Melnais zelts

Otrā nodaļa

- Atgādini man vēlreiz, - Enija Flečere ierunājās, atbrīvodamās no tumšzilā Mičiganas Universitātes sporta krekla. - Kāpēc to vienmēr sauc par skumjo pirmdienu?

- Nav ne jausmas, - Hauks noelsās. Viņa elpas vilcieni kļuva straujāki, tverot gaisu.

Enija locījās virs viņa, uzlikusi plaukstas uz ļodzīgā gultas galvgaļa un šūpodamās vienā ritmā ar viņa gurnu kustībām. Enijas ķermenis bija mazs un viegls, taču viņas krūtis bija pilnīgas, un tumšie mati krita viņai uz sejas, kas vēl aizvien izskatījās saburzīta pec pamošanās.

Fonā rīta ziņu raidījuma vadītājs priecīgi pavēstīja, ka gaidāma skaidra un saulaina diena.

- Nekad vairs tā nedomāšu, - viņa noteica, sākdama patiesi iekarst. Viņi varēja satikties tikai pāris reižu nedēļā, tāpēc viņu attiecības bija kļuvušas stipri vien fiziskas. Iemesls bija Enijas saspringtais darbs restorānā un Hauka jaunais amats, turklāt viņas dēls Džareds bija pārcēlies uz austrumiem kopā ar Eniju un piecas dienas nedēļā mācījās tuvējā skolā, kas bija domāta bērniem ar īpašām vajadzībām.

- Es arī ne, - Hauks izgrūda, aptverdams viņas gurnus kulminācijas gaidas.

Viņi bija kopā jau sešus mēnešus - pāri un nepāri, bet lielākoties pārī, lai arī Enijas darbs restorānā ne vienmēr

izrādījās savienojams ar Hauka slodzi jaunajā amatā. Viņa neprasīja neko vairāk. Viņš to nepiedāvāja. Enija bija paļāvīga un atklāta. Tās drīzāk bija nevis mīlnieku attiecības, bet gan nepiespiesta, gaisīga draudzība ar dažādiem plusiem brīžos, kad brīvais laiks to pieļāva.

Viņu ritms kļuva aizvien ātrāks. Ādu pārklājā sviedri.

- Man likās, ka tev vajadzēja iet uz tirgu... - Hauks sacīja, sajuzdams, kā viņas elpas vilcieni kļūst dziļāki, un zinādams, ka atlikušas vēl tikai dažas kustības līdz noslēgumam.

- Tām sasodītajām forelēm nāksies pagaidīt...

Balss televizorā teica, ka akciju nākotnes līgumu cenas krītas jau ceturto dienu pēc kārtas.

Taču Hauks un Enija neklausījās. Viņu individuālie pensiju konti varēja atrasties kaut vai brīvajā kritienā - šobrīd neviens no abiem nebūtu par to raizējies.

Visbeidzot, strauji ievelkot elpu, Enija izliecās, sastinga un tad uzkrita virsū smagi elsojošajam Haukam, pieglauzdama savu apmierināto ķermeni viņējam.

- Sasodīts. - Viņa nodrebinājās no galvas līdz pat miniatūrajiem kāju pirkstiem. - Tas tik ir labs darba nedēļas iesākums. Tas bija labais.

- Tie bija trīs. - Hauks atmeta rokas tēlotā pārgurumā. - Es esmu vecs vīrs. Tu mani nobeigsi.

- Trīs? - Viņa uzlika zodu Haukam uz krūtīm. - Man šķiet, ka divi.

- Divi kopš brīža, kad viņi sāka runāt par tranzīta braucienu cenu celšanos, - viņš sacīja. - Un vēl viens starp satiksmi un laika ziņām.

- Ak jā, trīs, - viņa apmierināti nomurraja, izdvesdama ilgu, gurdenu nopūtu. - Matemātika nekad nav bijusi mana stiprā puse.

Hauks pagriezās un palūkojās uz digitālo pulksteni.

- Sasodīts. Paskaties, cik ir pulkstenis! Man jāskrien.

Enija viņu aizturēja, kad vīrietis centās atbrīvoties, un

iedūra zodu dziļāk viņa krūtīs.

- Vai zini, es esmu laimīga, Taj... - Viņa pasmaidīja. Tas bija kautrs, uzjautrināts smaids, kam vajadzēja būt tīši kaitinošam. - Vai tu esi laimīgs? Ne vienmēr tu tāds izskaties. Zinu, ka tu esi visai ciets riekstiņš pārkošanai.

- Laikam jau nē, - viņš noteica, iesmiedamies par šo neveiklo joku. - Un jā, protams, es esmu laimīgs... - Viņš mēģināja novelt Eniju no sevis. - Būšu laimīgs, ja dabūšu tevi nost un varēšu ieiet dušā.

- Ak jā, - Enija iespurdzās. - Tieši tas tev bija prātā, kad tu sāki taisīties man klāt vēl pirms modinātāja zvana...

- Nu labi, varbūt, - Hauks mazliet vainīgi atzina. - Vienreiz...

- Tu vienkārši esi no tiem, kam glāze vienmēr ir pustukša, vai ne? Nekad neatklājies par daudz. Nekad neuzticies mirklim.

- Es nepavisam neesmu pustukšs. - Hauks beidzot atbrīvojās un uzlūkoja Eniju sāniski. - Patiesībā es noteikti esmu puspilns. Tikai tas ir paslēpts. Ļoti, ļoti dziļi.

- Kā tad! Ja būtu dziļāk, tad tu tur atrastu naftu, - Enija noteica un, nospriedusi, ka tas ir jautri, ieknieba viņam degunā.

- Smieklīgi gan, - Hauks noteica saviebdamies. Taču tad arī viņš iesmējās.

Tas bija tāpēc, ka, patiesību sakot, viņš bija laimīgs. Viņa sejā iegravētās rievas varbūt to nerādīja, taču Enijai bija izdevies izvilkt virspusē daudz ko tādu, kas agrāk netika manīts. Vienkāršo vēlmi baudīt dzīvi. Atpūsties, izdzīvot mirkli. Pirmo reizi likās, ka tas, kas tik ilgi bija viņu nomācis -meitas nāve pirms astoņiem gadiem, brāļa nāve vēl tikai pērn un Fredija Manoza, viņa audzēkņa, aiziešana - tika

iespiests kādā slēgtā, aizzēģelētā seifā, kuru viņam vairs nebija vajadzības atvērt un kura atslēgu viņš uz kādu laiku bija pazaudējis.

Nemaz nerunājot par to, ka viņš piepeši bija aizgājis no darba policijā un pārmeties uz privāto sektoru. Pēc piecpadsmit gadiem.

Nu viņš katru dienu valkāja žaketi un kaklasaiti un strādāja šikā birojā pie ūdeņiem. Pelnīja trīsreiz vairāk nekā agrāk. Viņa mobilajā telefonā bija ātrā savienojuma taustiņi, kas ļāva sazināties ar kolēģiem no Eiropas un Āzijas. Viņš pat izšķirstīja Wall Street journal katru ritu, izlikdamies, ka interesējas par biznesa ziņām - protams, tikai tad, kad bija noskaidrojis sporta spēļu rezultātus vietnē ESPN.com. Viņš bija atvērts jaunām izjūtām; likās, ka jauna dzīve sāk izdoties. Enija viņu mudināja uzticēties brīdim, un to viņš arī darīja. Nu labi, var jau būt, ka tas viss bija noglabāts kaut kur būtības dziļumos, kādā vietā, kas bieži neiznira virspusē. Taču bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš bija tā juties. Neiegrožots. Brīvs no nožēlas.

- Patiešām, man laiks kustēties, - Hauks noteica. Viņš nocēla Eniju no sevis. - Es uzvārīšu kafiju.

Enija atkrita atpakaļ spilvenos, skaļi novaidēdamās. - Nu labi...

Ziņu diktors atkal atgriezās ekrānā.

- Un nu mūsu galvenais sižets...

Rīta sastrēgumu vietā nāca kaut kas daudz nopietnāks.

- Konektikutas pavalsts Griničas pilsēta šorīt mostas ar ziņu par baisu trīskāršu slepkavību. Prestižas Volstritas firmas brokeris, viņa sieva un meita šonakt brutāli nošauti viņu plašajā mājā Griničas lauku teritorijā. Sindija Markesa ziņo no notikuma vietas...

Hauks apsēdās, pakļaudamies savam ilggadējam policista instinktam, un noskatījās, kā pievilcīga reportiere, silti saģērbusies, lai pasargātos no aukstuma, stāv pie diviem lieliem akmens pīlāriem, aiz kuriem atradās tipiska Griničas māja.

- «cita, vietējā policija uzskata, ka šīs ģimenes traģēdijas motīvs ir neizdevusies laupīšana. Pēdējo mēnešu laikā šajā turīgajā rajonā notikušas vairākas ielaušanās. Taču līdz šim vēl nekad nav novērota vardarbība. Marks Glasmens... -ekrānā parādījās attēls, - kuram bija četrdesmit viens gads un kurš strādāja par vadošo brokeri daudz cietušajā Vol-strītas firma Wertheimer Grant, tika atrasts nošauts pirmajā stāvā viņu greznajā mājā ar piecām guļamistabām netālu no Ketrokroudas...

Hauks izslējās. Viņu pārņēma drebuļi.

- Pagaidi mirklīti, - viņš noteica, atbrīvodamies no Eni-jas kājām. Viņš lūkojās uz ekrānu, juzdams, kā sirds sāk pukstēt straujāk, un pievirzījās tuvāk televizoram.

- Viņa sieva Eiprila, kura bija labi pazīstama no labdarības akcijām vietējās skolās, un pusaugu meita Rebeka tika atrastas otrā stāva skapī. Jaunākais dēls...

1 lauks atkal pievērsās attēlam. Ģimenes foto laimīgākos brīžos. Viņa prāts drudžaini darbojās, kamēr reportiere aprakstīja šaušalīgo ainu. Hauks nopētīja vīru - no pieres mazliet atkāpušies mati, vilnas džemperis un saulesbrilles; viņš bija aplicis vienu roku ap pleciem meitai, kura bija ģērbusies pārāk lielā koledžas sporta jakā un lepojās ar gariem, brūniem matiem, bet ar otru apskāvis otru bērnu, dēlu -jaunāku, ar gaišu matu ērkuli un platu smaidu.

Tad viņš paraudzījās uz sievu.

Skaista. Izskatījās laimīga. Zaļā beisbola cepurītē, saņēmusi gaišbrūnos matus zirgastē, kas bija izvērta cauri cepurītes spraugai. Skaists smaids, kas vienlaicīgi bija lepns un traģisks.

- Ak kungs... - Hauks novaidējās, ievilkdams plaušās stiprinošu gaisa malku.

- Zinu, ka tas ir briesmīgi, - Enija sacīja. Viņa pievirzījās Haukam klāt un uzlika zodu viņam uz pleca, lūkodamās uz ekrānu. - Vai tev nekas nekaiš?

Viņš mēmi papurināja galvu; tā nebija atbilde, bet gan vienīgais, ko viņš šobrīd spēja izdarīt. Sirdī iegūla jauns smagums.

- Es šo sievieti pazinu, - Hauks noteica.