Melnais zelts

Sešdesmit astotā nodaļa

Aiz kabineta slēgtajām durvīm Šēra šausmās uzlūkoja vīru.

Viņš bija tai izstāstījis visu. Par to, ka pazīst Hasani jau daudzus gadus. Jau kopš studiju laikiem. Un nevis Savienotajās Valstis, bet Rijādā. Par to, kā viņš tika izraudzīts. Izglītots. Safrizēts. Noteikta mērķa dēļ. Vienai dienai.

Par to, ka viņa domāšana tolaik bijusi pavisam atšķirīga.

- Kā tu vispār varēji ielaisties ar tādiem cilvēkiem? -Sieva papurināja galvu. Viņai acīs bija asaras.

- Divdesmit gadu es par viņiem vispār nedomāju, - al Baširs atbildēja. - Tas notika pirms manas ierašanās Savienotajās Valstīs. Pirms manas satikšanās ar tevi. Laikam ritot, es nospriedu, ka viņi ir aizmirsuši manus parādus. Man likās, ka dzīve ir ļāvusi no tiem atbrīvoties.

- Šāda veida parādi nekad netiek aizmirsti. Dzīve nekad neļauj tev no tiem atbrīvoties. - Šēra sakņupa uz dīvāna. Viņa uzlūkoja vīru, un viņas acīs pazibēja dusmas un nosodījums. - Tev vajadzēja atteikties, Mārtij. Tev vajadzēja iet uz policiju.

- Viņi būtu mani nogalinājuši, Šēra, ja es nepakļautos.

- Un viņi nogalinās tevi tagad, jo esi pakļāvies.

Al Baširam gribējās šķērsot istabu un apsēsties lidzās savai sievai, ar kuru viņi bija kopā jau tik daudzus gadus. Savas dzīves lielākajam dārgumam. Taču viņš jutās pārliecināts, ka Šēra atvirzītos nostāk. Šī atzīšanās bija izveidojusi viņu starpā plaisu. Varbūt uz visiem laikiem.

- Man ļoti žēl. Mēs varēsim paturēt daudz ko no tā, kas mums pieder. Es zinu, ko nozīmē atteikties no tā visa.

- Atteikties no tā visa? - Sieva pacēla skatienu un uzlūkoja Mārtiju ar šausmu pilnu skatienu. - Tu kaut uz mirkli spēj iedomāties, ka man rup atteikšanās? No šīs mājas? No tava prestižā darba? No tām lietām, ko mēs varējām atļauties, pateicoties tam? - Viņi varēja sadzirdēt, kā viesistabā spēlējas bērni. - Tie ir viņi. Amirs un Hasans. Tās ir viņu dzīves, kas man rūp. Vai tagad viņi kļūs par mērķiem? Vai mēs dzīvosim bailēs visu atlikušo mūžu? Lai kur mēs atrastos... Tie ir parādi, kas netiek piedoti, Mārtij.

Viņš paraudzījās ārā pa logu, juzdams, ka visas cerības ir zudušas. Klusās ielas malā bija novietots automobilis bez kādām atšķirības zīmēm.

- Es piezvanīšu Arturam, - viņš noteica, aizvērdams aizkaru. Arturs bija advokāts. - Gan viņš vienosies par tādu vai citādu darījumu.

- Nav runa par advokātiem, Mārtij. šoreiz ne. - Šēra pacēla no grīdas vienu no Amira robotiem. Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīru. Rezignēti. Pat piedodoši. Asarām sa-riešoties acīs, viņa pasniedza vīram rotaļlietu. - Man šķiet, ka mēs esam pieņēmuši lēmumu jau pirms ļoti ilga laika.

Mārtijs al Baširs pamāja. Arī viņam acīs bija asaras. Kauna asaras. Gaistošu cerību asaras.

- Mēs esam to izdarījuši, Šēra.