Melnais zelts

Divpadsmitā nodaļa

Trešdienu un sestdienu vakaros Hauks trenēja zēnus vecuma līdz divpadsmit gadiem vietējā jauniešu hokeja klubā. Viņa malējā uzbrucēja tēvs bija komandas sponsors.

Hauks bija mazliet spēlējis hokeju bērnībā, kad tika vairāk uzskatīts par futbola zvaigzni. Pārceļoties atpakaļ uz pilsētu, viņš spēlēja aizsardzībā senioru komandā, līdz lode saistībā ar Centrālās stacijas spridzināšanas lietu (apvienojuma ar vēl vienu lodi viņam vēderā) pielika punktu spēlēšanai.

Nu viņš guva prieku no tā, ka iemācīja bērniem pamat-prasmes un darbošanos komandā. Nemaz nerunājot par iespēju divreiz nedēļā uzvilkt slidas - lai ari daži puikas spēja viņu apsteigt uz ledus bez lielām pūlēm.

Trešdienās viņi trenējās Dorothy Hmnill slidotavā pilsētā. Tovakar 1 lauks bija aizbraucis pakaļ Džaredam pie Ellijas. Viņš bija iemācījis zēnam slidot, un Džaredam patika atrasties uz ledus ar improvizētiem roku un kāju aizsargiem, ķiverē, ar nūju rokā. Hauks iedomājās, ka viņam nāk par labu tāda biedrošanās ar parastiem bērniem. Un Enija viņam piekrita. Vienā stūrī allaž atradās treniņiem domāti vārti, un Džareds mēģināja iedabūt tajos ripu, lai arī nekad nespēja izpiņķēt to no tikla. Brīdi pa brīdim viņš uzsauca Haukam sajūsminātā balsī:

- Paskaties, Taj, tas ir, treneri, cs guvu vārtus!

Tovakar treniņš bija saspringts. Nedēļas nogalē viņiem vajadzēja spēlēt ar Longailendas komandu, kas bija pazīstama kā spēcīga, un nekas neizdevās. Džeremijs Purdo, vārtsargs, apturēja visu, kam tika klāt, izaicinādams pāridarītājus uz cīņu. Kad Enija pēc deviņiem atnāca, lai vestu Džaredu atpakaļ, hokejisti bija iekarsuši. Džareds negribēja aiziet, kamēr pārējie vēl nebija prom. Mauks apgalvoja, ka Enija var ļaut viņam palikt.

Uzbrucēju vilšanās auga.

- Šajer, tev vajadzēja atrasties tur! - Tonijs Telko, centra uzbrucējs, uzsauca. Cits zēns auroja, sizdams ar nūju: - Balson, vai tu vispār esi nomodā, džekiņ?

Varbūt Hauks bija ļāvis tam notikt mazliet par ilgu.

Kad treniņš jau tuvojās beigām, izcēlās grūstīšanās pie vārtiem. Viens no uzbrucējiem nometās zemē, kamēr cits centās iedabūt ripu vārtos. Džareds slidoja turpat līdzās.

- Ei! - Hauks skaļi nosvilpās, cenzdamies visus nomierināt.

Kādu brīdi neviens neapstājās. Bija liela grūstīšanās un ņemšanās. Bariņš pievirzījās tuvāk Džaredam. Hauks sāka mazliet baiļoties. Viņš paslidoja Džareda virzienā un trīs reizes iepūta svilpē.

- Labi, tagad jau pietiks!

Spēlētāji beidzot apstājās, un ripa izlidoja no bara vārtu priekšā. Kamēr visi pārējie stāvēja apkārt, Džareds lēnām pieslidoja klāt un pastiepa savu nūju, lai iebīdītu ripu vārtos garām Purdo, nokritušajam vārtsargam, kurš pašāva priekšā nūju, cenšoties apturēt ripu.

- Vārti! - Džareds iesaucās, paceldams nūju gaisā.

Kādu bridi visi stāvēja kā sastinguši, kamēr Džareda

sauciens atbalsojās visā slidotavā. Tad noskanēja signāls, un uzbrucēju komanda arī pašāva nūjas gaisā.

- Iekšā ir!

Džareds triumfējoši palūkojās apkārt.

- Vārti, treneri Vārti!

- Vārti, - Hauks apstiprināja, norādīdams uz ripu. Komandas biedri pieslidoja klāt, nosmīnēja uz vārtsarga

pusi un uzplīkšķināja Džaredam pa ķiveri. Pat Purdo pieceļas un piedūra nūju pie Džareda kājsargiem.

- Labais, vecīt!

Džareds aizslidoja līdz vietai, kur sēdēja Enija, satuntu-lējusies adītā micē un šallē.

- Es guvu vārtus, mammīt!

- Es to redzēju! Es redzēju! Jā, tu to izdarīji, mazulīt! Hauks pieslidoja klāt. Viņš sirsnīgi uzplīkšķināja Džaredam pa muguru.

- Nu, kā tu domā, vai esi gatavs spēlēt komandā?

- Nezinu, Taj. Varbūt man tikai palaimējās. - Viņa smaids bija tik plats kā Longailendas zunds.

Un arī Enija pasmaidīja, lai arī viņas smaidā jautās asaru piegarša.