Melnais zelts

Astoņdesmit ceturtā nodaļa

Reds O'Tūls atbalstījās pret automašīnu un nolūkojās uz Ņujorkas ainavu.

Viņam bija noteikts ierasties šeit un gaidīt. Tas esot viņa pēdējais darbs. Ļoti svarīgs. Pēc tam viņš varēšot saņemt savu pēdējo algu un nozust. Viņš bija sadzirdējis ko līdzīgu izmisumam savas kontaktpersonas balsī. Viņš pazina šo zīmi - gluži kā karalaukā, kad pozīcijās kļuva par karstu. Kad tuvojās ugunslīnija. Viņš bija atradies tādās situācijās vairākas reizes, un šajā reizē sajūta bija tāda pati. Vienmēr bija vajadzīga kāda izeja. Atkāpšanās iespēja.

Šobrīd viņš centās to izplānot.

Viņš zināja, ka savā mūžā ir izdarījis vairāk ļauna, nekā viņam gribētos atzīt vai atcerēties. Viņš sprieda, ka vēl viens vai divi papildinājumi šajā sarakstā neko nemainītu, kad pienāktu laiks par visu atbildēt. Viņš nebija pats pieteicies to izdarīt. Ja viņa ticīgais tēvs būtu dzīvs, viņš teiktu: "Džonij, nedari neko tādu, ko pēc tam nevarētu nožēlot grēksūdzē. Tas ir vienīgais likums."

O'Tūls pasmaidīja un iedomājās, vai pasaulē būs palicis pietiekoši daudz nožēlas par to, ko viņš bija spiests izdarīt.

Viņš zināja, ka Merseds ir identificēts. Viņa vārds bija parādījies visos ziņu izlaidumos. Bija noskaidrota viņa pagātne. Irāka. Global Threat Management. Sonijs allaž bija izturējies bezrūpīgi. Un mazliet izmisīgi. O'Tūls saprata, ka policijai nebūtu grūti atrast Sonija saistību ar viņu.

Pēc šī pēdējā darbiņa viņam vajadzēja nozust.

Aizslēpies aiz saulesbrillēm, viņš vēroja piebraucam taksometrus un limuzīnus. Iezvanījās mobilais. Viņš zināja, kas ir zvanītājs. Nemaz nevajadzēja skatīties. O'Tūls izņēma telefonu no kabatas un to atvāza.

- Esmu te.

- Vai mēs esam droši? - zvanītājs jautāja, domādams savienojumu. Zvanītājs nekad nepalaida garām iespēju uzlikt visus punktus uz "i", viņš bija ārkārtīgi piesardzīgs. Jādomā, ka tādam cilvēkam tas nebija nekas neparasts. Svarīgam cilvēkam.

O'Tūls apgalvoja, ka viss ir droši.

- Situācija ir kļuvusi mazliet nekontrolējama, - vīrietis iesāka. - Man vajadzēs, lai tu nokārtotu vienu senu lietu. Mēs esam visu sagatavojuši. Esam paredzējuši iespēju, kā tev to izdarīt. Taču tas būs sarežģīti...

Viņš uzklausīja mērķa vārdu un atrašanās vietu. Tas tiešām bija sarežģīti. Iekļūt iekšā. Visapkārt novērošanas kameras. Milzums cilvēku. Sabiedriska vieta. Nemaz nerunājot par miesassargiem.

- Piezvani man, kad būsi pabeidzis, - sacīja viņa konta к tpersona.

- Kad būšu pabeidzis, - O'Tūls minēja, - es plānoju nozust.

- Pirms tam vēl ir dažas pēdējās detaļas, kuras jānokārto. Vienu tu jau zini. Та tev būs gandrīz vai kā ģimenes sapulce. Otru vari nodēvēt par pensijas balli.

Viņš nosauca O'Tūlam vārdus. Viņš tos bija redzējis jau agrāk. O'Tūls sajuta uzvirmojam dusmas.

- To es izdarīšu par velti.