Melnais zelts

Divdesmitā nodaļa

Pirmdienas rīta Hauks sēdēja savā automašīnā iepretī Leika avēnijas skolai Griničā.

Bija pagājušas tris nedēļas kopš Glasmenu slepkavības. Vēl aizvien nebija atrasts neviens pavediens.

Apmēram divos un četrdesmit minūtēs pēcpusdienā bērni straumēm sāka plūst laukā no pelēkas mūra ēkas. Mammas, ģērbušās kapri bikses vai treniņtērpos, vai nu pļāpaja ar citām mammām pa telefonu, vai piebrauca savos mini-busiņos. Daži bērni nesa līdzi skolas mantas, košus izdales materiālus vai zīmējumus, uzmetuši plecos mugursomas. Citi nesa beisbola cimdus vai lakrosa nūjas un skaļi sarunājās par Rangers izspēles turnīra maču, kam bija jānotiek šajā vakarā, vai par American Idol. Automašīnas piebrauca, bērni sakāpa tajās, mammas pamāja ardievas cita citai un aizbrauca.

Pie ieejas durvīm vairs nebija drūzmas.

Pēc pāris minūtēm Hauks ieraudzīja iznākam sīku, gaišmatainu puisēnu džinsos un džemperī; viņš turējās pie vecāka vīrieša rokas. Tas bija viņa vectēvs. Zēns nesa papīra rulli un sarkanu mugursomu.

Hauks viņu atcerējās no abu tikšanās pirms trim vai četriem gadiem. Eiprilas automašīnā.

Evans.

Tā bija viņa pirmā skolas diena pēc notikušā. Par to bija rakstīts vietējās avīzēs. Pāris skolotāju iznāca ārā un noskatījās, kā zēns kopā ar vectēvu dodas uz automašīnu stāvvietu, pielūkojot, lai avīžnieki viņus netraucētu.

Hauks ari gribēja par to pārliecināties.

Zēns bija turējies braši. Viņš bija uzņēmis paris fotogrāfiju, kuras kādu dienu varētu izmantot par pierādījumu. Viņš bija izrādījies lietaskoks. Mamma būtu varējusi ar viņu lepoties.

1 lauks īsti nezināja, kāpēc bija šurp atbraucis. Ja nu vienīgi tas Jāva viņam sajusties tuvākam. Vēl aizvien saistītam. Saskaņā ar savu solījumu. Viņš nebija to aizmirsis. Nemaz nevarētu aizmirst.

Redzi, es nemaz nebiju garāmgājējs, viņš sacīja.

Zēns iekāpa sudrabotā Volvo, un viņa vectēvs aizbrauca.

Haukam gribējās viņiem sekot. Tomēr viņš ieslēdza pirmo ātrumu un palika turpat.