Melnais zelts

Četrdesmit devītā nodala

Vieglākā daļa bija dabūt dažas brīvdienas darbā.

Viņam tās pienācās. Fūlijs pat bija to ierosinājis. Nemaz nerunājot par to, ka Hauks nupat bija piesaistījis jaunu un izdevīgu klientu.

Grūtāk bija izdomāt, ko iesākt ar Eniju, nepasakot viņai patiesību par to, kur viņš ir iesaistījies. Iemeslu, kādēļ bija uzbrukts viņas dēlam, un kurp viņš gatavojās doties. Un kāpēc.

Viņš to bija vēlējies visu šo laiku, vai ne? Ja vien gribēja būt godīgs.

No paša sākuma.

Hauks sēdēja pie rakstāmgalda tumsā ar alus skārdeni rokā, nolūkodamies uz zundu. Viņš skatījās uz lidmašīnu zibošajām ugunīm, tām nolaižoties La Guardia lidostā otrpus ūdens klājam. Viņš bija uzlicis kājas uz reliņiem.

Tā bija viena no tām mainīgajām līnijām smiltīs, kad vajadzēja izlemt. Kurā pusē nostāties. Ka labā cīnīties.

Kuru piekrāpt.

Eiprila bija pelnījusi viņa atbalstu, vai ne? Hauks atcerējās pēdējo reizi, kad viņi bija tikušies, un atsauca atmiņā viņas starojošo seju. Tas ir Evans, Taj...

Tad vējš piepeši mainījās un līnija atkal pazuda. Hauks zināja, kāpēc viņš to dara. Kāpēc riskē ar visu. Ar savu darbu. Ar visu, pie kā bija pieradis.

Ar Eniju.

Viņš zināja, kāpēc, un, ja gribēja būt godīgs pret sevi, tad tagad varēja to pateikt.

Tas viss nebija paslēpts pagātnē.

* * *

Tā bija viņa pēdējā apmeklējuma reize šeit - grupas nodarbībās. Doktors Rouzs viņam ļāva tās pamest. Hauka saistības pret policijas pārvaldi bija izpildītas. Nedejam ilgi viņš bija juties nemierīgs, iesprostots. Atkal gatavs doties cīņā. Viņš bija samierinājies ar to, ka kaut kas ir noticis. Nekontrolējami notikumi. Neuzmanīgs mirklis, kad bija iejaucies liktenis.

- Nosūtīju savu CV uz vairākām vietām, - viņš sacīja ārstam pēc pēdējā seansa. - Vienu uz pilsētiņu netālu no Bostonas, kur dzīvo mana māsa. Vienu uz Pensilvāniju. Un vienu es nosūtīju pat uz Griniču.

Doktors Rouzs izskatījās iepriecināts.

- Grupā jus teicāt, ka vēl aizvien zināmā mērā vainojat sevi. Par notikušo...

Hauks paspieda viņa plaukstu un pasmaidīja.

- Jādomā, ka es vienmēr mazliet vainošu sevi. Man tikai liekas, ka šobrīd man noderētu arī alga.

Viņš raizējās, ka Eiprila nebija ieradusies. Šo nedēļu laikā viņi abi bija satuvinājušies. Viņu sarunas... Hauks zināja, ka viņam to pietrūks. Un viņš prātoja: kad viņi atkal viens otru satiks, kādā citā vietā un laikā, vai tas vēl aizvien būs tas pats? Dzīve iejauksies. Tā notika vienmēr. Hau-kam būtu gribējies viņai pateikt, ka viņi vienmēr paliks draugi.

Viņš aizbrauca mājās ar metro, nopirka kaut ko ēdamu itāliešu delikatešu veikaliņā tajā pašā kvartālā. Uzkāpa augšā.

Ap astoņiem viņš vēroja spēli, kad iezvanījās mobilais.

Eiprila. Viņas balss izklausījās mazliet neskaidra.

-Taj...

- Ak tu tētīt, tu man uzliki mīksto, - viņš noteica, izlikdamies aizvainots, vēl īsti nesaprazdams. - Es gribēju atvadīties.

- Es neaprunājos ar Bekijas skolu, - viņa šļupstot noteica. - Piedod, Taj. Viņi pirmdien nezinās...

Viņas vārdi bija saraustīti, domas izplūdušas un neskaidras. I lauku pārņēma satraukums. Viņam prātā uzreiz ienāca Eiprilas roku locītavas.

- Ko nezinās? Eiprila, vai tev nekas nekaiš?

- Nē, viss kārtībā. Taj, es tev pateicu, vai ne... Tu vienkārši izgāji cauri...

Viņš pielēca kājās.

- Eiprila, klausies, ko tu esi izdarījusi? Tu neizklausies lāgā. Vai tu esi kaut ko iedzērusi?

- Tikai lai aizmigtu, Taj... Man patiešām vajag aizmigt. Piedod, ka neatnācu atvadīties no tevis...

- Kur ir Marks? - Hauks sajuta, kā sirdī uzbango satraukums. - Kur ir tavs vīrs, Eiprila? Kur ir Bekija?

- Viņš ir projām, Taj... Vienmēr projām. Honkongā. Bekija ir pie draudzenes... - Eiprilas balss sāka izdzist.

- Kur tu atrodies, Eiprila? Kur tu tagad esi?

- Mūsu mājā. Pilsētā. Man ļoti žēl, Taj, tu to zini, vai ne? Es gribēju aizbraukt un atvadīties no tevis... es...

Hauks zināja adresi: Austrumu Sešdesmit ceturtā iela. Viņš bija Eiprilu turp reiz aizvedis pēc viņu kārtējās sarunas.

- Turies, Eiprila! Es jau esmu ceļā. Vai tu mani dzirdi, Eiprila? Es gribu, lai tu paliktu nomodā - tepat pie telefona. Es tūlīt būšu klāt!

Pa mājas telefonu viņš piezvanīja glābšanas dienestam uz 911. Paziņoja par iespējamu pašnāvības mēģinājumu. Nosauca adresi. Viņas vārdu. Pa mobilo viņš centās noturēt

Eiprilu pie telefona. Možu. Viņas balss kļuva aizvien neskaidrāka. Tas izklausījās nejauki.

Hauks noskrēja lejā pa kāpnēm un iemetās automašīnā, visu laiku turpinādams sarunāties ar viņu. No darba policijā viņam bija saglabājusies bākuguns, un viņš to uzlika uz mašīnas jumta.

Ugunim zibot, viņš traucās uz priekšu pa ielām līdz Kvīnsas bulvārim un tālāk pa Kvīnsboro tiltu. Viņš turpināja sarunāties ar Eiprilu, lai neļautu viņai aizmigt. Hau-kam radās sajūta, ka viņa sāk aizslīdēt.

Atrās palīdzības busiņš un policijas auto ar bākugunīm bija piebraucis pie ieejas. Hauks strauji nobremzēja aiz tā. Viņš iekļuva iekšā, novicinādams policistam gar acīm savu veco apliecību. Kad viņš nonāca istabā, ārsti jau bija novietojuši Eiprilu uz nestuvēm ar intubācijas caurulīti vēna un apgādāja viņu ar skābekli. Eiprilas acis bija izbolītas, zīlītes sarāvušās. Hauks notupās pie viņas, saņēma viņas roku un to saspieda.

- Es esmu te, Eiprila, es esmu te...

Viņas acīs pazibēja dzīvības dzirkstele.

Viņa nomurmināja:

- Taj... Piedod, Taj. Man ļoti žēl, ka neatnācu no tevis atvadīties. Tavā lielajā dienā... Man tikai negribējās justies tik vientuļai. Vairs ne.

- Tu neesi vientuļa, Eiprila. - Mediķi teica, ka viņiem vajagot nest pacienti projām. Viņas pulss bija vājš, un viņi jau bija piezvanījuši uz slimnīcu. Hauks turēja viņas roku, kamēr Eiprila uz nestuvēm tika ripināta uz lifta pusi. - Vairs ne.

Hauks palika intensīvās terapijas nodaļā, kamēr viņa gulēja. Līdz rītausmai. Ārsti apgalvoja, ka Eiprila izveseļosies. Bet ja viņi butu kavējušies vēl piecpadsmit minūtes... Viņa bija iedzērusi septiņas Sonesta tabletes un muskuļu relak-santus.

Kad Eiprila beidzot atvēra acis, Hauks bija līdzās.

Viņa pagrieza galvu un miglaini tam uzsmaidīja.

- Tam vajadzēja būt tev, vai ne, Taj...

- Es taču tev teicu, ka neesmu tikai garāmgājējs.

- Nē, varbūt ari neesi. - Eiprilas acīs iezaigojās zaļie lāsumiņi. Tad viņa novērsās. - Es esmu briesmīga māte, Taj. Marks grib vēl bērnus. Es tikai...

- Nē. - Hauks pienāca tuvāk. - Tu neesi briesmīga māte. Tāpat ka es nebiju briesmīgs tēvs. Es viņam piezvanīju. Atradu viņa numuru tavā mobilajā. Viņš jau ir ceļā un drīz atgriezīsies.

Eiprila aizvēra acis, asarām ritot pāri vaigiem, un papurināja galvu.

- Man ir tāds kauns...

- Nē, nē, nevajag... - Hauks sacīja. Viņš pamirkšķināja. - Atceries, ko mēdz teikt par trakajiem...

Eiprila pamāja, aizsegusi seju ar rokām. Asara uzkrita uz palaga.

- Es zinu. - Viņa uzlūkoja Hauku. - Man būtu gribējies... -Viņš zināja, ko Eiprila grib pateikt. To, ko šobrīd domāja viņi abi. Man būtu gribējies, lai tas būtu tu. Kāpēc tas nevarēji būt tu? Un savā ziņa viņš juta to pašu. Tā vienkārši nebija noticis.

Eiprila pasmaidīja, notraukdama asaras.

- Ko tu teici? Kad tu viņam piezvanīji... Kas tu esi?

- Teicu, ka esmu draugs.

Viņa pasmaidīja, palūkodamas augšup, kur monitori mērīja viņas dzīvības rādītājus, sistēma sūknēja dzīvību atpakaļ dzīslās. Šķiet, viņa guva zināmu mierinājumu no šī varda.

- Tu tāds esi, Taj. - Viņa pamāja. - Tu esi.

Viņi runāja vēl vienu vai divas reizes pēc tam, kad Eiprila tika izrakstīta un veseļojās.

Pec tam viņi nesatikās veselus četrus gadus.

* * *

Redzi, tev nebija taisnība, Hauks nodomāja, nolūkodamies uz zundu. Tev no paša sākuma nebija taisnība, es nebiju tikai garāmgājējs.

Viņš paņēma savu mobilo telefonu un sameklēja pazīstamo numuru. Tad nospieda zaļo pogu un gaidīja savienojumu.

Enija atsaucās pēc trešā signāla.

- Sveiks.

- Sveika, - viņš sacīja. - Esi aizņemta?

- Pāri galvai. Manuels ir saslimis. Daru savu darbu un vēl piepalīdzu ar desertiem. Šobrīd man patiesībā nav laika runāt. Vai viss ir kārtībā?

- Jā. - Hauks piecēlās un atbalstījās pret margām. Lidmašīna, kuru viņš bija vērojis, nu izrādījās nozudusi. - Es tikai gribēju tev pateikt, - viņš noteica, - ka kaut kas ir atgadījies. Man nāksies aizbraukt uz kādu laiku.

TREŠĀ DAĻA