Melnais zelts

Četrdesmit trešā nodaļa

* * *

- Tev jāiemācās vairak atpūsties, Taj, - Eiprila pasmaidīja, pabungodama pa viņa delmu ar pirkstgaliem. - Izskatās, ka tev nagi niez uz cīniņu.

Nu jau tas viņiem bija kļuvis par paradumu. Aizkavēšanās, lai iedzertu kafiju kvartāla attālumā no ārsta prakses vietas pēc sanāksmēm. Pirms Hauks devās atpakaļ uz Kvīn-su, bet Eiprila - uz Konektikutu. Dažreiz viņa palika pilsētā un devās vakariņās vai uz kādu pasākumu kopā ar Marku. Šodien viņi abi staigāja pa Medisonskvēra parku.

- Man ir tāda sajūta, it kā es mazliet juktu prātā, -1 lauks noteica. - Kā tāds cietumnieks, - viņš smaidot piebilda.

- Man prieks, ka tu paskaidroji, - Eiprila noteica.

- Tomēr pienācis laiks atgriezties atpakaļ pie darba. Domāt, ko darīt tālāk.

Biroju darbinieki sauļojās, ēdot pusdienas. Visas kafejnīcas tuvākajā apkārtnē bija pilnas. Mauks nopirka kolu, bet Eiprila - tēju ar pienu vietēja Āzijas tirgū. Viņi apsēdās uz soliņa.

- Redzi, es taču tev teicu, ka tu esi garāmgājējs...

- Vai zini, man tevis gandrīz pietrūka, - viņš noteica, iedzerdams malku diētiskās kolas. Viņa nebija rādījusies pāris nedēļu. Haukam pietrūka sarunu ar viņu. Viņš bija sācis domāt par Eiprilu kā par jaunu draudzeni, un pārējie ilraugi, no kuriem daži izvēlējās nostāties Betas pusē pēc šķiršanās, bet citi nevēlējās tajā iesaistīties, palika novārtā.

Vai jūs bijāt izbraukuši?

- Nē. - Eiprila rotaļājās ar brūnu pērļu virteni sev ap kaklu. - Tikai šis un tas gadījās.

Hauks nolūkojās uz viņu, gaidīdams, vai viņa paskaidros.

- Nekas tāds, ko tu gribētu zināt, Taj.

- Patiesībā es domāju, ka par to jau būs runa. Marks?

- Nē. - Viņa papurināja galvu un pasmaidīja ka uzjautrinādamās. Eiprila satvēra tējas krūzi un ievilka elpu. - Nu labi. Tu pats prasīji. Agorafobija. Tu zini, kas tas ir?

- Bailes no atrašanās ārpus telpām? - Hauks precizēja.

- Bailes no atrašanās ārpus telpām. Bailes no pieķeršanas. Bailes no pamešanas. Bailes no tām sasodītajām bailēm. -Eiprila palūkojās uz viņu vilcinādamās, itin kā baidītos, ka ir likusi Haukam vilties. - Nav tā, ka es baidītos no pasaules. Ar mani tā nenotiek. Tas pieder pie depresijas. Dažreiz rodas sajūta, ka tas mani spiež pie zemes. Es nejūtos saistīta ne ar ko. Man nākas piespiesties, lai izietu āra. Lai aizvestu meitu uz skolu.

- Pastāsti man.

Eiprila atglauda savus garos, gaišos matus no pieres.

- Vai esi drošs, ka gribi to uzklausīt?

Hauks pamāja.

-Jā.

Eiprila nopūtās.

- Nu labi. Tam ir sava vēsture. Es uzaugu Virdžīnijas mazpilsētā. No turienes nāk arī mans akcents, ja tu gadījuma neesi ievērojis. Patiesībā es uzaugu zirga mugurā. Piedalījos sacensībās. Mans tēvs, kurš bija vietējais advokāts, iemācīja man apieties ar bisi, vēl pirms es pratu sapīt matus bizē. Es mīlēju savu tēti, - viņa noteica, acīm iemirdzo-ties. - Man viņš bija gluži kā Atikuss Finčs, Taj. Vai saproti, ko es gribu teikt? Pilsētā visi viņu dievināja. Mana mani ma... Varbūt kādreiz viņa bija sakarīgs cilvēks, taču, cik nu es atceros, viņa bija tikai žūpa no lauku kluba. Viss viņai sagādāja piepūli. Viesības. Tas, kāpēc viņa nevarēja apmek lēt manas jāšanas sacensības. Vakariņu galda uzklāšana. Mans tēvs... viņš bija līme, kas visu turēja kopā. Visu.

- Es saprotu, ko tu gribi teikt, - Hauks sacīja, lai arī viņa paša tēvs, kurš trīsdesmit gadu bija nostrādājis Grini-čas Ūdensvada pārvaldē, nepavisam nelīdzinājās Eiprilas tēvam.

- Vai tiešām? - Eiprila iejautājās. - Kad man bija sešpadsmit gadu, es iebraucu garāžā savu folksvāgenu, paņēmu grāmatas no pasažiera sēdekļa un ieraudzīju tēvu tur guļam... - Viņa sakoda zobus. - Viņš sēdēja, atbalstījies pret sienu, itin kā prātodams, kādu kreklu uzvilkt, ja neskaita to, ka viņam aiz galvas uz sienas bija redzamas koši sarkanas švīkas. Viņam klēpī bija bise. It kā viņš būtu gribējis, lai es viņu tur atrastu.

Hauks pasniedzās pēc viņas rokas.

- Man ļoti žēl. Tev nav tas jāuzvanda...

- Tu gribēji zināt, vai ne? Tu gribēji zināt, kas liek man darboties. Taču tas nav tas. Šis gadījums notika pirms ilga laika. Tas ir tikai piedziedājums, kā mēdz teikt. Krāpšanās, -viņa noteica, atbildot uz Hauka jautājošo skatienu. - Viņš saņēma kukuļus no vietējās bankas, caur kuru darbojās. Lielās krīzes laika. Tas viss balstījās uz krāpšanu, un mans tēvs tajā visā piedalījās. - Eiprila rūgti iesmējās. - Atikuss Finčs... Laikam jau tam sarakstam varētu pievienot ari bailes no nodevības. Lai vai kā, es nonācu Virdžīnijas Universitātē. Apguvu mākslas vēsturi. Gadu nomācījos Ņujorkā. Vai tu kādreiz esi dzirdējis par minimālistu kustību?

Hauks papurināja galvu.

- Nevarētu teikt, ka būtu.

- Sols Levits. Viņš fantastiski apgleznoja sienas. Ričards Tatls. Tas viss bija man kā radīts. Es mācījos pie Ričarda Danna, kurš šajā pasaulē bija liels vīrs. Es pie viņa mācījos un nonācu zem viņa gluži burtiskā nozīmē. Viņam bija četrdesmit divi gadi. Man bija divdesmit trīs. Mani allaž bija saistījuši vecāki vīrieši. Vai tu saproti? Lai vai kā, Ričards... -Eiprila papurināja galvu. - Ja arī manī vēl bija saglabājusies kāda paļāvības vai uzticēšanās drusciņa, Ričards par to parūpējās. Viņš bija plātīgs, ļauns nelietis, taču staigāja apkārt ar garu zirgasti, un mākslas pasaulē visi viņam klanījās. Es nodzīvoju ar viņu trīs gadus. Man šķiet, viņš gulēja ar katru, kas zināja, ka Rembrants bijis holandietis.

- Man likās, ka viņš bija flāms, - Hauks sacīja.

- Nu, tādā gadījumā tev nebūtu jāraizējas, - Eiprila iesmējās. - Un tici man, es domāju, ka viņš darīja ari to. Beigu beigās man nācās pamest studijas. Es izstājos. Nodzīvoju draudzenes dzīvoklī kādus trīs mēnešus. Zaudēju apmēram divdesmit mārciņu svara. Neesmu droša, vai es vispār izgāju ārā. Izlasīju "Upanišadu" no vāka līdz vākam. Iesaistījos vairākos pašaktualizācijas projektos. Beigu beigās pieņēmu darbu, kur man vajadzēja pārdot reklāmās laukumus finanšu žurnālam. Tur es arī iepazinos ar šo jauko padrukno puisi, kurš nodarbojās ar investīciju modeļiem un standarta atkāpēm no vidējā, - viņa pasmaidīja, - bet kurš noteikti mani nenodotu un, kā šķiet, uzskatīja mani par visskaistāko sievieti pasaulē.

- Ar Marku? - Hauks smaidot apvaicājās.

Viņa pamāja.

- Vai viņš zināja, ka Rembrants nebija flāms?

Viņa iesmējās.

- Es negribēju, lai man kāds atkal nodarītu pāri. - Viņas lielās acis iemirdzējās. - Tā nebija nekāda dižā mīlestība. Viņš vienkārši ir visstabilākais vīrietis, kādu jebkad esmu pazinusi, un es negribēju tikt piekrāpta.

- Tomēr jūs izveidojāt ģimeni.

- Jā. - Eiprila priecīgi pamāja. - Mēs izveidojām ģimeni. Man ir brīnišķīga meita un vīrs, kurš ceļas augšā nakts vidū, lai pārbaudītu savas pozīcijas aizokeāna tirgos. Mēs dzīvojam greznā mājā. Un dodamies sapņu ceļojumos. Es palīdzu Bekijas skolai. - Eiprila grozīja krūzi pirkstos. - Tikai... Tagad ir maijs. Ir dienas, kad tas uznāk un norimst. Es atradu tēvu maija pirmajā nedēļā. Tas allaž ir visgrūtākais laiks. - Viņa paraustīja plecus un pasmaidīja. - Redzi, vārds "laimīgs" man nozīmē laika sprīdi, kad es domās neredzu sava tēva seju taja garāžā.

Hauks uzlūkoja viņu pāri tējas krūzei. Viņš cieši satvēra Eiprilas plecu.

- Es tevi nenodošu.

- Nē... - Eiprila pasmaidīja. - Tu to nedarīsi, vai ne? -Viņa uzlika plaukstu uz viņējās. - Tāpēc jau ir tik patīkami pasēdēt kopā ar tevi. Kā jau teicu, tu esi tikai viesis šajā vecajā viesnīcā. Tu neesi te uz palikšanu.

- Tev arī te nav jābūt uz palikšanu, Eiprila. Paskaties, kā tu esi palīdzējusi man!

Eiprila ielūkojās pulksteni. Viņas acis iepletās.

- Žēlīgā debess, man tagad jāskrien. Bekijai šodien ir dejas. Es nu gan esmu laba māte, ja varu tā aizsēdēties ar izskatīgu puisi... - Izskatījās, ka viņai prātā iešaujas kāda doma. - Vai zini, ko mums vajadzētu darīt?

- Ko? - viņš apjautājās.

- Mums vajadzētu uzņemt fotogrāfiju. Man ir fotoaparāts. Ar mums abiem.

- Fotogrāfiju?

Eiprila paraustīja plecus.

- Nekad jau nevar zināt. Varbūt kādu dienu tas bus vienīgais, kas mums būs palicis.

- Tas nenotiks, - Hauks sacīja. - Tomēr, protams...

Eiprila iebāza roku somiņā, un, to darot, viņas piedurkne savilkās augšup, atklājot delmu. Eiprila allaž bija tos aizsegusi.

Hauka skatiens pievērsās tam. Viņš jutās pārsteigts - un ari noskumis.

Uz delma bija redzamas pēdas. Vairākas īsas švīkas. Vairums šķita sadzijušas, taču viena vai divas vēl aizvien izskatījās svaigas. Piepeši viņš saprata, kāpēc.

1 lauks paraudzījās uz Eiprilu.

Viņa tam uzsmaidīja tā, it kā beidzot būtu atklājies viņas noslēpums.

- Nu, tagad tu zini...