IX nodaļa
«Mērfijs bija optimists.»
(O’Tālu komentārs par Merfija likumiem, pēc A.Iiloha citāta)
Lai nonāktu Budget Jets birojā, mums bija jāiet apkārt lidlauka uzgaidāmajai telpai, tad iekšā ass virzienā un tieši uz Budget durvim. Uzgaidāmā telpa bija pārpildīta — parastais kontingents, plus sektanti un viņu sievas, lielākā daļa bija piesprādzējušies, daži brivi lidoja. Un vēl tur bija uzraugi — pat pārāk daudz.
Varbūt vajadzētu paskaidrot, ka uzgaidāmā telpa un biļešu kases, gaitenis uz pasažieru tuneli un nomas biroji atrodas bezsvara joslā; šī daļa negriežas kā visa pārējā apmetne un tāpēc te nav pseidogravitācijas. Uzgaidāmā telpa un visas pārējās telpas atrodas cilindrā, kas savukārt atrodas vēl lielākā cilindrā — pašā apmetnē. Abiem cilindriem ir kopēja ass. Lielais cilindrs griežas ap savu asi, mazākais — ne.
Tāpēc nepieciešamas vakuuma slūžas un izeja Izplatījumā
— apmetnes ārējā apvalkā, kur saskaras abi cilindri — visticamāk, pēc dzīvsudraba principa, bet nekad neesmu to redzējis. Skaidrojums ir šāds — kaut arī apmetne griežas ap savu asi, lidlauks nedrīkst griezties, jo kosmosa kuģim (vai lainerim, vai kravas kuģim, vai pat Volvo) ir nepieciešama stabila vieta bezsvara joslā, lai piestātu. Nomas piestātnes bija izvietotas aplī apkārt galvenajai piestātnei.
Dodoties cauri uzgaidāmajai telpai, es izvairījos no skatieniem un devos tieši uz galamērķi — durvīm telpas tālākajā stūrī. Gvena un Bils man sekoja. Gvena bija apmetusi somiņas siksniņu ap kaklu, ar vienu roku sargādama bonsai kociņu, ar otru turēdamās pie manas potītes, Bils turējās pie viņas potītes un turēja saini Macys ietinamajā papīrā ar uzdrukātu MucVs logo. Es nezinu, kas agrāk bija šajā
ietinamaja papīrā, bet tagad tas slēpa Gvenas mazako somu, kura bija «lietas».
Mūsu pārejā bagāža? Sekojot savas ādas glābšanas principam, mes bijām atbrīvojušies no tās. Bagāža mūs nodotu
— īsa brīvdienu ceļojumā sektanti taču neņem līdzi pārāk daudz bagāžas. Gvenas mazāko somu mēs varējām paturēt, jo Macy’s ietinamajā papīrā tā izskatījās pēc tāda paša iepirkumu saiņa, kādi bija daudziem no sektantiem. Un arī bonsai kociņš — tieši tāds dīvains, muļķīgs pirkums, kāds varētu būt tūristiem. Bet pārēja bagāža bija jāatstāj.
Varbūt kādu dienu to mums varētu atsūtīt, ievērojot maksimālu piesardzību. Bet es ar to nerēķinājos. Doktors Šulcs, aizrādīdams manu bēdāšanos par Gvenas nokārtotā darījuma izmaksām, bija pievērsis mani citai orientācijai. Es ļāvos, lai mani padara maigu, mierīgu un pieradinātu — viņš bija piespiedis mani pārslēgt ātrumu uz realitāti, kur ir tikai divu veidu cilvēki: ātrie un mirušie.
Fakts, par kuru es uzzināju, šķērsojot uzgaidāmo telpu: pēc mums telpā parādījās Franko. Šķita, ka viņš neko nezina par mums, un es izlikos, ka nezinu neko par viņu. Likās, ka viņa vienīgais mērķis ir sasniegt savu rokaspuišu bariņu, kas apsargāja ieeju pasažieru tunelī, Franko devās tieši uz to pusi, kamēr es vilku savu mazo ģimenīti uz stūri, kas man bija jāsasniedz.
Es to arī sasniedzu, mēs iegājām Budget Jets birojā, durvis aizvērās, un es atkal varēju uzelpot.
Budget Jets birojā mēs atradām misteru Dokveileru — viņš sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, piesprādzējies pie krēsla, smēķēja cigāru un lasīja Daily Racing Form Mēness izdevumu. Mums ienākot, viņš paskatījās apkārt un teica: «Piedodiet, man nav nekā, ko pārdot vai iznomāt. Nav pat raganas slotas.» Atcerējos, kas esmu — senators Ričards Džonsons, neiedomājami veiksmīga un pārtikuša, visā Saules sistēmā strādājoša lauru lapu rūpniecības sindikāta pārstāvis, viens no ietekmīgākajiem Hāgas darboņiem — un ļāvu senatora balsij runāt ar manu muti. «Dēls, es esmu senators Džonsons. Es zinu, ka kāds no maniem padotajiem šodien ir rezervējis transportu — Hanshaw Superb.»
«O, man prieks iepazīties, senator,» viņš teica, piespraudis papīru pie rakstāmgalda un atsprādzējis krēsla jostu. «Ja, jums ir rezervēts — bet ne Superb, tas ir Volvo.»
«Ko? Kāpēc, es taču piekodināju tai meitenei — nekas, apmainiet, lūdzu.»
«Kaut es to varētu, ser. Man nav nekā cita.»
«Nožēlojami. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepiezvanītu konkurentu firmām un neatrastu man…»
«Senator, nekur Zelta Likumā vairs nav iespējams neko iznomāt — visi braucamie ir aizņemti. Morris Garage, LockheedVolkswagen, Herc, Interplanet — mes visi esam zvanījuši viens otram pēdējās stundas laikā — un nekā, tukšums, viss ir aizņemts.»
Bija pienācis laiks filozofēt. «Tādā gadījumā es labāk braukšu ar Volvo, vai ne, dēls?»
Senators atkal mazlietiņ sadrūma, kad tika pieprasīta pilna samaksa par acīm redzami nolietotu mašīnu — es žēlojos par netīriem pelnutraukiem un pieprasīju, lai tos iztīra… tad teicu, ka nav vērts pūlēties (kad terminālā aiz Dokveilera galvas beidzās ziņu pārraide par Eimsu un Novaku) un turpināju: «Pārbaudīsim svaru un iespējamo delta vē; es gribu pacelties.»
Svara noteikšanai Budget Jets neizmanto centrifūgu, bet jaunāku, ātrāku, lētāku, ērtāku līdzekli — elastīgo inerciometru — es tikai neesmu pārliecināts, ka tas ir arī precīzāks. Dokveilers lika mums visiem iekāpt tīklā (bez bonsai kociņa, ko pašūpoja rokās un pierakstīja kā divus kilogramus smagu
— varbūt pavisam tuvu patiesībai) un lika mums cieši saķerties kopā, ar Mac/s saini pa vidu, tad nospieda elastīgās saites slēdzi — mums no vibrācijas gandrīz izkrita zobi: tad viņš paziņoja, ka mūsu kopējā masa ir 213,6 kilogrami.
Pēc pāris minūtēm mēs piesprādzējāmies pie kabīnes sēdekļiem un Dokveilers aizvēra iekšējās durvis. Viņš nebija lūdzis uzrādīt personas apliecības, tūristu kartes, pases, transporta vadītāja tiesības. Bet divreiz pārskaitīja tos deviņpadsmit tūkstošus. Plus apdrošināšana. Plus dzeramnauda.
Savā pilota kompjūterā ievadīju «213,6 kg», tad pārbaudīju vadības pulti. Degvielas līmeņa rādītājs bija pie atzi-
mes «pilns» un visas idiotiskās lampiņas spidēja zaļas. Es nospiedu «gatavs» pogu un gaidīju. Caur skaļruņiem mūs sasniedza Dokveilera balss: «Veiksmīgu nolaišanos!»
«Paldies.»
Izplūstošais gaiss šņāca — un mēs bijām ārā, spilgtā saules gaismā. Turpat priekšā bija lidlauks. Es nospiedu kustības kontroles pogu, lai pagrieztu mūsu lidaparātu par simtastoņdesmit grādiem. Apmetne attālinājās, es to redzēju kreisajā iluminatorā, priekšā parādījās pienākošs kosmosa kuģis — es neko nedarīju, tā pilotam vajadzēja mani ievērot un izvairīties, jo es taču atstāju piestātni — un labajā iluminatorā vīdēja viens no iespaidīgākajiem skatiem visā Izplatījumā — Mēness tuvplānā, tikai trissimt kilometru attālumā — gandrīz vai pastiept roku un pieskarties.
Es jutos lieliski.
Tie melīgie, slepkavīgie blēži palika aiz muguras un mēs uz visiem laikiem bijām ārā no Setosa neprātīgās tirānijas važām. Sākumā dzīve Zelta Likuma apmetnē šķita patīkami brīva un bezrūpīga. Bet es biju uzzinājis ko vairāk. Ap monarha kaklu vienmēr jātur cilpa, lai viņš nezaudē prātu.
Es sēdēju pilota sēdeklī, Gvena sēdēja pa labi otrā pilota krēslā. Es paskatījos uz viņu un tikai tad sapratu, ka man vēl joprojām bija tas muļķīgais acs apsējs. Nē, izmetiet ārā «muļķīgais» — visai ticams, ka tieši tas izglāba manu dzīvību. Es to noņēmu un ieliku kabatā. Tad noņēmu arī fesku un paskatījos apkārt, kur to varētu nolikt, un iestūķēju to aiz drošības jostas. «Paskatīsimies, vai mēs esam pietiekami nodrošinājušies ceļojumam Izplatījumā,» es ieteicos.
«Vai tad nav mazliet par vēlu, Ričard?»
«Es vienmēr visu pārbaudu tikai pēc pacelšanās,» es paskaidroju. «Esmu optimists. Tev ir somiņa un liels sainis no Macy's, kā tie ir nodrošināti?»
«Vēl nekā. Ja tu savaldīsi šo kuģi, kamēr es to izdaru, tad es atsprādzēšos un sakārtošu mantas.» Viņa sāka atbrīvoties no drošības jostām.
«Nu nu, pirms drošības jostu atsprādzēšanas nepieciešama atļauja no pilota.»
«Man likās, ka šāda atļauja ir.»
«Tagad tev ir. Bet neatkārto šo kļūdu citreiz. Mister Kristian, Viņa Majestātes kuģis Bounty ir sagatavots ceļam. Bil! Kā tev tur aizmugurē iet?»
«Viss kārtībā.»
«Vai tu esi visu nostiprinājis? Kad griezīšu stūres ratu, negribu, lai pa kabīni lido kaut kādi priekšmeti.»
«Viņš ir pienācīgi piesprādzēts,» Gvena mani pārliecināja. «Es parbaudiju. Bils ir cieši piespiedis podu ar kociņu pie vēdera, un es esmu apsolījusi, ka mēs viņu vienkārši nogalināsim un izmetīsim bez ceremonijām, ja viņš palaidīs to vaļā.»
«Nedomāju, ka viņš to noturēs, kad sāksies paātrinājums.»
«Es arī ne, bet nebija nekādas iespējas to iesaiņot. Vismaz tas ieņems pareizo stāvokli pie paātrinājuma — un es lūgšos par to. Mīļais, ko lai es daru ar šo parūku? Naomi to izmantoja uzstāšanās reizēs, tai ir sava vērtība. Bija patiešām mīļi no viņas puses uzstāt, lai es to valkāju — tas bija pēdējais un vispārliecinošākais pieskāriens manam tēlam — bet es neredzu iespēju to aizsargāt. Parūka ir vēl jutīgāka pret paātrinājumu nekā koks.»
«Pie velna, ja es zinu — un tas ir mans oficiālais viedoklis. Bet es šaubos, vai man vajadzēs šo vabolīti stumt augstāk par divām gravitācijām.» Es padomāju par to. «Un kā cimdu plauktiņš? Paņem visas salvetes, kādas vien te ir, un ietin tajās parūku, dažas ieliec iekšā. Vai tas derēs?»
«Es domāju, ka jā. Vai laika vēl pietiek?»
«Laika mums ir vesela jūra. Mistera Dokveilera kabinetā es veicu ātru aprēķinu. Lai saules gaismā nosēstos Mēness Honkongā, man vajadzētu ieiet zemākajā orbītā apmēram divi tūkstoši simts. Laika ir daudz. Tāpēc dari, kas darāms… kamēr es pateikšu pilota kompjūteram, kas tam darāms. Gvena, vai tu no savas vietas redzi visu vadības paneli?»
«Jā, ser.»
«Okei, tas ir tavs darbs, un priekšējais iluminators. Es rūpēšos par dzinējiem un šo kompjūteru — bērniņu. Starp citu, tev taču ir tiesības, vai ne?»
«Tagad nav jēgas to jautāt. Bet, lai tava sirds būtu mierīga, dārgais — es pratu savaldīt tādas debesu grabažas pirms vidusskolas beigšanas.»
«Labi.» Es neludzu viņai parādīt tiesības — kā viņa bija teikusi, tagad tiešām bija par vēlu.
Un es ievēroju, ka viņa neatbildēja uz manu jautājumu.
(Ja ballistika jūs garlaiko, varat izlaist turpmāko tekstu.)
Mēness orbītas apriņķošana prasa stundu un četrdesmit astoņas minūtes un dažas sekundes. Zelta Likumam ir jāriņķo tālāk par Mēness līniju (10 919 kilometri), tas ir — 12 805 kilometrus. Gandrīz divtūkstoš kilometrus tālāk — tātad jākustas ātrāk. Pareizi?
Nepareizi. (Es mānījos.)
Visneparastākais, vissarežģītākais, veselam saprātam pretrunīgākais ballistikas aspekts — lai palielinātu ātrumu, tas ir jāsamazina, lai samazinātu ātrumu, tas jāpalielina.
Atvainojiet. Tas tā ir.
Mēs atradāmies tajā paša orbītā, kur Zelta Likums, trīssimt kilometrus virs Mēness, un slīdējām kopā ar apmetni ar ātrumu pusotrs kilometrs sekundē (1,5477 km/s ir ātrums, ko ievadīju kompjūterā… jo tā bija rakstīts «špikerī», ko saņēmu Dokveilera kabinetā). Lai nosēstos, man ir jāpāriet uz zemāku (un ātrāku) orbītu… un, lai to izdarītu, jāsamazina ātrums.
Bet viss bija vēl sarežģītāk. Nosēšanās bezgaisa telpā liek iekļūt viszemākajā (un visātrākajā) orbītā… bet ātrums ir jāsamazina, lai nosēšanās bridi relatīvais ātrums būtu nulle — tas pamazam jāpalēnina, lai kontakts ar pamatu būtu vertikāls un bez atsitiena (vai ar nelielu) un bez slīdēšanas (vai ar nelielu) — to sauc par «sinerģisko» orbītu (grūti izrunāt un vēl grūtāk aprēķināt).
Bet to var izdarīt. Armstrongs un Oldrins izdarīja to pirmoreiz. (Otras izdevības nebija!) Bet par spīti precīzajai matemātikai izrādījās, ka viņiem ceļā atradās sasodīti milzīga klints. Spoža virtuozitāte un pāris saujas degvielas ļāva viņiem nosēsties tā, lai varētu tikt prom. (Ja viņiem nebūtu to pāris sauju degvielas, vai ceļojumi Izplatījumā būtu atlikti uz kādiem simts gadiem? Mēs pietiekami negodājam savus pionierus.)
Ir vēl cits nosēšanās variants. Apstādini dzinējus tieši virs vietas, kur gribi nosēsties. Krīti kā akmens. Bremzē
tik precīzi, lai noglāstītu zemi kā žonglieris, kurš ķer olu uz šķīvja.
Viena neliela problēma — taisnleņķa pagriezieni ir vissliktākie, kādi vien iespējami. Delta v tiek izšķiests — tavā kuģi varbūt nav nemaz tik daudz degvielas. (Delta v — pilotu žargonā ātruma izmaiņas, jo vienādojumos grieķu alfabēta burts delta nozīme izmaiņas un «v» — ātrumu, un, ludzu, atcerieties, ka «v» ir gan ātrums, gan virziens, tāpēc kosmosa kuģi neveic U-veida pagriezienus.)
Es ķēros pie Volvo pilota mazā kompjūtera programmēšanas — Ārmstronga un Oldrina sinerģiskā nolaišanās, bet ne tuvu tik izsmalcināta. Galvenokārt man vajadzēja pilota kompjūteram likt atvērt vispārinātu programmu nolaišanās aprēķināšanai no orbītas ap Mēnesi… un kompjūters apgalvoja, ka zinot, kā to darīt… un tad man bija jaievada dati par konkrēto nolaišanos, izmantojot lapeli, ko piegādāja Biulgct Jets.
Pabeidzis to darīt, es liku kompjūteram pārbaudīt ievadītos datus; tas negribīgi secināja, ka ir ievadīts viss, kas vajadzīgs, lai nosēstos Mēness Honkongā divdesmit divos septiņpadsmit minūtēs četrdesmit astoņās komats trīs sekundēs.
Kompjūtera pulkstens rādīja 19.57. Tikai pirms divdesmit stundām svešinieks, kas pats sevi dēvēja par «Enriko Šulcu», nelūgts bija apsēdies pie mana galdiņa «Varavīksnes galā» — un pēc piecām minūtēm viņš bija pagalam. Kopš tā laika mēs ar Gvenu bijām apprecējušies, izdzīti no mājām, bijām «adoptējuši» nekam nederīgu nespējnieku, apvainoti slepkavībā un bēguši, lai glābtu savu dzīvību. Darbīga diena! — un vēl tā nebija galā.
Pārāk ilgi es biju dzīvojis apnicīgā drošība. Nekas dzīvei nepiešķir tādu aizrautību, kā savas dzīvības glābšana. «Otrais pilot!»
«Otrais pilots šeit!»
«Tas ir lieliski! Paldies, ka apprecējies ar mani.»
«Rodžer, dārgais kapteini! Es arī saku to pašu.»
Tā bija mana veiksmīgākā diena, par to nebija nekādu šaubu! Veiksmīga sagadīšanās' bija atstājusi mūs dzīvus. Šajā mirkli Franko droši vien pārbauda katru pasažieri, kas divdesmitos iekāpj kosmosa kuģī, un gaida, kad dok
tors Eimss un misis Novaka uzrādīs sev rezervētās biļetes
— un mēs pa to laiku jau bijām labi tālu. Bet, kaut arī šis kritiskais mirklis bija izglābis mūsu dzīvības, Veiksme izsniedza ari citas balvas.
Nosēšanās austrumu—rietumu virzienā liktu atteikties no pašreizējā kursa un arī turpmāk izšķiest enerģiju muļķīgā taisnleņķa pagrieziena veikšanai — un nosēšanās ieprogrammēšanu. Varbūt jūsu bankas rēķins var atļauties tādu izšķērdību, jūsu kosmosa kuģis to nevar — ja vien nevēlaties palikt Izplatījumā ar vakuumu un klintīm zem sevis. Šāds skats nerosina apetīti.
Lai glābtu mūsu dzīvības, es biju laimīgs izmantot jebkuru nolaišanās laukumu uz Mēness… bet Veiksmes loterijā es biju vinnējis nolaišanos vislabākajā vietā (Mēness Honkongā), un mēs tur varētu būt jau rītausmā, orbītā būtu pavadījuši tikai stundu, kas ir laiks, kurā pilota kompjūteram var likt mūs nosēdināt. Ko gan vēl drīkstētu vēlēties?
Tajā brīdī mēs atradāmies virs Mēness aizēnotās puses, kas bija grubuļaina kā aligatora mugura. Piloti-amatieri nenosēžas uz Mēness otras puses divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kalni — tajā Mēness pusē, ko no Zemes nevar redzēt, Alpi izskatās kā Kanzasā; otrkārt, apmetnes — tur nav nevienas, par kuru varētu kaut ko teikt. Tāpēc nerunāsim par apmetnēm, par kurām nav, ko teikt, jo tas varētu sadusmot dažus dīvainus iedzīvotājus.
Vēl pēc četrdesmit minūtēm mēs būtu virs Mēness Honkongas, tieši laikā, kad tur lēks Saule. Pirms tam es gribētu saņemt nolaišanās atļauju un virsmas kontroli pēdējā un vissvarīgākajā nolaišanās brīdī — un tad pavadīt nākamās divas stundas, riņķojot apkārt un pamazām samazinot Volvo atrašanās augstumu. Tad pietiktu laika nodot vadību Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestam, bet es apsolīju pats sev, ka palikšu pie pults un ar nosēšanos tikšu galā saviem spēkiem, lai atsvaidzinātu zināšanas. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš es pats vadīju nolaišanos bezgaisa telpā? Vai tas bija Callistol Kurš gads tad bija? Pārāk sen!
20.12 mēs šķērsojām Mēness ziemeļpolu un redzējām Zemes lēktu… tas ir satriecošs skats, vienalga, cik reižu
pirms tam redzēts. Bija redzama puse Zemes (jo mēs paši atradāmies Mēness aizsegā) ar apgaismoto pusi pa kreisi. No vasaras saulgriežiem bija pagājušas tikai dažas dienas, ziemeļpols atradās spožā Saules gaismā un mirdzēja. Ziemeļamerika bija gandrīz tikpat spoža, tā atradās zem smagiem mākoņiem, izņemot Meksikas rietumu krastu.
Es jutu, ka esmu aizturējis elpu un Gvena spiež manu roku. Gandrīz biju aizmirsis sazināties ar Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestu.
«Volvo BJ 17 izsauc MH Kontroli. Vai jūs mani dzirdat?»
«BJ 17, dzirdam. Turpiniet.»
«Lūdzu atļauju nosēsties aptuveni divdesmit divos septiņpadsmit, četrdesmit astoņās. Lūdzu nolaišanos ar virsmas kontroli, rokas vadība. Esmu izlidojis no Zelta Likuma un vēl joprojām atrodos Zelta Likuma orbītā aptuveni sešus posmus uz rietumiem. Beidzu.»
«Volvo BJ 17. Atļauts nosēsties Mēness Honkongā aptuveni divdesmit divos septiņpadsmit, četrdesmit astoņās. Pārejiet uz pavadoņu kanālu numur trīspadsmit ne vēlāk kā divdesmit vienos četrdesmit deviņās un esiet gatavi pieņemt Virsmas kontroli. Brīdinājums: jums jāsāk standarta nolaišanās programma divdesmit vienos sešās, un precīzi tai jāseko. Ja nosēšanās laikā jūs neesat trīs procentu vektorā vai četru posmu augstumā, gaidiet noraidījumu. MH kontrole.»
«Oki-doki.» Es piebildu: «Varu derēt — tu nesaprati, ka runāji ar Kapteini Pusnakti, Saules sistēmas veiklāko pilotu,» — bet es biju izslēdzis mikrofonu, pirms to teicu. Vismaz tā domāju. Es dzirdēju atbildi. «Un šeit runā Kapteinis Hemoroīds Angīna, Mēness nejaukākais Virsmas kontroles pilots. Tev nāksies man izmaksāt litru Glenlivet, kad es tevi būšu nosēdinājis. Ja es to vispār izdarīšu.»
Es paskatījos uz mikrofona slēdzi — šķita, ka ar to viss kārtībā. Nolēmu nepievērst tam uzmanību. Visi zina, ka telepātija vislabāk darbojas bezgaisa telpā… bet jābūt taču kādai iespējai vienkāršam puisim aizsargāties pret supermeniem. (Piemēram, zināt, kad turēt muti.)
Es noregulēju signālzvanu uz divdesmit vieniem, virziens
— uz leju, un nākamās stundas laikā baudīju ceļojumu,
turot savas līgavas rokas. Mēness neiedomājamie kalni, augstāki un smailāki par Himalajiem un traģiski neapdzīvoti slīdēja mums pāri (vai zem mums). Vienīgā skaņa bija kompjūtera klusā dūkšana un gaisa aparāta nopūtas — un regulāra, kaitinoša šņākšana, kuras vaininieks bija Bils. Es nedzirdēju nevienu no skaņām, bet mana dvēsele līksmoja. Ne man, ne Gvenai nebija vēlēšanās runāt. Tas bija laimīgs, mierpilns starpbrīdis.
«Ričard! Mosties!»
«Mm? Es nebiju aizmidzis.»
«Jā, dārgais, ir jau pari divdesmit vieniem.»
Ee… un tā arī bija. Divdesmit viens un viena, un laiks ritēja tālāk. Kas bija noticis ar signālu? Tagad tas nav svarīgi — man bija piecas minūtes un lidojošas sekundes, lai būtu drošs, ka nolaišanās programma ir ievadīta laikā. Es ķēros pie vadības pults, lai ievadītu nosēšanās veidu — atmuguriski ir visvieglāk, kaut ari līmeniski uz aizmuguri būtu tikpat viegli. Vai pat sāniski. Lai nu kā, kosmosa kuģa priekšgalam ir jābūt pavērstam pret kustības virzienu, lai samazinātu ātrumu bremzēšanas programmas laikā — tas ir, «atmuguriski» pilotam (bet man labāk patīk, ja horizonts izskatās «pareizi» no mana skatu punkta, kad esmu piesprādzējies krēslā, tāpēc es dodu priekšroku vienkāršajam atmuguriskajam nosēšanās veidam).
Tiklīdz jutu, ka Volvo sāk kustības virziena maiņu es gribēju pārliecināties, vai kompjūters ir gatavs sākt nolaišanās programmu, izmantojot standarta kodu no gatavā saraksta.
Nekādas atbildes. Balts ekrāns. Nekādas skaņas.
Es nicinoši izteicos par šī kompjūtera izcelsmi. Gvena sacīja: «Vai tu nospiedi darbības sākšanas pogu?»
«Protams!» es atsaucos un nospiedu to vēlreiz.
Kompjūtera ekrāns izgaismojās un atskanēja neciešami skaļš ieraksts:
«Kā jūs rakstāt vārdu «komforts»? Šodienas prātīgais Mēness pilsonis, kurš ir pārstrādājies, pārāk uztraukts un pārāk uzbudināts, šo vārdu raksta C,0,M,F,I,E,S — tas ir Comfies, ko terapeiti iesaka pret kuņģa darbības traucējumiem, grēmām, kuņģa čūlu, zarnu spazmām un vienkāršām vēdera sāpēm. Comfiesl Tas patiešām palīdz! Izgatavotāj-
firma — «Tīģera Balzāma Farmācija», Mēness Honkonga
— medikamentu ražotāji, uz kuriem varat paļauties. C,0,M,F,l,E,S, Comfies, tas patiešām palīdz! Jautājiet savam terapeitam.» Kaut kādas ķērcošas vārnas sāka dziedāt par Comfies labumiem.
«So nolādēto verķi nevarēs izslēgt!»
«Sasit to.»
«Mm?»
«Sasit to, Ričard.»
Es tur nespēju saskatīt nekādu loģiku, bet ieteikums sasaucās ar manu emocionālo stāvokli, un es iesitu — visai stipri. Tas turpināja izvirst muļķības par cepamo sodu.
«Dārgais, tad tev nāksies sist stiprāk. Elektroni ir mazi bailīgi nieciņi, bet tie ir saprātīgi; tev jāliek tiem saprast, kurš šeit ir noteicējs. Labāk ļauj man.» Gvena spēcīgi iepļaukāja kompjūteru — man jau likās, ka tā korpuss neizturēs.
Uz ekrāna nekavējoties parādījās uzraksts:
Gatavs nosēsties — sākuma mirklis — 21.06—17.0. Pulkstenis rādīja 21.05—42.7, kas nozīmēja, ka man ir pietiekami laika, lai paskatītos uz altimetra radaru (kas rādīja 298 posmus līdz virsmai, nemainīgi) un doplera efekta mēraparātu, kas rādīja, ka mūsu kuģis ir orientēts pa līniju paralēli virsmai, pietiekami tuvu beidzamajiem valdības rīkojumiem… kaut gan man nav ne jausmas, ko es būtu darījis turpmākajās apmēram desmit sekundēs. Situācijas kontrolei Volvo parasto, pa pāriem sadalīto strūklu vietā izmanto žiroskopu un daudz citu mēraparātu. Bet tie ir lēnāki.
Tad galu galā pulksteņa rādītāji sasniedza atzīmēto nulles punktu, un aparāti iedarbojās, ar inerces spēku iespiezdami mūs sēdekļos, un uz ekrāna bija redzama programma:
21.06—17.0—19 sekundes
21.06.— 36.0
Viss mīļi beidzas pec deviņpadsmit sekundem, kosmosa kuģim pat neieklepojoties. «Redzi?» ieteicās Gvena. «Tev tikai jābut stingram.»
«Es neticu animismam.»
«Ak nē? Kā tad tu tiec galā — piedod, dārgais. Nekas, Gvena parūpēsies par tādām lietām.»
Kapteinis Pusnakts klusēja. Nevarētu teikt, ka es būtu saīdzis. Bet, nolādēts, animisms ir tīra māņticība (izņemot vienīgi ieročus).
* * *
Es biju pārgājis uz trīspadsmito kanālu, un kuģa piektais dzinējs jau bija izlietojis visu degvielu. Gatavojos nodot vadību Mēness Honkongas Virsmas kontroles dienestam (Kapteinim Hemoroīdam), kad mazais, mīļais elektroniskais idiots salaida dēlī savu NPA (Nejaušas Pieejamības Atmiņu), kurā bija ierakstīta mūsu nosēšanās programma. Degvielas sadegšanas pakāpju shēma uz ekrāna satumsa, saruka līdz punktiņam un izgaisa. Izmisīgi nospiedu atjaunošanās pogu — nekas nemainījās.
Kapteinis Pusnakts, drošsirdīgs kā vienmēr, zināja, ko darīt. «Gvena! Programma ir pazudusi!»
Viņa pasniedzās un atkal iepļaukāja kompjūteru. Degvielas pakāpeniskas sadegšanas shēma neatjaunojās — NPA ir kā ziepju burbulis, reiz izpostīts, tas vairs nekad nav atjaunojams —, bet kompjūters atkal atdzīvojās. Ekrāna kreisajā augšējā stūrī parādījās kursors un jautājoši mirgoja. Gvena teica: «Kad paredzēta nākamā pakāpe? Un cik gara?»
«Divdesmit vienos četrdesmit septiņās un septiņpadsmit sekundēs, man liekas, mmm, uz vienpadsmit sekundēm. Esmu visai drošs par to, ka bija vienpadsmit sekundes.»
«Es pārbaudīšu ciparus. Tad izdari to ar rokām un liec kompjūteram aprēķināt to, ko tas pazaudēja.»
«Tieši tā.» Es ievadīju raķešdzinēja degvielas sadegšanas pakāpes datus. «Pēc tam mēs varam nodot kontroli Honkongas rokās.»
«Un mēs esam ārā no meža, dārgais, — viena sadegšanas pakāpe tiek vadīta ar roku, un tad kontroli pārņem viņi lejā. Bet mēs pārrēķināsim visu tikai drošības pēc.»
Viņa izklausījās daudz optimistiskāka, nekā jutos es pats. Nevarēju atcerēties, kādu vektoru un augstumu man vajadzēja sasniegt, lai virsmas kontroles dienests varētu pārņemt vadību. Bet man nebija laika par to uztraukties, man bija jāvada šī dzinēja darbības pakāpe.
Es to ievadīju kompjūterā:
21.47— 17.0—11.0 sekundes
21.47— 28.0
Es skatījos pulkstenī un skaitīju līdzi. Precīzi septiņpadsmit sekundes pāri 21.47 es nospiedu dzinēja darbības pogu un turēju to nospiestu. Pakāpe aizdegās. Nezinu, vai es to biju panācis vai arī kompjūters. Es turēju pogu nospiestu, skaitot sekundes, un atlaidu tieši pēc 11 sekundēm.
Pakāpe joprojām dega.
(«… skrien uz riņķi, spiedz un kliedz!») Es pārbaudīju aizdedzes pogu — nē, tā nebija iesprūdusi. Iesitu pa kompjūtera korpusu. Raķešdzinējs turpināja rēkt un spiest mūs sēdekļos.
Gvena pasniedzās un izslēdza kompjūteru, uzliesmojums acumirklī beidzās.
Es mēģināju apvaldīt trīcēšanu. «Paldies, pilot.»
«Jā, ser.»
Paskatījies ārā, nospriedu, ka Mēness virsma izskatījās esam tuvāk, nekā man patiktu, un pārbaudīju altimetra radaru. Deviņdesmit un vēl kaut kas — trešais cipars nepārtraukti mainījās. «Gvena, es domāju, ka mēs nedodamies uz Mēness Honkongu.»
«Es ari tā domāju.»
«Tagad problēma ir kaut kā tikt galā ar šo miskasti, nesalaužot to.»
«Es piekrītu, ser.»
«Tad kur mēs esam? Es domāju, aptuveni. Es negaidu brīnumus.» Virsma aiz mums — mēs vēl joprojām bijām pavērsuši kuģi bremzēšanai — izskatījās tik raupja kā Mēness otrā puse. Tā nebija ideāla virsma priekš piespiedu nosēšanās.
Gvena ieteicās: «Vai mēs varētu apgriezties otrādi? Ja mes varētu redzēt Zelta Likumu, tas jau kaut ko nozīmētu.»
«Lai notiek! Paskatīsimies, vai aparāti klausa.» Es atkal ķēros pie pults un devu komandu pagriezties par simt astoņdesmit grādiem, atkal apgriežoties ar kājām gaisā. Mēness bija jau ievērojami tuvāk. Mūsu debesu mašīna griezās, horizonts pa labi un pa kreisi zibēja, bet debesis palika «lejā». Nepatīkami… bet viss, ko mēs gribējām, bija ieraudzīt savas iepriekšējās mājas, Zelta Likuma mājokli. «Vai tu to redzi?»
8 — 2589
113
«Ne, neredzu gan, Ričard.»
«Tam ir jābūt kaut kur virs horizonta. Nav nekāds brīnums, tas bija jau pietiekami tālu pēdējoreiz, kad skatījāmies uz to — un pēdējās pakāpes iedarbināšana mūs ir aizsviedusi krietni tālāk. Tad kur mēs esam?»
«Kad mēs paslīdējām garām tam lielajam krāterim — Aristotelim?»
«Vai tas nebija Platons?»
«Nē, ser. Platons būtu uz rietumiem no mūsu maršruta, un tas vēl joprojām būtu ēnā. Tas varētu būt kāds krāteris, ko es nepazīstu… bet tā gludā daļa, tā pavisam gludā daļa
— uz dienvidiem no mums — liek man domāt, ka tam jābūt Aristotelim.»
«Gvena, nav svarīgi, kas tas ir, man jāmēģina šo vāģi nosēdināt uz tās gludās daļas. Uz tās pavisam gludās daļas. Ja vien tev nav labāka ideja.»
«Nē, ser, nav. Mēs krītam. Ja mēs būtu sasnieguši pietiekamu paātrinājumu, lai šajā augstumā saglabātu savu vietu orbītā, mums varbūt nepietiktu degvielas, lai nosēstos vēlāk. Tas ir minējums.»
Es paskatījos uz degvielas līmeņa rādītāju — pēdējais uzliesmojums bija patērējis krietni daudz degvielas. Nāksies savilkt siksnas. «Es domāju, ka tavs minējums ir neapšaubāmi patiess — un mēs nosēdīsimies. Redzēsim, vai mūsu mazais draugs var izkalkulēt parabolisko nosēšanos šādā augstumā — jo es esmu nolēmis strauji samazināt ātrumu un ļaut kuģim krist, tiklīdz būsim virs vietas, kas izskatīsies pietiekami gluda. Kā tu domā?»
«Eee, es ceru, ka mums nepietrūks degvielas.»
«Es arī. Gvena?»
«Jā, ser?»
«Mīļā, bija jauki.»
«0, Ričard, jā!»
Bils ierunājās aizsmakušā balsī: «Mmm, es domāju, ka nevaru…»
Es pie pults gribēju ievadīt kosmosa kuģi atkal bremzēšanas režīmā. «Nomierinies, Bil, mēs esam aizņemti!» Altimetrs rādija astoņdesmit un vēl kaut cik — cik ilgs laiks
vajadzīgs, lai nokristu astoņdesmit posmus vienas sestdaļas gravitācijas laukā? Atkal ieslēgt pilota kompjūteru un pajautāt? Vai rēķināt galvā? Vai es varu ticēt, ka pilota kompjūters atkal neiedarbinās jaunu pakāpi?
Labāk neriskēt. Vai man būtu kāds labums no tiešas, aptuvenas aplēses? Paskatīsimies — attālums vienāds ar pusi paātrinājuma reiz laiks kvadrātā, viss centimetros un sekundēs. Tātad astoņdesmit posmi ir, ēe, astoņdesmit tūkstoši, nē, astoņi simti — nē, astoņi miljoni centimetru. Vai pareizi?
Viena sestdaļa gravitācijas — nē, puse no viens sešdesmit divi. Tātad atliek tikai izvilkt kvadrātsakni…
Simts sekundes? «Gvena, cik ilgi līdz triecienam?»
«Aptuveni septiņpadsmit minūtes. Es to noapaļoju.»
Es atkal ātri parakņājos savās smadzenēs un sapratu, ka, kļūdoties taisnvirziena vektora noteikšanā, mans «aptuvenais aprēķins» nebija pat minējums uz labu laimi. «Pietiekami tuvu. Uzmani doplera mērījumus, es mēģināšu samazināt kustību uz priekšu. Neļauj man to apturēt pavisam, mums vajadzēs izvēlēties nolaišanās vietu.»
«Tieši tā, kapteini»
Es ieslēdzu kompjūteru, dzinējs nekavējoties iedarbojās. Es ļāvu tam darboties piecas sekundes un tad izslēdzu kompjūteru. Dzinējs nomierinājās. Es rūgti noteicu: «Tā ir viena sasodīti grūta bremzēšana. Gvena?»
«Ķepurojos. Vai mēs varam redzēt, kurp dodamies?»
«Protams.»
«Senator…»
«Bil, aizveries!» Es pagriezu kosmosa kuģi atkal par simt astoņdesmit grādiem. «Vai tu priekšā redzi kādas skaistas, līdzenas ganības?»
«Viss izskatās gluds, Ričard, bet mēs vēl esam gandrīz septiņdesmit posmu augstumā. Varbūt vajadzētu nolaisties lejā, pavisam tuvu, pirms samazināt ātrumu? Tad varētu redzēt klintis.»
«Prātīgi. Cik tuvu?»
«Nu, kā izklausās viens posms?»
«Izklausās pietiekami tuvu, lai varētu dzirdēt Nāves eņģeļa spārnu švīkstus. Cik vēl sekunžu līdz triecienam? Viena kilometra augstumam, es domāju.»
«Kvadrātsakne no tūkstoša divsimt plus… teiksim, trīsdesmit piecas sekundes.»
«Labi. Tu skaties uz augstumu un virsmu. Apmēram divos posmos es gribu sākt samazināt ātrumu. Man vēl būs vajadzīgs laiks, lai pēc tam pagrieztu kuģi par deviņdesmit grādiem, lai priekšgals būtu uz augšu. Gvena, mums labāk vajadzēja palikt gulta.»
«Es jau centos tev to pateikt, ser. Bet es tev ticu.»
«Kas ir ticība bez darbiem? Kaut es būtu citur. Laiks?»
«Apmēram sešas minūtes.»
«Senator…»
«Bil, aizveries! Vai mēs atlikušo ātrumu samazināsim uz pusi?»
«Trīs sekundēs?»
Es iedarbināju dzinēju uz trīs sekundēm ar to pašu muļķīgo metodi.
«Divas minūtes, ser.»
«Uzmani dopleru. Izsauc to!» Es iedarbināju dzinēju.
«Aiziet!»
Es to strauji apturēju un pagriezu kuģi ar priekšgalu uz augšu. «Cik rāda?»
«Šajā ziņā mēs esam tik dziļi purvā, cik vien iespējams, man liekas. Un es ar to nejokotu — paskaties uz degvielas līmeņa radītāju.»
Tas mani neiepriecināja. «Labi, es neiedarbinu dzinējus, pirms mēs neesam pietiekami tuvu.» Mēs atradāmies ar galvām pret debesim — priekšā nebija nekā cita, kā vien debesis. Pāri savam kreisajam plecam es varēju redzēt Mēness virsmu apmēram četrdesmit piecu grādu leņķī. Paskatoties garām Gvenai, es arī to varēju redzēt, bet no pārāk liela attāluma — slikts leņķis, bezjēdzigi. «Gvena, cik garš ir mūsu vāģis?»
«Es tādu nekad neesmu redzējusi ārpus ligzdas. Vai tas ir svarīgi?»
«Tas nozīmē sasodīti daudz, ja, skatoties pār plecu, es aprēķinu, cik tālu ir virsma.»
«O, es domāju, ka tu gribi zināt precīzi. Teiksim, trīsdesmit metri. Viena minūte, ser.»
Es jau grasījos uz mirkli iedarbināt dzinējus, kad «iedarbojās» Bils.
Nabaga velnam kļuva slikti, bet tajā mirklī es vēlējos redzēt viņu mirušu. Viņa pusdienas aizslīdēja gar mūsu galvām un pieplaka pie priekšējā iluminatora, kas tika aizsegts pilnībā. «Bil!» es iekliedzos. «Beidz!»
(Nevajag man pārmest, ka šī prasība bija neprātīga.)
Bils darīja, ko varēja. Viņš nolieca galvu pa kreisi un nākamās spazmas produkts aizsedza kreiso iluminatoru, padarot mani aklu.
Es centos. Skatīdamies uz radara altimetru, es ātri iedarbināju dzinējus — un arī tur kļūdījos. Esmu pārliecināts, ka reiz tiks atrisināta problēma par precīziem mērījumiem
— es vienkārši biju piedzimis pārāk agri, tas ir viss. «Gvena, es neko neredzu!»
«Viss kārtībā, ser.» Viņas balss izklausījās mierīga, vēsa, prātiga — piemērota partnere Kapteinim Pusnakts. Viņa skatījās pār labo plecu uz Mēness virsmu, viņas kreisā roka bija uz pilota kompjūtera — mūsu rokas bremžu — elektrības slēdža.
«Piecpadsmit sekundes, ser,… desmit… piecas.» Viņa nospieda slēdzi.
Dzinēji iedarbojās uz īsu mirkli, es sajutu vieglu atsitienu, un mums atkal bija svars.
Viņa pagrieza galvu, uzsmaidīja un teica: «Pilots ziņo…»
Tad smaids pazuda no viņas sejas.
Gvena izskatījās pārsteigta, un mēs jutām, kā kuģis sašūpojas.
Vai jūs bērnībā nekad neesat spelējušies ar vilciņu? Zināt, kā vilciņš uzvedas, kad tas nolaižas? Apkārt un apkārt, zemāk un zemāk, pamazām slīdot uz leju, līdz sasniedz zemi un apstājas? Tieši tā uzvedās šis draņķīgais Volvo.
Līdz tas visā garumā nebija nolaidies uz Meness virsmas un apvēlies vēlreiz apkārt. Mēs joprojām bijām piesprādzējušies, drošībā un bez mazākās skrambiņas — un ar galvu uz leju.
Gvena turpināja: «… ziņo par nolaišanos, ser.»
«Paldies, pilot.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ