vairs neatrodas Lētas loka ietekmē. Ak jā! Daži robi atmiņā nav salīdzināmi ar ļaunumu, ko nodara pieradums pie smagajām narkotikām.
Es atceros, ka mēs labi pavadījām laiku: Heizela, es, Čoi-Mu, Ksija un Ezra; tēvs Hendriks un (kad Tīna bija viņu sameklējusi un Heizela parunājusi pāris vārdus) Grieta. Mēs bijām visi, kas izglābāmies Raffles viesnīcā — kādu vakara daļu ar mums kopā bija arī četri rudmatainie: Kess un Pols, i.esa un Lora. Jauki jaunieši. Vecāki nekā es, ka uzzināju vēlāk, bet tas nav pamanāms. Uz Tertiusa vecums ir apšaubāms lielums.
Ksijas apartamenti bija pārāk šauri tik daudz viesiem, bet tādas viesības jau ir vislabākās.
Rudmatainie aizgāja, es jutos noguris, un apgūlos Ksijas gultā. Otrā istabā pilnā sparā risinājās kāda nežēlīga kāršu spele; šķita, ka Heizela ir uzvarētāja. Ksija zaudēja un pievienojās man. Grieta nākamajā partijā izdarīja neveiksmīgu gājienu un ieņēma gultas otru pusi. Viņa izmantoja manu kreiso plecu kā spilvenu, Ksija jau bija pieteikusi īpašuma tiesības uz labo plecu. No otras istabas es dzirdēju Heizelas balsi: «Tev jāņem viena galaktika.»
Tēvs Hendriks iesmējās. «Sasodīts! Lielais sprādziens, mana mīļā meitene, par trīskāršu zaudējumu. Maksā ragā!»
Tas ir pēdējais, ko es atcerējos.
Kaut kas kutināja manu zodu. Lēni es atmodos un lēni pavēru acis, un sapratu, ka skatos viszilākajās acīs, kādas vien esmu redzējis. Tās piederēja kaķēnam, koši oranžam, bet, iespējams, Siāmas izcelsmes. Viņš tupēja man uz krūtīm — uz dienvidiem no mana ādamābola. Viņš iemurrājās, noteica «Blert?» un turpināja laizīt manu zodu; kaķēna asās mēlītes kutinošie pieskārieni bija mani pamodinājuši.
Es atbildēju: «Blert», un gribēju pacelt roku, lai noglāstītu kaķēnu. Tas nebija iespējams, jo uz abiem maniem pleciem joprojām balstījās pa galvai un katrā pusē man bija pa siltam, aizmigušam ķermenim.
Pagriezu galvu pa labi, lai uzrunātu Ksiju — man vajadzēja piecelties un atrast viņas vannasistabu —, un ieraudzīju, ka manu labo plecu izmanto Minerva, nevis Ksija.
Es steidzīgi novērtēju situāciju un sapratu, ka man pietrūkst nepieciešamās informācijas. Tāpēc tā vietā, lai apliecinātu cieņu Minervai, kas varētu būt un varētu nebūt piemērota brīdim, es vienkārši noskūpstīju viņu. Vai arī ļāvu, lai noskūpsta mani, kad biju izrādījis pozitīvu attieksmi pret to. Ielenkts no abām pusēm un ar mazu kaķveidīgu radību uz krūtīm es biju gandrīz tikpat bezpalīdzīgs kā Gulivers, un nespēju būt skūpsta iniciators.
Bet Minervai palīdzība nav vajadzīga. Viņa pati var tikt galā. Talants.
Kad viņa mani atlaida, no kreisās puses izdzirdēju balsi: «Vai man ari nepienākas skūpsts?»
Grietas balss ir soprāns, šī balss bija tenors. Es pagriezu galvu.
Galaheds.
Es biju vienā gultā ar savu ārstu. Nu… patiesībā ar abiem saviem ārstiem.
Kad es biju jauns puisis Aiovā, man mācīja — ja es jelkad atrastos šādā vai līdzīgā situācijā, piedienīga reakcija butu skriet kā vēja plestam, lai glābtu savu «godu» vai ari
tā aizvietotāju, kas ir vīriešiem. Meitene varēja upurēt savu «godu», un lielākā daļa meiteņu tā arī darīja. Bet, ja viņa bija pietiekami diskrēta un gāja uz laulību ceremoniju kaut vai septītajā grūtniecības mēnesī, viņas «gods» drīz vien atjaunojās un viņa oficiāli tika uzskatīta par līgavu — jaunavu, un viņai bija tiesības ar nosodījumu skatīties uz grēcīgajām sievietēm.
Bet puikas «gods» bija smalkāks. Ja viņš to zaudēja ar otru vīrieti (tas ir, ja viņus pieķēra darbībā), viņš labākajā gadījumā varēja nonākt Valsts Departamentā vai, sliktākajā gadījuma pārcelties uz Kaliforniju. Bet Aiovā viņam nebija vietas.
Šīs atmiņas uzplaiksnīja vienā acumirklī — un sekoja apspiestas atmiņas: skautu pārgājiens, kad es biju vidusskolas pirmajā klasē, un telts, kurā mēs bijām kopā ar skautu vadītāja palīgu. Tikai vienreiz, nakts tumsā un klusumā, ko pārtrauca vienīgi pūces sauciens — pēc pāris nedēļām skautu vadītājs aizbrauca uz Hārvardu… tā kā, protams, tas nekad nenotika.
O tempora, o moros — tas bija tik sen un tik tālu. Pēc trīs gadiem es iestājos dienestā, vēlējos kļūt par virsnieku un to ari izdarīju… un vienmēr biju maksimāli piesardzīgs, jo virsnieks, kas nevar atturēties no rotaļām ar saviem padotajiem, nespēj saglabāt disciplīnu. Līdz pat Valkera Evansa afērai man nebija nekāda iemesla uztraukties par šantāžu.
Es sasprindzināju kreiso roku. «Protams. Bet esi uzmanīgs, izskatās, ka es esmu apdzīvots.»
Galaheds bija uzmanīgs, kaķēns palika netraucēts. Iespējams, ka Galaheds skūpstās tikpat labi kā Minerva. Ne labāk. Bet tikpat labi. Ja jau biju nolēmis baudīt neizbēgamo, tad arī baudīju. Tertiuss nav Aiova, Bundoka nav Grinella; nebija nekāda iemesla ievērot sen aizmirstas cilts paražas.
«Paldies,» es teicu, «un labrīt. Vai tu vari atkaķot mani? Ja viņš paliks tur, kur pašlaik atrodas, es viņu noslīcināšu.»
Galaheds satvēra kaķēnu ar kreiso roku. «Tas ir Piksels. Piksel, iepazīsties ar Ričardu. Ričard, mums ir tas gods atrasties līdzās lordam Pikselam, kaķiskajam kadetam.»
«Sveiks, Piksel!»
«Blert.»
«Paldies. Un kas noticis ar vannasistabu? Man tā ir vajadzīga.»
Minerva palīdzēja man piecelties no gultas, un, aplikusi manu labo roku sev ap pleciem, pieturēja mani, kamēr Galaheds pasniedza spieķi, tad viņi abi mani veda uz vannasistabu. Mēs nebijām Ksijas apartamentos; vannasistaba bija pārvietojusies uz istabas otru pusi un bija lielāka, tāpat arī guļamistaba.
Un es uzzināju vēl kaut ko par Tertiusu: vannasistabas tehniskais aprīkojums tai santehnikas sistēmai, pie kuras biju pieradis Zelta Likumā, Lunasitijā un citur, lika izskatīties tik primitīvai, kā mazmājiņām, kādas vēl var atrast Aiovas dziļākajos lauku rajonos.
Nedz Minerva, nedz Galaheds nelika man justies neērti par to, ka nekad nebiju izmantojis Tertiusa santehniku. Kad es grasījos izmantot nepareizo ierīci savas visspiedošākās vajadzības apmierināšanai, Minerva teica: «Galahed, nodemonstrē Ričardam, man nav atbilstošā ekipējuma.» Viņš to arī darīja. Nu, esmu spiests atzīt, ka arī es neesmu tik labi ekipēts kā Galaheds. Iedomājieties Mikelandželo Dāvidu (Galaheds ir tikpat skaists), bet papildiniet šo tēlu ar trīsreiz lielāku daiktu nekā Mikelandželo ir piešķīris Dāvidam; tas būs Galaheds.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc Mikelandželo — ņemot vērā viņa zināmo noslieci — tā saīsināja vīrieša lepnumu.
Kad visi trīs bijām atsvaidzinājušies, mēs kopā atgriezāmies guļamistabā, un atkal es biju pārsteigts — vēl nemaz nesaņēmis pietiekami dūšas noskaidrot, kur bijām, kā te nokļuvām, un kur palikuši pārējie — it īpaši mana visdārgākā… kas, kā es dzirdēju pirms iemigšanas, svaidijās ar galaktikām nebeidzamā kāršu spēlē. Vai uzdzīvē. Vai abos.
Viena guļamistabas siena bija izzudusi, gulta bija kļuvusi par dīvānu, sienas vietā pavērās skats uz brīnišķīgu dārzu
— un uz dīvāna, rotaļādamies ar kaķēnu, sēdēja cilvēks, ko es uz īsu bridi biju saticis Aiovā pirms diviem tūkstošiem gadu. Tā vismaz visi teica; es vēl joprojām nebiju
pārliecināts par šo skaitli; man bija grūti saprast, ka Grieta bija kļuvusi piecus gadus vecāka. Vai sešus. Vai tamlīdzīgi.
Es blenzu ieplestām acīm. «Doktor Hubert?»
«Sveicināts.» Dr. Huberts nolika kaķēnu blakus. «Panāc šurp. Parādi to kāju.»
«Mm?» pie velna viņa pašpārliecinātību. «Tev vispirms jārunā ar manu ārstu.»
Viņš paskatījās uz mani. «Ak Dievs! Vai tad noteikumi nepastāv? Ļoti labi.»
Galaheds man aiz muguras mierīgi teica: «Lūdzu, ļauj viņam pārbaudīt tavu kāju, Ričard.»
«Ja tu tā saki.» Es paceļu savu jauno kāju līdz pat Huberta sejai, kādu centimetru no viņa garā deguna.
Viņš neizvairījās, tā ka mana kustība bija lieka. Bez steigas doktors nolieca galvu mazliet pa kreisi. «Atbalsti to pret manu celi, ludzu. Tā būs ērtāk mums abiem.»
«Labi, viss kārtībā.» Balstīdamies uz spieķa, es jutos pietiekami stabili.
Galaheds un Minerva klusēja un neiejaucās, kamēr Dr. Huberts apskatīja un aptaustīja kāju, nedarīdams neko tādu, kas mani pārsteigtu ar profesionālismu — viņam nebija nekādu instrumentu, viņš izmantoja tikai neapbruņotas acis un kailas rokas, taustot ādu, uzmanīgi aplūkojot sadzijušo rētu, un beidzot pēkšņi un stipri novelkot pa pēdu ar īkšķa nagu. Kads reflekss tas ir? Vai kāju pirkstiem ir jāsaliecas, vai arī gluži otrādi? Man vienmēr licies, ka ārsti to dara par spīti.
Dr. Huberts pacēla manu kāju, norādīja, ka varu to atkal nolikt uz zemes, ko es ari darīju. «Labs darbiņš,» viņš teica Galahedarn.
«Paldies, doktor.»
«Piesēdi, pulkvedi. Vai jūs jau brokastojāt? Es — jā, bet labprāt atkārtotu. Minerva, vai tu pasūtīsi mums; laba meitene. Pulkvedi, es gribu, lai tu uzreiz pierakstītos. Kādu pakāpi tu vēlies? Ļauj man paskaidrot, ka tam nav nozīmes, jo alga ir tā pati, un, lai kādu pakāpi ari tu izvēlētos, Heizela būs vienu pakāpi augstāk. Es gribu, lai viņa uzņemas atbildību, nevis otrādi.»
«Pagaidi. Pierakstīties uz ko? Un kas liek tev domāt, ka es vispār gribu kaut kur pierakstīties?»
«Laika korpusā, protams. Tieši tāpat kā tava sieva. Mērķis ir izglābt kompjūterpersonu, kas pazīstama kā Ādams Selens, protams. Klausies, pulkvedi, neesi tik truli stūrgalvīgs; es zinu, ka Heizela ar tevi ir par to runājusi; es zinu, ka tu gribi viņai palīdzēt.» Viņš norādīja uz manu kāju. «Kā tu domā — kāpēc tas ir izdarīts? Tagad, kad tev ir abas kājas, tev vajag vēl ko citu. Trenēties. Mācīties lietot ieročus, pie kuriem tu neesi pieradis. Atjaunoties. Tas viss maksā naudu, un vienkāršākais veids, kā to samaksāt, ir pierakstīties Korpusā. Kājas transplantēšana vien butu pārāk dārga svešiniekam no primitīvas ēras… bet ne Korpusa loceklim. Tu to saproti. Cik ilgs laiks tev nepieciešams, lai pārdomātu acīm redzamo? Desmit minūtes? Piecpadsmit?»
(Šim runātājam vajadzēja nodarboties ar politisko kampaņu solījumu izplatīšanu.)
«Ne tik ilgi. Es jau esmu izlēmis.»
Viņš pasmaidīja. «Labi. Pacel savu labo roku. Atkārto pēc maniem vārdiem…»
«Nē.»
«Ko — nē?»
«Vienkārši — nē. Es nepasūtīju šo kājas operāciju.»
«Ak tā? Tava sieva to izdarīja. Vai tev neliekas, ka par to būtu jāsamaksā?»
«Tā kā es to neesmu pasūtījis, un nevēlos, lai tu manipulē ar mani…» es atkal pacēlu kāju, par mata tiesu no viņa neglītā deguna. «Griez to nost.»
«Mm?»
«Tu dzirdēji, ko es teicu. Griez to nost un liec atpakaļ noliktavā. Tīna. Vai tu tur esi?»
«Protams, Ričard.»
«Kur ir Heizela? Kā es viņu varu atrast? Vai arī tu pateiksi viņai, kur atrodos es?»
«Esmu jau teikusi, viņa lūdz pagaidīt.»
«Paldies, Tīna.» Huberts un es sēdējām klusēdami un ignorēdami viens otru. Minerva bija prom; Galaheds izlikās, ka ir viens. Pēc pāris sekundēm iesteidzās mana mīļā — par laimi siena bija vaļā.
«Lācar! Ellē es tevi redzēju! Kāpēc tu iejaucies?»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ