Melnais zelts

Četrdesmit sestā nodaļa

Ziņas par neizbēgamo Amerikas banku sistēmas sabrukumu Danijs Tibo uztvēra ar uzjautrinātu smaidu un pat lepnumu, vērodams tās savā Manhetenas birojā.

Nupat bija bankrotējusi Pacific West, lielākā banka Kali-fornijā.

Viņa lepnums cēlās no tā, ka, palikdams neredzams, viņš bija palīdzējis iedarbināt šo mehānismu. Un viņš jutās uzjautrināts tāpēc, ka visas pasaules skatieni bija pievērsti cēloņiem - mājokļu kreditēšanas bumam, nodrošinātajām parāda obligācijām, kredītsaistību neizpildei, pārmērīgiem aizņēmumiem, regulatoru nevērībai -, bet nevienam nebija ne jausmas, kas notiek patiesībā.

Valsts kases vadītājs uzstājās Kongresā un stostījās kā iesācējs kreditēšanā, cenšoties izskaidrot riskanta kredīta izsniegšanu.

Dova indekss nupat bija sasniedzis zemāko atzīmi sešu gadu laikā.

Jā, sistēma jau bija novājināta, bankas izlīdzināja savas bilances ar nevērtīgu aktīvu un parādu slāņiem. Skaidrs, ka abi izmisumā nonākušie brokeri, kurus viņš bija iekārdinājis, apsolot miljonus, ko viņi vairs nevarēja saņemt no savām firmām, bija kļuvuši par pēdējo prasmīgi uzkonstruēto grūdienu, kas lika izkurtējušajam karkasam sabrukt.

Tibo zināja, ka viņa nelielajai, taču labi apmaksātajai lomai bijis kāds tālredzīgāks mērķis. Viņa uzdevums bija ti-

kai iekustināt plānu. Visa sistēma, kas ari tāpat grima, tikai gaidīja pareizo neredzama pirksta uzsitienu, lai sašķiebtos pavisam. Un viņš bija to atradis! Brokeri bija iegrimuši parādos līdz ausīm, aizņemoties uz savu uzņēmumu aizvien nevērtīgāko akciju rēķina. Balansējot uz iznīcības robežas, tomēr vēl aizvien pārvaldot miljardiem lielus uzņēmumu aktīvus. Brokeri, kuri, nospiežot vienu vienīgu podziņu, varēja sašķobīt lielas bankas bagātības.

Un kurš bija to visu iesaistījis spēlē? Vienkāršs cūku fermas īpašnieka dēls, kurš bija šķūrējis mēslus no cūkkūtīm līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Jā, viņš neapšaubāmi lepojās ar to. Un tajā paša laikā viņš bija pamanījies ar krāpšanos nonākt vienā gulta ar vienu no pasaules bagātākajām un iekārojamākajām sievietēm. Viņš bija izmantojis to, lai sasniegtu savu mērķi, tāpat ka bija izmantojis visu un visus, ko bija sastapis savā ceļā.

Nu viņš bija kļuvis pazīstams viselitārākajās aprindās. Prese viņu dēvēja par "starptautisku finansistu". Gandrīz to pašu viņa labā bija izdarījusi tā karaliskā beļģu palaistu-ve. Tikai vēl labāk! Merila bija atvērusi viņa priekšā vairāk durvju nekā daudznacionālas korporācijas vadītājs. Tomēr drīz viņš dosies tālāk. Viņš bija dabūjis no Merilas gandrīz visu, ko vēlējās. Un nu viņa priekšā pavērās jaunāki un svaigāki lauki, ko apsēt.

Danijs salika kājas uz galda. Viņš nespēja neapbrīnot to, kā viss bija norisinājies kopš brīža, kad savās bēgļa gaitās viņa ceļi bija krustojušies ar to homoseksuālo beļģu baņķieri Lionas bārā. Kā viņš bija izbraucis no pilsētas, izlikdamies, ka grib sameklēt kādu nomaļu vietiņu, lai viņu izdrāztu. Apturējis automašīnu pie ezera un tad pārsitis viņa galvu ar akmeni brīdī, kad tas džeks jau bija novilcis bikses un turējis savu mantību gatavībā. Iemetis liki dīķī. Aizbraucis ar automašīnu atpakaļ uz viņa dzimto pilsētu Beļģijā, nokopējis viņa dzimšanas dokumentus, viltojis savu pagātni. Pieteicies darbā RezionsBank.

Kā pilnīgi jauns cilvēks.

Tibo skatījās, kā kāds pāķis kongresmenis, kurš pat nemācējā saskaitīt, pratināja Valsts kases vadītāju par monetāro politiku. Mēģinādams gūt pārliecību, ka pasaule noturēsies.

Viņš iesmējās. Šiem nebija ne jausmas par katastrofu, kas viņus sagaidīja.

Iezvanījās Tibo mobilais telefons, privātais. Tas, kuru viņš izmantoja tikai vienam mērķim. Viņš to izņēma no kabatas un ieraudzīja ekrānā Dubaijas numuru, kas bija pilnīgi drošs.

Danijs atbildēja.

- Es skatos reportāžu. Vai jūs esat pārbaudījis tirgus? Dova indekss ir noslīdējis par vairāk nekā septiņsimt punktiem... - Viņš atzvila krēslā, nolūkodamies uz Manhete-nas plašumiem ar gandarījumu. Viņš bija labi pastrādājis, un viņa darba devējs varētu dubultot solīto samaksu.

- Jā, lieliski pastrādāts, mans draugs, - zvanītājs atzina angļu valodā ar izteiktu akcentu. - Vari būt drošs, ka mēs to neaizmirsīsim. - Šis cilvēks bija viena no ietekmīgākajām pasaules figūrām. Viņa atbalstītāji kontrolēja tos, kuri ietekmēja miljardiem lielus kapitālus. Aiz tumšajiem aizkariem, kas nošķīra finansistu augstākās aprindas un tos, kuru darba kārtība paredzēja šīs pašas pasaules sabrukuma tuvināšanu, viņa ietekme bija nesalīdzināma. - Tomēr ir parādījies kaut kas svarīgs, ko tev vajadzētu zināt.

- Un kas tas būtu? - Danijs Tibo apjautājās, nepievērsdams uzmanību izmaiņām sarunbiedra tonī.

- Pret tevi šobrīd ir ierosināta izmeklēšana, Danij. To veic Savienoto Valstu valdība. Valsts finanšu departaments.

- Ko? - Tibo izslējās. Bez šaubām, tas bija neiespējami, tas bija joks. Tomēr viņš zināja, ka zvanītājs nepieder pie tiem, kas mēdz nejēdzīgi jokot vai izteikt pieņēmumus. Da-nijs nogrieza televizora skaņu. - Par ko jūs īsti runājat?

- Viņi zina tavu vārdu, - zvanītājs sacīja. - Viņi zina, ka tev bijušas darīšanas ar abiem mirušajiem brokeriem.

- Tas nav iespējams! - Danijs pielēca kājās. Šajā brīdī viņš apdomaja ikvienu savu soli šo uzdevumu izpildes laikā. Tas nevarēja būt. Kurš gan būtu varējis viņu sasaistīt? Viņš bija ideāli aizmēzis visas pēdas. Viņš nebija atstājis ne mazāko norādi par sevi. - Kā? - Danijs jautāja, neticībā sākdams stostīties. - Kā gan kāds to būtu varējis uzzināt?

- Tas vairs nav svarīgi, Danij. Svarīgi ir tas, ka tev ir jakļūst neredzamam pasaulei. Tūlīt pat.

- Jūs esat par to pārliecināti? - Dānijā sirds aiz bailēm iepukstējās straujāk. - Vai uz šo informāciju var simtprocentīgi paļauties?

- Vairāk nekā jebkad, mans draugs, - sacīja zvanītājs, un viņa tonis bija nepārprotams. - Es jau brīdināju, ka tavs krāniņš ir tavs Ahilleja papēdis. Izskatās, ka saistība tikusi atklāta, pateicoties tavai draudzenei.

- Merilai? - Tibo gandrīz aizrijās. Kā gan Merila varētu kaut ko zināt? Viņa nekad nebija satikusi ne Glasmenu, ne Donovanu. Viņu vārdi nekad nebija uzpeldējuši. Tā govs domāja tikai par to, ka izlikties par desmit gadiem jaunākai nekā patiesībā, un par stulbajām dārzu kluba sanāksmēm Griničā un Palmbīčā. Viņa bija pārāk aizņemta, kopā ar saviem iepirkšanās asistentiem piemeklējot kleitām Prada kurpes. Kā gan Merila varētu kaut ko uzost?

- Tu zini, kas tagad ir darāms, Danij?

Tibo saprata, ka vīrs, ar kuru viņš šobrīd sarunājās, nepieder pie tiem, ar kuriem var jokoties. Viņa aģentu tīkls varēja dabūt gatavu jebko. Tibo jau britu miris, ja šis virs to vēlētos.

- Jā, jums taisnība, - viņš atzina. Ko citu viņš varētu darīt? - Pienācis laiks nozust.

- Varu palūgt, lai viens no maniem sabiedrotajiem aizbrauc tev pakaļ. Esmu jau nosūtījis lidmašīnu uz Tīterboro. Tā var aizvest tevi prom no valsts bez liekiem jautājumiem.

- Uz kurieni? - Piepeši raizes, kas bija ieperinājušās Tibo sirdī, pārauga neslēptā panikā. Viņam ienāca prātā, ka viņš ir vienīgais starpnieks starp visām iesaistītajām pusēm. Viņš bija savervējis Glasmenu un Donovanu. Viņš bija tiem maksājis. Līdzekļi, lai arī labi slēpti, nāca no viņa kontiem, kur cauri partneruzņēmumu, kompanjonu un valstu labirintam tie kļuva par ieguldījumiem kādā no Tibo daudzajiem darījumiem. Prom no valsts? Tibo nervozi norija siekalas.

Viņš nemūžam netiktu sveikā cauri Linkolna tunelim.

- Kāds laiciņš šeit, Dubaijā, varētu tev šobrīd noderēt, vai ne, Danij? Te nav jābaidās no izraidīšanas. Un varu tev apsolīt, ka arī mums te ir savi prieciņi.

- Jā, - Tibo noteica, domām šaudoties. - Domāju gan...

Viņi vienojās, ka automašīna atbrauks pakaļ Danijam šaja

pašā pēcpusdienā pulksten piecos. Piebrauks pie Dānijā dzīvokļa Centrālparka rajonā. Pēc trim stundām. Danijs zināja, ka viņš kļūs par mirušu serbu, ja iekāps šajā automašīnā.

Nolicis klausuli, viņš metās pie sava seifa, kas bija paslēpts aiz neīsta plaukta grāmatu skapī. Ar stīviem pirkstiem viņš drudžaini pagrieza slēdzeni un pasniedzās pēc biezas dokumentu mapes, kuru glabāja tieši šādam gadījumam. Pases. Ikviena ar rūpīgi izraudzītu identitāti un dzīvesvietu. Viņš pārskatīja kaudzīti un izvēlējās vispiemērotāko. Savā krokodilādas Hermes soma ar dubulto dibenu viņš sabāza vairākus skaidras naudas žūkšņus, no kuriem ikviens bija vairāk nekā desmit tūkstošu dolāru vērts, dolāros un eiro.

Vairums viņa krājumu bija paslēpti dažādās bankās Ze-nēvā un Kaimanu salās. Atlikušajam vajadzēja palikt, kur tas bija tagad, viņa kontos Londonā un Ņujorkā, lai nepiesaistītu uzmanību.

Viņš bija labi izplānojis šo bridi.

No Dānijā biroju ēkas bija otra izeja. Tā veda tiešā ceļā uz Centrālās stacijas metro pieturu. Viņš bija izvēlējies šo atrašanās vietu tieši šādam gadījumam. Ja valdība pētīja viņa pagātni, tad tikpat labi viņu varēja arī novērot.

Tibo pats piezvanīja uz Air France un rezervēja biznesa klases biļeti lidojumam uz Parīzi, nosaucot izraudzītajā pasē ierakstīto vārdu un uzvārdu.

Tns stundas. Dānijā asinis vārījās. Domājot par to, kā ticis atklāts, viņš saniknojās vēl vairāk. Merila. Kā gan? Danijs Tibo bija miris. Viņš bija pārradījis sevi no jauna arī agrāk. Nu bija pienācis laiks to izdarīt vēlreiz.

Viņš nožēloja tikai to, ka nav laika sniegt tai govij vēl pēdējo mācību, kuru viņa nemūžam neaizmirstu.