Melnais zelts

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Priekšnieka kabinets bija pārvietots uz ēkas jauno spārnu. Rūpniecisks grīdu klājums, spožas gaismas, modulāras darba vietas, datori uz katra galda. Tas jau vairāk izskatījās kā seriālā CSI: Miami - nebija nekādu nobružātu koka rakstāmgaldu un aprīkojuma, pie kura Hauks bija pieradis, te strādājot.

Verns piecēlās no rakstāmgalda, ģērbies rūtainā kreklā un platās biksēs. Hauks nebija viņu redzējis pusgadu.

-Taj.

- Glīts kabinets, Vern, - Hauks noteica, apbrīnodams jauno apšuvumu, fotogrāfijas, kurās policijas priekšnieks bija redzams kopā ar gubernatoru, ar Lī Trevino un Džeku Niklasu, ar pavalsts ģenerālprokuroru. Un ar mazbērniem, no kuriem viens dienēja Irākā. Līdzās atradās apspriežu zāle. Verna mati bija kļuvuši sirmāki, taču smaids bija tikpat uzticību raisošs un draudzīgs. Kopš aiziešanas Hauks bija viņu saticis tikai vienu reizi. - Virzies augšup, pareizi, vecīt?

- To pašu varētu teikt par tevi. - Policijas priekšnieks apgaja apkārt rakstāmgaldam, un viņi sarokojās. - Tas ir, līdz šim brīdim, - viņš piebilda ar gudru smaidu, pamādams uz dīvānu, kas bija novietots pie lielā loga.

- Jā, - Hauks pasmaidīja. - Tā varētu teikt, Vern.

- Mums tevis te pietrūka, Taj, - priekšnieks noteica, norādīdams, lai Hauks apsēžas. - Stīvs strādā lieliski, taču man tev nav jāstāsta, ka tavs nospiedums ir palicis neizdzēšams.

- Ja es būtu zinājis, ka jūs te visu tā pārkārtosiet, tad nebūtu aizgājis.

Verns iesmējās. Viņš sakrustoja kājas un atslīga uz dīvāna.

- Tad kā tev iet privātajā sektorā?

- Tas ir sagādājis dažus pārsteigumus.

Ficpatriks izgudrēm pamāja.

- Tu allaž esi bijis krietns vīrs, Taj... Taču tev mūždien ir piemitis īpašs talants ieķepāties mēslos, vai ne, dēliņ?

Hauks par atbildi pasmaidīja.

- Jā, Vern, šķiet, ka tā ir.

- Nu, nav patīkami, ja tas ietekmē jauno karjeru, kad tā tikko sākusi uzplaukt. Tu varētu man izstāstīt, kas īsti notiek?

Stīvs pienāca klāt un atbalstījās pret sienu. Hauks sāka stāstīt savam bijušajam priekšniekam visu no sākuma - par to, kā viņš bija izdzirdējis ziņu par Marka Glasmena nāvi. Redzējis televizorā Eiprilas seju.

- Viņa bija mans draugs, pirms pārcēlos uz šejieni, kad man patiešām bija vajadzīgs draugs. Kādu laiku es apmeklēju terapijas grupu. Pēc Noras nāves. Eiprila man palīdzēja tikt tam pāri. Kad ieraudzīju, kas noticis... - Hauks ievilka elpu, izelpoja un šķībi pasmaidīja. - Nu, tu jau mani pazīsti.

- Jā, es tevi pazīstu, Taj. Man ļoti žēl. Man būtu gribējies, lai mēs tiktu tālāk Glasmenu lietā. Tomēr darbs vēl aizvien turpinās.

- Ap to pašu laiku, - Hauks turpināja, - darba sakarībā es tiku iepazīstināts ar sievieti, kuras vārdu šobrīd gribētu paturēt noslēpumā. Uzdevums bija konfidenciāls. Tas ietvēra pagātnes pētīšanu. Viņai bija radušās šaubas par vīrieti, ar kuru viņa satikās.

Verns iesmējās.

- Un man likās, ka tavā jaunajā firmā ir jāsadzer ar kon-gresmeņiem un uzņēmumu vadītājiem. Nemaz nezināju, ka tie ir tie paši vēži, tikai spožākā kulītē.

- Tas bija pakalpojums, - Hauks sacīja. - Manam priekšniekam. Uzņēmuma rīkotājdirektoram. Nosauksim viņu par subjektu A.

- Subjekts A. - Verns pamāja. - Lai būtu.

- Kad es sāku pētīt šo cilvēku, kļuva skaidrs, ka klientes šaubām ir pamats. Atklājās aizvien vairāk netīrumu. Tajā pašā laikā... - Hauks atvēra portfeli un pamāja Stīvam, - es sāku bāzt degunu Glasmenu lietā.

- Subjekts B. Nevarētu teikt, ka te tas tiktu uzņemts ar sajūsmu, Taj. Tu biji aizgājis. Tu pievērsies citām lietām.

- Viņa bija draugs, Vern. Laikā, kad manā dzīvē bija iestājies grūts posms. - Hauks nolaizīja lūpas un domāja, kā to pareizi pateikt. - Visi uzskatīja, ka notikusi ielaušanās. Tagad tam vairs nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka, pētot to otru lietu, es kaut ko atklāju...

Verns noņēma savas brilles metāla ietvaros, glīti tās salocīja un iebāza krūšu kabatā.

- Ko tādu, kas viņu sasaistīja ar pirmo lietu, - Hauks sacīja. - Ar Marku Glasmenu.

Nu Verna acis pazibēja interese.

-Ko?

- Fotogrāfiju. - Hauks paņēma savu portfeli un izņēma no tā mapi. Viņš to uzlika uz stikla galdiņa. - Tie ir viņi. Sarunājas. Polo pasākumā Konjersu fermā. Pagājušajā vasarā.

Verns palūkojās uz to.

- Viņi abi sarunājas... - Viņš pasniedza fotogrāfiju Stīvam ar skeptisku skatienu. - Tu neesi nostrādājis privātajā sektorā tik ilgi, lai nezinātu, ka attēls, kurā divi cilvēki sarunājas publiskā vietā, nav nekāds drošais gājiens, ja runa ir par pierādījumiem. Un ko tas īsti pierāda? Ko tu centies pateikt? Stīvs man stāsta, ka tu jau no paša sākuma esot uzstājis, ka ši Glasmenu padarīšana neesot bijusi nekāda ielaušanās.

- Un man izrādījās taisnība, vai ne? Un nē, tas neko īpašu nepierāda - pats par sevi. Tāpēc tad, kad tas puisis no Ņujorkas piepeši nomira, tas otrais brokeris...

- Subjekts C, - Vems noteica, pacietīgi pamādams. - Pašnāvība, kas nav pašnāvība.

- Otrais puisis, kurš nomira aizdomīgos apstākļos. Viņš piesedza milzu zaudējumus. Turklāt pazudināja jau otro Volstrītas firmu. Es devos turp, lai palūkotos, vai neatklāšu kādu saistību.

- Vai ta bija deguna bāšana policijas izmeklēšanā un uzmākšanās upura atraitnei?

- Nekādas aktīvās izmeklēšanas nebija. Un es tikai aprunājos ar atraitni, Vern, viņa pati piekrita. Jā, es saprotu, ka varbūt šur un tur pārkāpu savas pilnvaras. Un ka daži viegli varētu nospriest, ka es nespēju iztikt bez policijas darba un fotogrāfija ar diviem puišiem, kuri sarunājas polo spēles laikā, neko nenozīmē... Ka tas viss neko nenozīmē... Ja vien es nebūtu kaut ko atklājis.

Priekšnieka smaids piepeši apdzisa, un Verna skatiens

ieurbās viņā.

/

- Piemēram, pildspalvu ar jūsu uzņēmuma logotipu, kas tika atrasta nozieguma vietā?

- Beidz, Vern, vai tu tiešām domā, ka es nogalināju to puisi? Kāpēc? Lai izslēgtu Bees ton Holloway no sava pensiju plāna? - Viņš pagriezās pret Stīvu. - Kādu automašīnu Glasmenu puika bija redzējis tonakt piebraucamā ceļa gala?

- Melnu pasažieru furgonu. Bez kādām pazīšanās zīmēm.

- Džeimsa Donovana sieva teica, ka vīrs tādu pašu manījis savas mājas tuvumā pirms nāves.

Verns sarauca pieri.

- Jēziņ, Taj, tas ir vēl nepārliecinošāk par bildi.

Hauks izņēma no mapes atlikušos papīrus. Viņš nometa

Tibo telefona sarunu izdrukas uz Verna rakstāmgalda un norādīja uz tām ar pirkstu.

- Un kā būtu ar to, ka es nofiksēju trīs dažādus telefona zvanus no fotogrāfijā redzamā cilvēka uz to pašu kabinetu, kurā Džeimss Donovans pakārās? Vern, viens tika izdarīts tikai dienu pirms viņa nāves. Vai nu jau kļūst siltāks?

Verns paņēma papīra blāķi, uzlika brilles un nopētīja dzeltenās marķiera atzīmes, ar kurām bija izcelti Dānijā Tibo telefona zvani uz Donovana pārvaldnieka kabinetu.

- Vai ar to pietiks, lai tu sāktu šaubīties par ielaušanās teoriju? - Hauks norādīja uz atzīmēm. - Tāpēc viņi to kārtoja tur. Šie zvani neparādītos Donovana telefona sarunu izdrukās. Vienīgais iemesls, kāpēc tie parādījās, ir tāds, ka es nejauši biju pievērsies tai otrai lietai. Vern, Stīv, jums nav jāzina, kas ir kredītsaistību neizpildes kompensācijas darījums, lai saprastu, ka divi veiksmīgi brokeri ir miruši. Brokeri, kuri zaudējuši miljardus un kuru firmas ir palikušas pagātnē...

Ficpatriks pamāja, šķiet, paraudzīdamies apspriežu istabas virzienā.

-Tu teici, ka tā bijusi konfidenciāla izmeklēšana. Ko tava firma domā par taviem atklājumiem?

I lauks paraustīja plecus.

- Šajā vietā mana situācija sāk kļūt mazliet apšaubāma, Vern. Es neesmu viņiem par to pateicis.

- Neesi pateicis? - Verns nolika papīrus uz galda. - Šis un tas nekad nemainās, vai ne, dēliņ?

- Viens no firmas lielākajiem klientiem ir Reynolds Reid.

Izskatās, ka viņi grib pārņemt dažus Wertheimer Grant aktīvus. Viņu mazumtirdzniecības brokeru departamentu. Mans priekšnieks negrib sabojāt darījumu ar atklāsmēm par iespējamu krāpšanos vai iespējamu skandālu. Tāpēc viņi pabīdīja mani malā no šīs lietas.

- Dažiem cilvēkiem var likties apšaubāmi tas, ka divi Ņujorkas policisti cenšas ievilkt tevi slepkavības lietā, Taj.

- Kāds cenšas mani iegāzt. Nezinu, vai tā pildspalva ir manējā vai nav. Nezinu, ko viņi uz tās atradis. Un kāda tam vispār nozīme? Vai man jūsu priekšā ir jātaisnojas? jūs domājat, ka ieraudzīsiet manu seju kādā videonovērošanas kameras ierakstā brīdī, kad es cenšos ielavīties mājā? Tāpēc es nevarēju vērsties pie savas firmas. Nevaru viņiem uzticēties. Četri cilvēki ir miruši, Vern. Nezinu, kāpēc viņus vajadzēja nogalināt, bet, kamēr man ir jāpierāda sava nevainība, divas bankas ir sabrukušas. Vai es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kurš redz, kas vēl var notikt?

Ficpatriks klusēja. Viņa skatiens bija pievērsts papīriem. Hauks savāca savus pierādījumus un salika tos atpakaļ mapē. Piecēlās. Viņš uzmeta somu plecā un palūkojās uz policijas priekšnieku.

- Vai tā, Vern?

Piepeši atvērās blakus istabas durvis. Telpā ienāca sieviete. Tumšzilā bikškostīmā. Slaida. Skaista. Ar apaļām, pelēkām acīm un īsiem, tumšiem matiem.

Hauka kuņģis sažņaudzās.

- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Jus neesat vienīgais, kas to redz, Mauka kungs.

Hauks palūkojās atpakaļ uz Stīvu un Vernu ar sajutu, ka ir nodots.

- Kas jūs esat?

Sieviete novicināja viņam gar degunu apliecību. Valsts finanšu departaments.

- Es gribētu apskatīt, kas jums tur ir, - sieviete sacīja. - Un es apsolu, ka neviens - katrā ziņā neviens, kam galvā ir kaut mazliet smadzeņu, - nedomā, ka jums ir kāda saistība ar tām slepkavībām.