XIV nodaļa
«Demokrātija var paciest visu, tikai ne demokrātus.»
Dž. Heršovs (1904)
«Karaļi lielākoties ir nelieši.» Marks Tvens (1835—1910)
Kamēr mēs mazgājāmies, es ieteicos: «Tu pārsteidzi mani, mīļā, ar to, ka prati vadīt autobusu.»
«Tu pārsteidzi mani krietni vairāk, kad izrādījās, ka tavs spieķis šauj.»
«Ak jā, tas man atgādina… Vai nebūs pārāk grūti aizstāvēt mani?»
«Protams, nē, Ričard, bet kā?»
«Mans spieķis pārstāj būt par ieroci, kad cilvēki uzzina, kas tas ir. Bet, ja visi šāvieni tiks piedēvēti tev, cilvēki neuzzinās, kas tas ir.»
Gvena domigi atbildēja: «Es nesaprotu. Visi, kas bija autobusā, redzēja, ka tu izmanto spieķi kā šaujamieroci.»
«Vai patiešām? Cīniņš risinājās vakuumā — nāves klusumā. Neviens tātad nedzirdēja šāvienus. Kurš redzēja, ka es šauju? Lilibeta? Viņa bija ievainota, pirms es iesaistījos ballītē. Tikai dažas sekundes pirms tam, bet mēs jau te runājam par sekundēm. Bils? Viņš bija aizņemts ar Lilībetu. Jekaterina un viņas bērni? Šaubos, vai bērni redzēja kaut ko viņiem saprotamu, un māte pārdzīvoja vislielāko šoku, kāds vien mātei var būt; viņa nevarētu pārāk daudz atcerēties, ja vien vispār kaut ko redzēja. Dārgā Diāna un viņas puiši? Viens ir beigts, otrs bija tik apmulsis, ka uzskatīja mani par bandītu, un pati lēdija Dī ir pārāk egocentriska, lai saprastu, kas vispār notiek, viņa vienkārši zināja, ka nogurdinošas muļķības iejaucās viņas svētajos, neaizskaramajos plānos. Pagriezies, es nomazgāšu tev muguru.»
Gvena tā ari darīja, un es turpināju: «Uzlabosim situāciju. Es aizstāvēšu tevi, nevis tu mani.»
«Kā?»
«Manam spieķim un tavam mazajam Miyako ir viena kalibra munīcija. Tāpēc visi šāvieni nāca no Miyako, un šāvu es, nevis tu — un mans spieķis ir tikai spieķis. Un tu esi mana mīļā, nevainīgā sieviņa, kas nekad nedarītu kaut ko tik nesievišķīgu, kā šaušana uz svešiniekiem. Vai tas derēs?»
Gvena tik ilgi neatbildēja, ka es sāku domāt, vai tikai neesmu viņu kaut kā apvainojis. «Ričard, varbūt neviens no mums vispār nešāva?»
«Tā? Interesanti. Pasaki, kā.»
«Es gandrīz tikpat ļoti nevēlos atzīt, ka man ir ierocis, kā tu negribi atzīt, ka tavam spieķim piemīt negaidīti talanti… bet šaujamais manā somiņā — vai jebkur citur manā tuvumā
— ir vairāk nekā reizi vien izglābis man dzīvību un es gribu arī turpmāk to nēsāt sev līdzi. Ričard, iemesli, kuru dēļ, tavuprāt, neviens neko nezina par šo spieķi, tikpat labi var attiekties uz manu Miyako. Tu esi lielāks par mani, un es sēdēju pie loga. Kad noliecāmies, nedomāju, ka kāds varēja mani pārāk labi redzēt — tavi pleci nav caurspīdīgi.»
«Hmm. Tā varētu būt. Bet ko tu teiktu par līķiem ar ložu caurumiem? Seši komats pieci milimetri, ja runājam precīzi.»
«Šāva tie miesnieki no lielā riteņa mašīnas.»
«Viņiem bija lāzeri, nevis šaujamie.»
«Ričard! Ričard! Vai tu zini, ka viņiem bez enerģijas ieročiem nebija ari šaujamieroči? Es nezinu.»
«Atkal jāsaka — hmm. Mana mīļā, tu esi apķērīga kā diplomāte.»
«Es esmu diplomāte. Lūdzu, pasniedz man ziepes. Ričard, mēs labprātīgi nesniegsim nekādu informāciju. Mēs bijām vienkārši pasažieri, nevainīgi un dumji klātesošie. Mums nav jābūt atbildīgiem par agrāro reformu atbalstītāju nāvi. Mans labākais skolotājs mācīja neatklāt savas kārtis un nekad neko neatzīt. Ir pienācis īstais brīdis to darīt.»
«Mans labākais skolotājs mācīja tieši to pašu. Gvena, kāpēc tu neapprecējies ar mani āgrāk?»
«Man bija vajadzīgs zināms laiks, lai atmaidzinātu tavu sirdi. Vai arī otrādi. Vai varam noskaloties?»
Kamēr es slaucīju Gvenu, atcerējos kādu jautājumu, no kura viņa bija izvairījusies. «Mana mīļā, kur tu iemācījies vadīt rolligonu?»
«Kur? Skaidrības jūrā.»
«Mmm?»
«Es iemācījos to darīt, skatīdamās uz Grietu un Lilībetu. Šovakar bija pirmā reize manā dzīvē, kad to darīju.» «Kāpēc tad tu tā neteici?»
Viņa sāka mani slaucīt. «Mīļais, ja būtu to zinājis, tu uztrauktos. Bezjēdzīgi. Visas reizes, kad biju precējusies, es vienmēr ievēroju likumu — nekad neteikt vīram neko tādu, kas varētu viņu uztraukt, ja vien spēju no tā izvairīties.» Viņa pasmaidīja savu eņģeļa smaidu. «Tā ir labāk. Vīrieši vienmēr uztraucas, sievietes ne.»
Mani pamodināja skaļa klauvēšana. «Atveriet!»
Man neienāca prātā nekāds iemesls, lai to darītu, un es nepakustējos. Plati nožāvājos, uzmanīdamies, lai mana dvēsele neaizlaižas, un pasniedzos pa labi. Tad pēkšņi un strauji pamodos — Gvenas nebija.
Es izkāpu no gultas tik ātri, ka apreiba galva, un gandrīz pakritu. Sapurināju galvu, lai tā atmostos, un iegāju dušā. Arī tur Gvenas nebija. Klauvēšana turpinājās.
Nevajag dzert šampanieti gultā un tūlīt iet gulēt; man bija jāatbrīvojas no litra burbuļūdens, līdz varēju atviegloti uzelpot un padomāt par ko citu. Klauvēšana un kliedzieni atkārtojās. Pie manas kājas protēzes bija piestiprināta zīmīte no mīļotās. Gudra meitene! Vēl labāk, nekā pielīmēt zīmīti zobu sukai. Tur bija rakstīts:
Dārgais,
Man sākās nomoda mundruma lēkme, tāpēc piecēlos un nolēmu parūpēties par pāris lietām. Vispirms es iešu pie Sears Montgomery atdot mūsu skafandrus un samaksāt par to īri. Pa ceļam es sagādāšu zeķes un apakšbikses tev un biksītes sev, un izdarīšu vēl šo to. Es atstāšu šeit reģistratūrā zīmīti Bilam, lai *arī viņš atdod savu skafandru — un, jā, viņš ieradās pēc mums un Ksija izmitināja viņu vienvietīgā istabā, kā
bija runāts. Tad es došos uz Vaiominga Nota Memoriālo slimnīcu apraudzīt Lilībetu, un piezvanīšu Jekaterinai. Tu guli kā bērns, un es ceru atgriezties, pirms tu pamodīsies. Ja ne — ja kaut kur iesi, lūdzu, atstāj ziņu reģistratūrā.
Mīlu — Gvend oliņa
Klauvēšana nemitējās. Es pieliku kājas protēzi un ievēroju, ka mūsu skafandri neatradās tur, kur es tos pēdējoreiz redzēju, tas ir, novietotus uz grīdas romantiskā pozā, kā to bija vēlējusies mana nekautrā sieva. Es uzvilku vienīgas drebes, kas man bija, aplaistīju mazo kjavu, kuru Gvena laikam jau bija aplaistījusi.
«Atveriet!»
«Ejiet ellē,» es pieklājīgi atbildēju.
Drīz klauvēšanu nomainīja skrāpēšanās skaņa, un es nostājos pie durvīm. Šīs bija tradicionālās durvis ar eņģēm, nevis automātiskās.
Durvis atsprāga vaļā un pa tām ievēlās mans trokšņainais apmeklētājs. Ar rokas vēzienu es palīdzēju viņam turpināt iesākto kustības virzienu. Vienā sestdaļā gravitācijas tas prasa zināmu uzmanību — kājas pret kaut ko jāatbalsta, jo citādi var zaudēt līdzsvaru un triks neizdosies.
Viņš atsitās pret pretējo sienu un nokrita uz gultas. Es uzsaucu: «Novāc savas netīrās kājas no manas gultas!»
Viņš piecēlās. Es dusmīgi turpināju: «Tagad paskaidro, kāpēc ielauzies manā guļamistabā… un runā ātri, pirms neesmu norāvis tev roku un ar to pārsitis tavu galvu. Kā tu domā, kas tu esi, ka drīksti pamodināt pilsoni, kurš ir atstājis pie durvīm zīmi «Netraucēt»! Atbildi!»
Es redzēju, kas viņš bija: tāds kā pilsētas klauns, viņa uniforma liecināja — kruķis.
Viņa atbilde, kurā jaucās sašutums ar iedomību, bija atbilstoša viņa izskatam. «Kāpēc neatvērāt durvis, kad es jums pavēlēju?»
«Kāpēc man tas būtu jādara? Vai tu maksā par šo istabu?» «Nē, bet…»
«Tā arī ir tava atbilde. Vācies ārā no šejienes!»
«Tagad paklausieties! Es esmu no Mēness Honkongas drošibas dienesta. Jums ir pavēlēts ierasties pie Municipālās Padomes priekšsēdētāja, lai sniegtu informāciju, kas nepieciešama pilsētas mieram un drošībai.»
«Ak tā, ja? Parādiet orderi.»
«Nekāds orderis nav vajadzīgs. Es esmu uniformā un pildu dienesta pienākumus, bet no jums prasu sadarbošanos. Pilsētas lēmums numur divsimt septiņpadsmit svītra astoņdesmit divi, četrdesmit pirmā lappuse.»
«Vai tev ir orderis ielauzties manā privātajā guļamistabā? Nemēģini man iestāstīt, ka tādai rīcībai nav vajadzīgs orderis. Es iesūdzēšu tevi tiesa un atņemšu visu līdz pēdējai kronai, un to mērkaķa kostīmu arīdzan.»
Viņa žokļu muskuļi trīcēja, bet viss, ko viņš pateica, bija: «Vai jūs nāksiet labprātīgi, vai ari man būs jālieto vara?»
Es pasmīnēju. «Divi labākie metieni no trijiem? Pirmo es vinnēju. Turpini.» Es manīju, ka pie durvīm mums bija klausītāji. «Labrīt, Ksija. Vai jūs pazīstat šo klaunu?»
«Mister Ričard, man ļoti jāatvainojas. Dienas dežurants mēģināja viņu apturēt, bet tas nebija iespējams. Es ierados, cik vien ātri varēju.» Es pamanīju, ka viņai bija basas kājas un ka viņa nebija lietojusi kosmētiku — tātad ari viņa bija iztraucēta no miega.
Es pieklājīgi teicu: «Tā nav jūsu vaina, dārgā. Viņam nav ordera. Vai man viņu izsviest ārā?»
«Nu…» Viņa izskatījās norūpējusies.
«0, es saprotu. Man liekas, ka es saprotu. Vēstures gaitā viesnīcnieki vienmēr ir sapratuši, cik nepieciešami ir saglabāt labas attiecības ar kruķiem. Un vēstures gaitā kruķiem ir bijušas zaglīgas sirdis un huligānu manieres. Labi, jūsu dēļ es atstāšu viņu dzīvu.» Es pagriezos pret kruķi. «Puisīt, tu vari steigties atpakaļ pie sava priekšnieka un pateikt, ka es būšu klāt pēc kāda laika. Pēc tam, kad būšu izdzēris vismaz divas tases kafijas. Ja viņš vēlas mani satikt agrāk, tad labāk lai sūta veselu nodaļu. Ksija, vai jūs vēlaties kafiju? Aiziesim apskatīties, vai Singam ir kafija un kādi cepumi vai kas cits.»
Šajā brīdī Džo Triecienuzbrucējs lika man atņemt viņam ieroci. Man var iešaut — esmu bijis sašauts ne vienu reizi
vien —, bet man nevar iešaut neviens, kurš domā, ka ieroča nomērķēšana uz manu pusi vien spēj izmainīt situāciju.
Viņa ierocis man nebija vajadzīgs — absolūta grabaža. Es to izlādēju, pārliecinājos, ka viņa munīcijas kalibrs atšķiras no tā, ko lietoju es, izmetu patronas atkritumu vadā un atdevu ieroci atpakaļ.
Par savu patronu zudumu viņš kliedza kā traks, bet es pacietīgi paskaidroju, ka tiem nolūkiem, kādiem viņš līdz šim bija izmantojis savu ieroci, tas vēl joprojām ir tikpat derīgs. Un, ja es neatņemtu patronas, viņš būtu nodarījis sev pāri.
Viņš turpināja kaukt, un es teicu, lai iet un kauc pie sava priekšnieka. Un pagriezu muguru. Esmu pārliecināts, ka viņš bija neapmierināts. Bet es ari.
Četrdesmit minūtes vēlāk, juzdamies labāk, bet vēl joprojām miegains, un pēc patīkamas sarunas ar Ksiju pie kafijas un želejas kūkām, es ierados pie Cienījamā Džefersona Mao, Mēness Honkongas Suverēnās Pilsētas Valdes Locekļu Padomes Priekšsēdētāja — tā bija rakstīts uz kabineta durvīm. Es iedomājos, ko gan Mēness Brīvvalsts Kongress teiktu par vārda «suverēns» lietošanu, bet tā nebija mana darīšana.
Mundra sieviete ar ieslīpām acīm un rudiem matiem (manuprāt, interesanti gēni) uzrunāja mani: «Lūdzu, jūsu vārds?»
«Ričards. Džonsons. Priekšsēdētājs vēlas mani satikt.»
Viņa uzmeta skatienu monitoram. «Esat atnācis par vēlu, jums būs jāgaida. Varat apsēsties.»
«Un varu arī neapsēsties. Es teicu, ka Priekšsēdētājs vēlas mani satikt, es neteicu, ka es vēlos satikt viņu. Nospiediet attiecīgo podziņu un paziņojiet, ka es esmu klāt.»
«Es nevarēšu jums ieplānot tikšanos vēl vismaz divas stundas.»
«Pasakiet viņam, ka es esmu šeit. Ja viņš nevar satikt mani uzreiz, es eju prom.»
«Ļoti labi, atgriezieties pēc divām stundām.»
«Jūs pārpratāt mani. Es braucu prom, es atstāju Honkongu. Es neatgriezīšos.» To teikdams, es blefoju. Bet, līdzko biju to pateicis, sapratu, ka neblefoju vis. Manos
12 — 2689
177
plānos, līdz šim nekonkrētos, ietilpa apmešanās Honkongā uz nenoteiktu laiku. Tagad es pēkšņi sapratu, ka nevēlos palikt pilsētā, kura tik dziļi bija ieslīgusi civilizāciju veidojošajās vērtībās, ka kruķis var ielauzties pilsoņa guļamistabā tikai tapec, ka kāds uzmācīgs birokrāts nolemj satikt šo pilsoni. Nu nē! Profesionālam karavīram pieklājīgā, labi organizētā, disciplinētā militārā vienībā ir vairāk brīvības un vairāk personiskā, nekā šeit. Mēness Honkonga, kas dziesmā un leģendā tika slavināta kā Mēness brīvības šūpulis, vairs nebija dzīvei piemērota vieta.
Pagriezos un devos uz durvju pusi, kad sieviete iesaucās: «Mister Džonson!»
Es apstājos, palicis ar muguru pret viņu, un atsaucos: «Jā?»
«Nāciet atpakaļ!»
«Kāpēc?»
Šķita, ka atbilde nodara viņai sāpes. «Priekšsēdētājs var jus pašlaik satikt.»
«Ļoti labi.» Kad es tuvojos durvīm uz iekšējām telpām, tās atvērās… bet es nenonācu Priekšsēdētāja kabinetā, tālāk bija vēl trīs durvis, pie katrām uzticams sargs, un es par pašreizējo Mēness Honkongas valdību uzzināju vairāk nekā vēlējos.
Sargs pie pēdējām durvīm pieteica mani un ielaida iekšā. Misters Mao uzmeta man ātru skatienu. «Apsēdieties.» Es apsēdos un atbalstīju spieķi pret ceļgalu.
Es gaidīju piecas minūtes, kuru laikā pilsētas boss šķirstīja papīrus un turpināja mani ignorēt. Tad es piecēlos un devos uz durvju pusi, soļojot lēni, balstoties uz spieķa. Mao paskatījās uz mani. «Mister Džonson! Kur jūs ejat?»
«Arā.»
«Patiešām. Jūs negribat sadarboties, vai ne?»
«Es gribu iet un pievērsties savām lietām. Vai ir kāds iemesls to nedarīt?»
Viņš neizteiksmīgi paskatījās uz mani. «Ja jūs uzstājat, es varu nolasīt municipālo dekrētu, saskaņā ar kuru jums jāsadarbojas ar mani, kad uzskatu to par nepieciešamu.»
«Vai jūs runājat par pilsētas Lēmumu numur divsimtseptiņpadsmit svītra astoņdesmit divi?»
«Ka dzirdu, jūs jau esat ar to iepazinies… tad jums ir grūti aizbildināties ar nezināšanu, attaisnojot savu uzvedību.»
«Neesmu lasījis šo lēmumu, es zinu tikai tā numuru. To man paziņoja klaunisks slepkava, kurš iebruka manā guļamistabā. Vai šajā lēmumā ir kaut kas arī par ielaušanos privātās guļamistabās?»
«Ak, jā. Pretošanās drošības dienesta darbiniekiem pienākumu pildīšanas laikā. Par to mēs parunāsim vēlāk. Lēmums, ko jūs pieminējāt, ir mūsu brīvības stūrakmens. Pilsoņi, iedzīvotāji un pat apmeklētāji var iet un nākt, kad vien vēlas, viņus saista tikai pienākums sadarboties ar oficiālajām iestādēm un vēlētām, ieceltām vai deleģētām amatpersonām viņu dienesta pienākumu pildīšanas laikā.»
«Un kas nolemj, kad šī sadarbība ir nepieciešama, kāda veida un cik liela?»
«Iesaistītā amatpersona, protams.»
«Es jau tā domāju. Vai ir vēl kas, ko jūs vēlaties no manis?» Es grasījos piecelties.
«Apsēdieties. Ir vēl kas. Es pieprasu jūsu sadarbību. Man jāatvainojas, ka nācās tā teikt, bet izskatās, ka jūs neatsaucaties uz pieklājīgiem lūgumiem.»
«Tādiem kā ielaušanās?»
«Jūs esat man apnicis. Apsēdieties un apklustiet. Es jūs nopratināšu… tiklīdz ieradīsies divi liecinieki.»
Es apsēdos un apklusu. Man šķita, ka sāku saprast jauno režīmu: absolūta brīvība… izņemot faktu, ka katra amatpersona, sākot ar suņu ķērāju un beidzot ar augstāko pavēlnieku, jebkurā laikā var pavēlēt jebko kuram katram pilsonim.
Ta bija «brīvība» pēc Orvela un Kafkas definīcijas, «brīvība», ko pieļāva Staļins un Hitlers, «brīvība» pastaigāties pa savu būri. Es nezināju, vai nopratināšanā tiks izmantotas mehāniskas vai elektriskas ierīces, vai narkotikas, un man bija nelabi līdz vemšanai. Tolaik, kad biju aktīvajā dienestā un vairakkārt saskāros ar iespējām nonākt gūstā, kad manā rīcībā bija svarīga informācija, man vienmēr bija pēdējais draugs, tā sauktais «caurais zobs» vai kas līdzīgs. Tagad man vairs nebija tāda atbalsta.
Man bija bail.
Pēc kāda laika ienāca divi vīrieši.
Mao atsaucās uz viņu labrītu un pamāja uz sēdekļu pusi, uzreiz pēc viņiem ienāca trešais. «Tēvoci Džef, es…»
«Apklusti un sēdi!» Pēdējais ienācējs bija jokdaris, kura ieroci es biju padarījis nekaitīgu; viņš apklusa un apsēdās. Es notvēru viņa skatienu, viņš novērsās.
Mao nolika sāņus dažus papīrus. «Major Bozei, paldies, ka ienācāt. Paldies arī jums, kapteini Mersij. Major, jums ir jautājumi Ričardam Džonsonam. Lūk, te viņš sēd. Jautājiet.»
Bozels bija maza auguma vīrs ar ļoti stingru stāju. Viņam bija īsi apgriezti smilškrāsas mati un straujš, saraustīts runas veids. «Ha! Ķersimies klāt! Kāpēc jūs sūtījāt mani zosu medībās?»
«Kādās zosu medībās?»
«Ha! Vai jūs grasāties te sēdēt un noliegt, ka pastāstījāt man pasaku par bandītu uzbrukumu? Rajonā, kur nekad nav bijis neviena bandīta! Vai jūs noliedzat, ka pamudinājāt mani izsūtīt glābšanas komandu? Zinot, ka es neko neatradīšu! Atbildiet man!»
Es teicu: «Tas man ko atgādina. Vai kāds var pateikt, kā krustmāte Lilībeta šorīt jūtas? Tā kā man lika ierasties šeit, tad nebija laika doties uz slimnīcu.»
«Ha! Nemainiet sarunas tēmu! Atbildiet man!»
Es mierīgā balsī atbildēju: «Bet tā jau ir sarunas tēma. Tajā izdomātajā uzbrukumā, par kuru jūs runājāt, tika ievainota veca lēdija. Vai viņa vēl ir dzīva? Vai kāds to zina?»
Bozels gribēja atbildēt, bet Mao iejaucās. «Viņa ir dzīva. Vai vismaz tāda bija pirms stundas. Džonson, labāk lūdziet Dievu, lai viņa paliek dzīva. Man šeit ir iesniegums,» viņš norādīja uz savu terminālu, «no pilsones, kuras vārds ir neaizskarams. Viņa ir viena no mūsu vissvarīgākajām akcionārēm, lēdija Diāna Kerra-Šeplija. Viņa liecina, ka jūs ievainojāt misis Lilībetu Vašingtoni…»
«Ko?»
«… kamēr jūs radījāt terora atmosfēru, un jūsu darbības izraisīja viņas vīra, cienījamā Osvalda Proganta nāvi, un jūs salauzāt viņas vīra cienījamā Brokmana Hoga plaukstas locītavu, un pakļāvāt pašu lēdiju Diānu teroram un vairākkārtīgiem uzbrukumiem.»
«Hmm. Vai viņa teica, kas nogalināja O’Tūlu bērnu? Un sargu tornī? Kas nogalināja viņu?»
«Viņa atzina, ka lielajā juceklī nav varējusi visu ievērot. Bet jūs izgājāt ārā, kamēr autobuss stāvēja, un uzkāpāt tornī — bez šaubām, tieši tad jūs piebeidzāt nabaga puisi.»
«Vai to pēdējo sakāt jūs, vai tā teica viņa?»
«Es to saku. Izrietošs pieņēmums. Lēdija Diāna ļoti uzmanījās, lai neliecinātu par to, ko pati ar savā acīm nebija redzējusi. Ieskaitot šo spokaino bandītu mašīnu. Viņa to nebija redzējusi.»
Bozels piebilda: «Te nu viss skaidrs, mister Priekšsēdētāj. Šis terorists sāka apšaudīt pasažierus, nogalinot trīs un ievainojot vēl divus cilvēkus… un viņš izgudroja to pasaku par bandītiem, lai noslēptu savus noziegumus. Tajā rajonā nav bandītu, visi to zina.»
Es centos saglabat realitātes izjūtu. «Mister Priekšsēdētāj, vienu mirkli, lūdzu! Šeit ir kapteinis Mersijs. Cik es saprotu, viņam ir bandītu mašīnas attēls.»
«Es šeit uzdodu jautājumus, mister Džonson.»
«Bet — vai viņam ir tas attēls, vai nav?»
«Pietiek, Džonson! Jums jāsadarbojas, vai arī jūs tiksiet izolēts.»
«Ko es nepareizi daru?»
«Jus pārtraucat pratināšanu ar nenozīmīgiem sīkumiem. Pagaidiet, kamēr ar jums runā, un tad atbildiet uz jautājumiem.»
«Jā, ser. Kāds ir jautājums?»
«Es jau teicu — klusēt!»
Es klusēju. Tāpat arī visi pārējie.
Beidzot misters Mao pabungāja ar pirkstiem pa galdu un ierunājās: «Major, vai jums ir vēl jautājumi?»
«Ha! Viņš nav atbildējis uz manu pirmo jautājumu. Viņš no tā izvairījās.»
Priekšsēdētājs teica: «Džonson, atbildiet uz jautājumu.»
Es izskatījos stulbi — tā ir mana labākā loma. «Kāds ir jautājums?»
Mao un Bozels vienlaicīgi gribēja ko teikt, Bozels piekāpās un Mao turpināja: «Savilksim kopā visus galus. Kāpēc jūs izdarījāt to, ko izdarījāt?»
«Ko es izdarīju?»
«Es tikko teicu, ko jūs izdarījāt!»
«Bet es neesmu darījis neko no tā, ko jūs teicāt. Mister Priekšsēdētāj, es nesaprotu, kā jūs nonācāt pie tādiem faktiem. Jus nebijāt tur klāt. Tas autobuss nav no jūsu pilsētas. Es neesmu no jūsu pilsētas. Viss norisinājās ārpus jūsu pilsētas. Kāda ir jūsu saistiba ar šo lietu?»
Mao atlaidās krēslā un izskatījās pašapmierināts. Bozels iesaucās: «Ha!» Tad piebilda: «Vai man viņam pateikt, mister Priekšsēdētāj? Vai labāk jūs?»
«Es viņam pateikšu. Tas man sagādās baudu. Džonson, pirms nepilna gada šīs suverēnās pilsētas padome pieņēma ļoti gudru lēmumu. Pilsēta paplašināja savu jurisdikciju simts kilometru rādiusā gan virs, gan zem Mēness virsmas.»
«Un padarīja Modros Brīvprātīgos par oficiālu valdības orgānu,» Bozels laimīgs piebilda, «kuru uzdevums ir saglabāt mieru šajā simt kilometru rādiusā! Un te nu tu iekriti, slepkava!»
Mao ignorēja šo iejaukšanos. «Tātad jūs, Džonson, saprotat — kamēr jus domājāt, ka atradāties anarhijas plašumos, kur neeksiste nekādi likumi, faktiski tā nemaz nebija. Jūs tiksiet sodīts par saviem noziegumiem!»
Es prātoju, cik drīz šāda varas uzurpēšana parādīsies Joslā? Šie mani noziegumi — vai tie notika mazāk kā simts kilometrus no Mēness Honkongas? Vai tālāk?
«Ēe? Mazāk. Stipri mazāk. Protams.»
«Kas to izmērīja?»
Mao paskatījās uz Bozelu. «Cik tālu bija?»
«Apmēram astoņdesmit kilometru. Mazliet mazāk.»
Es ierunājos: «Kas bija mazliet mazāk? Major, vai jūs runājat par bandītu uzbrukumu autobusam? Vai par kaut ko, kas notika autobusa salonā?»
«Nesakiet man priekšā, ko runāt! Mersij — pasakiet jūs!»
To pateicis, Bozels izskatījās norūpējies. Viņš gribēja teikt vēl ko, bet tad apklusa.
Es klusēju. Mao ierunājās: «Nu, kapteini Mersij?»
«Ko jūs vēlaties no manis, ser? Direktors, mani šurp sūtīdams, pieteica sadarboties… bet neteikt neko, ko jūs nejautājat.»
«Es gribu zināt visu, kas attiecas uz šo lietu. Vai jūs nosaucāt majoram Bozelam skaitli astoņdesmit kilometri?»
«Jā, ser. Septiņdesmit astoņi kilometri.»
«Ka jus ieguvāt šo skaitli?»
«Es to izmērīju sava kompjūtera monitorā. Parasti mēs neizdrukajam satelītu attēlus, pietiek tikai ar ekrānu. Šis cilvēks — jūs sakāt, ka viņu sauc Džonsons, es pazinu viņu kā Pusnakti —, ja tas ir tas pats cilvēks. Viņš mani izsauca vakar vakarā nulle vienos divdesmit septiņās, paziņoja, ka esot Laimīgā Puķa autobusā un ka autobusam esot uzbrukuši bandīti…»
«Ha!»
«… un ka uzbrukums ir atvairīts, bet krustmāte Lilībeta — misis Vašingtone — esot ievainota un ka torņa sargs esot…»
«Mēs to visu jau zinām, kaptein. Pastāstiet mums par fotogrāfiju.»
«Jā, mister Priekšsēdētāj. Pēc tā, ko Pusnakts man teica, es varēju novirzīt satelīta kameru uz to vietu. Es nofotografēju to mašīnu.»
«Un tajā laikā autobuss atradās septiņdesmit astoņus kilometrus no pilsētas?»
«Nē, ser, ne autobuss. Tā otra mašīna.»
Iestājās klusums, ko reizēm mēdz saukt par «klusumu pirms vētras». Tad Bozels to pārtrauca: «Bet tas ir neprāts! Tur nebija neviena…»
«Acumirkli, Bozei. Mersij, jūs maldināja Džonsona meli. Tas, ko jūs redzējāt, bija autobuss.»
«Nē, ser. Tur bija autobuss, tas bija redzams monitorā. Es redzēju, kā tas kustas. Tad es ar kameru izsekoju tā ceļu un apmēram desmit kilometru attālumā bija otra mašīna, tieši tā, kā Pusnakts bija man teicis.»
Bozels bija novests gandrīz līdz asarām. «Bet — tur nekā nebija, es jums saku! Es un mani zēni pārmeklēja visu rajonu. Nekā! Mersij, jūs esat jucis!»
Es nezinu, cik ilgi Bozels būtu sapņojis par tās mašīnas neesamību, kuru viņš nespēja atrast, kad viņu pārtrauca — ienāca Gvena. Un es atvilku elpu — viss bus kārtībā!
Es biju uztraucies līdz nelabumam kopš brīža, kad ieraudzīju Mao trīskāršo drošības sistēmu pret katru, kas vē
lētos viņu apmeklēt. Aizsardzība pret terorismu? Es nezinu, man vienkārši bija bail, ka Gvena ir aizturēta. Bet man vajadzēja būt vairāk pārliecinātam par savu mazo ģēniju.
Viņa uzsmaidīja un sūtīja man gaisa skūpstu, tad pagriezās un turēja durvis atvērtas. «Šeit, kungi!»
Divi no paša Mao policistiem iestūma ratiņus un nolaida atzveltni, lai krustmātei Lilībetai būtu ērtāk. Viņa paskatījās apkārt, uzsmaidīja man, tad pievērsās Priekšsēdētājam: «Sveiks, Džeferson. Kā klājas tavai māmuļai?»
«Viņai klājas labi, misis Vašingtone, bet jums…»
«Kas tā par runāšanu — «misis Vašingtone»? Puisīt, es esmu mainījusi tavus autiņus, tev jāsauc mani par krustmāti tāpat kā vienmēr. Es te padzirdēju, ka tu grasies piešķirt senatoram Ričardam medaļu par to, ka viņš izglāba mani no tiem bandītiem… un kad to uzzināju, es teicu pati sev
— Džefersons nav neko dzirdējis par diviem citiem cilvēkiem, kas ir pelnījuši medaļu tieši tikpat, cik senators Ričards — piedodiet, senator.»
Es atsaucos: «O, jums ir taisnība, krustmāti»
«Tā nu es viņus atvedu. Gvena, mīļā, iepazīsties ar Džefersonu. Viņš ir šīs pilsētas mērs. Gvena ir senatora Ričarda sieva, Džeferson. Un Bils — kur ir Bils? Bil! Nāc vien iekšā, dēls! Nekautrējies! Džeferson, tas, ka senators Ričards nogalināja divus no tiem sliktajiem puišiem ar kailām rokām…»
«Ne jau kailām rokām, krustmāt,» Gvena iebilda, «viņam bija spieķis.»
«Kuš, saldumiņ. Ar kailām rokām un spieķi, bet, ja Bils tur nebūtu bijis — un ja viņš nebūtu bijis ātrs un attapīgs
— manis savukārt nebūtu šeit, Jēzus būtu paņēmis mani pie sevis. Bet Tas Kungs teica, ka mans laiks vēl nav pienācis, Bils uzlika ielāpus manam skafandram un izglāba manu dzīvību, lai es varētu kalpot Jēzum vēl šajā saulē.» Lilibeta pasniedzās un satvēra Bila roku. «Šis ir Bils, Džeferson. Viņam arī pienākas medaļa. Un Gvena — nāc tuvāk, Gvena. Šī mazulīte izglāba visu mūsu dzīvības.»
Es nezinu, cik manai sievai ir gadu, bet viņa nav «mazulīte». Lai nu kā, šis raksturojums bija vismazāk sagrozītais fakts, kas atskanēja turpmākajās minūtēs. Izsakoties tik
maigi, cik vien iespējams, krustmāte sarunāja krietni daudz nepatiesību. Gvena māja ar galvu, atbalstīja viņu un izskatījās kā eņģelis. Galvenais jau nebija faktu nepatiesums, bet gan tas, ka Lilībeta liecināja par notikumiem, kurus viņa nevarēja redzēt. Gvena bija viņu ļoti rūpīgi trenējusi.
Divas bandītu grupas bija mums uzbrukušas, bet viņi bija sākuši savstarpēju cīņu, kas mūs izglāba, visi uzbrucēji, izņemot divus, gāja bojā šajā brāļu slaktiņā. Šos divus es nogalināju ar savām kailajām rokām un spieķi — pret lāzerieročiem. Es esmu tik varonīgs, ka patīku pats sev.
Es zinu, ka šo brašo notikumu laikā Lilībeta bija bezsamaņā, un gulēja uz muguras, un varēja redzēt vienīgi autobusa jumtu. Tomēr šķita, ka viņa tic — es domāju, ka viņa ticēja — tam, ko saka. Tas ir tik daudz, runājot par aculieciniekiem.
(Es jau nežēlojos!)
Tad Lilībeta pastāstīja, kā Gvena bija vadījusi autobusu. Es pavilku augstāk bikšu staru, lai parādītu savu protēzi — to es nekad nedaru —, bet šoreiz es to darīju, lai pierādītu, ka nebija iespējams to valkāt standarta skafandrā un tāpēc nebiju spējīgs vadīt autobusu.
Bet tā bija Gvena, kas galu galā satrieca mūsu auditoriju, kad Lilībeta beidza savu spilgto mutisko atskaiti. Gvena atskaitījās ar bildēm.
Klausieties uzmanīgi! Gvena bija izlietojusi visu savu munīciju, sešas patronas, tad — kārtīgi kā vienmēr — ielikusi savu Miyako atpakaļ somiņā. Un izvilkusi ārā Mini Helvetia — un noknipsējusi divus kadrus.
Viņa bija fotoaparātu vērsusi mazliet uz leju, jo varēja redzēt ne tikai abas bandītu mašīnas, bet arī trīs līķus zemē un vienu skrienošu bandītu. Otrajā attēlā bija redzami četri līķi un prombraukšanai pagriezusies superriteņa mašīna.
Es nevaru aprēķināt precīzu laiku, bet vajadzēja būt vismaz četrām sekundēm no brīža, kad viņai beidzās munīcija,, līdz brīdim, kad gigantiskais ritenis pagriezās. Ar ātro aparātu viena kadra fiksēšanai vajag apmēram tikpat daudz laika, cik izšaut vienu šāvienu no pusautomātiska šaujamieroča.
Tātad jautājums ir šāds: ko viņa darīja atlikušajās divās sekundēs? Vienkārši zaudēja tās?
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска и скачивания книг
Книжный Бот
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
ВКОНТАКТЕ