Astoņdesmit devītā nodaļa


Hauks sastinga un pievērsās Naomi, kamēr O'Tūls bēga.

- Nē, nē, nē, nē!

Viņš metās atpakaļ pie Naomi. Viņa ar pūlēm atrāvās no vagona sienas, un izbrīna pilna sejas izteiksme kļuva noteiktāka.

- O'Tūls aizbēgs... Mēs nedrīkstam to pieļaut, Taj. Aiziet, skrienam!

Tad viņas kājas atkal saļodzījās, un viņa atslīga pret vagona sienu.

Hauks paraudzījās uz Naomi, un viņa sirds bija gatava pārsprāgt.

- Tu esi ievainota!

Naomi kreisā roka ļengani nokarājās gar sāniem. Viņas kostīma žaketē bija parādījies caurums tieši zem atslēgas kaula. Viņa papurināja galvu un atrāvās no vilciena.

- Es neļaušu viņam aizbēgt...

- Nē. - Hauks atturēja viņu ar otru roku. - Tu nevari! -No viņas žaketes sāka plūst asinis. Hauks nezināja, cik nopietns ir ievainojums. Naomi likās dezorientēta. Viņš apcirtās, pameta ašu skatienu uz sliedēm un ieraudzīja, ka O'Tūls ir ticis gandrīz līdz platformas galam. - Paliec tepat. Palīdziet viņai! - viņš uzsauca. - Viņa ir federālā aģente. Piezvaniet policijai, lai nāk man palīgā. Vai dzirdi, ko es saku, Naomi? Liec, lai viņi man seko!

- Nē. - Viņa satvēra ieroci abās rokās, plecam nedzīvi slīgstot lejup.

- Tu paliksi tepat, Naomi. Vai tu saproti? Palīdziet viņai, - Hauks sacīja vīrietim lietišķa uzvalkā, kurš kāpa ārā no vilciena. - Es atgriezīšos. Sagaidiet ātro palīdzību. Neļaujiet viņai nekur iet.

Viņš negaidīja atbildi, bet gan metās pakaļ O'Tūlam. Slepkava atradās varbūt kādus piecdesmit jardus priekšā un bija ticis līdz platformas tālākajam galam. Izskatījās, ka aiz stacijas atrodas atklāts laukums. Skrienot O'Tūls ielādēja pistolē jaunu aptveri.

Hauks pacēla augšup savu ieroci un divas reizes izšāva uz skrienošo mērķi. Viņš atradās pārāk tālu. Abas lodes, nenodarot nekādu kaitējumu, atsitās pret platformas asfaltu.

O'Tūls nonāca līdz galam, pārleca pāri metāla nožogojumam un piezemējās uz sliedēm.

Hauks metās viņam pakaļ. Šis cilvēks bija nogalinājis Eiprilu. Haukam gribējās saberzt viņu miltos ar kailam rokām. Taču O'Tūls bija jaunāks, veiklāks, un viņa kājā nebija palikuši metāla gabali pēc divām šāviena brūcēm, kas bija gūtas tikai mazliet vairāk nekā pirms gada. Hauks sekoja O'Tūlam līdz nožogojumam un ari pārlēca pāri, turpinot vajāšanu.

No ievainojuma rokā sūcās asinis. Brūce bija redzama zem saplēstās jakas. Hauks to pat nejuta.

O'Tūls vēl aizvien atradās kādus piecdesmit jardus priekšā.

Uz sliedēm, kas veda ziemeļu virzienā, atradās vilciens. Tas izskatījās pēc tukša sastāva, iespējams, vietējais no Filadelfijas. Aiz sliedēm sākās biezs mežs. Iespējams, O'Tūls varētu kādu laiku tajā paslēpties. Taču tad viņš tiktu iesprostots un nekur netiktu. Otrā pusē atradās stiepļu žogs sešu pēdu augstumā. Iepretī vīdēja dzelzceļa stacijas stāvlaukums. Ja O'Tūlam izdotos aizkļūt līdz turienei, viņš varētu ielauzties kādā automašīnā. Izskatījās, ka tā viņam būtu labākā izeja. Hauks nosprieda, ka viņš cenšas atrast iespēju, kā tikt garam stāvošajam vilcienam. Vai ari zem tā.

Hauks pa ceļam apdomāja situāciju.

Viņa sirds bija nemierīga Naomi dēļ. Hauks nezināja, cik nopietns ir viņas ievainojums. Viņam nepavisam negribējās atstāt Naomi vilcienā. Taču viņai bija taisnība - šim vīram nekādā gadījumā nedrīkstēja ļaut aizbēgt. Tikai ne ta-gad.

Tas bija neapstrīdami.

O'Tūls pagriezās un raidīja uz Hauka pusi divus šāvienus, drīzāk lai turētu viņu zināmā attālumā, nevis apturētu. Šajā situācijā klusinātājs viņam daudz nepalīdzēja. Hauks zināja, ka agrāk vai vēlāk ieradīsies policija. Viņš nedrīkstēja izlaist O'Tūlu no acīm, līdz parādīsies papildspēki. Nedrīkstēja ļaut viņam izbēgt. Tas bija viņa mērķis jau kopš dienas, kad Hauks pirmoreiz izdzirdēja Eiprilas vārdu ziņās. Tibo. Hasani. Serbija. Londona. Viņš tikai bija mēģinājis sameklēt slepkavu.

Zvērējis, ka to izdarīs.

Apmēram simts jardu tālāk Hauks pamanīja nelielu dzelzceļa pārvadu, kas savienoja četrus ceļus. Izskatījās, ka O'Tūls dodas tieši turp. Ja viņš tiktu pāri sliedēm, tad varētu pārlēkt pāri žogam, aizkļūt līdz stāvlaukumam un ielauzties kādā automašīnā.

Tā bija labākā izeja.

Hauks pielika soli. Kad O'Tūls nonāca līdz parvadam, Hauks apstājās, nomērķēja un izšāva uz viņu divas reizes. Pirmā lode atsitās pret sliedēm un ieurbās platformā. Otrā atrada mērķi, trāpot O'Tūlam kājā. Viņš palēcās, apcirtās apkārt un trīs reizes nemērķējot izšāva uz Hauku. Visas lodes atsitās pret stāvošā vilciena sāniem.

Saudzēdams kāju, O'Tūls sāka rāpties augšā uz pārvada.

Viņš bija aizkūņojies līdz platformas augšai bridi, kad Hauks nonāca pie kāpnēm un sāka trausties augšup, sirdij satraukumā pukstot. Viņš nezināja, vai O'Tūls piepeši neparādīsies virs viņa un neizšaus, vai varbūt gaidīs platformas augšdaļā.

Hauks pameta skatienu atpakaļ uz staciju. Pie joda, kur gan kavējās policija?

Tālumā sāka kaukt sirēnas. Kad Hauks bija pievārējis pusi no pakāpieniem, viņš pamanīja pie stacijas bākugunis. Hauks trīs reizes izšāva gaisā, lai piesaistītu policistu uzmanību. Pa visu šo burzmu viņš vairs nezināja, cik ložu jau bija izšāvis. O'Tūls virzījās uz sliežu ceļu pretējo pusi. Nebija laika gaidīt, kamēr kāds reaģēs. Hauks saķēra margas un, turēdams ieroci gatavībā, sāka kāpt augšā pa kāpnēm.

O'Tūls droši vien bija redzējis to pašu. Hauks skatījās, vai neieraudzīs viņu cauri pāļiem. Nekā. Tas nelikās īpaši cerīgi. Piesardzīgi rāpjoties augšup, viņš paslēpās aiz. metāla balsta. Atskanēja trīs apslāpēti šāvieni, un visas lodes skaļi atsitās pret dzelzs margām. Hauks ciešāk piespiedās pie balsta.

Pēdējais šāviens apdedzināja roku, ar kuru Hauks turēja ieroci.

Pistole izkrita viņam no plaukstas.

Tā novēlās uz sliedēm. Viņš vairs nebija bruņots.

Nu Hauka rīcībā bija tikai mirklis, lai pieņemtu lēmumu, kas varēja izšķirt viņa dzīvi. Viena iespēja bija nolēkt un mesties pēc pistoles. O'Tūls bija apmācīts šāvējs. Hauks nonāktu atklātā zonā, pat ja viņam izdotos aizkļūt līdz pistolei. Otra iespēja bija palikt turpat. Viņš dzirdēja tālumā skaļi nosvilpjam vilcienu. Hauka skatiens pievērsās lejā nokritušajai pistolei. Viņš saprata, ka izejas nav.

- Nāc šurp, - O'Tūls viņam teica.

Hauks palika kā pielīmēts pie balsta. Viņš pamanīja, ka policijas automašīna no stacijas sāk braukt viņu virzienā.

- Nāc šurp - bez kavēšanās! - viņš dzirdēja O'Tūlu sakām.

Hauka vienīgā cerība šobrīd bija laika novilcināšana.

Viņš piesardzīgi uzkāpa pa atlikušo pakāpienu uz platformas un iznira aiz balsta.

O'Tūls stāvēja tur ar sakostiem zobiem, un viņa draudīgais tetovējums bija labi saskatāms virs apkaklītes. Hau-kam nācās savaldīties, lai nemestos viņam virsū kā vērsis, liekot viņiem abiem novelties no tilta.

- Te ir policija, - Hauks sacīja. - Ar tevi ir cauri. Mēs zinām, pie kā tu strādā. Noslēdz darījumu. Padodies kā liecinieks. - Viņš ielūkojās vīrieša izmisīgajā, izkāmējušajā sejā, pamezdams skatienu uz stacijas pusi. - Tu neko neiegūsi, nogalinot mani.

- Ja neskaita to, ka tāds bija mans uzdevums. - Vīrieša tumšajās acīs pavīdēja tāda pati rezignācija, kādu Hauks bija redzējis jau agrāk. Tā bija apjausma, ka vairs nav ko zaudēt. - Un es nevienu nepieviļu.

Ziemeļu pusē Hauks atkal sadzirdēja vilciena svilpi, šoreiz jau tuvāk. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja vilciena mestās gaismas atspīdumu.

Sacēlās vējš, un O'Tūla armijas formas cepure nolidoja viņam no galvas. Viņš sniedzās pēc tās, taču cepure izslīdēja no rokām un nokrita zemē. Viņš pasmaidīja kā cilvēks, kurš atzīst, ka nonācis bezizejā, un paraudzījās uz Hauku.

- Vai zini, es nedomāju, ka tā notiks.

- Neviens nekad tā nedomā.

Policija vēl aizvien atradās tālu, sliežu ceļu otrā pusē. O'Tūls paspēra soli atpakaļ uz platformas, kas bija viņa vienīgā iespēja.

Viņš sacīja:

- Es kalpoju savai zemei. - Vīrieša pistole bija pavērsta pret Hauku. - Taču to jau tu droši vien zini, vai ne? Biju viens sīks knauķis no Oklahomas, un viņi man iemacija, kā apieties ar pistoli un nazi. Un es to apguvu labi. Es neatkāpjos.

Hauks ieskatījās viņam acīs tikpat cieši.

- Es ari ne.

- Kāpēc? - O'Tuls saviebās, sajuzdams sāpes kājā. - Ko tu esi licis uz spēles? Tu vairs neesi pat policists. Par meiteni es z.inu, bet tu? Kāda tev, sasodīts, daļa gar to visu?

-Tu nogalināji kādu...

- Es esmu nogalinājis daudzus cilvēkus. - O'Tūls neskanīgi iesmējās.

Sirēna iegaudojās stāvlaukumā, kurā iebrauca policijas automašīnas. Tagad O'Tula vienīgā izeja bija tikt garām Haukam un mesties uz mežu.

- Piedod, vecīt. - Viņš nomērķēja Haukam krūtīs. Hauks sastinga. - Tu esi tikai vēl viens.

Viņš tā arī neizdzirdēja šāvienu.

Hauks redzēja tikai to, ka O'Tūla kājas saļogās.

Pirmais šāviens trāpīja viņam starp lāpstiņām, liekot iz-slieties. Otrais trāpīja augšstilbā, un tad viņš atstreipuļoja atpakaļ. O'Tūla kāja nesataustīja cietu pamatu, un viņš paklupa, izveļoties cauri atvērumam margās. Cenšoties noturēties, O'Tuls ar roku saķēra platformu tieši tajā mirklī, kad jau gandrīz bija pārvēlies pāri malai.

O'Tūla pistole nokrita zemē.

Hauks palūkojās lejā. Viņš ieraudzīja uz sliedēm Naomi, kura vēl aizvien bija izstiepusi rokas, kurās turēja paceltu ieroci.

Hauks pasniedzās pretī O'Tūlam.

- Pacel mani augšā, - vīrietis sacīja. Viņš butu nokritis, ja neturētos pie margām.

Vilciena starmešu gaismas ātri tuvojās.

Hauks satvēra vīrieša locītavas un vilka viņu augšup.

- Aiziet, - O'Tuls viņu mudināja. Mauks ieskatījās vīrieša acis, kamēr tas ķepurojās uz augšu.

Un tad viņš pārstāja palīdzēt.

O'Tūls palika karājamies kā miltu maiss, cenzdamies ciešāk saķert Hauka roku. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, un viņš sacīja:

- Es varu nodot tos cilvēkus. Zinu ko tādu, ko tu arī gribēsi uzzināt.

- Es arī tāpat zinu to pašu, ko tu, - Hauks atbildēja. - Tu man jautāji, kāpēc. Un es teicu, ka tu esi nogalinājis kādu... - Viņš sadzirdēja pienākošā vilciena riteņu klando-ņu. O'Tūla sejā parādījās panika, un viņš spēcīgāk saķēra Hauka roku.

- Es tev jau teicu, ka esmu nogalinājis daudz cilvēku...

- To es dzirdēju, - Hauks ieskatījās viņam acīs, - taču mani satrauc tikai viens.

Viņš ļāva O'Tūlam karāties virs sliedēm, jūtot, kā pāļi sāk trīsēt.

- Tu nošāvi viņu sienas skapi kopā ar meitu. Konekti-kutā...

- Man par to samaksāja. Tam vajadzēja izskatīties pēc ielaušanās.

- Viņu sauca Eiprila, tu, suņabērns. Un tas ir mans solījums, kuru es viņai devu.

O'Tūla seja sastinga. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, kas jau bija piebraucis pavisam tuvu. Viņa acīs parādījās sapratne.

Hauks palaida viņu vaļa.

Viņš smagnēji nokrita, atsizdamies pret vilciena lokomotīvi. Atskanēja būkšķis, un ķermenis noslīdēja lejup un nozuda, braucošā vilciena riteņu samalts.

Hauks noskatījās, jūtot, kā parvada steķi drebinās, un nolieca galvu. Viņš nejuta ne dusmas, ne gandarījumu, tikai apņēmību. Tas bija wans solījums, kuru es viņai devu. Viņš izdzirdēja, kā vilciens iedarbina bremzes, un noskatījās, kā tas saraustīti apstājas.

Kad Hauks atkal pacēla galvu, Naomi lūkojās tieši viņam pretī.

- Piedod, - viņš sacīja. Hauks ar Naomi stāvēja malā, kamēr ātrās palīdzības mediķi izcēla no vilciena apakšas O'Tūla līķi. Hauks piespieda vēsu lupatu pie sūrstošā ievainojuma rokā. Naomi bija nostiprinājusi plecu zem žaketes ar improvizētu šinu, taču bija atteikusies no turpmākas mediķu palīdzības. - Es nevarēju viņu noturēt, - Hauks sacīja. - Viņš izslīdēja no mana tvēriena...

- Viņa liecība mums būtu noderējusi, - Naomi sacīja.

Hauks paraustīja plecus.

- Mums tā nav vajadzīga.

- Ko viņš tev tur pateica?

- Ka vienmēr tā nav bijis. Ka viņš ir kalpojis savai zemei. - Hauks pacēla no sliedēm O'Tūla formas cepuri ar 101. aviācijas vienības simboliku. - Viņš jautāja, kāpēc esmu tur. Kāda man daļa.

- Un ko tu atbildēji? - Naomi apjautājās. Viņa palūkojās uz Hauku ar tikpat tiešu skatienu kā tobrīd, kad O'Tūls nokrita uz sliedēm.

- Ka es to daru drauga dēļ, - Hauks atbildēja. Viņš skatījās uz Naomi ievainojumu. - Tev vajadzētu parādīt savu plecu ārstiem. Uzklausi profesionāļa padomu.

Viņa paraustīja plecus.

- Lode ir izgājusi cauri. Tas man liek justies sīkstākai. Lai vai kā, diena vēl nav galā. Mums vēl ir šis tas jāpadara.

- Jā, domāju gan. - Hauks pasmaidīja. - Vai pastāv iespēja mērot atlikušo ceļa gabalu ar automašīnu?

Naomi pasmaidīja, uzlūkodama viņu, un devās atpakaļ gar sliedēm stacijas virzienā.

- Klau, - Hauks viņai uzsauca. - Vēl kaut kas...

Naomi pagriezās, aizsegusi ar plaukstu acis no saules

stariem.

- Man ir meita. - Hauks nometa O'Tūla cepuri atpakaļ uz sliedēm un panāca Naomi. - Varu derēt, ka šobrīd viņa gribētu tevi apskaut un pateikties par to velnišķīgo šāvienu. Un es tāpat.

Naomi pasmaidīja. Viņa pagriezās un devās tālāk gar sliedēm.

- Es taču tev teicu, ka protu ar to apieties.

Загрузка...