Melnais zelts

Trīsdesmit septītā nodaļa

Vīrietis Burberry lietusmētelī uzslēja augšup apkaklīti, lai pasargātos no smalkā lietus, iziedams no biroju ēkas Me-disona avēnija. Kādu brīdi viņš sarunājās ar sievieti - iespējams, kolēģi, kura pamāja uz atvadām un devās ziemeļu virzienā.

Tibo devās pretējā virzienā, uz dienvidiem.

Ielas otra pusē Mauks viņam sekoja dažus soļus iepakaļ.

Viņš bija agri aizgājis no darba, pasacīdams Brukai, ka viņam ir šis tas darāms ārpus biroja. Mauks jutās mazliet atradinājies no šī darba. Viņš nebija to darījs jau gadiem ilgi.

Piecdesmit ceturtajā ielā Tibo apstājās pie veikala skatloga un, šķiet, apbrīnoja kādu kaklasaiti. Tad viņš turpināja ceļu, atbildēdams uz mobilā telefona zvanu. Piecdesmit trešajā ielā viņš nogriezās pa labi, uz rietumiem. Hauks šķērsoja ielu un sekoja viņam divdesmit jardu attālumā, uzrāvis plecus, lai pasargātos no lietus.

Būdams gara auguma, melnīgsnējs, ar melniem matiem, kas krita pāri apkaklītei, Tibo izstaroja pavēlniecisku auru. Nenācās grūti saprast, kāpēc viņš piesaista sievietes. Kvartāla vidū viņš iegriezās pagalmā starp divām lielām ēkām. Tas izskatījās pēc restorāna. Viņš atvēra stikla durvis un iegāja iekša.

Restorānu sauca "Alto". Hauks bija par to dzirdējis.

Itāļu, grezns. Tāda tipa iestādījums, uz kādiem viņu allaž centās aizvilkt viņa priekšnieks Fūlijs. Enija justos iespaidota.

Hauks piegāja pie durvīm un cauri stiklam ieraudzīja, kā Tibo novelk mēteli un pasniedz to glītai administratorei. Šķita, ka viņu tur visi pazīst. Izskatījās, ka Tibo ir ieraudzījis kādu pie bāra un dodas taisnā ceļā pie viņa.

Hauks nogaidīja, lai Tibo sasveicinās ar vīrieti un apsēžas, un tad iegāja iekšā.

- Pavakariņosiet pie mums? - Administratore, apmēram divdesmitgadīga meitene seksīgā melnā kleitiņā, uzsmaidīja viņam otrpus letei.

Hauks pasmaidīja pretī.

- Man sarunāta tikšanas ar draugu pie bāra.

Tibo sēdēja cilvēku pilnā bāra tālākajā mala. Viņa draugs, kurš izskatījās pēc itāļa, bija ģērbies glīti pašūtā žaketē un baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti.

Hauks sameklēja stūrīti pretējā malā. Bārmene pienāca klāt, un viņš pasūtīja alu. Beļģu alu. Par godu šim notikumam. Cauri kustīgo ķermeņu un seju labirintam viņš vēroja Tibo un viņa sarunbiedru.

Izskatījās, ka viņi ir draugi. Pat cauri skaļajai balsu murdoņai Hauks reizi pa reizei sadzirdēja Tibo zemos smieklus. Viņš bija ticis pie dzeramā - izskatījās pēc degvīna -, pagrieza savu ķebli uz otru pusi un apsēdās ar muguru pret Hauku, lai varētu papļāpāt ar draugu. Viņi saskandināja glāzes, un Tibo draudzīgi uzplīkšķināja sarunbiedram pa plecu.

Hauks zināja, ka viņš pārkāpj robežas. Viņš bija apņēmies nesaasināt situāciju, tikai noskaidrot visu, ko varēs, un tajā pašā laikā zināja, ka Fūlijs būs nikns pēc velna. Taču Tibo kaut ko slēpa, un, lai kas tas bija, Hauks jutās pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar Glasmenu un Donova-nu. Ar savu mobilo viņš nofotografēja tos abus cauri pūlim.

Kad pienāks laiks, varbūt viņam būs kaut kas, ko pavēstīt Naomi un Krisafulim.

Ar ķirsīti virsū.

Tibo pamāja bārmenei, pasūtīdams nākamo mēriņu. Kad viņš pagriezās, vienu bridi viņa skatiens šķietami pārslīdēja pāri pūlim un pievērsās tieši Haukam. Viņu acis uz mirkli satikās.

Hauks iedzēra malku un novērsās. Viņam pār muguru pārskrēja skudriņas. Nezaudē modrību. Lai ko tu darītu.

Pēc brīža pienāca administratore un pavēstīja tiem abiem, ka viņu galdiņš ir brīvs. Tibo izņēma no kabatas dažas naudaszīmes un pamāja bārmenei, ar žestu lūdzot aiznest viņu dzeramos turp. Viņš ļāva savam sarunbiedram doties uz priekšu pirmajam, uzplādams tam pa muguru, un tad sekoja administratorei, kura veda abus uz augšstāvu.

flauks nogaidīja, kamēr viņi bija nozuduši, tad atstāja savu vietu pie bāra un devās turp, kur bija sēdējis Tibo. Bārmene grasījās novākt glāzes. Hauks pasniedzās, lai satvertu tukšo mēriņu.

- Vai drīkstu? - Viņš pamirkšķināja. - Suvenīrs.

Bārmene vispirms pavilcinājās. Viņas skatiens pārslīdēja pāri Haukam, varbūt meklējot kādu no priekšniecības, īsti nezinot, kā rīkoties.

Hauks uzlika uz bāra piecdesmit dolāru naudaszīmi.

- Ar to vajadzētu pietikt, vai ne?

Bārmenes acis iepletās, un viņa sāka novākt pārējās glāzes un salvetes, pie reizes paķerdama naudaszīmi. Viņa pamāja.

- Vajadzētu gan.