IV nodaļa
«Es turpinu strādāt tā paša iemesla pēc, kura dēļ vista dēj olas.»
H. L. Menkens (1880—1956)
Es iepletu acis. «Nu, nu! Veselas piecdesmit kronas — ak Dievs! Gvena! Tagad tu vari precēties ar mani manas naudas dēļ!»
«Vai ar tevi viss kārtībā, dārgais? Vakar vakarā tu izmaksāji vairāk par pudeli vīna. Es domāju, tas ir vienkārši riebīgi. Aizskaroši.»
«Protams, dārgā. Tas ir izgudrots ar nodomu mani sakaitināt, ne tikai sagādāt ar pārcelšanos saistītās neērtības. Tāpēc es to nedarīšu.»
«Tātad tu nepārcelsies?»
«Nē, nē. Pārcelšos gan. Ir iespējams cīnīties ar pilsētas valdi, bet atteikties pārcelties nav viens no labākajiem gājieniem, jo var atslēgt elektrību, gaisu, ūdeni un sanitāro tīklu. Nē, dārgā, mērķis ir padarīt mani dusmīgu, sagraut manas spriešanas spējas un likt man bezspēcīgi draudēt.»
Es uzsmaidīju savai mīļotajai. «Tāpēc es nekļūšu dusmīgs un tūlīt pat izvākšos no šejienes, paklausīgs kā jēriņš… un spēcīgais dusmu uzliesmojums, ko jūtu, tur arī paliks — noslēpts svešiem skatieniem, kamēr man nebūs izdevīgi to atklāt. Dusmas arī neko nemainītu, jo es gatavojos lūgt lielāku dzīvokli ar vismaz vēl vienu istabu — mums abiem. Tāpēc es viņam piezvanīšu — dārgajam misteram Midlgafam.»
Es atkal atvēru uzziņu sarakstu, jo nezināju no galvas dzīvokļu pārvaldes numura kodu. Tad nospiedu pogu «izpildīt».
Un ieraudzīju uz ekrāna uzrakstu:
TERMINĀLS NEDARBOJAS
Es skatījos uz to un noskaitīju sanskritā no desmit līde viens. Dārgais misters Midlgafs, vai pats Menedžeris, vai kāds cits, patiešām centās padarīt mani traku. Tātad to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Atslābinies, domā patīkamas, nomierinošas domas, kas būtu piemērotas faķīram naglu gultā. Kaut gan nešķita, ka varētu būt kas slikts domās par viņa sēklinieku pagatavošanu pusdienām, tiklīdz es uzzinātu, kas viņš ir. Ar sojas mērci? Vai tikai ar ķiploku sviestu un sāli?
Šīs gastronomiskās problēmas mani mazliet nomierināja. Es nejutos pārsteigts vai, vēl vairāk, aizskarts, kad ekrānā uzrakstu «Termināls nedarbojas» nomainīja jauns:
ELEKTRĪBA UN AR ELEKTRĪBU DARBINĀMĀS IERĪCES TIKS ATSLĒGTAS 13.00
Tad parādījās lieli cipari: 12.31, un, kamēr es uz tiem skatījos, tos nomainīja 12.32.
«Ričard, ko viņi dara?»
«Vēl joprojām mēģina padarīt mani ārprātīgu, vismaz es tā domāju. Bet mēs tam neļausimies. Mēs pavadīsim divdesmit astoņas — nē, divdesmit septiņas minūtes, izvācot piecu gadu laikā sakrājušos krāmus.»
«Jā, ser. Vai es varu palīdzēt?»
«Mīļā meitene! Mazais skapis šeit, lielais guļamistabā — samet visu gultā. Lielajā skapī uz plaukta ir milzīgs jūrnieku mantu maiss. Saliec tur pēc iespējas vairāk, neko nešķiro un nekārto. Noliec rītakleitu, kuru valkāji brokastlaikā, un sasien sainī visu, kam pietrūks vietas somā.»
«Tavi tualetes piederumi?»
«Ak, jā. Pieliekamajā ir plastmasas maiss — saliec visu tur un aizsien galu. Mīļumiņ, no tevis iznāks patiešām brīnišķīga sieva!»
«Tev taisnība. Ilga prakse, dārgais — atraitnes vienmēr kļūst par vislabākajām sievām. Gribi dzirdēt par maniem vīriem?»
«Jā, bet ne tagad. Atliksim to uz kādu garu vakaru, kad tev sāpēs galva un es būšu pārāk noguris.» Deviņdesmit procentus kravāšanās darbu nogrūdis uz Gvenas pleciem,
es ķēros pie grūtākajiem desmit procentiem: saviem darījumu papīriem un failiem.
Rakstnieki lielākoties ir kā žurkas, kas velk līdzi visu savu iedzīvi, turpretī profesionāli militāristi (arī lielākoties) iemācās ceļot bez liekām mantām. Šis divas dabas būtu mani padarījušas par šizoīdu, ja vien nepastāvētu pasaules brīnišķīgākais izgudrojums kopš zīmuļa ar dzēšgumiju galā: elektroniskie faili.
Es izmantoju Sony megaveiferus: katrā pusmiljons vārdu, katrs divus centimetrus plats un trīs milimetrus biezs, bet informācija tajos ierakstīta tik cieši, ka par to nav jādomā. Apsēdos pie termināla, noņēmu savu protēzi (koka kāju, ja jums tā labāk patīk) un atvēru augšgalā.
Izņēmu no termināla selektora visus veiferus, ieliku cilindrā, kas ir manas protēzes «kauls», aizvēru to un pieliku atpakaļ.
Tagad man bija visi nepieciešamie faili: līgumi, darījumu vēstules, manu darbu kopijas, vienkārša sarakste, adrešu faili, piezīmes par vēl neuzrakstītiem stāstiem, nodokļu reģistrs, un tā tālāk, un tā joprojām, un tā līdz nelabumam. Pirms elektronisko failu laikiem tas nozīmētu pusotru tonnu papīra pusotrā tonnā metāla, kas viss kopā aizņemtu vairākus kubikmetrus.
Tagad tie bija tikai daži grami, kas neaizņēma vairāk vietas, kā mans vidējais pirksts — divdesmit miljoni vārdu.
Veiferi šajā «kaulā» bija pilnīgi droši, turklāt pasargāti no zagļiem, pazušanas vai bojājumiem. Kurš gan zagtu protēzi? Kā kroplis var aizmirst savu mākslīgo kāju? Viņš var to noņemt naktī, bet tas ir pirmais priekšmets, ko viņš paņem, izkāpjot no gultas.
Pat laupītājs nepievērstu uzmanību protēzei. Manā gadījumā lielākā daļa cilvēku nemaz nezina, ka man tāda ir. Tikai vienreiz man to atņēma. Tas bija kolēģis (ne jau draugs), lai uz nakti mani ieslēgtu, jo mums bija atšķirīgi viedokļi kādā darījumu jautājumā. Bet es tomēr kaut kā pamanījos izbēgt, lēkdams uz vienas kājas. Tad es «noglāstīju» viņa galvu ar kamīna kruķi, paņēmu savu otro kāju, dažus papīrus, un prom biju. Rakstnieku dzīvē, kas lielākoties aizrit sēdot, ir arī savi skarbie brīži.
Termināla ekrāna parādījās skaitļi 12.54, kad bijām gandrīz tikuši ar visu galā. Vēl bija palikušas gāmatas — iesietas grāmatas, kur vārdi ir uzdrukāti uz papīra —, tās Gvena salika sainī, kas bija izveidots no rītakleitas. «Kas vēl?» viņa jautāja.
«Domāju, tas ir viss. Es vēl ātri apskatīšos, un visu, kas izrādīsies palicis, sastumsim gaitenī, un tad izdomāsim, ko ar to darīt, kad viņi izslēgs gaismas.»
«Un kas ar to bonsai kociņu?» Gvena skatījās uz manu klinšu kļavu, apmēram astoņdesmit gadus vecu un tikai trīsdesmit deviņus centimetrus augstu.
«Nav iespējams to iesaiņot, dārgā. Turklāt kociņš vairākas reizes dienā jālaista. Loģiski būtu to novēlēt nākamajam īrniekam.»
«Nemaz neceri, šef. Tu to nesīsi uz manu dzīvokli pats savām rociņām, kamēr es vilkšu aiz sevis pārējo bagāžu.»
(Es jau gribēju piebilst, ka šī loģika man nemaz tik ļoti nepatika.) «Vai mēs ejam uz tavu dzīvokli?»
«Kā savādāk, dārgais? Protams, mums vajadzīgs lielāks dzīvoklis, bet šajā brīdī vissvarīgāk būtu iegūt jebkādu jumtu virs galvas. Jo izskatās, ka pēc saulrieta snigs.»
«Patiešām! Gvena, lūdzu, atgādini man, lai pasaku, ka esmu laimīgs par domu apprecēties ar tevi.»
«Tu par to nedomāji, vīrieši nekad to nedara.»
«Vai tiešām?»
«Protams. Bet jebkurā gadījumā es tev to atgādināšu.»
«Labi. Esmu laimīgs, ka tu iedomājies apprecēties ar mani. Esmu laimīgs, ka tu to arī izdarīji. Vai tu apsoli, ka arī turpmāk atturēsi mani no loģiskas rīcības?»
Viņa neko neatbildēja, jo divas reizes pēkšņi nodzisa gaisma, turklāt mēs bijām ļoti aizņemti.
Gvena sastūma visu gaitenī, un es pēdējo reizi visu apskatīju.
Gaisma nomirgoja atkal, es saķēru spieķi un izgāju pa durvim, un tai pašā mirklī tās aizvērās. «Pūūū!»
«Mierigi, šef. Elpo dziļi. Skaiti līdz desmit, un tad lēni izelpo.» Gvena noglāstīja manu muguru.
«Mums vajadzēja braukt uz Niagaras ūdenskritumu. Es taču tev to teicu. Es to teicu.»
«Jā, Ričard. Paņem kociņu. Šajā gravitācijā es varu panest gan somu, gan saini — katru savā rokā. Taisni augšā līdz nulles gravitācijai?»
«Jā, bet es nesīšu somu un kociņu, spieķi es piestiprināšu pie somas.»
«Lūdzu, neesi macho, Ričard. Ne tad, kad mēs esam tik aizņemti.»
«Macho ir pazemojošs vārds, Gvena. Ja tu to atkal lietosi, tad jau tas prasīsies pēc iepļaukāšanas, pasaki to trešo reizi, un es tev iesitīšu ar, lūk, šo te pašu spieķi. Es sasodīti labi varu būt macho, kad vien jūtu, ka man tas patīk.»
«Jā, ser. Es — Džeina, tu — Tarzāns. Paņem mazo kociņu. Lūdzu.»
Mēs vienojāmies. Es nesu somu un ar otru roku atbalstījos uz spieķa. Gvena nesa saini un otrā rokā — miniatūro kļavu. Viņai bija grūti noturēt līdzsvaru, ejot viņa šūpojās no vienas puses uz otru. Man jāatzīst, ka Gvenas ieteiktais mantu dalījums bija prātīgāks, jo viņai nebija tik smags nesamais, un tas pamazām kļuva vieglāks, tuvojoties nulles gravitācijas joslai. Es jutos muļķīgi, mazliet kauns… bet kroplim ir kārdinājums pierādīt, it īpaši sievietei, ka viņš var izdarīt visu, ko vien vajag. Stulbi, jo katrs var redzēt, ka viņš to nevar. Es ne pārāk bieži padodos kārdinājumam.
Brīvi lidojot pa asi, mēs virzījāmies pa labi, piesējušies pie savām nastām, un Gvena ar abām rokām sargāja mazo kociņu.
Kad mēs sasniedzām viņas loku, Gvena paņēma gan somu, gan saini, un es nestrīdējos. Ceļā pagāja mazāk kā pusstunda. Es varēju izsaukt transportu — taču gaidīšana varētu prasīt vēl vairāk laika.
Gvena nolika nastas un ierunājās pie savām durvīm.
Tās neatvērās.
Tā vietā atskanēja ieraksts: «Misis Novaka, lūdzu nekavējoties piezvaniet uz Menedžera Izmitināšanas dienesta biroju. Tuvākais publiskais termināls atrodas simtu piektajā lokā, rādiuss viens — trīsdesmit pieci grādi, sešas desmitdaļas gravitācijas, blakus personāla transporta punktam.
No šī termināla jūs varēsiet piezvanīt bez maksas, pateicoties Zelta Likuma laipnībai un pretimnākšanai.»
Es nebiju īpaši pārsteigts. Bet jāatzīst, ka biju briesmīgi vīlies. Būt bez mājām ir kaut kas līdzīgs izsalkumam. Vai varbūt vēl sliktāk.
Gvena izturējās tā, it kā nepatīkamo paziņojumu nebūtu dzirdējusi. Viņa man teica: «Apsēdies uz somas, Ričard, un neuztraucies. Es domāju, ka tas būs ātri.»
Viņa atvēra somiņu, parakņājās tajā un izvilka nagu vīlīti un stieples gabaliņu, domājams, papīra saspraudi. Monotoni dūcot smalku melodiju, viņa ķērās pie durvīm.
Es palīdzēju ar to, ka nepiedāvāju padomu. Ne vārda. Bija grūti, bet es tomēr izturēju.
Gvena pārtrauca dūkt un iztaisnoja muguru. «Viss!» viņa paziņoja. Durvis plaši atvērās.
Viņa paņēma manu bonsai kļavu — mūsu kļavu. «Nāc iekšā, dārgais. Labāk pagaidām atstāj somu uz sliekšņa, lai durvis neaizkrīt, iekšā ir tumšs.»
Es sekoju. Vienīgā gaisma — termināla ekrāns, uz kura bija redzami vārdi:
VISI PAKALPOJUMI ANULĒTI
Gvena to ignorēja un atkal kaut ko meklēja savā somiņā. Šoreiz izvilka nelielu kabatas bateriju, tās gaismā aiztaustījās līdz kādai atvilktnei un izvilka garu, tievu skrūvgriezni, plakanknaibles, vēl kādu rīku bez nosaukuma, kas varētu būt pašdarināts, un pāri darba cimdu. «Ričard, lūdzu, paturi gaismu.»
Kontrolpanelis, ko viņa gribēja aizsniegt, atradās augstu virs monitora, noslēgts, izraibināts ar brīdinājuma zīmēm īrniekiem: «Uzmanību! Nepieskarties! Izsaukt dienestu!» un tā tālāk. Gvena pakāpās, atsēdās uz krāsns un ar vienu vienīgu pieskārienu atvēra paneli; atslēga acīmredzot bija jau iepriekš atlauzta.
Tālāk viņa darbojās klusi, izņemot monotono dungošanu un retos lūgumus paspīdināt gaismu citur. Vienu brīdi viņai izdevās radīt patiešām greznu dzirksteļu uzliesmojumu, viņa neapmierināti nomurmināja: «Traki, traki. Nevajag tā darīt
Gvenai.» Tad viņa lēni darbojās vēl kādus pāris mirkļus. Gaismas iedegās un atskanēja apdzīvotas telpas klusā sanēšana — gaiss, mikromotori un pārējais.
Viņa aizvēra paneli. «Vai palīdzēsi tikt lejā, dārgais?»
Es ar abām rokām nocēlu Gvenu lejā un, neatlaidis viņu vaļā, noskūpstīju — maksa par palīdzību.
Viņa man uzsmaidīja. «Paldies, ser! Vai, vai, es jau biju aizmirsusi, cik jauki būt precētai. Mums vajadzētu biežāk precēties.»
«Tūlīt?»
«Nē. Pusdienlaiks. Brokastis bija ļoti jaukas, bet tagad jau ir pāri diviem. Ko tu domā par pusdienām?»
«Tā ir laba ideja,» es piekritu. Ko tu saki par «Nevīžīgo Džo» uz Apija ceļa netālu no simtu piektā loka? Vai arī tu vēlies «augsto virtuvi»?»
««Nevīžīgajam Džo» nav nekādas vainas, es neesmu kaprīza ēdāja, dārgais. Bet es domāju, ka nevajadzētu iet pusdienot ārā, mēs varam netikt atpakaļ.»
«Kāpēc ne? Tu pavisam labi proti apiet durvju kodu.»
«Ričard, otrreiz tas var nebūt tik viegli. Viņi vēl nav ievērojuši, ka manu durvju aizslēgšana nepalīdz. Bet, kad pamanīs — viņi var aizmetināt durvis ar metāla plāksni. Es nevaru pretoties tādai pārvietošanai vairāk nekā tu. Paēdīsim un tad es sakravāšos. Ko tu gribētu?»
Izrādījās, ka Gvena bija paņēmusi līdzi iesaiņotos produktus no manas saldētavas. Man parasti ir kaut kas krājumā. Kā gan var iepriekš zināt, ka, nakts vidū strādājot pie stāsta, pēkšņi neuznāk neapslāpējama vēlēšanās apēst kādu gliemezi vai saldējumu ar augļiem? Ir prātīgi turēt to visu pa rokai. Citādi var rasties kārdinājums pārtraukt darbu, pamest klosterim līdzīgo noslēgto vientulību un iet meklēt vajadzīgo — un tas ir ceļš uz bankrotu.
Gvena tika galā ar saviem un maniem pārtikas resursiem
— es teiktu, mūsu — un mēs paēdām, apspriezdami nākamo soli, no kura nevarējām izvairīties. Es teicu, ka biju nodomājis piezvanīt dārgajam misteram Midlgafam, tiklīdz būsim beiguši ēst.
Viņa izskatījās domīga. «Es labāk vispirms sakravāšos.»
«Ja tu tā vēlies. Bet kāpēc?»
«Ričard, ir acīm redzams, ka mēs tiekam medīti. Varētu but, ka tas saistīts ar Šulca nogalināšanu. Bet mēs to nevaram droši zināt. Jebkurā gadījumā, kad mēs pabāzīsim ārā savas galvas, labāk būs, ja es būšu sakravājusies tāpat kā tu, jo varam netikt atpakaļ iekšā.» Viņa pamāja uz sava termināla pusi, kura ekrānā vēl joprojām bija redzams uzraksts:
VISI PAKALPOJUMI ANULĒTI
«Tā savešana kārtībā prasītu vairāk pūļu nekā tikai apmainīt kādu drošinātāju, un kompjūters taču ir pieejams visur. Tāpēc mēs nevarēsim piezvanīt misteram Midlgafam no šī dzīvokļa un mums jāizdara viss, ko šeit varam, pirms izejam pa durvīm.»
«Es varu izskriet ārā piezvanīt, kamēr tu kravājies.»
«Tikai pār manu līķi!»
«Gvena, esi taču prātīga.»
«Tieši tāda es pašlaik esmu. Ričard Kolins, tu esi mans jaunais līgavainis, tu man būsi vajadzīgs vēl gadiem ilgi. Kamēr mēs esam nepatikšanās, es nevēlos izlaist tevi no sava redzesloka. Tu vari pazust tāpat kā misters Šulcs. Mīļais, ja viņi šaus uz tevi, tad viņiem būs vispirms jānošauj mani.»
Es mēģināju viņu vest pie prāta, bet Gvena aizsedza ausis. «Es par to nestrīdēšos, es nedzirdu, ko tu saki, es neklausos!» Viņa noņēma rokas. «Lūdzu, palīdzi man sakravāties.»
«Jā, dārgā.»
Gvena to paveica īsākā laikā, nekā es, kaut arī mana palīdzība bija galvenokārt nemaisīties pa kājām. Es neesmu radis dzīvot kopā ar sievieti; militārais dienests neveicina mājas dzīvi, un es vienmēr biju izvairījies no laulībām, neskaitot īslaicīgos līgumus ar Amazones biedrenēm — līgumi automātiski beidzās, kad pienāca pavēle par uzdevuma maiņu.
Vēlāk man kādas pāris vai vairāk reizes bija uzdevuma partneres — bet man liekas, ka tādas attiecības nav pārāk līdzīgas civiliedzīvotāju laulībām.
Ar to es gribēju teikt, ka par spīti desmitiem tūkstošiem vārdu mīlas stāstos, kurus publicēju ar vairāk kā simts pieņemtiem sieviešu vārdiem, es nezinu neko daudz par sievietēm. Kad biju apguvis rakstīšanas trikus, es to pateicu redaktoram, kurš no manis pirka šos grēcīgos un nožēlojamos stāstus. Redaktoru sauca Ivlins Fingerhats, tas bija īgns pusmūža vīrs ar kailu galvvidu, nervu tiku un nekad neiztrūkstošu cigāru.
Viņš norūca: «Nemaz nemēģini kaut ko uzzināt par sievietēm; tas tevi paralizēs.»
«Bet tie ir domāti kā patiesi stāsti,» es iebildu.
«Tie ir patiesi un katram ir neapšaubāma piebilde — «Šī stāsta pamatā ir patiesi fakti».» Viņš iebakstīja ar pirkstu manuskriptā, ko tikko biju atnesis. «Vai tu gribi man teikt, ka tā nav? Vai tad tu negribi, lai tev samaksā?»
Jā, es gribēju, lai man samaksā. Pēc manas saprašanas prozas stila augstākais sasniegums ir šis vienkāršais, graciozais teikums: «Samaksāt pēc šī čeka…» Es steidzīgi atbildēju: «Nu, faktiski ar šo stāstu nav problēmu. Es patiesībā nepazinu šo sievieti, bet mana māte visu izstāstīja — viņas bija kopā mācījušās skolā. Šī meitene patiešām apprecējās ar savas mātes jaunāko brāli. Viņa jau bija stāvoklī, kad atklājās patiesība… un tad viņai bija šī briesmīgā izvēle: aborta grēks vai asinsgrēka bērna, kuram varētu būt divas galvas un nebūt zoda, traģēdija. Tie visi ir fakti, Ivlin, bet es to mazliet saīsināju. Izrādījās, ka Beta Lū nebija asinsradiniece savam vīram — es tā uzrakstīju —, turklāt bērnam nebija nekāda sakara ar viņas vīru. To es nerakstīju.»
«Tad pārraksti stāstu, un iepriekšējā risinājuma vietā ieraksti šo variantu. Tikai neaizmirsti mainīt vārdus un vietu nosaukumus, es negribu saņemt sūdzības.»
Vēlāk es tā izdarīju un arī to versiju pārdevu redaktoram, bet nekad nesaņēmos un nepateicu Fingerhatam, ka tas nenotika ar manas mātes skolas biedreni. To biju izlasījis kādā grāmatā, kas piederēja manai krustmātei Ebijai: Riharda Vāgnera «Viesuļvētras» libretā. Vāgners tā ari palika pie komponēšanas un atrada V. S. Gilbertu, kurš rakstīja viņam libretus, Vāgners bija nekam nederīgs rakstnieks.
Bet viņa agrīno darbu sižeti bija lieliski piemēroti manam mīlas stāstu rakstnieka amatam… tikai mazliet piezemētākā formā, ne gluži tik skarbi, un, protams, ar citiem vārdiem un vietu nosaukumiem. Es nezagu sižetus. Vismaz ne pilnībā. Šodien tie visi ir sabiedrības īpašums, visi autortiesību termiņi ir beigušies, bez tam Vāgners pats šos sižetus bija nozadzis.
Uz Vāgnera sižetu rēķina varēju nodrošināt sev mierīgu dzīvi. Bet man kļuva garlaicīgi. Kad Fingerhats aizgāja pensijā un nopirka tītaru fermu, es pametu šo biznesu un sāku rakstīt stāstus par karu. Tas bija grūtāk — kādu laiku biju gandrīz badacietējs — jo militārās lietas pārzinu, un tas mani paralizēja, kā Fingerhats bija reiz teicis.
Pēc kāda laika es iemācījos šīs zināšanas neņemt vērā un savos stāstos tās neielaist. Ar mīlas stāstiem man tādu problēmu nebija, jo nedz es, nedz Fingerhats, nedz Vāgners par sievietēm neko nezinājām.
* * *
It īpaši par Gvenu. Nez no kurienes man bija radusies pārliecība, ka sievietēm ceļojumā vajadzīgi vismaz septiņi nastu nesēji ēzeļi. Vai arī ēzeļu ekvivalents koferu izskatā. Un, protams, sievietes jau pēc dabas ir dezorganizatores. Tā es domāju.
Gvena izgāja no sava dzīvokļa tikai ar vienu koferi, tas bija mazāks par manu somu, katrs apģērba gabals tajā bija kārtīgi salocīts, un vēl vienu mazāku somu — nu, ne ar drēbēm, bet citām mantām.
Viņa sakārtoja mūsu bagāžu — tur bija mana soma, sainis, koferis, mazākā soma, viņas rokassomiņa, mans spieķis, miniatūrais kociņš — un ar skatienu novērtēja situāciju. «Man liekas, ka varēšu izdomāt variantu, lai mēs varētu aiznest visu uzreiz,» viņa teica.
«Es nevaru iedomāties,» iebildu, «mums katram ir tikai divas rokas. Labāk pasūtīšu transportu.»
«Ja vēlies, Ričard.»
«Labi.» Es pagriezos uz termināla pusi… un apstājos. «Hmm…»
Gvena bija pievērsusies mūsu mazajam bonsai kociņam.
4 — 2589
49
«Hmm…» es atkārtoju. «Gvena, tev nāksies būt pielaidīgākai. Es izslīdēšu ārā un atradīšu tuvāko terminālu, un atgriezīšos…»
«Nē, Ričard.»
«Tas taču ir tepat…»
«Nē, Ričard!»
Es nopūtos. «Kāds ir tavs risinājums?»
«Ričard, es piekritīšu jebkurai rīcībai, ja būsim kopā. Atstāt visu šajā dzīvoklī un cerēt, ka varēsim iekļūt atpakaļ
— tā ir viena iespēja. Nolikt visu ārpusē un atstāt, kamēr ejam pasūtīt transportu un piezvanīt misteram Midlgafam — tā ir otra iespēja.»
«Un atstāt visu pazušanai, kamēr esam prom. Vai arī šajā rajonā nav divkājaino žurku?» Es kļuvu sarkastisks. Katrā Visuma apmetnē ir savi nakts pilsoņi, neredzamie iedzīvotāji, kas nevar atļauties palikt Visumā, bet izvairās no nogādāšanas atpakaļ uz Zemes. Es iedomājos, ka Zelta Likuma valdība viņus pēc noķeršanas izsvieda Izplatījumā, kaut gan bija dzirdamas tumšākas baumas, kas man lika izvairīties no jebkāda veida maltās gaļas.
«Pastāv vēl trešā iespēja, ser, — mēs tiekam līdz terminālam. Izmitināšanas dienests pateiks mūsu jauno adresi, un tad mēs varēsim izsaukt transportu un gaidīt.
Termināls ir netālu. Ser, pirms brītiņa jūs teicāt, ka varētu nest gan savu somu, gan saini, spieķi piesienot pie somas. Runājot par šo nelielo attālumu, es piekrītu. Es varu nest abas somas, katru savā rokā, un rokassomiņu pār plecu.
Vienīgā problēma tad ir kociņš. Ričard, vai tu esi redzējis National Geographic fotogrāfijas ar iezemiešu meitenēm, kas nes lielus smagumus uz galvas?» Viņa negaidīja manu atbildi, bet paņēma podu, kurā bija iestādīts koks, uzcēla uz galvas un atlaida rokas, uzsmaidīja man, salieca ceļus, nesaliecot muguru un nezaudējot līdzsvaru, un paņēma abas somas.
Gvena pagājās pa dzīvokli, pagriezās un paskatījās uz mani. Es aplaudēju.
«Paldies, ser. Tikai vēl viena lieta. Uz ietvēm reizēm mēdz būt drūzma. Ja kāds man uzgrūdīsies, es darīšu tā.»
Viņa attēloja, kā kāds uzgrūžas, nosvieda zemē abas somas, saķēra krītošo bonsai, uzlika atpakaļ uz galvas un atkal paņēma somas. «Tā.»
«Un es nosviedīšu savas somas, paķeršu spieķi un iesitīšu viņam, tam stulbenim, kas būs tev uzgrūdies. Ne jau nāvīgi, tikai brīdinājumam.» Es piebildu: «Pieņemot, ka nabaga nelaimīgais ir vīrietis un pilngadīgs. Ja ne, es izdomāšu noziedzniekam piemērotu sodu.»
«Esmu par to droša, dārgais. Bet, patiesību sakot, es nedomāju, ka man kāds varētu uzgrūsties, jo tu iesi pa priekšu un atbrīvosi ceļu, labi?»
«Labi. Bet tev jāizģērbjas līdz jostasvietai.»
«Vai tiešām?»
«Visās šādās fotogrāfijās National Geographic vienmēr redzamas līdz jostasvietai kailas sievietes. Tāpēc jau viņi tās iespiež.»
«Labi, ja tu tā saki. Kaut gan liekas, ka man nav šādu dotību.»
«Beidz izlūgties komplimentus, ar tevi viss ir kārtībā. Bet tu esi pārāk laba vienkāršajiem cilvēkiem, tāpēc labāk atstāj drēbes mugurā.»
«Es neiebilstu. Ja tu patiešām domā, ka tas ir nepieciešams.»
«Tu pārāk viegli piekriti. Dari, kā vēlies, bet es neveļos, atkārtoju, nevēlos piespiest tevi to darīt. Vai visas sievietes ir ekshibicionistes?»
«Jā.»
Diskusija aprāvās, jo atskanēja durvju zvans. Gvena izskatījās pārsteigta. Es pieteicos: «Ļauj man,» piegāju pie durvīm un nospiedu sarunas pogu. «Jā?»
«Ziņa no Menedžera!»
Es noņēmu pirkstu no sarunu pogas un paskatījos uz Gvenu. «Vai vajadzētu atvērt?»
«Domāju, ka jā.»
Es piespiedu citu pogu, un durvis atvērās. Ienāca vīrs uzrauga uniformā, un es ļāvu durvīm aizvērties. Viņš iegrūda man rokās mapi. «Parakstieties šeit, senator,» un tad savāca to atpakaļ. «Jūs taču esat senators no Standard
Oil, vai ne?»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ