Melnais zelts

Astotā nodaļa

Rodžers Kentvels neizpratnē nolūkojās uz Bloomberg ekrānu.

Augstu virs Parka avēnijas, slaida stikla torņa četrdesmit astotajā stāvā ar viņa uzņēmuma ikonisko vārdu uz tā, Wertheimer Graut rīkotājdirektors lasīja ziņu virsrakstu -"Nogalinātais brokeris bijis Wertheimer investīciju zvaigzne".

Viņam pakrūtē savilkās kamols. Rodžers ieelpoja tā, kā viņam bija mācījis personiskais treneris, lai cīnītos pret stresu. Tomēr neviens attīrošs elpas vilciens nespētu aizslaucīt šīs nepatikšanas.

Tas bija briesmīgi.

Kopš Marka Glasmena nāves aizritējušās dienas bija iegrūdušas reiz tik spožo firmu atvarā. Sasodītā baumu un sagrozījumu virpulī, Kentvels ar izbailēm domāja. Viņš pats bija pārdzīvojis agrāk nebijušu izjūtu un bažu sajaukumu. Vispirms šoku. Neticību, iztēlojoties notikušās šausmas. Kentvels bija labi pazinis brokeri. Lai arī viņš bija apņemies uzticēt investīciju pienākumus sava uzņēmuma augstākā ešelona menedžeriem, kā firmas vadītājs un kā cilvēks, kurš nekad nebija zaudējis mīlestību pret darbu, šo gadu laikā viņš bija piedalījies neskaitāmās stratēģiju apspriedēs kopā ar Glasmenu, nemaz nerunājot par tirdzniecības konferencēm, golfa spēlēm un labdarības pasākumiem. Mans Dievs, Kentvels domāja, mēs visi bijām kopā vēl tikai pirms dažām dienām firmas rīkotajā ziemas operas pasākumā "Metropolitēnā".

Tomēr drīz vien bēdas sāka pārvērsties raizēs. Ziņu virsraksts izrādījās pareizs. Marks bija firmas spožākā zvaigzne. Šī velnišķīgā gada vidū, kad hipotekāro kredītu krīze bija papluinījusi firmas bilanci, kad viņu peļņa krita kā svaru bumba, kad akciju cenu ietekmēja vispasaules finanšu instrumentu izpārdošanas un baumas, Glasmens bija viens no retajiem cilvēkiem, kas patiešām pelnīja firmai naudu. Daži pat teiktu, ka viņš bija vienīgais, kas to stutēja.

Un nu viņš bija miris.

Nu bija atlikuši tikai šie virsraksti.

Kentvels pagriezās un drūmi paraudzījās laukā pa kabineta logu. Viņš varēja saskatīt īstriveru un Manhetenas apvārsni dienvidos. Uz rietumiem atradās Centrālparka slidotava. Viņam patika šis skats. Viņš vēlējās to vēl kādu laiku paturēt. Vēlējās paturēt arī firmas privāto lidmašīnu. Līdz ar Fila Mikclsona sponsorēšanu un tusiņiem ar pasaules varenajiem tādās vietās kā Davosa un Aspenas institūts, nemaz nerunājot par uzstāšanos Fox vai CNBC televīzijas kanālā, kur pievilcīgas reportieres kāri tvēra ikvienu viņa vārdu.

Viņš tikai nezināja, cik ilgi vēl spēs visu to paturēt.

Valde sāka kļūt piesardzīga. Firma bija apkrāvusies ar veselu tonnu indīgu hipotekāro kredītu risku. Ak kungs, tic bija krājušies visu laiku, no paša sākuma! Nu neviens vairs nezināja, cik kas bija vērts. Iziešana tirgu viņus izputinātu! Nemaz nerunājot par akciju cenām. Kāds slavens cennod roses fondu švauksts šobrīd centās satīrīt šos mēslus. Tirgus kapitalizācija jau tagad bija nokritusies no simt desmit miljardiem līdz četrpadsmit. Nemaz nerunājot par viņu rūkošajām skaidras naudas rezervēm. Un viņu īstermiņa aizņēmumu iespējas atpirkuma tirgos sāka izsīkt, ņemot vērā visas šīs runas... Ja patiesā aina nāktu gaismā -Kentvels norija siekalas -, tad ar viņiem būtu cauri.

Viņš paraudzījās uz sienu, tur bija gadu gaitā uzņemtās fotogrāfijas: viņš kopa ar līderiem un slavenībām. Jā, šajā laikā viņš bija saņēmis algā miljonus. Jā, viņam piederēja omulīgs divstāvu dzīvoklis parkā un māja ar zemi Laiford-kejā Bahamu salās, un piedevām arī pludmales māja īst-hemptonā. Tomēr vairums no tā, kas viņam piederēja, vēl aizvien bija saistīts ar uzņēmuma akcijam. Un viņš bija tās pircis regulāri. Viņam taču vajadzēja demonstrēt uzticību, vai ne? Tagad, ņemot vērā, ka aizņēmumi bija nodrošināti ar daļu no akcijām, atlika vienīgi gaidīt. Atbilstoši pašreizējām tirgus cenām viņa aktīvu vērtība veidoja labi ja pusi no parādu summas.

Un tagad ari Marks. Kentvels aizgriezās no ekrāna. Viņš tikpat kā nebija gulējis divas pēdējās naktis. No visām pusēm nāca spiediens. Valde. Investori. Pat Federālo rezervju banka. Un vēl tā sasodītā prese... Cilvēki apgalvoja, ka viņiem nāksies apvienoties. Kentvels reaģēja nepiekāpīgi. Mūsu firma ne ar vienu negrasās apvienoties. Uzņēmums bija dibināts pirms deviņdesmit pieciem gadiem. Tā bija amerikāņu ikona. Wertheimer Grant pats iegādājas citus uzņēmumus. Varbūt tas paklups, varbūt uz brīdi novirzīsies no ceļa. Taču nekritīs.

Mūsu uzņēmums ir pati Volstrita.

Kentvelam pakrūtē savilkās kamols, noskatoties, kā akciju cenas sasniedz gada zemāko atzīmi. Astoņi un viena ceturtdaļa. Vēl pirms diviem mēnešiem to vērtība bija piecdesmit dolāru! "Pazīstama brokera slepkavība rada nekārtības tirgū... Dzēšanas līmenis neparasti augsts. Volstrita spekulē, vai firma var saglabāt neatkarību..."

Šobrīd viņiem nebija vajadzīgs tamlīdzīgs risks.

- Kentvela kungs... - Selektorā atskanēja viņa sekretāres Mērijas balss. - Pie jums ieradušies Biondi un Perlšteina.

- Jā, protams, - Kentvels atbildēja. Viņš piecēlās un uzgrieza muguru ekrānam. - Lai ienāk.

Stens Biondi bija vecākais investīciju pārvaldnieks, kurš uzraudzīja visus firmas tirdzniecības darījumus. Viņš bija Marka Glasmena tiešais priekšnieks. Brenda Pērlšteina bija viņu uzņēmuma juriskonsulte, kura atbildēja par darbības atbilstības jautājumiem. Viņi bija zvanījuši pirms kāda laika, lai apjautātos, vai var ierasties. Pie joda, kas viņiem bija padomā?

- Mums vajadzēs izdomāt, kā izstrēbt šo putru saistībā ar Marku, - Kentvels ierunājās, pieiedams pie konferenču galda, kad apmeklētāji ienāca iekšā.

Biondi aizvēra durvis. Viņi ar Brendu pienāca pie galda. Biondi izskatījās tā, it kā Dova indekss nupat būtu nokri-ties par astoņsimt punktiem.

- Rodžer, mums jāaprunājas.

Brenda, kuras sejas izteiksmi nekad nenācās viegli atšifrēt, nelikās jautrāka.

- Sēdieties. - Kentvels atvilka krēslu. Taču Biondi norādīja uz viņa rakstāmgaldu. - Nē, pie ekrāna.

Tirdzniecības darījumu nodaļas vadītājs apgāja apkārt Kentvela lielajam rakstāmgaldam. Viņš pārliecās pār monitoru un nospieda taustiņu, pēc tam ievadīdams prasīto drošības paroli. Kentvels centās kaut ko nolasīt no abu sejām.

- Kas īsti notiek?

- Runa ir par Marku.

- Es zinu. Tas ir visīstākais murgs. - Kentvels nopūtās. - Nesaprotu, kā mēs spēsim aizstāt... - Viņš jau gribēja teikt "viņu", taču patiesībā Kentvels domāja brokera nesto peļņu.

- Rodžer, - Biondi noteica, - mani neinteresē viņa aizstāšana. Panāc šurp!

Kcntvelu pārņēma nepatīkama sajūta, kad viņa darbinieks pagrieza datora ekrānu. Uz ekrānā parādījās vairāki stabiņi. Kentvels uzreiz redzēja, ka tās ir Marka Glasmena darījumu pozīcijas. Tās bija datētas ar šodienu, un Kentvels redzēja, ka daudzi skaitļi bija iekrāsoti ar zaļu, kas nozīmēja peļņu.

Viņš nopūtās.

- Nu, patiesībā mums ar to šobrīd ir palaimējies, Sten, ņemot vērā to...

- Ņemot vērā ko? - Biondi pārgaja uz kopsavilkuma lapu. Tajā bija uzskaitītas visu Glasmena pozīciju izmaksas un pašreizējā vērtība. - Paskaties, - viņš sacīja Kentvelam un uzlūkoja viņu ar pelnu pelēku seju.

Biondi uzklikšķināja uz "Kopējās atlikušās pozīcijas". Bija redzams, ka Glasmenam bija atvērtas pozīcijas par 4,9 miljardiem dolāru. Kentvels samulsumā uzlūkoja tirdzniecības darījumu nodaļas vadītāju. Tā nevarēja but! Nevienai privātpersonai nebija tādu limitu. Firma bija apdraudēta, riska līmenis varēja būt liktenīgs. Pat tādam brokerim kā Marks maksimālais limits nevarēja pārsniegt trīs, varbūt trīsarpus miljardus.

- Kas īsti notiek, Sten?

- Labi, Rodžer, pak-k-lausies... - Biondi allaž runāja strauji, bet nu bija sācis teju vai stostīties. - Atzīstu, ka varbūt pieļāvu, lai tas notiktu... Mums bija vajadzīga peļņa. Tu to zini. Marks allaž uzrādīja rezultātu. Tagad es saprotu, kā tas izskatās. Tas nenotika vienā reizē. Tas notika pakāpeniski, laika gaitā. Zinu, ka es šobrīd atrodos uz robežas...

- Ko tu pieļāvi, Sten? - Kentvels piegāja tuvāk ekrānam. - Tam puisim ir pārtēriņš par vairāk nekā miljardu dolāru. Kādi ir mūsu kontroles pasākumi, velns lai parauj?

Nobālējis kā krīts, Biondi saķēra viņu aiz rokas.

- Rodžer, tas vēl nav viss.

Kentvels pacēla galvu. Viņa skatiens bija pievērsts ne tikai Stenam, bet ari Brendai, darbības atbilstības juriskonsultei. Viņš nespēja saprast, ko Brenda te dara, un juta, ka sirdi nospiež raižu smagums.

- Kas tad vēl?

Biondi samitrināja lūpas. Viņš noklikšķināja citu lapu. Ekrānā parādījās otrs akciju un atvērto pozīciju saraksts.

Glasmena pozīcijas.

Vēl viens tirdzniecības kontu pārskats.

Rodžera Kentvela acis iepletās. Šķērmā sajūta krūtīs pārvietojās taisnā ceļā uz urīnpūsli.

- Sten, pasaki man, kas te īsti notiek...

Jaunā kontu pārskata kopsumma bija 3,7 miljardi. Tātad kopā vairāk nekā astoņi.

- Tas ir no Singapūras biroja, - sacīja tirdzniecības darījumu nodaļas vadītājs. - Rodžer, es pats nemaz nezinu, ka tas tika izveidots. Zinu, ka reiz parakstīju pilnvaru par to, ka viņš var darboties Āzijas tirgos... Tomēr daudz kas no tā ir tumša bilde. Vēl aizvien nespēju saprast - viņš pārvietoja līdzekļus no viena konta uz otru visā pasaulē, lai piesegtu savus darījumus...

Nu Kentvelu pārņēma panikas izraisīts drudzis. Tā tikai viņiem vēl pietrūka! Viņš piespieda pirkstus pie deniņiem.

- Vai ir vēl kaut kas?

Uz Biondi pieres bija izspiedušies sviedri, un viņš pavilcinājās, paraudzīdamies uz Brendu.

- Nespēlējies ar mani, Sten! - Kentvela skatiens izurbās viņam cauri. - Vai ir vēl kaut kas?

- Vēl viens, - Biondi noteica, norīdams siekalas. Viņš noklikšķināja peli vēlreiz.

Rekapitalizācijas summa uzrādīja 2,8 miljardus. Divus, komats, astoņus miljardus. Kentvels ar dūcošu galvu sāka rēķināt, bet Brenda Pērlšteina viņu apsteidza.

- Kopā sanāk vairāk nekā vienpadsmit miljardi dolāru, Rodžer.

Vienpadsmit miljardi dolāru. Kentvels juta, ka viņa kājas saļogās. Viņš noslīga krēslā. Biondi par to varēja atlaist.

Viņu pašu varēja atlaist.

- Cik ilgi tas turpinājās?

- Kādu laiku, - Biondi atkrita ādas zvilnī viņam pretī.

- Paklau, tu zini, kādi ir cipari, Rodžer. Mums bija vajadzīga peļņa. Marks allaž to sagādāja. Es tikai ļāvu tam notikt. Bet, Rodžer, paklausies, tur ir...

Kentvels paliecās uz priekšu un atkal atgriezās trijās re-kapitalizācijas lapās. Vairums pozīciju bija zaļā krāsā. Peļņa. Ikviens pārskats rādīja, ka Glasmens ir krietni pavirzījies uz priekšu. Teju par septiņiem procentiem. Tuvu astoņsimt miljoniem. Paldies Dievam. Kentvels atviegloti nopūtās.

- Tas sīkais iznirelis vismaz zināja, ko dara. - Kentvels atkal atslīga krēslā. Tas suņabērns bija to izdarījis vēlreiz! Patiesībā tas varētu viņiem palīdzēt.

- Pasaki viņam, - Brenda ierunājās, pievērsusi skatienu Biondi.

Tirdzniecības darījumu nodaļas vadītājs pamāja, norīdams siekalas.

- Pasaki viņam, - Brenda atkārtoja. - Citādi to izdarīšu es.

- Ko pateikt? - Brendas ledainā sejas izteiksme neliecināja, ka viņa atbalsta Kentvela iedomātās laimīgās beigas.

- Pasaki man to, Sten, - viņš atkal pievērsās Biondi, - kamēr neesmu tevi nometis no četrdesmit astotā stāva!

- Tā ir katastrofa, - tirdzniecības darījumu nodaļas vadītājs sacīja, klādams vaļā visu. - Ļaunāk nekā katastrofa,

Rodžer. Visa šī peļņa... - Viņš norādīja uz ekrānu, uz zaļajām ailēm. - Šeit un šeit... Tie ir tikai papīra darījumi. Izdomāti. Lai nosegtu viņa zaudējumus. Neesoša peļņa, Rodžer. - Biondi seja bija balta kā papīrs. - Tas ir pilnīgs viltojums.

- Viltojums...

Kentvela žoklis atkrita, raugoties uz ekrānu, kamēr viņš lēnam sāka aptvert to, ko Biondi tikko bija pavēstījis. Viņu rezerves jau tagad bija izsmeltas. Rīt, izdzirdot ziņas, tirgus indeksi kritīsies vēl par sešsimt punktiem. Viņu akcijas biržā tiks tirgotas par diviem dolāriem.

Tas varēja nogremdēt firmu.

- Cik liels ir mūsu deficīts? - Kentvels izdvesa.

Pār tirdzniecības darījumu nodaļas vadītāja lūpām nāca tikai viens vārds.

- Miljardi.